- Bezgalīgi mīlēts un nešķīsti gānīts – kā burgers nonāca smalku restorānu ēdienkartē
Reti kurš ēdiens pasaulē ir vienlaikus tik ļoti pelts un mīlēts kā burgers. Ātrās ēdināšanas "konveijeros" no draņķīgas gaļas un taukiem dzimis, tagad tas jau gozējas smalkākajos restorānos un piedzīvo "otro atnākšanu" kā veselīga un laba maltīte. Arī Latvijā. Kamēr pasaule "makdonaldus" un pārējos burgerus ēda kopš pagājušā gadsimta 40. gadiem, Latvija kā PSRS sastāvdaļa par šīm maizītēm ar gaļas kotleti vidū neko nezināja, līdz 1994. gadā Rīgā pašā centrā lepni atklāja pirmo "maķīti". Ažiotāža, saprotams, milzīga, rinda līdz Brīvības piemineklim – tā burgeri ienāca mūsu ikdienā. Uz palikšanu. Kad cilvēce saprata, ka aptaukošanās nav nekas labs, zem sitiena nonāca ātrās ēdināšanas ķēdes ar saviem cukurotajiem gāzētajiem dzērieniem un taukainajiem ēdieniem. Tā savā ziņā bija revolūcija, kas diezgan ievērojami mainīja ātrās ēdināšanas "seju", ēdienkarti un pašu ēdienu sastāvu. Kopš tā laika pagājusi vairāk nekā desmitgade, un gan ātrās ēdināšanas ķēdes, gan burgeri ir nopietni reabilitējušies. Vieni servē veselīgāku ēdienu, bet otri tikuši iekšā "augstākajā sabiedrībā" – smalkākajos restorānos. "Jā, tas ir tiesa, ka burgeri ielaužas restorānos," portālam "Delfi" atzīst Latvijas Restorānu biedrības (LRB) prezidents Jānis Jenzis. "Ātrās ēdināšanas ķēdes burgeri tirgū virzījušas vairākus gadu desmitus, un jaunākā tendence ir, ka arī "fine dining" restorāni eksperimentē ar šo pašu ēdienu. Protams, meklējot ļoti kvalitatīvas sastāvdaļas – labu, interesantu gaļu, paši cep maizi, iespējams, ir bezglutēna opcijas.
- Nedzirdīgā Madara Indriksone, kas iemācījās spēlēt klavieres un mīlēt sevi
"Tu esi nedzirdīga, tu nekur tālu netiksi," tā ir viena no sāpīgākajām frāzēm, ko no bērnības atceras Madara. Viņa kopš dzimšanas ir nedzirdīga, tomēr tas netraucēja bērnībā sapņot par aktrises karjeru. Vecāki Madaras bērnību padarīja bezrūpīgu, taču to ātri vien izjauca apkārtējie cilvēki, kuri nespēja pieņemt "atšķirīgo". Kaut arī pati atzīst, ka ir saņēmusi kolosālu atbalstu no ģimenes, tomēr līdz sevis pieņemšanai, augstākajai izglītībai un savam zīmolam bija mērojams garš un sūrs ceļš. Šī nav gluži ierasta intervija, kur viens pret vienu ar cilvēku, malkojot kafiju, runā par viņa dzīvi, sasniegumiem un nākotnes plāniem. Tiesa, tēmas ir tieši šādas, un kafija arī ir. Taču uz galda atrodas trīs tasītes. Trešo kafijas tasīti ir pasūtījusi surdotulce, kuras darba pienākumus poētiski varētu dēvēt par tilta izveidošanu starp nedzirdīgo cilvēku un dzirdīgo pasauli. Kad un kā sākās tava nedzirdīgā pasaule? Esmu nedzirdīga kopš dzimšanas. Piedzimu priekšlaicīgi, astoņu mēnešu vecumā, kas, protams, nav super agri, taču bija veselības sarežģījumi, tā nu esmu vienīgā nedzirdīgā ģimenē. Kāda ir nedzirdīga bērna dzīve mazpilsētā? Bērnību pavadīju Usmā. Bez manis tur bija vēl tikai viens nedzirdīgs puika, kas bija nedaudz vecāks par mani. Bet es nekad nejutos atstumta. Visu bērnību biju aktīva un jautra, gāju spēlēties ar bērniem. Savu nedzirdību nekad neuztvēru kā šķērsli. Turklāt bērni vienmēr spēj atrast veidu, kā komunicēt. Pat nekad nebiju domājusi, kā man būtu pareizi jākomunicē ar citiem bērniem, tas vienkārši sanāca dabiski. Man bija ļoti laimīga bērnība. Tā kā es piedzimu dzirdīgā ģimenē, sākumā neviens neprata zīmju valodu. Man pat sākumā nebija izpratnes par valodu kā tādu. Tikai, nonākot skolā, es sapratu, ka ir valoda, ka ir zīmes. Bērnībā es vienkārši improvizēju ar žestikulēšanu un mīmiku. Protams, minimāli es kaut kādas zīmes zināju. Bet pilnvērtīgi zīmju valodu es apguvu, tikai uzsākot skolas gaitas. Kad sāku apmeklēt skolu, zīmju valodu sāka apgūt arī vecāki. Mamma pat gāja speciālos kursos. Kaut arī vecāki nepārvaldīja zīmju valodu, es tāpat vienmēr esmu jutusi, ka viņi cenšas mani saprast. Mums ģimenē ir izveidojusies pat sava valoda. Skolas gaitas uzsāki turpat Usmā? Nē, kad man bija septiņi gadi, mēs pārcēlāmies uz Rīgu. Mācījos Rīgas nedzirdīgo bērnu internātskolā, kura šobrīd ir pārdēvēta par Rīgas Ēbelmuižas pamatskolu.
- Atstāt autogrāfu uz antīkas sienas un ne tikai. Tūristu vasaras 'nedarbi'
Daudzi populāri tūrisma galamērķi šovasar saskārās ne tikai ar milzīgu tūristu daudzumu, bet arī ceļotāju negodprātīgu un pat neadekvātu uzvedību. Un tie vairs nav tikai iereibuši britu vecpuiši, kuri apgāna Brīvības pieminekli un ārdās dienvidu kūrortos. Šī vasara pierādīja, ka nepieklājīgam tūristam nav tautības. Tūristi no visas pasaules kļūst arvien neiecietīgāki un nepieklājīgāki, nodarot postījumus tūkstoš gadu seniem objektiem.
Vasara ir tūrisma kulminācijas laiks. Cilvēki steidz savus atvaļinājumus pavadīt tuvākās vai tālākās ārzemēs, iepazīstot dažādu valstu arhitektūru, mākslu un izbaudot vietējās virtuves tradīcijas. Izklausās, protams, jauki un pat lietderīgi – iepazīt citu kultūru noteikti pieder pie cilvēka mūža izglītības. Taču pēdējos gados populārāko galamērķu vietvaras skandina trauksmes zvanus – tūristi kļūst arvien nekaunīgāki un ne tikai traucē vietējo iedzīvotāju ikdienu, bet arī pievēršas vandālismam.
Postījumu apzināšana
Šovasar ziņas par tūristu negantajām izdarībām izskanēja biežāk nekā ierasts. Vasaras sākumā visos ārzemju medijos parādījās ziņa, ka vīrietis uz Kolizeja sienas iegrebis mīļotās vārdu. Savukārt augusta sākumā tika aizturēta kāda sieviete, kas centās iegrebt sirsniņu uz Pizas torņa sienas. Redz, ar Pizas torņa stutēšanu vairs nepietiek.
- Aktīvie vulkāni Eiropā, kas apskatāmi ziņkārīgiem tūristiem
Aktīvie vulkāni iedveš bailes un bijību vienlaikus. Tie ieintriģē tik ļoti, ka piedzīvojumu meklētāji gatavi ielūkoties šo dabas brīnumu glabātajos noslēpumos. Tāpēc daudzi aktīvie vulkāni padarīti pieejami apmeklētājiem. Palūkosim, kuri vulkāni Eiropā, par spīti tam, ka joprojām ir aktīvi un bīstami, nemainīgi vilina asu izjūtu cienītājus, kas novērtē ģeoloģiskos brīnumus un dabas skaistumu. Daudzi vulkāni ir ļoti seni, un ap tiem ir gan izveidojušās, gan iznīcinātas civilizācijas. Lielākā daļa Eiropas vulkānu ir koncentrēta ap Vidusjūru un Islandi, un par aktīvu tiek uzskatīts tāds vulkāns, kas izvirdis pēdējo 10 tūkstoš gadu laikā. Lai gan daudzi ir snaudoši, ir daļa, kas joprojām ir aktīvi un savas reputācijas dēļ piesaista interesentu uzmanību, jo vairāk tādēļ, ka lavas ķīmiskais sastāvs reģionu ap vulkānu padara auglīgu un gadsimtu gaitā ap vulkāniem veidojušās iespaidīgas ainavas. Cilvēku interese likusi veikt darbības, lai padarītu tos vieglāk pieejamus, par spīti tam, ka ir nāvējoši. Nereti ziņās izskan, ka vulkānu aktivitātes dēļ tiek slēgti ceļi un lidostas, tiek ietekmēti ceļotāju brīvdienu plāni un drošība, tāpēc vienmēr jāapzinās – lai gan šis dabas objekts ir pieejams, tas nenozīmē, ka tā apmeklēšana neietver milzīgus riskus. Eijafjadlajegidls, Islande Islandes dienvidos slejas neparasts vulkāns ar mūsu valodā vienā elpas vilcienā teju neizrunājamu nosaukumu – Eijafjadlajegidls (islandiešu "Eyjafjallajökull"). Šī un citu šajā reģionā esošo vulkānu unikalitāte slēpjas tajā, ka vulkānu klāj ledus cepurīte, un patiesībā Eijafjadlajegidls ir nosaukums ledājam aktīvā vulkāna virsotnē, tā burtiskais tulkojums ir "Salu kalna ledājs".
- Aizkustinošas atmiņas par bērnības rotaļlietām
Pasaules jūsma par filmu "Bārbija" daudziem likusi atcerēties par savām bērnības rotaļlietām un lellēm. Arī par to, kā "vistizlākajai losenei", "lupatlasei" bija jāpierāda paralēlklases "stilīgo", nievājošo mazo meitenīšu svītai, ka viņai patiešām pieder īstā bārbija. Tā, kurai var locīt kājas un rokas saliekt 90 grādu leņķī.
Bārbija, neapšaubāmi, bija daudzu meiteņu lielākais sapnis, bet realitātē pieejamas bija tikai spēles ar vietējā "Straumes" ražojuma vai citu padomijas "draudzīgo" republiku mantām. Tomēr tās ir ne mazāk mīļas un nostalģiju raisošas, bieži – pat rotaļlietas, glabātas visa mūža garumā.
"Kāpēc es nolēmu izveidot pagājušā gadsimta rotaļlietu muzeju? Kaut vai tāpēc, ka laika mašīna neeksistē. Bet iemīļotā lelle vai lācis var kļūt par ceļvedi uz bērnības zemi. Ikdienas gaitās daudzas lietas neatceramies un aizmirstam, skatos uz muzeja apmeklētājiem, kuri ar sajūsmu un asarām acīs atrod savu mīļāko lelli vai citu rotaļlietu, atceras piemirstos mirkļus, mīļos cilvēkus. Ja bērnam lelle ir izklaides vai izglītības priekšmets, tad pieaugušajam tā ir iespēja atgriezties bērnībā, atminēties tās emocijas un siltos mirkļus, kas ir palikuši tālā pagātnē," stāsta rotaļlietu muzeja "Mūsu bērnība" izveidotāja – rotaļlietu kolekcionāre Jana Voronova.
Bārbiju cilts īstā bārbija
Mūsdienās skaistules – lelles bārbijas – ir ikdienišķas un sastopamas daudzās bērnistabās vai, puskailas, pinkainiem matiem samestas kastēs, lietotu preču veikalos, bet 1990. gados Madaras Miezītes-Bagātās grūti piepildāmais sapnis, tāpat kā daudzām, bija tieši viņa. "Pirmo reizi to iepazinu, ciemojoties pie klasesbiedrenes, kuras vecākiem piederēja kooperatīvs, viņai vienīgajai mūsu klasē bija bārbija. Viņa man uzdāvināja plakātiņu ar četrām šīm skaistulēm augstpapēžu kurpēs, košās, modīgās kleitās un mirdzošos kažokos. Plakātu noliku redzamā vietā savā necilajā plauktiņā un sāku sapņot. Tolaik, protams, neko nezināju par tādām lietām kā "manifestēšana" vai "vizualizēšana". Mamma bija godīga: "Meitiņ, mums nav tādu iespēju, vari pat nesapņot. Tādas lelles tev nebūs." Bārbijā bija kaut kas tik ļoti atšķirīgs no ducīgajām, īsmatainajām un pierastajām lellēm, viņa bija kā tāla aizjūru vīzija. Klīda fantastiski nostāsti, ka kaut kur pasaulē esot tikai bārbijai veltīti veikali, viņai esot pat sava četru stāvu māja un auto, vīrs, bērni, draudzenes, zirgi...
- 'Meiteņu naudas matemātika' ir jaunā finanšu patības ideja
Jaunieši jau atkal ir autori jaunai tendencei, šoreiz finanšu jautājumos. Princips, ka skaidra nauda nav īsta nauda un summas, kas ir mazākas par pieciem ASV dolāriem, būtībā, ir "par velti". Jaunais sociālo mediju diskurss ir par tēriņiem, patēriņu un ekonomiku, to, kā racionalizēt naudas izšķiešanu neloģiskā veidā. Neīstā nauda #girlmath ♬ original sound - Alyssa Davies "Meiteņu matemātikā" (tendences nosaukums angļu valodā – "Girl math") skaidra nauda nav īsta, iepirkšanās izpārdošanu laikā ir ietaupījums, bet kosmētisko procedūru veikšana – ieguldījums savā nākotnē. Kā skaidro "TikTok" lietotāja ar pseidonīmu @jazzybaby99: "Ja par kaut ko norēķinos skaidrā naudā, šķiet, ka pirkums ir bijis bezmaksas." Ja viņa atceļ manikīra pierakstu, tad ir nopelnīti brīvie līdzekļi citiem tēriņiem. "Loģikas" sarakstu papildina lietotāja @mixedupmoney: "Ja manā iecienītākajā veikalā ir izpārdošana, kaut kas ir jānopērk, citādi – esmu zaudējusi naudu. Skaidra nauda ir neīsta. Ja ar to norēķinos, prece ir bezmaksas.
- Kurās nozarēs strādā laimīgākie cilvēki, un kā ilūziju par sapņu darbu pārvērst realitātē
Bērnībā sapņoji kļūt par skolotāju, dakteri, pārdevēju vai astronautu? Pieaugušo dzīve, ļoti iespējams, ir parādījusi, ka ne visi sapņi piepildās. Bet, ja piepildās, iespējams, tas ne tuvu nenes tādu laimi un gandarījumu kā cerēts – strādā bērnības sapņu profesijā, bet jūties nelaimīgs un izdedzis. Vai strādāt sapņu darbu un būt apmierinātam ar to maz ir iespējams? Gandrīz puse cilvēku (46 procenti) netic, ka sapņu darbs eksistē, 2023. gada martā rakstīja "Independent". Turklāt liela daļa no tiem, kas tic, ka sapņu darbs eksistē, tajā nestrādā pieaugušā vecumā – no 2000 aptaujātajiem cilvēkiem 64 procenti nestrādāja pat izvēlētajā nozarē. Savukārt 41 procents aptaujāto netic, ka viņu sapņu darbs ir reāls un sasniedzams mērķis. Jautāti par to, kāds tad būtu viņu sapņu darbs, aptaujāto atbildēs parādījās vairāki būtiski nosacījumi, piemēram, elastīgs darbalaiks. Tāpat aptaujātajiem svarīgi bija tādi nosacījumi kā regulāri algas pielikumi, iespēja ceļot, tas, ka visa diena nav jāpavada pie biroja galda. Cilvēki diezgan noraidoši attiecās arī pret rutīnu – ceturtdaļa aptaujāto vēlētos, lai katra diena darbā būtu atšķirīga. Tomēr – vai sapņu darbs tevi darīs laimīgu?
- No bagātā vīra aizbēgusī Betija tirgo nost savu grezno 'Bentley'
Ja vēl pirms neilga laika Rīgas ballīšu karalienes Betijas Valrosas instagramā kūsāt kūsāja glamūrīgi pašiņi ar dzeltenu "Ferrari", zilu "Lamborghini" un sarkanu "McLaren", tad pēc šķiršanās no bagātā somu vīra Kari Valrosa pirms sešiem gadiem dāvinājumā saņemtais tobrīd 250 tūkstošus eiro vērtais "Bentley Bentayga" apvidnieks tagad ir gribot negribot jātirgo, lai galus savilktu kopā. "Godīgi? Negribu pārdot! Man šis auto ir mīļš… Pat nezinu, ko vietā varētu nopirkt," sūkstās Betija, kurai pēc aiziešanas no vīra un atvadīšanās no bezrūpīgā dzīvesveida ienākumi ir neregulāri. Lieta tāda, ka lai arī nu jau vairākus mēnešus abi dzīvo atsevišķi, juridiski viņi vēl nav izšķīrušies – ir iesniegti "šķiršanās papīri", līdz ar to manta vēl nav sadalīta un alimenti abu kopīgajam četrus gadus vecajam dēlam Aleksandram arī vēl nav noteikti. Šobrīd Kari naudu bērna uzturēšanai pārskaita "kā pagadās", bet 608 zirgspēku jaudīgajā "Bentley" katru otro nedēļu degvielas tvertnē tiek ielieti 130 eiro jeb kopumā 260 eiro mēnesī, atzīst Betija, turklāt ikgadējais ekspluatācijas nodoklis tam ir 708 eiro. Pēc šķiršanās Betija "piepelnās" ar savu dizaineru rokassomiņu, piemēram, "Dior", kolekcijas iztirgošanu. Drīz arī sola ķerties pie smalko apģērbu tirgošanas, jo mājkalpotāja uz dzīvokli Rīgā nāk trīs reizes nedēļā, un tas nav lēts prieks. Mazināt šo izdevuma pozīciju un retāk saukt mājkalpotāju arī negrib, jo 34 gadus vecajai valšķīgajai Betijai nepatīk pašai mazgāt traukus. Savukārt komunālie maksājumi mēnesī par īpašumā esošo plašo dzīvokli ar terasi ir vēl ...
- Maksājumu smagmi neiztur Tallinas ielas pesteļotava 'Zeme un likteņi'
Šobrīd par 45 tūkstošiem eiro tiek tirgotas telpas, kurās kopš tālā 1995. gada rosās nākotnes pareģes un lāsta diagnostiķes. Uzņēmuma "Zeme un likteņi" saimniece Irina portālam "Delfi" atzīst – ja vasarās vēl kaut kā var savilkt galus, tad ziemās maksājumu smagums spiež nost. Uzņēmuma īpašniece portālam "Delfi" skaidro, ka uzturēt piecu istabu īpašumu vairs nevar atļauties. Salona zīlnieces par telpu pārdošanu gan neko nezina – "Delfi" sazvanītas, divas kundzes pauda izbrīnu par šādu faktu un turējās pie pārliecības, ka sludinājumā būs bijusi runa par citām telpām blakus.
- Soctīklotājus uztraucot Gobzema bērnu labklājība: vai valsts var palīdzēt bērniem ārzemēs
Savstarpējās ģimenes attiecības risināt uz sociālo mediju skatuves nav nekas jauns vai šokējošs. Arī bērnu dalīšana sociālajos medijos ir jau pierasta lieta, ko esam vērojuši ne vienu vien reizi. Abi vecāki rauj deķi uz savu pusi un, apelējot pie bērnu laimes un labklājības, rod arvien jaunus "pierādījumus" otra vecāka demonizēšanai. Pie publiskas attiecību ķidāšanas ir ķēries arī kādreizējais Saeimas deputāts Aldis Gobzems. Daļa vērīgo soctīklu lietotāju šajā kontekstā pievērsušies savu ideju apmaiņai par to, kāda dzīve būtu piemērotāka viņa bērniem. Un ir pat tādi, kas izsaka bažas par bērnu labklājību, dzīvojot ārpus Latvijas. Un ja tām būtu kaut kāds pamats, tad ko valsts varētu līdzēt bērniem, kuri ar tēvu dzīvo Spānijā? Abstrahējoties no Gobzemu ģimenes savstarpējo attiecību sāgas, jautājums par bērnu drošību ārvalstīs kļūst arvien aktuālāks. Soctīklu lietotāju kompetencē noteikti nav atrast labāko risinājumu bērniem, bet vai to spēj atbildīgās valsts institūcijas? Valsts atbildība par emigrējošo vecāku bērniem jo aktuālāka kļūst tāpēc, ka šobrīd ārvalstīs dzīvo vairāki simti tūkstošu latviešu. Par šo bērnu drošību un labklājību ir zināms maz – tikai tik, cik vecāki parāda savu sociālo mediju profilos. Taču, ko mēs kā sabiedrība varam darīt, ja redzam, ka ir aizgājis tā teikt "nedaudz par tālu"? Vai vispār valsts iestādēm pietiek pilnvaru, lai iejauktos latviešu ģimenes, kura dzīvo ārvalstīs, sadzīvē? Tieši ar šādiem jautājumiem portāls "Delfi" vērstās pie Rīgas Sociālā dienesta, kurš no komentāriem atteicās un aizsūtīja mūs uz Rīgas bāriņtiesu. Arī no bāriņtiesas nekāda atbilde netika saņemta! Saņemot atteikumus, vērsāmies pie Labklājības ministrijas un Tiesībsarga biroja, kuri gan neatteica komentāru. Nemaz tik daudz mēs nevaram...
- Nav vietas rekordiem – cik ilgi ieteicams nemazgāt matus
Mūziķe Selēna Gomesa to dara divas reizes nedēļā, TV šovu zvaigzne Kima Kardašjana reizi piecās dienās. Un tad vēl ir influenceri, kuri dievojas, ka matus nevajag mazgāt pat visas septiņas nedēļas dienas. Eksperti apgalvo kaut ko citu. Gadi rit, bet nemazinās debates par to, cik regulāri ir jāmazgā mati, ka tie esot "jātrenē" un tamlīdzīgi. Kamēr daži eksperti apgalvo, ka pietiek ar matu mazgāšanu reizi nedēļā, citi atgādina, ka šai monētai ir arī otra puse. Pasaule ir mainījusies, un pat ja mati ir sausi (un vizuāli var iztikt bez biežas mazgāšanas), vides piesārņojums ir nodeva, kas var tiem likt ar gadiem zaudēt matu dabisko mirdzumu. Matu folikuli aizsērē un tādējādi nesaņem veselībai/kvalitātei tik būtisko skābekli. Izskatās, bet nav tīri ...
- Odiozais Ernests Rieksts ceļā uz savu 'Jaunlatviju' iekuļas nepatikšanās
Ja Latvijā ar vārdiem "realitātes šovs" lielākoties saprot dažāda kalibra īstermiņa slavenību dzīves filmēšanu, tad Jaunzēlandē no realitātes tik tiešām taisa šovu – tur īpaši iecienīts ir dokumentālais realitātes seriāls "Robežu patruļa", un tieši par šī šova varoni negaidīti kļuvis latvietis Ernests Rieksts. Raitā saruna ar Jaunzēlandes amatpersonām iegūla nedaudz citā toņkārtā, kad cilvēki centās noskaidrot, no kādas naudas tad Rieksts pats gatavojas iztikt. Viņš skaidroja, ka kartē esot pāris tūkstoši, taču robežsargi sprieda, ka viņam nav pat tik daudz naudas, lai paliktu Jaunzēlandē. Turklāt Rieksts nemaz nav nopircis aviobiļetes no Jaunzēlandes uz Fidži. Odiozais biznesmenis pamanījās Jaunzēlandi nogodāt par "pakaļas caurumu" – visnedraudzīgāko vasti pasaulē.
- Trīs ainaviski ciemati kalnos kā no pastkartītes
Paslēpies dziļi kalnos un izolēts no pārējās pasaules, turklāt tik aizkustinoši skaists, ka kalpojis par iedvesmu pasaulē ārkārtīgi populāras animācijas radīšanā. Vasaras pilnbriedā tas iemirdzas pūķa formā izkārtotu laternu gaismā un pa ielām aizved zem sensenām ēkām, kas izskatās kā no bilžu grāmatas. Tāds ir kalnu ciems Dzjufena, kurš reti kuru atstātu vienaldzīgu. Taču tas tāds nav vienīgais. Sintra, Portugāle Netālu no Portugāles galvaspilsētas Lisabonas, Sintras kalna pakājē, atrodas apburoša kūrortpilsēta ar tādu pašu nosaukumu. Tā tiek saukta par skaistāko valstī, un visiem, kas brīvdienas pavada Lisabonā, ieteicams to apmeklēt vienas dienas izbraukumā, bet, ja laika ir gana daudz, atvēlēt šīs vietas izpētei vairākas dienas (vismaz divas). Sintra nav klasiska Eiropas kalnu pilsēta, tai ir savs unikāls Vidusjūras stils, ko raksturo karaliskas pilis, burvīgi dārzi, vēsturiskas villas un īpašumi, kas piešķir šai vietai maģisku, pasakainu noskaņu. Bez slavenās Penas pils citas sirreālas vietas ir īpašums "Quinta da Regaleira", kurā atrodas iespaidīga renesanses stila pils, klosteris "Capuchos", "Monserrate" pils un parks. Elegance un ekstravagance, krāšņums un pieticība harmoniski savijas gan pilsētas centra ielās, gan pilīs un bulvāros, kas izceļas uz skaistā dabas fona ar elpu aizraujošiem skatiem uz okeānu.
- Ar šiku pa dzimtajiem ūdeņiem – mini kruīzi tepat Latvijā
Kruīzs pa ainaviskajām Latvijas upēm ir neticami aizraujošs piedzīvojums, kas īpašu padarīs ne tikai karstu vasaras dienu, bet arī nedaudz dzestrāku vakaru. Vējš matos, svaigs gaiss, brīnumaini skati un emocijas, kas atmiņā paliks vēl ilgu laiku – tam ne obligāti vajag dārgu kruīza braucienu apkārt visai zemeslodei, arī nelieli izbraucieni ar kuģīšiem un plostiem tepat Latvijā ir brīnišķīga iespēja iepazīt apkārti no vēl neredzēta skatu punkta. Jūrmala Uz Jūrmalu esam raduši doties ar automašīnu vai vilcienu, kas karstās dienās izvēršas par īstenu murgu – automašīnu vadītāji stāv nebeidzamā sastrēgumā, bet vilcienā visi saspiežas kā siļķes mucā. Tikmēr elegantu un neredzētām ainavām piepildītu braucienu uz Jūrmalu piedāvā atpūtas kuģītis "Elizabete". Vasaras sezonā tas pulksten 10 atiet no piestātnes pie Akmens tilta un brauc līdz piestātnei Majoros. 2,5 stundas garais brauciens piedāvā brīnišķīgus skatus uz Rīgas pasažieru ostu, Rīgas Brīvostu, Ķīpsalu, Andrejsalu, Kundziņsalu, Mangaļsalu, Bolderāju. Turpinot ceļu pa Buļļupi, skatam paveras akmens skulptūru parks un niedru ieskautās ainavas.
- Ko interneta vecmāmiņa Nikija Haskela zina 80 gadu vecumā, bet būtu gribējusi zināt 20
81 gadus vecā sieviete (pati sevi dēvē par vecfluenceri) ir atlocījusi piedurknes, apguvusi sociālo mediju lietošanas matemātiku un ik dienas pamāca mūs, gados jaunākos, kā rast laimi, kā apzināties savu vērtību, ka sarkanvīns pirms lietošanas ir "atpūtināms" un, ka citu viedokļi tavus rēķinus neapmaksās. "Mīļie, esmu dzīvi dzīvojusi, pēc sapņiem tiekusies, par ceļu cīnījusies un visas acis izraudājusi. Beigu galā, aizvien esmu te! Ja varu kaut nedaudz jūs, bērni, "izgaismot", tas ir tā vērts. Man pašai bērni nekad nav bijuši, un tāpēc jūs esat kā mani mazuļi, kuriem sniegt labākos padomus," argumentē vecfluencere Nikija Haskela. Krāšņā un ekstravagantā izskata sieviete ir caurcaurēm ņujorkiete. Bijusi nekustamo īpašumu brokere, ballīšu plānotāja, sarunu šova vadītāja, mākslinieka Endija Vorhola "Studio 54" "mēbele", fitnesa un dētu guru, un 1960. gados, viena no retajām Volstrītas brokerēm. "Kolēģi domāja, ka ir tik mīlīgi, ka Nikija būs kā tāds mazais Volstrītas talismans. Bet kad sāku nodarboties ar miljoniem dolāru vērtu uzņēmējdarbību, viņi vairs nebija priecīgi mani redzēt," drosmīgā sieviete smejas "Instagram" kontā @bignikbh.
- Super tievums atgriežas modē – vai līdz ar to arī ēšanas traucējumi?
Jau sen bija aizmirsts par 1990. gadu "heroīna šiku" un ar anoreksiju sirgstošajām modelēm, tomēr, izrādās, ka arī šajā jautājumā modē viss mainās un atkal atgriežas. Žurnālistus un ekspertus visā pasaulē satrauc jaunā tendence – modes skatēs arvien retāk var novērot vidējā un lielā izmēra modeles, kamēr dominanci pārņem super tievums (ja gribat – kārnums). Vai tas nozīmē, ka atkal sagaidāms ēšanas problēmu bums, vai arī tas nemaz nebija beidzies? Pēdējos gados modes skatēs valdīja absolūta ķermeņa formu un ādas krāsu daudzveidība – šķita, ir noticis brīnums. Daudzi pat sāka runāt, ka modes industrija gatava pārmaiņām un vairs neuzņemsies diktatores lomu, kas ar stingru skatienu caururbj visus, kas kaut nedaudz neatbilst noteiktajiem standartiem. Un standarti bija nežēlīgi. Laika periodā no 1990. gadiem līdz pat 2000. gadu sākumam supermodeles bija tik tievas, ka burtiski spīdēja cauri. Angļu valodā rakstošie mediji viņas dēvēja par "plānām kā vafeles". Un ne jau beļģu vafeles, bet tās, kuras ir plānākas par plānu. Taču pārmaiņām bija jānotiek arī stingri reglamentētajā augstās modes pasaulē, kur ilgu laiku dominēja 30. sieviešu apģērbu izmērs. Amerikāņu izmēru tabulā tas nozīmē 0. izmēru (!). Un, noskatoties uz tik tievām modelēm, kuras turklāt, dažādu vielu apreibinātas, regulāri nokļuva dzeltenās preses uzmanības centrā, izauga vesela sieviešu paaudze. Domājot, ka skaistuma ideāls ir izdaudzinātais 90-60-90. Dzenoties pakaļ teju nesasniedzamajiem parametriem, plašumā vērsās arī ēšanas traucējumi, par ko modes industrija ne vienu vien reizi tika kritizēta. Paralēli pieaugošajām ēšanas traucējumu problēmām sāka attīstīties arī ķermeņa pozitīvisma kustība, kuras mērķis bija lauzt stigmatizējošos skaistuma ideālus un uzsvērt, ka galvenais ir personība un veselība, nevis skaitlis, ko rāda svari. Un nevajadzēja paiet ilgam laikam, lai slavenāko modes namu skatēs uz "mēles" sāktu kāpt arī vidējo un lielo izmēru modeles.
- Dārzniecība ir manās asinīs. Ilze Andersone par atgriešanos mājās pēc 12 gadiem Norvēģijā
Pēc 12 gadiem Norvēģijā Ilze Andersone ar ģimeni atgriezās Latvijā, iekopjot savu zemes pleķīti "Saules krastā" no nulles. Lai gan daiļdārzniecība viņai ir asinīs, ģimenes pieaugums licis pievērsties arī dārzeņkopībai. "Kamēr dēls ir mazs – kaut nu ģimene vēl augtu –, tas ir lielisks veids, kā sevi nodarbināt," skaidro "Saules krasta" saimniece. Dzīves ceļi Ilzi aizveda ārpus Latvijas, jo, mācoties Bulduru Dārzkopības vidusskolā (tagad Bulduru tehnikums), kopā ar uzņēmumu "Labie koki" bija iespēja doties uz Norvēģiju, lai tur gadu mācītos Tautas augstskolā. Lai arī par mācībām nebija jāmaksā, paralēli tām bija jākopj augstskolas dārzs un parks. Sākotnēji bija plānots, ka, pabeigusi mācības, Ilze dosies atpakaļ uz dzimteni, taču tad, paveroties iespējām, ceļš uz mājām tika atlikts par dažiem gadiem. "Domāju, ka pāris gadu tur pastrādāšu un braukšu mājās, bet tad satiku savu vīru, un kopā izvirzījām mērķi – nopelnīsim naudiņu, lai varētu uzcelt māju, neņemot kredītu." Galu galā Norvēģijā tika aizvadīti 12 gadi, turklāt lielu daļu no tiem Ilze nostrādāja pašas izveidotajā dārzkopības uzņēmumā.
- Pieci iemesli, kādēļ doties uz dārgo, bet neticami šarmanto Cīrihi
Lai arī pirmais, kas nāk prātā apcerot Cīrihi, ir biznesa centri un pulksteņi, tomēr tā ir krietni daudzveidīgāka un interesantāka nekā pirmajā acumirklī šķiet. Klasiskā arhitektūra uz Šveices Alpu fona, elegantas kafejnīcas, kur malkot rūgto kafiju, muzeji, iepirkšanās ieliņas un āra peldvietas pašā pilsētas sirdī – Cīrihē tradicionālais un mūsdienīgais ne vien pastāv līdzās, bet arī viens otru papildina. Lielākā Šveices pilsēta ir uzcelta gleznainā Cīrihes ezera krastā. Te vienlaikus var baudīt dabas skaistumu un pilsētas dinamiku, klasisko un moderno arhitektūru un arī tādus pretmetus, kā vissaldāko šokolādi un rūgtāko kafiju. Turklāt nav jābrīnās uz ielām satikt latviešus. Pēc lidsabiedrības "airBaltic" datiem, Cīrihe ir viens no populārākajiem galamērķiem vasarā. Arhitektūra
- Dārzs kā pilna laika darbs. Laura Dance par sarežģīto skaistuma radīšanu
Dārzs kā pilna laika darbs – izklausās pēc mierpilnas un harmoniskas ikdienas, vai ne? Protams, sava burvība tajā ir, taču ne bez kārtīgām grūtībām un izaicinājumiem. To pierāda Laura Dance, kas Sējas pagastā rūpējas par "Augustes iedvesmas dārzu". "Citreiz man šķiet – negribu būt smagāk strādājošā sieviete Latvijā, gribu uztaisīt foršu vietu, kur brauc forši cilvēki, es ar to varu pabarot savu ģimeni, taču tikai laiks rādīs, kā viss realizēsies," pārdomās dalās Laura. Pirms vairāk nekā 10 gadiem Laurai Dancei bija savs ziedu veikaliņš. "Jau tad, kad man bija ziedu veikaliņš, braukāju pa dažādām izstādēm, meklēju dāvanas un citas skaistas lietas. Vienā brīdī apjautu – ja jau meklēju tās sev, tad varētu arī citiem ziedu veikaliem." Tā Laura nonāca ziedu vairumtirdzniecības bāzē, izveidojot un pēc tam vadot floristikas nodaļu. "Tajā man bija ļoti liela rīcības brīvība, varēju pati izdomāt, ko vēlos piedāvāt citiem ziedu veikaliem. Bija forši un interesanti, taču paskrēja 10 gadi, un kādā brīdī šķita, ka pietiek "pirkt un pārdot", gribas kaut ko radošāku, kaut ko jēgpilnāku sev." Tālākais ceļš viņu aizveda līdz kādai iedvesmas lektorei, kas palīdzēja saprast savu sapņu nodarbošanos. "Manī norezonēja jautājums par to, ko man patīk darīt, kad darīt negribas neko. Sapratu, ka man tas ir dārzs. Kad pirms septiņiem gadiem uzcēlām māju, piemājas dārzs bija mans spēļu laukums, kurā, vīram par šausmām, visu laiku "štukoju" kādu jaunu ideju," smejas Laura. Prātojot un analizējot dažādas idejas, Laura sapratusi, ka vēlas, lai dārzs būtu vieta, uz kuru katru dienu braukt kā uz darbu. Kādu dienu, pēc viena no bijušā klienta zvaniem, viss salikās pa plauktiņiem. "Man piezvanīja vairumtirdzniecības bāzes klients un jautāja, kā man iet, vai nemeklēju darbu. Pastāstīju, ka vēlos veidot šādu dārzu, un viņš piekrita – tādu dārzu Latvijā vajag!" atceras Laura. Izrādās, ka bijušajam klientam Sējā pieder zeme, kurā jau iestādīts prāvs pulks hortenziju – 1800 stādu, nopirktas lielas dekoratīvās puķu vāzes un iespaidīgas kolonnas.
- Skaudri beidzies Rīgas ballīšu karalienes Betijas pelnrušķītes stāsts
Pirms sešiem gadiem par efektīgo Betiju Valrosu runāja visā Rīgā un Jūrmalā – te viņa atļāvās novietot savu "Aston Martin" pie Brīvības pieminekļa, te pa Jūrmalu traucās ar "Lamborghini", te piepeši kļuva par Latvijā unikāla dzeltenas krāsas "Ferrari" īpašnieci. Tagad viņa brauc ar "Bentley", bet stāsts, kā viņa pie tā tikusi, ir šķērms. Publiski demonstrētai glamūrīgai dzīvei aizkulisēs palikušas baisas privātās dzīves fineses. Leģendārā kluba "Essential" apmeklētāji noteikti atceras turienes pastāvīgo viešņu – kad Betija Markopa bija tikko sasniegusi pilngadību, viņa metās iekarot Rīgu. Vēlāk Betijas ceļi aizvijās uz ārzemēm, kur saskaņā ar neoficiālu informāciju, viņa strādājusi par viesmīli. Tieši emigrācijā latviešu meitene satika savu lielo mīlestību – par viņu 20 gadus vecāko somu Kari Valrosu, kurš latvietei parādīja pavisam citādāku dzīves līmeni. Pats Varloss sevi sauc par dzīvesstila rallija "Gumball 3000" šoferi un naudu pelna dažādos ar kriptovalūtu saistītos biznesos; savulaik soms aktīvi reklamēja piramīdas shēmu uzņēmējdarbību. Kad "Delfi" vēstīja par kolorītā soma apšaubāmo biznesu, vīrietis pat centās panākt, lai šie raksti no interneta pazūd. Dārgas automašīnas ir viņa kaislība un šķietams statusa rādītājs, un tajās vislabāk izskatījās tieši latviete Betija – viņas vadītos dārgos auto bieži varēja manīt Rīgas ielās, un vienaldzīgo nebija.