Trešdiena, 2017. gada 20. septembris 08:42
Vārda dienas: Ginters, Guntra, Marianna
Sporta pārvaldībā ir stagnācija, liela pašapmierinātība. Satrūkstas vienīgi krīzēs kā pēc Rio olimpiādes, kad nebija medaļu. LOK negrib, bet ministrija nespēj veidot jomas politiku – atzīst VEF Rīga prezidents Edgars Jaunups. Auto un moto sacensības nav vērtējamas kā sporta nozares sadaļa, tie drīzāk ir ekonomiku veicinoši pasākumi kā savulaik Eirovīzija, un tiem atbalsts jāparedz Ekonomikas ministrijas budžetā, vispirms sarēķinot ekonomisko efektu, uzskata Edgars Jaunups.Par dīvainībām sporta veidu finansēšanā un to cēloņiem, kā arī par skaidru kritēriju un jomas pārvaldības līdera nepieciešamību ar basketbola kluba VEF Rīga prezidentu Edgaru Jaunupu sarunājas Romāns Meļņiks
Nesen Dienā vēstījām par nesamērīgi ar citiem sporta veidiem lielām summām, ko caur valsts uzņēmumiem saņem autosportisti. Esi no jauna dibinājis un vadi basketbola klubu, tieši tāpēc aicināju uz sarunu par tēmu: sporta finansējums. Starp citu, vai VEF Rīga gada budžets ir liels noslēpums?
Budžets gadu no gada atšķiras, vidēji tie ir 1,3–1,4 miljoni eiro. Labākos gados bijis pat vairāk.
Tuvu tam, ko autosportisti samaksā tikai par licencēm?
Ja skaita kopā, kaut kas tāds sanāk. Bet mums tajā summā ir jaunieši... Mēģināšu atbildēt no otra gala – mēs esam profesionāls klubs, tas nav tas pats, kas federācija. Kāpēc es vienmēr saku, ka valstij no publiskās naudas ir vērtīgi un labi atbalstīt arī profesionālo sportu, jo bez tās profesionālās daļas masveida iesaiste nav iespējama. Ja nav augstu sasniegumu kādā sporta veidā, nav arī bērnu, kas gribētu ar to nodarboties. Un tā tukšā, ja tā drīkst teikt, pļāpāšana par tēmu «nedosim profesionāļiem, dosim jauniešiem» ir ļoti skaista, tikai bērni diemžēl nenodarbosies ar to sportu, ja tajā nebūs kādu sasniegumu kā paraugs.
Kad, piemēram?
Kad Ernests Gulbis bija desmitniekā, tenisā bija jūtams reāls uzplaukums. Sandis Ozoliņš pacēla Stenlija kausu – sākās reāls, ilglaicīgs hokeja vilnis. Tāpēc saku, ka valstij ar publisko naudu būtu daļēji jāpiedalās arī profesionālā sporta atbalstīšanā. Protams, pie noteiktiem kritērijiem.
Kādiem?
Pirmkārt, profesionālajam klubam jābūt sasaistē ar jauniešu sportu – jāsniedz atbalsts reāliem 50–100 bērniem. Lielai daļai profesionālo klubu tas tā ir, ne tikai basketbolā, bet arī futbolā un hokejā. Otrkārt, šiem klubiem jāatklāj savi budžeti, jāpadara tie publiski. Mēs to darām jau gadus piecus. Šobrīd esmu vienīgais, kurš nosauc kopējo ciparu, bet varu atklāt arī pa pozīcijām. Treškārt, jāspēj piesaistīt kā minimums 60–70% finansējuma no privātā sektora.
No kurienes pārējais?
Mums, piemēram, dažādi bijis. Pamatā savā laikā – lielo valsts kapitālsabiedrību atbalsts. Tiešu dotāciju no valsts nekad neesam saņēmuši, tā kā to saņem, piemēram, autosportisti. Un tad, ceturtkārt, klubam ir jāspēlē starptautiski. Jo atbalstīt profesionālu klubu, kas startē tikai Latvijas čempionātā, ir brīnišķīga nodarbe, bet to var atbalstīt katra konkrētā pašvaldība, nevis valsts.
Kāda valsts interese bez jau pieminētās jauniešu iesaistes sportā?
Pirmais – valsts tēla jautājums. Atpazīstamība, reputācija tomēr aug, īpaši, ja ir panākumi. Otrais – valsti parasti interesē valstsvienības sasniegumi. Šajās komandās spēlē izlases kandidāti, tādējādi viņiem veidojas neatsverama pieredze un tas veicina kopējo potenciālu. Treškārt, var jau par to vīpsnāt, bet, ja kāds parēķinātu, īstenībā redzētu, ka valstij no tā, ka šeit brauc viesu komandas uz spēlēm, ir pietiekami liels ekonomiskais efekts – viņi maksā par viesnīcām, ēšanu, vietējo transfēru, autotransportu, treniņu zālēm, kas tiek īrētas pirms spēlēm u. tml.
Ja saruna sākās ar autosportu, man tiešām nav žēl, ka viņi tiek pie šiem līdzekļiem, personiski pazīstu ļoti daudzus autosportistus, tajā skaitā cilvēkus, kas par to naudu cīnās, un tādā ziņā viņus cienu. Bet, protams, ka, manuprāt, šī konkrētā situācija, ko jūsu laikraksts analizēja, precīzi atklāj, ka kaut kādu principu un sajēgas, kāpēc atbalstām tos vai citus, vispār nav. Jo autosporta un motosporta kontekstā, ja runājam par lielajām sacensībām, kas te notiek, manuprāt, vispār nav iespējams runāt par šiem pasākumiem kā par sporta nozares sadaļu. Manuprāt, ja var nopamatot, un es pieņemu, ka var, ka tie ir ekonomiku veicinoši pasākumi līdzīgi kā savulaik Eirovīzija, bet tad tie jāparedz Ekonomikas ministrijas budžetā, vispirms sarēķinot ekonomisko efektu.
Kādi ir kritēriji, lai nodalītu sportu no «nesporta»?
Tas ir filozofisks jautājums. Diemžēl, Latvijā vēl neesam par to vienojušies. Bet, manuprāt, ja runājam par sportu, kas ietilpst valsts intereses redzeslokā, ir tādi kritēriji kā potenciāla masveidība (vēlamies, lai ar sportu nodarbojas iespējami daudzi, jo īpaši, ka sportošanas indeksā esam ļoti zemās pozīcijās)...
Vairāk par sportu fanojam nekā paši startējam?
Zini, mēs arī švaki fanojam. Jābūt paškritiskiem. Fanošana nozīmē, ka esmu ar savu komandu priekos un bēdās, bezmaz vai braukāju līdzi u. tml. Kā tas bija pirms diviem gadiem Pasaules kausa izcīņas laikā Madridē, kad Somijas basketbola izlasei līdzi bija atbraukuši 7000 somu. Un tā galīgi nebija izlase, kas pretendēja uz kādām izšķirošām vietām. Mums šajā ziņā ir nedaudz līdzīgi kā krieviem – esam tādi, kas sapulcējas un jūt līdzi, kad prognozējami lieli panākumi. Un Krievijā tas ir ļoti līdzīgi – skatījos vienu statistikas apskatu, mani pārsteidza, ka pagājušajā gadā visvairāk skatītās sporta pārraides – sporta vingrošana. Kāpēc? Jo viņi tur favorīti.
Ar to apmierina nacionālo pašapziņu.
Jā. Līdzīgi arī mēs. Lai to mainītu, daudz darāms. Skaidrs, ka kritiku pelnījušas arī sporta organizācijas – kā strādā ar līdzjutējiem, kā skaidro, kā iesaista sporta skolas utt.
Bet, tātad, atbildot uz jautājumu par to, kas ir sports. Pirmkārt, masveidība, ko pieminēju. Otrkārt, – te atkal paužu tikai savu viedokli, jo mums nav vienota šajā jautājumā, – tam jābūt sporta veidam, ar kuru mēs sasniedzam arī starptautiski vērā ņemamus rezultātus. Vai nu par mums uzzina masveida iesaistes dēļ, vai arī medaļu dēļ, kā, piemēram, skeletonā (tas nav varbūt pasaulē populārākais sporta veids, bet, protams, tas ir olimpiskais, tam ir pasaules čempionāti, mūsējiem tur ir reālas medaļas).
Pieminēji finansēšanas kritēriju nepieciešamību. Kurai amatpersonai vai institūcijai tie būtu jāizstrādā?
Viena no divām institūcijām. Pirmā, kurai bijušas visas iespējas, ņemot vērā lielo politisko ietekmi, kas tai no laika gala bijusi, proti – Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK). Šī organizācija pēc visiem kritērijiem ilgu laiku Latvijā bijusi kā sporta ministrija. Jā, tā nav Ministru kabineta daļa, LOK prezidents nesēž ar balsstiesībām Ministru kabineta sēdēs, bet tās ir detaļas, būsim godīgi. Diemžēl no LOK nav bijušas atbildes uz šiem jautājumiem. Tā vietā ir stagnācija, diezgan liela pašapmierinātība, satrūkšanās tikai tad, kad ir kaut kāda krīzes situācija, kā, piemēram, pēc Rio olimpiādes, kad nebija medaļu. Bet tiešām ar tādu fundamentālu kritēriju un spēles noteikumu formulēšanu LOK nekad nav izcēlusies. Tāpēc, manuprāt, esam tur, kur esam – kā mežonīgajos rietumos – kurš ātrāk skrien un tajā brīdī ietekmīgāks (šoreiz tie izrādījās autosportisti), tas tālāk tiek. Un šādā situācijā pat īsti nav ko pārmest autosporta lobētājiem. Kritēriju taču nav.
Kas ir otrs, kas varētu šos kritērijus sagatavot?
Protams, de jure «sporta ministrija» – Izglītības un zinātnes ministrija. Bet tur kritēriju trūkumu sportā nevar pārmest ne Kārlim Šadurskim, ne viņa priekšgājējiem – atnāk jauns ministrs, un tās pirmās jomas, ar ko saskaras, ir vispārējā izglītība, augstākā, profesionālā, zinātne...
Bet ir taču par sportu atbildīgs valsts sekretāra vietnieks!
Jā, bet visa izglītības joma ir kaut kas tik objektīvi gigantisks, problemātisks, dziļš, ka tas nabaga ministrs līdz sportam objektīvi netiek. Manuprāt.
Un tomēr – ne viss taču no ministra atkarīgs. Ir «ierēdņu armija».
Taisnība! Sistēmas nav. Agrāk bija Sporta pārvalde, to nolikvidēja. Šobrīd, ja nemaldos, valsts sekretāra vietnieka sporta jomā pakļautībā strādā septiņi cilvēki. Tikai.
Varbūt tad sports jāpārceļ uz Veselības ministriju, lielāku akcentu liekot uz veselīgu dzīvesveidu iespējami daudziem?
Precīzi! Man tas ļoti patiktu, ja vien tajā jomā arī nebūtu milzu problēmu. Tikpat labi – zem Kultūras ministrijas, kam arī šī joma diezgan piestāvētu, ja mēs spētu atkāpties no nedaudz emocionāla pieņēmuma, ka šī pamatā ir Dziesmusvētku organizēšanas ministrija, kas, protams, ir absurds. Austrijā, piemēram, par sportu atbildīga ir Aizsardzības ministrija.
Tas ļauj kaut formāli, bet ātrāk palielināt finansējumu aizsardzībai.
Te pat nav runa par naudas jautājumu, jo skaidrs, ka būtu aplami ņemt no aizsardzības budžeta naudu un likt sportā, īpaši Latvijas situācijā, kad mums vajadzību šajā jomā ir ļoti daudz. Drīzāk tas, ka šīs ir ministrijas, kur relatīva stabilitāte un – es pat teiktu – ministram būtu pat intelektuāli interesanti tādā jomā kā sports novest reformu līdz galam. Jo tas, ka līdz kritērijiem nenonāksim Izglītības un zinātnes ministrijas vadībā, man ir pilnīgi skaidrs. Bet, ja kādam es par to neko nepārmetu, tad tas ir izglītības un zinātnes ministrs.
Kaut kad dzirdētas idejas arī par atsevišķas Sporta ministrijas nepieciešamību...
Man liekas, ir tikai dažas valstis, kur ir atsevišķa Sporta ministrija, un tās parasti ir daļēji autoritāras valstis.
Sports kā propagandas instruments?
Jā. Uz to tur viss arī fokusēts. Bet faktiski sports ir funkcija, liela, nozīmīga, tai, manuprāt, jābūt tādā ministrijā, kur līdz tai ministrs tiek, bet ne jau atsevišķai ministrijai.
Mums sporta jomā tiešām nav līdera. Es, protams, esmu sen zināms LOK kritiķis, tāpēc manis teiktais jāvērtē caur šādu prizmu, bet es tiešām uzskatu, ka LOK līderība šajā nelielajā haosā vai vakuumā, kas jau labu laiku valda Latvijas sportā, būtu jāuzņemas. Vēl pirms gadiem desmit bija Sporta pārvalde ar spēcīgu vadītāju Eināru Fogeli, aktīvi darbojās Vilnis Baltiņš – cilvēks, kurš pirmajos desmit gados, manuprāt, noformulēja ļoti skaidrus kritērijus, viņš, domāju, bija ļoti augsta līmeņa gan intelektuālis, gan arī faktisks līderis sporta jomai. Bet pēc tam iestājās stagnācija, īstenībā arī ļoti liela apmierinātība, jo «pa lielam» viss taču bija kārtībā, visu laiku bija medaļas, panākumi arī komandu sporta veidos (tajā skaitā hokeja izlase visu laiku kvalificējās olimpiādei, kas mazai valstij, protams, ir milzu sasniegums).
Aizmirsa, ka jāstrādā pie paaudžu maiņas? Murjāņi nomocīti...
Tu ļoti precīzu vārdu lietoji – nomocīti. Skaidrs, ka tur bija kaut kāds lēmums jāpieņem. Vai nu attīsta, vai slēdz ciet, funkciju pārceļot uz vairākiem centriem, kas katrs specializējas savā jomā. Tad tik jāatzīst, ka spiedīga finansējuma apstākļos valsts vairs to neuztur, bet funkciju nodrošina tur, kur pašvaldības arī spēj ieguldīt prāvus resursus. Mēs, nespējot pieņemt nepopulāru lēmumu un arī nespējot atrast līdzekļus, lai attīstītu kā prioritāti Murjāņus, esam to noveduši līdz iespējami sliktākajam risinājumam – ka Murjāņi ir reāli neefektīvi, bet reāli ēd naudu. Pietiekami lielu, tajā skaitā nu jau investīciju naudu, jo, kā zināms, pirms diviem gadiem tur tika ieguldīti pietiekami lieli līdzekļi. Bez skaidras sapratnes, kāpēc. Jo tas uz Latvijas sporta infrastruktūras kartes nav pietiekami velkošs objekts. Bija, taisnība! Bet šobrīd nav.
Valsts iegulda līdzekļus bez skatījuma, ko grib panākt.
Mums ir eklektisks skatījums, katrs, kas ir relatīvi spēcīgs politiskajā vai sporta vidē, spēj izsist cauri, kaut ko sev panāk. Un tāpēc, ka neeksistē kritēriji, tas ir iespējams. No sporta jomas kopumā attīstības viedokļa tā ir traģiska situācija.
Par prioritātēm. Ir olimpiskie sporta veidi, un ir neolimpiskie. Brīžiem tos nodalām, brīžiem – kad parādās augsti rezultāti – arī kādu neolimpisko pielīdzinām olimpiskajam. Kā būtu pareizi?
Lielais kritērijs: olimpiskie un neolimpiskie. Tad vēl starp olimpiskajiem jāveic kaut kāds griezums, jo skaidrs, ka olimpiskie sporta veidi šobrīd jau ir ļoti daudzi un dažādi, olimpiāde zināmā mērā ir arī liels sporta festivāls. Mēs nevaram cerēt uz panākumiem visur. Taču tur, kur mums ir potenciāls atvest medaļu, jāiegulda arī līdzekļi, kāpēc ne? Ir vērts ieguldīt naudu, ja var panākt medaļu varbūt pat kādā nedaudz eksotiskā sporta veidā. Tehniskie sporta veidi (autosports, motosports) – brīnišķīgi – valsts ir radījusi izcilu instrumentu, es gandrīz gribu apgalvot – labāko pasaulē – nodokļu atlaidi, ja ziedo uzņēmums. Tas ir fenomenāls instruments! Es patiešām varu teikt, ka bez šīs atlaides basketbola klubs VEF Rīga nevarētu eksistēt.
Gan jau arī visas sporta veidu federācijas nespētu izdzīvot?
Neesmu par to drošs – es domāju, ka tās diezgan švaki strādā, lai šo instrumentu izmantotu, tā vietā vairāk cer uz valsts naudu. Kad es ieraugu, ka dažai labai daudzmiljonu federācijai caur šo iespēju gadā piesaistīti 90–100 tūkstoši, es apmulstu. Privātie sporta klubi tiešām šo iespēju izmanto. Tas ir reāls valsts atbalsts, tajā skaitā tehniskajiem sporta veidiem, ar to var ļoti efektīvi realizēt naudas savākšanas mērķi.
Vai ir labi, ka valsts uzņēmumi ziedo sportam un citām jomām? Var taču peļņu atdot valstij, tā tad finansētu sportu pēc vienotiem principiem?
Man gan šajā gadījumā ir tāds kā interešu konflikts, taču es teiktu, jā, tas būtu pareizi. Tur pat nav tik būtiski, vai ziedo, vai naudu izmaksā valstij dividendēs un tad pārdala, cik, lai ir kritēriji. Mehānisms, kas radīts Latvijas valsts mežiem (LVM), manuprāt, ir diezgan objektīvs. Respektīvi, LVM noziedo summu X, tā noteiktās proporcijās sadalās starp lielajām jomām – komandu, individuālie, paralimpiskie sporta veidi, kultūra, labdarība. Tad vēl attiecībā uz sporta naudu ir Nacionālās sporta padomes lēmums, kas katru gadu piefiksē konkrēto ciparu, un tad faktiski tā sadale ieiet vienotā sistēmā. To, manuprāt, vajadzētu attiecināt arī uz Latvijas dzelzceļu un citām valsts kapitālsabiedrībām.
***
Edgars Jaunups
Dzimis 1979. gadā Rīgā
Mācījies Āgenskalna ģimnāzijā un Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Bijis Latvijas Universitātes senators un Studentu padomes priekšsēdētājs
Viens no partijas Jaunais laiks dibinātājiem, no tās saraksta ievēlēts 8. Saeimā un Rīgas domē. Bijis šīs partijas ģenerālsekretārs, valdes loceklis
Bija viens no Vienotības veidotājiem, vadījis tās priekšvēlēšanu kampaņu
Pēc aiziešanas no Vienotības kopā ar domubiedriem nodibināja partiju Latvijas attīstībai
2007. gadā kopā ar bijušo basketbolistu un treneri Valdi Valteru un citiem domubiedriem atjaunoja basketbola klubu VEF Rīga, kļūstot par tā valdes priekšsēdētāju
Bijis Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs
Kopš 2016. gada vasaras – VEF Rīga prezidents
***
Skaidrs, ka būtu aplami ņemt no aizsardzības budžeta naudu un likt sportā, īpaši Latvijas situācijā, kad mums vajadzību šajā jomā ir ļoti daudz
Edgars Jaunups
Kādi līdzekļi no aizsardzības budžeta tiek veltīti sporta vajadzībām?
Raimonds Bergmanis
aizsardzības ministrs
Nav noslēpums, ka Aizsardzības ministrija, par kuras budžeta līdzekļiem treknajos gados tika līdzfinansēti 33 sporta projekti, to vidū ir gan jaunu sporta būvju būvniecība, gan esošo rekonstrukcija un aprīkošana, šobrīd jūtas kā izbijis kurpnieks bez kurpēm, jo mūsu pašu karavīriem militārajos poligonos un bāzēs sporta infrastruktūra ir vairāk nekā pieticīga, lai neteiktu vairāk – tās nav vispār. Tieši tādēļ šobrīd, gatavojoties arī starptautisko spēku ievērojamam pieaugumam Latvijā, Ādažu militārās bāzes teritorijā tūlītējam sporta nodarbību pagaidu nodrošinājumam tiek atjaunota līdzšinējo sporta telpu pieejamība, veicot nepieciešamos ēkas uzlabojumus. Papildus tiek vērtēta arī papildu ēku pielāgošana sporta nodarbībām, ja ieplānotie uzlabojumi nebūs pietiekamii vai nebūs pietiekamas pieejamās sporta nodarbību telpas. Paralēli NBS ir izstrādājuši Ādažu sporta infrastruktūras vajadzību plānu un tiks uzsākta saskaņošana, inženiertīklu projektēšana un būvniecība modernu sporta būvju izveidošanai nākamo trīs gadu perspektīvā. Ir skaidrs, ka šo sporta infrastruktūru līdz ar sabiedroto karavīriem izmantos arī mūsu karavīri. Gluži tāpat kā mūsu karavīri dzīvos jaunuzceltajās kazarmās, kuras vēl top.
*
Tiešām uzskatu, ka LOK līderība šajā nelielajā haosā vai vakuumā, kas jau labu laiku valda Latvijas sportā, būtu jāuzņemas
Edgars Jaunups
Vai LOK būtu jāuzņemas valsts finansējuma visiem sporta veidiem nosacījumu izstrāde?
Aldons Vrubļevskis
Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents
Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) nodrošina olimpisko sporta veidu federāciju pārstāvēto sportistu gatavošanos olimpiskajām spēlēm. Attiecībā uz kritēriju, principu un vienotu spēles noteikumu izstrādi, kas skar valsts budžeta finansējumu, LOK ir izstrādājusi noteiktus un visām olimpisko individuālo sporta veidu federācijām zināmus un skaidrus kritērijus, kā tiek sadalīts valsts budžeta finansējums – ir bāzes finansējums, kas katrai federācijai ir vienāds, un ir finansējums atkarībā no sasniegtajiem un uzrādītajiem rezultātiem starptautiskajās sacensībās. Jo labāki rezultāti, jo lielāks saņemamais finansējums. Ar olimpisko sporta veidu federācijām viss ir skaidrs, taču LOK pārziņā nav neolimpiskie sporta veidi un to finansējumu sadale no valsts budžeta. Lai LOK pārņemtu, uzturētu un pārraudzītu visu sporta veidu – olimpisko un neolimpisko, finansējumu sadali no valsts budžeta, būtu kardināli jāmaina ne tikai Sporta likums, bet arī sporta jomas pārraudzības valsts struktūra Latvijā.
Laikraksta redakcija atrodas Andrejostas iela 2, Rīga, LV-1045
Redakcijas e-pasta adrese: diena@diena.lv
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 02.01.1997
© Lursoft, Lursoft IT 1997-2017. Lietotājs, lietojot sistēmas, apņemas ievērot Fizisko personu datu aizsardzības likumu, Autortiesību likumu un Lursoft sistēmas izmantošanas noteikumus. Lietotājam aizliegts izmantot jebkādas automatizētas sistēmas vai iekārtas (robotus) piekļuvei sistēmai bez rakstiskas saskaņošanas ar Lursoft. Datu bāzei ir izziņas raksturs, un tai nav juridiska spēka. Lursoft nenes nekādu atbildību par darbībām vai lēmumiem, kas balstīti uz saņemto pakalpojumu.
(0)
