Rīga 5°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DA vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 27. aprīlis 03:14
Vārda dienas: Klementīne, Raimonda, Raina, Tāle
Vides aizsardzības jautājumi pasaulē kļūst arvien aktuālāki un ieņem lielāku lomu valstu politikās. Tie tiek integrēti praktiski visās jomās, kas neizbēgami rada jaunu normu rašanos, normu maiņu vai papildināšanu.
Jāņem vērā arī Eiropas Savienības direktīvu prasību pārņemšana, kā rezultātā tiek ieviestas stingrākas normas vai papildu nosacījumi, kas, no vienas puses, sekmē vides kvalitātes uzlabošanos ilgtermiņā, bet, no otras, bieži vien prasa lielākus finanšu ieguldījumus, papildu darbības un lielāku administratīvo slogu.
Iepriekšējā periodā līdztekus jautājumiem par vides piesārņojumu, ietekmes uz vidi novērtējumu un kūdras ilgtspējīgas izmantošanas pamatnostādnēm problemātiskākie jautājumi, kuru tālākai virzībai vajadzēja ieguldīt nopietnu darbu, bija saistīti ar dabas aizsardzību. Tiesa, šajā gadījumā tas nebija sakarā ar Eiropas Savienības noteikto prasību pārņemšanu, būtiskākos sarežģījumus radīja birokrātiskie šķēršļi.
Pēdējos gados vairākām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (ĪADT) tika izstrādāti dabas aizsardzības plāni. Tos izstrādā laikposmam līdz 15 gadiem un apstiprina vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs. Dabas aizsardzības plāns nosaka nepieciešamos dabas aizsardzības pasākumus, kā arī pieļaujamo saimniecisko darbību atbilstoši šajā plānā izstrādātajam zonējumam. Pēc dabas aizsardzības plāna apstiprināšanas nekādi jauni aizliegumi vai apgrūtinājumi spēkā nestājas. ĪADT vispārējo aizsardzības un izmantošanas kārtību, tajā skaitā pieļaujamos un aizliegtos darbību veidus, nosaka Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumi nr. 264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”. Tomēr jāņem vērā, ka dabas aizsardzības plāna sastāvdaļa ir konkrētās teritorijas individuālo aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumu projekts, kas pēc dabas aizsardzības plāna apstiprināšanas tiek virzīts tālāk kā Ministru kabineta noteikumi un tad gan teritorijas zonējums, gan aizliegtās un atļautās darbības katrā zonā kļūst saistošas. Tieši tādēļ pašvaldībām ir svarīgi piedalīties dabas aizsardzības plānu izstrādē un aktīvi izteikt savus priekšlikumus, tādējādi gan dabas aizsardzības plānā, gan individuālajos aizsardzības un izmantošanas noteikumos iestrādājot sev būtiskus nosacījumus.
Pagājušajā gadā virknei ĪADT pēc dabas aizsardzības plānu apstiprināšanas tika izstrādāti individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi vai arī izdarīti grozījumi noteikumos. Jāpiezīmē, ka šo noteikumu apstiprināšana bija ļoti svarīga pašvaldībām, jo saturēja normas, kas atviegloja atsevišķu darbību veikšanu, tādējādi veicinot rekreācijas iespējas un tūrisma infrastruktūras attīstību, pieļaujot piekrastes zvejnieku pārvietošanos pa noteiktu pludmales joslu un citur, piemēram, dabas liegumos “Ovīši”, “Vecdaugava”, “Ziemupe”, “Vidzemes akmeņainā jūrmala”. Tieši šo iemeslu dēļ pašvaldības bija ieinteresētas iespējami ātrākā šo noteikumu apstiprināšanā. Diemžēl process ļoti ieilga, piemēram, lai dabas lieguma “Ovīši” individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi tiktu saskaņoti un virzīti Ministru kabinetam apstiprināšanai, bija nepieciešamas sešas starpministriju sanāksmes, kas prasīja gadu. Turklāt dabas aizsardzības un teritorijas izmantošanas intereses gan no Ventspils novada domes un LPS, gan VARAM un nevalstisko organizāciju puses tika saskaņotas pietiekami operatīvi. Procesu kavēja Tieslietu ministrijas iebildumi, kas bija vērsti ne tikai uz juridisko nianšu precizēšanu, kas neapšaubāmi ir Tieslietu ministrijas kompetence, bet jautājumu apstrīdēšanu pēc būtības, kas ir dabas aizsardzības speciālistu un pašvaldības kompetencē. Tā Tieslietu ministrijas izpratnē nebūtu pieļaujama pārvietošanās pa pludmali vairāk kā četrus metrus platā joslā no ūdens līnijas zvejas laivu novietošanai pludmalē pašpatēriņa un rūpnieciskās zvejas vajadzībām, kaut gan tas ir ļoti būtiski šīs nozares pārstāvjiem un arī neietekmē dabas lieguma izveidošanas mērķi, jo nekaitē bioloģiskajai daudzveidībai.
Tieši tāpat sešas starpministriju saskaņošanas sanāksmes notikušas saistībā ar grozījumiem dabas lieguma “Vidzemes akmeņainā jūrmala” individuālajos aizsardzības un izmantošanas noteikumos, taču Tieslietu ministrijas iebildumu dēļ šie noteikumi joprojām nav saskaņoti un virzīti Ministru kabinetam apstiprināšanai. Tā, piemēram, tika izteikts iebildums pret atļauju izbūvēt ceļu, kura atrašanās vieta, ņemot vērā ekspertu atzinumus, ir paredzēta dabas aizsardzības plānā, pieprasot atkārtotus ekspertu atzinumus, kas ir ne tikai nevajadzīgs administratīvais slogs, bet arī nelietderīga līdzekļu izlietošana. Tieslietu ministrijas iebildumu dēļ saistībā ar zemes gabalu sadalīšanas iespējām ir apdraudēta Salacgrīvas novada pašvaldības iespēja realizēt eirovelomaršruta izveidi projektā “Iron Curtain Trail–EV12–North”, kura sadarbības partneri ir Polija, Vācija, Somija, Igaunija, Lietuva, Zviedrija, Dānija un Eiropas velofederācija. Šādi piemēri neveicina uzticību valsts ierēdniecībai un mazina atbalstu dabas aizsardzības principiem. Lai rastu risinājumu situācijai, kāda radusies dabas liegumā “Vidzemes akmeņainā jūrmala”, LPS ierosinājusi grozījumus likumā “Par Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu” (konkrētais dabas liegums atrodas biosfēras rezervāta teritorijā), šo grozījumu tālāka virzība būs viena no nākamā perioda aktualitātēm.
Tāpat nopietns darbs ieguldīts, lai veiktu grozījumus 2012. gada 18. decembra MK noteikumos nr. 940 “Noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu”. Ņemot vērā situāciju, kāda saistībā ar mikroliegumu izveidi radusies dažās pašvaldībās, tajā skaitā notiekošo tiesvedību saistībā ar to, kā arī pašvaldību izteiktos priekšlikumus, LPS ierosinājusi grozīt šos MK noteikumus, paredzot, ka mikroliegumus neveido pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentos norādītajās apbūves teritorijās. Pretējā gadījumā var rasties un jau ir radušās situācijas, ka mikroliegums izveidots apbūvei paredzētā teritorijā, kur cilvēki iegādājušies zemi privātmāju būvniecībai, turklāt atsevišķos gadījumos jau ir izņemtas būvatļaujas. Tas rada būtiskus īpašumtiesību aprobežojumus, jo konkrētais zemesgabals vairs nav izmantojams tā paredzētajam mērķim. Jāņem vērā Sugu un biotopu likuma 10. panta otrajā daļā noteiktais, ka zemes īpašniekiem ir tiesības uz normatīvajos aktos paredzēto kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem mikroliegumos. Savukārt likumā “Par kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās” ir paredzēta kompensācija tikai par lauksaimnieciskās un mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem. Līdz ar to normatīvajos aktos vispār nav paredzēts kompensācijas mehānisms par īpašumtiesību aprobežojumiem gadījumos, kad mikroliegumi tiek izveidoti apbūvei paredzētās teritorijās, kas nonāk pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 105. pantu. Grozījumus MK noteikumos virza Zemkopības ministrija, un ir notikusi pirmā starpministriju saskaņošanas sanāksme. Tiesa, pretestība šādai noteikumu redakcijas maiņai no nevalstisko organizāciju un VARAM puses ir ļoti liela, to tālāka virzība šajā gadā būs nopietns izaicinājums.
Dabas aizsardzības jomā LPS turpinās sekot līdzi biotopu kartēšanai. Pēc pirmās sezonas datu sākotnējās apkopošanas ir secināts, ka aptuveni puse aizsargājamo pļavu un mežu biotopu atrodas ĪADT, bet puse ārpus tām. LPS piedalās biotopu kartēšanas uzraudzības grupas darbā, joprojām norit diskusijas par to, kā un kad tiks publiskota informācija par aizsargājamo biotopu esamību, ziņas par tiem ievietojot dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols”, kā arī vai, kad un kāda atbildība iestāsies par šo biotopu iznīcināšanu vai stāvokļa pasliktināšanu.
Aktualitāte būs arī grozījumi likumā “Par zemes dzīlēm”, kurā uzturēsim prasību par iespēju pašvaldībām izdot saistošos noteikumus par derīgo izrakteņu ieguves vietas rekultivācijas kārtību un noteikt veidus, kādos zemes dzīļu izmantotājs garantē derīgo izrakteņu ieguves vietas rekultivācijas izmaksas. Tas novērstu problēmas ar izstrādāto un pamesto zemes dzīļu ieguves vietu rekultivāciju. Otrs jautājums LPS uzmanības lokā saistībā ar grozījumiem likumā “Par zemes dzīlēm” būs Baltijas ogļūdeņražu izpētes un ieguves asociācijas priekšlikums, ka izņēmumu kārtā pašvaldības teritorijas plānojums nav ņemams vērā, nosakot ogļūdeņražu ieguves laukumu, kā arī attiecībā uz ogļūdeņražu ieguvi nebūtu piemērojama ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra. Šādu normu pieņemšana būtu pilnībā neatbilstoša pašvaldību interesēm, tādēļ LPS stingri iestāsies pret attiecīgo priekšlikumu tālāku virzību.
Laiks no LPS pērnā kongresa līdz šāgada kongresam ir bijis gana spraigs, interesants un reizē pilns smagu cīņu pret birokrātiju un neefektīvu (gribas teikt – pat nejēdzīgu!) normatīvo aktu ražošanu. Neskaitāmas stundas ir pavadītas darba grupās, sniegti priekšlikumi, kas apspriesti ar pašvaldību speciālistiem un politiķiem gan komitejās, gan LPS Valdes un Novadu apvienības Valdes sēdēs, gan tīkliņu sanāksmēs. Daži jautājumi cerīgi pavirzījušies uz priekšu, bet vairākas lietas iestrēgušas uz nezināmu laiku, jo vienmēr parādās svarīgāki jautājumi, kas tiek izcelti priekšplānā.
Samērā vienmērīgi virzās atkritumu apsaimniekošanas normatīvo aktu apspriešana, tiesa gan, ar reizēm neizprotamu vēlmi kalpot kontrolieru iegribām – visu aprakstīt, norādot, kā jādara –, bet tas jau robežojas ar iejaukšanos pašvaldību autonomajās lietās!
Latvijā par visu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu savā administratīvajā teritorijā ir atbildīgas pašvaldības. Un lielā mērā no tā, kā organizējam šīs funkcijas izpildi, ir atkarīgs, vai dzīvojam tīrākā vai piedrazotākā vidē.
Novērtēts, ka valstī ik gadu rodas 600 000–700 000 tonnu sadzīves atkritumu, un aptuveni puse no šā daudzuma ir bioloģiski noārdāmi atkritumi. Latvijā no kopējā sadzīves atkritumu daudzuma apmēram 30% ir organiskie atkritumi. Par bīstamo sadzīves atkritumu (tie veido 1–2% no kopējā atkritumu daudzuma) apsaimniekošanas organizēšanu un koordinēšanu atbildīga ir valsts.
Kopš 1998. gada, kad Latvijā tika veidoti poligoni ar mērķi sniegt kvalitatīvus atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus fiziskām un juridiskām personām katrā atkritumu apsaimniekošanas reģionā (AAR), MK noteicis, ka visa teritorija sadalīta desmit reģionos.
Šā perioda prioritāte – dalīti vākti atkritumi, atkritumu reģenerācija un pārstrāde, lai apglabāt vajadzētu pēc iespējas mazāk. To var izdarīt, tikai kopā darbojoties un katram posmam uzņemoties atbildību savā jomā: valsts (normatīvie akti un atbalsta sistēma visos vājajos posmos) un pašvaldību (visu sadzīves atkritumu apsaimniekošana un sagatavošana reģenerācijai un pārstrādei) institūcijām ar privātajiem uzņēmumiem (pārstrāde, pakalpojumu sniegšana pašvaldībām).
Pašvaldību atkritumu apsaimniekošanas jautājumu darba grupa (tīkliņš) vienojusies par aktuālajiem jautājumiem, par ko arī kopīgi diskutējām šajā gadā, lai veidotu pašvaldību kopīgo viedokli atkritumu apsaimniekošanas jautājumos.
– Dalīto atkritumu savākšanas sistēmas un infrastruktūras attīstība (punkti, laukumi, apsaimniekošanas modeļu salīdzinājums). Sadzīves atkritumu šķirošana (kā labāk iesaistīt iedzīvotājus un komersantus atkritumu dalītā vākšanā?). Izglītošanas darba pieredze. Pārstrādes stimulēšana (kā sasniegt ES prasības – samazināt apglabāšanu līdz 5–10%?).
– Atkritumu maksas noteikšana. Maksa par dalīto atkritumu savākšanu. Pašvaldību saistošie noteikumi un to izpildes kontrole. Pašvaldību noteiktā maksa.
– Dabas resursu nodokļa mērķtiecīga ieguldīšana vides sakārtošanā: pārdali starp valsti un pašvaldībām nav izdevies panākt, sarunas jāturpina, acīmredzot pēc vēlēšanām. Atbildības sistēmu pārskatīšana – pārdale par labu reāliem apsaimniekotājiem. Riepas, elektropreces, medicīnas atkritumi lauku reģionos u.c. Nepiedodami, ka tiek saņemti atbrīvojumi no dabas resursu nodokļa maksājuma budžetā, mums pašiem valstī ir riepu pārstrādes uzņēmumi, bet riepas krājas lielos apjomos dažādos laukumos. Tas ir bīstami! Jāveido pilnvērtīga atbalsta sistēma visos posmos, jāstimulē pārstrāde, lai neveidotos šī ačgārnā situācija. VARAM darba grupā izdiskutēts, un normatīvo aktu grozījumi ir Saeimas dienaskārtībā.
Jāturpina diskusijas un jārod risinājums par pārtikas un zaļajiem atkritumiem, kas veido smagāko daļu nešķirotajos atkritumos.
Ieilgusi problēma – ticami dati! Tie nepieciešami pašvaldību un atkritumu apsaimniekošanas reģionu griezumā, valstī kopumā situācijas analīzei un priekšlikumu izstrādei.
Saskaņā ar likumu “Par pašvaldībām” sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšana ir viena no pašvaldības autonomajām funkcijām, un šo funkciju izpildi organizē un par to atbild pašvaldības. Atbildība par atkritumu apsaimniekošanas funkciju pašvaldībai ir neatkarīgi no tā, vai šī funkcija tiek īstenota ar pašvaldības kapitālsabiedrības, publiskās un privātās kapitālsabiedrības vai privātas kapitālsabiedrības starpniecību. Domei jāizdod saistošie noteikumi par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā.
Atkal atsākta diskusija par depozīta sistēmas ieviešanu, tā tiek izmantota priekšvēlēšanu cīņās, bet netiek runāts par pamatjautājumiem – cik un kas maksās par sistēmas ieviešanu, kā tā tiks organizēta, kas un kā segs sistēmas uzturēšanas izdevumus, ko tas atrisinās, ja pēc to valstu pieredzes, kas ieviesušas depozīta sistēmu, tiek savākti tikai 3–9% no pudeļu apjoma, daudzas valstis atsakās, jo tas esot dārgi un neefektīvi. Skaidrs, ka jāturpina uzlabot plastmasas pudeļu un visa dalītās vākšanas sistēmu, iedzīvotāju izglītošanu, motivēšanu un arī sodīšanu, ja citādi nevar, bet reizē jādomā par neveiksmīga iepakojuma un taras mazināšanas iespējām, otrreizējo izejvielu efektīvas pārstrādes iespējām. Šie jautājumi jārisina kompleksi, jārēķina un tad jārīkojas!
Kā pareizāk apsaimniekot sadzīves atkritumus? Tas ir katras pašvaldības un atkritumu apsaimniekošanas reģiona ziņā. Arvien vairāk pašvaldību izvēlas veidot savus uzņēmumus vai veido publisko un privāto partnerību, jo privāto komersantu skrējiens pēc zemākās cenas novedis pie tā, ka galvenais ir dabūt līgumu un tikai pēc tam sākt domāt, kā to izpildīt. Nereti cenas ir tādas, kas pat nesedz atkritumu apglabāšanas izmaksas. Tāpat parādījusies tendence – ja zemāka iepirkuma maksa par kubikmetru atkritumu, tad daudzviet daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji gadā maksā krietni vairāk.
Katrā pašvaldībā jāizsver, kā objektīvāk noteikt atkritumu apjomu, kā godīgāk noteikt maksu atkritumu radītājam un kā labāk to visu administrēt un kontrolēt. To nevar noteikt visiem vienādu un cerēt uz rezultātu!
Tīras vides nodrošināšana ir pašvaldību autonomā funkcija. Labi sašķiroti atkritumi ir resursi, un pašvaldībai pašai ir tiesības izvēlēties veidu, kādā šo funkciju labāk veikt, un ko darīt ar saviem resursiem, kā kompensēt apzinīgajiem iedzīvotājiem un kā sodīt piesārņotājus.
Citās jomās darbi virzījušies līdzīgi.
Nepieciešama kārtīga zemes reformas normatīvo aktu inventarizācija, jo gandrīz visur reforma ir beigusies, bet Tieslietu ministrija kopā ar Valsts zemes dienestu, piepalīdzot Finanšu ministrijai ar “Valsts nekustamajiem īpašumiem” un Saeimas Juridiskā biroja speciālistiem, spēcīgi bremzē šos jautājumus, tajā pašā laikā bremzējot pašvaldību rīcībspēju ar pieprasītu resursu – zemi! Lauku zemju jautājumi risināmi gan zemes reformas likumos, gan Zemes pārvaldības likuma regulējumā. Sarežģīti, pretrunīgi, dažādi kāzusi, atšķirīgi risinājumi, taču vienmēr jācenšas to darīt pēc likuma un nekaitējot saviem ļaudīm! Uzsākts darbs pie zemes politikas veidošanas, bet arī šajā grupā nosēdētās stundas ir ar mazu cerību uz saprātīgu un jēgpilnu rezultātu.
Turpinām analizēt un sekot līdzi lauku ceļu projektu ieviešanai. No birokrātiskajām pauzēm investīciju projektu ieviešanā cieš arī lauku ceļu programma (cenas nesamērīgi pieaug, darbi kavējas, kvalitāte krītas, plānoto sakārtoto ceļu kopgarums sarūk!). Projekti jāiesniedz Lauku atbalsta dienestā līdz 2019. gada 1. decembrim, bet puse pašvaldību vēl tikai ceļā uz to! Pozitīvā lieta noteikti ir kopīgi ar uzņēmējiem veiktā ceļu tīkla inventarizācija un prioritāro ceļu ranžēšana, ieguldījumi nepieciešamākajos objektos. Kaut līdzekļi tam būtu arī turpmāk un ne tikai no lauku fonda!
Meža nozarē turpinājām diskusijas (vairāk nekā 20 darba grupās, izbraukuma sanāksmēs un diskusijās) par ekonomiskajiem jautājumiem (ciršanu un atjaunošanu), kā arī par sociālajiem jautājumiem (rekreācija, ogošana, sēņošana, parku kopšana un ierīkošana, takas, atpūtas vietas, tīrība un drošums publiskajās teritorijās u.c.), salāgojot to ar dabas vērtību saglabāšanu. Īpaša vērība tika pievērsta piekrastes joslai un priežu audzēm. Vienmēr ļoti grūti vienoties par samērīgumu, tādēļ daudz lielāka uzmanība būtu jāvelta diskusijām plānošanas dokumentu (pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentu un meža apsaimniekošanas plānu) izstrādē ar sabiedrību (ieinteresētajām NVO, uzņēmējiem, teritorijā dzīvojošajiem u.c.), lai vienotos par meža apsaimniekošanu, nosakot dabas vērtību un sabiedrības rekreācijai saglabājamo teritoriju apsaimniekošanu, lai saimnieciskajos mežos īpašnieki varētu paļauties uz pastāvību, saimniekojot saskaņā ar meža normatīvo regulējumu. Priecē pašvaldību ieinteresētība sava meža īpašuma apsaimniekošanas pareizāko modeļu meklēšanā, izglītojoties gan meža ekspedīcijās, gan no profesionāļu, zinātnieku un kolēģu pieredzes un ieteikumiem. Svarīgi izvērtēt normatīvos aktus par koku ciršanu ārpus meža, videi nodarīto kaitējumu kompensēšanas mehānismu, lai veicinātu ekonomisko attīstību un uzturētu drošas publiskās vietas, un saglabātu tīkamu ainavu un dabas vērtības.
Pašvaldības krietnu darbu padarījušas un vēl turpina Āfrikas cūku mēra mazināšanā un seku likvidēšanā, jo diemžēl šī sērga jau izplatījusies gandrīz pa visu valsti un atkārtoti parādās jau vecajās mēra skartajās teritorijās. Aktualizējies jautājums par medību koordināciju komisiju lomu un darbību. Darba grupa, pagaidām gan bez rezultāta, pārskatīja normatīvo regulējumu, jo zvēru postījumi pieaug, nenomedīto zvēru apjoms palielinās, meža un lauku īpašniekiem radot lielus zaudējumus. Daudzviet problēmas arī blīvi apdzīvotās vietās, kur jāmeklē saprātīgi risinājumi.
Ļoti nepieciešams Zvejniecības likuma un Zemes pārvaldības likuma normu izvērtējums un saskaņota regulējuma risinājums! Publisko ūdeņu apsaimniekošana iekšzemē daudzviet ir vēl maz apgūta joma. Kopā jāsaprot, kas traucē, ko normatīvajos aktos vajag citādi. Pašvaldības aktīvi uzsākušas apsaimniekošanas plānu izstrādi, infrastruktūras uzlabošanu un kontroles uzlabošanu ar Vides aizsardzības un Zivju fondu līdzekļu palīdzību. Kopā ar Zemkopības ministriju tiek meklēts labākais risinājums vienotas datubāzes izveidei, lai atvieglotu informācijas uzkrāšanu, atskaitīšanos un kontroli.
Dzīvnieku aizsardzības jomā prasība par visu suņu reģistrāciju vienotajā datu sistēmā ir spēkā. Tas varētu nodrošināt saistošo noteikumu izpildi par kārtību un nodevu iekasēšanu attiecīgajā teritorijā un nepieciešamības gadījumā ļautu viegli atpazīt suņa īpašnieku, taču liels procents suņu vēl nav reģistrēti. Strīdi par pašvaldību maksām patversmēm jāatrisina līdz galam – datu pārbaudāmība, suņu īpašnieku identificēšana, čipēšanas jautājums patversmes suņiem. Kopā ar Valsts datu centru tiek meklēts risinājums datubāzes papildināšanai ar pašvaldību nodevas informācijas uzkrāšanu un atvieglotu maksāšanas paziņojumu izsūtīšanu.
Meliorācijas jomā problēmas nedaudz sakārtotas, izmantojami Meliorācijas kadastra dati, kas gan nesaskan ar Zemes kadastra vienībām. Jātiek skaidrībā ar Tieslietu ministriju (VZD), kad un kā varētu datus savietot, lai atvieglotu darbu būvvaldēm. Pašvaldības var organizēt koplietošanas sistēmu sakārtošanu, piesaistot ES līdzekļus, bet jāturpina darbs pie valsts līdzekļu piesaistes (Meliorācijas fonda izveides), tā mazinot plūdu un palu draudus. Ilgstoši norit darba grupas diskusijas par meliorāciju pilsētās un ciemos, jo svarīgi veidot vienotu sistēmu noteces baseiniem, sistēmām, lai iespējami izvairītos no negaidīto lietavu, palu un plūdu radītajiem riskiem.
Ar pašvaldībām un Zemkopības ministriju kopā turpinām meklēt labākos modeļus vietējo produktu (pārtikas un arī koka un citu materiālu) iepirkumu organizēšanai. Lietas virzās lēni un smagnēji, jo bremzējoši faktori ir visās pusēs. Jāstimulē kopdarbības modeļu izmēģināšana, lai palīdzētu mazajiem un jaunajiem saimniekiem atsperties, reizē iegūstot kvalitatīvu pārtiku, ar pašu koku apmēbelētas publiskās telpas un citu vietējo preču un pakalpojumu aktivizēšanos. Tā vairotos ienākumi teritorijas cilvēkiem un mēs atbalstītu savu, nevis svešās ekonomikas.
Sarunas ar Zemkopības ministriju šogad notika 26. aprīlī, un tajās izrunājām un panācām vienošanos vairākos jautājumos.
* Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) nākotne pēc 2020. gada: puses vienojās par savstarpēju sapratni un LPS iesaisti KLP nākotnes politikas izstrādē.
* Meliorācijas jomā vienojāmies par savstarpēju sapratni un ZM atbalstu par valsts budžeta finansējuma palielināšanu valsts meliorācijas sistēmu un valsts nozīmes meliorācijas sistēmu ekspluatācijai un uzturēšanai, kā arī valsts finansējuma modeļa izveidi neatliekamu un sistēmisku meliorācijas projektu īstenošanai. Turpināsim darbu pie apdzīvotu vietu meliorācijas darba grupas nosprausto mērķu sasniegšanas. Vienojāmies, ka problēma pašvaldībās attiecībā uz meliorācijas sistēmu identificēšanu pēc nekustamo īpašumu kadastra apzīmējumiem pastāv un tā risināma savstarpējās sarunās ar Tieslietu ministriju un ka jāveicina melioratīvo datu apmaiņa starp pašvaldībām (to būvvaldēm) un VSIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi”.
* Meža apsaimniekošanas un medību saimniecības jomā vienojāmies veidot kopīgi ar meža nozares speciālistiem metodisko materiālu (apsaimniekošanas modeļu aprakstu) pašvaldību meža apsaimniekošanai. Meža apsaimniekošana un teritorijas plānošana, Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes ierobežotas saimnieciskās darbības joslas noteikšanas izvērtējums un pamatojums pašvaldību teritoriju plānojumos, kā arī meža aizsargjoslu ap pilsētām noteikšana jārisina, izvērtējot tos un organizējot diskusijas, kurās jāiesaista zinātnieki, un nepieciešamības gadījumā sagatavojot grozījumus normatīvajos aktos (piemēram, Aizsargjoslu likumā). Vienojāmies arī pārskatīt koku ciršanas nosacījumus ārpus meža, veicināt medību koordinācijas komisiju efektivitāti un pārskatīt tās normatīvo regulējumu. Atkarībā no pašvaldībām nepieciešamās informācijas jāvērtē iespējas slēgt līgumu ar Valsts meža dienestu par Meža reģistra datu izmantošanu pašvaldības funkciju veikšanai.
* Publisko ūdeņu apsaimniekošanas jomā vienojāmies organizēt apspriešanas vai darba grupu (līdz 31. maijam, tālāko darbu turpinot pēc vajadzības), iesaistot LPS pārstāvjus no dažādiem Latvijas reģioniem, kā arī pieaicinot VARAM speciālistus, lai identificētu un apspriestu nepilnības publisko ūdenstilpju apsaimniekošanu regulējošajā likumdošanā (Zvejniecības likums, Zemes pārvaldības likums) un no tās izrietošajos normatīvajos aktos, tajā skaitā sagatavot priekšlikumus to iespējamajām izmaiņām. 2019. gada un vidēja termiņa budžeta priekšlikumā iekļaut Zivju fonda dotācijas līdzekļu palielinājumu līdz 1 133 223 eiro, kas atbilst Zivju fondu veidojošajiem ieņēmumiem valsts budžetā. Apspriešanās vai darba grupā pārrunāt līdzšinējos Zivju fonda izlietojuma virzienus, ja vajadzīgs, precizējot izlietojuma prioritātes, kas pēc iespējas labāk nodrošinātu publisko ūdeņu pārvaldības efektivitāti. Pusēm cieši jāsadarbojas, lai izveidotu kopīgi izmantojamu vienotu datubāzi, kas palīdzētu nodrošināt ar zveju saistīto dokumentu noformēšanu un atskaišu iesniegšanu, uzlabotu datu uzkrāšanos, kontroles darbu iekšējos ūdeņos kā valsts, tā pašvaldību atbildīgajām amatpersonām un sabiedriskajiem vides inspektoriem.
* Dzīvnieku aizsardzības un veterinārmedicīnas jomā paredzēts vienoties ar Lauksaimniecības datu centru par iespējām nodrošināt Mājas (istabas) dzīvnieku reģistra izmantošanu pašvaldību vajadzībām suņu turēšanas nodevas administrēšanai. Lai nodrošinātu visu suņu reģistrēšanu datubāzē, pastiprināti uzraudzīt un kontrolēt suņu īpašniekus. Pārskatīt un uzlabot regulējumu par dzīvnieku (īpaši savvaļas dzīvnieku un putnu) ievietošanu patversmēs. Lai efektīvi apkarotu Āfrikas cūku mēri un ierobežotu tālāku tā izplatīšanos, pašvaldības nodrošinās nobeigušos mežacūku līķu savākšanu un iznīcināšanu, kas tiks finansēta no Āfrikas cūku mēra uzraudzības un apkarošanas programmai piešķirtajiem finanšu līdzekļiem. Turpināsim pašvaldību un Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) sadarbību un pagarināsim LPS un PVD noslēgto vienošanos par mežacūku līķu savākšanu un iznīcināšanu Āfrikas cūku mēra riska zonās.
* Puses cieši sadarbosies zaļā publiskā iepirkuma (ZPI) sistēmas pārtikas piegāžu un ēdināšanas pakalpojumu pilnveides jomā, meklējot risinājumus efektīvākai un sekmīgākai ZPI līgumu izpildes nodrošināšanai, kā arī pašvaldības izvērtēs iespēju aktīvāk piedalīties Eiropas Savienības programmā izglītības iestāžu apgādei ar augļiem, dārzeņiem un pienu.
Paldies par aktivitāti LPS komitejās, darba grupās (tīkliņos) un ikdienā, lai varam veidot vienotu pašvaldību viedokli katrā jomā, aizstāvēt to sarunās ar ministrijām, Saeimas komisiju sēdēs, partiju sapulcēs un citur un uzlabot mūsu cilvēku ikdienu!
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils ielā 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 01.01.2018 līdz 20.08.2021