Rīga 13°C, nedaudz mākoņains, bez nokrišņiem, DA vējš 4m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 28. marts 20:50
Vārda dienas: Ginta, Gunda, Gunta
Laiks starp iepriekšējo LPS kongresu un šāgada kongresu ir bijis ļoti saspringts visās nozarēs, arī vides aizsardzībā. Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, vides jautājumi ieņem arvien lielāku nozīmi. Ar vides aspektu jārēķinās praktiski jebkurā dzīves jomā, it īpaši, ņemot vērā klimata izmaiņu kontekstu.
Liels paldies visiem kolēģiem pašvaldībās, kuri ar savu pretimnākšanu, zināšanām, idejām un priekšlikumiem ir palīdzējuši, lai vides aizsardzības normatīvais regulējums būtu pēc iespējas kvalitatīvāks un saprotamāks. Priecē tas, ka esam sākuši vides aizsardzību saistīt arī ar cilvēku veselību un kvalitatīvu dzīves vidi, tomēr uzsvaram uz šo jābūt vēl daudz lielākam, tāpat kā samērīgumam starp aizliegumiem un attīstību, sabiedrības un indivīda vajadzībām.
Dabas aizsardzības jomā esam turpinājuši iepriekšējā periodā uzsākto, un ir izdevies panākt, tiesa, ar ļoti lielām pūlēm, iepriekš LPS iesniegto grozījumu likumā “Par Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu” apstiprināšanu, svītrojot normu, kas nosaka, ka krasta kāpu aizsargjoslā jaunveidojamā zemes īpašumu vienlaidu platība nedrīkst būt mazāka par 10 ha. Šādos apstākļos ir apgrūtināta gan ceļu, gan tūrisma infrastruktūras un inženierkomunikāciju būvniecība un uzturēšana, jo īpaši, ņemot vērā faktu, ka dabas lieguma “Vidzemes akmeņainā jūrmala” teritorijā notiek aktīvi krasta erozijas procesi, kā rezultātā periodiski ceļu nobrukšanas rezultātā var rasties nepieciešamība jauna ceļa posma izbūvei. Ja pašvaldība nevar atsavināt šāda ceļa posma izbūvei zemi mazāk nekā desmit hektāri, tā nevar veikt autonomās funkcijas, gādājot par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu. Šie grozījumi likumā atrisinājuši arī situāciju, ka absurdu normu dēļ tika reāli apdraudēta eirovelomaršruta izveide projektā “Iron Curtain Trail–EV13–North”, kura sadarbības partneri ir Polija, Vācija, Somija, Igaunija, Lietuva, Zviedrija, Dānija un Eiropas Velofederācija.
Latvijā kopā ir izveidotas 655 ar likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem apstiprinātas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (ĪADT), kas katra atbilst kādai no astoņām aizsargājamo teritoriju kategorijām, kuras savstarpēji atšķiras ar teritorijas izveidošanas mērķiem, teritorijas platību un dažādu aizsardzības pakāpi – atļautajām un aizliegtajām darbībām:
– Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts;
– četri nacionālie parki (Slīteres, Ķemeru, Gaujas un Rāznas);
– 42 dabas parki, piemēram, Gaiziņkalns, Piejūra, Abavas senleja, Ogres ieleja, Daugavas loki, Talsu pauguraine;
– deviņi aizsargājamo ainavu apvidi, piemēram, Veclaicene, Vestiena, Ziemeļgauja, Augšdaugava, Augšzeme, Vecpiebalga;
– 261 dabas liegums;
– četri dabas rezervāti (Teiču, Krustkalnu, Grīņu un Moricsalas);
– septiņas aizsargājamās jūras teritorijas;
– 327 dabas pieminekļi (178 ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie veidojumi, 89 dendroloģiskie stādījumi un 60 alejas, kā arī dabas pieminekļi, kuru skaits precīzi valstī kopumā nav zināms, proti, aizsargājamie koki un dižakmeņi).
Turklāt Latvijā ir apstiprināti arī vairāk nekā 2000 mikroliegumu – teritorijas, kas tiek noteiktas, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamas sugas vai biotopa aizsardzību ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, kā arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.
Eiropas Savienības aizsargājamo dabas teritoriju tīklā Natura 2000 Latvijā ir iekļautas 333 teritorijas – četri dabas rezervāti, četri nacionālie parki, 239 dabas liegumi, 37 dabas parki, deviņi aizsargājamo ainavu apvidi, septiņas aizsargājamās jūras teritorijas, deviņi dabas pieminekļi un 24 mikroliegumi. 2018. gada dati par īpaši aizsargājamo teritoriju un mikroliegumu platībām hektāros un % no kopējās administratīvi teritoriālās vienības, kā arī par kopējo mikroliegumu un ĪADT platību katrā administratīvi teritoriālajā vienībā pieejami LPS Salīdzināmo datu bāzē – informācijas sistēmā BLIS šeit https://blis.lps.lv/lv/struktureti-dati?view=data&file_id=139&sheet_id=155&start=0 .
Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sistēma Latvijā ir sarežģīta, par ko liecina daudzās aizsargājamo teritoriju kategorijas, bet jāņem vērā arī tas, ka ir gadījumi, kad dažādu kategoriju īpaši aizsargājamās teritorijas savstarpēji pārklājas: piemēram, aizsargājamo ainavu apvidū “Augšzeme” ietilpst dabas parki Medumu ezeraine un Svente, dabas liegumi Bardinska ezers, Medumu ezera salas, Skujines ezers un Sventes ezera salas, dendroloģiskie stādījumi un alejas – Jaunsventes parks, Medumu parks un Medumu aleja. Turklāt aizsargājamās teritorijas var tikt iedalītas funkcionālajās zonās.
Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas zonējums tiek veikts, izstrādājot dabas aizsardzības plānu. Tajā arī nosaka nepieciešamos apsaimniekošanas pasākumus un izstrādā konkrētās teritorijas individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu projektu, kas tālāk tiek virzīts kā MK noteikumi, līdz ar to kļūst saistošs ikvienam. Tieši tādēļ plāna izstrādes gaitā ļoti būtiska ir pašvaldību un zemju īpašnieku iesaiste un sadarbība ar tiem. Dabas aizsardzības plānos noteiktajam zonējumam un dabas aizsardzības prasībām ir jābūt samērīgām, atbilstošām katras konkrētās aizsargājamās teritorijas izveides mērķim un tās nedrīkst būt pretrunā ar pašvaldības attīstības plāniem. Dabas aizsardzības plāniem un teritoriju attīstības plāniem ir jāpapildina vienam otru un jānodrošina konkrētās teritorijas sabalansēta attīstība. Šā iemesla dēļ pastiprinātu uzmanību esam pievērsuši grozījumiem Ministru kabineta 2007. gada 9. oktobra noteikumos nr. 686 “Noteikumi par īpaši aizsargājamo dabas teritoriju dabas aizsardzības plāna saturu un izstrādes kārtību”, norādot uz nepieciešamību saistīt dabas aizsardzības plānu ar jau spēkā esošajiem pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem, kā arī paredzēt lielāku sabiedrības un pašvaldību iesaisti plāna izstrādes gaitā.
Individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi šajā laikposmā ir izstrādāti četrām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, precizētas 68 dabas pieminekļu robežas.
Jau iepriekš esam informējuši par LPS ierosinātajiem grozījumiem 2012. gada 18. decembra MK noteikumos nr. 940 “Noteikumi par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu”. Diemžēl vides nevalstisko organizāciju pretestības dēļ Zemkopības ministrija grozījumus šajos noteikumos tālāk nevirza, tādēļ jautājums joprojām ir neatrisināts, pastāv iespēja, ka, izveidojot mikroliegumu vietā, kur iegādāta zeme ar mērķi veikt būvniecību, bet būvniecības process vēl nav uzsākts, tiek radīti būtiski īpašumtiesību aprobežojumi, jo konkrētais zemesgabals vairs nav izmantojams tā paredzētajam mērķim. Turklāt, tā kā normatīvajos aktos vispār nav paredzēts kompensācijas mehānisms par īpašumtiesību aprobežojumiem gadījumos, kad mikroliegumi tiek izveidoti apbūvei paredzētās teritorijās, zemju īpašniekiem nav iespējas saņemt attiecīgas kompensācijas. Tiesa, kompensāciju jautājums kļūst arvien aktuālāks arī kontekstā ar “Dabas skaitīšanu” jeb biotopu kartēšanu, bažījoties par jaunu īpaši aizsargājamo teritoriju vai mikroliegumu izveidi, kā arī saistībā ar Latvijas Dabas fonda īstenoto LIFE+ projektu “Mazā ērgļa aizsardzības nodrošināšana Latvijā”, kura mērķis ir izveidot 500 mikroliegumus jaunatrastajām mazā ērgļa ligzdām. Gan atbildīgo valsts institūciju pārstāvji, gan zemju īpašnieki ir vienisprātis, ka kompensāciju apmērs par saimnieciskās darbības aprobežojumiem nav pietiekams, taču, kamēr šis jautājums netiks atrisināts, spriedze un zemju īpašnieku neapmierinātība nemazināsies, jo īpaši, ņemot vērā to, ka, piemēram, mazā ērgļa ligzdošanai piemēroti ir mazi meža puduri, lielāku meža masīvu ārmalas un līdzās esošas lauksaimniecības zemes. Šādi nelieli meža puduri galvenokārt ir privātīpašumā, tādēļ saprotams, ka mikroliegumu izveidošana būtiski ierobežos vai pilnībā izslēgs saimnieciskās darbības iespējamību šajos privātajos mežos.
Iepriekš minētā projekta ietvarā tiek izstrādāts arī mazā ērgļa aizsardzības plāns. Pozitīvi, ka šā plāna izstrādes gaitā ir uzklausītas dažādas interešu grupas. Plāns vēl ir izstrādes procesā, taču skaidrs, ka mazā ērgļa barības un ligzdošanas biotopu pieejamību nosaka galvenokārt divas tautsaimniecības nozares – lauksaimniecība un mežsaimniecība. Līdz ar to no šo nozaru politikas un intensitātes ir atkarīga mazo ērgļu populācija Latvijā. Tā kā pie esošās abu nozaru intensitātes mazo ērgļu skaita dinamika Latvijā ir stabila, populācijas saglabāšanai esošajā stāvoklī būtu nepieciešams uzturēt nozaru intensitāti aptuveni pašreizējā līmenī, vienlaikus nodrošinot zināmo ligzdošanas vietu aizsardzību un veicinot barošanās biotopu saglabāšanu. Šie ir savstarpēji pretrunīgi procesi, taču tiek secināts, ka ligzdošanas vietu un barošanās biotopu saglabāšanu iespējams nodrošināt arī intensīvas mežsaimniecības un lauksaimniecības apstākļos, ieviešot finansiāli izdevīgākus bioloģiski draudzīgu lauksaimniecību atbalstošus pasākumus, sezonālus ierobežojumus mežsaimniecībā, samērīgas un finansiāli izdevīgākas kompensācijas par mežsaimnieciskās darbības ierobežošanu privātajos mežos, kā arī veidojot ligzdošanas vietu aizsardzības teritorijas atbilstoši zinātniskajām atziņām. Tas nozīmē, ka varētu tikt pārskatīti saimnieciskās darbības aizliegumi mazā ērgļa mikroliegumos, paredzot iespēju sezonālai mežizstrādei, vai sausās koksnes izvākšanas apjomu atcelšana un samazināta mikroliegumu teritorija. Tāpat ir secināts, ka vidējais vienas mazā ērgļa teritorijas apdzīvotības ilgums ir desmit gadi, līdz ar to būtu nepieciešams reizi 10 gados veikt mikrolieguma teritorijas precizēšanu, kas ir ļoti pozitīva iezīme, jo ļautu pietiekami operatīvi ierosināt mikrolieguma likvidēšanu, ja aizsargājamais putns tur vairs neligzdo. Kā viens no uzdevumiem plānā paredzēts arī veidot darba grupu, kas mikrolieguma teritorijas precizēšanu veic atbilstoši šiem noteikumiem un sagatavo priekšlikumus kompensāciju apjoma palielināšanai par mežsaimnieciskās un lauksaimnieciskās darbības ierobežošanu mikroliegumu teritorijās. Ja mazā ērgļa aizsardzības plānu šādā redakcijā apstiprinās, būs nepieciešami grozījumi virknē normatīvo aktu, kas regulē mikroliegumu izveidi, režīmu tajos un kompensāciju izmaksu.
Esam ieguldījuši lielu darbu saistībā ar grozījumiem Aizsargjoslu likumā. LPS iebilda krasta kāpas noteikšanas principiem pilsētās un ciemos, kas paredzēja, ka krasta kāpu aizsargjoslas platums tajos nav mazāks par 150 metriem, obligāti iekļaujot īpaši aizsargājamos un Eiropas Savienības nozīmes biotopus ne mazāk kā 300 metru platā joslā. ES nozīmes biotopu obligāta iekļaušana krasta kāpu aizsargjoslā atsevišķās vietās (tā kā vēl nav pabeigta biotopu kartēšana, konkrētas teritorijas nav precīzi zināmas) nozīmētu šīs aizsargjoslas paplašināšanu, tādējādi zemju īpašniekiem zaudējot tiesisko paļāvību uz pašvaldības teritorijas plānojumā noteikto un iegūstot jaunus aprobežojumus, kas no valsts puses netiks kompensēti. Tajā pašā laikā panācām vienošanos par vairāku pašvaldībām svarīgu normu grozīšanu, piemēram, krasta kāpu aizsargjoslā atļaut veikt autoceļu būvniecību vai pārbūvi, lai nodrošinātu piekļuvi pie līdz šā punkta stāšanās spēkā likumīgi izbūvētām dzīvojamām ēkām, ja nepastāv citas piekļuves iespējas, vai atsavināt (nodot) valsts zemi pašvaldībai likumā noteikto autonomo funkciju veikšanai vai otrādi. Diemžēl VARAM ir apturējusi šā likuma grozījumu tālāku virzību.
Tāpat šajā laikā uz priekšu nav pavirzījušies grozījumi likumā “Par zemes dzīlēm”, pie kuriem strādāts vairāku gadu garumā un kas paredz, ka pašvaldības turpmāk neizsniegs bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguves atļaujas, bet gan visos gadījumos licences zemes dzīļu ieguvei izsniegs Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Likumprojektā ņemti vērā LPS ierosinājumi attiecībā uz pašvaldību nosacījumu iekļaušanu licencē, taču joprojām nav atrisināts jautājums par rekultivācijas garantēšanu, jo ir ļoti liela pretestība no derīgo izrakteņu ieguvēju puses.
Uzsākts darbs pie grozījumu izstrādes 2001. gada 20. novembra Ministru kabineta noteikumiem nr. 483 “Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu apzināšanas un reģistrācijas kārtība”. Grozījumi šajos noteikumos ir nepieciešami, jo tie satur vairākas absurdas normas, piemēram, to, ka pirms piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu apzināšanas pašvaldība informē par to attiecīgo reģionālo vides pārvaldi un iesniedz tai saskaņošanai piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu apzināšanas programmu, kurā iekļauti apzināmie objekti, apzināšanas metodes, termiņi, darbu izmaksas un noteikta piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu reģistrēšanas kārtība, uz ko LPS norādījusi jau pirms šo grozījumu veikšanas. Diemžēl piedāvātie grozījumi paredz arī to, ka turpmāk piesārņoto vietu reģistrāciju neveiks Valsts vides dienests, kā tas ir bijis līdz šim, bet tas būs pašvaldību uzdevums. Izanalizējot sīkāk, kā tas varētu īstenoties, esam secinājuši, ka tas radīs lielāku administratīvo slogu un, visticamāk, paildzinās procesu, kā arī attiecīgajiem pašvaldību darbiniekiem prasīs ļoti specifiskas zināšanas, nemaz nerunājot par nepieciešamajiem finanšu resursiem, lai pašvaldības šo funkciju varētu veikt.
Tomēr lielākais izaicinājums 2019. gadā vides jomā ir trīs lielu plānošanas dokumentu – Gaisa piesārņojuma samazināšanas plāna 2019.–2030. gadam, Latvijas oglekļa mazietilpīgas attīstības stratēģijas līdz 2050. gadam un Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plāns līdz 2030. gadam – izstrāde. Pašvaldības izprot gan šo plānu izstrādes, gan noteiktu pasākumu ieviešanas nepieciešamību, lai novērstu gaisa piesārņojumu, mazinātu klimata pārmaiņas, kā arī pielāgotos tām, taču plānošanas dokumentus vajag savstarpēji salāgot, lai nerastos situācija, ka vienā plānā paredzētie pasākumi ir pretrunā ar citu plānu, piemēram, biomasas kā kurināmā izmantošana. Ļoti būtiski ir noteikt skaidrus finansēšanas avotus, jo lielākā daļa paredzēto pasākumu noteikto mērķu sasniegšanai būs ļoti dārgi, kā arī izvērtēt prioritātes un noteikt pasākumus, kuri sniegs vislielāko ieguldījumu gaisa piesārņojuma samazināšanas un klimata pārmaiņu jomā. Šobrīd, notiekot skaņošanas procesiem, redzam, ka šo plānu savstarpējā saskaņošana netiek veikta, tāpat arī nav aprēķināts nepieciešamais finansējums, tā vietā vispārīgi norādot, ka konkrēti pasākumi jāveic piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros, par Eiropas Savienības fondu līdzekļiem vai piesaistot citus finanšu līdzekļus. Tā, piemēram, saistībā ar pasākumiem, kas paredzēti Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plānā, VARAM skaidri norāda, ka tās rīcībā nav aplēšu par pasākumu ieviešanai un īstenošanai nepieciešamo finansējumu. LPS ieskatā plānos paredzētajiem īstenojamiem pasākumiem ir jābūt cieši salāgotiem ar pieejamo valsts budžeta līdzekļu apjomu un Eiropas fondu līdzekļu sadali nākamajā plānošanas periodā. Rīcībās iekļautie pasākumi bez attiecīgo finanšu līdzekļu piesaistes nebūs realizējami.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils ielā 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 01.01.2018 līdz 20.08.2021