Rīga 4°C, mākoņains, bez nokrišņiem, ZR vējš 5m/s
Piektdiena, 2024. gada 19. aprīlis 14:17
Vārda dienas: Fanija, Vēsma
Lieldienas ir svētki, kas saistās ar sauli un pavasara atnākšanu, ko katram gribas izbaudīt, esot dabā raibā pulkā kopā ar saviem mīļajiem, radiem, draugiem. Tomēr šogad Lieldienas sagaidām īpašos apstākļos. Protams, ir skumji, ka izpaliks tradicionālās kopāsanākšanas, tomēr būsim atbildīgi, lai nākamajā gadā atkal Lieldienās varam rīkot olu kaujas, kopīgas šūpošanās, piknikus, pārgājienus – ko sirds vēlas.
Lai gan populārākās dabas takas un objekti ir slēgti un visi esam aicināti ievērot sociālo distancēšanos, tas nenozīmē, ka arī vienatnē, divatā vai tikai ģimenes lokā dabā ārpus plaši zināmām vietām nebūtu ko redzēt. Varbūt ir vērts uzmanīgāk aplūkot un padomāt gan par labi zināmām, gan mazāk pazīstamām dabas vērtībām, kam ikdienā parasti paskrienam garām, īpaši nepievēršot uzmanību?
Marta beigās un aprīlī tik ļoti gaidām pavasari un sauli debesīs. Šajā laikā parādās arī daudz mazu saulīšu uz zemes: uzzied parastās māllēpes – viens no pirmajiem pavasara vēstnešiem. To dzeltenais paklājs mežmalās, grāvmalās, gar ceļiem priecē acis. Māllēpes jau izsenis, kopš Senās Romas laikiem, ir zināmas kā ārstniecības augs, ko savā praksē kā pretklepus līdzekli plaši lietoja Dioskorids, Plīnijs un Hipokrats. Ne velti tā zinātniskais nosaukums ir Tussilago – no latīņu “tussis”, klepus. Arī pie mums tautas medicīnā māllēpes bieži ir sviedrēšanas un krūšu tēju sastāvdaļa. Lietojot iekšķīgi klepus ārstēšanai, tās mīkstinās klepu un atvieglos stāvokli; lietojot ārīgi ādas slimību ārstēšanai – mīkstinās ādu. Māllēpju uzlējumu var lietot arī matu skalošanai, tādējādi padarot matus mīkstākus. Tomēr jāņem vērā, ka māllēpes niecīgos daudzumos satur pirozolīna alkaloīdus, kam var būt kancerogēna ietekme, tāpēc dažās valstīs māllēpes atļauts lietot tikai pēc speciālistu norādījumiem.
Pēc māllēpju noziedēšanas izaug to lapas – lielas, olveidīgas, ar tumši zaļu virspusi un tūbainu apakšpusi. No tā radies māllēpju krieviskais nosaukums – “Мать-и-мачеха” (latviski – māte un pamāte), jo, pieliekot māllēpju lapām plaukstu, pēc sajūtām viena to puse liekas vēsa (pamāte), bet otra – silta (māte).
Aprīlī un maija sākumā ēnainos, vidēji mitros mežos, strautu gravās, izcirtumos un krūmājos var ieraudzīt nelielu krūmu, kas zied skaistiem, sārtiem ziediem, nedaudz atgādinot ceriņu ziedus, tādēļ tautā dažkārt to dēvē par meža ceriņu. Tiesa, ar ceriņu šim augam nav nekādas radniecības: tā ir parastā zalktene. Domājams, ka zalktenes nosaukums cēlies no čūskas vārda, kam, tāpat kā šim augam, tīk mitri un silti augšanas apstākļi. Savukārt ģints nosaukums Daphne dots par godu grieķu mītu varonei nimfai, upes dieva meitai, kuru iemīlējis grieķu un arī romiešu dievs Apollons.
Zalktenei lapas izplaukst tikai pēc noziedēšanas, savukārt koši sarkanās ogas nogatavojas jūlijā. Tautas medicīnā parastā zalktene ir populārs augs. Augļu novārījumus un nostādinājumus rekomendē kā caureju veicinošu un drudzi mazinošu līdzekli. Izvilkumus, ekstraktus un ziedes lieto arī kā prettārpu līdzekļus, pret klepu, zobu sāpēm, rīkles un gremošanas trakta audzējiem, kuņģa vēzi, dizentēriju, dzelteno kaiti. Tomēr ar šo līdzekļu izmantošanu vajadzētu būt īpaši uzmanīgiem, jo zalktene ir ļoti indīgs augs, viens no indīgākajiem Latvijā, īpaši augļi un miza.
Latvijā savvaļā aug daudz ārstniecības un aromātisko augu sugas ar augstu tirgus potenciālu, tādēļ Latvijas zinātnieku un praktiķu komanda no Vides risinājumu institūta, SIA “Field and Forest” un Latvijas Organiskās sintēzes institūta pēta tradicionālās zināšanas par šīm sugām, izvērtē to piemērotību komerciālai audzēšanai un veic drogu ķīmiskā sastāva analīzi, jo tām ir augsts pieprasījums farmācijas un kosmētikas rūpniecībā, arī māllēpei un zalktenei.
Krūmājos, lapkoku un jauktos mežos (īpaši baltalksnājos), sevišķi upju ielejās, bieži vien nezinot paejam garām vēl vienam pavasara vēstnesim, no pirmā acu skata pavisam necilam augam – muskausa bezslavītei. Tomēr ir vērts rūpīgāk ieskatīties tās īpatnējā ziedā, ko veido neparasta galviņveida ziedkopa, kurā četri ziedi ir krusteniski pretēji, bet piektais ir kā vāciņš.
Augam un tā ziediem ir muskusam līdzīga smarža, ko tas izstaro vakarā, kad nokrīt rasa. Muskuss ir juteklisks aromāts, viens no afrodīzijiem, tā nosaukums cēlies no latīņu vārda ar nozīmi “oliņa” vai “sēklinieku maisiņš”. Šo vielu izdala dažu dzīvnieku sugu tēviņi mātīšu pievilināšanai.
Viens no krāšņākajiem pavasara augiem ir ārstniecības lakacis, kas aug dažādos mežos, gravās un krūmājos. Ziedi sākumā ir sārti, vēlāk zili, tādēļ bieži ziedkopā kopā var redzēt gan zilus ziedus, kas izplaukuši agrāk, gan rozā vēlāk izplaukušus ziedus. Šāds fenomens dabā nemaz bieži nav sastopams. Augs satur retus mikroelementus, tādus kā vanādiju, titānu, sudrabu, niķeli un varu.
Kopš seniem laikiem lakačus pielieto plaušu slimību ārstēšanai, par ko liecina arī auga latīniskais nosaukums Pulmonaria, jo “pulmo” latīniski nozīmē – plauša. Šā auga novārījumu lieto arī gremošanas traucējumu, caurejas novēršanai, hemoroīdu gadījumos, arī aknu un nieru slimībām. Šis augs satur tādu aktīvu mikroelementu kompleksu, kas stimulē asinsradi, to pielieto mazasinības ārstēšanai, insulta, infarkta, kāju artēriju sašaurināšanās ārstēšanai un profilaksei, kā arī diabēta radīto komplikāciju novēršanai un attālināšanai. Lakaču sulu lieto noberzumu un ievainojumu apmazgāšanai, kakla skalošanai. No jaunajām lakača lapām var gatavot vitamīnu salātus, zupas, biezeņus.
Parasto kumeļpēdu pazīst daudzi. Šā auga lapas atgādina zirga pēdas nospiedumu. Kumeļpēdas lielās, tumši zaļās, spīdīgas lapas krūmājos, ēnainās strautu un upju krastu gravās ir labi pamanāmas, dažreiz to ir tik daudz, ka tās veido skaistu zaļu paklāju. Tomēr cik daudzi ir redzējuši kumeļpēdas ziedu? Tagad ir īstais laiks tos aplūkot. Kumeļpēdas sarkanbrūnie ziedi slēpjas nolīkuši pie pašas zemes zem lapām uz īsa kāta. Tomēr tajos ir kaut kas suģestējošs.
Tautas medicīnā kumeļpēdu izmanto kā līdzekli alkoholisma ārstēšanai, taču augs satur indīgas vielas, kas bojā aknas, tādēļ ar tā lietošanu būtu ļoti jāuzmanās, gluži tāpat kā ar citiem indīgajiem augiem.
Zili violetiem savdabīgas formas ziediem ar garu piesi aprīlī un maija sākumā lapkoku mežos un krūmājos, īpaši upju krastu nogāzēs un gravās, kā arī vecos parkos, zied blīvgumu cīrulītis. Maija beigās auga virszemes daļas atmirst, paspējot nogatavināt sēklas. Zem zemes saglabājas tikai cīrulīša sakņu gumi, kas ķīniešu medicīnā vairāk nekā 1000 gadus ir izmantoti par pretsāpju, kā arī nomierinošu līdzekli. Blīvgumu cīrulīša sakņu gumi satur arī halucinogēnas vielas. Arī šis ir indīgs augs, tādēļ tā drogu lietošana būtu nopietni jāizvērtē un jākonsultējas ar speciālistu.
No šīs sugas ir izveidotas dārzos audzētās dekoratīvo cīrulīšu šķirnes, ko plaši izmanto zālienos.
Pavasarī, tikko nokūst sniegs, dažādu lapkoku (alkšņu, bērzu, lazdu u. c.) mežos, jauktos mežos, krūmājos uz trūdošiem zariņiem var ieraudzīt nelielus koši sarkanus kausiņus. Tā ir viena no pirmajām un arī skaistākajām pavasara sēnēm – Austrijas agrene. Dažkārt tā parādās jau ļoti vēlā rudenī, taču lielāka un krāšņāka kļūst pavasarī līdz ar sniega nokušanu. Austrijas agrene ir ēdama sēne, to var ēst pat jēlu, tomēr tā ir bezgaršīga un mazvērtīga, tādēļ pārtikā to neizmanto. Bet, ja vēlaties skaistu akcentu kādā dekorācijā vai oriģinālu salātu noformējumu, Austrijas agrenes koši sarkanie augļķermeņi šim mērķim kalpos lieliski!
Lai saulainas, priecīgas, izzināšanas bagātas un veselīgas Lieldienas!
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils ielā 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 01.01.2018 līdz 20.08.2021