NOSACĪJUMS IZDZĪVOŠANAI

Beidzamajā laikā enerģētika ir neiztrūkstoša tēma jebkurā valstsvīru tikšanās reizē; enerģija un tās resursi (gāze, nafta, ogles, kodoldegviela u. c.) kļuvuši par galveno ekonomisko un politisko argumentu gan vietējos, gan starpvalstu bazāros un kariņos.

Valdību maiņas velk līdzi biedēkļus, ka nākšot dikti grūtie laiki, leksikā atgriežas pirms 15 gadiem populārais vārds – izdzīvot. Sviestmaizītes pie ugunskuriem ēda arī 1991. gada barikāžu laikā, jo pirmais nosacījums izdzīvošanai – jābūt paēdušam un siltumā.

Ēšana, dzeršana un elpošana arī ir enerģijas nodrošināšana mūsu un visu citu dzīvo radību organismiem. Jau kopš 19. gadsimta pārtikas produktiem bieži kā raksturojumu lieto kaloriju saturu – siltuma (enerģijas) daudzumu, ko iegūtu, sadedzinot šo produktu. Skābekli šim iekšējās kurināšanas procesam mēs gūstam ar katru ieelpu, oksidēšanas atlikumu – ogļskābes gāzi CO2 tūdaļ izelpojam. Tā ir tā pati gāze, kas burbuļo šampanietī un alū, tā arī veicina globālo sasilšanu, tā, kuras kvotu tirgus arvien spalgāk ietekmē mūsu apkures izmaksas.

Pēc definīcijas, enerģija ir spēja veikt darbu. Pēc Latvijas likumiem, enerģija ir prece (ekonomiska kategorija) – siltums, elektrība (fizikālas parādības) un gāze (substance); tātad vienā likuma maisā trīs dažādas lietas, kas ļauj vaļu tā interpretācijai. Sabiedrību gan vairāk satrauc enerģijas veidu kopējā īpašība – cena un tās nemitīgais kāpums.

Lai salīdzinātu dažādu energoresursu cenas, Eiropā lieto vienotas mērvienības, piemēram, eiro par megavatstundu (€/MWh). Latvijā gan katra resursa cenu mēra citādāk: elektroenerģiju – Ls/MWh, siltumu – Ls/Gcal, Ls/MWh vai Ls/m2, dabasgāzi – Ls/m3, naftas produktus – Ls/t vai Ls/l, koksni – Ls/m3, Ls/sterā, Ls/berkubikmetrā, sašķidrināto gāzi – Ls/kg, statistikā lieto džoulus (J), ogļu tonnas ekvivalentu (TCE) un naftas tonnas ekvivalentu (TOE), laikrakstos lasām par naftas mucām (bareliem) utt. Tas jau nav nejauši, jo rada neskaidrību un ļauj manipulēt ar cenām – ne visiem ir pie rokas šo mēru salīdzinošās tabulas un prasme veikt salīdzinošus aprēķinus.

Energoresursu enerģijas saturs un izmešu daudzums

Enerģijas avots Vienība Gigadžouli (GJ/t) Izmeši

(kg CO2/GJ)

Dabasgāze 1000 m3 40 GJ/1000 m3 52,8

Sašķidrinātā gāze t 45,5 66

Benzīns t 44 70,6I

Degeļļa (mazuts) t 42 74,6I

Dīzeļdegviela t 42,5 74,6

Ogles t 25…30 93,3

Malka t 11…16 100,5

Pārveidošanas koeficienti

Mērvienība GJ MWh TOE TCE Gcal

GJ – gigadžouls 1 0,28 0,024 0,034 0,24

MWh – megavatstunda 3,6 1 0,086 0,122 0,86

TOE– tonna naftas ekvivalenta 42 11,6 1 1,422 10

TCE– tonna ogļu ekvivalenta 30 8,2 0,703 1 7,03

Gcal – gigakalorija 4,2 1,12 0,1 0,142 1

Turpmāk sakarā ar Latvijas iesaistīšanu (ES regulējums) CO2 izmešu tirgū būs jārēķina arī, cik CO2 neizbēgami rodas, sadedzinot kurināmo (tonnu, litru, kubikmetru) – skat. tabulu. Var arī apsvērt, cik tonnu CO2 rodas, saražojot GJ enerģijas. Šis cipars atkarīgs gan no kurināmā veida, gan enerģijas iegūšanas tehnoloģijas un tās lietderības koeficienta (ogļu katlumāja siltumam, gāzes turbīna koģenerācijā, degvielas šūna elektrībai utt.). Ja par katru izmešu tonnas radīšanu būs jāpērk kvota (piemēram, par 25 €/t. CO2), tas, protams, tiks pieskaitīts ražošanas izdevumiem, tātad enerģijas cenai vai tarifam.

No siltuma apgādes rēķinu kārtošanas sadzīvē ieviesusies aplama mērvienība – lats par kvadrātmetru (Ls/m2). Tā gan ir ērti lietojama kā visas ēkas enerģijas izmantošanas efektivitātes mērs, bet enerģijas tirgus jomā dod tikai plašas iespējas neauglīgiem siltuma apgādes strīdiem.

Visu enerģiju Zeme saņem no Saules – tā nemitīgi silda mūsu planētu un gadā mums piegādā milzumdaudz enerģijas (zīmējumā viss kuba tilpums). Tas daudzkārt pārsniedz kopējo cilvēku darbības gada patēriņu (mazais kubiņš labajā stūrī). Daļa no Saules enerģijas pienesuma atstarojas izplatījumā, taču lielākā daļa aprit dabā un uzkrājas. Enerģijas uz Zemes pietiek, tikai vajag mācēt to paņemt un racionāli lietot.

Enerģijas resursi

Mūsdienās enerģētika bāzējas uz gadu miljonos uzkrāto energoresursu vieglāk un lētāk izmantojamo daļu (naftu, oglēm, gāzi), kuru krājumi ir lieli, tomēr galīgi, un diemžēl to lietojums piesārņo vidi un rosina globālo silšanu. Pagaidām mazāk izmanto dabas apritē esošo vidi saudzējošo potenciālu – neizsīkstošos jeb tā saucamos atjaunojamos (atjaunīgos) resursus (vēju, ūdens straumes, paisumus, saules starojumu, zemes siltumu, bioloģiskos procesus...). To izmantošana līdz šim ir bijusi dārgāka, jo nav ņemtas vērā t. s. ārējās izmaksas, kas jākompensē no izmaksām dabas, veselības un vides aizsardzībai, lai kaut daļēji deldētu kaitējumu, ko radījis kurināšanas piesārņojums.

Pāris pēdējos gadsimtos sadedzinot Zemes dzīlēs miljoniem gadu ilgā mūžā akumulēto enerģiju fosilo kurināmo veidā un raidot atmosfērā miljardiem tonnu izmešu, būtu jārēķinās ar šīs darbības sekām – mainās Zemes atmosfēras sastāvs, kas savukārt izsauc globālo sasilšanu ar tai sekojošām ledāju kušanām, vētrām, plūdiem, sausumiem, karstumiem, smogu utt.

Enerģētika ir atbildīga par globālo silšanu un tās sekām, naftas piesārņotajām jūrām un tur bojā gājušajiem putniem un citām radībām, arī par “Majak” kodolmateriālu ražotnes (1957.) un Černobiļas (1986.) katastrofu tūkstošiem upuru un simtiem sīkāku kodolstaciju negadījumu sekām.

Enerģētiski koncentrēto primāro fosilo resursu ieguvi cieši sagrābuši un kontrolē starptautiski monopoli (tajā skaitā valdības un to savienības), kas savstarpēji vienojas par tirgus nosacījumiem (piemēram – OPEC un naftas cenas), kur cena daudzkārt pārsniedz produkta pašizmaksu, tādējādi dodot pasakainu peļņu (lasi – politisku varu). Karteļu un monopolu apetīte aug ēdot un energoresursu cenas tai līdzi. Ja vajag ieganstu, var sakūdīt kādus hotentotus, skitus vai reliģiskus fanātiķus sarīkot lokālu kariņu vai teroristu blīkšķi, un naftas cenas neatgriezeniski kāpj. Tām līdzi tūdaļ ceļas arī gāzes, ogļu, koksnes, pat hidroelektrostaciju elektrības, biogāzes un citu, it kā neatkarīgu energoresursu cenas. Visi enerģijas piegādātāji taču grib nopelnīt, un atsevišķiem patērētājiem jāmaksā, ja tie negrib nosalt un tupēt tumsā bez pārvietošanās iespējām. Sīkās valstiņas, kurām nepietiek savu energoresursu, piemēram, Latvija, kur enerģijas pašnodrošinājums ir novests līdz 36%, nevar runāt pretī globālo monopolu noteiktajām cenām un spiestas pakļauties. Tad nav ko brīnīties, ka pāris gadu laikā gāzes cena dubultojusies, tam atbilstoši izspīlējas siltuma un elektrības tarifi un saviebjas pilsoņu sejas, saņemot ikmēneša pakalpojumu rēķinus.