Rīga 8°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 3m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 18. aprīlis 14:04
Vārda dienas: Jadviga, Laura
Ir miglaina decembra pēcpusdiena Ziemeļvidzemē, pašā Igaunijas pierobežā. Tūjā aiz loga jau krēslot sākušajā parkā iedegtās spuldzīšu virtenes ir vienīgais, kas liecina par Ziemsvētku nenovēršamo tuvumu. Parasta darbdienas pēcpusdiena Cilvēkmuzejā topošajā Naukšēnu novadā. Par aizgājušo vasaru liecina vien muižas parka ozolzīļu kafijas rūgtenā smarža, sakaltušu asinszāļu kušķis pie durvju aplodas un diploms rāmī pie sienas – par veiksmīgu dalību konkursā “Sakoptākais pagasts 2008”. Vēl turpat līdzās karājas landrāta Aleksandra Mihaela Andreasa Marijas fon Grotes meitas un pēdējās Naukšēnu muižas īpašnieces Karīnas portrets. Rakstāmgalda otrā pusē sēž Naukšēnu pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Zuments. Tātad sarunā klāt esam trīs.
Vispirms stāsts no Cilvēkmuzeja krātuves: “Tu vēl nemaz nezināji, ka šis būs stāsts par kādreizējās Sakalas valsts Ruhjas pilsnovada Naukšēnu vaku. Vēl nezināji, ka Naukšēnu pagasts (jeb vaka) plešas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā septiņus kilometrus uz austrumiem no Rūjienas un robežojas ar Igauniju. Un gandrīz ik vietā strāvo aizgājušo senlaiku dvesma – gan Naukšēnu muižā, gan baronu fon Grotes dzimtas kapličā un Kābeles pilskalnā, gan Piksāru baznīcā un, iespējams, skaistākā Latvijas ozola – Dukurozola (apkārtmērs – 5,22 metri, augstums – 21 metrs) lapotnē. Vēl neatgūlies Andrecēnu Velna gultas mānīgajās skavās, vēl neesi iepazinis Naukšēnu spīganu un nes azotē savu sudraba lodi. Tu vēl neesi saticis nevienu no 1597 naukšēniešiem. Tev tikai jāsēžas savā BMW, moskvičā vai zirgā un 156 kilometrus no Rīgas jāšķērso Naukšēnu pagasta robeža.”
Jānis Zuments: – Jā, pie mums var nokļūt pa Ziemeļu stīgas autoceļu no Rūjienas vai Valkas. Naukšēnu pagasta pašvaldība pēc reģionālā teritorijas attīstības indeksa klasifikācijas ir otrajā grupā – 136. rangā, nākamgad ceram kopā ar Ķoņu pagastu darboties jau kā Naukšēnu novads.
Viens no svarīgākajiem pēdējo gadu darbiem ir ūdenssaimniecības sakārtošana. Nav pierasts lielīties, taču ne visos Latvijas rajonos ir realizēti pagastu ūdenssaimniecības projekti, bet mums Valmieras rajonā tas izdevies simtprocentīgi. Gan ārzemju viesiem, gan Vidzemes pašvaldību darbiniekiem parasti tiek rādīts, kā tas ir veikts mūsu pašvaldībā – 400 tūkstošu latu apjomā un atzīstamā kvalitātē, pateicoties mūsu komunālās saimniecības vadītājam Egilam Tenteram. Esam iztīrījuši vecos un izveidojuši jaunu artēzisko urbumu, savienoti un skaloti abi pagasta centra ūdenstorņi un pēc atdzelžošanas labas kvalitātes ūdeni saņem centra iedzīvotāji, izbūvēti divi kilometri ūdensvada, uzstādītas jaunas attīrīšanas iekārtas ar jaudu līdz 150 kubikmetriem diennaktī, izveidoti seši ugunsdzēsības hidranti, uzstādīti ūdens skaitītāji dzīvojamajās mājās – par kubikmetru ūdens iedzīvotāji pašlaik maksā 20 santīmus (bez PVN), bet par notekūdeņiem – 30 santīmus. Tāpat notikusi kanalizācijas tīklu paplašināšana un kanalizācijas sūkņu stacijas remonts. Lai uzlabotu ūdens kvalitāti, uzbūvētas divas atdzelžošanas stacijas ar jaudu seši un 16 kubikmetri stundā.
Pašlaik vēl tiek turpināts projekts par centralizētās siltumapgādes sistēmas rekonstrukciju – nomainīta siltumtrase no četru uz divu cauruļu sistēmu, uzstādīti siltummezgli. Gandrīz puse no siltumapgādes sistēmas objektiem ir pašvaldības iestādes – vidusskola, sporta halle, doktorāts, kultūras nams. Naukšēnos tiek siltinātas ēkas – esam nomainījuši jumtu un logus sporta hallē, logus vidusskolā un pagasta mājā, uzklājuši jaunu jumtu doktorāta ēkai. Naukšēnu centrā atrodas SIA “Delta Rīga” biodegvielas rūpnīca, kas pašvaldībai piedāvā izmantot tur saražoto siltumu, jo uzstādīts katls siltuma un elektrības ražošanai un izveidots savienojums ar pagasta siltumvadu sistēmu. 2000. gadā, pārņemot siltumapgādes sistēmu no SIA “Naukšēni” (bijušā kolhoza), uzreiz nomainījām sūkņus, tā mēnesī ietaupot četrsimt latu, kurinām abas katlumājas ar malku, un arī iedzīvotājiem iespējams norēķināties, piegādājot malku. Daudzdzīvokļu mājas apsaimnieko kooperatīvi – vienā veikts energoaudits, ko ieguvām kā balvu. Apsaimniekošanas maksa ir krietni zemāka nekā pilsētās.
Te sarunā grib iesaistīties Karīnas gars: “Igauņi dzīvo kārtīgos ciemos kopā, bet latviešu mājas ir izkaisītas. Viņiem blakus rijai ir kāds tīrāks kambaris ar vienu vai diviem maziem glāžu logiem. Latvieši tur mazāk kustoņu savā istabā, augstākais – ziemā suņus, kaķus un kādas vistas. Igauņi dzīvo ļoti netīrīgi un tur savās tumšajās dzīvojamajās ēkās arī aitas, cūkas un citus lopus. Lielākā starpība parādās abu tautu raksturā. Latvieši ir saticīgi, čakli darbā, pieklājīgi un pazemīgi kā krievi. Turklāt viņi ir drusku iedomīgi, labsirdīgi, ļoti māņticīgi un vienaldzīgi ticības mācībā. Igauņi turpretī ir viltīgi, skaudīgi, strīdīgi, atriebīgi, stūrgalvīgi un ar lielākām verga īpašībām. Viņi izturas nežēlīgi pret citiem cilvēkiem un kustoņiem, priecājas, kad var otru apvainot, sevišķi vācieti, ir nepieklājīgi un reti noņem savu cepuri...”
Lai pārtrauktu neomulīgi iestājušos klusumu pēc šīs replikas, paturpinu Cilvēkmuzeja stāstu: “Pagasta centrā Naukšēnu muižā, kuras pirmsākumi meklējami 16. gadsimtā, bet pašreizējā kungu māja uzbūvēta pēc īpašnieka barona fon Grotes projekta 1843. gadā, pašlaik izvietota sociālās korekcijas izglītības iestāde “Naukšēni”, bet astoņstūru siernīcā vari atlaisties šūpuļtīklos un iedomāties, kā kādreiz te jutās knapsieriņi. Ja iegadās pilnmēness un vēl dažu apstākļu sakritība, meitas var izlaist kādu loku uz trīsvietīgās spīganu slotas, bet puiši – doties spīganu medībās. No augšas, pārlidojot Rūjas upi, gan ievziedu laikā, gan ziemas spelgonī vari manīt peldam motorplostu “Ruhjas Donalds” un Rūjas bebra Antona vareno žagaru māju. Ja piemeklē slāpes, noderēs SIA “Naukšēni” brūvētais kvass, spirdzinošais minerālūdens un meža zemeņu dzēriens, bet salātos droši jauc pie mums spiesto rapša, linsēklu, ķimeņu, ķiploku vai diļļu eļļu. Spīganas slotas degvielai gana labs būs “Delta Rīga” biodīzelis. Uzkarstot slotas bremzēm, droši sauc Naukšēnu ugunsdzēsēju komandu, bet negadījumā līdzēs pašvaldības policija un policijas palīgi.”
Jānis Zuments: – Otra joma, kas mums sakārtota, ir atkritumu apsaimniekošana – sadarbībā ar Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizāciju (ZAAO) 2004. gadā rekultivējām atkritumu izgāztuvi, un tagad tur ir ar zāli apaudzis kalns.
Laikam Karīnai sen nav bijusi iespēja izteikties – kamēr priekšsēdētājs atbild uz telefona zvanu, viņa izmanto izdevību: “1224. gadā Livonijas ordenis pakļāva igauņu Sakalas zemes Ruhvas pilsnovada dienvidu daļu, kur uz dzīvi apmetās letgaļi. No Naukšēnu pagastā esošo māju vārdiem vissenāk minēti “Limba” (1420. gadā), “Kurģis” un “Pīkas” (1530. gadā). 1601. gada arklu revīzijas laikā Naukšēnu pagastā minēti trīs māju nosaukumi: Mesteru mājas, kur dzīvo latvieši, un “Udzēni” un “Veceļi”, kur dzīvo igauņi. Visi precējušies igauņi nēsā garu bārdu, latvieši turpretī mēdz bārdu dzīt, izņemot gluži vecus vīrus. Tāpat igauņi, kā arī latvieši ir ļoti netīrīgi savā apģērbā, sevišķi vīrieši. Latviešu tautiskā krāsa ir pelēka, igauņu – brūna. Latvietis iet vasarā parasti ar kailu galvu, bet igaunis valkā lielu, apaļu, malās nokārušos cepuri. Ziemā abas tautas nēsā biezas kažoka cepures, zem kurām juku jukām nokarājas bārda un mati. Neviens zemnieks nevalkā kājās ne kurpes, ne zābakus, bet gan pastalas un vīzes, kuras auj uz autiem, retāk zeķēm. 1695. gadā auksts un lietains laiks iznīcināja visu ražu. Rudzus pļāva septembrī, sēja nokavējās. Nakts salnas īsi pirms ienākšanās iznīcināja vasarājus, lietus – dārzājus. Ilgstošas neražas dēļ izcēlās bads, un daudzi zemnieki bēga uz Rīgu, kur dalīja no Zviedrijas atvesto labību. 1697. gadā nepārtraukts aukstums pastāvēja līdz aprīļa beigām. Bada un aukstuma upuri gulēja gar ceļmalām. Uz pavasara pusi tos veseliem vezumiem izveda un apraka mežos. Saradās daudz vilku, kas dienas laikā lauzās zemnieku sētās.”
Lai kliedētu uzskatu, ka kopš tiem laikiem nekas mūspusē nav mainījies, Cilvēkmuzeja stāstījums turpinās: “Ja gadās aizkavēties mūspusē – tavu jauno paaudzi gaidīs Naukšēnu vidusskola, ārstēties vari doties uz doktorātu, bet klusām novakarēm sarūpēt lasāmo pagasta bibliotēkā. Skolas sporta hallē vari uzspēlēt volejbolu vai florbolu, bet ziemā – slidot skolas slidotavā vai slēpot Brantiņmežā. Ja sportošana neiet pie sirds – derēs kultūras nama aušanas pulciņš “Ādama brūtes” un vidējās paaudzes deju kolektīvs.”
Jānis Zuments: – Ja pašvaldībai visam nepietiek līdzekļu vai uzmanības, tad kopā ar aktīvistiem, nevalstiskajām organizācijām un Valmieras novada fonda atbalstu rīkojam talkas – tās notikušas gan centrā, gan arī Piksāru mazciemā. Pagastā darbojas neoficiāla domubiedru grupa, kas kopā ar vecākiem izveidoja rotaļu laukumu daudzdzīvokļu māju pagalmā un labiekārtoja pludmali pie Naukšēnu vidusskolas. Uz darbiem nav jāmudina pensionāru biedrība “Sarma” – gan kopjot represēto piemiņas vietas apkārtni, gan piedaloties Vislatvijas talkā. Piksāros kopā ar mākslinieku un amatnieku biedrību “Reālā aptieka” rūpējamies par Piksāru dievnama apkārtni, un, kaut pati ēka pagaidām ir bezsaimnieka īpašums, tā ieguvusi jaunas ieejas durvis, kaltu akmeņu lieveni, košumkrūmu stādījumus. Tā sagadījās, ka tieši šāgada sniegavētrā pirms baznīcas 80. gadadienas koncerta tika pacelts mastā Piksāru ciema karogs.
Šogad arī labiekārtoti trīs autobusu maršrutu galapunkti, bet lauku attīstības speciāliste Antra Krievāne rosina zemniekus un uzņēmējus īstenot savus projektus lauku vides uzlabošanā: “Dabīgo noganīšanu – ainavai un tūrismam” zemnieku saimniecībā “Jungas”, “Pļava – ūdens – lopi” zemnieku saimniecībā “Dukuri”, “Rūjas un Ķires upes krastu un tām pieguļošo pļavu un mežu sakopšana” zemnieku saimniecībā “Tilgaļi”, “Elposim tīru gaisu” zemnieku saimniecībā “Ievlejas”, “Bioloģiskais “Paradīzes ābolu” dārzs” SIA “Lejasķerzēni”, “Zied puķu pļava audeklā” individuālās komersantes Rasas Ozoliņas aušanas darbnīcā “Rūja” un “Celmiņu fermas infrastruktūras sakārtošana” zemnieku saimniecībā “Celmiņkalni”.
Vides izglītības jomā Naukšēnu vidusskolā Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta speciālista ģeologa Daiņa Ozola vadībā darbojas vides pulciņš “Terra vita”, kas ir ļoti populārs skolēnu vidū. Šopavasar ar pagasta iedzīvotāju iniciatīvu un uzņēmēju un pagasta padomes atbalstu notika putnu būrīšu gatavošanas darbnīca. Izgatavotie putnu būri tika uzstādīti Naukšēnu ciemata teritorijā. Kopā ar Kārķu pagastu rīkojam Meža dienas. Būvējot laipu pie Spiģu avotiņa, āmurs bija jāņem rokā arī pagastvecim.
Pašvaldībā ik gadu notiek konkurss “Tavs labais darbs” ar mērķi veicināt katra pagasta iedzīvotāja kā patiesā saimnieka atbildību, sekmēt labāko saimniekotāju pieredzes pārņemšanu, celt Latvijas lauku ļaužu pašapziņu un lepnumu par savu sētu, pagastu, novadu un valsti.
Naukšēnu pagasta teritorija atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, kur noteiktas trīs funkcionālās zonas. Pagasta austrumu daļa, kā arī teritorija 200 metru attālumā no Rūjas un Sedas upes iekļauta ainavu aizsardzības zonās “Seda–Ērģeme”, “Seda” un “Rūja”. Pārējā pagasta teritorija atrodas neitrālajā zonā. Teritorijas izmantošanu regulē Naukšēnu pagasta teritorijas plānojums un apbūves noteikumi.
Naukšēnu pagastā ir deviņas zemnieku saimniecības, kas saimnieko ar bioloģiskajām metodēm un pārsvarā nodarbojas ar augkopību un gaļas un piena lopkopību: SIA “Ances” ar aitkopību, SIA “Udzēnu dīķi” – ar zivsaimniecību, zemnieku saimniecība “Spiģi” nelielos daudzumos audzē “Kastor–rex” šķirnes trušus. Ar lauku tūrismu pagastā nodarbojas trīs uzņēmēji – atpūtas centrs “Nāras”, viesu nams “Udzēni” un zemnieku saimniecība “Limbas”. Pagastā ir labas biškopības tradīcijas. Lielākais biškopis ir Rimants Gaidamovičs, bet vairākiem saimniekiem biškopība ir kā ģimenes papildu ienākums.
Karīna, sajutusi, ka te arī viņai kāds vārds bilstams, pārtrauc: “Rīgā 1790. gadā iespiesta F. Vāra grāmata “Kartupeļu Dārs, ko tāpēc, lai mīļi Vidzemes latvieši ne vairs uz priekšu grūtu badu cieš, viens no viņu uzticamiem dzīves biedriem še rakstos stāda”, Jelgavā 1783. gadā iznākusi Gercimska “No zemes un māju kopšanas latviešu jaunekļiem par labu”. Paši muižnieki sāka meklēt jaunas metodes un darbarīkus zemes labākai izmantošanai – paplašinot arklu lemešus un iegādājoties ne visai dārgas labības kuļamās mašīnas. 19. gadsimteņa 30. gados Valmieras apriņķī plašāk sāk ieviesties pirmie ārzemēs ražotie modernākie arkli, bet tie ir dārgi un akmeņainām, sakņainām zemēm nepiemēroti. 50. – 70. gados dažās muižās parādās Amerikas “ērgļa arkli”. Otrs svarīgākais zemkopības darbarīks ir ecēšas. Vecākās no tām, tā saucamās eglenes 18. gadsimta beigās 19. gadsimta pirmajā pusē ir izplatītas arī mūspusē. Tā kā vienu ecēšu izgatavošanai vajag ik gadu vienu jaunu egli, jo ecēšas gadu laikā nolietojas, tad 50 saimniecības gada laikā izlieto ap 700 jaunu egļu. Tiek ieteikts par katru “egleni” piedzīt no to lietotājiem soda naudu – 1 rubli kapara naudā.”
Savukārt Cilvēkmuzejs var papildināt: “Ja kājās gumijas zābaki, droši vari doties iepazīt kādu no trim Jēču dabas izziņas takas maršrutiem vai atlaisties uz soliņa “Bebru paradīzē”, ieklausoties varžu serenādē, un sajust purvu vadātāja elpu pakausī, cerēt sastapt savvaļas tauru govis vai pieskarties Jēču bļodakmenim. Toties tālāk braucot, nonāksi īpašā – Nurmu “republikā”. Var jau, protams, arī sēdēt Bodnieku mežā un gaidīt nākam igauņu lāci vai Udzēnu dīķu malā – ar makšķeri iedziļināties zivju un gārņu dzīves noslēpumos.”
Jānis Zuments: – Mums ir laimējies, ka Jēču dzirnavās saimnieko Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta speciālists Dainis Ozols, viņš izveidojis arī akmeņu parku un ekspozīciju par Vidzemes dabas bagātībām un domā par dzirnavu atjaunošanu. Kā ļoti iecienīta pastaigu, nūjošanas, krosa skriešanas un ziemā slēpošanas vieta pagasta iedzīvotājiem ir pagasta centram pieguļošās Brantiņu sila takas. Naukšēnu muižas parkā un mežā izveidota kultūrvēsturiskā pastaigu taka, kas aizved līdz Kābeles pilskalnam.
Pieminot muižas parku, savs vārds sakāms arī fon Grotes muižkundzei: “Naukšēnu muižas parks kopā ar mežaparku aizņem vairāk nekā 50 hektāru lielu platību. Parks atrodas Rūjas upes krastā, dekoratīvā dārza ierīkošana muižā sākusies 17. gadsimta beigās, bet vēlāk tas iekļauts ainavu parkā. Teritorija starp pili un bijušajām saimniecības ēkām ir regulāra plānojuma, ar cirptiem dzīvžogiem, grantētiem celiņiem, zālieniem, krūmu un koku grupām. Dienvidrietumu daļa ir brīva plānojuma, ar plašām laucēm un skatu perspektīvām. Uz dzimtkapiem ved Holandes liepu aleja, bet aiz tiem parks pāriet mežā ar lielām, vecām eglēm, priedēm un lapu kokiem. Muižas parkā ik gadu tiek izstādīti ap 3000 puķu stādu. Parkā ir arī strūklaka, kas priecē no maija līdz vēlam rudenim.”
Cilvēkmuzejs: “Iebraucot muižas teritorijā, jūsu skatam paveras 30. gados dārznieka Pētera Pētersona vadībā izveidotais parks, kas tagad ir vietējās nozīmes īpaši aizsargājams dendroloģiskais stādījums desmit hektāru platībā ar reti sastopamiem kokiem – korķa koku, Sibīrijas baltegli, valriekstu koku. Bet lapegļu zari ir tieši piemēroti, lai tur iešūpotos muižas spīganas – Ziemeļvidzeme bijusi pilna ar raganām, burvjiem, zintniekiem un naudas pūķiem.”
Jānis Zuments: – Nav mums milzīgu rūpniecības objektu, tā sanācis, ka bijušā kolhoza “Naukšēni” īpašumus uzreiz pārņēma paju sabiedrība (tagad SIA), un ceļmalās nav graustu, kā redzams daudzviet bijušajos kolhozu centros. Pašlaik iesniegts projekts par centra autoceļa rekonstrukciju un apvedceļa informatīvo zīmju izvietošanu.
Lauku bērni ģimenēs tiek audzināti tā, lai tomēr saglabātu mūsu dabas vērtības, nemestu zemē papīrus, nebojātu apstādījumus, taču mums centrā ir pieņemti darbā vairāki sētnieki, sadarbojamies ar Valsts nodarbinātības aģentūru – pašlaik algojam divus darbiniekus, kuri rūpējas par pagasta centra vizuālo pievilcību. Nav mums dārznieka, bet par to ik pa brīdi tiek runāts. Nav arī vienādu māju norāžu, pašlaik katrs tās veido pēc savas patikas un saprašanas.
Nemanot ir pilnīgi satumsis, darbdiena tuvojas beigām, un esam parunājuši it kā par zināmām un pašsaprotamām lietām, bet par kurām ikdienā pat nepiedomā. Vai esam labāki nekā pārējās pašvaldības vides sakopšanas jomā? No malas tas labāk redzams. Paši par sevi gribam teikt – “Mēs esam citādāki.” Bet saņemto balvu konkursā “Sakoptākais pagasts 2008” vides nominācijā – 20 000 latu – izmantosim transportcisternu pievesto notekūdeņu pieņemšanas tvertnes (ap 60 m3) izbūvei attīrīšanas iekārtu vajadzībām.
P.S. Naukšēnos saka: “Kaimiņpilsētā suņa čupa smird, bet pie mums – smaržo kā tikko nopļauta zāle rasainā rītā.” Gribat ticiet, gribat – ne. Bet, kamēr Naukšēnus sargās muižas lauvas, mēs plauksim un attīstīsimies.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017