Rīga 10°C, apmācies, bez nokrišņiem, DA vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 29. marts 01:34
Vārda dienas: Agija, Aldonis
Dainas Oliņas saruna ar Latvijā pirmās Rīgas Enerģētikas aģentūras (REA) direktori MAIJU RUBĪNU
– Liekas mazliet dīvaini, ka situācijā, kad Latvijā bija plānots likvidēt gandrīz visas aģentūras, piedēvējot tām īstenu liekēžu statusu, mūsu sarunas pamatdoma ir mudināt arī citas pašvaldības izmantot Rīgas pieredzi, veidojot enerģētikas aģentūru.
– Vārds “aģentūra” jau nav lamuvārds, bet normāla struktūra, kas ir atzīta Eiropā. Mēs esam ļoti priecīgi, ka tādu izveidojām, jo šādu vietējo pašvaldību enerģētikas aģentūru Eiropā jau ir vairāk nekā četrsimt. Tās ir ļoti īpatnējas, jo te strādā maz cilvēku. REA esam pieci pilna laika darbinieki – augsta līmeņa profesionāļi, kuriem nākas darboties ar lielu noslodzi. Energoapgāde, konkrētāk – siltumapgāde, ir viena no pašvaldību funkcijām ne tikai Latvijā, bet arī pārējās Eiropas valstīs. Šī nozare nav vadāma bez zināšanām, jo šobrīd enerģētika un vide uzskatāmas par divām atslēgas lietām, kas svarīgas cilvēces izdzīvošanai. Neaizmirstiet, ka Rīgas siltumapgādes sistēma aptver 52 procentus no visas valsts siltumapgādes procesa! Mūsdienīgi atrisināt enerģētikas jautājumus nevar būt pa spēkam pašiem pašvaldību politiķiem, tas jādara speciālistiem, kuri kļūst par politiķu profesionālajiem palīgiem. Viņi veido pareizu ievirzi enerģētikas attīstībai. REA nolikumā teikts, ka aģentūras izveidošanas mērķis ir energoapgādes vadība un koordinācija Rīgas teritorijā un energoefektivitātes nozīmes skaidrošana un informācijas nodrošināšana iedzīvotājiem. Mēs esam tie, kas izstrādā visus stratēģiskos dokumentus, piemēram, siltumapgādes attīstības koncepciju, esam ķērušies pie galvaspilsētas elektroenerģētikas attīstības koncepcijas, strādājam pie ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plāna izstrādes laikposmam līdz 2020. gadam. Mūsu uzdevums ir ne tikai izstrādāt šos stratēģiskos dokumentus, bet arī ieviest tos. Būtu pārspīlēti apgalvot, ka mūsu aģentūras cilvēki veic šos apjomīgos uzdevumus tikai saviem spēkiem, uzturam saikni ar visām organizācijām un uzņēmumiem, kas nodrošina energoapgādi – “Latvenergo”, “Rīgas siltumu”, “Latvijas Gāzi”, ar dažādām servisa organizācijām, kas sniedz pakalpojumus tieši iedzīvotājiem. Bieži esam starpnieki, kuri sekmē modernāko tehnoloģiju ienākšanu pilsētas energosaimniecībā. Gādājam par pietiekami uzskatāmiem demonstrācijas pilotprojektiem, lai ļautu iedzīvotājiem pārliecināties par jauninājumu priekšrocībām ne tikai uz papīra, bet realitātē.
– Šie uzdevumi – labāk vai sliktāk – taču tika risināti arī pirms REA izveides.
– Jums taisnība, tika risināti. Uzreiz jāpiebilst, ka Rīgai zināmā mērā veicās (ne tikai Latvijas, bet pat visas Austrumeiropas mērogā), jo energosaimniecības sakārtošanu sekmēja vairākas sakritības. Esmu inženierzinātņu doktore enerģētikā, 1996. gadā mani ievēlēja Rīgas domē. Līdz tam energosaimniecībā valdīja haoss, bet mēs jau 1997. gadā izstrādājām pirmo siltumapgādes attīstības koncepciju. Nekad vēl līdz tam Rīgai šāda dokumenta nebija bijis. Tomēr mana zinātnieces pieredze mudināja rīkoties zinātniski. Otra veiksmīgā sakritība –1996. gadā pirmoreiz Rīgas vēsturē kā vienotu siltumapgādes uzņēmumu izveidoja arī akciju sabiedrību “Rīgas siltums”, tātad vienlaikus ar jaunās domes darbības sākumu. Par uzņēmuma vadītāju kļuva ļoti enerģisks inženieris Āris Žīgurs, kurš ātri aptvēra koncepcijas ideju dotās priekšrocības – skaidru skatījumu uz siltumapgādes attīstību. Viņa organizatora dotības palīdzēja īstenot mūsu izstrādāto koncepciju. Kopā strādājot, mums izdevās “Rīgas siltumu” izveidot par veiksmīgāko siltumapgādes uzņēmumu Austrumeiropas valstīs, ko citiem stādīja par piemēru. Ilgstoši mums bija zemākie siltuma tarifi, turklāt tie nekavēja sakārtot siltuma ražošanu. Visi rekonstrukcijas darbi, siltuma avotu pārbūves notika, nepaaugstinot tarifus. Turklāt vēl sakārtojām norēķinu sistēmu. Ap 1996. gadu rīdzinieku parādi par siltumu bija 63 miljoni latu, taču jau pēc dažiem gadiem šis parāds saruka un kopš 1999. gada vairs tādu parādu nekad nav bijis. Rīgas mērogi ir ļoti lieli, energosaimniecību var noturēt tikai sakārtota norēķinu sistēma. Pašreizējais sešsimt tūkstošu latu parāds ir tikai nieks, salīdzinot ar nule minētajiem 63 miljoniem. Kā mums tas izdevās? Veidojot norēķinu sistēmu, izskaitļojām maznodrošināto skaitu, kā arī to, cik lieli sociālie fondi pašvaldībai jāparedz. Tādu iedzīvotāju, kas apzināti nevēlas norēķināties par komunālajiem pakalpojumiem, ir maz, ar tiem jācīnās tiesai, bet vairākumam trūkst naudas. Nevar taču pat ar tiesvedības palīdzību paņemt naudu no tiem, kam tās trūkst šodien un nebūs arī rīt. Tāpēc mēs aprēķinājām, cik lielam jābūt pašvaldības sociālajam fondam, lai palīdzētu mazturīgajiem nomaksāt rēķinus.
– Šogad situācija gan varētu būt daudz sliktāka.
– Sociālajā fondā naudai ir jāpietiek jebkurā situācijā, pretējā gadījumā izregulēsies visa norēķinu sistēma un līdz ar to var sabrukt siltumapgāde. Negribētos atkal atgriezties pie 63 miljonu parāda, ar ko sākām darbu Rīgas domē. Nešaubos, ka Rīgas domes Labklājības departamenta speciālisti ir pietiekami zinoši, lai kalkulācijās paredzētu vajadzīgo rezervi jebkurai situācijai. Kaut arī apkures izmaksas Rīgā ir vienas no zemākajām Latvijā, tomēr mūsu siltumapgādes sistēma aptver 52 procentus no visas valsts siltumapgādes. Tāpēc arī nešaubījāmies par Enerģētikas aģentūras nepieciešamību. Kad beidzu deputātes darbu, mans amata pēctecis Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas vadītāja postenī Jānis Karpovičs aicināja mani izveidot un vadīt Rīgas pilsētas energoapgādes ekspertu konsultatīvo padomi, kas strādāja rokrokā ar komiteju. Šajos piecos darba gados padomes sastāvā tapa arī jaunā koncepcija līdz 2016. gadam. Rīgas Enerģētikas aģentūras nodibināšana bija visai likumsakarīgs turpinājums aizsāktajiem darbiem. Latvijā bijām pirmie, bet Eiropā tolaik šādu aģentūru jau bija daudz, tāpēc modelis bija gana aprobēts. Par REA pirmo dzimšanas dienu jāuzskata 2007. gada janvāris, kad apstiprināja lēmumu par aģentūras izveidi, bet oficiāli projekts aizsākās pērn astotajā februārī un noslēgsies 2011. gada februārī.
– Un pēc šā datuma?
– Īstenotā Eiropas Savienības projekta noteikumi paredz, ka aģentūrai jānostrādā obligātie pieci gadi. Ja šajā laikā to likvidētu vai, moderni sakot, optimizētu, nāktos atmaksāt Eiropas ieguldīto naudu. Projektu uz pusēm finansēja Rīgas pašvaldība un Eiropas Savienība. Lai saņemtu Eiropas līdzfinansējumu (divsimt tūkstošus eiro), kas nodrošinātu aģentūras izveidi un trīs gadu darbību, startējām konkursā. Līdzekļus ieguldījām telpu aprīkojumā un iekārtojumā, datortehnikā, arī mūsu atalgojums ir paredzēts projektā, tādējādi mēs nekādā veidā ārpus projektiem neapgrūtinām Rīgas domes budžetu. Uzsākot darbu pie REA izveides, mūs ļoti atbalstīja gan toreizējais enerģētikas komisārs Piebalga kungs, gan Eiropas Savienības pārstāvniecības Latvijā darbinieki. Viņi ļoti iestājās par mums arī tad, kad jaunievēlētās domes vadība atbilstoši “laikmeta noskaņām” sāka apsvērt mūsu aģentūras “optimizāciju”. Tagad pretrunas atrisinātas, un ceru, ka Rīgas dome arvien vairāk pārliecinās par mūsu aģentūras atdevi.
– Ko no REA pieredzes vajadzētu secināt un mācīties citu pašvaldību vadītājiem?
– Latvijā mēs bijām pirmie, tagad jau mums radušies sekotāji. Pilnā sparā strādā Zemgales reģionālā enerģētikas aģentūra Jelgavā. Noteikumi paredz, ka aģentūrai jāaptver vismaz simts tūkstoši iedzīvotāju. Latvijas mērogā tik lielu pašvaldību, izņemot Rīgu, nav. Uzskatu, ka mūsu valstī tāpēc būtu tikai loģiski veidot aģentūras reģionos, kā tas jau noticis Zemgalē. Enerģētikas aģentūra vēl varētu būt, piemēram, Valmierā vai Cēsīs, Rēzeknē vai Daugavpilī un noteikti Liepājā, kur to jau mērķtiecīgi sākuši veidot.
– Droši vien, ka sekotāji izmanto REA bagāto pieredzi. Vai jūs var uzskatīt par sava veida krustmāti?
– Savu pieredzi mēs neslēpjam, stāstām visiem un visur, ne tikai Latvijā vien. Nesen mums radniecīgu aģentūru izveidoja Tartu. Parasti jau igauņi mums daudzviet ir soli priekšā, bet šādas aģentūras viņiem nebija. Kaimiņu pieredze bija neveiksmīga, jo divas privātās aģentūras beidza pastāvēt, tāpēc Tartu aģentūra ir pirmā. Tagad vienā projektā kopā ar Liepāju pēc mūsu ierosinājuma savu aģentūru veidos Tallina. Arī Rīgas aģentūras projektu iesniedzām kopā ar vēl četrām Eiropas valstu pašvaldībām. Jau teicu, ka Eiropā enerģētikas jautājumi kā izdzīvošanai svarīgi nosacījumi tiek vērtēti ļoti augstu, tāpēc ir samērā daudz avotu, no kuriem var piesaistīt ES līdzekļus. Vajag tikai gribēt! No savas puses darām visu iespējamo, lai sekotājiem būtu iespējas aizgūt mūsu pieredzi. Kad Lielo pilsētu asociācijā iepazīstinājām ar REA, atsaucību un ieinteresētību izrādīja Valmieras mērs Inesis Boķis, kura vadītā pilsēta energoefektivitātes problēmām pievērš lielu uzmanību. Citādi jau arī nevar būt, jo valmierieši ir to četru Latvijas pilsētu vidū, kas parakstīja Eiropas pilsētu mēru paktu. Tāpat kā Rīga, Jelgava un Jēkabpils. Tāpēc, manuprāt, būtu tikai loģiski, ja Vidzemes reģiona aģentūra rastos šajā pilsētā. Pārējo reģionu interesi pagaidām jūtam maz.
– Vai jūsu sekotāju darbības principi ir līdzīgi REA?
– Mērķi ir vienoti, precīzāk – tiem jābūt vienotiem visām aģentūrām, kuras veido ar Eiropas atbalstu. Pirmajos gados ES speciālisti ļoti uzmanīgi seko norisēm. Aizvadītajā nedēļā Briselē piedalījos šādā sanāksmē, kur bija sapulcināti septiņdesmit aģentūru vadītāji no dažādām valstīm. Kārtējoreiz dalījāmies pieredzē un apmainījāmies domām. Tagad jau paši jūtamies spējīgi un tiesīgi apmācīt citus ne tikai Latvijā vien. Beidzamajā laikā Eiropas Savienības ietekme un arī mūsu sadarbības partneru loks paplašinās austrumu virzienā, ietverot bijušās NVS valstis – Baltkrieviju, Ukrainu, Moldovu, kā arī trīs Aizkaukāza valstis. Arī viņi plāno veidot enerģētikas aģentūras.
– Cik lielā mērā jums rūp ne tikai enerģētikas problēmu risināšana, bet arī iedzīvotāju intereses?
– Mans darba gājums faktiski virzījies ļoti pareizi, jo Rīgas domē biju deputāte. Un deputātam taču ir jābūt iedzīvotāju interešu un vajadzību aizstāvim! Varbūt tāpēc mūsu aģentūrai joprojām ir ļoti cieša saikne ar rīdziniekiem. Pagājušajā rudenī, gatavojoties māju siltināšanas programmai, organizējām energoauditus. Atšķirībā no valsts organizētajiem energoauditiem, kuros galvenā saikne ir ar namu apsaimniekotājiem, mūsu mērķis bija iedzīvotāju informēšana un iesaistīšana. Rīkojam izstādes un paši piedalāmies tajās, izdodam žurnālu, informatīvos biļetenus, gatavojam izdales materiālus, mūsu interneta mājaslapā jaunumi parādās gandrīz vai katru dienu. Tiekamies arī klātienē, jo pie mums nāk tie, kuri gatavojas pārņemt māju savā apsaimniekošanā un veidot dzīvokļu īpašnieku biedrības. Šie iedzīvotāji lūdz mūsu padomu, kā to vislabāk izdarīt. Ar prieku tad viņiem skaidrojam, ka tikai šādas biedrības dod iedzīvotājiem tiesības būt sava nama saimniekiem un lemt pašiem par savas mājas dzīvi. Agrāk viņi faktiski bija namu pārvalžu vasaļi. Diemžēl nākas atzīt, ka Rīgai līdz šim nav pārāk veicies ar namu pārvalžu vadītājiem, ne visi ir saimniekojuši godprātīgi. Esmu gandarīta, ka jaunā dome nopietni ķērusies pie šīs problēmas. Tas nav normāli, ja iedzīvotājiem jāvairās no saviem apsaimniekotājiem! 2009. gada sākumā Rīgā bija aptuveni 1300 namu apsaimniekošanas sabiedrību, 820 sabiedrības jau bija pārņēmušas mājas pašu ziņā, bet tikai 72 bija palikušas pie vecā apsaimniekotāja. Tas pierāda, ka pie pirmās iespējas iedzīvotāji “bēg prom” no līdzšinējiem saimniekiem. Aplami būtu teikt, ka slikti ir visur Rīgā. Lielākoties gan tā ir, bet, piemēram, par “Jugla namu” apsaimniekotājiem vismaz mūs interesējošā jomā gribu teikt pretējo. Lemt par apsaimniekotāju atbildību un darba kvalitāti nav mūsu kompetencē, tas jādara domei. Šie ir tikai secinājumi, ko guvām, saistoties ar iedzīvotājiem tagad, kad sākusies jauna ēra – namu siltināšana, ko uzskatām par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem.
– Ar siltināšanas tematu sanāk mazliet līdzīgi jau minētajai aģentūru problēmai. No vienas puses, varētu apsveikt jauno iespēju siltināt, lai pēcāk ietaupītu gan energoresursus, gan naudas līdzekļus, turklāt, radot jaunas darbavietas, varētu “sildīt” ekonomiku, bet, no otras puses, dzīves realitāte šobrīd drīzāk liek domāt par visai piezemētām iedzīvotāju vajadzībām – izdzīvot šajā krīzes ziemā.
– Piekrītu, tomēr gribu atgādināt, ka mājokļu siltināšanas programmas iesākums bija samērā veiksmīgs. 2008. gada rudenī Rīgā piecas mājas nosiltināja paši iedzīvotāji. Protams, strauji mainoties ekonomiskajai situācijai, veiksmīgais starts apsīka, par spīti mūsu aktivitātēm. Tagad Rīgā nosiltinātas 12 mājas, kas ir ļoti niecīgs procents, salīdzinot ar daudzdzīvokļu māju kopskaitu, kam šāda renovācija būtu nepieciešama – sešiem tūkstošiem namu! Šogad, neraugoties uz ļoti labiem noteikumiem, kas ļautu saņemt palīdzību no Eiropas struktūrfondiem, pieteikušies vien divpadsmit māju apsaimniekotāji. Diemžēl tās nav tikai iedzīvotāju bažas par nākotni, daudz vairāk stagnāciju radīja kredītu sistēmas sabrukums. Banku kredītprocenti ir tik ļoti sakāpināti, ka iespējas izmantot struktūrfondu labos noteikumus atduras pret šo barjeru. Tomēr optimismam par siltināšanas projekta veiksmīgu tālākvirzību esam raduši citu pamatu, jo Latvijā ienākusi jauna kustība – ESCO.
– Ko tas nozīmē?
– ESCO ir energoefektivitātes servisa uzņēmums. Pirmā aktivitāte saistās ar Nīderlandes ESCO grupu. ESCO ideja ir vienkārša – vairāki uzņēmumi apvienojas, ieguldot daļu peļņas nevis bankās, bet māju siltināšanas projektos dažādās valstīs. Protams, arī ESCO vēlas gūt peļņu, taču vienlaikus viņi nes labumu cilvēkiem. Nīderlandē māju siltināšana noritējusi ļoti veiksmīgi. 2008. gadā ESCO pārstāvji vērsās mūsu aģentūrā, jo eiropieši tomēr cenšas saistīties ar radniecīgām struktūrām, kas atpazīstamas ES dalībvalstīs un kurām tāpēc ir zināmi “spēles” noteikumi. Vienojāmies, ka pirmos eksperimentus viņi veiks perifērijā, kur mājas ir mazākas un nepieciešams arī mazāk līdzekļu. Veiksmīgus sadarbības partnerus ESCO atrada Valmierā. No tiem namiem, kas pieteikušies struktūrfondu finansējumam, vairāk nekā desmit ir no Valmieras. Tagad gan vedinu ESCO atgriezties galvaspilsētā. ESCO iedzīvotāju vietā izdara pilnīgi visu – izskaidro savus mērķus, piekrišanas gadījumā abas puses noslēdz līgumu par to, ka viņi sagatavos un iesniegs siltināšanas projektu, veiks renovāciju, bet pēc tam uzņemsies mājas apsaimniekošanu līdz brīdim, kamēr uzņēmums būs atpelnījis ieguldītos līdzekļus. Sākotnēji mazliet mulsinošs iedzīvotājiem var likties viens noteikums – energomaksājumiem pa šo laiku jāsaglabājas pašreizējā līmenī, tie nedrīkst kļūt lielāki, bet arī mazāki ne. (Latvijas projektos gan arī ir paredzēts, ka ietaupījumiem, ko dos ēkas siltināšana, jānosedz visas renovācijā ieguldītās izmaksas.) ESCO ir ļoti ieinteresēti ne tikai līdz minimumam samazināt enerģijas patēriņu, bet arī labvēlīgi pozicionēt sevi pašeizējiem un potenciālajiem klientiem, tāpēc daudzos namos viņi papildus veic dažādus mūsdienu tehnoloģijas uzlabojumus.
– Vai nīderlandiešu uzņēmums izmanto vietējo darbaspēku?
– ESCO firma “fraktē” vietējos celtniekus, dažos namos – arī apsaimniekotājs paliek vietējais. Iedzīvotāji jau pēc diviem trim mēnešiem saņem teicami nosiltinātu mitekli, bet par patērēto siltumu viņiem nenākas maksāt vairāk. Mūsu aģentūra izpētījusi, ka dažviet siltinātajos namos pat kopējā apsaimniekošanas un siltuma maksa ir zemāka nekā kaimiņu namā, kura iedzīvotāji nav darījuši neko.
– Vai esat salīdzinājuši tēriņus tiem apsaimniekotājiem, kas izmanto ESCO pakalpojumus, un tiem, kuri ņēmuši bankas kredītu?
– Tēriņi ir dažādi – kā kurā vietā, jo iznākumu ietekmē gan nepieciešamā kredīta summa, gan procenti un kredīta atdošanai paredzētais gadu skaits.
– Kāds būtu jūsu padoms pašvaldību vadītājiem, pie kuriem ierodas ESCO firmas pārstāvis?
– Starp citu, māju siltināšanā ar līdzīgiem noteikumiem tagad iesaistījusies arī pašmāju firma “Latio”. ESCO pieredze sevi attaisnojusi daudzās Eiropas valstīs, tāpēc nešaubos, ka arī Latvijā rezultāti būs labi. Man pat liktos simpātiski, ja lielākās pašvaldības veidotu savus ESCO uzņēmumus, jo iedzīvotāji labprātāk paļautos uz vietējiem. Māju siltināšanā ļoti nozīmīga ir darba kvalitāte. Pašvaldībām jau ir zināma celtniecības un renovācijas darbu pieredze, veiksmīga vai neveiksmīga sadarbība ar celtniecības organizācijām, kas ļautu izvēlēties krietnākos darba veicējus. Domāju, ka tik lielā pilsētā, kāda ir Rīga, vienlaikus varētu rosīties kādi seši ESCO uzņēmumi, un visiem pietiktu darba. Sākums jau vienmēr rit lēnāk, bet pēcāk, kad iespējams praktiski demonstrēt uzlabojumus un ieguvumus siltinātajos namos, jaunie klienti uzrodas daudz ātrāk.
– Vai jums ir vēl citas idejas, kā sekmēt Eiropas līmenī izvirzīto mērķi – siltināt mājas, lai taupītu energoresursus?
– Ir gan, tas varētu būt rotācijas fonds. Daudzās Eiropas valstīs tādus veido valstiskā līmenī, un iedzīvotājiem ir iespēja tajā aizņemties naudu ar ļoti zemiem procentiem. Mūsu kaimiņvalstīs “rotācijas fondi” jau izveidoti, Lietuvā aizdevumu var saņemt uz trim, bet Igaunijā – ar četrarpus procentiem. Diemžēl līdz šim mūsu valsts apliecinājusi citas prioritātes, piemēram, “Parex” glābšanu un tamlīdzīgas “ļoti lielas rūpes”. Neceru uz valsts sapratni, tomēr Eiropas direktīvas šādus rotācijas fondus ļauj veidot arī pašvaldībām, tāpēc ceru, ka Rīga un varbūt arī citas pašvaldības tādu izveidos jau drīz. Fonds pilnībā likvidētu galveno bremzējošo faktoru, jo cilvēki droši varētu riskēt ņemt ilgtermiņa kredītu, savukārt atmaksāto naudu tūlīt varētu ieguldīt nākamā mitekļa siltināšanā. Starptautiskās bankas un fondi ir gatavi ieplūdināt naudu rotācijas fondos, pretim gan viņi vēlas redzēt arī konkrētās pašvaldības finansiālo ieguldījumu fondā.
– 27. oktobrī Latvijas Pašvaldību savienības Tehnisko problēmu komitejā viens no pamatjautājumiem bija situācija siltumapgādē, par ko informēja Latvijas Siltumapgādes uzņēmumu asociācijas izpilddirektors Andris Akermanis. Viņš demonstrēja grafiku, kurā uzskatāmi parādīta pat divtik atšķirīgā siltumenerģijas cena dažādās Latvijas vietās aizvadītajā sezonā. Protams, galvaspilsēta var lepoties, jo tarifs kopš pirmā novembra ir par 36 procentiem zemāks nekā pagājušajā apkures sezonā. Kā jūsu profesionāles vērtējums skaidrotu šīs atšķirības un vai maz ir iespējams tās mazināt?
– Daudzko var darīt! Atkal minēšu “Rīgas siltuma” piemēru. Uzņēmums ir panācis ļoti zemas pārvades izmaksas – tikai 13 procentus no tarifa. To sekmēja ne tikai cauruļu nomaiņa vien. Speciālisti izskaitļoja, ka nav rentabli uzturēt daudzus centrālos siltuma punktus. Katrā mājā ierīkoja automātiskos siltuma regulatorus, lai paši iedzīvotāji varētu izvēlēties nepieciešamo temperatūru dzīvokļos. Būtisku ietaupījumu dod koģenerācija – vienlaicīga elektrības un siltuma ražošana. “Rīgas siltums” izmanto dabasgāzi, tagad visur uzstādīti dūmgāzes siltuma utilizatori, kas ļauj ražot vēl papildu siltumu, nededzinot kurināmo. Daudzas un dažādas metodes ļauj paaugstināt siltuma izstrādi un noturēt tarifus. Galvaspilsētas siltuma ražotāji sākuši uzstādīt siltuma sūkņus. Kāpēc citi nevar sekot šiem piemēriem? Rīgā vajadzētu vēl zemāku siltuma tarifu, jo lielās stacijas TEC1 un TEC2 pašreiz ir modernizētas, ar ļoti lielu efektivitāti. Diemžēl īsti nepiekrītu tai metodikai, ar ko Regulators nosaka tarifu koģenerācijas stacijām. Pagaidām gan neko mainīt nevaram, jo staciju modernizācijai ņēmām lielus kredītus. Kad tie būs atdoti, strikti pastāvēsim uz tarifu pārskatīšanu. REA koncepcijā uzsvērām, ka tagad “Rīgas siltumam” drīkst būt arī peļņa, tomēr tā ir daudz mazāka nekā citiem enerģijas uzņēmumiem (no diviem līdz četriem miljoniem). Agrāk, kamēr situācija nostabilizējās, galvaspilsētas siltuma ražotāji nedrīkstēja pelnīt, tomēr peļņa ir nepieciešama, jo gāzes cena vienmēr kāpj uz augšu vai pulsē ātrāk, nekā var izmainīt situma tarifus. Peļņa ļauj norēķināties par gāzi, lai nerastos konflikti.
– Vai šīs savas “viltības” jeb, pareizāk – gudrības esat atklājuši citām pašvaldībām?
– Rīgas Enerģētikas aģentūra nekad nav slēpusi savus atklājumus, kas var noderēt arī citiem. Lai “pašpikotu” no mums, nemaz nevajag braukt uz Rīgu! Interesentiem iesaku biežāk ieskatīties REA interneta mājaslapā www.rea.lv. Jau sākumā minēju, ka viens no REA darbības pamatuzdevumiem ir informācijas izplatīšana. Par katru jaunu notikumu, ideju un sadarbības partneri tūdaļ ziņojam mājaslapā. Bagātīgas ierosmes tur var smelties gan iedzīvotāji, gan siltuma ražotāji, gan pašvaldības. Publiskojām daudz uzskatāmu materiālu, piemēram, divdesmit minūšu videofilma iepazīstina ar pirmās mājas siltināšanu Rīgā. Pat skolēniem tur ir sava sadaļa, kurā ievietotas arī datorspēles, protams, to mērķis ir izglītot skolēnus par enerģijas taupīšanu, par atjaunojamiem energoresursiem. Orientējiet savus lasītājus uz mūsu mājaslapu, jo tur visa mūsu darbība atspoguļojas kā uz delnas!
– Gandrīz katru nedēļu masu saziņas līdzekļi vēsta par kādu Rīgas Enerģētikas aģentūras aktivitāti. Tā vien liekas, ka ārzemju investori vispirms apciemo jūs, taujā jūsu viedokli un droši vien cer uz jūsu atbalstu. Pirms mēneša, piemēram, bija ziņa par itāliešu biznesa piedāvājumu – nākt ar savām investīcijām, lai uzstādītu Latvijas pašvaldību siltumapgādes sistēmās firmas apkures iekārtu un koģenerācijas (arī triģenerācijas) blokus ar jaudu no trīsdesmit līdz desmit tūkstošiem kilovatu šķeldas un granulu sadedzināšanai. Savukārt viņi interesējās par iespēju no Latvijas iepirkt lielos apjomos koksnes šķeldu un granulas Itālijas vajadzībām. Kā jūs spējat izvērtēt katra piedāvājuma izdevīgumu?
– Kad itāliešu partneri atnāca pie mums vizītē, skaidri un gaiši noprasījām, vai viņiem ir nauda, jo naudas trūkums pašlaik ir Latvijas lielākā problēma. Apstiprinošā atbilde deva pamatu turpināt sarunu. Ja viņi savu naudu gatavi ieguldīt mūsu pilsētiņu koģenerācijas stacijās un atpelnīt to pamazām, tas taču ir lieliski! Latvijā ir daudz šķeldas un granulu ražotņu, bet to ir par maz ne tikai tāpēc, ka visiem nepietiek, bet arī tāpēc, ka mūsu mežos joprojām ir papilnam nokaltušu, sapuvušu un nolūzušu koku. Turklāt citur Eiropā jau sen granulu ražošanā izmanto arī lauksaimniecības kultūras. Latvijā vajadzētu nevis vaimanāt un slinkot, bet audzēt šīs kultūras latvāņu, dadžu un citu “vides elementu” vietā. Latvijā uz vietas granulas patērē maz, bet tās ļoti pieprasa citās Eiropas valstīs. Ja itāliešiem naudas netrūkst, lai pērk!
– Kādu jūs redzat šo ziemu ne tikai Rīgas, bet arī citu pašvaldību iedzīvotājiem un vadītājiem?
– Neapšaubāmi – grūtu, taču to grūtu dara Latvija pati. Joprojām mēs nezinām, kādi būs mūsu ienākumi, vai mums būs darbs. Nekas nav stabils, viss grozās un mainās. Prognozes var balstīt tikai uz kaut ko puslīdz stabilu. Vai mēs gaidījām atkal jaunu nodokļu slogu? Nekad! Tāpēc pat mans profesionālisms neļauj neko prognozēt. Es varētu prognozēt smagā, tomēr stabilā situācijā, nevis smagā un nestabilā. Dūšu zaudēt gan nedrīkst, katrai pašvaldībai jāizvērtē sava situācija un resursi. Miegaini nogaidīt nevar, jārosās!
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017