BĒRNU UN JAUNIEŠU TAUTAS TĒRPI

Tuvojas X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Pašvaldībām tie nāk ar papildu rūpēm un izdevumiem, bet skolotājiem un dalībniekiem – ar lielu darbu, gandarījumu un prieku, ja savs pagasts vai novads pārstāvēts godam.

Var teikt, ka, tieši pateicoties Dziesmu svētkiem, tradicionālais latviešu tautas tērps saglabājies līdz mūsdienām. Mūsu šodienas uzdevums ir attīrīt tautas tērpu no okupācijas laika paviršās attieksmes un kļūdām un saglabāt īstu, skaistu un vērtīgu nākamajām paaudzēm.

Padomju gados tautas tērpu bieži veidoja kā skatuves tērpu, kurā patvaļīgi mainīja gan proporcijas, gan valkāšanas tradīcijas un īpatnības, kas cieši saistītas ar konkrēto novadu un valkātāju vecumu. Šīs kļūdas un nezināšanu jācenšas labot, jo mazie dejotāji un dziedātāji ir pilntiesīgi kultūras un tradīciju nesēji un glabātāji.

Galvenās kļūdas

Jāņem vērā, ka bērniem tautas tērpa proporcijas bija tieši tādas pašas kā pieaugušajiem konkrētajā Latvijas novadā. Tādēļ joprojām visizplatītākā kļūda ir pārāk īsie bruncīši meitenēm un šorti zēniem.

Pie latviešu tautas tērpa nevelk zeķubikses un apakšsvārkus, bikses neapjož ar platām austām jostām.

Jāatceras, ka mazas meitenītes neliek galvā greznus zīļu vainagus, tos sāk valkāt, tuvojoties līgavas vecumam, lai paziņotu pasaulei, ka meita ir pūru piedarījusi un gatava iziet pie vīra.

Villaini valkāja tikai lielas meitas un sievietes, un tā pildīja mēteļa funkciju, tādēļ villainē nekad nedejoja.

Zēniem pie tautas tērpa nevajadzētu siet rakstainas prievītes, jo tās ir domātas sieviešu zeķu apsiešanai.

Lēti un labi

Pašvaldībām par iepriecinājumu var teikt, ka bērniem un jauniešiem vislētākais būs tieši pareizs tautas tērps.

Tā, piemēram, pirmsskolas vecuma bērniņus var skaisti un pareizi saģērbt tradicionāli šūtos linu krekliņos, jo līdz pat 20. gadsimta sākumam nabadzīgajās zemnieku ģimenēs mazi bērni staigāja vienā kreklā un savas pirmās bikses, brunčus un apavus dabūja, tikai sākot skolas gaitas.

Meiteņu brunčus un arī zēnu bikses var šūt no linu auduma. Šādi tērpi būs lēti, praktiski un izturīgi. Prasmīgi atdarināti pēc muzeja kolekcijas paraugiem, tie būs brīnišķīgs skatuves tērps un tīrā veiksme dejotājiem.

Meitenēm vajadzīgs novadam atbilstošs linu krekls, kas jāšuj garš, līdz puslielam, ar šķēlumiem sānos. Šādā kreklā meitenēm būs ērti dejot, tas ir brīvs un praktisks. Lai samazinātu izmaksas, kreklus var nerotāt, tad tos var vilkt pie visu novadu brunčiem. Pareizs brunču garums ir virs potītes, un tikai Kurzemes pusē dažu brunču garums sniedzas līdz puslielam. Ja tas novadam raksturīgi, brunčus apsien ar jostu, bet tai jābūt šaurākai un vienkāršākai nekā lielo meitu un sievu jostai. Krekla aizdarei var izmantot saktiņu, krāsainas lentītes vai podziņu. Kājās meitenes velk melnas slēgtas kurpes ar zemu papēdi vai pastalas. Zeķes var būt īsas vai garas, pie īsajām zeķēm velk pastalas. Ja meitenēm ir gari mati, bizēs var iepīt krāsainas lentes. Visu vecumu meitenes galvā sien lakatiņus. No 12 gadu vecuma meitenes var rotāties ar šauriem sienamajiem vainadziņiem. Pļavas ziedu vainadziņu vasarā var likt galvā bez jebkādiem ierobežojumiem.

Zēniem linu krekla piegriezums neatšķiras no meiteņu krekliem, un to tāpat var saspraust ar saktiņu, aizdarīt ar podziņu vai zīda lakatiņu. Zēniem vajadzīgas nebuktētas garas vai pusgaras bikses no lina, vilnas vai pusvilnas, tikai jāatceras, ka tradicionālajā tautas tērpā melnas krāsas audumi netika lietoti. Arī zēni tāpat kā meitenes kājās velk melnas kurpes vai pastalas. Zēnu apģērbs ir līdzīgs pieaugušo vīriešu apģērbam, arī zēniem var šūt vienkrāsainas, strīpainas vai rūtainas vestes.

Tautas tērps – goda tērps

To īpaši ieteicams ņemt vērā arī deju svētku repertuāra veidotājiem. Šie ir bērnu un jauniešu svētki. Arī mazais cilvēks tā īsti no sirds var darīt tikai to, kas viņiem patīk un interesē, savukārt aizrautīgs priekšnesums uzrunā ikvienu skatītāju. Tomēr goda tērpā nevāļājas un nerāpo pa zemi, īpaši pa dubļainu stadiona laukumu, tādēļ būtu labi, ja rotaļīgumu varētu uzsvērt ar kādiem citiem kustību elementiem.

Tautas tērps ir goda tērps, tam jābūt tīram, izgludinātam. Vienmēr jāatceras, ka tautas tērps uzliek pienākumu. Galu galā ne jau visi Dziesmu un deju svētkos var ietērpties šajā skaistajā, cauri gadsimtiem saglabātajā tērpā. Svarīgi arī, lai bērnu apģērbs ir ērts, lai tas neierobežo kustību brīvību dejotājiem un netraucē dziedāt koristiem un lai, ietērpjoties tajā, katrs svētku dalībnieks kļūtu skaistāks un staltāks.

Lai ikviens, kurš nākamajā vasarā uzvilks tautas tērpu, jūtas piederīgs savam kolektīvam, savam novadam un savai valstij, jo tautas tērps ir viena no izcilākajām latviešu kultūras sastāvdaļām, Latvijas simbols un mūsu lepnums!

Raksta tapšanā izmantoti materiāli un fotogrāfijas no Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras “Ieteikumi latviešu tautas tērpu valkātājiem” 3. burtnīcas “Bērnu apģērbs” (sagatavojušas Aija Jansone un Vita Bandere, izdevējs – Tautas mākslas centrs Rīgā 2005. gadā). Šī burtnīca ieteicama kā neaizstājams palīgs kultūras darbiniekiem, kas vada bērnu un jauniešu kolektīvus.