Rīga 1°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DA vējš 2m/s
Trešdiena, 2024. gada 24. aprīlis 05:05
Vārda dienas: Nameda, Ritvaldis, Visvaldis
“Līdz ar Latvijas brīvvalsts laiku Alūksne no miesta pamazām izauga par pilsētu un 1920. gada 2. janvārī tai piešķīra pilsētas tiesības,” vēstīts vēstures annālēs. Mazliet neapdomīga izvēle! Laikam nepadomāja, cik grūti ziemas laikā svinēt dzimšanas dienu ne tikai cilvēkiem, bet arī pilsētai. Un cik grūti ciemiņiem pa ziemotajiem ceļiem no Rīgas turp aizbraukt. Toties mūsu komandas tradicionālajai trijotnei nācās atzīt, ka tādu “Ziemassvētku kartīšu” bagātību aiz automašīnas logiem sen neesam skatījuši, jo 15. janvārī vējš vēl nebija modies iznīcināt sarmas rotu kokos, krūmos, uz žogiem. Guntas Klismetas un šo rindu autores sajūsminātos izsaucienus pavadīja Ojāra Martinsona fotokameras klikšķi.
Latvijas Republikas noteikumi paredzēja, ka par pilsētu var uzskatīt “mājokļu sakopojumu, kurā iedzīvotāju kopskaits nav mazāks par 2000”, bet Alūksnē tolaik bijis pat par 29 “galvām” vairāk. Toties savu deviņdesmitgadi pilsēta šoziem svin pavisam jaunā statusā – kā 1. jūlijā izveidotā Alūksnes novada centrs ar 15 klātpievienotajiem pagastiem un 20 tūkstošiem iedzīvotāju. Pirmā Alūksnes pilsētas dome sanāca 1920. gada 30. martā, Alūksnes muzejā vēlāk redzējām foto, kurā iemūžināta pilsētas valde un dome 1928. gadā – 17 nopietnu kungu un tikai viena dāma! Tagad domes sastāvā pavisam cits spēku samērs – desmit stiprā, bet piecas daiļā dzimuma pārstāves. Turklāt arī smago izpilddirektores posteni novads uzticējis Janīnai Čugunovai.
Diemžēl pašlaik politiskās situācijas stabilitāte domē nav salīdzināma ar šoziem pamatīgā ledū kalto Alūksnes ezeru. Grūti tai būt stabilai, ja 15 deputāti pārstāv septiņas partijas! “Pats esmu “oranžais”, vēlēšanās ieguvām trīs vietas,” tā Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Aivars Fomins. Un Rīgas ciemiņiem atliek vien piefiksēt, ka šis bija pirmais gadījums, kad partejisko piederību nav nācies speciāli taujāt. Kur nu vēl Tautas partijai visai nelabvēlīgā situācijā! Tikpat atklāti jau tikšanās sākumā priekšsēdētājs izstāstīja mums par svārstīgo situāciju domē, kur iepriekšējā vakara balsojumā finanšu komitejā pozīcijas pārstāvji palikuši mazākumā (7 pret 8). Pretēji pagastiem, kur vara līdz šim bijusi visai noturīga, alūksnieši pie jukām pieraduši, jo iepriekšējā sasaukumā pilsētas mēri nomainījās trīsreiz. Aivars Fomins gan piebilda, ka ikdienas darbos jau par to nedomā, kurai partijai kurš pieder. Visiem vienas rūpes. Varētu jau jubilejas reizē rakstu veltīt tikai Alūksnes sasniegumiem un jaunā novada starta veiksmes zibšņiem, tomēr problēma, kuras dēļ domes “šūpolēs” augšup pacēlies opozīcijas gals, varētu mudināt līdzdomāt arī citu novadu deputātus – kā finansiāli smagajā situācijā izdarīt tā, lai vilks justos paēdis, atstājot kazu dzīvu. Lai iedzīvotāji nekurnētu par centra nevērību pret lauku pagastu ļaudīm un nepietiekamiem pakalpojumiem uz vietas, bet vienlaikus iespējami mazāk tiktu tērēts pašvaldības “naudas maks”.
Opozīcijas un pozīcijas viedokļi šoreiz krustojās diskusijā par pagastu pārvaldēm. To skaits pašlaik ir 15, katrā ir savs pārvaldnieks, izņemot divus mazākos pagastiņus – Kalncempjos un Annā ir viens saimnieks. Starp citu, pats Fomins nāk no Annas pagasta, kuru vadījis vairākus sasaukumus, teju 20 gadu laikā pieredzējis ij talonu dalīšanu, ij deficītpreču reģistrus. Pēdējie gadi Annām nebija labvēlīgi, jo peļņas meklējumos uz ārzemēm devušies ap 70 vietējo. Rīgā to pat nemanītu, bet, ja pagastā ar 600 iedzīvotājiem no aptuveni 200 darbspējīgajiem zūd gandrīz trešdaļa, rožainas nākotnes vīzijas te nespīd. Annas pamatskolu nācās slēgt, precīzāk – nebija iespēju to atvērt, jo aizbraucēju dēļ arī bērnu skaits saruka tiktāl, ka skolā mācījās 18 bērni. “Jokojot mēdzu teikt – 20 pedagogu, 18 bērnu un septiņi nesekmīgie,” karātavu humoru sāji noskandē Fomins. Ko līdz stāsti, ka 155 gadus senā skolas ēka bija skaisti sakopta, ka blakus uzcelta sporta halle un ka 1946. gadā tur mācījās 240 bērnu.
Finanšu komitejā pieņemtais lēmums, pret kuru balsoja ne tikai domes priekšsēdētājs, bet arī viņa vietnieks – Laimonis Sīpols, cilvēks ar ilgu un daudzpusīgu pieredzi pašvaldību darbā, kurš vadīja arī Alūksnes rajonu, bija visai skarbs: atlaist visus 14 līdzšinējos pārvaldniekus, bet pēc tam slēgt līgumus par apvienoto pārvalžu vadīšanu vairs tikai ar sešiem kandidātiem. Fomins kā maza un izdzistsākuša pagasta bijušais vadītājs to nespēj pieņemt, jo labi apzinās – vietā, kur nebūs centra, pamazām dzīve apsīks. Nevaram nepiekrist, jo pierādījumus tam Latvijā var atrast pat pirmsreformas laikmetā. Lielākoties tas saistījās ar skolu slēgšanu, kas arī daudzviet laukos bija, ir un būs sava veida centrs. Centrālā ass, ap kuru rotē dzīve un kas palīdz noturēt jaunās ģimenes.
Fominaprāt, šajā depresīvajā un neprognozējamajā laikā nav piemērots brīdis pagasta pārvaldē zaudēt cilvēku, kurš ir vietējais, tāpēc zina teju katru cilvēku, viņa vajadzības, pārredz situāciju pagastā. Pilsētniekam apkārt daudz ļaužu, viņi reizēm grib izvairīties no saskarsmes, turpretim lauku pagastā (un te atkal ierunājas Annas pagastā gūtā pieredze) gados vecākie ļaudis nereti ceļu uz centru mēro tāpēc, lai līdztekus formālās vajadzības nokārtošanai pie ārsta, pastā vai pagastmājā rastu izdevību parunāties. Treknajos augšupejas gados to varētu vērtēt kā lieku sentimentu. Bet tagad? Ja vietējo priekšnieku uz vietas varēs sastapt tikai pāris reižu nedēļā, vai iedzīvotāji, kuri pa dzīvi kuļas klupdami, krizdami, nejutīsies pamesti? Un kurš jaunajā kārtībā saredzēs katra atsevišķa pagasta attīstības perspektīvu: šodien jāveic tas, rīt nokārtosim šito, pēc mēneša varēsim veikt vēl kaut ko. Gribi vai negribi, pārvaldniekam viens pagasts būs tuvāks, jo “savējais”. Ne jau velti, pusgadu esot jaunajā postenī, Aivars Fomins atkal un atkal piemin Annas pagasta piemērus. Tas ir tikai dabiski. Vai, piemēram, sēžot pieņemšanā Mālupē, nebūs grūti pārskaņoties uz negaidītu ķibeli Malienā? Pagasta pārvaldei tomēr ir atšķirīgi, daudz konkrētāki domu un darba mērogi nekā novada domei. Turklāt jaunā iecere satrauc arī pašreizējos pagastu pārvalžu vadītājus, visvairāk tos, kuri apzināti izvēlējās šo praktisko darbu, iespējams, nekandidējot vēlēšanās vai atsakoties no mandāta. Kurš būs gatavs bez kurnēšanas palikt “aiz borta” bezdarba laikmetā? Turklāt pirms šāda lēmuma pieņemšanas svarīgi būtu precīzi aplēst finansiālos ietaupījumus, jo apvienoto pārvalžu saimniekiem nāksies paaugstināt atalgojumu; apbraukājot divus un pat trīs pagastus, palielināsies degvielas patēriņš. Vairākās Latvijas vietās jau “novadu nemieri” pēkšņi sākuši lauzties ārā no līdz šim apslāpēti gruzdošajām “piespiedu laulību” zemdegām. Varbūt tāpēc jābūt sevišķi uzmanīgiem. Kaut arī Alūksnes novadā iekļautajiem mazajiem pagastiem patstāvīgi saimniekot būtu sarežģīti, tomēr arī pilsētas un lauku pretrunas nav novada izaugsmes veiksmīgākās pavadones.
“Kā tapa mūsu novads? Atbrauca toreizējais pašvaldību ministrs Ivars Gaters, sasauca mūs visus un katram lika paust, kas vajadzīgs, lai izveidotu novadu. Visiem viens sakāmais: infrastruktūra, skolas, ceļi. Pēc tam nolikvidēja transportu, ceļus nekopa, skolas aizslēdza, toties izveidoja novadus,” šajā priekšsēdētāja jokā diemžēl ir sava daļa patiesības. Bet, atgriežoties pērnajā vasarā, kad jaunais novads uzsāka darbu, Aivars Fomins atplaukst: “Bija pat ļoti viegli un skaisti, jau otrajā darba dienā varēju griezt bantīti, it kā būtu “vainīgs” pie kaut kā. Nodevām ekspluatācijā jaunās ūdens attīrīšanas iekārtas, vēl pēc neilga laika – atdzelžošanas iekārtas. Rudenī paguvu piedalīties arī Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem veltītā atjaunotā pieminekļa atklāšanā ar Valsts prezidenta piedalīšanos. Vienos priekos!
Pagastiņus pūrā saņēmām gana labi sakārtotus, jo 200 tūkstošu latu lielā apvienošanās jeb “sāpju nauda” daudzviet ļāva sakārtot gadiem neiespēto. Annas pagastā, piemēram, savedām kārtībā pagastmāju, sporta halli, nomainījām visus logus skolas trīsstāvu ēkai, nokrāsojām fasādi. Aplami būtu teikt, ka nauda velti iztērēta, jo skolas ēka vis neies postā kā kolhozu fermas, tagad to var bez bažām piedāvāt citām vajadzībām. Ir jau pavisam konkrēta iecere – nākamvasar tur atvērs novada pašvaldības dienas centru “Annas māja” personām ar garīgiem traucējumiem. Ēku novietojums te ir ideāls, jo iemītnieki no skolas uz sporta halli un tautasnamu var aizstaigāt pa asfaltētiem iekšceliņiem, neizejot uz lielceļa.
Kaut arī Latvijā invalīdu “nav”, pareizāk, viņi netiek ārā no mājas, mana attieksme pret šiem ļaudīm allaž bijusi citāda, divreiz pat savā sporta hallē organizējām Latvijas invalīdu sporta spēles. Uzņēmām 400 cilvēku faktiski bez valsts atbalsta, vienīgi ar uzņēmēju atsaucību. Lai apjaustu, kā Eiropā darbojas mūsu iecerētajai “Annas mājai” līdzīgas iestādes, četri novada pārstāvji nesen bijām apmācībās Briselē. Sen nebiju tā mācījies – no deviņiem rītā līdz pusseptiņiem vakarā ar stundas pārtraukumu! Sākumā domē viedokļi dalījās, citi uzskatīja, ka šādam centram jābūt pilsētā, tomēr beigās vienojāmies, ka aplami visu koncentrēt vienuviet.
Redz, atkal pie Annas nonācu, bet tā man vislabāk zināma. Un līdzīgi ir arī citiem kolēģiem, kuri agrāk vadījuši pagastu – laiku pa laikam pieķeram sevi, domājot nevis par lielo novadu, bet par savu pagastu. Vēl jau tikai pusgads pagājis. Mums ir jāmācās dzīvot novadā! Cenšamies aizbraukt uz katru pagastu, lai tiktos ar iedzīvotājiem kopējā sapulcē. Iepriekš lūdzam iesniegt jautājumus, lai uztaustītu katras vietas aktuālāko sāpi un braucienā paņemtu līdzi attiecīgās jomas speciālistu no domes. Oi, gājis visādi! Reiz ap Ziemassvētkiem mūs gandrīz nosaldēja, jo zāle bija tikpat kā nekurināta, bet mēs, kā pieklājas, uzvalkos. Vietējie – mēteļos! Pēcāk sapratām, ka tā mums netieši liek manīt protestu pret kadru samazināšanu klubā. Citreiz vārdos “pa mizu” dabūjām. Tagad plānojam katram deputātam paredzēt pieņemšanas laiku arī pagastu pārvaldēs. Pirms vēlēšanām tak visi apkārt skraidīja, to vajag turpināt. Kaut gan daudzas problēmas jau uzklausām bez oficiālām pieņemšanām. Mēs taču neesam karaļi! Kur cilvēks sastop, tur arī runā par savu sāpi.”
Kredīti pagastiem pūrā līdzi nāca nevienādi, bija pat seši lati uz iedzīvotāju. Kopumā novadam parādu nasta ir ap 11%, taču liela daļa naudas par ES projektiem nāks atpakaļ. Alūksnes mākslas skolai paredzētās Vecās pils rekonstrukcijai iecerēts lielisks, tomēr finansiāli prāvs atvēziens – 400 000 latu! Varbūt skaistā senceltne ezera krastā, kurā pat prezidents varētu dzīvot, taps gatava jau līdz rudenim. Blakusesošo ēku nākotnē varētu sapost mūzikas skolas vajadzībām. Tad arī šeit līdzīgi kā “Annas mājas” apkārtnē vecāki par bērnu drošību varētu justies mierīgi, jo asfaltēts iekšceliņš tālāk ved līdz tautasnamam. Remontdarbi turpinās arī Alūksnes Jaunajā pilī, kur iekārtots muzejs. Aivars Fomins nākotnes vīziju raksturo tā: “Pilsētas “sirsniņa” būs savesta kārtībā.” Daudzām pašvaldības ēkām sagatavoti energoefektivitātes projekti. Kaut arī pilsētā nav lielu uzņēmumu, kuru pēkšņa slēgšana iespaidotu bezdarbnieku skaitu, tomēr to ir ap 20 procentiem. Daudz darbavietu zūd, samazinot valsts pārvaldi, jo lielākoties jau Vidzemes centrs un tātad arī vienīgais “dienests” atradīsies citur. Tagad gan bezdarba rēgu palīdz kliedēt lieliskā “simtlatnieku” programma – Alūksnes novadā tādu ir ap 200.
“Jubilāres” dzīvē netrūkst gaišo toņu. Diezin vai katrs novads var lepoties ar trim pārstāvjiem Vankūveras olimpiādē. Tie ir biatlonisti Žanna Juškāne, Kristaps Lībietis un Andrejs Rastorgujevs. “Te izaug olimpieši!” tādu virsrakstu mums iesaka Alūksnes novada pašvaldības sporta darba organizators Vilnis Veļķeris, kuru sastopam ziemas sporta centrā “Mežinieki”. Šajā “nomākto ļaužu laikmetā” Vilnis šķiet tik starojošs un apmierināts, ka, atceroties šo tikšanos, gribas smaidīt tāpat vien. Pats viņš ir vieglatlēts, tomēr ar trasi saistās visa viņa darba dzīve, kad pēc Fizkultūras institūta te ieradās kā “zaļš gurķis”. Ap 2000. gadu izdevies sagrabināt mazu naudiņu, lai pabeigtu padomju laikos aizsākto trasi. Tā domāta ne tikai slēpotājiem, bet arī biatlonistiem, jo līdzās ir šautuve, ko gan tagad nāksies pārbūvēt atbilstoši starptautisko sacensību prasībām. Soli pa solim, projektiņu pēc projektiņa. Nu otrdienās un ceturtdienās trīs kilometri trasē ir izgaismoti, tāpēc vietējie slēpošanas entuziasti iespēj izkustēties arī pēc darba. Cits projekts ļāva nopirkt sniega pūtēju, kas ir obligāts starptautisko sacensību rīkotājiem. Un “Mežinieki” jau neoficiāli ir pieteikušies pie sevis uzņemt 2014. gada Eiropas biatlona čempionāta dalībniekus. Šoziem sacensības notiek pie kaimiņiem Otepē. Kāpēc mēs nevarētu? Viļņa diriģētas, Alūksnes rajona pašvaldības vasarās organizēja varenas sporta sacensības; pagasts, kurš uzvarēja, rīkoja nākamās. Pēdējās notika Annās, kur piedalījās 100% visi pagasti. Redzēs, kā būs novadā. Bet īkšķi par savējo veiksmi olimpiskajās spēlēs turēs visi. Varbūt kādam censonim izdosies “jubilārei” uzdāvināt sportisku dāvanu?
Minhauzena cienīgs ciemiņiem likās novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālistes Evitas Aplokas stāsts par ASV militārajiem mediķiem, kas regulāri ierodas Alūksnē, līdzi vedot savu aparatūru, un bez maksas pieņem vietējos iedzīvotājus. Protams, injekcijas te nedur, receptes neizraksta, taču pārbauda veselības stāvokli. Amerikāņu mērķis gan visai neparasts – aiz trejdeviņām zemēm un jūrām dot iespēju saviem mediķiem apgūt iemaņas saskarsmē ar citā valodā runājošiem ļaudīm! Turklāt Alūksnes novadam ar militārām lietām saistās vēl viena “laimīgā kārts” – Latvijas armija. Tiesa gan, agrāk, kad dienests bija obligāts, ciemos atbraukušo tuvinieku “pienesums” vietējo veikalu apgrozījumā bijis vairāk jūtams. Tomēr karaspēka daļa ir liels atbalsts novada dzīvē un notikumos, komandieris ir biežs viesis domē. Militāro ļaužu atsaucība palīdzēja īstenoties iecerei, par kuras aculieciniekiem kļuvām 15. janvārī.
Mūsu ierašanās Alūksnē sakrita ar kādu neviennozīmīgi vērtējamu notikumu – zupas virtuves atklāšanu. Kad taujājām, vai kādreiz pilsētā bijusi nepieciešama šāda “glābējnūjiņa”, vietējie iedzīvotāji un pat sendienu zinātāji pilsētas muzejā svārstījās atbildēt, jo oficiāli reģistrēts šāds fakts nav. No vienas puses, tas, ka 20 gadus pēc neatkarības atjaunotnes arvien lielāks skaits valsts iedzīvotāju nespēj paši sev sarūpēt iztikas mazumiņu, nedara godu Latvijas valsts politikas virzītājiem un lēmējiem, turpretim, no otras puses, uzslavu pelna vietējā vara, kas operatīvi reaģē uz situācijas saasināšanos, īpaši šajā neplānoti bargajā ziemā. Lēmums tapa, kopā liekot novada pašvaldības un vietējo konfesiju pārstāvju prātus. Idejai par zupas virtuvi piekrita visi, jo palīdzības nepieciešamību apliecināja arvien pieaugošais pabalsta lūdzēju skaits. Nepilna mēneša laikā tā jau īstenota. Sākumā plāns paredzēja karsto virumu dalīt līdznešanai, tomēr, apzinoties, ka gaisā jau virmo vēl cita ideja – par patversmes nepieciešamību ziemas sala mēnešos, nolēma dot iespēju arī zupu izēst uz vietas, siltumā. Tukšu telpu ar krāsns apkuri nebija grūti atrast, pielāgoja humānās palīdzības mēbeles. “Pagaidām zupu plānojam dalīt otrdienās un piektdienās,” stāsta A. Fomins. “Finanšu komitejā vienojāmies, ka no budžeta mēnesī atvēlēsim divsimt latu. Protams, uzzinot par jaunumu, aktīvi iesaistījās daudzi – vietējie iedzīvotāji un uzņēmēji, kas ziedo, piemēram, maizi, kartupeļus, bet Alūksnē izvietotā armijas daļa mums piešķīra termosus. Uzskatām, ka paredzētajam vienam litram jāatbilst kārtīgas zupas nosaukumam – nevar tā, ka šķidrumā peld tikai daži makaroni. Jābūt kārtīgai gaļas zupai. Pansionātā saimnieces uzvāra, termosos atved.”
“Pilnīgi sirds šodien gavilē!” prieku par padarīto labo darbu neslēpj zupas virtuvē satiktās pašvaldības pārstāves – deputātes Elita Laiva un Marina Ramane un izpilddirektore Janīna Čugunova. Ja tik raiti veicās ēdināšanas priekšdarbi, gan jau pavisam drīz izdosies sarūpēt arī patversmi bezpajumtniekiem. Ideja tam atvēlēt telpas Alūksnes slimnīcā, kas nav pilnībā noslogota, protams, ar atsevišķu ieeju. Sociālā dienesta vadītāja Regīna Kalniņa atzīst, ka gandarījums ir arī par to, ka varēs pabarot ne tikai tos, kuri oficiāli noformējuši trūcīgās personas statusu. Viņa labi zina, ka ne visi tie, kam klājas grūti, nāk prasīt pabalstu, sevišķi pensionāri, kas pēc komunālo maksājumu nokārtošanas spiesti iztikt ar pavisam niecīgu naudas atlikumu. Pirmā reize jau būs tāda “iztaustīšana”, jo nav ne jausmas, cik daudz ļaužu atnāks. Neliksi taču iepriekš pieteikties, lai zinātu, cik porciju vajadzēs. Turklāt pašvaldības deputāti nolēmuši pabarot ne tikai alūksniešus, bet arī citus novada mazturīgos, ja “zupas dienā” viņiem gadās būt centrā. Pirmajai reizei sātīgā zemnieku zupa vārīta ar rezervi – 200 litru. Lielākoties ļaudis virumu nes līdzi uz mājām. Varbūt tāpēc, ka atklāšanas dienā sanāktu ēst pārlieku publiski – notikumiem seko gan deputāti, gan mediju pārstāvji. Tomēr trīs vīra cilvēki nesteidzīgi un ar redzamu kāri izēd savas porcijas, beigās pasakot skaļu paldies. Un paldies todien skanēja daudzkārt.
Alūksnes Jaunajā pilī, ko 19. gadsimtā būvēja barona Fītinghofa dzimtai un no kuras neogotiskā tornīša rīdziniekiem bija iespēja paskatīties uz sniegpilno apkārtni, iekārtots Alūksnes muzejs. Vienlaikus notiek remontdarbi, atjaunojot seno grīdu godību. Alūksnes muzejs saista ar dažādību – līdztekus pamatekspozīcijai no gaiteņa durvis ved uz neparastām izstādēm. Vēsturiska izstāde “Paskatieties spogulī” stāsta par laiku, kad Alūksnei piešķīra pilsētas tiesības – par varasvīriem, par cilvēku rosību pilsētas ielās un frizieru darbnīcu, kur apskatāma friziera amata vēsture. Tematiskās izstādes maina katru gadu, pērngad bija “Alūksne fotogrāfijās”, tagad iespējams iztēloties senos friziera pakalpojumus; apkopoti pat zināmo friziermeistaru un palīgu vārdi. Izrādās, ka ne tikai iebraucēji, bet arī vietējie, vērīgāk pētot seno laiku fotogrāfijas, ikreiz atklāj sev kādu jaunumu. Aivara Fomina uzmanību piesaistīja Alūksnes cietuma attēls. Redz, kā! Alūksnē bijis pat savs cietums!
Unikāls lepnums ir Leo Kokles darbu ekspozīcija – stāsts par kolorītās personības radošo mūžu. Saskaņā ar Leo mātes ieceri 1979. gadā 180 priekšmetus (arī gleznas) muzejam dāvināja gleznotāja māsa Aina Ķirķe. Kaut arī mākslinieks te nodzīvoja tikai savas īsās dzīves pirmo gadu, Alūksni viņš mīlēja un labprāt iemūžināja to savos darbos. Daļa no tiem tagad “pieder” Alūksnei.
Svinību mēneša īpašais “piedāvājums” ir Alūksnes mākslas skolas audzēkņu darbu izstāde “Veltījums dzimšanas dienā”, kur skatienam pat grūti aptvert žanru, materiālu un ideju raibo bagātību. Arī vēsturiskais atvēziens visplašākais – no senās Marienburgas cietokšņa maketa līdz “mājienam” pilsētas saimniekiem (gleznas zemtekstu gan mums izskaidroja tikai A. Fomins: privātie nami ir sakopti un krāsaini, turpretim daudzi pašvaldībai piederošie pagaidām vēl pelēki un uzmanību piesaistītnespējīgi; līdz simtgadei tiem jāsapošas). Savukārt mūzikas skolas audzēkņi un absolventi savu sveicienu pilsētas jubilejā skandēs koncertā.
Jubilejas notikumu ziemainais laiks mudinājis sevišķi aktīvi tajos iesaistīties Alūksnes pilsētas bibliotēkas darbinieces. Viņu telpās apmeklētāju nekad netrūkst, jo pēdējos gados liels vilinājums un palīgs daudziem ir internets. Grāmatas un datori – divi vienā – tagad papildināti ar trešo – jubilejas “atribūtiem”. Lasītavā skatāma izstāde “Ozolu pilsēta ar Bībeli ģerbonī”, kur vienkopus savāktas gan grāmatas, gan preses publikācijas par “jubilāri”. Janvārī visi aicināti rakstīt novēlējumus savai pilsētai, sūtīt atmiņu stāstus, kurus pēcāk apkopos. Bērnu literatūras nodaļā mazo alūksniešu pašdarināto apsveikumu kartīšu izstāde, arī tajās – novēlējumi savai pilsētai. “Vecā ozola sapņi par Alūksni” kuplajā lapotnē slēpj visdažādākās vēlmes – lielu rotaļlaukumu, modernu slidotavu, baseinu, sakoptu pludmali, zinošas pilsētas galvas u.c.
Daudz mīļu, sirsnīgu vārdu. Lūcija Sāgameža–Nāgele uzbūrusi savas bērnības atmiņu ainas – apzeltīto gaili baznīcas tornī, kurš, lietum tuvojoties, “dzer no ezera”, žuburotos Glika ozolus, kas atgādina par vācu mācītāja mūža diždarbu – Vecās un Jaunās derības latviskojumu; pilsētas centra veikaliņu nosaukumus, tirgus dienu īpašos jaukumus ar “mīkstiem ūdenskliņģeriem un kaklā pakaramu baranku virtenēm”, Loita maiznīcas kūku kārdinošās smaržas, bērnības svētkus ar iespēju ņipriem dzejoļu un pasaku stāstītājiem sakrāt prāvu bibliotēku, jo balvās mazie saņem grāmatas. Katrā veltījumā daudz mīļu vārdu. “Mīļums un sirsnība ir mazpilsētu priekšrocība,” nosaka Aivars Fomins.
Alūksnes deviņdesmitgade sakrīt ar vēl vienu jubileju – Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas simtgadi. Kaut arī 1993. gadā celtā skolas jaunā ēka vēl tikai gaida rindā uz kārtīgiem remontdarbiem, tomēr sienu defektus par efektiem palīdz vērst audzēkņu mākslas darbu kolekcijas, pat aizkari ir devītās klases meiteņu darināti un no izmargotajiem gabaliņiem kopā likti. Ģimnāzijas sporta zāle ir lielākā un labākā novadā. Kaut arī skolai ir divas aktu zāles – mazajā un lielajā skolas ēkā, taču sevišķās reizēs, kad vienlaikus pulcējas visi audzēkņi, pasākumus rīko sporta zālē, saudzējamo specgrīdu pārklājot ar tepiķiem. Bagātīgā sniega sega diemžēl neļāva pilnībā izbaudīt ārpusē izveidoto ģimnāzijas simtgadei veltīto stūrīti un piemiņas akmeni. Interesanti, ka ģimnāzijas jubileju svinības jau sen “sapāro” ar kapu svētkiem, kas augusta pirmajā svētdienā jau gandrīz gadsimtu kopā saved alūksniešus no malu malām. Iepriekšējā vakarā ģimnāzija rīko absolventu salidojumu, tāpēc gadsimteņa atcerei veltītās svinības notiks 31. jūlijā.
Daina Dubre–Dobre tāpat kā daudzi viņas kolēģi ir skolas absolvente, tad pedagoģe. Ģimnāzijas 500 audzēkņus viņa vada pēdējos piecus gadus, tomēr ne vienu vien ciemiņu spēj samulsināt, sarunā pieminot Direktoru. Izrādās, ka tā viņa joprojām sauc savu priekšteci – daudzu paliekošu tradīciju ieviesēju, ģimnāzijas labo gariņu Gunāru Stradiņu. (Ak, ja visos kolektīvos, arī politiskajā vidē valdītu šāda cieņpilna lojalitāte!) Direktors joprojām strādā skolas muzejā. Tas ir viņa sirdsdarbs. Nu jau muzejs sācis izplesties, iekarojot vēl otru telpu, kas atbilstoši Stradiņkunga bijušā fizkultūras skolotāja gēniem atvēlēta galvenokārt skolas audzēkņu sportiskajiem sasniegumiem un balvām. Pašam Direktoram stendā nācies eksponēt arī sevi par sasniegumiem peldēšanā. Skolas dižos absolventus esot vai divas stundas jāsauc – dzejniece Lija Brīdaka, rakstnieks Jānis Mauliņš, žurnālisti Aivars Berķis, Ēriks Kehris un Viesturs Serdāns, fotogrāfs Gunārs Binde, biatlonists Jēkabs Nākums, profesore Dace Markus, vēl un vēl citi. Pats sevi Gunārs Stradiņš dēvē par Alūksnes “izdzimteni”, jo te dzimis un audzis, no 51 darbam veltītā gada tikai piecus obligātos “nolauzis” Balvos, 1979. gada sācis strādāt ģimnāzijā, vēlāk 18 gadus to vadījis.
Direktora dēls Harijs ir lielisks koktēlnieks, viņa vadībā tapuši daudzi neparastie kausi, bet pats Harijs muzejam izgatavojis galdiņu Glika stūrītim. Stradiņkungs neņemas apgalvot, ka gleznā redzamais ir Ernsts Gliks, bet tā pieņemts uzskatīt. Precizitātes labad Direktors to sauc par “Glika ēnu”. Vācu mācītājs ne tikai latviskoja Bībeli, bet ap 1683. gadu arī noorganizēja pirmās skolas latviešu bērniem Alūksnes apkārtnē. Tik sena patiesībā ir skolu vēsture šaipusē! 1910. gadā grupa bagātu alūksniešu nolēma dibināt proģimnāziju, lai bērnus varētu sagatavot tālākām studijām. Cik tas daudz vai maz, neviens nepateiks, bet pietika ar saziedotajiem 750 zelta rubļiem. Gunārs Stradiņš bija ģimnāzijas 21. direktors. Muzejā vietu ieņēmis skolas tagad jau vecās ēkas atklāšanā 1939. gadā Kārļa Ulmaņa dāvinātais spogulis. Dibentelpas vidū masīvs “saimes” galds, pie kura top eksponāti. Stendu pēc stenda Direktors iemūžina skolas vēsturi – visu izlaidumu audzēkņu fotogrāfijas, arī ārpusstundu atribūtus – savu laiku nokalpojušus mūzikas instrumentus, fotoaparātu senci “Smena”, “antīku” melnbalto bilžu kopētāju, aritmometru. Jau aiz muzeja durvīm Aivars Fomins nosaka: “Šādas lietas turas tikai uz īpašo cilvēku entuziasma. Līdzīgi tam kā Ates muzeju izveidoja Viktors Ķirps, tā Alūksnes ģimnāzijas muzejs ir un paliks piemineklis Gunāram Stradiņam.”
Todien “Loga” brigāde nepaspēja pabūt Bībeles muzeja namiņā, neuzkāpa Tempļa kalnā, nepārgāja pāri skaistajam Saules tiltam, arī krāšņās strūklakas ciemiņus nepriecēja, neapciemoja vietējos uzņēmējus un nenovērtēja vēl daudzus savdabīgus vaibstus deviņdesmitgadnieces Alūksnes “sejā”. Jaunā novada plusus un mīnusus apspriedām tikai teorētiski, jo ziemas diena uzliek savus rāmjus. Mūsu novēlējumam abām jubilārēm – pilsētai un ģimnāzijai – izvēlējāmies vārdus no Līgas Melnūdres veltījuma savai pilsētai:
“Ticēt – visās dzīves situācijās tikai labā un taisnīgā uzvarai!
Cerēt – uz godīgu panākumu sasniegumiem!
Mīlēt un cienīt – savu Dzimteni, savu
novadu un savus līdzcilvēkus!”
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017