Rīga 7°C, apmācies, bez nokrišņiem, R vējš 3m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 25. aprīlis 15:02
Vārda dienas: Bārbala, Līksma
Viļakas novada muzeja vadītāja Marija Boldāne, atceroties bīskapu Kazimiru Duļbinski un viņa laikabiedrus, nopūšoties teica: “Tā vien liekas, ka daži mūslaiku priesteri uz baznīcu nāk kā uz darbu. Senāk viņi nāca kalpot.” Pēc Viļakas novada iepazīšanas šajā atziņā saskatīju saikni ar Viļakas puses cilvēkiem – daudzi no viņiem savus ikdienas pienākumus veic nevis kā darbu, bet drīzāk kā misiju – kalpojot. Ne tikai pati Marija un Viļakas novada domes priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs. Arī daudzi novada ļaudis, piemēram, kāds Medņevas pagasta iedzīvotājs, kurš todien atbraucis uz centru, lai domē taujātu pēc kāda darāma darbiņa. Par sirmā kunga veikumu liecināja akurātās sagrābto lapu kaudzītes parkā pie domes. Cilvēks jutis vajadzību paveikt kādu labu darbu. Kalpot līdzcilvēkiem.
Priekšpusdienā, kamēr novada “galva” skraida viņam vien zināmās svarīgās darīšanās, ar Viļakas novadu mūs iepazīstināja priekšsēdētāja vietniece Zigrīda Vancāne. Sākumā reformas plānos bijis lielais Balvu novads – tāpat kā kaimiņiem gulbeniešiem. Viļaka kā jau pilsēta bijusi pret, citiem arī savu iebildumu nav trūcis, beigās viena vietā sanāca četri novadi – Balvu, Baltinavas (pats mazākais Latvijā), Rugāju un Viļakas. Zigrīda ar pašvaldību darbu saistīta jau 25 gadus. 1985. gadā sākusi strādāt Medņevā par sekretāri, bet 1994. gadā ievēlēta par pagasta priekšnieci. Un tā līdz reformai. Tagad, kad pašvaldībām tiek dažādu veidu atbalsts, teiksim, simtlatnieku darbiņiem, Zigrīda prāto, ka ij bez reformas būtu varējuši iztikt. Ja 200 tūkstoši latu katrai pašvaldībai būtu iedoti attīstībai tāpat vien, nevis kā “sāpju nauda”, katrs pats būtu atspēries. Medņevā šī nauda lieti noderēja skolas, bērnudārza un tautasnama remontdarbiem. Pretēji solītajam, nekādi diži ietaupījumi apvienojoties nesanāk. Viļakas novadam, protams, administrācija ir lielāka, nekā bija pilsētai, jo nācās veidot aizstājējus kādreizējā rajona struktūrvienībām, piemēram, izglītības, kultūras un sporta nodaļu, būvvaldi.
Viļakas novads izveidojās, pilsētai pievienojot sešus pagastus – Kupravas, Medņevas, Susāju, Šķilbēnu, Vecumu un Žīguru. Lielāks iedzīvotāju skaits, novadā ienākot, bijis tikai Viļakas pilsētai – 1600 un Šķilbēnu pagastam – ap 1300, jo tur jau senāk apvienojušies trīs centri – Rekava, Šķilbēni un Upīte. Bijušais Šķilbēnu pagasta padomes priekšnieks Sergejs Maksimovs kļuva pārliecinošs vēlēšanu līderis, saņemot papildu 864 plusiņus (CVK reģistros var uzzināt, ka citus novada domē ievēlētos deputātus šai ziņā viņš pārspējis ne par desmitiem, bet daudziem simtiem atbalstošo balsu). Tagad 1973. gadā dzimušais Sergejs ir viens no visjaunākajiem pašvaldību vadītājiem Latvijā (viņu pārspēj tikai Rīgas mērs Nils Ušakovs un Salaspils novada galva Raimonds Čudars). Pieņemu, ka pagasta cilvēka iesēšanos agrākajā pilsētas domes mājā ne visi spēja uzņemt ar sajūsmu, sevišķi jau viļacēni. Pats Sergejs atzīst: “Reformas lielākā nelaime ir tā, ka mēs pazaudējām pilsētas! Pagastos viss ir skaidri saprotams – katram sava teritorija, pārvalde, ģerbonis. Toties pilsētniekiem droši vien liekas nelāga, ka pie domes vairs neplīvo Viļakas pilsētas karogs, bet pilsētai jau pat nav savas atsevišķas pārvaldes, šos pienākumus pilda izpilddirektors Aldis Pušpurs. Būtu izšķērdīgi nelielā pilsētā uzturēt divas varas struktūras. Protams, Dziesmu svētku gājienā Viļakas pilsētas kolektīvi nesa un nesīs savu karogu.”
Mūsu ciemošanās dienā vairākkārt uzpeldēja arī novada ģerboņa temats, kas dzimis vietējā mākslinieka Viļņa Bunkša iztēlē, daudzos variantos izspēlēts un izdrukāts, katra gaumei cits tīkamāks un nolasāmāks (“Man pašam jau tie visi vienlīdz mīļi,” atzīstas Vilnis), vēl ar Heraldikas komisiju diskutējams. Par trim linu ziediem, kas mantoti no Abrenes ģerboņa (senāk Viļaka bija Abrenes apriņķa centrs), neviens nešaubās. Toties par mūra augstumu un toni, vārtu ailu un krustu tajā gan. Autora iecerē mūris nesimbolizē norobežošanos, bet Viļakas novadu kā vienu no Eiropas Savienības sākumpunktiem, kura austrumu robeža ir arī ES ārējā robeža. Sākums vai beigas – no kuras puses skatās. Tomēr tajā ir atvērtas “durvis”, un krusts apliecina ne tikai Latgalei tradicionālo balstīšanos uz visu konfesiju kristīgajām vērtībām, bet arī – krustceles, kurās novads atrodas. Taču Viļakas novada muzeja vitrīnā prāvs rotaļu ežu pulks “protestē” pret to, ka viņi tiks lemti aizmirstībai, jo šis latviskais dzīvnieks ir Viļakas pilsētas ģerboņa centrā. Bet nu šiem adatu kamoliem ģerbonī netiks senā godavieta.
Šķilbēnieši Sergeja vadībā pēdējos gados apliecināja arī neliela pagasta spēju ar Dievpalīgu un domu aktivizēšanu veikt neticami nozīmīgus darbus, pat novest līdz galam vectēvu ieceri – uzbūvēt jaunu baznīcu. (“Vecā jau sen bija kļuvusi par mazu un aukstu. Ja daudz nedomā par materiālām vērtībām, bet vairāk par garīgo – viss izdodas.”) Tāds vadītājs varētu būt lietaskoks arī plašākā teritorijā. Ejot kopā ar Sergeju pa centru, gandarīti vērojām, cik līksmi priekšnieku sveicina vidusskolnieces. Ir taču gana jauns un izskatīgs! Tomēr viena no spilgtākajām un faktiski pat kinematogrāfiskākajām epizodēm risinājās pie bibliotēkas durvīm. Sergejam ejot iekšā, pa tām laukā izsoļoja sprīdi garš vīriņš, kuram priekšnieks cienīgi paspieda roku. Šo, vīriešiem visai raksturīgo žestu todien nebijām manījušas. Pārtvēru mazo otrklasnieku Gati, lai izdibinātu tik īpašas attieksmes iemeslus.
– Vai tu zini, ar ko tikko sarokojies?
– Paga, es aizmirsu viņa vārdu. Tu nevari man pateikt?
– Varu gan – Sergejs. Bet kas viņš ir?
Pauze ieilgst, tāpēc cenšos palīdzēt:
– Vai priekšnieks?
– Nē, priekš–sē–dē–tājs!
Tā arī nesapratu, vai zilbēs vārdu Gatis sadalīja grūtā skanējuma dēļ vai tāpēc, lai nezinīte tante to ielāgotu. Un tūlīt ārkārtīgi svarīgā intonācijā turpināja:
– Viņš ir mans vislabākais draugs!
Vēlāk Sergejs pastāstīja, ka ar Gati iepazinies, pētot kādu Viļakas dzīvojamo māju, kurā bija plānots ierīkot sociālos dzīvokļus. Puika izvadājis pa visu māju, pagrabu izrādījis. Kā tik zinošam vīram roku nespiedīsi! Bet māja tikmēr jau pārtapusi par skaisti renovētu namu, tieši tovakar domei jālemj par dzīvokļu sadali. “Novada iedzīvotāju ienākuma līmenis ir tāds, ka gandrīz visiem pienāktos dzīvot šādos namos ar atvieglotiem nosacījumiem. Projekta noteikumi paredz, ka mērķim atbilstošs sociālās dzīvojamās mājas statuss obligāti jāsaglabā piecus gadus. Kā būs tālāk, rādīs laiks.”
Latvijas Pašvaldību savienībā Sergeju Maksimovu nereti piemin kā cilvēku, kurš apbrīnojami meistarīgi izmanto ES fondu piedāvājumu. “Cenšamies ielīst visās iespējamās programmās. Tas nemaz nav grūti. Jāizprot spēles noteikumi un tad jāsaskaņo tie ar pašu interesēm un vajadzībām. “Veiklie zēni” jau periodiski sūta piedāvājumus izkārtot un nokārtot mums kādu atbalstītu projektu bez piepūles. Paldies, paši tiekam galā! Attīstības plānošanas nodaļā mums ir četri darbinieki. Laime, ka kredītportfelis vēl pieļauj līdzfinansēt, jo, novadā ienākot, lielāks kredītu slogs bija tikai Viļakai.” Pašlaik tāpat kā citur Latvijā ar ES atbalstu novadā atjauno un sakārto ūdenssaimniecību, Bez jau minētajiem sociālajiem dzīvokļiem energoefektivitātes projektā līdzekļi rasti arī novada veselības aprūpes centra sakārtošanai, vērienīgu pārbūvi piedzīvo Viļakas Valsts ģimnāzijas sporta zāle, top pensionāru saieta un atpūtas nams un citi dzīves sakārtošanai svarīgi priekšnoteikumi.
Šos stāstus klausāmies, jau vēlā pēcpusdienā kopā ar Sergeju braucot uz ES robežu, konkrēti – uz Vientuļu robežkontroles punktu Vecumu pagastā. Līdz tam priekšnieks tikai pa laikam nozibēja mums gar acīm, mazliet vainīgi pasmaidīja, noplātīja rokas un pazuda atkal. Uz jautājumu, vai Šķilbēnos dzīve tomēr nebija rimtāka, viņš atgaiņājas: “Darbs jau muļķi atradīs vienmēr un visur.” Un darbi vis nav gluži ikdienišķi, jo Sergeja galvenais mērķis ir iekustināt uzņēmējdarbību, atjaunot dažviet jau apsīkt sākušo dzīvi, mazināt bezdarbu. Lai Viļakas novads atspertos.
Astoņu kilometru netālajā braucienā Sergejs ar gida atbildību norāda “Loga” ciemiņiem uz katru nozīmīgu objektu – vienu no Latvijā dižākajiem katoļu dievnamiem, kam otrpus ceļam gotisko smaili pret debesīm slej luterāņu baznīca, vēl tālāk Viļakas pareizticīgo draudzes nams – visaugstākajā pilsētas vietā, seno latgaļu Eržepoles pilskalnā, 120 m virs jūras līmeņa. Mudina mūs aizdomāties par ceļa stabiņa norādēm: līdz Balviem – 27 km, līdz Pitalovai – tikai 23 km. Tas izsaka pierobežas dzīves būtību. Publiski tiek šaustīti tie, kuru “darbs” ir cigarešu un benzīna ievešana no Krievijas (pārtika kaimiņvalstī ir dārgāka nekā mūspusē). Sergejam ir pretrunīgas izjūtas. Pirmkārt, aplami viņus dēvēt par kontrabandistiem, jo parasti nelegālā preču pārvietošana notiek likuma normas robežās – nepārsniedz 500 latus. Turklāt novadā joprojām nav sava benzīntanka – brauc nu divreiz pa 27 km uz Balviem, ja tepat pāri robežai degvielu var nopirkt lētāk. Pašlaik gan uzsāktas sarunas par DUS ierīkošanu. Bet, otrkārt, un tas nav mazsvarīgi – Sergejs šos cilvēkus ciena par uzņēmību, par spēju ķepuroties, nevis nākt uz domi pēc pabalstiem.
Drīzāk jau novadam problēmas sagādā Latvijas valsts un Eiropas Savienības līdzšinējā nespēja uzņemties rūpes par ES robežu sakārtošanu. Ne robežsargiem pienācīgu telpu (atšķirībā no Krievijas kolēģiem), ne mūsdienīga aprīkojuma, nemaz nerunājot par garajā rindā nīcēju elementārajām sadzīves vajadzībām. Tagad laiku pa laikam šo apkārtni sakopt dodas novada “simtlatnieki”. Taču nupat smagais mezgls sācis šķetināties – signāli no Eiropas ļauj Sergejam jau zīmēt nākotnes vīzijas, kas rosinātu arī mazo uzņēmēju aktivitātes – piedāvāt gaidītājiem pārtiku, ēdienu, arī naktsmītni. Otrpus robežai kā sēnes saaugušas mazas tirgotavas – pieprasījums ņemts vērā. Sergeja viedoklis par attiecībām ar Krieviju ir strikts: “Kamēr mēs, uz viņiem skatoties, domāsim par tām pārestībām, ko viņi nodarīja mūsu vectēviem, nekas nenotiks. Kāpēc iznīka ķieģeļu ceplis Kupravā? Tāpēc, ka mums nav gāzes, bet, ar mazutu dedzinot, cena sanāk pārāk dārga.” Laikposmā no 1971. līdz 1992. gadam Kupravas drenu un cauruļu rūpnīcas jauda bija 6,6 miljoni cauruļu un 6,5 miljoni ķieģeļu gadā! Likumsakarīgi, ka jau 1994. gadā Kupravas 600 audzēkņiem domāto vidusskolu, kas kādreiz bija labākā rajonā, nācās atkal pārveidot par pamatskolu, bet tagad, kad krievu plūsmas bērni mācās Balvos, skola velk dzīvību ar divdesmit skolēniem. Un to turpina saglabāt ne jau nesaimnieciskuma dēļ, bet tāpēc, ka Sergeja otrs sapnis, kas arī jau sāk gūt konkrētas aprises, ir ķieģeļu ražotnes atjaunošana.
“Bet attiecības ar robežsargiem mums ir lieliskas. Kaut arī vietējiem jāsaskaņo zemes apstrāde divu kilometru robežjoslā, neviens nav kurnējis, nedz robežsargi zemnieku rosību par traucēkli kādreiz uzskatītu.” Kad taujājam, vai vietējie neizjūt Abrenes zemes trūkumu, zemtekstā domājam informāciju, ka Viļakas novads bija viens no retajiem, kas zemes reformas pabeigšanai neatdeva nevienu gabalu zemes. Visu sakārtoja un noformēja. “Nē, savu sargājam, bet svešu mums nevajag! Mums ar pitaloviešiem ir un būs kopēji radi un draugi, bet gadu desmiti ir pagājuši. Tā tas ir, un punkts,” cieti noskalda Viļakas novada vadītājs.
Sergeja sieva Žanna ir ticības mācības skolotāja (pēc LU beigšanas viņa saņēma matemātikas skolotājas diplomu un maģistra grādu, vēlāk Rēzeknes Augstskolā vēl papildus ieguva kristīgās mācības un ētikas skolotājas prasmes), bet pašlaik dzīvo mājās ar mazo Annu (“Trešo meitu, pagaidām,” tā Sergejs), gādājot arī par vecākajām māsām – trešklasnieci Mariju un sešgadīgo Terēzi. Annas piedzimšanas stāsts ir īpašs. Pasauli viņa ieraudzīja pērn, dienu pirms Šķilbēnu jaunās baznīcas iesvētīšanas, tieši katoļticīgo lielāko svētku dienā – 15. augustā. Aglonā sieva jau sajutusi sāpes, tomēr gājuši vēl uz grēksūdzi, bet tad gan – uz Balvu slimnīcu. Pastarītei vārds dots, godinot Dievmātes Marijas māti Annu. Vārda tulkojums ir “žēlastība, dāvana”. Tik daudz dāvanu tajās dienās saņemts – gan meita, gan dievnams! Maksimovi ir pārliecināti katoļi, Sergejs joprojām ir Šķilbēnu draudzes vecākais. “Esam bijuši arī Medžegorjē. Dievmāte, kas parādījās šajā katoļticīgo svētceļojuma vietā, mudinājusi cilvēkus, kuri ir aktīvi savā ticībā, atteikties no alkohola un cigaretēm. To mēs arī absolūti ievērojam. Kā izskatītos, ja draudzes cilvēks ar savu sāpi nāktu pie manis runāt par aizlūgumu, bet mēs ar sievu abi būtu sadzērušies?!”
Nē, no dzimšanas Sergejs nav bijis apzinīgs kristietis un pat ne paipuisītis. Joņojis ar moci, melnu ķiveri galvā. “Dzīvē gāja visādi, pat veselības problēmas radās, līdz saņēmu padomu sakārtot attiecības ar Dievu. Kad to izdarīju, pārējais nāca it kā pats no sevis. Naudas nekad nav par daudz, bet nekad nav pietrūcis. Dievs gādā par visu.” Kā ticībai pievērsās sieva? Sergeja atbilde mūsdienu karojošajām feministēm var likt nepatikā saviebties, bet Svēto Rakstu zinātājiem apliecina Dieva gudrības izpratni: “Sievai būs klausīt savam vīram! Neiebilstu, ka sievai kā kaklam ir tiesības galvu pagrozīt, bet lēmumu pieņem vīrs. Abi ar Žannu esam šķilbēnieši, dzīvojam Draudzības ielā – vienā ielas galā mani vecāki, otrā – sievas vecāki. Mēs pa vidu. Man ir 51 hektārs zemes, ko gan esmu iznomājis. Meža zeme arī ir, sieva vada nelielu kokapstrādes uzņēmumu, kas gatavo koka rotaļlietas. Pašlaik gan viņai ir citas prioritātes. Visādi jau dzīve var iegrozīties, bet pagaidām man tepat Šķilbēnos un Viļakā ir gana daudz darāmā. Uzskatu, ka vajadzētu aizliegt seriālu rādīšanu, jo daudziem nenoturīgiem ļaudīm tie sagroza prātus, jo uzspiež aplamu vērtību līmeni. Vai gan tur kāds rāda, ka cilvēki strādā?! Toties bērna ieņemšana un piedzimšana tajos atspoguļota kā ārkārtēji sarežģīta problēma. Normāli būtu to uzskatīt par Dieva svētību!”
Turpretim studiju ziņā Žanna apsteidza vīru. Pēc armijas Sergejs beidza Malnavas tehnikumu, kur guva pamatu visās lauksaimniecības nozarēs – maisā viņu neviens neiebāzīs! Bet augstākās izglītības dokumenta viņam nebija. “Jaunībā jau daudzi nespēj izprast savas intereses, tāpēc studē gadījuma pēc un vēlāk visu dzīvi mokās. Tagad man izvēle bija skaidra.” Ģimenes un novada “galva” šogad cer iegūt bakalaura grādu uzņēmējdarbības vadībā. Kad apjautājamies, vai students reizēm nejūtas zinošāks par pasniedzējiem, Sergejs neliekuļo: “Tur jau tā lieta, ka uzņēmumus esmu vadījis jau 15 gadus, sesto gadu vadu pašvaldību. Augstskolā man mācīja vadīt projektus, bet esmu jau 60 projektus novadījis! Tikai nedomājiet, ka tāpēc jūtos pārāks un uzskatu studijas par lieku nastu. Starp citu, lekcijās bieži atcerējos situācijas no pieredzes, vēroju sevi no malas, atradu savas kļūdas, kuras nebūtu tagad pieļāvis. Šķilbēnos strādāju gan naftas produktu mazumtirdzniecībā, gan kokapstrādes uzņēmumā. Pašvaldībā sāku darbu kā vēlēšanu komisijas loceklis. Pēc četriem gadiem mani ievēlēja par komisijas priekšnieku. Vēl pēc četriem gadiem kļuvu par deputātu, tad priekšsēdētāju. Atbildība par septiņiem tūkstošiem cilvēku Viļakas novadā nav sarežģītāka par 1,3 tūkstošu iedzīvotāju dzīves vadīšanu Šķilbēnu pagastā. Kā skrēju pagastā, tā skrienu tagad.”
Vai pagastā tomēr darbu neatvieglo atpazīstama vietējā bonuss? Par to Sergejs nebēdā, jo iepazīšana vēl esot priekšā. Kopā ar vietnieci Zigrīdu Vancāni viņš plāno apbraukāt visas pagastu pārvaldes un iestādes, lai risinātu dialogu. Kritizēt citam citu esot viegli, bet nesaprašanās pamatā lielākoties ir informācijas trūkums. Kāpēc renovējam tieši šo māju? Kāpēc dzīvokļus dodam tieši šiem cilvēkiem? “Man šajā amatā nav nekādu savtīgu interešu!” Kaut Sergeja teiktajam noticam uzreiz, tomēr atļaujamies tēlot aizdomīgās viszines, jo tādi politiķi Latvijā ir retums.
“Pat negrasos noliegt, ka arī man piedāvāti dažādi izdevīgi darījumi. Bez jēgas daudz! Visiem atbildu, ka pašvaldībā man ir tik “milzīga” alga, ka pāri paliek. Protams, pretim nereti esmu uzklausījis atklātus stāstus par zināmiem cilvēkiem, kuri gan tā nerīkojas. Cikreiz neesmu uz KNAB izsaukts, drīz jau tur kā VIP jutīšos. Redz, kā sanāk: ja paņem, sūdzas; ja nepaņem, tas pats! Pirmām kārtām man ir jāatbild Dieva priekšā, nevis KNAB priekšā! Devīze taču māca: ja Dievs ir ar mums, tad kurš ir pret mums? Nelabvēļi man neko nevar izdarīt! Protams, ne katram likuma burtam cītīgi sekoju, tas būtu sviests! Tad nevienu projektu nespētu īstenot! Tas mani nesatrauc, jo zinu, ka, Dieva priekšā stājoties, man nebūs jākaunas par rīcības motivāciju, naktīs guļu mierīgi.”
Grūtākais pašvaldības vadītāja darbā ir atbildība par cilvēku likteņiem. Laikam visskaļākās gaviles visā Latvijā atskanētu, uzzinot, ka bezmaksas pusdienas saņem visi Viļakas novada skolēni no pirmās līdz divpadsmitajai klasei! Vai kaut kur Latvijā vēl ir tāda pašvaldība?! Nav dzirdēts. Pašvaldība visiem bērniem pilnībā apmaksā autobusa biļetes ceļam uz novada skolām. Kupravas krievvalodīgajiem bērniem tiek segti ceļa izdevumi uz Balviem. Skolas autobusos kādu laiku pat algoja speciālu pavadoni, kas jaunākos bērnus saņēma no vecākiem un vēlāk arī nodeva viņiem. Tagad šo funkciju pilda šoferis. Reizēm bērnu pat atved atpakaļ, ja vecāki nav pretim pieturvietā vai bijuši rīcībnespējīgi.
“Neciešu tukšu pļāpāšanu, piemēram, vajag vai nevajag likvidēt Kupravas vidusskolu. Labāk debatēsim par to, kā mēs skolas telpas izmantosim, varbūt daļu atvēlēt kādam uzņēmumam. Vēl labāk būtu apspriest, kā atjaunot Kupravā uzņēmējdarbību. Būs darbs, būs skolēni. Vispirms tiksim galā ar Vientuļiem, tad māla pārstrādei pievērsīšos. Nobraukšu degvielā, vienalga, cik lielu summu maršrutā Viļaka–Rīga, bet savu panākšu!” Sergejs jau aicinājis Latvijas zinātniekus izpētīt, kā visefektīvāk izmantot Kupravas māla atradni, ne reizi vien ticies ar vērtīgās zemes īpašnieku. Un nešaubāmies, ka viss notiks. Ar Dievpalīgu un kalpošanas misiju saviem iedzīvotājiem.
Viļakas novada seno dienu gājumu iepazinām muzejā. Tā vadītāja Marija Boldāne, vadot mūs pa zālēm un atmiņā atsaucot poļu, zviedru, vācu un krievu laikus, nemitīgi atgādināja, ka viss šeit tapis, tikai un vienīgi pateicoties divām “staigājošām enciklopēdijām”. Viena no tām ir pensionētā skolotāja Leontīna Maksimova, kuras cītīgi vāktie materiāli veido muzeja ekspozīcijas pamatu. Savukārt skolotāju Jāni Laicānu Marija raksturo kodolīgi: “Nav tādas lietas, ko viņš neprastu! Mākslinieks, fotogrāfs, tehnikas sapratējs un pat ērģeļu skaņotājs.” Eksponātu skaits turpina augt, piemēram, tēvs Antonijs ikreiz ciemos nāk ar kādu vērtīgu dāvanu. Neticami, ka padomju laikos VEFā pēc viņa rasētā parauga slepus izgatavota kopējamā mašīnīte baznīcas vajadzībām. Citu pēc citas slēdzot durvis ciemiņu priekšā un uzklausot mūsu labdabīgo joku par milzīgo atslēgu bunti rokās, Marija atbild tik asprātīgi, ka vēl tagad viņu pieminam: “Es taču esmu Pētera sieva!” Tomēr īpaša bijība viņā jaušama, atverot Baltās istabas durvis, kuras ekspozīcija veltīta bīskapa Kazimira Duļbinska unikālā mūža gājumam un vērtīgajiem lieciniekiem, piemēram, lādītē ievietots altāris, kas bija kopā ar bīskapu visā viņa izsūtījuma laikā Sibīrijā. “Vieta, kurai nav sava muzeja, taču ir tukša vieta! It kā kokam saknes kāds būtu apcirtis. It kā cilvēki nevienu pašu rieviņu nebūtu atstājuši.”
Dižo katoļu dievnamu izstaigājām kopā ar vēl vienu “kalpotāju” – Marjanu Locānu, ar kuru saistās svarīgākie atmodas gadu notikumi. 1990. gadā viņš bijis Viļakas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs, no 1994. līdz 1997. gadam – Viļakas mērs, tagad domes juridiskās nodaļas vadītājs: “Ilgā pieredze pašvaldības darbā daudz dod – varu ne tikai prognozēt notikumu attīstību, bet to, kā iedzīvotāji uztvers to vai citu lēmumu. “Sociālās ausis” ir ļoti svarīgas! Tagad Viļakā daudz kas notiek. Kamēr nebijām Eiropas Savienībā, tā vis nebija. Agrāk līdzekļi palika rajona centrā, Rīgā, līdz provincei netika. Beidzot paveras iespējas līdzsvarotai attīstībai. Spēj tik rakstīt projektus, nauda nāks!” Bet neba nauda svarīga Locāna kungam. Viņu vairākkārt muzejā pieminēja Marija Boldāne, uzreiz gan piebilstot: cik labi, ka Marjana nav klāt, jo viņam nepatīk dzirdēt publiskus cildinājumus. Kaut gan iemeslu tam daudz. Nikolaja Breikša skaistā glezna, kas Locāna kungam dāvināta, vēl mēra amatā esot, atdota muzejam. Marjans vadīja pilsētu grūtā, bet skaistā laikā, atmodas sākumposmā. Viņa vadībā atdzima tēlnieka Kārļa Zemdegas piemineklis Viļakas laukos kritušajiem Latvijas atbrīvotājiem, ko atklāja 1935. gadā. Padomju varai ienākot, tas “pazuda” līdzīgi daudziem citiem, bet 90. gadu sākumā pa detaļai vien savāca gan pamatni, gan konusu, gan granītā kalto lāpu, ko atrada Ādažos uzliktu uz sētas. Apbrīnojama bija mūsu senču drosme un uzņēmība noslēpt un ilgus gadu desmitus glabāt Latvijas vēstures vērtības. Muzejā uzklausījām stāstu par nozāģēto baznīcas krustu, kuru vietējās tantiņas bija nakts aizsegā vilkušas un paslēpušas kilometru attālajos katoļu kapos. Arī krusts izdzīvoja.
Bet daudziem viļacēniem Marjana lielākais nopelns liekas Viļakas 700 gadu jubilejas svētku sarīkošana 1993. gadā. Laikos, kad nekur neko nevarēja dabūt, viņš tikmēr deldēja Rīgas iestāžu sliekšņus, līdz panāca savu. Tagad, kad salūts apmirdz pat ķiparu dzimšanas dienas, grūti iztēloties to laimes izjūtu, kāda pārņēma viļacēnus brīdī, kad pusnaktī pāri ezeram sāka līt zvaigžņu lietus. “Loga” ciemiņiem Marjans izrādīja valsts nozīmes kultūras pieminekli, ar vēsturnieka precizitāti virknējot iepriekšējo katoļu dievnamu vēsturi līdz šai 1891. gadā uzceltajai neogotikas pērlei, pa kāpnītēm uzveda mūs pie 1908. gadā būvētajām ērģelēm, pievērsa uzmanību logu vitrāžām, kas tiek pakāpeniski atjaunotas. Tikko laiki nomainījās, viens no pirmajiem Marjana rīkojumiem bijis plaši atvērt baznīcas durvis. Un tā joprojām katoļu dievnamā notiek koncerti, citi sabiedriski pasākumi.
Pārsteidzoša ir pašvaldības deputātu un darbinieku ciešā vienotība ar kristīgo ticību. Jau minēju Sergeja Maksimova saikni ar Šķilbēnu draudzi. Katoļu draudzes vecākais ir izpilddirektors Aldis Pušpurs, pareizticīgo draudzi vada domes deputāts Leonīds Cvetkovs, bet luterāņu draudzi – Inta Dortāne, kura ikdienā ir Medņevas pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja. Luterāņus M. Locāns cildina jo īpaši: “Ļoti aktīva draudze, kas prot iet ārā pie masām, pie cilvēkiem. Nereti ir tā, ka mazāka draudze ar aktivitāti apliecina lielumu. Lielā draudze atļaujas ierauties sevī, tāpēc varbūt tai mazāk sekotāju.
Šajā pusē daudzi cenšas neatpalikt no garīguma un kalpošanas etalona – Pītera Miglinīka, kurš Viļakā bijis domes lietvedis un kura 160. dzimšanas dienu šogad novadā svinēja veselu nedēļu. Tikai 33 gadus ilgajā mūžā viņš spēja kļūt par latgaļu tautiskās atmodas pirmo virzītāju. Piemiņas brīdī Sergejs Maksimovs, uzrunājot tautu, teicis zīmīgus vārdus: “Bieži vien, darot kādus darbus, mēs sev uzdodam jautājumu: bet kāds labums man no tā būs? Tāpēc daudzas lietas mums neizdodas tik labi kā Pīteram Miglinīkam, jo meklējam savu labumu. Pīters to nedarīja, arī necerēja, ka pēc 160 gadiem kāds viņu atcerēsies. Viņš dega par savu tautu, dedzīgi iestājās par tautas interesēm. Viņš aicināja nebraukt prom no Latvijas, Latgales, strādāt savā tēvu zemē. Arī šodien šie jautājumu ir aktuāli. Vai mūsos nemīt Sprīdīša gars, kas dodas laimi meklēt pasaulē? Aicinu nezaudēt ticību! Aicinu aizdomāties, kāda ir mūsu dzīve! Liels paldies visiem, kuri godina Pītera Miglinīka piemiņu. Esiet viņa gara turpinātāji! Strādājiet Latgales un Latvijas labā!”
Susāju pagasta padomes bijušais priekšsēdētājs Aldis Pušpurs tagad ir Viļakas novada domes izpilddirektors. Pagastam iepriekš faktiski nav bijis savas infrastruktūras, jo visas iestādes atradās Viļakā, toties, Alda aizrautības iedvesmoti, viņi radījuši kultūrvēstures muzeju “Vēršukalns” – šopavasar te svinēja konkursa “Latgale un tās ļaudis” noslēgumu. Atjaunotajā klētī savākto senatnes priekšmetu tīkamo auru kāro izbaudīt kāzinieki. Bieži te rīko pat visa novada pasākumus, uzņem tuvus un tālus viesus, cienājot ar latgaliešu gardumiem, piemēram, īstā krāsnī ceptiem Annas Strupkas roku un sirds siltumā veidotiem maizes klaipiem. Viņa ir viena no astoņiem seno arodu meistariem, kuras dzīvesstāsts un cepšanas prasme iemūžināta DVD “8 brīnumlietas, ko latvieši joprojām dara”, lai nākamās paaudzes varētu uzturēt dzīvas šīs tradīcijas.
Žīguru pagastu no visām pusēm ieskauj meži, ar tiem saistās arī vietējo iedzīvotāju ikdiena. Kaut tagad mežu vairs tikai cērt un ved projām, mežinieku gars te paliek. Šeit vērienīgi svin Meža dienas, bet meža savdabīgo pasauli citiem iepazīt un iemīlēt palīdz mežkope Anna Āze pašas izveidotajā Meža muzeja ekspozīcijā. Tur ir gan dzīvnieku izbāzeņi, gan ragu un ādu kolekcija, gan mežsargu darbarīki no sendienām līdz mūsu laikiem, gan mežziņu formas tērpi un sakaru līdzekļi. Bet pats galvenais ir Annas Āzes stāstītājas talants, kas neviļus katram liek paraudzīties uz mežu ar “dabas cilvēka” acīm.
Latgales puse ir bagāta ar etnogrāfiskajiem ansambļiem. Neticami, bet laikos, kad pašdarbība, nonākot krīzes ēnā, sarūk un nīkuļo, Zigrīda Vancāne lepni stāstīja, ka Viļakas novadā etnogrāfisko ansambļu skaits turpina pieaugt. Citi jau atskatās uz nozīmīgām gadskārtām – “Abrenīte” augustā svinēja 25 gadu jubileju, oktobra beigās dabas parkā “Balkanu kalni” 15 gados sadziedāto pūru vētīja folkloras kopa “Rekovas dzintars”, bet vissenākā vēsture, kuras raibo notikumu virtenei nāktos atvēlēt pāris žurnāla lappušu, ir Upītes etnogrāfiskajam ansamblim. Tā sievas, var sacīt, sadziedājušas krietnu darba stāžu – 30 gadus! Viņu gaitām līdzās allaž bijis Šķilbēnu pagasta Upītes ciema īpašais cilvēks – Antons Slišāns – viens no Latgalei tik raksturīgajiem daudzpusīgajiem talantiem, kurš ne tikai vada ansambli, bet ir atzīts dzejnieks, folkloras vācējs un pētnieks, kultūras darbinieks, Upītes kultūrvēstures muzeja vadītājs.
Grūti jau pārstāstīt cilvēka mūža veikumu, bet Devgasijas Aleksandrovas (viņas mūžs tuvojas 90 gadu zīmei) dzīves īpašā sūtība ir citiem atstātais. Vairāk nekā 50 darba gadu bioloģijas skolotāja veltījusi tam, lai arī jaunā paaudze pazītu un cienītu dabu. Pērn novembrī viņas nopelni Latvijas labā atzīmēti ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi. Kopā ar vīru Jāni atgūtajā īpašumā Šķilbēnu pagastā ģimene izveidojusi dabas parku “Balkanu kalni” ar ekskursiju un mācību takām, kā arī novadpētniecības muzeju. Pēc vīra nāves pārcēlusies uz Medņevu, taču dabas cilvēka gars neļauj Aleksandrovas kundzei baudīt dīku dzīvi. Viņa izprasījusi telpu, kur jau atkal sākusi visu no nulles – vāc un krāj arī šajā pusē dabā atrodamos brīnumus, kam parasti ļaudis paiet garām.
Un neba visi ierakstīs paliekošas lappuses Latvijas “lielajā” vēstures grāmatā, vērtīgas pēdas mēs varam atstāt savā dzimtā. To spoži visiem rāda Kokorēviču kuplā dzimta otrajā saietā, sabraucot Vecumu pagasta Borisovā no visām Latvijas malām, kur nu aizvijies katrs no dzimtas varenā koka zariem un zariņiem.
Tomēr katrs pagasts novadā nācis ar savām tradīcijām – Vecumu pagastā rīkota “Kaimiņu tikšanās”, bet Žīguros tradicionāli ir ielu svētki, kas katru gadu veltīti citai ielai, šogad 7. augustā visus uzņēma Parka ielas iemītnieki. Bet Medņevas pagasts februārī sarīkoja “Balto plīvuru sniegputeņa svētkus”, godinot kāzu galveno atribūtu – balto līgavas kleitu.
Latvijā tradicionālos pilsētu svētkus Viļakā svin savdabīgi – “Skanošajā svētdienā”, kuras pirmsākumus vietējie atceras jau pērnā gadsimta astoņdesmitajos gados. Šopavasar gan to nolēmuši rīkot sestdienā, atbilstoši mainot nosaukumu, lai visi var dziedāt un lustēties bez raizēm par nākamo darbdienu. Šajā reizē ierasts savu sezonas veikumu atrādīt kultūras namu un skolu pašdarbības kolektīviem. Šogad 29. maija dziesmām un dejām pārpilnajā sestdienā piedalījās 30 kolektīvu ar 22 vadītājiem un 400 dalībniekiem. Viļakā aizsāktā tradīcija šovasar pašsaprotami aptvēra visus jaunā novada pašdarbniekus.
Vai nākotnē no visa šā raibā svētku auduma radīsies kādi jauni, novadam kopīgi svētki, rādīs laiks. Pagaidām svarīga ir pārliecība, ka aiz Sergeja Maksimova muguras drošībā var justies ne tikai viņa sieva un trīs meitas, bet arī Viļakas novads, kura iedzīvotājiem viņš nācis kalpot.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017