Rīga 4°C, mākoņains, bez nokrišņiem, ZR vējš 5m/s
Piektdiena, 2024. gada 19. aprīlis 11:29
Vārda dienas: Fanija, Vēsma
Novembrī, kad svētku kalendārs mudina mūs biežāk aust domu pavedienus par Latviju un patriotiskām izjūtām, kad “Loga” viesošanās tradīcija mūs aizveda uz Kokneses novadu un mūsu tautas Likteņdārzu, numuru ievada saruna ar VILI VĪTOLU. Ilggadēji žurnāla lasītāji varbūt atceras interviju ar Vītola kungu 2003. gada sākumā, kad viņš kopā ar kundzi Martu saņēma vienu no 365 “Labajām zvaigznēm” par ieguldījumu Vītolu fonda dibināšanā. Fonds turpina būt starpnieks un paver iespējas cilvēkiem un uzņēmumiem, kas tic Latvijas nākotnei, atbalstīt un finansēt jaunus, neatlaidīgus un talantīgus studentus no trūcīgām ģimenēm. Tomēr beidzamajos gados Vītolu ģimenes vārds skan vēl vienā latviskā dziesmā – Kokneses fonda un Likteņdārza sakarā. Sava mūža lielāko daļu Vilis Vītols dzīvojis ārpus Latvijas – kopā ar ģimeni desmitgadīgais zēns devās bēgļu gaitās, kas vēlāk viņu aizveda tālajā Venecuēlā. Aizveda uz pusgadsimtu! Tomēr, dzimtenē atgriezies, viņš nav jutis vēlmi Latvijas mantīgo videi ierasti demonstrēt savu turīgumu, bet meklējis un atradis iespējas, lai uzkrāto garīgo un materiālo mantojumu atstātu ne tikai savai kuplajai dzimtai, bet arī savai dzimtenei.
V. Vītols: – Kokneses fonda dibinātāji ir četrpadsmit privātpersonas un Kokneses pašvaldība, ko pārstāv tās priekšsēdētājs un vietnieks. Dibinātāji no sava vidus izvirzīja padomi septiņu cilvēku sastāvā. 2008. gadā kā padomes loceklis tika pieaicināts uzņēmējs Guntis Belēvičs. Likteņdārzs domāta kā velte Latvijas dibināšanas simtgadei, kā piemiņas zīme totalitārisma upuriem 20. gadsimtā – tiem, kuri bija spiesti doties trimdā un izsūtījumā, ciest savu uzskatu un pārliecības dēļ. Otrpus Daugavai, Sēlijā, atrodas mana vectēva lauku mājas, tāpēc kopš bērnības zināju skaisto vietu pie Kokneses, ko tolaik sauca par Krievkalna salu. Pašsaprotami, ka ieceres grupā bija nepieciešama Kokneses pārstāvju līdzdalība. Bez toreizējā Kokneses pagasta padomes (tagad – novada domes) priekšsēdētāja Viestura Cīruļa un viņa vietnieka Kokneses vidusskolas direktora Māra Reinberga atbalsta ideja nemaz nevarēja materializēties. Vismaz ne tur, kur tagad top Likteņdārzs. Jau pirmajā sarunā Cīruļa kunga atsaucība bija apbrīnojami pozitīva. Piebildīšu, ka, būdams labs saimnieks, viņš nelēma vienpersoniski, bet rīkoja aptauju, lai uzzinātu iedzīvotāju domas. Pārsteidzoši, ka tika saņemti tikai daži iebildumi. No domes puses tā bija ne tikai uzdrīkstēšanās, bet arī liela uzupurēšanās. Zeme Daugavas viducī ir vērtība, ko varētu pārdot un gūt labu peļņu. (Fonds šo pašvaldības zemi 22 hektāru platībā iznomāja. Tābrīža tirgus vērtībai – 450 tūkstošiem latu – atbilstošu summu ieguldīja fonda dibinātāji Vilis un Marta Vītoli. – D. O.) Pēc iecerēto darbu pabeigšanas Likteņdārzs pāries Kokneses novada domes īpašumā.
Saprotot, ka dārza aprūpe prasīs līdzekļus arī turpmāk (aptuveni rēķinām, ka gadā tam vajadzēs ap 200 tūkstošiem eiro), esam domājuši par iespēju gūt papildienākumus, jo nebūtu godīgi pašvaldībai uzvelt tādu nastu. Šim nolūkam Likteņdārzā paredzēts uzcelt daudzfunkcionālu ēku, kuras tehniskais projekts izstrādāts un saskaņots 2009. gadā. To projektē divi izcili arhitekti – Andris Kronbergs un Raimonds Saulītis. Ēkā iecerēts restorāns, vairākas pasākumiem domātas zāles, veikals, kurā pārdos suvenīrus un Kokneses novada daiļamatnieku izstrādājumus, arī grāmatas, kas palīdzētu izprast 20. gadsimta notikumus Latvijas un tās ļaužu likteņos, vēl ir paredzēts arī muzejs un bibliotēka. Uzskatu, ka Likteņdārzam svarīgi piešķirt dzīvību, jo iecerē nav doma radīt kapsētai līdzīgu skumju vietu. Plānotā celtne tam pavērs visas iespējas. Varbūt turp pārcelsies arī Kokneses tūrisma birojs, jo līdzīgi projekti visur pasaulē rada tūristu plūsmu. Likteņdārzs nebūs izņēmums. Jau tagad gandrīz katrā brīdī tur var sastapt cilvēkus, kuri braukuši stādīt kociņu, atvest piemiņas akmeni vai gluži vienkārši redzēt topošo dārzu. Šogad salu apmeklējuši aptuveni desmit tūkstoši cilvēku.
– Vai, jau trimdā dzīvojot, lolojāt domu par to, kā veikt kaut ko paliekošu Latvijas labā?
V. Vītols: – Konkrētu plānu nebija, taču skaidri zināju, ka vēlos atgriezties un dzīvot Latvijā. Kaut arī iesāktie darbi neļāva mums ar sievu atgriezties tūdaļ Atmodas sākumā, tomēr to darījām pie pirmās iespējas.
– Vai jums liekas, ka paraugam – atstāt pēdas savā zemē – jūsu gadījumā, veidojot Vītolu fondu, tagad Kokneses fondu, ir radušies sekotāji Latvijas turīgo ļaužu vidū? Reizēm liekas, ka dažādas ziedojumu akcijas vairāk atbalsta vidēji turīgie un pat mazturīgie.
V. Vītols: – Reizēm pensionāra ziedots lats viņa budžetā ir daudz jūtamāks nekā cita devēja tūkstotis. Mēs to apzināmies un novērtējam. Negribētu saistīt to ar savu paraugu, tomēr liekas, ka pamazām vēlēšanās ziedot Latvijā aug augumā. Izveidojušās pat vairākas sekmīgas organizācijas, piemēram, portāls “ziedot.lv”. Cilvēkiem rodas vairāk līdzekļu un iespēju ziedot, atbalstīt.
– Bet... situācija taču ir tieši pretēja. Latvijā valda krīze!
V. Vītols: – Krīze ir pārejoša. Tā gan skar daudzus cilvēkus, bet ne visus. Bezdarbs no divdesmit procentiem tagad ir sarucis līdz četrpadsmit, tātad – 86 procentiem iedzīvotāju ir darbs. Jā, algas daudziem tika samazinātas, bet ir uzņēmumi un darbinieki, kuri necieš no krīzes. Uzsākot Vītolu fonda darbu, galvenie ziedotāji bija trimdas tautieši. Pēdējā laikā man gan labāk patīk viņus dēvēt par partneriem, jo tikai daļu stipendiju apmaksā Vītolu fonds. Pārējās stipendijas ziedo nu jau 149 partneri. Uzsvēršu, ka, iesaistoties vietējiem partneriem, pašlaik stipendiju devēju vidū Latvijas ziedotāju devums jau ir lielāks par svešumā dzīvojošo finansējumu. Gribētu minēt piemēru. Samuļa kungs pārdeva viņa īpašumā esošās Lodes fabrikas akcijas, taču līdzekļus izmantoja ne tikai personiskām vajadzībām, bet arī labdarībai. Vairākus gadus viņš atbalstīja talantīgākos Banku augstskolas studentus, šogad Vītolu fondā nodibināta Edvīna Samuļa stipendija. Sekmīgi darbojas Latvijas Universitātes fonda ziedotāji, Aizkraukles bankas fondu vada Mareks Indriksons, kuru daudzi pazīst no Talsos izveidotā Latvijā pirmā kopienu fonda – viss, kam šis jaunais cilvēks ķeras klāt, viņam šķiras.
– Kas jāzina tiem, kuri vēlas Likteņdārzā saglabāt savu tuvinieku piemiņu?
Valda Auziņa, Kokneses fonda valdes priekšsēdētāja: – Viena no iespējām ir uz Likteņdārzu atvest kādu laukakmeni. Iecerēts, ka no sešsimt tūkstošiem apaļas formas tumši pelēku laukakmeņu 20 – 30 centimetru diametrā izveidos topošā amfiteātra vienu daļu – “Sirmo saulrietu”. Laukakmeņu skaits jau pārsniedz piecus simtus. Arī šie akmeņi nav bezpersoniski, jo projekta mājaslapā www.liktendarzs.lv, sadaļā “Akmeņi amfiteātrim”, saglabājam informāciju par katru no tiem – kad un no kurienes tas atvests, kas atvedis un kam veltīts.
Otra iespēja – iestādīt kociņu konkrētu tuvinieku piemiņai. Par katru kociņu mēs lūdzam ziedot piecdesmit latu Kokneses fondam. Tas varbūt liekas daudz, bet diemžēl bez finansēm būvdarbi uz salas apstāsies. Naudu vēlams pārskaitīt iepriekš, tomēr iespējams arī to samaksāt uz vietas, jo 21. augustā Likteņdārzā uzstādīta pagaidu informācijas centra ēka. Nereti cilvēki grib vest savus kociņus, taču tas izjauktu kopējo ieceri. Darbi rit stingri pēc konkursa uzvarētāja japāņu arhitekta Šunmio Masuno projekta. Vispirms būvnieki katrai zonai sagatavo reljefu, tad ainavu arhitekti veic konkrētu plānojumu, tāpēc stādīt varam tikai pamazām. 2008. gadā iestādījām 77 ābelītes, pērn stādīšanai bija atvēlēta neliela zona, kur aug seši ozoliņi un deviņas liepiņas (savu kociņu iestādīja arī mūsu dārza aizbildnis Valsts prezidents Valdis Zatlers). Aktīva stādīšana, iesaistoties arvien plašākam interesentu lokam, notika šogad, kad Likteņdārzu papildināja aptuveni 420 kociņu (interesenti varēja izvēlēties tūju, vīksnu, lapegli, baltegli, kļavu, ozolu un vēl citas šķirnes). Stādīja gan atsevišķi cilvēki, gan ģimenes, gan darba kolektīvi. Pavisam dārzā paredzēts iestādīt vienpadsmit tūkstošus kociņu, ceram to paveikt trīs četru gadu laikā, lai līdz Latvijas simtajai dzimšanas dienai stādījumi jau būtu paaugušies. Šoruden aizkustinoši bija vērot skolēnus, kas 20. oktobrī Jelgavas kokaudzētavā iesēja piecus tūkstošus pašu savākto ozolzīļu, kas pēc gadiem jau kā ozoliņi zaļos Likteņdārzā. Gribu izmantot iespēju, lai teiktu paldies “Latvijas Valsts mežu” kolektīvam, kas Likteņdārzam nepieciešamos kociņus dāvina.
V. Vītols: – 2008. gada sākumā viņi paši pieteicās atbalstīt Likteņdārzu, turklāt ne tikai ar stādāmo materiālu vien – darbinieki ir rīkojuši vairākas talkas. Pagājušā gada 23. maijā viņi Likteņdārzā rīkoja Meža dienu noslēguma pasākumu. Lieki skaidrot, cik nozīmīgs ir šāds profesionāļu devums. Viņiem ir prasme, pieredze, instrumenti, turklāt pērn viņi sniedza būtisku ieguldījumu amfiteātra izveidē, ziedojot 30 tūkstošus latu. Labi vārdi jāsaka par visiem “mežiniekiem” – gan “Latvijas Valsts meži” Strīpnieka kunga vadībā, gan Jāņa Kinnas vadītais Valsts meža dienests, arī pats zemkopības ministrs Dūklava kungs ir mūsu sadarbības partneri. Un gan vadītājos, gan šo uzņēmumu darbiniekos priecē viņu patriotiskums. Kaut arī tā saukto simtlatnieku veikumu vietām vērtē skeptiski, varu vien izteikt pateicību Kokneses novada trīsdesmit bezdarbniekiem, kuri ar apbrīnojamu centību sešus mēnešus strādāja Likteņdārza labiekārtošanas darbos.
Būvējam tik, cik naudas saņemam. Neesam komercuzņēmums, kas var aizņemties, tāpēc atļaujamies tikai iespēju robežās. Atzinīgi vārdi jāsaka par mūsu būvuzņēmēju – SIA “Roplainis” vadītāju Dambīša kungu, kurš mums ļoti uzticas un ļauj norēķināties tad, kad ienāk līdzekļi. Viņš ir pārliecinājies, ka maksājumus kārtojam godprātīgi. Mums valda savstarpēja saprašanās, turklāt darbus strādnieki veic par saprātīgām cenām. Ierobežotās naudas iespējas mudina mūs rīkot stingras cenu aptaujas. Nav pārsteigums, ka lielākoties darbus veic vietējie, jo viņu piedāvājums objektīvi sanāk lētākais – jaudīgās tehnikas pārvietošana prasa mazāk līdzekļu.
V. Auziņa: – Katram gadam mēs izvēlamies paveikt vienu lielu darbu: 2008. gadā tā bija ābelīšu aleja, pērn perimetrālais ceļš, šogad – amfiteātris. Šovasar no amfiteātra daļā izraktās zemes tika uzbērts tā dēvētais Mazais kalns, uz kura paredzēta piemiņas nama būvniecība. Tā būs spirālveida būve, kurā uz plāksnītēm paredzēts atspoguļot visu to 600 tūkstošu cilvēku vārdus, ko Latvija zaudēja pagājušajā gadsimtā. Nākamgad atbilstoši ienākošajiem ziedojumiem turpināsim amfiteātra būvniecību, ietverot arī Daugavas krasta nostiprinājumu šajā daļā, un vēl citus darbus.
– Jūs minējāt daudzus atbalstītājus, saprotu, ka lielākais vairums palika nenosaukti. Un tomēr šovasar visai plaši izskanēja arī pretējs viedoklis par Likteņdārza ideju.
V. Vītols: – Skumji, ka tā. Pilnā pārliecībā varu apgalvot, ka aplamas ir bažas par Likteņdārza veidotāju centieniem ievazāt budisma idejas. Ne Kokneses fonda dibinātājiem, ne padomē, ne valdē nevienam nav saiknes ar šo reliģiju, izņemot, protams, japāņu arhitektu Masuno, kura iecere uzvarēja starptautiskā konkursā. Tomēr arī viņš nekad nav centies mūs pārliecināt par savas reliģijas pārākumu. Dārza projektā to nejūt. Ceru, ka ar laiku arī kristīgo konfesiju vadītāji, no kuriem reizēm dzirdēti iebildumi par dārza it kā nelatvisko koncepciju, sapratīs mūsu nodomus un atbalstīs tos. Likteņdārzs top bezgala latviskā vietā – Daugavas vidū netālu no Kokneses pilsdrupām un Kokneses luterāņu baznīcas. Tā būs kultūrvēsturiska piemiņas vieta, kas iemūžinās to latviešu piemiņu, kas kļuvuši par divdesmitā gadsimta totalitāro režīmu upuriem. Tas būs plašs dārzs mierinājumam un tautas spēka apliecinājumam, kas ļāvis izturēt un izdzīvot.
– Jauns kociņš nav vis akmens – augšanas mūžā to var skart dabas norises, dzīvnieku un ļaundaru postījumi. Latvijas Pašvaldību savienībā ilgus gadus darbojās Pagastu apvienība, kas katru gadu dažādos pagastos stādīja koku birzis. Teritoriālās reformas priekšvakarā, apzinoties, ka pagasti kā patstāvīgas vietējās varas struktūras nākotnē vairs nebūs, 2004. gada Meža dienās Madlienā tika iestādīta Latvijas pagastu ozolu birzs – katram no tobrīd esošajiem 453 pagastiem pa kociņam. Pēc pieciem gadiem, sākoties dzīvei novadu robežās, visi vēlreiz tikās Madlienā. Izrādījās, ka labāk vai sliktāk izdzīvot spējuši 217 ozoli. Arī norādes par kociņu stādītājiem bija gājušas zudībā. Atļaujos šo atkāpi, lai izzinātu, kā cerat pasargāt savus īpašos un zīmīgos stādījumus.
V. Vītols: – Visi iestādītie kociņi, to koordinātes un stādītāji tiek virtuāli iegrāmatoti. Uzņēmums “Metrum” pats iesaistījās projektā, paužot gatavību radīt stādījumu virtuālo karti. Ir cerības, ka drīz tā sāks darboties Likteņdārza mājaslapā un katrs varēs arī neklātienē iepazīties ar jau atstātajām piemiņas zīmēm. Mēs rēķināmies ar to, ka visi kociņi neizdzīvos. Pirmajā ziemā pāris ābelīšu gāja bojā gan sala, gan grauzēju dēļ. Tās tūdaļ atjaunojām. Un tā būs vienmēr.
– Rakstot par Vītolu fondu, jau iepazinu, cik neticami skrupuloza var būt attieksme pret katru ziedoto latu un tā izlietojumu. Arī Kokneses fonda mājaslapā www.liktendarzs.lv katram iespējams pārliecināties, ka virtuāli iegrāmatotas ne tikai prāvas summas, bet pat viena lata ziedojums. Tabulās uzzinām gan par “Fazer maiznīcas” dāvināto maizīti 4. maija talciniekiem, gan SIA “S Print” izgatavotajām plāksnītēm kociņiem, turpat raibā virtenē arī tie, kuru atbalsts mērāms vairākos tūkstošos latu. Vai caurspīdīgums naudas ieņēmumu un izdevumu plūsmā aktuāls Latvijas negodprātīgo ļaužu dēļ, kas reizēm pamanās “izkleķerēt” ziedojumus savām vajadzībām?
V. Vītols: – Nē, to man mācījusi mūžu ilga pieredze, jo arī mans tēvs bija aktīvs ziedojumu vācējs. Venecuēlā vācu līdzekļus Latvijas Brīvības fondam, kā arī vietējai draudzei. Bez ziedojumiem grūti veikt lielākus darbus – gan ārzemēs, gan Latvijā. Esmu pārliecinājies, ka jābūt skaidrai atskaitei par katru saņemto santīmu. Ziedotājam nedrīkst rasties šaubas, vai viss noticis godprātīgi. Ne mazāk svarīga par precīzu atskaiti ir prasme pie katras iespējas pateikt paldies ziedotājiem. Vītolu fondā reizi gadā pulcējam ziedotājus un katram pasniedzam nu jau biezumbiezu “grāmatu”, kas vēsta par to, kā izlietoti līdzekļi, kā sokas stipendiātiem. Stipendiju saņēmējiem ir pienākums regulāri rakstīt vēstules saviem labdariem un informēt viņus par studijām.
V. Auziņa: – Likteņdārza pagaidu informācijas centra darbiniece atbraucējiem gan ierāda stādīšanai paredzēto vietu, gan piestiprina kociņam norādi, gan pasniedz Kokneses fonda Pateicības rakstu. Pēc darbu pabeigšanas daudzfunkcionālajā ēkā paredzēts minēt visu atbalstītāju vārdus, tāpēc jau kopš pirmā brīža cenšamies visu precīzi reģistrēt un uzskaitīt. Pagaidām internetā.
– Kā šobrīd visvairāk trūkst Likteņdārzam? No sarunas sapratu, ka kociņu, stādītgribētāju un talcinieku ir diezgan.
V. Vītols: – No cilvēkiem esam sajutuši ļoti pozitīvu noskaņojumu un vēlēšanos iesaistīties, atbalstīt – sākot ar valsts augstākajām amatpersonām līdz jaunajai paaudzei – skolēniem. Diemžēl ziedojumi neienāk tik strauji, kā gribētos, tāpēc plānotie būvdarbi brīžam kavējas. Baznīcai tomēr ir divu tūkstošu gadu ilga ziedojumu vākšanas pieredze, Vītolu fondam rit astotais, bet Kokneses fondam – piektais gads.
– Liekas, ka masveidīgai ziedojumu vākšanai labvēlīgas bija Latvijas Televīzijas rīkotās akcijas, jo mūsdienu aizņemtajiem cilvēkiem viens no vieglākajiem labdarības risinājumiem ir telefona zvans.
V. Auziņa: – 2009. gada 23. augustā pēc LTV ģenerāldirektora Edgara Kota ierosinājuma pirmoreiz notika ziedojumu akcija “Top Latvijas Likteņdārzs!”, kas ļāva Likteņdārza vārdam izskanēt visā Latvijā. Akcijas laikā tika saziedoti ap 52 tūkstošiem latu, kas ieguldīti dārza otrās kārtas – perimetrālā ceļa – būvniecībā. Turpinot tradīciju, līdzīgu akciju LTV rīkoja šogad 28. augustā, savācot 35 260 latu. Arī nākamgad augustā tā iekļauta Latvijas Televīzijas plānos.
Tā kā Likteņdārza pabeigšanu saistām ar 2018. gada 18. novembri, šī diena mums ik gadu būs tāds kā atskaites punkts. Šogad Latvijas Republikas gadadienā Latvijas Televīzijā notika pirmizrāde dokumentālajai filmai “Viļa Vītola Likteņa dārzs”, bet vakarā LTV atkārtoja Kokneses pilsdrupās izskanējušo koncertu “Mīlestības dziesmas Latvijai”, atgādinot arī par iespēju ziedot līdzekļus visas tautas atmiņu dārzam.
– Kādu palīdzību jums varētu sniegt citas Latvijas pašvaldības?
V. Vītols: – Vairāku pašvaldību pārstāvji jau bijuši talkā Likteņdārzā, par to viņiem paldies. Saprotu, ka pašvaldību budžeta tēriņus nosaka daudz likumu un ierobežojumu, kolektīviem ziedojumiem tur nav vietas, taču viņi varētu rosināt vietējos uzņēmējus, citus labas gribas cilvēkus atbalstīt šo tautas kopīgo projektu. Mēs būtu ļoti pateicīgi arī par idejām, kas pašvaldību darbiniekiem citur Latvijā, iespējams, radušās, piesaistot līdzekļus savu ieceru īstenošanai. Kāds visai interesants Cīruļa kunga priekšlikums saistās tieši ar Latvijas pašvaldībām. Varbūt Likteņdārza teritoriju varētu virtuāli sadalīt (protams, ne ar žogiem realitātē!) atbilstoši Latvijas pašvaldību skaitam un katrs novads un lielā pilsēta tad uzņemtos tādu kā patrona lomu savai teritorijai. Braucot pa ASV ceļiem, nereti sastopami uzraksti, ka par noteiktu ceļa posmu gādā kāda kompānija. Pat tad, ja konkrētus aizbildņus neatrastu, labu ideju pienesums nebūtu mazāk vērts.
– Kādas izjūtas jums, bijušajam trimdiniekam, kurš tagad cenšas veidot piemiņas dārzu divdesmitajā gadsimtā zaudētajiem ļaudīm, rodas, domājot par šā gadsimta “trimdiniekiem”?
V. Vītols: – Tā nav tikai latviešu pagātnes un tagadnes pieredze. Līdzīgs liktenis bija baskiem, kas pēc Franko nākšanas pie varas aizbrauca pasaulē. Arī Venecuēlā viņus sastapu. Pēc Franko nāves atgriezās tikai nepilni desmit procentu. Domāju, ka Latvijā atgriezušies pat mazāk svešumā dzīvojošo tautiešu – starp pieciem un desmit procentiem. Pētījumi liecina, ka tad, ja cilvēks jaunajā mītnes zemē nodzīvo vairāk par pieciem gadiem, rodas tik daudz darbu, paziņu un citu saikņu, ka saņemties un atgriezties dzimtenē ir ļoti sarežģīti. Likteņdārzā gribam atgādināt pagātnes notikumus ne tāpēc, lai skumtu par tiem, bet lai aicinātu visus strādāt un darboties nākotnei, kurā nedrīkst būt vietas šādiem notikumiem.
– Vai tagad, kad esat ne tikai iztālēm, bet arī tuvplānā iepazinis mūsdienu Latvijas ne pārāk pievilcīgos vaibstus, jums nav vēlme vēlreiz to pamest?
V. Vītols: – Nemūžam! Paradīze nav it nekur, grūtības vienmēr bijušas un visur būs. Man ļoti iepaticies Ulža Ģērmaņa teiciens, ka pirmajā vietā jāstāda latviešu un Latvijas intereses. To visiem novēlu!
***
Kokneses fonds aicina iesaistīties Likteņdārza tapšanā dažādos veidos
{ Ar finanšu līdzekļiem, pārskaitot tos uz fonda norēķinu kontu vai veicot pārskaitījumu ar maksājumu karti projekta mājaslapā www.liktendarzs.lv
Nodibinājums “Kokneses fonds”
Adrese: Lāčplēša ielā 75 – III, Rīgā, LV 1011
Reģistrācijas numurs: 40008092535
Konta numurs: LV10UNLA0050006878844
Banka: AS SEB Banka
SWIFT: UNLALV2X
{Iegādājoties Likteņdārza ziedojumu zīmes 5, 10, 20 un 100 latu vērtībā
Ziedojumu zīmes pieejamas visās “Latvijas Pasta” nodaļās, Kokneses tūrisma centrā, Latvijas Okupācijas muzejā Rīgā (Strēlnieku laukumā 1), SIA “Jumavas grāmatnīca” grāmatu veikalā Rīgā (Dzirnavu ielā 73), SIA “Aizkraukles grāmata” grāmatu veikalos Aizkrauklē (Lāčplēša ielā 3), Cēsīs (Rīgas ielā 21), Koknesē (R. Blaumaņa ielā 8), Lielvārdē (Lāčplēša ielā 18a) un Pļaviņās (Atvara ielā 2), Liepājas muzeja filiālē “Liepāja okupāciju režīmos” (K. Ukstiņa ielā 7/9) un fonda birojā Rīgā (Lāčplēša ielā 75 – III), kā arī Likteņdārzā uz vietas
{Piezvanot uz Likteņdārza pastāvīgo ziedojumu tālruni 90006787 un ziedojot vienu latu tā izveidei
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017