Rīga 2°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 2m/s
Piektdiena, 2024. gada 19. aprīlis 19:03
Vārda dienas: Fanija, Vēsma
Atkritumu kultūrslānis iedzīvotāju lielāko daļu kaitina, satrauc un nomāc, kaut gan katram skaidrs, ka šmuces no debesīm vis nenosviež nevīžīgi citplanētieši, bet, nebēdājot par vidi un citu izjūtām, pieaudzē mūsu pašu līdzpilsoņi. Pilsētās ar piemēslojumu diendienā nākas cīnīties sētniekiem. Mūsu visu kopējai bagātībai un lieliskajai atpūtas vietai – mežam noalgot “grābekļa un slotas operatorus” nav iespējams.
Lielās talkas priekšvakarā gribējām noskaidrot, kā samilzušo problēmu saredz un cenšas risināt meža oficiālie “saimnieki” – AS “Latvijas valsts meži” valdes loceklis Edvīns Zakovics un Komunikācijas daļas vadītājs Tomass Kotovičs. Sarunā piedalījās LPS padomniece Sniedze Sproģe, kā arī Gunta Klismeta un Daina Oliņa.
Cūkmenam – 10!
T. Kotovičs: – Jau kopš pirmsākumiem esam bijuši un būsim Lielās talkas organizatoru sadarbības partneri. Arī šogad aicinājām ziņot mums par katru piesārņotu vai piemēslotu vietu “Latvijas valsts mežu” teritorijā, bet tos, kas vēlas talkas dienā sakopt kādu meža nostūri, mudinājām sazināties ar reģionālo mežsaimniecību pārstāvjiem. Mēs gādājam par maisiem, cimdiem un atkritumu savākšanu. Kā katrai talkai, arī šai ir vairāki ieguvumi – labi padarīta darba gandarījums, kopābūšanas prieks un vides apziņas veidošana.
E. Zakovics: – Atkritumu stāstam ir senas saknes. Ar to saskāros, kad dienēju padomju armijā Latvijas teritorijā. Mežs bija ļoti laba vide, lai izveidotu armijas vajadzībām salīdzinoši slēgtu teritoriju raķešu poligoniem, armijas noliktavām, kur uzglabāt ķīmiskas vielas, arī atkritumus. Armijai aizejot, šis mantojums palika Latvijas mežos. Nosacīti lielie piesārņotāji bija prom, taču sākās jauno atkritumu laikmets. Pirmie vēstneši bija modernie iepakojuma veidi – PET pudeles un krāsaini plastmasas maisiņi, kas šurp atceļoja kopā ar līdz tam neredzētām importa precēm. Padomju laikos iesaiņojuma piedāvājums bija visai ierobežots, turklāt videi draudzīgs, piemēram, ietinamo papīru nebija problēma sadedzināt. Diemžēl plastmasa un celofāns sadalās ļoti lēni. Otra jauno laiku īpatnība saistās ar šķietami pozitīvu faktoru – iedzīvotāji kļuva mobilāki, automašīnās sāka apceļot arī līdz šim maz populāras un grūti sasniedzamas vietas, atstājot aiz sevis sadzīves piesārņojumu. Šī tendence saglabājas. Trešā mūsdienu atkritumu savdabība saistās ar mājsaimniecībām. Senāk atkritumu bija mazāk, turklāt tos paši saimnieki varēja aizvest uz veciem karjeriem. Kad radās atkritumu poligonu sistēma, ne visi bija gatavi maksāt par to, ko līdz šim izmeta par velti. Tomēr mūsu, mežinieku, ikdienā lielākais uzsvars saistās ar sadzīves atkritumu savākšanu atpūtas vietās.
T. Kotovičs: – Līdzās jau minētajām problēmām gribu aktualizēt arī ceļmalas, ko neapzinīgi autobraucēji “izdaiļo” ar dažādiem iepakojumiem. Varam, protams, diskutēt, vai par šo netīrību atbildība jāuzņemas mežiniekiem vai ceļiniekiem, taču, par laimi, starp mums valda sapratne, nevis robežu vilkšana. Ja mēs organizējam atkritumu savākšanas talku, sakopjam arī ceļam piegulošo teritoriju, bet ceļinieki nevairās spert solīti mežā.
No visa iepriekš dzirdētā kļūst skaidrs, kāpēc radās projekts “Nemēslo mežā!”, kura vadītājs esmu. Starp citu, šogad sabiedrībā populārajam varonim Cūkmenam jau desmit gadu! “Latvijas valsts mežus” nodibināja 1999. gadā, bet jau drīz – 2002. gadā sākām domāt, kā oriģināli un uzrunājoši risināt atkritumu problēmu. Pēc gada radījām savu tēlu.
Projekts radās, lai uzrunātu sabiedrību. Atšķirībā no rietumvalstu iedzīvotājiem, mūsu vietējie ļaudis, varētu pat teikt, apmulsa jaunajā situācijā. Vēl tagad Latvijā daudzi mulst to atkritumu kalnu priekšā, ko rada mūsdienu dzīve. Arī veikalu politika – turpināt izmantot iesaiņojumus, kas nenoārdās. Senāk no auklām sapītais vai neilona iepirkumu tīkliņš kalpoja daudzus gadus. Sēņotāji un ogotāji arī tolaik dažkārt atstāja aiz sevis sviestmaižu papīrus vai iztukšotas konservu bundžas, bet šo iepakojumu sairšanas laiks bija videi daudz draudzīgāks. Tāpēc uzskatījām par savu pienākumu vērsties pie visas sabiedrības, lai atgādinātu, ka mežs ir mūsu kopējā bagātība un katram ir tiesības atpūsties nepiemēslotā vidē. Mēs vienlaikus aicinām nākt atpūsties mežā (par to liecina “Mammadaba” daudzpusīgās aktivitātes), kā arī brīdinām un mudinām – ievērot elementārus uzvedības noteikumus.
Vācot atkritumus, esam konstatējuši, ka 80 procentus no tiem veido plastmasas pudeles. Diemžēl nevaram uzskatīt Latviju par attīstītu Eiropas valsti, jo citur šī problēma ir tā vai citādi atrisināta. Izplatītākā ir depozītsistēma (bieži vien pietiek ar pavisam simbolisku samaksu, lai mudinātu vācējus – tos, kam katrs santīms ir svarīgs). Otra pieeja – Skandināvijas valstīs aizliegts izmantot vienreiz lietojamās PET pudeles. Tās aizstāj līdzinieces no stikla vai daudzkārt biezākas plastmasas, kas ļauj pudeles izmantot atkārtoti. Latvijā par to runājam, bet līdz darīšanai neesam tikuši. VARAM iecerei par depozītu sistēmu kāds allaž pamanās aizlikt kāju priekšā. Katru otro gadu kopā ar SKDS veicam aptauju, kas liecina, ka 92 – 97 procenti Latvijas iedzīvotāju atbalsta depozīta sistēmu.
Salīdzinot ar padomju laikiem, ievērojami pieauguši mājsaimniecību atkritumi. Diemžēl ne visām mājām noslēgti iemītnieku skaitam atbilstoši līgumi ar atkritumu apsaimniekotājiem. Uzskatu, ka pašvaldību pienākums būtu to kontrolēt. Diemžēl nenosakāmu saimnieku atstātos melnos plastmasas maisus sastopam gan ceļmalās, gan mežos. Reizēm kopā ar policiju izdevies atklāt to īpašniekus, bet tā ir vienreizēja akcija. Tomēr domāju, ka pēdējos gados situācija mazliet uzlabojas.
S. Sproģe: – Mani aizskar bieži dzirdētā frāze, ka katrs iedzīvotājs rada tik un tik atkritumu. Es tos neradu, tos rada preces ražotājs. Es esmu spiesta tos iegādāties kopā ar preci. Protams, veikalā varu no liekā maisiņa atteikties, taču jau iesaiņota prece man neatstāj izvēli.
T. Kotovičs: – Cita grupa ir industriālie atkritumi – būvgružus reizēm vēl mēdz izgāzt mežā, toties jūtami samazinājies rūpniecisko atkritumu daudzums. Neņemos spriest, vai tāpēc, ka Latvijā sarukusi rūpniecība vai pieaugusi kontrole. Toties kopš pagājušā gada parādījies jauns “fenomens” – ārvalstu rūpnieciskie atkritumi. Daudzi atceras nepatīkamo atklājumu pierobežā, kad mežā bija izgāztas pustukšas naftas produktu mucas, ko negodprātīgs šoferis bija atvedis no Lietuvas. Paldies modrajiem iedzīvotājiem, kas bija to pamanījuši! Gribētu aicināt visus neatstāt bez ievērības gadījumus, kad mežā redzat kādu kravas automašīnu. Ja nav iespēju tai izsekot, vismaz katram gadījumam der iegaumēt numuru. Tas taču ir katra un visu mežs! Ņemsim piemēru no vāciešiem, kas nevairās sūdzēties, pamanot negodprātīgus atkritumu izsviedējus.
D. Oliņa: – Sandija Semjonova pirms gadiem televīzijā demonstrētā ceļmalā atstāto atkritumu maisu revīzija un konkrēta vaininieka atpazīšana bija emocionāli uzrunājošs sižets. Līdzīgi esmu rīkojusies ar savu kaimiņu nevietā pamestām “vizītkartēm”. Varbūt publiskie reidi jāizmanto biežāk? Diemžēl TV reklāmās daudzina sadzīves ķīmiju, kārumus, burbuļūdeņus, zālēm līdzīgus izstrādājumus, bet kur palicis neuzbāzīgais klips, kurā bez didaktiskas pirksta kratīšanas cītīgi saplacina PET pudeli, sakot “Es mīlu savu zemīti!”? Tomēr – derīgs solis atkritumu apjoma samazināšanai. Pazīstams puisēns bērna vērīgumā to bija ielāgojis un atdarināja ikdienā.
S. Sproģe: – Manuprāt, bērni un jaunieši jau tagad ir daudz zaļāki. Iespējams, ka nozīme bijusi arī “Latvijas valsts mežu” aktivitātēm.
T. Kotovičs: – Cūkmens gan ir orientēts uz visu Latvijas sabiedrību, taču galvenā auditorija, ko viņš uzrunā, ir bērni un jaunieši. Ļaudis pēc četrdesmit tik viegli nevar pārliecināt, vajadzīgi spēcīgāki argumenti. Vai līdzētu sodi, grūti teikt. Ceru, ka jaunā paaudze izaugs zaļāk domājoša.
Kopā ar dakteri Ilzi Aizsilnieci, kura bija viena no pionierēm kustībā par tīru Latviju un mežiem, esam diskutējuši, ka pamazām cilvēkos rodas apjausma par to bagātību, kādu mums dod Latvijas vide. Citur tā nav un nekad vairs nebūs, piemēram, Vācijā reti var piekļūt kādam ezeriņam, uzcelt telti, pastaigāties pa mežu. Eiropā ir maz tādu valstu kā Latvija, kur mums piederošajos mežos to visu var darīt bez ierobežojumiem. Salīdzinoši brīva iespēja atpūsties mežā ir Somijā, taču tur noteikts uzturēšanās limits – 14 naktis. Pie mums, ja vēlies, dzīvo kaut cauru gadu! Tāpēc mums jo vairāk jācenšas šo visiem pieejamo vidi uzturēt tīru un saglabāt nākamajām paaudzēm. ASV jau no mazotnes skolā (droši vien arī bērnudārzā) tiek ieaudzināts, ka, atpūtā ejot, līdzi jāņem maiss atkritumiem. Esmu optimists, ceru, ka pēc dažiem gadiem arī mēs jutīsim panākumus.
D. Oliņa: – Varbūt reizēm, sevišķi publiskos pasākumos un kolektīvās atpūtas vietās, ir pārāk maz atkritumu konteineru un to apjoms pārāk neliels?
S. Sproģe: – “Latvijas valsts mežu” ierīkotajās purva takās, kur, protams, nav iespējams izvietot atkritumu konteinerus un tos izvest, mēslaini nemana. Varbūt tāpēc, ka pie ieejas uzraksts atgādina: atkritumi pašam jāatnes atpakaļ! Arī Kurzemes jūrmalā esmu sastapusi līdzīgus labestīgus aicinājumus. Cilvēkus jācenšas uzrunāt iespējami draudzīgāk un oriģinālāk.
Atpūtas vietu ilgtspējība
G. Klismeta: – “Latvijas valsts meži” iekārtojuši daudzas atpūtas vietas – kā jūs nodrošināt kārtību tur?
E. Zakovics: – Pašlaik mums ir pāri par 420 atpūtas vietām, kuras nosacīti var grupēt trīs kategorijās. Pie skaista ezeriņa vai upes, jaukā pļavā, kur mēdz atpūsties cilvēki, ierīkojam pavisam vienkāršas atpūtas vietas – kādu galdiņu, solus, vietu atkritumiem (urnas vai plastmasas maisus uz speciāliem statīviem, ko mūsu darbinieki regulāri iztukšo). Otra grupa ir atpūtas vietas, kas tapušas sadarbībā ar vietējām pašvaldībām, konkrētāk – pašvaldība ierosina labiekārtot kādu jauku, iedzīvotāju vidū populāru dabas stūrīti. Vienojamies ar pašvaldību, ka mēs to iekārtosim (ja vēlāk nepieciešami kādi apjomīgi remontdarbi, esam gatavi iesaistīties), bet turpmākās rūpes par atkritumu savākšanu šajā teritorijā uzņemas pašvaldība.
S. Sproģe: – Gribu sīkāk analizēt šos gadījumus, kad pašvaldība uzņemas rūpes par atkritumu savākšanu ne tikai vietējiem, bet visiem interesentiem pieejamās atpūtas vietās. Kādam par to ir jāmaksā! Šis ir viens no iemesliem, kāpēc LPS aizstāv pašvaldību tiesības iekasēt atkritumu savākšanas nodevu. No konkrētas privātmājas izved konteinerus, daudzdzīvokļu namos atkritumu apjomu proporcionāli sadala un apmaksā visi dzīvokļi vai iedzīvotāji. Turpretim populārās atpūtas vietās atkritumus rada ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī tūristi, ceļotāji, pat ārzemnieki. Jūrmalā un Saulkrastu novadā vasarās iedzīvotāju skaits pieaug vairākkārt. Kādā veidā iekasēt naudu no atpūtniekiem un dārziņu īpašniekiem? Vairākām pašvaldībām ir veiksmīga pieredze, kā risināt šo problēmu. Tā, piemēram, Dobeles novada iedzīvotāji maksā vienādu atkritumu savākšanas maksu – neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo laukos vai pilsētā. Tajā tiek iekļauta arī nauda par kopējo atpūtas vietu atkritumiem. Rēķins nav sarežģīts, jo zināms, cik daudz atkritumu no novada savāca iepriekšējā gadā, cik tas maksāja. Atliek to izdalīt ar iedzīvotāju skaitu. Protams, sākumā pilsētnieki iebilda, ka viņiem atkritumu savākšana izmaksā lētāk, jo attālumi nav lieli. Turpretim pilsētu iedzīvotājiem ir lielāks sadzīves atkritumu apjoms. Laukos attālumi ir lielāki, bet ļaudis daļu atlieku paši pārvērš kompostā, daļu sadedzina, tāpēc tilpums iznāk mazāks. Lauku teritorijās parasti atrodas arī jau minētās atpūtas vietas. Šāda vienošanās ar iedzīvotājiem liekas vislabākais risinājums, jo katra cilvēka atkritumu apjomu izskaitļot nav un nebūs iespējams. Nav jau šīs summas grandiozas!
E. Zakovics: – Uzskatu šo sadarbības modeli, slēdzot līgumus ar pašvaldībām, par ļoti veiksmīgu, jo tas mudina vietējo varu kontrolēt atpūtnieku plūsmu, ne tikai izvest atkritumus. Trešais atpūtas vietu tips saistās ar lielām un sabiedrībā populārām vietām, par kurām pilnībā rūpējamies mēs paši. Tāda ir Tērvete, makšķernieku iecienītais Kaņiera ezers.
G. Klismeta: – Vai plānojat arī jaunas atpūtas vietas?
E. Zakovics: – Pašlaik gribam apstāties pie esošajām. Ne tāpēc, ka mēs to nevēlētos, jo būtu gatavi iekārtot vēl jaunas tīkamas vietas. Taču apzināmies, ka katrs jauns objekts saistās ar tēriņiem tā uzturēšanai, no tiem lielāko summu veido tieši atkritumu savākšana. 14 gadu laikā, kopš esam sākuši labiekārtot populārus dabas stūrīšus, kur iedzīvotāji mēdz atpūsties, ogot, sēņot, lielāko vairumu jau esam apzinājuši. Protams, nākotnē varētu atklāties jaunas vietas, taču tās gribam veidot uz pilnīgi jaunas sadarbības attiecību bāzes.
T. Kotovičs: – Spilgts piemērs ir viens no jaunākajiem objektiem Lielupē, Lašu ielā pie Ragakāpas, kur apņēmāmies savest kārtībā brukt sākušo koka laipu taku. Tās vietā uz pāļiem uzcēlām jaunu un pamatīgu, no ozola. Rudenī bija prieks tur aizbraukt un pavērot. Pirms tam pusgadu ilga diskusijas ar Jūrmalas vadību, jo viņiem šis objekts bija ļoti svarīgs. Precīzi vienojāmies par to, kurš par ko atbild. Mēs par savu naudu atjaunojām, bet par turpmāko uzturēšanu saskaņā ar noslēgto līgumu gādās pašvaldība.
E. Zakovics: – Šis piemērs ir ļoti pamācošs. Iepriekšējo taku par Eiropas projekta naudu izveidoja nevalstiskās vides organizācijas. Tā bija jauka ierosme, bet atklāja, kas notiek tad, ja jaunu objektu iekārto, bet neviens par to neturpina rūpēties. Saprotams, ka pašvaldībai darīja raizes šis pusbrukušais objekts netālu no skaista dabas stūrīša, ko apmeklē ne tikai vietējie, bet ārzemnieki.
S. Sproģe: – Līdzīgu piemēru nevalstiskā sektora aktivitātēm Latvijā ir daudz. Entuziastu projekts gūst atbalstu, top labiekārtoti laukumi, bet nevienam neienāk prātā, ka nekas nav mūžīgs. Aktīvistiem liekas pašsaprotami, ka pašvaldība par visiem objektiem uzņemsies gādību, bez līgumiem, bez sarunām. Nē! Projektam jābūt ilgtspējīgam, jau laikus jāparedz, kurš par to rūpēsies turpmāk.
Sasniegumi, kas atsvešina no dabas
G. Klismeta: – Kā “Latvijas valsts meži” audzina un turpmāk plāno audzināt iedzīvotājus?
T. Kotovičs: – Cūkmena uzdevums ir skaidrs – aicināt cilvēkus nemēslot dabā. Otrs mūsu darba virziens ir sabiedrības izglītošana par vidi un mežu, par meža ilgtspējīgu apsaimniekošanu, par to, kas vispār notiek mežā. Liekas elementāras patiesības, bet pēdējo divu paaudžu laikā sabiedrība ir ļoti mainījusies. Pats biju pilsētnieks, taču man tāpat kā gandrīz katram klasesbiedram laukos dzīvoja vecvecāki, kur pagāja vasaras. Tur bija mājdzīvnieki, tuvējais mežiņš, no kura nesa malku. Pat pilsētas bērni dzīvoja saistībā ar dabu. Tagad tā visa vairs nav. Liela daļa jauniešu neko nezina par to, kas notiek lauku saimniecībā un mežā.
S. Sproģe: – Nesen kādā diskusijā atklājās, ka pat lauku skolu audzēkņi vairs īsti neprot lauku darbus. Pasaules mērogā esam atzīti par vienu no dabai tuvākajām tautām, bet īstenībā mēs strauji no tās attālināmies.
T. Kotovičs: – Tam ir daudz objektīvu faktoru. Specializācija un automatizācija skārusi gan lauku darbus, gan mežsaimniecību, sarūk darbavietu skaits. Tagad bērniem un skolēniem jādodas ekskursijā, lai redzētu, kā aug govis, kā kopj cūkas. Tieši tāpat jārīko ekskursija, lai izprastu, kā aug un veidojas mežs, kā to stāda, bet vēlāk nozāģē un aizved. Apzinoties jauno situāciju, pirms pieciem gadiem tapa otrs projekts – “Izzini mežu!”, kas bieži izmanto “Mammadaba” logo. Tas ir projekts sadarbībai ar skolām, lai bērni uzzinātu visas meža dzīves norises, sākot no sēkliņas. No “Latvijas valsts mežu” aptuveni tūkstots darbiniekiem ar šo projektu aktīvi nodarbojas pieci seši speciālisti. Protams, visus Latvijas skolēnus satikt nav mūsu spēkos, tāpēc galvenokārt sadarbojamies ar skolotājiem. Plānojam, ka desmit piecpadsmit gadu laikā visus dabas zinību priekšmetu pedagogus gan būsim sastapuši. Divas vai trīs reizes gadā organizējam vienas vai divu dienu kursus. Vasarā Ezerniekos rīkojam skolotājiem lielo nometni. Lai tajā piedalītos, jāiztur prāvs konkurss, bet tie, kuriem laimējas piedalīties, jūtas īsti veiksminieki. Abas aktivitātes ir saskaņotas ar Izglītības un zinātnes ministriju. Pēc kursu un nometnes beigām skolotāji iegūst speciālu sertifikātu, kas ļauj saņemt ieskaites punktus.
Otrs līmenis saistās ar “Mammadaba vēstniecībām”. Deviņos reģionos (pēc mūsu, mežsaimnieku, iedalījuma – astoņi laukos un viens Rīgā) viena labākā skola uz gadu saņem godpilno “Mammadabas vēstniecības” titulu, kas paver laureātiem gada ritumā daudz iespēju tuvināties dabai. Skolēni var piedalīties ekskursijās uz mežsaimniecībām, speciālistu vadībā vērot putnus. Pavasaros organizējam skolā karjeras dienu, kad jaunieši var noskaidrot visu par iespējām studēt meža nozarei atbilstošās specialitātēs, arī par darba iespējām. Vēstnieki saņem nelielu “Mammadabas” bibliotēku ar interesantām grāmatām. Ja kādai no šīm skolām rodas vērtīgs projekts saistībā ar mežu, cenšamies to atbalstīt. Par vēstniecībām kļūst gan lielas pilsētu vidusskolas (lieliskus sasniegumus uzrādīja, piemēram, Rīgas Teikas vidusskola), gan mazas lauku pamatskolas. Iespējas ir katram, turklāt titulu otru reizi nepiešķir.
Trešā izglītošanas forma ir tā sauktā Meža olimpiāde, kas katru gadu notiek trīs kārtās. Arī tā sākas mūsu deviņos reģionos. Vispirms sacenšas klases, nākamajā kārtā no labākās klases piedalās divi pārstāvji kopā ar skolotāju. Pēdējās kārtas uzvarētāji saņem ļoti neparastu balvu – tiesības nedēļu vadīt “izdzīvošanas nometnē” Norvēģijā. Sadarbojamies ar Hammāras dabas skolu, kas to organizē. Jaunieši nedēļu vada kalna virsotnē meža vidū. Viņiem organizē gan profesionālas ekskursijas par meža apsaimniekošanu Norvēģijā, gan vizīti uz Troļļu parku pie Lillehammeras. Nometnes “ēdienkarte” paredz arī braukšanu ar kanoe laivu pa upi, foreļu makšķerēšanu (sak’, ja laimēsies noķert, būs vakariņas). Vislabākā reklāma nākamajiem sacensību dalībniekiem ir tā, ka visi ne tikai izdzīvo, bet atgriežas laimīgi, skumstot vienīgi par nometnei atvēlētā laika īsumu.
S. Sproģe: – Šajā sarunā par tuvināšanos dabai vērts atgādināt par Mežaparka estrādes ēkā iekārtoto izstādi “Uzmanību – koks!”, kas ne tikai bērniem, bet pat pieaugušajiem ļauj izprast meža norises. Daudziem atklājums ir izstrādājumi, ko Latvijā ražo no koka.
E. Zakovics: – Piešķiram stipendijas studentiem. Tie nebūt nav tikai LLU topošie mežsaimnieki, bet ikviens, kurš pamato izvēlētās specialitātes saistību ar meža nozari. Mūsdienu mežā nepieciešami visdažādākie speciālisti – kartogrāfi un plānotāji, ceļu būvētāji, juristi un IT lietpratēji. Sadarbojamies arī ar Ogres valsts meža tehnikumu, kur gatavo tik nepieciešamos vidējā līmeņa kadrus. Palīdzam veidot mācību programmas tā, lai audzēkņi apgūtu pašu jaunāko meža tehniku.
G. Klismeta: – Vai jums ir arī programmas pieaugušajiem?
T. Kotovičs: – Tādā izpratnē kā skolēniem, kurus iepazīstinām ar visu, kas notiek mežā, mums programmu nav. Ja mūs uzaicina ciemos, labprāt braucam un stāstām. “Mammadaba” aicina ģimenes atpūsties nevis lielveikalos, bet Latvijas mežos – gan jau minētajās vairāk nekā 400 bezmaksas atpūtas vietās, gan maksas objektos (Tērvetes dabas parkā, Pokaiņu mežā, trīs ezeros makšķerēšanas entuziastiem, Kalsnavas arborētumā, Vijciema čiekuru kaltē).
SKDS aptaujās regulāri noskaidrojam, ka aptuveni 80 procenti iedzīvotāju dodas ogot vai sēņot. Mums tas liekas pašsaprotami, bet Lielbritānijā vietējie pazīst labākajā gadījumā gailenes un veikala šampinjonus. Vācijā sēņošanas tradīcija ir faktiski izzudusi, un to atgūt vairs nav cerību. Sēņošanu nevar iemācīties no grāmatas, tas var beigties bēdīgi. Šīs zināšanas jānodod no paaudzes paaudzē.
S. Sproģe: – Tomēr jūsu izdotais sēņu katalogs ir teicams palīgs. Kvalitatīvas ir bērniem un skolēniem domātās grāmatas.
D. Oliņa: – No neliela reklāmas prospektiņa līdz dižajam kalendāram vai Latvijas kartei mani ikreiz patīkami pārsteidz tas, ka jūsu izdevumos nekad nejūt neobligātuma vai vienaldzīgas paviršības klātbūtni. Žēl, ka lielākoties tos grāmatnīcās nepārdod.
T. Kotovičs: – Tas tiesa, vienīgi sēņu katalogu var nopirkt Tērvetes parkā. Tomēr mūsu izdevumu lielākā daļa ir paredzēta konkrētai mērķauditorijai. Ko gan parasts lasītājs darīs ar Latvijai pielāgoto Skandināvijas izdevumu, kā mācīt angļu valodu mežā? Mūsu bezmaksas izdevumi domāti sagatavotiem pedagogiem, kuri apmeklējuši seminārus un kursus. Ar viņiem izplatām bērniem un skolēniem domātos uzziņu krājumus. Mācību līdzekļu pamatfilozofija ir tāda, ka visus priekšmetus var pasniegt mežā. Starp citu, Norvēģijas jaunāko klašu skolēniem katru nedēļu vienu dienu mācības notiek mežā. Pat tad, ja līst lietus vai snieg sniegs, vecāki tikai parūpējas par atbilstošu apģērbu, bet mācību plānus tas negroza. “Meža klase” nebūt nav speciāli jāiekārto, vislabākā ir tā, kas atrodas vistuvāk skolai.
S. Sproģe: – Katru gadu “Latvijas valsts meži” kopā ar pašvaldībām rīko Meža dienas.
E. Zakovics: – Uzskatu pašvaldības par būtisku sadarbības partneri ne tikai Meža dienās. Esmu pateicīgs par iespēju piedalīties pašvaldību izpilddirektoru sanāksmēs, kur veidojas dialogs par kopīgi risināmām problēmām, piemēram, teritorijas plānojumiem, jo mūsu meža platības ir gandrīz visās pašvaldībās. Kopā risinām aktuālos meža ceļu un malkas jautājumus. Liekas, ka mums radusies abpusēja uzticēšanās.
Sabiedrībā bieži dominē negatīvs vērtējums – cik nesamērīgi daudz meža tiekot izcirsts un cik tas ir slikti. Turpretim Meža dienas, kas ir loģisks meža dzīves cikla turpinājums, allaž vērtē atzinīgi. Mums pat veidojas rinda ne tikai no pašvaldībām, kuru projektus cenšamies atbalstīt, bet dažādiem kolektīviem un interesentu kopām, kas vēlas savām rokām atjaunot kaut nelielu stūrīti meža, ko pašiem diezin vai izdosies redzēt jau izaugušu. Valsts mērogā Meža dienām allaž bijusi liela sabiedriskā nozīme – reizi gadā liela Latvijas sabiedrība daļa, sākot ar Valsts prezidentu līdz mazam ķiparam, dodas uz mežu, lai speciālistu vadībā to iepazītu un atjaunotu.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017