EIROPAS VIETĒJO PAŠVALDĪBU HARTAS PRECIZĒTS TULKOJUMS AR KOMENTĀRU

Komentārs

Eiropas Vietējo pašvaldību harta ir augstākā juridiskā spēka likums Latvijā attiecībā uz pašvaldībām. Saeima ratificēja šo hartu ar 1996. gada 22. februāra likumu “Par Eiropas Vietējo pašvaldību hartu”, sākumā pievienodamās 26 no 30 hartas paragrāfiem. Kopš 1999. gada Latvija pievienojusies vēl trim paragrāfiem. Pašlaik Latvijai nav saistošs tikai viens – 9. panta 8. paragrāfs par pašvaldību brīvu pieeju nacionālajam kapitāla tirgum.

Eiropas Vietējo pašvaldību harta pieder pie tiem svarīgākajiem starptautiskajiem līgumiem, kam Latvija apņēmās pievienoties vienlaicīgi ar 1990. gada 4. maija deklarāciju, tādēļ hartas teksts ir tieši saistāms ar Satversmes 1. pantā nostiprināto demokrātiskas valsts principu. Augstākā Padome vēlreiz apliecināja savu gatavību pievienoties šim dokumentam 1992. gadā, gatavodamās iestāties Eiropas Padomē.

Pirmā pašvaldību reformu koncepcija, kuras projekts tika skatīts LPS 2. kongresā 1993. gadā un saņēma pozitīvu vērtējumu, pauž apņemšanos veidot Latvijā pašvaldību iekārtu, kas balstīta uz Eiropas Vietējo pašvaldību hartas principiem. Arī turpmāk likuma “Par pašvaldībām” grozījumi, tos izskatot Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā (tajā skaitā pašvaldības definīcija, pašvaldības brīvprātīgās iniciatīvas tiesības un citi), tika salīdzināti ar hartas tekstu.

Satversmes tiesas judikatūrā spriedumu pamatojums, balstoties uz demokrātiskas valsts principu, tiek izmantots plaši. Tādēļ atkāpes no Latvijai saistošiem hartas paragrāfiem ir uzskatāmas par atkāpi arī no demokrātiskas valsts principa.

Eiropas Vietējo pašvaldību hartai pievienojušās visas 28 ES dalībvalstis, līdz ar to hartā nostiprinātie principi ir kopīgi visā ES tiesību telpā. Hartas tekstam ir vienāds juridiskais spēks angļu un franču valodā. Latviskajam tulkojumam bija vairākas neprecizitātes, gan lietojot novecojušu terminoloģiju, gan pēc satura. Ja rodas neskaidrības ar oficiālo angļu tulkojumu, tad jāizmanto attiecīgais franču teksts, kā arī hartas preambula, kam Eiropas tiesību sistēmā ir būtiska nozīme tiesību normu interpretācijā.

Hartas pielietojumā būtiska loma ir preambulai, kas skaidro starptautiskā likuma pieņemšanas mērķus. Jebkurā gadījumā, ja rodas domstarpības par hartas tekstu, vispirms izmantojamas preambulā noteiktās vadlīnijas:

vietējā pašvaldība pieder pie visu Eiropas tautu vēsturiskā mantojuma un uzskatāma par demokrātiskās iekārtas pamatu (tajā skaitā – ES, jo visas 28 ES dalībvalstis ir pievienojušās hartai);

decentralizācija līdzās demokratizācijai uzskatāma par kopīgu mērķi;

vietējā pašvaldība īstenojama, aptverot plašu autonomiju (patstāvību) attiecībā uz

kompetences apjomu;

paņēmieniem un juridiskajām formām, kā šo kompetenci īstenot;

patstāvīgo finanšu apjomu, ar kuriem vietējā vara var brīvi rīkoties.

Hartas tekstā ietverti divi fundamentāli tiesību principi, kas pakāpeniski iegūst arvien lielāku nozīmi arī ES tiesībās un institūciju veidošanā:

• subsidiaritātes princips (4. panta 3. daļa) attiecināts uz vispārējām attiecībām starp nacionālo varu un pašvaldībām, nosakot decentralizāciju kā vēlamo kompetenču sadalījuma virzienu un definējot izņēmuma gadījumus, kad pieļaujama arī centralizācija;

• proporcionalitātes princips (8. panta 3. daļa) attiecināts uz jebkuru administratīvo pārraudzību, nosakot, ka šāda pārraudzība jāīsteno minimāli iespējamā veidā. 8. panta otrajā daļā arī konkretizēts pārraudzības apjoms, atšķirot autonomās kompetences gadījumu (atbilstība likumam) no valsts deleģēto uzdevumu gadījuma (atļauts arī pārraudzīt lietderību – atbilstību valdības politikai).

Fundamentāla nozīme ir hartas noteikumam, ka pašvaldības principam jābūt atzītam (kur tas iespējams) valsts konstitūcijā. Turklāt harta satur pašvaldības principa formulējumu (3. panta pirmā un otrā daļa). No šejienes izriet tiešs norādījums, kādus pašvaldību raksturojošus elementus ieteicams ietvert Latvijas Republikas Satversmē.

Vairākkārt apspriežot Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijā, kā arī Saeimas Juridiskajā komisijā iespēju iekļaut pašvaldības principu Satversmē, diskusija vienmēr noritējusi gan par pašu iekļaušanu (daļa politisko spēku tam vienmēr pretojās), gan par iespējamo tekstu.

No hartas 3. panta izriet septiņi elementi, kas raksturo pilnvērtīgu pašvaldību Eiropas tiesību telpā:

pašvaldība kā vara veidojas uz pārstāvniecības demokrātijas pamata, kurā tiek nodrošinātas tiešas, vienlīdzīgas un vispārējas vēlēšanas (panta otrā daļa);

pārstāvniecības demokrātija var tikt papildināta ar tiešo demokrātiju (panta otrā daļa);

pašvaldība sastāv no lēmējvaras un izpildvaras, turklāt izpildvara ir atbildīga pārstāvniecībai (lēmējvarai) (panta otrā daļa);

pašvaldības varas apjoms veido nozīmīgu publisko lietu daļu (katrā valstī tā var būt cita daļa, taču tai jābūt nozīmīgai) (panta pirmā daļa);

šā varas apjoma ietvaros pašvaldība gan regulē (normatīvi un administratīvi), gan vada (savu īpašumu un savas iestādes) (panta pirmā daļa);

šā varas apjoma ietvaros pašvaldībām piemīt gan tiesības (atļauja darīt), gan spējas (pietiekami resursi, lai darītu) (panta pirmā daļa);

pašvaldība tiek īstenota likuma robežās (atļauts darīt to, kas ar likumu nav aizliegts) (panta pirmā daļa).

Katrs no šiem elementiem ir būtisks, jo raksturo robežšķirtni starp centralizāciju un decentralizāciju. Iespējams, ka tieši izsmeļošā rakstura dēļ, kurā “vietējās demokrātijas” latiņa uzlikta tik augstu, šā principa iekļaušana Satversmē līdz šim katrreiz tiek atlikta. Tajā pašā laikā visi septiņi elementi ir ļoti svarīgi, jo, izlaižot kaut vai vienu, būtiski samazinātos pašvaldības patstāvība.

Katru reizi, kad Saeimā tiek atvērts likums “Par pašvaldībām”, notiek mēģinājumi kādu no uzskaitītajiem septiņiem elementiem revidēt.

Precizēts hartas tulkojums šeit pievienots tādēļ, ka virkne principiāli svarīgu jautājumu ir pārtulkoti neatbilstoši spēkā esošajiem angļu un franču tekstiem. Tas radies, mēģinot “pielāgot” šos tekstus Latvijas tiesību sistēmai, taču rezultātā radies sagrozījums. Pamatā ratifikācijas likumam “Par 1985. gada 15. oktobra Eiropas Vietējo pašvaldību hartu” pievienotā redakcija neatšķir valsti (nacionālā mēroga publiskā vara) no publiskās varas (apkopojošs apzīmējums jebkuram teritoriālās varas veidam), kā arī neatšķir tiesības rīkoties “likuma robežās” (kad atļauts tas, kas nav aizliegts) no pienākuma rīkoties “likumā noteiktajā kārtībā” (kad jādara tikai tas, kas likumos uzrakstīts).

Galvenās atšķirības šeit piedāvātajā redakcijā no ratifikācijas likumam pievienotā dokumenta ir šādas:

• jēdzienu “valsts lietas” (preambulā) un “valsts pienākumi” (3. panta ceturtā daļa) vietā lietots attiecīgi “publiskās lietas” un “publiskie pienākumi”;

• jēdziena “likumā noteiktajās robežās” (3. panta pirmā daļa, 9. panta astotā daļa) vietā lietots jēdziens “likuma robežās”;

• jēdziena “maksas” (9. panta trešā daļa) vietā lietots jēdziens “nodevas”;

• jēdziena “finanšu politika” (9. panta trešā daļa) vietā lietots jēdziens “politika”.

Tulkojumā ir arī vairāk nekā 20 redakcionālu atšķirību, kas tāpat kā iepriekšminētās iezīmētas treknā slīpajā drukā.

Jāatzīmē, ka pašlaik Eiropā atvērta diskusija par papildprotokolu pie Eiropas Vietējo pašvaldību hartas, kas ievērotu nu jau gandrīz 30 gadu pieredzi hartas īstenošanā (harta stājās spēkā pēc pirmo četru ratifikāciju pabeigšanas).

Dr.oec. Māra Pūķa

precizētais tulkojums

EIROPAS PADOME Nr. 122

Eiropas Vietējo pašvaldību harta

Strasbūrā, 1985. gada 15. oktobrī

Preambula

Eiropas Padomes dalībvalstis, kas parakstījušas šo Hartu,

uzskatot, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt ciešāku vienotību starp tās dalībniecēm kopējo mantoto ideālu un principu aizsargāšanā un īstenošanā;

uzskatot, ka viena no šā mērķa sasniegšanas metodēm ir vienošanās noslēgšana pārvaldes jomā;

uzskatot, ka viens no galvenajiem katras demokrātiskas iekārtas pamatiem ir vietējās varas;

uzskatot, ka pilsoņu tiesības piedalīties publisko lietu vadīšanā pieder pie demokrātijas principiem, kas kopīgi visām Eiropas Padomes dalībvalstīm;

pārliecinātas, ka šīs tiesības vistiešāk var realizēt vietējā līmenī;

pārliecinātas, ka ar reālu atbildību apveltītas vietējās varas pastāvēšana var nodrošināt pārvaldi, kas ir gan efektīva, gan pietuvināta pilsoņiem;

apzinoties, ka vietējās pašvaldības aizsardzība un nostiprināšana dažādās Eiropas valstīs ir svarīgs ieguldījums tādas Eiropas veidošanā, kas balstās uz demokrātijas un varas decentralizācijas principiem;

apgalvojot, ka tā saistīta ar vietējo varu pastāvēšanu, kurām ir demokrātiski izveidotas lēmumu pieņemšanas struktūras (orgāni) un kuras apveltītas ar plašu autonomiju attiecībā uz saviem pienākumiem, veidiem un līdzekļiem, ar kādiem tie tiek īstenoti, un attiecībā uz to izpildei nepieciešamajiem resursiem,

vienojās par sekojošo.

1. pants

Puses apņemas uzskatīt par saistošiem turpmākos pantus šīs Hartas 12. pantā noteiktajā kārtībā un apjomā.

I DAĻA

2. pants. Vietējās pašvaldības konstitucionālais un tiesiskais pamats

Vietējās pašvaldības principam ir jābūt atzītam valsts likumdošanā un, kur iespējams, konstitūcijā.

3. pants. Vietējās pašvaldības jēdziens

(1) Vietējā pašvaldība nozīmē vietējās varas tiesības un spēju regulēt un vadīt nozīmīgu publisko lietu daļu likuma robežās, savā atbildībā un vietējo iedzīvotāju interesēs.

(2) Šīs tiesības realizē padomes vai pārstāvju sapulces, kurām var būt tām atbildīgi izpildu orgāni un kuru locekļus brīvi ievēlē, aizklāti balsojot uz tiešu, vienlīdzīgu un vispārēju vēlēšanu tiesību pamata. Šis nosacījums nekādā veidā neietekmē iespēju izmantot pilsoņu sapulces, referendumus vai jebkuru citu pilsoņu tiešās līdzdalības formu, kur to pieļauj likums.

4. pants. Vietējās pašvaldības kompetence

(1) Vietējās varas pamata pilnvaras un pamata pienākumus nosaka konstitūcija vai likums. Taču šis noteikums neliedz piešķirt vietējām varām pilnvaras un pienākumus īpašiem mērķiem saskaņā ar likumu.

(2) Vietējās varas ir pilnā mērā tiesīgas likuma robežās īstenot savas iniciatīvas ikvienā jautājumā, kas nav izslēgts no to kompetences vai uzdots veikt kādai citai varai.

(3) Pamatā publiskos pienākumus pēc iespējas realizē tā vara, kas atrodas vistuvāk pilsoņiem. Uzdodot kāda pienākuma izpildi citai varai, ņem vērā uzdevuma apjomu un dabu, kā arī efektivitātes un ekonomijas nosacījumus.

(4) Vietējām varām piešķirtās pilnvaras parasti ir pilnīgas un ekskluzīvas. Cita, centrālā vai reģionālā vara, nedrīkst tās apstrīdēt vai ierobežot, izņemot gadījumus, kad tas paredzēts likumā.

(5) Gadījumos, kad centrālā vai reģionālā vara deleģē savas pilnvaras vietējām varām, tām, cik iespējams, jāļauj brīvība to izpildi pielāgot vietējiem apstākļiem.

(6) Plānošanas un lēmumu pieņemšanas procesā par jautājumiem, kas tieši attiecas uz vietējām varām, ar tām jākonsultējas, cik iespējams, savlaicīgi un piemērotā veidā.

5. pants. Vietējās varas teritoriju robežu aizsardzība

Vietējās varas teritoriju robežu izmaiņas nav atļauts izdarīt bez iepriekšējas konsultēšanās ar attiecīgajām vietējām varām, pēc iespējas ar referenduma palīdzību, kur tas ir ar likumu atļauts.

6. pants. Pārvaldes struktūru un līdzekļu atbilstība vietējās varas uzdevumiem

(1) Nepārkāpjot likumā paredzētos vispārējos noteikumus, vietējām varām ir atļauts pašām noteikt savas iekšējās pārvaldes struktūras, lai pielāgotu tās vietējām vajadzībām un nodrošinātu efektīvu pārvaldi.

(2) Vietējo valdību darbinieku kalpošanas apstākļiem jābūt tādiem, kas atļauj augstas kvalifikācijas darbinieku pieņemšanu darbā, balstoties uz nopelniem un kompetenci; šajā nolūkā jānodrošina atbilstoši mācību un darba samaksas apstākļi un karjeras iespējas.

7. pants. Vietējā līmeņa pienākumu izpildes apstākļi

(1) Vietējo vēlēto pārstāvju darba apstākļiem ir jānodrošina brīva iespēja izpildīt savas funkcijas.

(2) Tiem jānodrošina atbilstoša finanšu kompensācija par izdevumiem, kas radušies, pildot attiecīgo amatu, kā arī, ja tas pienākas, kompensāciju par ienākumu vai darba samaksas zaudējumu un atbilstošu sociālās labklājības aizsardzību.

(3) Jebkuras funkcijas un darbības, kas nav savienojamas ar vietējās vēlētās amatpersonas statusu, tiek noteiktas likumā vai tiesību pamatprincipos.

8. pants. Administratīvā pārraudzība pār vietējo varu darbību

(1) Jebkuru administratīvo pārraudzību pār vietējo varu darbību var veikt tikai saskaņā ar tādām procedūrām un tādos gadījumos, kas noteikti konstitūcijā vai likumā.

(2) Jebkura administratīvā pārraudzība pār vietējo varu darbību parasti tiek virzīta uz to, lai nodrošinātu to atbilstību likumam un konstitucionāliem principiem. Taču augstāka līmeņa varas drīkst realizēt administratīvu pārraudzību attiecībā uz to uzdevumu izpildes lietderību, kuri ir deleģēti vietējām varām.

(3) Administratīvā pārraudzība pār vietējām varām tiek realizēta tādā veidā, lai nodrošinātu, ka kontrolējošās varas iejaukšanās ir proporcionāla to interešu svarīgumam, kuras paredzēts aizsargāt.

9. pants. Vietējo varu finanšu resursi

(1) Vietējām varām nacionālās ekonomiskās politikas ietvaros ir tiesības uz pietiekamiem finanšu resursiem, ar kuriem tās drīkst brīvi rīkoties savas kompetences robežās.

(2) Vietējo varu finanšu resursiem ir jābūt proporcionāliem kompetencei, kas šīm varām piešķirtas konstitūcijā un ar likumu.

(3) Vismaz daļa no vietējo varu finanšu resursiem ir jāiegūst no vietējiem nodokļiem un nodevām, kuru likmes tās ir tiesīgas noteikt likuma robežās.

(4) Finanšu sistēmām, uz kurām balstīti vietējām varām pieejamie līdzekļi, ir jābūt pietiekami daudzveidīgām un elastīgām, lai tās praktisko iespēju ietvaros nodrošinātu iespēju sekot no kompetences izrietošo uzdevumu izmaksu reālajai attīstībai.

(5) Finansiāli vājāko vietējo varu aizsardzība izsauc nepieciešamību ieviest finanšu izlīdzināšanas procedūras vai līdzvērtīgus pasākumus, kuru nolūks ir koriģēt vietējo varu potenciālo finansēšanas avotu un uzliktās finanšu nastas nevienādā sadalījuma radītās sekas. Šādas procedūras vai pasākumi nevar ierobežot vietējo varu rīcības brīvību savu pienākumu robežās.

(6) Ar vietējām varām atbilstošā veidā ir jākonsultējas par metodi, kādā tām piešķirami pārdalāmie līdzekļi.

(7) Dotācijas, kas tiek piešķirtas vietējām varām, pēc iespējas nedrīkst paredzēt noteiktu projektu finansēšanai. Dotāciju piešķiršana nevar ierobežot vietējo varu pamatbrīvību – īstenot politiskas izvēles savas kompetences jomā.

(8) Lai varētu izdarīt aizņēmumus kapitālieguldījumu finansēšanai, vietējām varām likuma robežās jābūt pieejamam nacionālajam kapitāla tirgum.

10. pants. Vietējo varu tiesības apvienoties

(1) Realizējot savas pilnvaras, vietējām varām ir tiesības sadarboties un likuma ietvaros veidot konsorcijus ar citām vietējām varām, lai īstenotu uzdevumus, par kuriem tām ir kopīga interese.

(2) Katrai valstij jāatzīst vietējo varu tiesības iestāties asociācijās kopējo interešu aizstāvēšanai un virzīšanai un iestāties starptautiskajās vietējo varu asociācijās.

(3) Vietējām varām ir tiesības sadarboties ar līdzīgām varām citās valstīs, ievērojot nosacījumus, kurus drīkst noteikt ar likumu.

11. pants. Vietējās pašvaldības juridiskā aizsardzība

Vietējām varām ir tiesības griezties tiesā, lai nodrošinātu savu pilnvaru brīvu izpildi un konstitūcijā un nacionālajos likumdošanas aktos ietverto vietējo pašvaldību principu ievērošanu.

II DAĻA

Dažādi noteikumi

12. pants. Saistības

(1) Katra līgumslēdzējpuse apņemas uzskatīt par tai saistošiem vismaz 20 hartas I daļas punktus, turklāt vismaz 10 ir jāizvēlas no šādiem punktiem:

2. pants; 3. panta 1. un 2. punkts; 4. panta 1., 2. un 4. punkts; 5. pants; 7. panta 1. punkts; 8. panta 2. punkts; 9. panta 1., 2. un 3. punkts; 10. panta 1. punkts; 11. pants.

(2) Katra līgumslēdzēja valsts, iesniedzot ratifikācijas rakstu vai dokumentu par Hartas pieņemšanu vai akceptēšanu, paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, kurus punktus tā izvēlējusies saskaņā ar šā panta pirmā punkta noteikumiem.

(3) Vēlāk jebkurā laikā katra līgumslēdzējpuse var paziņot ģenerālsekretāram, ka tā uzskata par saistošiem jebkurus Hartas punktus, kurus tā vēl nebija pieņēmusi saskaņā ar šā panta pirmā punkta noteikumiem. Šādas vēlāk pieņemtas saistības tiek uzskatītas par ratifikācijas pieņemšanas vai akceptēšanas dokumenta neatņemamu sastāvdaļu attiecībā uz pusi, kas par tām paziņo, un stājas spēkā pirmajā mēneša dienā pēc triju mēnešu termiņa izbeigšanās, skaitot no dienas, kad ģenerālsekretārs saņēmis attiecīgo paziņojumu.

13. pants. Varas, uz kurām attiecas Harta

Šajā Hartā ietvertie vietējo pašvaldību principi attiecas uz visām līgumslēdzēju valstu teritorijā esošo vietējo varu kategorijām. Tomēr katra puse, iesniedzot ratifikācijas rakstu vai dokumentu par Hartas pieņemšanu vai akceptēšanu, var norādīt, uz kurām vietējo vai reģionālo varu kategorijām šī Harta tiek attiecināta vai kuras kategorijas tiek izslēgtas no tās darbības loka. Līgumslēdzējpuse var arī vēlāk attiecināt Hartas darbību uz citām vietējo vai reģionālo varu kategorijām, par to paziņojot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

14. pants. Informēšana

Katra līgumslēdzējpuse iesniedz ģenerālsekretāram visu attiecīgo informāciju par likumdošanas noteikumu pieņemšanu un citiem pasākumiem, kas veikti, lai nodrošinātu atbilstību šai Hartai.

III DAĻA

15. pants. Parakstīšana, ratifikācija un spēkā stāšanās

(1) Šo Hartu atļauts parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstīm. Harta ir jāratificē, jāpieņem vai jāakceptē. Ratifikācijas raksti vai dokumenti par Hartas pieņemšanu vai akceptēšanu iesniedzami glabāšanā Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

(2) Šī Harta stājas spēkā pēc trim mēnešiem no dienas, kad saskaņā ar šā panta iepriekšējā punkta noteikumiem četras Eiropas Padomes dalībvalstis izteikušas piekrišanu uzskatīt Hartu par saistošu, proti, ar šiem trim mēnešiem sekojošā mēneša pirmo datumu.

(3) Attiecībā uz jebkuru Eiropas Padomes dalībvalsti, kas vēlāk izteikusi piekrišanu uzskatīt Hartu par saistošu, Harta stājas spēkā pēc trim mēnešiem no dienas, kad šī valsts iesniegusi ratifikācijas rakstu vai dokumentu par Hartas pieņemšanu vai akceptēšanu, proti, ar šiem trim mēnešiem sekojošā mēneša pirmo datumu.

16. pants. Teritoriālā atruna

(1) Katra valsts, parakstot Hartu vai iesniedzot ratifikācijas rakstu vai dokumentu par Hartas pieņemšanu, akceptēšanu vai pievienošanos, var norādīt teritoriju vai teritorijas, uz kurām šī Harta attiecas.

(2) Katra valsts jebkurā brīdī var ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju paplašināt šīs Hartas darbību uz jebkuru citu deklarācijā norādītu teritoriju. Attiecībā uz šo teritoriju Harta stājas spēkā pēc trim mēnešiem no dienas, kad deklarāciju saņēmis ģenerālsekretārs, proti, ar šiem trim mēnešiem sekojošā mēneša pirmo datumu.

(3) Katra deklarācija, kas sastādīta saskaņā ar diviem iepriekšējiem punktiem attiecībā uz jebkuru deklarācijā norādītu teritoriju, var tikt anulēta, nosūtot ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu.

17. pants. Denonsācija

(1) Katrai līgumslēdzējpusei ir tiesības denonsēt šo Hartu jebkurā laikā pēc piecu gadu perioda izbeigšanās, skaitot no dienas, kad tā stājusies spēkā attiecībā uz konkrēto valsti. Par denonsāciju Eiropas Padomes ģenerālsekretārs jāinformē sešus mēnešus iepriekš. Šāda denonsācija neietekmē Hartas spēkā esamību attiecībā uz citām līgumslēdzējpusēm ar nosacījumu, ka to skaits nekad nebūs mazāks par četrām šādām pusēm.

(2) Saskaņā ar šā panta iepriekšējā punkta noteikumiem katra valsts var denonsēt jebkuru pirms tam pieņemto I daļas punktu ar nosacījumu, ka puse turpina uzskatīt par saistošiem 12. panta pirmajā punktā noteikto punktu skaitu un veidu. Tiks uzskatīts, ka jebkura puse, kas denonsējusi kādu no punktiem un tādējādi vairs neatbilst 12. panta pirmā punkta prasībām, līdz ar to ir denonsējusi Hartu kopumā.

18. pants. Paziņošana

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs paziņo Eiropas Padomes dalībvalstīm par:

katru parakstīšanu;

katru dokumentu, kas tiek iesniegts par ratifikāciju, pieņemšanu vai akceptēšanu;

katru termiņu, kad šī Harta stājas spēkā saskaņā ar 15. pantu;

katru paziņojumu, kas saņemts 12. panta 2. un 3. punkta noteikumu sakarā;

katru paziņojumu, kas saņemts 13. panta noteikumu sakarā;

jebkuru citu aktu, paziņojumu vai korespondenci, kas attiecas uz šo Hartu.

Apliecinot iepriekšminēto, Hartu paraksta personas, kuras noteiktā kārtībā pilnvarotas veikt šādu parakstīšanu.

Parakstīta Strasbūrā 1985. gada 15. oktobrī angļu un franču valodā, abi teksti vienlīdz autentiski, vienā eksemplārā, kas tiks iesniegts glabāšanai Eiropas Padomes arhīvos. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nosūta apliecinātas kopijas visām Eiropas Padomes dalībvalstīm.