Rīga 4°C, apmācies, bez nokrišņiem, DR vējš 5m/s
Otrdiena, 2024. gada 23. aprīlis 12:20
Vārda dienas: Georgs, Jurģis, Juris
Līdz šim Latvijai ar reģionālo attīstību neveicas. Mums netrūkst plānošanas dokumentu – kopš 1993. gada tādu radīts daudz. Taču valstī dominē nozaru vadības modelis, kurā nozarei “reģionālā attīstība” vieta nav atradusies. Ar vārdiem vien reģionālās attīstības organizēšanai nepietiek, ir nepieciešama arī politiskā griba un finanses. Kopš 1998. gada pieņemti vairāki likumi, kuriem vajadzēja nodrošināt reģionālo attīstību un kas cits citu secīgi nomainīja vai papildināja – Teritorijas attīstības plānošanas likums (1998.–2002.), Reģionālās attīstības likums (2002.), Attīstības plānošanas sistēmas likums (2008.), likumi par ES fondu apguvi u.c.
Diemžēl neviena no līdzšinējām centrālajām valdībām nav centusies šos likumus izpildīt. Lai arī pastāv mīts par “tiesisku valsti”, likumu ir tik daudz, ka pie labākās gribas ne Ministru kabinets, ne pašvaldības savu resursu ietvaros tos nevar ievērot pilnībā. Reģionālā attīstība līdz šim vienmēr palikusi “nepildāmajā daļā”.
Lai reģionālās attīstības programmas tiktu pildītas, tām jāparedz finansējums ikgadējā valsts budžetā, ikgadējā pašvaldības budžetā vai daudzgadu ES budžetā. Ja naudu neparedz, tad programmas nepilda. Labākajā gadījumā tās “iedvesmo” privātos uzņēmējus, bet sliktākajā gadījumā paliek uz papīra kā apliecinājums valdības nekompetencei.
No pašvaldību autonomijas viedokļa ideāli būtu, ja:
valsts plānotu un īstenotu attīstības pasākumus, kas izlīdzina nelabvēlīgās atšķirības starp Latvijas reģioniem;
plānošanas reģioni plānotu un īstenotu attīstības pasākumus, kas izlīdzina nelabvēlīgās atšķirības starp reģiona novadiem un pilsētām, kā arī stiprina reģiona salīdzinošās priekšrocības;
novadi un pilsētas plānotu un īstenotu attīstības pasākumus, kas izlīdzina nelabvēlīgās atšķirības starp pašvaldības pārvaldes vai funkcionālajām teritorijām, kā arī stiprina pašvaldības salīdzinošās priekšrocības.
Šādā ideālā variantā pastāvētu četri (arī ES mēroga) reģionālās attīstības mērogi, kur pastāvošajai politiskajai varai ir pietiekami līdzekļu savu reģionālās attīstības funkciju veikšanai.
Tomēr, veidojot pašvaldību finanšu sistēmu, deviņdesmito gadu pirmajā pusē netika paredzēts, ka pašvaldībām pašām var “uzticēt” attīstību. Centrālā valdība izdomāja attīstības līdzekļus koncentrēt un gudri sadalīt pa pašvaldībām. Kaut arī PSRS centralizētā ekonomika tika likvidēta, bijušie Valsts plāna ierēdņi, pārceļoties uz jaunizveidoto Ekonomikas ministriju, paņēma līdzi vēlmi organizēt valsts investīciju programmu centralizēti. Rezultātā līdz šai dienai pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma un pašvaldībām piekrītošās valsts nodokļu sadalījuma likmes starp valsti un pašvaldībām neparedz līdzekļus investīcijām. Tikai bagātākās pašvaldības var attīstībai atlicināt nedaudz līdzekļu no saviem ieņēmumiem, pārējām līdzekļi “jāizlūdzas” nozaru ministrijās vai jāaizņemas.
Šajā situācijā veidojās divi no sistēmas izrietoši rezultāti:
politizācija (investīcijas saņēma pamatā tās pašvaldības, kas bija pietuvinātas varas partijām);
“ēdienkartes principa”1 pielietojums pašvaldības attīstības plānošanā.
Apstākļos, kad viena vai otra projekta īstenošana pašvaldībā svarīga ir nevis pašas pašvaldības, bet gan kā kādas nozares ministrijas prioritāte, labāk savā attīstības plānā iekļaut visus iedomājamos labos darbus. Vienalga, nozaru ministrijas nenodrošinās jūsu vajadzības. Toties, ja iekļausit visu iedomājamo, tad varēsit pretendēt uz katras ministrijas iecerēto projektu īstenošanu pie jums. Ja paveiksies, tad varēs pašvaldībā īstenot pašas pašvaldības, teiksim, desmito prioritāti, toties no tā būs kāds neliels labums. Ja pašvaldība stingri saaranžēs savus uzdevumus un centīsies izdarīt iedzīvotājiem visvajadzīgāko, tā, visticamāk, paliks bešā.
Tomēr šāda valsts iedibinātā sistēma noveda pie neracionālas līdzekļu izmantošanas – gandrīz katrā pašvaldībā tika darīti nevis paši svarīgākie darbi, bet gan veikti mazāk nozīmīgi pasākumi.
Lai to labotu, LPS piedāvā jaunu valsts investīciju principu, kas balstīts uz kvotām. Valsts investīcijas (arī ES fondu līdzekļi, kas tāpat tiek sadalīti caur valsts budžetu) ir iecerētas kādu noteiktu, nacionāli nozīmīgu mērķu sasniegšanai. Ja katrai pašvaldībai piešķirtu noteiktu naudas daudzumu, tad valsts varētu prasīt, lai pašvaldība izmanto šo naudu tieši valsts iecerētā mērķa sasniegšanai.
Saņemot naudu atbilstoši kvotai, pašvaldība nav pilnīgi brīva – tai jāveicina valsts uzdotā uzdevuma sasniegšana. Tajā pašā laikā lēmumu pieņem pašvaldība pati. Ministrijas ierēdnis nepārzina vietējos apstākļus un nekad nevar izvēlēties optimālāko vietējo darbību nacionālā mērķa tuvināšanai. Turpretī pašvaldību politiķi labi pārzina vietējos apstākļus un kopējam valsts mērķim var tuvoties vislētākajā un izdevīgākajā veidā.
Jaunā priekšlikuma būtība ir piedāvājums daļu attīstības finanšu sadalīt kvotās pa nozaru ministrijām (tas praktiski notiek), daļu sadalīt kvotās pa plānošanas reģioniem un vēl vienu daļu pa pilsētām un novadiem (tas līdz šim noticis tikai dažkārt). Tas var nepatikt ministrijām (attiecīgo lēmumu apjoms samazinās), toties rada jaunas iespējas pašvaldībām (to atbildība pieaug). Lēmumu pieņēmēji pārvietojas uz vietām!
Līdzīgas idejas sastopamas arī citās valstīs. Eiropā lietotais termins “place based approach” nozīmē attīstības politikas orientēšanu uz teritorijām. Šī pieeja ir būtiski saistāma ar lēmumu pieņemšanas decentralizāciju. Tomēr decentralizācija vienmēr un visur (arī ES) sastopas ar pretestību. 2014.–2020. gada plānošanas periodam ierēdņi izdomājuši līdzīgu, taču pēc satura atšķirīgu terminu – “integrētā teritoriālā pieeja”, cenšoties lemšanas tiesības pašām pašvaldībām neatdot un saglabāt ministrijas vadošo lomu dažādu pasākumu koordinācijā. Tāpēc jaunā pieeja, kas atspoguļota LPS 22. kongresa rezolūcijā2, vēl jāizcīna.
Kvotu sistēma valsts uzdevumu veikšanā varētu būt pirmais solis, lai panāktu pilnvērtīgu finansējumu patstāvīgai pašvaldības attīstības politikai tālākā nākotnē.
________________________
1 Māris Pūķis. Pašu valdība.
LPS, 2010, ierāmējums 101. lpp.
“Iekļaujot visus iespējamos projektu virzienus, pašvaldībai ir cerības, ka nozares ministrijā iecerēto novērtēs kā atbilstošu pašvaldības attīstības programmai.”
2 LPS 22. kongresa rezolūcija “Par attīstības vadības principu maiņu”.
Šajā rezolūcijā LPS 22. kongress aicina Saeimu un Ministru kabinetu, sākot ar jauno ES programmēšanas ciklu, papildināt nozaru vadības principu, paredzot nodalīt vismaz trešo daļu Latvijai piekrītošās ES budžeta kvotas, nosakot katrai pašvaldībai savu ES projektu kvotu pēc principa “nauda seko iedzīvotājam”; katrai pašvaldībai patstāvīgas tiesības izmantot savu ES budžeta kvotu tādu projektu īstenošanai, kas atbilst “ES 2020” mērķiem un tiek īstenoti virzienos, kas apstiprināti likumā par ES fondu izmantošanu 2014.–2020. gada budžeta ciklā.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017