2. augustā Jaunpiebalgas pagasta kultūras namā valdīja izjūtas, kas atšķīrās no Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas (LPIA) 15 gadu vēsturē ierastajām sēdēm, jo drīzāk atgādināja pirmo satikšanos, uzsākot skolas gaitas jaunā klasē, kad apkārt daudz svešu seju. 2013. gada pašvaldību vēlēšanu jaunie spēles noteikumi ne vienam vien izpilddirektoram lika izšķirties starp politiku un izpildvaru. Jau pirms sanāksmes LPIA valdes sēdē priekšsēdētājs Normunds Tropiņš rezumēja pēcvēlēšanu bilanci – seši izpilddirektori ievēlēti par domju priekšsēdētājiem, pieci, arī pats N. Tropiņš – par priekšsēdētāja vietniekiem; 26 pašvaldībās jau bija iecelti jauni izpilddirektori; citur vēl lēma, kurš turpmāk būs galvenais izpildvaras komandieris. Izpilddirektoru vadība ieplānojusi speciālu tikšanos ar jaunajiem amata brāļiem un māsām 18. septembrī. Turklāt gada noslēgumā 6. decembra sanāksmē visiem jābūt gataviem jaunās valdes un vadības vēlēšanām. Sanāksmē pirmoreiz savus nākamos “audžubērnus” uzrunāja arī LPS padomniece Sniedze Sproģe, kura mudināja “jaunizceptos” izpilddirektorus nekautrēties zvanīt vai sūtīt epasta vēstules ikvienā neskaidrību brīdī, lai sekmīgi apgūtu nebūt ne vieglā darba iemaņas, esot “divu kungu – iedzīvotāju un politiķu – kalpībā”.
Liekas, ka jaunpienācējiem pirmā tikšanās Jaunpiebalgā bija īsti piemērota, lai radītu atbilstošu priekšstatu par izbraukuma sēžu gaitu – kompakta runātāju un diskusiju daļa un novada iepazīšana, kulmināciju sasniedzot vakara noslēgumā kopš “Mērnieku laikiem” daudziem zināmā goda mielasta paraugdemonstrējumā, kur piebaldzēni bija uzdevumu augstumos, atraisot katrā un visos smieklu velniņus, attapības dzirkstis un aplaudētprieku. Kā gan vēl labāk satuvināt pasvešus ļaudis, kam turpmāk kopējas problēmas risināmas!
“To jau zinās ikkatrs no bērna kājas, ka Dievs radīja cilvēku daiļāku un augstāku par visiem radības priekšmetiem un atdeva tam valdīšanu pār visu. Tādi valdnieki un kungi esam arī mēs – runasvīri līdz ar valstu valdībām. Mēs, runasvīri un valsts valdības, padarām visu, kas vajadzīgs valstīm pie viņu labuma un likumiem. Mēs gādājam par ienākšanām un izdošanām, mēs nospriežam par izmaksāšanu un pieņemam skolotājus, mēs uzliekam galvasnaudas un apgādājam nabagus. Mēs pavēlam magaziņā labu labību iebērt un nederīgo izņemt. Mēs, jā, mēs darām visu un valstīm pašām atstājam tik maksāšanas un kalpošanas.” (No goda mielasta uzrunas)
Saprātīgā protekcionisma iespējas
Sarunu par atbalstu uzņēmējdarbībai lietišķi uzsāka zemkopības ministre Laimdota Straujuma, informējot par Lauku attīstības plāna (LAP) īstenošanu un vienošanās rezultātiem nākamajam plānošanas periodam (2014.–2020. gadam). Kopējā atvēlētā summa ir 1,068 miljardi latu jeb 1,5 miljardi eiro. Kaut arī liela daļa līdzekļu paredzēti lauksaimniecības uzņēmumu attīstībai, tomēr ministrija plāno aptuveni 50 miljonus latu nodalīt mazajām saimniecībām, lai tās varētu mierīgi attīstīties. Mazie zemnieki atbalstu varēs saņemt arī no kredītu fonda, ko veidos no ES līdzekļiem, bez liekas birokrātijas.
Pamatpakalpojumu pasākumā iedzīvotājiem pašvaldības var rēķināties ar 89 miljoniem latu. Regulāri tiekoties ar lauksaimnieku organizāciju un LPS pārstāvjiem, panākta vienošanās, ka naudu sadalīs pēc grants ceļu kopgaruma, kopējā dzīvnieku skaita pašvaldībā un laukaugu platībām. L. Straujuma uzsvēra, ka izpilddirektori būs reālie atbalsta pasākumu virzītāji savās pašvaldībās. Sanāksmes dienā vēl nebija skaidrības par to, kuras pašvaldības atbalstu saņems. Septembra beigās projektu iesniegs Briselē, lai fondus varētu sākt izmantot iespējami laikus.
LAP finansējums faktiski ir nauda zemnieku konkurētspējas veicināšanai, bet ministrei gandrīz visos novados regulāri jāuzklausa pārmetumi par ceļu katastrofālo stāvokli. Tomēr L. Straujuma uzskata, ka, izvēloties atjaunojamos pievadceļus, būtu jārīko sabiedriskā apspriešana, lai noskaidrotu, vai tie sekmēs uzņēmēju darbu. Ministre atgādināja, ka līdzekļi domāti grants segumam, bet melno segumu varēs finansēt pašvaldības. Tiekoties ar lauku ļaudīm, tūlīt aiz sāpes par neceļiem L. Straujumai allaž jādzird satraukums par sabrukušo meliorācijas sistēmu, kā arī par nesaskaņām starp zemniekiem un medniekiem. Meliorācijai plānots atvēlēt 75 miljonus latu, no kuriem 38 miljonus saņems zemnieki, pārējā summa – valsts nozīmes meliorācijas sistēmām. Priecīga bija ziņa, ka divkāršosies LEADER pasākuma atbalsts vietējās iniciatīvas grupām! Ministrija cer, ka tas ļaus lielāku uzmanību veltīt tieši mājražotājiem, kas neplāno veidot ražotni (ražotājiem, protams, būs pieejami citi fondi). Zemkopības ministre atgādināja arī LLKC konsultantu nozīmi katrā novadā, cerot, ka sadarbība ar viņiem veidojas sekmīgi. Konsultantiem izvirzīti divi galvenie uzdevumi – pievērst uzmanību mazajām zemnieku saimniecībām, sekmējot to kooperāciju, kā arī atbalstīt vietējo produktu realizāciju pašvaldībās. L. Straujuma to uzskata par saprātīgu protekcionismu, lai palīdzētu maksimāli izmantot pašu mājās audzētos un saražotos lauksaimniecības produktus.
ZM valsts sekretāres vietniece Rigonda Lerhe (LPIA sanāksmes prezentācijas atrodamas: http://www.lps.lv/Izpilddirektoru_asociacija/?task=sessions&committee_id=1497) informēja, kas paveikts kopš jūnija LPIA sanāksmes Rūjienā, kad saruna par labvēlīgo protekcionismu bija vairāk teorētiska. Mājražotāju produkcijas tirdzniecība ir nedaudz sarežģīta, jo viņi ir atbrīvoti no pārlieku skrupulozām PVD prasībām, kādas izvirzītas lielražotājiem. Tāpēc mazajiem pašiem jānogādā produkcija galapatērētājam. Tomēr ministrijas speciālisti uzskata, ka problēmu var atrisināt ar “veikalu veikalā” – apvienojoties vairākiem mājražotājiem, viņi īrē stendu veikalā, algo savu pārdevēju un tirgo marķētus produktus. Tā rodas tā saucamās vietējās produkcijas saliņas, piemēram, Madonas RIMI. R. Lerhe mudināja vietējo rīcības grupu stratēģijās paredzēt līdzekļus šo pasākumu īstenošanai (gan stendiem, gan transportam preču nogādei uz gadatirgiem u.c.). Kā parasti, septembra sākumā notiks “Rīga Food” izstāde. Iepriekš ministrijas īrētajā stendā dominēja lielražotāji, šogad būs četri reģionālie stendi, kur piedalīties aicināti mazie ražotāji.
Līdz šim valdīja uzskats, ka mazajiem ražotājiem ar vietējo produkciju ir grūti vai pat neiespējami iesaistīties publiskajos iepirkumos. Tas vairs tā nav, atliek vienīgi to gribēt ne tikai mazajiem ražotājiem, bet arī pašvaldībām un to iestādēm. Lauku attīstības speciālisti darbojas kā starpnieki starp pašvaldību un uzņēmējiem, viņiem jāapzina novada piedāvājums un jāveido datubāze ar ieinteresēto uzņēmēju produkcijas piedāvājumu, pretim liekot vietējās pašvaldības pieprasījumu. LLKC konsultanti jau izveidojuši pieprasījumu sarakstu 86 pašvaldībās. Limbažu un Tukuma novadā rit pilotprojekti, kuru mērķis ir sēdināt pie viena galda abas puses un lemt, ko var izdarīt un kā labāk gatavot iepirkuma dokumentāciju, lai iepirkumos veiksmīgāk varētu iekļūt mazie ražotāji. Par šiem novadiem datubāzē ir vispilnīgākā informācija. Apgūto pieredzi un secinājumus pilotprojekta noslēgumā apkopos metodikā, kas palīdzēs atbalstīt savus ražotājus arī citām pašvaldībām. Plānots aplēst Tukuma novada ieguvumus no vietējo ražotāju dalības iepirkumos. Konsultanti diemžēl secinājuši, ka pašvaldības diezgan kūtri gatavas mainīt ierasto iepirkumu kārtību, kaut arī gadiem jau skanējuši protesti par Eiropas ierobežojumiem vietējo ražotāju dalībai iepirkumos. Ir jādomā radoši!
Pilotprojekta būtiskākās atziņas
Lai sekmētu vietējo ražotāju piedalīšanos pašvaldību iestāžu iepirkumos, ir jābūt ieinteresētībai visos līmeņos – pašvaldību vadības, iestāžu vadības un atbildīgo darbinieku ieinteresētībai.
Piedalīšanās iepirkumos ražotājiem ir izaicinājums, jo prasa nodrošināt regulāras piegādes un sadarbību ar citiem ražotājiem sortimenta nodrošināšanā, kā arī nopietnus ieguldījumus uzglabāšanas būvēs un transporta līdzekļos.
Iepirkuma dokumentācijas pielāgošana, lai tajā varētu piedalīties vietējie ražotāji, prasa pašvaldības iepirkumu speciālistu rūpīgu papildu darbu.
Nepieciešama precīzāka un atbildīgāka pieprasītā iepirkuma apjoma kalkulācija, jo iepirkumā norādītie apjomi bieži vien ir ar pārmērīgu un nepamatotu rezervi (neņemot vērā skolēnu skaita samazinājumu). Savukārt reāli piegādājamais produkcijas apjoms ir mazāks, kas rada lauksaimniekiem nevajadzīgas papildu izmaksas (uzglabāšana, zudumi).
Iepirkumu specifikācijas izstrādē netiek līdz galam ņemtas vērā vietējo ražotāju iespējas (vietējie produkti apvienoti ar eksotiskajiem), kā arī vietējo produktu piegādes sezonalitāte (piemēram, ziedkāpostu piegāde tiek prasīta visu gadu). Nepieciešama ēdināšanas speciālistu izglītošana un vēlme pielāgot ēdienkarti atbilstoši sezonai.
Ņemot vērā atsevišķu iestāžu nelielo iepirkuma apjomu (mazs skolēnu skaits), ļoti sadārdzinās loģistikas izmaksas, līdz ar to izdevīgi piegādāt visu produktu klāstu, vienlaikus izslēdzot vietējo ražotāju tiešās piegādes iespējas.
Sakarā ar lauku iedzīvotāju zemo pirktspēju iepirkumos pārsvarā tiek izvēlēts zemākās iepirkuma cenas, nevis saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma princips, kas sekmē nacionālās vai bioloģiskās pārtikas kvalitātes shēmas produktu un videi draudzīgas piegādes.
Atbild zemkopības ministre Laimdota Straujuma
* Vai mājražotāju produktus tagad var tirgot cits? – Var, sadarbojoties, piemēram, jau minētajās lielveikala saliņās. Ministre atzīst, ka LR normatīvos tiešām līdz šim bija stingrākas prasības, nekā ES to prasa, šo kārtību mainām!
* Vai mazās saimniecības saņems tiešmaksājumus pēc citas shēmas (500 eiro) nekā citi? – Var pieteikties arī lielās, bet, protams, tas izdevīgi būs mazajiem (apmēram 20 000 saimniecībām).
* Investīcijas ceļiem ir ļoti būtiskas, bet par maz naudas! S. Sproģe: – Paldies izpilddirektoriem, kas kopā ar uzņēmējiem jau izveidojuši un iesnieguši kritisko ceļu sarakstus, tas diskusijā palīdz aizstāvēt kvotēšanas principu pašvaldībām.
* Vai nebūtu laiks celt iepirkumu slieksni atbilstoši ES standartu summām? – L. Straujuma piekrīt, taču parasti iebilst paši uzņēmēji, baidoties no negodīgas konkurences.
* Jaunajiem zemniekiem vajag lielāku atbalstu! – Būs! Jaunie zemnieki ir lieliski. To pierādīja vizīte Aizkraukles, Kokneses un Pļaviņu pusē.
* Vai cukura nozare tiks atjaunota? – L. Straujuma atzīst, ka tā bija kļūda, jo nav īstenojies mērķis samazināt cukura cenu, kas sāpīgi skar daudzus, sevišķi saldumu ražotājus. Taču jāsaprot zemnieki, cukura ražotāji un iesaistītās pašvaldības, kas tobrīd nespēja turēties pretī lielās naudas vilinājumam. Nav izjūtas, ka Eiropā kāds šo problēmu virzītu. Latvija un vēl citas jaunās dalībvalstis uzskata, ka kvotas jābeidz 2015. gadā, taču ES dokumentos ierakstīts 2017. gads (turklāt Eiropas Parlaments vēlējās to attālināt līdz 2020. gadam).
* Kooperācija neveidojas, jo maz zināšanu. – LLKC plāno speciālu programmu potenciālajiem kooperatīvu vadītājiem. Diemžēl nereti tiek gaidīts, ka kāds “no augšas vai no malas” izveidos kooperatīvus, kuros interesenti varēs iestāties. Ir nepieciešams līderis, tad lieta iet. Cilvēki uzticas vietējiem! Tomēr nereti problēmu rada aizdomīgums, vai tikai kādam nav izdevīgāki noteikumi. Reizēm labāk, ja pašam kooperatīva vadītājam nav savas zemnieku saimniecības.
Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Guna Kalniņa–Priede informēja par uzņēmējdarbību Vidzemē un atbalsta instrumentiem uzņēmēju atbalstam novados, analizējot īstenotos projektus, bet speciālists uzņēmējdarbības jomā Kristaps Ročāns – par Vidzemes augstas pievienotās vērtības un veselīgas pārtikas klastera darbību, aktīvi sadarbojoties ar Somijas un Zviedrijas radniecīgiem klasteriem, Latvijas augstskolām un pētniecības institūtiem. Klasterī iesaistīti daudzi Latvijā pazīstami uzņēmumi – “Valmiermuižas alus”, “Dimdiņi”, “Skrīveru saldumi”, “Very Berry” u.c. (prezentāciju skatīt LPS mājaslapā). Svarīga atziņa – mācīties darot, nevis paralizēt darbu ar pārlieku analizēšanu! Nepieciešamas investīcijas šo iniciatīvu atbalstam!
“Piebaldzēnam ir liela lepnība un izrādīšanās uz savu valsti, ko viņš palaikam turējis augstā goda vērtē, un tāpat viņš grib, lai domā arī citi, kas te nāk un iet.”
Sanāksmes sākumā Jaunpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs īsumā raksturoja savas pašvaldības specifiku. Viņš atgādināja Latvijas pagastu vadītāju sanāksmi pirms desmit gadiem, kad šā paša kultūras nama zālē skanēja protesti pret toreizējā pašvaldību ministra Ivara Gatera iecerēto novadu “zāģēšanu”. Nu tas ir noticis, tāpēc Latvijas senāk 70. lielākais pagasts nu kļuvis par septīto mazāko novadu, jo apvienojoties klāt pienāca tikai Zosēnu pagasts – tas nosaka budžeta ierobežoto apjomu. Novads atrodas Vidzemes augstienē, tālu no lielām pilsētām. Pusi zemes platības aizņem meži, pārējā ir lauksaimniecības zeme, kas arī izskaidro novada attīstības virzienus. 2500 iedzīvotāju skaits ir visai stabils, tomēr katru gadu nedaudz samazinās. Jaunpiebalgas pusē ir ļoti viendabīgs nacionālais sastāvs, kā arī sieviešu skaitlisks pārsvars pār vīriešiem. Laimis Šāvējs ir viens no ilggadējiem pašvaldību vadītājiem, darbu domē uzsācis 1997. gadā. Jau nākamajā gadā tika izstrādāta novada attīstības programma, kas tobrīd šķita visai nereāla – ūdens attīrīšanas ierīces, kultūras nama renovācija, asfaltēti ceļi. Neticami, taču aizvadītajos gados sapņi īstenojušies, mācot arī citiem, ka no pārdrošiem sapņiem nevajag baidīties. No 2000. līdz 2012. gadam apgūti gandrīz pieci miljoni latu, aptuveni puse no tā ir Eiropas nauda. Visas izglītības iestādes ir optimizētas zem Jaunpiebalgas vidusskolas “cepures” – te mācās 400 bērnu, sākot jau no pusotra gada vecuma. Tas ļāvis nodrošināt vidēji labas algas pedagogiem un salīdzinoši nelielus tēriņus uz vienu audzēkni. Mūzikas un mākslas skolu apmeklē 150 bērnu, senas ir reģionālās tautskolas tradīcijas. Veselības aprūpes lielākais “brīnums” ir zobārstniecība Jaunpiebalgas pašvaldības ambulancē. Uzņēmējdarbība, salīdzinot ar padomju gadiem, ir sarukusi, jo Jaunpiebalgas pienotava vairs nedarbojas. Turpretim sekmīgi strādā divi uzņēmumi – “Piebalgas alus” un “Wenden Furniture”. Vidzemes augstienes mazskartā daba paver iespējas veidot bioloģiskās saimniecības. Nedēļu pēc LPIA sanāksmes Jaunpiebalgā astoto reizi notika amatniecības gadatirgus “Ražots Piebalgā”. (Nelielu ieskatu piebaldzēnu ražojumu klāstā ciemiņi guva speciāli sagatavotajā stendā pusdienu pārtraukumā, kad pie garajiem saimes galdiem gardu muti tukšoja slavenās Ķenča zupas bļodiņas ar nepieredzēti dāsnu jēra gaļas klātesamību, veselīgumam uzkožot Piebalgas ekoloģiskajā vidē izaudzētās dižogas un iemalkojot slaveno Piebalgas alutiņu.)
Nedaudz vēlāk Laimis Šāvējs pastāstīja par Jaunpiebalgas novada pašvaldības atbalstu uzņēmējiem. Dome izsludinājusi jauniešu biznesa ideju projektu konkursu. Pirmā kārta nebija sevišķi veiksmīga, jo pieteicies tikai viens pretendents, ar kuru jau noslēgts līgums par jumta skaidu ražotni. Rīkota arī jauniešu konference ar mērķi izzināt viņu domas par nepieciešamo atbalstu. Lai atbalstītu mazos ražotājus, labiekārtots Jaunpiebalgas tirgus laukums (LEADER projekta pirmajā kārtā laukumu nosedza ar bruģi, nākamajā kārtā septembra beigās laukumu papildinās Piebalgas arhitektūras stilam atbilstoši tirdzniecības namiņi). Izveidota preču zīme “Izvēlies Piebalgu!” – tajā iekodēta galvenā runasvīra cepures kontūra, kas vienlīdz asociējas ar līkumainajiem ceļiem un Gaujas līkločiem (astoņu gadu darbs, cītīgi organizējot populāros gadatirgus ar šo nosaukumu, bijis atdevīgs, šogad tika pasniegta pirmā preču zīme).
Iespēt neiespējamo 33 gados
Diezgan negaidīti par sanāksmes varoni kļuva mēbeļu ražotnes “Wenden Furniture” vadītājs Normunds Brēmers, kuru izpilddirektori apbēra ar jautājumiem tikpat aktīvi kā zemkopības ministri. Laikam jaunā uzņēmēja neparastais biznesa ceļš, atvērtība un atklātās, kaut reizēm visai neparastās atbildes, vedināja jautāt vēl un vēl, tāpēc šo žurnālistisko pingpongu atļaušos citēt sīkāk. Uzņēmumā ražo masīvkoka (bērza un ozola) krēslus un galdus, mēnesī top ap 10 000 krēslu, tā ir lielākā krēslu ražotne Latvijā un otra lielākā Baltijā. Jaunpiebalgā krēslu ražotne radusies sen, vēl piecdesmitajos gados kā Valmieras mēbeļu kombināta atzars, deviņdesmitajos gados tā nīkuļoja līdzīgi daudziem citiem Latvijas uzņēmumiem, kas nespēja pārorientēties kapitālisma saimniekošanas modelim.
Normunda dzīves raibie pagriezieni, kas viņu no Rīgas mēbeļnieku arodskolas praktikanta, kurš pārkrāmēja dēlīšus 1997. gadā, pēc sešiem gadiem aizbīdīja līdz ražotnes vadītāja postenim, varētu būt lielisks sižets filmai par jauna uzņēmēja tapšanu, jo viņš tikai ar paša prātu un spējām prasmīgi noturējis uzņēmumu cauri visiem krīzes līkločiem. Un visa notikumu virtene paspējusi savērpties pasaules vēsturē zīmīgo 33 gadu laikā. Normunda biznesa funktieris atšķīrās no neieinteresēto Jaunpiebalgas ceha īpašnieku viedokļa, tāpēc vēl pēc dažiem gadiem viņš pameta Piebalgu un izveidoja pats savu rūpnīcu Cēsīs, tās nosaukumā liekot pilsētas seno vārdu – Vendene. Nākamais pavērsiens – tika nopirkts Jaunpiebalgas cehs un 2007. gadā šurp pārcelta visa ražošana. To, kas notika kredītiem pārbagāta jauna censoņa dzīvē, krīzei sākoties, katrs spēj iztēloties. Bija pat brīži, kad nācies atlaist visus darbiniekus, taču ražošana neapstājās, tāpēc Normunds par svētīgu uzskata dzīves piespēlēto iespēju – sākot no prakses laikiem, pašam apgūt visas operācijas.
“Mums patīk uzskatīt, ka esam šai valstij absolūti nepieciešams uzņēmums,” bez liekas kautrības atzīst N. Brēmers, “jo darām vairākas nozīmīgas lietas. Esam lielākais darba devējs Jaunpiebalgas novadā – 70 cilvēkiem, 99 procentus produkcijas ražojam eksportam. Turklāt produkcijai ir augsta pievienotā vērtība, jo krēslu var uzskatīt par vissarežģītāko koksnes izstrādājumu. Galvenokārt produkcija ceļo uz Skandināvijas valstīm – Somiju, Zviedriju, Dāniju, dizains ir skandināvisks. Tā kā uzņēmumā top premium klases mēbeles, to cena Latvijas iedzīvotāju vairākumam nav pa kabatai”.
Pagaidām ražotāji nepeldas naudā, Normunds atklāti atzīst: esam melnstrādnieki, kas saņem kapeikas. Vairumtirgotāji krēslus nopērk par 25 – 30 eiro, bet Somijas vai Zviedrijas veikalos par tiem jāmaksā 150 – 200 eiro. Tāpēc nākotnes sapņos ietilpst sava veikalu tīkla veidošana Skandināvijas valstīs, lai preces varētu realizēt paši. Jau tagad “Spice Home” atvēruši savu salonu, kur mācās būt tirgotāji. Ar pašvaldību sadarbība ir laba, bārties sanākot reti, tomēr biznesu apgrūtina tas, ka katrai jaunai iecerei jāizlaužas cauri papīru birokrātijai, kas nereti aizņem pat astoņus mēnešus. Tikmēr ideja guļ.
Bet tagad jautājumu birums no zālē sēdošajiem.
– Kā jums ar konkurentiem?
– Latvijā tādu nav. Esam cītīgi piestrādājuši, lai viņus “panīcinātu”. Visu izšķir kvalitāte, kam izvirzām četrus pamatnoteikumus – kvalitatīva prece, kas saražota apsolītajā termiņā un pieprasītajā daudzumā, nesot peļņu. Ārzemju klientiem svarīga kvalitātes un cenas sabalansētība. Starp citu, kad 1997. gadā cehā ierados praksē, viena krēsla cena bija lielāka nekā pašreiz. No tā laika ražošanas efektivitāte ir augusi par 500 procentiem! Vadībā ir tikai divi piebaldzēni, pārējie pamazām un neatlaidīgi meklēti un piesaistīti no citurienes, bet nu jau arī viņi kļuvuši par piebaldzēniem. Latvijā nav skolas, kas izglītotu mums vajadzīgos ražošanas speciālistus, tāpēc nākas pašiem viņus audzināt no pamatiem. Vadības komandā ar saviem 33 gadiem esmu pats vecākais! Tāpat kā visur arī mēs izjūtam cilvēkresursu trūkumu. Statistiski gan Jaunpiebalgā skaitās bezdarbs, taču bezdarbnieki ir tie, kas nespēj, negrib un pat īsti negrasās strādāt, dzīvojot no pabalstiem. No 70 darbiniekiem aptuveni 55 ir nemainīgi, turpretim 15 ir mainīgie, ko nevar pāraudzināt! Strādnieki saņem vidēji 350 latu, vadība, protams, vairāk.
– Kur meklējat klientus?
– Kad ierados Jaunpiebalgā, krēslu ceham bija divi klienti, pašlaik to ir ap divdesmit. Par saviem līdzekļiem startējam starptautiskās izstādēs, lai parādītu savu preci. Domāju, ka Somijā un Zviedrijā katrs mēbeļu vairumtirgotājs zina “Wenden” ražotni, ja pat nesaista to ar Jaunpiebalgu, tad ar Latviju noteikti.
– Kas jums traucē straujāk pašiem ienākt Skandināvijas tirgū?
– Savā attīstības ceļā esam daudz kļūdījušies un iemācījušies nesteigties. Tāpēc jau trešo gadu mācāmies strādāt “Spicē”, kur dzīvē pārbaudām savas tirdzniecības idejas un pieņēmumus, nevis uzreiz metamies iekšā Skandināvijas tirgū. Kad nonācu Jaunpiebalgā, precei bija divi realizācijas ceļi – vai nu pa ceha vārtiem vai... katlumājā.
– Kāds ir gada apgrozījums?
– 1,6 miljoni latu. Karjeras sākumā biju mācīts, cik svarīgi ir nemitīgi kāpināt apgrozījumu. Tagad uzskatu, ka svarīgs ir nevis apgrozījums, bet peļņa, tāpēc negrasos noliegt, ka vēlamies strādāt mazāk, bet nopelnīt vairāk. (Šo negaidīti godīgo atzīšanos, ko parasti mēdz noklusēt, klātesošie uzņēma ar skaļiem aplausiem!)
Tiem, kas joprojām par atzīstamu uzskata Latvijā populāro biznesa pieeju – gāzt Latvijas mežus un izvest apaļkokus vai dēļus, der ielāgot Normunda teikto, ka ceļā no koksnes kubikmetra līdz krēslam pievienotā vērtība pieaug 13–kārt!
“Gara stiprināšana un garīguma uzturēšana caur dievišķajām mūzikas skaņām.”
Daļu no Jaunpiebalgas izpilddirektori skatīja nelielā ekskursijā pa autobusu logiem, bet tuvāk novērtēja pirms mēneša atklāto Svētā Toma baznīcu, kas apbrīnojamā kārtā – ne jau bez Dieva palīdzības – savā godībā atdzimusi par ziedotāju līdzekļiem. Nākamās paaudzes šo cēlo cilvēku vārdus varēs izlasīt zelta burtiem ierakstītus plāksnē pie baznīcas sienas. Jaunpiebalgas novadpētniecības muzeja vadītāja, savas puses vēstures enciklopēdija Vēsma Johansone atbraucējiem izklāstīja gan baznīcas vēsturi, gan atjaunošanas brīnumu. Baznīcai aprit divas nozīmīgas gadskārtas – pirms 210 gadiem tika iesvētīta pirmā, apjomā nelielā ēka, bet pirms 140 gadiem baznīcu paplašināja ar sānu apjomiem. Skaisti restaurēto dievnamu atbraukušo ciemiņu priekam piepildīja ērģeļmūzikas skaņas. Arī viena no latviešu klasikas pērlēm – Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis” (tieši uz šā instrumenta slavenais komponists mācījies ērģeļu spēli).
Kaut arī dabas saimniecībā “Lielkrūzes” pievakarē valdīja Jaunpiebalgas vidusskolā vērotais tukšums, to nepārspējami artistiski un oratoriski aizpildīja ģimenes galva Guntars Dolmanis ar stāstiem, dziesmām un izteiksmē bagātu mīmikas un žestu valodu. Pat tad, kad, ne lūgta, ne saukta, pāri ciemiņiem sāka līt netīkama smīgala un nācās pārcelt šovu uz siena šķūni. Viņa sievišķīgajai kundzei Valentīnai atlika to visu papildināt ar savu īpašo starojumu. “Lielkrūzes” ir lauku sēta ainaviskā vietā, ilgtspējīga, uz tautas tradīcijām balstīta ražošanas un dabas kopsakarību izpētes vieta. Te viss rit dabiskajā gaitā – ligzdo putni (mazais ērglis, zivjērglis, trīspirkstu dzenis un citi), grauzējdarbus netraucēti veic bebri, plašo teritoriju sakopj “dabiskās pļaujmašīnas” – ‘Konik’ šķirnes zirgi un ‘Šarolē’ liellopi. Ja saimniekam ir tik skanīga balss, nejūtamies pārsteigti, uzzinot, ka jau trešo gadu “Lielkrūzēs” notiek Vislatvijas dziesminieku saiets. Bet dabas skaistuma mīļotāji te var izbaudīt klusu mieru, vērojot ainavas un košās puķu dobes, neparastās baļķī iecirstās kāpnes vai apsūnojušo senjumtu.
“Ir tādi tautieši, kuru vietā, kā sacīt jāsaka, nekad neieliks citus.”
Kaut arī likās, ka Laimis Šāvējs un izpilddirektore Dace BišereValdemiere todien ne brīdi nepameta ciemiņus, tomēr, no “Lielkrūzēm” atgriežoties kultūras namā, viņi pie ārdurvīm sagaidīja visus īsti piebaldzēniskā veidolā. Tad arī varēja sākties jau minētais goda mielasts, kurā ar uzrunām uzstājās gan novada galva, gan galvenais runasvīrs – Ķencis, dimdēja vareni priekšnesumi un citādas izrīcības.