Rīga 9°C, apmācies, bez nokrišņiem, A vējš 3m/s
Trešdiena, 2024. gada 24. aprīlis 12:22
Vārda dienas: Nameda, Ritvaldis, Visvaldis
Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijai (LPIA) decembris allaž bijis gada veikuma vētīšanas un vērtēšanas laiks. Šogad noslēguma sanāksmei papildatbildību piešķīra pēcvēlēšanu gaisotne, kad mainījās daudzu izpilddirektoru statuss, politiķu frontē pārgāja arī līdzšinējais priekšsēdētājs Normunds Tropiņš, LPIA pulkā ienāca 39 jaunbiedri, tāpēc 6. decembrī, sēžot Rīgas domes deputātu vietās, izpilddirektori ne tikai apsprieda bijušo kopdarbu un ieskicēja nākotni, bet arī ievēlēja savu jauno vadību.
Saimnieku vārdā izpilddirektorus sveica Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks. Piesātinātās dienas vakarā savukārt izpilddirektori bija vienprātīgi, liekot visaugstāko atzīmi galvaspilsētas saimniekiem par viesmīlību, izdomu un perfekto organizāciju (ieskaitot autobusus 150 cilvēku pārvadāšanai iecerētajos maršrutos, kas piektdienas pievakares sastrēgumos un slapjdraņķī nebija viegls rēbuss).
LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis sveica gan tos izpilddirektorus, kuri veiksmīgi pārdzīvojuši vēlēšanas, gan jaunpienācējus. Viņš nezīmēja rožainas nākotnes ainas, jo gada sākums ar eiro ieviešanu radīs ne vienu vien sarežģījumu arī izpildvaras ikdienā. Tāpat nav skaidrības par valdības veidošanu, un pagaidām nekonkrētas ir struktūrfondu nākamo septiņu gadu aprises. Vienīgais stabilais darbības pamats – pieņemtais Latvijas valsts budžets. Tomēr A. Jaunsleinis atgādināja, ka pašvaldības spējušas izķepuroties daudz grūtākās situācijās. Īpašu paldies runātājs teica asociācijas līdzšinējai valdei un vadībai par prasmi darboties “savā lauciņā”, nejaucoties politikā. Ārzemēs vērotais un dzirdētais priekšsēdim ļauj atzīt, ka Latvijas modelis, pirms 16 gadiem izpilddirektoru asociāciju veidojot LPS paspārnē, darbojas sekmīgāk nekā citu valstu risinājumi. Šī kopdarbība bijusi un arī turpmāk būs abpusēji auglīga. Tomēr sevišķi uzmundrinošs bija A. Jaunsleiņa uzrunas nobeigums: “Būs labāk, nekā jūs domājat!”
Izpilddirektori par saviem tuvākajiem domubiedriem uzskata čehu kolēģus. Klātesošos sveica nesen ievēlētais UDITE viceprezidents Irži Horāneks. Viņa rūpju lokā būs Austrumeiropas valstis, kas ļauj cerēt uz labāku šo zemju specifisko problēmu izpratni, nekā tas bijis līdz šim. Čehijas Izpilddirektoru asociācijas vārdā zālēsēdošajiem sveicienu no vadītāja Jaromira Zajičeka un dāvanas bija atvedusi Bohumila Budkova no STMOU ČR.
Tradicionālo pārskatu par 2013. gadā un vienlaikus arī par četru gadu laikā paveikto LPIA priekšsēdētājs Normunds Tropiņš bija iecerējis kā fotogrāfijām bagātinātu atskatu kopīgajā gājumā. Četru gadu laikā notikušas 43 sanāksmes. Žurnāls “Logs” tās cītīgi atspoguļojis – gan diskutētos problēmjautājumus, gan izbraukuma sēdēs iepazītās pašvaldības, tāpēc referāta izklāstā minēšu tikai svarīgāko. Un svarīgākais ir fakts, ka no Latvijas 119 pašvaldībām visas ir LPIA dalībnieces, turklāt visi apzinīgi maksā biedru naudu un lielākais vairums arī cītīgi apmeklē sanāksmes (no 52 līdz pat 176 pārstāvjiem).
N. Tropiņš īsi atgādināja arī veiktās biedru aptaujas secinājumus, cerot, ka jaunajai valdei sekmēsies to īstenošana, kā arī teica daudzus PALDIES:
visiem kolēģiem, kas aizvadītajā gadā bija “namatēva” lomā;
Rīgas pašvaldībai par atbalstu un viesmīlību;
LPIA biedriem par ierosinājumiem, priekšlikumiem un konstruktīvu kritiku;
jaunajiem izpilddirektoriem, kuri ātri iekļaujas asociācijas kolektīvā;
visiem biedriem par aktivitāti ikmēneša sanāksmēs;
Latvijas Pašvaldību mācību centram (LPMC) par sadarbību semināru organizēšanā;
akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži” par atbalstu un sadarbību;
LPS padomniekiem par palīdzību sanāksmju jautājumu gatavošanā;
uzticamākajiem draugiem – čehu kolēģiem;
līdzšinējai valdei – Vandai Kezikai (Daugavpils novads), Jānim Baikam (Valmiera), Dmitrijam Pavlovam (Rīgas Austrumu izpilddirekcija), Guntaram Jēkabsonam (Sējas novads), Ārim Vilšķērstam (Madonas novads) un Gunāram Kurlovičam (Dobeles novads);
LPS padomniecei – LPIA darbības galvenajai koordinatorei Sniedzei Sproģei.
Pragmatiski ļaudis (ne gaisagrābšļi) būdami, izpilddirektori savos reģionos jau iepriekš bija vienojušies par atbilstošiem kandidātiem no katra reģiona un katra pašvaldību veida, tāpēc bez liekiem strīdiņiem, atklāti balsojot, vienprātīgi ievēlēja uzticamus varasvīrus un sievas. Lūgtum cienīt un godāt jauno LPIA valdi:
Vecumnieku novada izpilddirektors Guntis Kalniņš (viņš arī priekšsēdētājs!),
Rīgas Austrumu izpilddirekcijas izpilddirektors Dmitrijs Pavlovs,
Jūrmalas pilsētas izpilddirektore Gunta Smalkā,
Balvu novada izpilddirektore Inta Kaļva,
Saldus novada izpilddirektors Pēteris Dubra,
Rūjienas novada izpilddirektors Ivo Virsis,
Mālpils novada izpilddirektors Agris Bukovskis.
2014. gada 1. janvāris Latvijas vēstures annālēs tiks ierakstīts ne tikai kā eiro startapunkts. Šajā dienā Rīga kļūst par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Jēdziens “Rīga 2014” jau labu laiku iepriekš licis sarosīties visdažādāko jomu pārstāvjiem, kam rūp iespējami atraktīva un mākslinieciski augstvērtīga Rīgas “performance”. Daļu no šā piedāvājuma Rīgas saimnieki izpilddirektora Jura Radzeviča virsvadībā un Austrumu izpilddirekcijas izpilddirektora Dmitrija Pavlova tiešvadībā 6. decembrī ļāva izbaudīt LPIA gada sanāksmes dalībniekiem. Laikam gan katram todien uzjundīja doma par mantojumu. Par to, ko mēs katrs varam, gribam un spējam atstāt aiz sevis.
Nezinu, vai kokrūpnieks Augusts Dombrovskis mūslaikos būtu miljonārs, kaut ar mežu un koku saistītais bizness arī tagad ir viens no ienesīgākajiem. Lai cik liels bija viņa turīgums 20. gadsimta sākumā, gan tālaika, gan pašreizējo mīlgrāviešu acīs nozīmība ir naudas izlietojumam nevis paša labklājībai, bet vienkāršo strādnieku labā. Tieši simts gadus pēc uzcelšanas ar Rīgas domes gādību (deviņu miljonu latu budžetā nebija ne santīma “Eiropas naudas”) 2013. gada 4. maijā no pavisam apskretušas, iznīcībai tuvas esības augšāmcēlās viņa būvētā kultūras pils “Ziemeļblāzma”. Citādi kā par “balto namu”, kas pakalnā vīd jau iztālēm, to negribas dēvēt. Iespējams, ka lielveikala “Maxima” 21. novembra traģiskās sāgas ēnā Augusta Dombrovska stāsts šķita sevišķi pārsteidzošs, jo lika domāt ne jau tikai par minētā lielveikala, bet simtiem un tūkstošiem citu Latvijas uzņēmēju vīzdegunīgo attieksmi pret saviem darbiniekiem.
Pavisam citi principi virzīja Augustu Dombrovski. Laikā, kad Mīlgrāvi ar centru vis nesavienoja tilts, daudziem strādniekiem dzīve ritēja pēc viena scenārija – darbs un krogs kā vienīgā izklaides vieta. Inteliģentā ģimenē augušais, Latvijas kultūras ļaudīm tuvais kokrūpnieks saskatīja glābiņu kultūrā un sarūpēja vietu, kur tai pietuvināties. Saistošajā ekskursijā pa atjaunoto “Ziemeļblāzmas” pili izpilddirektori uzzināja arī to, ka pirmatnējā veidolā jau 1903. gadā no koka celto namu pēc pāris gadiem nodedzināja soda ekspedīcijas ļaunprāši. Taču šī neveiksme mecenātu mudināja sākt visu no jauna, uzceļot ugunsdrošu līdzinieku. Dombrovska namu uzskata par pirmo dzelzsbetona ēku Rīgā. Atklāšanas dienā izrādīta luga “Zelta zirgs”, kuras laikā uz skatuves pēc A. Dombrovska lūguma ticis iedegts ugunskurs, visiem apliecinot jaunās celtnes drošību pret sarkano gaili. Pils bija domāta gan pašdarbībai, gan kultūras pasākumiem un saviesīgai pasēdēšanai, gan bezalkohola biedrības vajadzībām (pārliecinātā atturības kustības patriarha novēlējums tiek turēts godā – pils jaukajā kafejnīcā nepiedāvā grādīgos dzērienus).
Izstāstīt par šo grezno celtni nav iespējams. Turp jābrauc katram pašam, vislabāk zaļumu mēnešos, lai pilnībā varētu izbaudīt jaukās pastaigas pa sešus hektārus plašā parka celiņiem, vērot bērnu rosību košajā rotaļlaukumā, skaidrā dienā apjaust Vecmīlgrāvja tēlu un varbūt pat samanīt jūru no jaunuzceltā skatu torņa. Kultūras pils uzsākusi rosīgu darbību – tā atvērta gan pašdarbnieku pulciņiem, gan visdažādākajiem koncertiem (iesaku cītīgi sekot afišai, jo daudzi pasākumi apmeklētājiem ir bez maksas!). Tad varēsiet savām acīm skatīt Lielo zāli ar 600 vietām, kas atkal atjaunota pirmatnējā veidolā, paplašinot telpu ar sānu galerijām, ko padomju gados aizbūvēja, lai radītu telpas pašdarbības kolektīvu vajadzībām, tāpat grezno Kamerzāli 200 klausītājiem. Telpas tiek piedāvātas arī korporatīviem pasākumiem. Īpašs stāsts saistās ar Rožu zāli, kuru ierobežoto līdzekļu dēļ bija plānots atjaunot bez greznajiem rožu ornamentiem. Tos finansēt apņēmās Rīgas Brīvostas pārvalde. Protams, ceļš no Rīgas centra uz kultūras pili nav ne īss, ne ātrs, bet vērtīgs gan. Tas paver laiku arī rosinošām pārdomām par mūžīgo un paliekošo pretēji gaistošajam.
Atzīšos, ka rakstā mazliet esmu grēkojusi pret hronoloģisko secību, jo patālo ceļu uz “Ziemeļblāzmu” izpilddirektori mēroja rīta pusē, pirms sanāksmes. Pēc sanāksmes nākamais pieturas punkts toties bija sasniedzams dažu minūšu gājienā no Rīgas domes. Mihaila Čehova Rīgas krievu teātris atrodas pašā pilsētas sirdī pie Līvu laukuma. 1883. gadā atklātais teātris ir vecākais krievu dramatiskais teātris ārpus Krievijas. 1931. gadā teātrī ieradās slavenais krievu režisors un aktieris Mihails Čehovs. Divu gadu radošais veikums bija tik nozīmīgs, ka Čehova vārds teātra nosaukumā iemūžināts uz laiku laikiem. Viņa skulptūra Hļestakova lomā kļuva par pirmo eksponātu topošajā Čehova muzejā. Tā materiālu apjoms aizvien pieaug. Kultūras allaž nepietiekamā budžeta apstākļos 2004. gadā gādību par Krievu teātri uzņēmās Rīgas dome, kas apņēmīgi virzīja teātrim tik nepieciešamās restaurācijas projektu. 2008. gadā aktieri atvadījās no iemīļotajām telpām vienlaikus ar skumjām un cerību par jaunu mūsdienīgu teātri. Līdzšinējais aprīkojums bija tik bēdīgs, ka teātris atdzima gandrīz vai no jauna (noārdīto būvmateriālu un konstrukciju apjoms atbilda 90 dzelzceļa vagoniem!). Restaurāciju papildināja arī pārbūve. Lai trupas bezmāju laiks neieilgtu, celtniecības darbus veica strauji – jau pēc diviem gadiem “Teātra romānā” varēja atšķirt jaunu lappusi. Izpilddirektoriem izrādīja teātra telpas, bet skatītāju zālē uzzinājām, ka pretēji daudziem teātriem te vienlīdz laba redzamība ir no visām sēdvietām zālē un balkonā. Paraugdemonstrējumos ciemiņi savām acīm varēja novērtēt tehnoloģiskās iespējas, ko paver mūsdienīgais skatuves aprīkojums. Rīgas krievu teātri pelnīti var uzskatīt par vienu no sabiedrības integrācijas veicinātājiem – jau padomju gados skatītāju vidū bija daudz latviešu.
Cauri nemīlīgajam slapjdraņķim autobusi ciemiņus vizināja uz pašu noslēpumaināko objektu – Nacionālās bibliotēkas jaunceltni. Diemžēl interesentu lielais pulks, kā arī Zolitūdes traģēdijas mācības lika mazliet mainīt ieceri – izrādīt ēku, tāpēc nācās samierināties ar pirmā stāva plašumiem. Tomēr arī no šā centrālā skatupunkta bija lieliska iespēja ļauties iztēlei, kad, staigājot pa kāpnēm, eskalatoriem un gaiteņu pārejām, rosīsies lasītkārie apmeklētāji, kad ieslīpā stikla siena saskaņā ar arhitekta Gunāra Birkerta ideju būs piepildīta ar dāvinājumiem “Tautas grāmatu plauktam”, ko draudzīgā “ķēdītē” no rokas rokā 18. janvārī uz bibliotēku “pārnesīs” grāmatu draugi. Turklāt katrs dāvinātājs varēs virtuāli atrast sava ziedojuma konkrēto novietni stiklotajā sienā sešu stāvu augstumā.
Pievienoto vērtību ekskursijai piešķīra ciemiņi, kuri šurp bija braukuši speciāli pie izpilddirektoriem.
Kultūras ministre Dace Melbārde uzsvēra to, cik svarīgi ātrāk šo ēku iedzīvināt, lai tā no neparastas jaunceltnes kļūtu par rosīgi funkcionējošu organismu. Tomēr ministres vizītei bija papildvēlme – bijusī Nacionālā kultūras centra vadītāja un aizvadītās vasaras dziesmu un deju svētku “pati galvenā virsdiriģente” tieši Gaismas pilī vēlējās teikt izpilddirektoriem paldies par to gaismu, ko viņi palīdzēja radīt vasarā. Tikai ar pašvaldību atbalstu bija un arī nākotnē būs iespējams nodrošināt vērienīgo tautas kopāsanākšanu no visām Latvijas malām.
20. decembrī celtnieki paziņoja, ka darbi oficiāli pabeigti. 6. decembrī tie tuvojās noslēgumam, tomēr Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks uzsvēra, ka bibliotēkas kolektīvam tikai tagad viss sāksies. Lai tā sniegtu plānoto devumu ne tikai Rīgai, bet arī Latvijai.
Arhitekts Jānis Dripe īsumā atgādināja ēkas sarežģīto un pretrunām bagāto tapšanas vēsturi. Pasaulslavenā arhitekta Gunāra Birkerta projekts tapa 1989. gadā, tātad no idejas līdz tās īstenojumam Daugavas krastā pagājuši 25 gadi! Viņš arī citēja Nacionālās bibliotēkas īsu “dosjē”– nepilni 44 tūkstoši kvadrātmetru, pāri par 120 tūkstošiem kubikmetru. 114 miljoni latu, kas investēti būvniecībā, ēkai ļauj kļūt par Latvijas vēsturē vērienīgāko kultūras investīciju. Bibliotēkas lejas stāvs būs atvērts 24 stundas septiņas dienas nedēļā. Vienlaicīgi bibliotēka varēs uzņemt tūkstoti apmeklētāju, bet dienā apkalpot ap trim tūkstošiem lasītāju. Unikāls būs brīvpieejas fonds ar 350 tūkstošiem drukāto vienību. J. Dripe pastāstīja, ka lasītavu logi būs pavērsti pret Daugavu un unikālo Vecrīgas panorāmu, bet administrācijas telpas “skatīsies” uz Pārdaugavu. Pēc īsā dosjē Jānis Dripe mudināja izpilddirektorus pievērsties diskusijām ar ciemiņiem un celtnieku pārstāvjiem, bet daudzi izmantoja iespēju paklejot pa tobrīd vēl tukšajām telpām, izjūtot lepnumu par to, ka pēc 25 gadu peripetijām Rīgai tomēr būs savs “stikla kalns”, kuru tāpat kā abus iepriekšējos objektus nebūs kauns rādīt “kultūras galvaspilsētas” viesiem un atstāt mantojumā nākamajām paaudzēm.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017