Rīga 4°C, mākoņains, bez nokrišņiem, ZR vējš 5m/s
Piektdiena, 2024. gada 19. aprīlis 15:01
Vārda dienas: Fanija, Vēsma
Politiskā lēmējinstitūcija
Pie LPS šūpuļa stāvēja Latvijas Tautas fronte (LTF). Šī organizācija veidojās kā tautas kustība, kas sāka ar negatīvismu pret tolaik pastāvošo totalitāro varas sistēmu un pakāpeniski nonāca pie savas sūtības – atjaunot Latvijas valsti kā vietu, kur saglabāties un attīstīties latviešu tautai. Tautas kustība pēc savas būtības bija masu partija ar vienkāršiem principiem un skaidru mērķi. Īpaša loma bija ienaidnieka – interfrontes esamībai. Kamēr pastāvēja spēcīgs ienaidnieks, tikmēr pastāvēja tautu vienojošās saites.
LPS organizatorisko struktūru veidoja pēc LTF parauga. Atšķirībā no šālaika partijām LTF bija klasiska organizācija ar augstu iekšējās demokrātijas pakāpi. Citādi arī nevarēja būt, jo tālaika paaudze tikko bija dzīvojusi totalitārismā, kur visa oficiālā struktūra balstījās uz meliem – padomes tika “vēlētas”, nepastāvot alternatīvām, šķietami valdošās padomes neko nevadīja. Vara bija koncentrēta elitāras slepenas izpildvaras rokās, kas piesedzās ar komunistiskās partijas it kā vadošo lomu un izlikās, ka lēmumus pieņem valdība.
Tautas frontes kongresa delegātus izvirzīja nodaļu sapulcēs pēc kvotu principa. Delegāti kongresā ievēlēja gan priekšsēdētāju, gan valdi. Nekādu iespēju priekšsēdētājam izvēlēties valdes locekļu pusi (šādu nedemokrātisku sistēmu Latvijas partijās ieviesa deviņdesmito gadu nogalē) toreiz nebija. Cilvēki tolaik pat iedomāties nevarēja, ka amatpersonas jāievēl atklātās vēlēšanās (šādu nedemokrātisku sistēmu “tiesiskuma koalīcija” ieviesa tikai nesen).
Pēc šāda parauga tika veidots LPS kongress, piešķirot katrai LPS dalībniecei – pašvaldībai vienu vietu. Tāda kārtība nepatika Rīgas pilsētas pašvaldībai (toreizējā pilsētas vadība dibināšanas kongresu otrajā dienā atstāja, bet Rīgas rajonu un priekšpilsētu pašvaldības, kas tāpat kā pilsētas pašvaldība darbojās pēc Pilsētu pašvaldību likuma, ar entuziasmu iesaistījās LPS darbā).
Ideja par pašvaldību kopīgu politiku tolaik šķita jaunums. Tautas frontes laikos izvēle bija vienkārša – labie spēki (kas atbalstīja Latvijas neatkarību) un sliktie spēki (kas šai neatkarībai pretojās). Periodā starp augusta puču Maskavā un LPS dibināšanas kongresu trīs interfrontes vadīto padomju (Daugavpilī, Rēzeknē un Rīgas pilsētas Kurzemes rajonā) darbība tika apturēta, bet vara nodota valdēm ar LTF vairākumu.
Interesanti, ka, neraugoties uz 100% tautfrontiešu pārstāvniecību, dibināšanas kongress šādu praksi noraidīja, pieņemot rezolūciju pret tautas vēlētu pašvaldību atlaišanu. Rīga līdz pat 1994. gada vēlēšanām neiestājās Pašvaldību savienībā, uzskatīdama, ka var iztikt bez citu pašvaldību atbalsta. Rīgas LTF frakcijai bija labas attiecības ar Augstākās Padomes LTF frakciju un lielāka administratīvā un finanšu kapacitāte. Rīgas rajonu un priekšpilsētu pašvaldības domāja citādi un aktīvi iesaistījās Godmaņa valdības atbalstā, taču Rīgas vadība nereti pārstāvēja citus ekonomiskos grupējumus un citas intereses.
Līdz ar to kongress izveidojās kā politikas instruments, kurā katrai pašvaldībai neatkarīgi no pārstāvēto iedzīvotāju skaita ir viena balss. 1993. gadā (LPS 3. kongresā) Rīgas rajoni un priekšpilsētas lūdza pārējo pašvaldību atbalstu pret Rīgas centralizāciju, taču šo atbalstu nesaņēma, atstājot risinājumu jaunizveidotās Rīgas domes ziņā (pirmā dome tika veidota no visu mērogu Rīgas deputātiem – 30 deputātu no Rīgas pilsētas padomes un pa pieciem deputātiem no rajonu un priekšpilsētu deputātiem – kopā arī 30). Rajonu un priekšpilsētu pārstāvji jau toreiz norādīja uz sagaidāmo konfrontāciju starp centrālo valdību un Rīgu centralizācijas rezultātā. Kongress Rīgas rajonu un priekšpilsētu viedokli neatbalstīja. Tagad redzams, cik daudz Rīga un Latvija zaudē nevajadzīgas konfrontācijas dēļ, kas nebūtu tik izteikta decentralizēta modeļa gadījumā.
Tas bija piemērs, kā centrālās valdības kļūda ietekmē pašvaldības, kas jūtas piederīgas pie savas valsts, kuras atjaunošanā pašvaldībām bijusi izšķiroša loma. (1990. gada 4. maija Deklarācijas teksts, kur Augstākā Padome atsaucas uz pašvaldību doto uzdevumu atjaunot valsti.)
Kongress un LPS transformācija no sabiedriskas organizācijas par biedrību
90. gadu sākumā un vidū tika pieņemti labāki likumi nekā tagad. Atjaunotā demokrātija bija jauna un radoša, un likumu tapšanā aktīvi piedalījās paši deputāti, kas lielā mērā pārstāvēja tautas intelektuālo potenciālu. Viņi centās likumos neiekļaut normas, bez kurām varētu iztikt. Dažreiz pašā sākumā tika pieņemti kodeksveida likumi, ko iedzīvotājiem bija vieglāk lasīt un saprast.
Tagad lielāko daļu likumu sagatavo ierēdņi, jau iepriekš ieprogrammējot cilvēka atsvešināšanu no likumdošanas. Sarežģītie likumi, kuros doti daudzi uzdevumi sekundārajai Ministru kabineta likumdošanai, padara likumu pielietojumu par šauri specializētu juridiskās sacensības jomu. Vienkāršas un skaidras normas sastopamas aizvien retāk.
Sākotnēji politiskās partijas, biedrības, nodibinājumus un dažāda rakstura NVO aprakstīja viens vienkāršs likums – “Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām”. Ar nolūku sarežģīt partiju un biedrību darbību organizācijas tika sadalītas pa tipiem un pieņemtas no jauna. Visos gadījumos ieviesa kavējošas normas, tā īpašu ļaunumu nodarot politisko partiju attīstībai.
Attiecībā uz LPS kongresu nācās šo normāli izveidoto politisko pārstāvniecību noformēt kā īpašu institūciju, kuras darbību neregulē likums, bet LPS statūti.
Biedrībai likumā paredzēts, ka visi biedri ir vienlīdzīgi. Pēc būtības tas nozīmē demokrātisko centrālismu – ar 50% + vienu balsi var pieņemt lēmumu par sliktu mazākumam. LPS pieredze bija citāda – domājot par mazākuma interesēm, tika radītas veto tiesības katram no pašvaldību veidiem (administratīvi teritoriālās reformas (ATR) sākumposmā bija pieci pašvaldību veidi, pašlaik ir divu veidu vietējās pašvaldības). Šāda nostāja neatbilst no boļševiku laikiem pazīstamajam demokrātiskajam centrālismam, toties atbilst organizācijai, kas dibināta visu savu biedru interesēs.
Biedrības biedru sapulcē katru biedru pārstāv viens balsotājs. LPS attīstība noveda pie lielākas pārstāvniecības galvaspilsētai Rīgai – tās iedzīvotāju skaits ir lielāks nekā pārējām lielajām pilsētām kopā un vēsturiski LPS dibinātājas bija četru Rīgas rajonu un priekšpilsētu pašvaldības. Vēlāk LPS iestājās visi seši galvaspilsētas rajoni un priekšpilsētas. Vienotajai Rīgas pašvaldībai, pārņemot saistības un tiesības, tika iedibināta Rīgas pārstāvniecība septiņu delegātu sastāvā.
Pēc ATR pirmās kārtas kongresā tika izveidota atšķirīga pārstāvniecības kvota, lai aktīvāk iekļautu politisko lēmumu pieņemšanā plašāku pašvaldību politiķu loku un veidotu politisko lēmumu pēc iespējas iedzīvotāju interesēs.
Tādējādi katra kongresa laikā tiek sasaukta arī biedru sapulce, lai tajā apstiprinātu Biedrību likumā paredzētos jautājumus. Biedru sapulce neskata politiskus jautājumus – to izlemšanai ir domāts kongress.
Galvenā kongresu diskusiju dimensija – centralizācija/decentralizācija
Kā redzams no šajā “Loga” izlaidumā ievietotā kongresu saturiskā pārskata, kongresu politiskajās rezolūcijās un kongresos pieņemto pašvaldību attīstības vadlīniju tekstos ir skarts ļoti plašs jautājumu loks.
Pašvaldības nekad nav pretstatījušas sevi valstij – tās aktīvi reaģējušas uz politisko dienaskārtību, nereti paužot pat ļoti aktīvu pozīciju par vēlamajiem risinājumiem. Valstī kungs ir ne vien tauta, kuras vārdā ļauts runāt Saeimas deputātiem, bet arī šīs pašas tautas teritoriālo interešu grupas, kuru vārdā uzstājas pašvaldību deputāti. Pašvaldība ir tuvāk iedzīvotājiem nekā valsts un tiešāk pauž iedzīvotāju intereses.
Mēs atguvām neatkarību, balstoties uz pašvaldībām. Līdz pat Krievijas okupācijas karaspēka izvešanai centrā bija zināma divvaldība, bet pašvaldībās 1989. gada pašvaldību vēlēšanās (ar trīs izņēmumiem – Rīgas Kurzemes rajonā, Daugavpilī un Rēzeknē) uzvarēja Tautas fronte. Pēc puča Maskavā vara pašvaldībās pilnībā pārgāja Tautas frontes rokās – līdz ar to pārejas periods no totalitārās sistēmas uz kapitālismu tika īstenots ar pašvaldību starpniecību.
Pašvaldību rīcībā nonāca vairāk nekā trešdaļa publiskā kopbudžeta resursu un īpašumā – būtiska daļa valsts īpašumu un uzņēmumu, sadzīves pakalpojumu un ēdināšanas iestādes, siltumsaimniecība, ūdens un atkritumu saimniecība, ceļi un publiskās lietošanas infrastruktūra, slimnīcas un skolas. Divu gadu laikā strauji attīstījās likumdošana, un Latvijas pašvaldību autonomijas pakāpe ievērojami pārsniedza attīstītākajās Rietumu demokrātijās sastopamo. Šo situāciju raksturo pirmo LPS kongresu rezolūcijas, kas prasīja nostiprināt pašvaldību demokrātijas iekarojumus.
Diemžēl jaunizveidotās vai atjaunotās politiskās partijas pēc 5. Saeimas vēlēšanām sāka gudrot, kā pašvaldībām atdoto varu atkal atņemt. Daži centralizācijas pasākumi, piemēram, skolotāju algu pārņemšana, notika jau Augstākās Padomes laikā. Latvijā apstiprinājās visā pasaulē atzītā publiskās izvēles teorija, kas apgalvo, ka valsts ierēdņi un valsts politiķi darbojas personiskajās interesēs. Kā jau tas politikā pierasts, patiesā darbība tika piesegta ar apgalvojumiem, ka centrālā vara īsteno pretējo.
To, ka stiprai valstij vajadzētu balstīties uz stiprām pašvaldībām, bija neērti noliegt. Tāpat bija neērti atklāti runāt par centralizāciju (pašvaldību kompetenču nodošanu valstij) un koncentrāciju (totalitārisma laikmetam raksturīgās hierarhiskās sistēmas atjaunošanu). Vajadzēja paiet laikam, lai par to atļautos atklāti runāt, jo starptautiskie līgumi, kam Latvija pievienojās ik gadu, prasīja un apgalvoja pretējo.
Pirmā lielā centralizācija – pedagogu darba samaksas pārņemšana – pašvaldībās īpašu pretestību nesastapa. 1992. gadā pašvaldību finansēm vēl trūka patstāvības, skolotāji tolaik nesaprata, kādas sekas būs nonākšanai centrālās valdības pārpalikuma finansējuma statusā. Vairums skolotāju vēl šobrīd nav sapratuši, ka tieši centralizācija izsauca mācību rezultātu pasliktināšanos un skolotāju grimšanu nabadzībā.
Otro lielo centralizāciju – valdības mēģinājumu likvidēt rajonu pašvaldības un nozīmēt gubernatorus – LPS 3. kongress noraidīja. Centrālistiem izdevās rajonus likvidēt tikai 16 gadus vēlāk, bet centieni ieviest gubernatorus (tie turpinās aizvien jaunās formās) nav vainagojušies ar panākumiem.
Trešo lielo centralizāciju – Rīgas rajonu un priekšpilsētu likvidāciju – LPS 3. kongress pieļāva. Valdība to arī izmantoja, un tagadējās Rīgas pašvaldības un Ministru kabineta attiecības ir toreizējās centralizācijas rezultāts.
Ceturto lielo centralizāciju – primārās un sekundārās veselības aprūpes pārņemšanu centrālās valdības atbildībā – LPS kongresi nespēja novērst. Process tika organizēts, aizbildinoties ar Pasaules Bankas ekspertu padomiem un pakāpeniski, sākumā atstājot pašvaldībām tiesības noteikt slimokasu reģionu politiku. Diemžēl vietējie jautājumi šķita svarīgāki un uz reģionālo slimokasu padomēm tika nosūtīti pašvaldību slimnīcu vadītāji, kas neprata aizstāvēt decentralizāciju.
Piektā lielā centralizācija – rajonu vēlēšanu atcelšana – notika slepeni, ar viltību iemānot šo jautājumu Saeimā uz trešo lasījumu. Kongresā to nācās vērtēt jau kā notikušu faktu, kas tika īstenots bez konsultācijām ar pašvaldībām. Tāpēc ilgāku laiku pastāvēja pagaidu variants tieši nevēlētu rajona padomju formā.
Sesto centralizāciju – izpildvaras un lēmējvaras atdalīšanu – pašvaldībās izdevās aizkavēt. Centrālā valdība regulāri nāk klajā ar centieniem pakļaut pašvaldības izpildvaru centrālajai valdībai, taču LPS balstās uz Eiropas Vietējo pašvaldību hartas tēzi par pašvaldību izpildvaras atbildību vēlētajām domēm. Tomēr ar dažādiem ieganstiem šo totalitārisma sistēmai raksturīgo ideju izvirza arvien jauni centrālie politiķi un ierēdņi.
Saspringta situācija joprojām ir ar pašvaldību īpašumu un uzņēmējdarbību. Valdība kopš deviņdesmito gadu pirmās puses cenšas ierobežot pašvaldību īpašuma autonomiju un pašvaldību tiesības uz efektīvu uzņēmējdarbību savu iedzīvotāju interesēs. Talkā tiek ņemti gan ideoloģiski, gan no novecojušām ekonomiskajām teorijām ņemti argumenti, gan solījumi tādējādi (caur neko nedarīšanu) apkarot korupciju.
Tikpat saspringts stāvoklis ir ceļu nozarē. Deviņdesmito gadu sākumā tika pieņemts stratēģiski nepareizs lēmums pašvaldību ceļus finansēt no vienota ceļu fonda. Uzpūšot sociālos un birokrātijas paplašināšanas izdevumus, valsts izvēlējās samazināt izdevumus ceļiem, tādējādi liekot šķēršļus reģionu attīstībai un palielinot depopulāciju. Diemžēl joprojām turpinās strausa politika – paslēpt galvu smiltīs un gaidīt pilnīgu ceļu sabrukumu.
Atkal un atkal centrālā valdība piedāvā samazināt pašvaldību finanšu autonomiju, pretī solot “taisnīgāk” sadalīt uz centrālo kasi pārņemtus nodokļu ieņēmumus. Tāpēc par fiskālās centralizācijas apturēšanu jārunā arī 25. kongresā.
Kopš pašiem pirmajiem kongresiem dienaskārtībā ir jautājumi par pašvaldību demokrātiju un tās principiem. Centrālisti sāka ar sagrozītu Satversmes interpretāciju. Egils Levits centās saskatīt nepierādāmo un sagrozīt Satversmes 58. pantu – it kā no šā panta izrietot vienota hierarhiskā sistēma. Likumā par pašvaldībām jau pašā sākumā tika iestrādāta nepamatoti liela Ministru kabineta loma, ļaujot tam regulēt arī pašvaldību funkcijas.
Apkaunojoša ir atklāto balsojumu ieviešana par valsts un pašvaldību amatpersonām. Totalitārās sistēmas piekritēji izmanto katru izdevību, katru sabiedrības neinformētību, lai virzītos pretī PSRS laika vērtībām.
Centieni iegrožot pašvaldības turpinās. Deviņdesmito gadu vidū pašvaldību darbiniekus mēģināja iekļaut valsts civildienestā. Pēdējos gados tiek kalti plāni par vienotas nomenklatūras (līdzīgi PSRS laiku “kadru rezervei”) izveidošanu valsts un pašvaldību uzņēmumiem. Ik pa laikam kāds ierosina pašvaldības pakalpojumus sniegt vienotā veidā.
Pašvaldību demokrātijas pamatjautājumi detalizēti raksturoti 24. kongresa rezolūcijā. Arī šāgada kongresā Aizkrauklē risināmais pamatjautājums ir par to, kā apturēt centralizāciju un koncentrāciju, kas vienu reizi – 1940. gadā jau noveda pie brīvības un neatkarības zaudēšanas. Saglabāt stipras pašvaldības ir nacionālās drošības jautājums.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017