JAUNJELGAVA – VĀRTI UZ SĒLIJU

Ikviena vieta sākas ar vārdu un piederības zīmi. Jaunjelgavai tas ticis dubultā – gan pilsētas (un arī novada) nosaukumu veido divi vārdi, kas vairāku gadsimtu ilgajā mūžā cieši saauguši, gan divkāršais svars kā pilsētas un novada centram, vienlaikus atverot vārtus uz Augšzemi, jo tieši šeit sākas Sēlija.

Jaunjelgavas vēstures un šodienas iezīmes

Jaunjelgavas vēsture sniedzas tālā senatnē. 13. gadsimtā Jaunjelgavas vietā atradās sena sēļu pils, ko nopostīja vācu krustneši. Tās vietā sāka veidoties apdzīvota vieta, un ap 1450. gadu te jau bija muiža. 1590. gadā Jaunjelgavai, kas savā pirmsākumā saukta par Sēreni, Jaunpilsētiņu vai Jaunpilsētu, vēlāk par Jelgaviņu, Jauno Jelgaviņu un Lubu Jelgavu, Kurzemes hercogs Frīdrihs piešķīra miesta tiesības.

Polijas–Zviedrijas kara laikā to nopostīja, bet 1646. gadā atjaunoto miestu hercoga Fridriha atraitne Elizabete Magdalēna nosauca par Fridrihštati un uzdāvināja tai 2830 desetīnu zemes, tā izvirzot par otro lielāko pilsētu Latvijā aiz Rīgas. 1647. gada 14. jūlijā miestam tika piešķirtas pilsētas tiesības un ģerbonis. Jaunjelgava ir 14. vecākā pilsēta Latvijā.

Ģerbonim hercogiene izvēlējās savu senču dzimtenes Pomerānijas simbolu – sarkanu grifu sudraba vairogā. No turienes Latvijai tik neparastais putns “iesēdies” arī šodienas Jaunjelgavas atpazīstamības zīmē. Jaunjelgavas novada ģerbonim no pilsētas ģerboņa aizgūts grifs, bet no Staburaga pagasta ģerboņa – ūdens lāses, kopā simbolizējot novada sešas teritorijas – Jaunjelgavas pilsētu un Daudzeses, Seces, Sērenes, Staburaga un Sunākstes pagastu.

Pie Jaunjelgavas senajām iezīmēm pirmām kārtām jāmin atrašanās likteņupes krastos. Tā kā Daugavas ūdensceļam bija liela nozīme Rīgas tirdzniecībā ar austrumiem, līdz ar to varēja attīstīties arī Jaunjelgava, jo šeit atradās preču pārkraušanas vieta. 19. gadsimta sākumā Jaunjelgavā no importētajām izejvielām ražoja cigārus, ziepes, adatas un šokolādi. 20. gs. 20. un 30. gados Jaunjelgava izveidojās par tīru un sakoptu pilsētiņu. Tajā darbojās divas valču dzirnavas, zeltera un limonādes fabrika. No visiem strādājošajiem trešdaļa nodarbojās ar zemkopību un 8% – ar tirdzniecību.

Daugava reizēm nesusi arī lielu postu – tā lieli plūdi pilsētu piemeklējuši 1773. gadā un vairākas reizes arī pagājušajā gadsimtā. Lai pasargātu Jaunjelgavu no plūdiem, 30. gadu beigās uzcelts trīsarpus kilometru garš un trīs metrus augsts dambis, ko gan upe 1951. un 1952. gadā pārrāva, appludinot ielas un piespiežot iedzīvotājus pārvietoties ar laivām un pat evakuēties. Tikai pēc Pļaviņu HES uzcelšanas pilsēta ir pasargāta no plūdiem.

Pirms trim gadiem Daugavas krastā aptuveni divu kilometru garumā izveidota Pastaigu taka. Tā ved gar seno pārceltuves vietu un izbūvētu pietauvošanās vietu laivām, kuteriem un ūdens motocikliem, šeit ir arī vairāki rotaļu laukumi bērniem, peldvieta, atpūtas vietas, automašīnu stāvvieta un velonovietne.

Otra Jaunjelgavas īpatnējā iezīme saistās ar ebrejiem – līdz I pasaules karam Jaunjelgava bija vienīgā vieta Baltijā, kur iedzīvotāju absolūto vairākumu veidoja ebreji. 1881. gadā no pilsētas 5820 iedzīvotājiem 71% bija ebreji. I pasaules kara sākumā visiem Jaunjelgavas ebrejiem Krievijas valdība pavēlēja atstāt pilsētu, un daudz bēgļu pārcēlās uz Rīgu un vēlāk arī emigrēja uz ASV. 1935. gadā Jaunjelgavā pārsvarā dzīvoja latvieši, bet ebreju bija vairs tikai ceturtā daļa. 1941. gada vasarā holokausta laikā gandrīz visi pilsētas ebreji tika nogalināti – Totēnu priedēs bojā gāja 585 cilvēki, ko pēc kara pārbedīja no jauna izveidotajos nacistiskā terora upuru kapos.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Jaunjelgavas pašvaldība kopā ar ebreju reliģisko biedrību “Šamir” veica ebreju kapsētas sakopšanu. Kapu teritorijā par jaunu tika uzlikti ap simts nokritušu, sašķiebušos vai zemē iegrimušu pieminekļu, bet kādreizējās kapličas drupas iekonservētas kā piemiņas vieta.

Pilsētas vēsturiskais centrs un nākotnes ieceres

Jaunjelgava izvietojusies it kā uz vairākām terasēm: pirmā ir lejā pie Daugavas, otrā – vēsturiskais centrs, trešais līmenis ir tur, kur atrodas skola, un nākamā terase vēl augstāk.

Pilsētas vēsturisko centru, kas ir 17.–19. gadsimta valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis, rotā viena no Latvijas mazpilsētās lielākajām un skaistākajām jūgendstila ēkām – 1912. gadā celtais pilsētas valdes nams ar skulpturāliem veidojumiem ēkas fasādē un Jaunjelgavas simbols – guļoša akmens lauvas skulptūra, kam kādreiz no pamatnes tecējis ūdens, tātad tā reizē bijusi arī strūklaka.

“Pie strūklakas mēs tomēr esam tikuši, jo šovasar ierīkojām savu Jaunjelgavas Staburagu, ko vēl papildinās apgaismojums un apstādījumi,” priecājas Jaunjelgavas novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Evija Vectirāne. “Vecpilsētas parks ir atjaunots un kļūst aizvien skaistāks, bet labiekārtošana turpinās.”

No senajiem laikiem pilsētas vēsturiskajā centrā saglabājies Sadraudzības biedrības nams, kas celts par dažādu biedrību naudiņām un iedzīvotāju ziedojumiem un dibināts 1895. gadā. Tolaik tur bija skatuve, sarīkojumu zāle un tējnīca un darbojās dziedāšanas, teātra, ugunsdzēsēju pūtēju, grāmatu apmaiņas, dāmu, palīdzības un citas biedrības, bet tagad ir mājvieta kultūras namam un deju kolektīviem “Kodoliņš”, “Atvars” un “Vīzija”, jauktajam korim, bērnu popgrupām un amatierteātrim, kā arī viens spārns atvēlēts bibliotēkai.

Turpat netālu centrā gozējas arī Brunavas (Hibšbergas) muiža, kas celta vienā laikā ar pareizticīgo un baptistu baznīcām. Pavisam Jaunjelgavā ir četras dažādu konfesiju baznīcas – Svētā Krusta Romas katoļu baznīca, Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo baznīca, baptistu baznīca un Mārtiņa Baltā luterāņu baznīca – par hercoga Jēkaba līdzekļiem 17. gadsimtā būvētā 1947. gadā nodega, bet pēc desmit gadiem tika uzcelta jauna guļbūves beztorņa baznīca, kurai 1960. gadā piebūvēja mācītāja Mārtiņa Kartiņa projektēto torni, kurā atrodas viens no lielākajiem čuguna zvaniem Latvijā.

Savukārt jaunlaiku svētumus Jaunjelgavā veido Pēteris Graudulis. Viņa darbnīcā un ekspozīcijā “Daiļamatnieku sēta” var aplūkot koka, dzintara un brieža raga brīnumainās pārvērtības dekoratīvos šķīvjos, svečturos un cibiņās, kā arī meistars restaurē antīkās mēbeles. Grauduļa kungam par nopelniem latviešu daiļamatu mākslas un īpaši koktēlniecības attīstībā un popularizēšanā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

“Reizēm jau mēs visi iedomājamies, kāda pēc desmit vai piecdesmit gadiem būs tā vieta, kur dzīvojam. Jaunjelgavu es labprāt redzētu kā iepirkšanās vai izklaides centru, jo nav daudz tādu pilsētiņu, kur iebrauc iekšā un viss ir – laukums, centrs, veikali, kā senāk te bija,” teic Jaunjelgavas pašvaldības vadītājs Guntis Libeks. “Ja atrastos kāds investors, kurš novērtētu šo potenciālu, šeit iespējams izveidot reģionālu iepirkšanās vietu kā, piemēram, Alpos – mazi veikaliņi, kafejnīciņas, izklaides vietas.”

Novada nākotnes raksturojumā Jaunjelgava definēta kā jauniešu pilsēta, kas piesaista jaunatni aktīvās atpūtas baudīšanai un izglītošanai, un arī attīstības centrs, kurā izveidoti kokapstrādes uzņēmumi un ar kokapstrādi saistīti pakalpojumi. Nākotnei tuvāk jaunjelgavieši tikuši ar otro uzstādījumu, jo viņu teritorijā reģistrēts ļoti spēcīgs uzņēmums – SIA “Billerudkorsnäs Latvia”, kas ir ne tikai viens no lielākajiem Latvijā, bet saglabā arī līderpozīcijas Baltijas mežizstrādātāju vidū. Uzņēmums savulaik izveidojies uz SIA “Latsin” bāzes, tāpat kā četras granulu ražotnes – viena Jaunjelgavā, pārējās citos novados.

“Lielākā problēma tāpat kā visur – mums ir uzņēmumi, kas turas, bet brīvu darba vietu jauniešiem nav. Tā jau ir tā mūsu nolemtība, ka jauni cilvēki nedzīvos tur, kur viņiem nebūs darbs, bet skolās tādēļ trūkst bērnu. Arī Jaunjelgavas vidusskola diemžēl ir apdraudēto sarakstā, neraugoties uz to, ka tā īsteno trīs izglītības un 14 interešu izglītības programmas un ka tai ir laba sporta zāle, stadions un trenažieru zāle. Šogad vidusskolu absolvēja tikai deviņi jaunieši,” sarūgtinājumu pauž G. Libeks.

Šobrīd skola tiek siltināta projekta “Mācību korpusa un sporta zāles fasāžu vienkāršotā renovācija” ietvaros, kur 85% izmaksu sedz Klimata pārmaiņu finanšu instruments. Jaunjelgavā nesen nodota arī koģenerācijas stacija, taču apkure, vienalga, sanāk dārga, jo maz patērētāju un trasēs lieli zudumi, kaut tās ir jaunas. “Tie, kas dzīvo daudzdzīvokļu mājās, sākoties apkures sezonai un saņemot rēķinu, par pašvaldību neko labu nedomā.” Tam pretstats ir moderni renovētā ēka, kur katrā dzīvoklī uzlikts savs skaitītājs un arī rēķini ievērojami samazinājušies. “Piespiest jau nevienu nevar, turklāt, ja mājas iedzīvotāji ir gados veci cilvēki, kas iztiek tikai no pensijas, tad kredīts viņu pleciem par smagu. Tomēr daudzdzīvokļu māju renovācija būs viens no turpmāk risināmajiem svarīgākajiem jautājumiem,” tā Guntis Libeks.

Jaunjelgavas novada vīzijas

Jaunjelgavas novadam ir skaista vīzija – sakoptā vidē un labklājībā dzīvo stipras un strādīgas ģimenes, un vietējo resursu izmantošana rūpnieciskajā ražošanā un lauksaimniecībā nodrošina stabilus ienākumus, pietiekamu nodarbinātību un iedzīvotāju skaita pieaugumu. Protams, tāpēc jau tās sauc par vīzijām, ka viegli rakstās tikai uz papīra, nevis dzīvē. Kas to palīdzēs sasniegt? Par novada priekšrocībām uzskatāma ģeogrāfiski ainaviskā teritorija, Daugavas un Rīgas tuvums, meža un bagātie zemes dzīļu resursi, kultūrvēsturiskā mantojuma vērtības un nepiesārņota, tīra daba.

“Mūsu novadā tradicionāli pārstrādā dabas resursus, jo pie mums ir kūdra, smilts, dolomīts. Sērenes pagastā jau trīs uzņēmumiem pamatnodarbošanās saistīta ar dolomītu: viens ražo šķembas, granti un pārējos ceļiem nepieciešamos materiālus, otrs – betonu un dažādus pamata blokus un trešais gatavo bruģakmeni. Jaunjelgavas novadā nodarbojas arī ar lauksaimniecību, mums ir lieli graudaugu audzētāji un fermeri, visā valstī zināma “Daudznozaru kompānija Daugava”, kas pirmām kārtām tomēr pārstrādā pienu un cep maizi, vairāki uzņēmēji pievērsušies zivju audzēšanai. Kā pašvaldība var viņiem palīdzēt? Cenšamies uzņēmējiem nodrošināt elektrības pieslēgumu, sakārtot ceļus un atrisināt zemes jautājumus,” teic pašvaldības vadītājs.

Jaunjelgavas novada attīstības vīzijas, kaut teorētiskas, tomēr ir konkrētas. Novada pagastu un ciemu nākotnes raksturojumā Sērene, piemēram, noteikta kā intensīvās ražošanas un Daugavas ielejas aktīvās atpūtas zonas teritorija, jo pagastā atrodas mazpārveidotais Lejasdaugavas senlejas posms, kas iekļauts Daugavas ielejas dabas parkā. Jau šobrīd Sērenes pagastā ir visaktīvākā uzņēmējdarbības vide, un turpmākajos gados šeit paredzēts attīstīt piena pārstrādi, zivsaimniecību, bioloģiskās pārtikas, būvmateriālu un mēbeļu ražošanu. Savukārt Daudzeses nākotne saistās ar meža nozares un dzelzceļa lomas palielināšanu uzņēmējdarbības attīstībai, veicinot to ar mežsaimniecības, kokapstrādes un loģistikas pakalpojumu palīdzību. Tāpat šeit jau ir iestrādes savvaļas dzīvnieku audzēšanai un medību tūrismam, akvakultūras attīstīšanai un meža ogu un sēņu pārstrādei. Sunākstes pagasts nākotnes redzējumā definēts kā daudzveidīgas lauksaimniecības teritorija, Sece – kā ekoteritorija ar izglītošanas un rehabilitēšanas iespējām, bet Staburaga pagasts – teritorija, kas ar savu vārdu piesaista novadam apmeklētājus.

Ieguldījumu Jaunjelgavas novada nākotnes kaldināšanā centīsies dot arī seši Rīgas Tehniskās universitātes studenti, kuri apvienojušies komandā “Lauvas spēks” un iesaistījušies pirmo reizi Latvijā organizētajā konkursā “Radām novadam”, kas tiek rīkots ar mērķi sekmēt uzņēmējdarbību kā jauniešu karjeras izvēli, veicināt uzņēmējdarbības attīstību visā Latvijā un radīt vismaz 100 jaunas darba vietas novados, dot iespēju īstenot inovatīvas, radošas idejas, kā arī sniegt zināšanu un darbaspēka atbalstu vietējiem uzņēmējiem, zemniekiem un citiem iedzīvotājiem viņu ideju attīstīšanā un īstenošanā.

Konkurss ilgs līdz 2016. gada jūlijam. Tajā piedalās pavisam 18 studentu komandas no desmit Latvijas augstākās izglītības iestādēm, pārstāvot 18 Latvijas novadus, un viens no šiem novadiem ir Jaunjelgava, kur studenti vislielākās iespējas saskata pārtikas rūpniecībai un tūrisma nozarei.

Īpašais un “sēliskais” Jaunjelgavas novadā

Jaunjelgavas novadā ir gan īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un dabas pieminekļi, gan 17 valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi: no tiem 14 arheoloģijas un pa vienam vēstures, arhitektūras un pilsētbūvniecības piemineklim. Daudzeses pagastā ietilpst dabas liegums “Aklais purvs”, kas iekļauts Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sarakstā – Natura 2000 tīklā, un Ellītes sēravots, ko dēvē par dziedniecisku. Valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi ir Jaunjelgavas pilsētas vēsturiskais centrs, komponista Pētera Barisona dzimtās mājas Staburaga pagasta “Skudrās”, vairāki senkapi, trīs pilskalni un Zīmogakmens – kulta vieta Staburaga pagastā. Tāpat novadā netrūkst akmeņu – ne jau parastu, bet, piemēram, Ādmiņu kalna dižakmens ir 23. lielākais Latvijā, un Secē ir vairāki akmeņi ar tā saucamajām velna pēdām. Savukārt ar Daugavas akmeni, kas atrodas uz Seces un Staburaga pagasta robežas, iezīmēta vieta, kur Daugava aiztecējusi secen.

Pašvaldība vēlas saglabāt un aizsargāt Sēlijas reģionam raksturīgo kultūrvēsturisko ainavu, nosakot arī pašvaldības nozīmes dabas un kultūrvēsturiskos objektus un skatu punktus – novada augstāko – Grebļa kalnu, Degļu kalnu un Ziedānkalnu, ebreju kapus un pieminekli kritušajiem Atbrīvošanās cīņās Jaunjelgavas kapsētā, luterāņu baznīcu un skolu Daudzesē, tāpat Seces luterāņu baznīcu, pie kuras ir dzejnieka un skolotāja Frīdriha Mālberga atdusas vieta, Seces pamatskolu, Šteinfeldes muižas kungu māju un mācītājmuižu, pieminekli cīnītājiem pret bermontiešiem Stalānu kapos, Lipsēnu krogu un mežsarga sētu “Iecavnieki” Sērenes pagastā, Lejas Dopeļu un Ozoliņu senkapus Sunākstes pagastā un senkapus pie teiksmainā Piksteres Zilā kalna, Staburaga piemiņas zīmi “Dieva auss” un skulptūru “Daina” Vīgantes parkā.

Staburagā, Vīgantes parka estrādē, ik pavasari notiek tradicionālie Jaunjelgavas novada tautas mākslas svētki, kuros piedalās gan pašmāju, gan arī kaimiņu novadu amatnieki un mājražotāji. Šogad svētku tēma bija zvejniecība, tādēļ apmeklētāji varēja klausīties makšķernieku stāstos, no ziediem aust tīkla gobelēnu, braukt ar kuģīti un izsalkumu remdēt ar zivju zupu. Lielkoncertā “... ar straumēm uz jūru” skatītājus priecēja ap 400 tautas mākslinieku no teātriem, koriem, vokālajiem un deju ansambļiem.

Guntis Libeks: “Liekas, ka krīze kultūras jomā ir beigusies un pašdarbnieki kļuvuši aktīvāki. Ja jau varam noorganizēt pat novada amatierteātru salidojumu, kur nu vēl dziedāšana un dejošana! Visos pagastos spēlē teātri, ir sieviešu vokālie ansambļi un jauniešu deju kolektīvi, Jaunjelgavā un Daudzesē arī kori, Daudzesē dejo seniori un Jaunjelgavā – dāmas.”

Jaunjelgavas domē vāra ziepes

Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs smej: “Mūs jau, protams, apceļ, ka domē vārām ziepes, bet šoreiz tas jāsaprot burtiski – ziepju vārītava atrodas domes ēkas pagrabā.”

Sēlijas ziepnīca ir vienīgā vieta Latvijā, kur vāra tradicionālas ziepes no taukiem un eļļām – tā, kā to darīja pirms simtiem gadu, turklāt tas notiek Latvijā vienīgā ziepniekmeistara Andra Romanovska vadībā.

“Šis nav industriāls, bet tūrisma objekts, turklāt sapratu, ka mums nav savu vietējo suvenīru. Savulaik esmu taisījis sveces, pamēģinājis arī zābaksmēru, bet man sirds visvairāk velk uz tām ziepēm. Ja dari ko, tad konkrēti kaut ko vienu – kas tev vislabāk sanāk, par ko tev vislielākās atzinības, kas cilvēkiem visvairāk vajadzīgs vai patīk,” tādas ir A. Romanovska atziņas.

Viņš pats arī uzrakstījis vairākus baušļus jeb iemeslus, kāpēc Sēlijas ziepnīca patīk ekskursantiem un ciemiņiem.

Sēlijas ziepnīca ir vienīgā vieta Sēlijā un Latvijā, kur var redzēt, dzirdēt un sasmaržot to, kā top tradicionāli vārītas ziepes no taukiem, eļļām un sviesta.

Sēlijas ziepnīca ir populārākais amatniecības objekts Jaunjelgavas novadā, un Sēlijas ziepnieks ir viens no populārākajiem amatniekiem visā Latvijā.

Sēlijas ziepnieka ziepju vārīšanas demonstrējumi ir atraktīvi un interesanti, viņam ir ko rādīt un stāstīt gan mazām grupiņām un ģimenēm, gan arī lielām ekskursantu grupām, gan skolēniem, gan arī pensionāru apvienībām.

Tradicionālo ziepju vārīšanas process ir labi pārskatāms – ko nevar redzēt katlos, to var redzēt uz ekrāna.

Vajadzības gadījumā Sēlijas ziepnieks spēj izmainīt programmu vai organizēt pasākumu ārpus jebkuras programmas ietvariem – īsts džeza improvizācijas meistars pie ziepju vārīšanas katliem.

Sēlijas ziepniekam ir interesants blogs – www.ziepnica.lv, kas vilināt vilina atbraukt uz Jaunjelgavu un apskatīties, kā top tradicionālas ziepes.

Kamēr pastāvēs Sēlijas ziepnīca, tikmēr tiks vārītas aizvien jaunas ziepes un radīti aizvien jauni ziepju veidi.

Sēlijas ziepniekam vienmēr ir ko pastāstīt gan par ziepēm, gan par Jaunjelgavu un tās vēsturi, gan arī par Sēliju un citām vietām un lietām.

Sērenes apkaimē mīt... ūdensrijējs

Teika par Sērenes pilskalnu vēsta, ka senāk kalna virsotnē atradusies stalta pils, un pār to valdījis virsaitis, kurš ļoti mīlējis izpriecas. Dievam tas nepaticis, tādēļ viņš pili nogremdējis kopā ar virsaiti un viņa saaicinātajiem viesiem. Grimstošā pils izsitusi bedri kalna pakājē. Mūsdienās klusās vasaras pēcpusdienās varot dzirdēt mūzikas skaņas – ja kāds uzminētu muzikantu spēlēto dziesmu, tad pils celtos augšā.

Bija tā vai nebija, kas to vairs pateiks, bet arī mūsdienās Sērenes apkaimē notiek dīvainas lietas. Un viena plašākai sabiedrībai kļuvusi zināma tikai šopavasar – Korkuļu sausgultne un pazemes upe ar karsta kriteni – Korkuļu ūdensrijēju. To meklējiet Daugavas kreisā krasta pietekas Lauceses (Lauces) upītes tuvumā netālu no Jaunjelgavas–Jēkabpils šosejas iepretim Aizkraukles pilsētai.

Korkuļu jeb Kubuļu strauts atgādina nelielu, bet labi izteiktu upīti ar smilšainu gultni. Upīte tek pa labi izveidojušos 10–15 metru dziļu pirmatnīgu gravu. Korkuļupītē ir daudzas vietas, kur ūdens nevis iztek, bet ietek pazemē – pazūd ūdensrijējos, līdz tā kļūst pilnīgi sausa. No pazemes upīte atkal parādās Lauceses stāvkrastā, kur izveidojusi nelielu gravu. Vasaras sausajā laikā ūdens ceļš virszemē ir īsāks, tas ātrāk atrod vietu, kur ieplūst pazemē, un tālāk paliek vien upes sausgultne.

Latvijas Petroglifu centrs nominējis Korkuļu ūdensrijēju par Latvijas 2014. gada ģeoloģisko objektu, jo tas kopā ar sausgultni ir rets ģeoloģisks un hidroloģisks objekts. Maijā jaunjelgavieši kopā ar zinātniekiem pirmo reizi Latvijā veica publisku eksperimentu – ar īpašu krāsvielu izsekoja ūdensrijēja pazemes straumei – indikatoru ielēja Korkules upē aptuveni puskilometru no Sērenes karsta kritenes, un pēc nepilnām trim stundām tas parādījās virszemē Lauces senlejas pamatkrasta piekājē vienā no ūdens izplūdes vietām. Tūristiem gan nav ieteicams veikt līdzīgus eksperimentus, lai noskaidrotu ūdens ceļa ilgumu caur pazemi. Toties rekomendējam ieskatīties šeit: http://vfs/2014/te/ un sameklēt 22. epizodi.

Staburags bez Staburaga, bet ar “Dieva ausi”

Sēlpils pagasta daļa, ko vēsturiski pazina kā Vīgantes novadu, 1945. gadā tika nosaukta par Staburaga ciemu un 1990. gadā par Staburaga pagastu. Tas nodēvēts par godu teiksmainajai Staburaga klintij, kas atradās uz Seces–Staburaga robežas Daugavas krastā. 2016. gadā apritēs apaļi 50 gadi, kopš šis unikālais dabas objekts atrodas zem ūdens.

Staburags simbolizē latviešu dziesmoto garu, jo netālu no tā bija Vīgantes parka estrāde, kur notika Dziesmu svētki. Tā pazuda Daugavas dzelmē reizē ar Staburagu, bet parka atlikušajā daļā staburadzieši uzcēluši jaunu estrādi. Par kādreizējās Vīgantes muižas apbūvi, kuras īpašnieks 20. gs. sākumā bija barons Bērs, liecina klēts drupas, laukakmeņu mūra žogs, vairāki dīķi un vietējo un svešzemju koku sugu stādījumi. Pie kāpnēm, kas kādreiz veda uz Liepavotu un dziesmu estrādi, stāv Aleksandras Briedes skulptūras “Daina” kopija (īstā savulaik saplīsusi, tad salīmēta un nu atrodas drošākā vietā Siguldā), kā arī 2011. gadā uzstādītas Janča un Marča skulptūras no Voldemāra Zālīša (Valda) grāmatas “Staburaga bērni”.

Staburaga piemiņas vieta izveidota 1966. gadā appludinātās klints un tās apkaimē esošo dabas objektu atcerei. Vienības birzī, kas atrodas netālu no dzelmē dusošā Staburaga, 1935. gada pavasarī Meža dienās tika iestādīts pirmais ozols par godu Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim (koku nopostīja vācu fronte). Vienības birzi atjaunoja 1995. gadā, kad toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis kopā ar toreiz vēl darbojošās Vīgantes pamatskolas mazpulcēniem iestādīja ozoliņu. Šo kociņu stādīšanas tradīciju Vienības birzī turpina arī pārējie Valsts prezidenti.

2003. gada 17. maijā Vienības birzī tika atklāta Staburaga piemiņas zīme “Dieva auss”, kuras autore ir tēlniece Solveiga Vasiļjeva. “Dieva ausi” izdaiļo krāšņs dienliliju dārzs, un tā autors ir pazīstamais liliju selekcionārs Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris Jānis Vasarietis. Pie “Dieva auss” atrodas Staburaga mājas, kur dzīvo rakstniece Māra Svīre – tieši viņai un pērn aizsaulē aizgājušajam Vladimiram Kaijakam jāpateicas gan par ozoliņu stādīšanas tradīciju, gan dienliliju dārza iesākumu.

“Jaunajos Trīskantniekos” cep stipru maizi

Staburaga pagastā ne tikai ir/nav Staburags un Daina, ir Jancis un Marčs, Vienības birzs, dienliliju dārzs un “Dieva auss”, bet arī komponista, Dziesmu svētku himnas autora Pētera Barisona piemiņas istaba viņa dzimtajās “Skudrās”, “Avotos” darbojas Diānas pinumu fabrika, kur var redzēt, kā top klūgu pinumi, un “Jaunajos Trīskantniekos” atdzimusi viena no latviskākajām nodarbēm – maizes cepšana.

“Sēļu maizi” Alda Paura un Ainārs Ķibilds cep īstā maizes krāsnī, ko mūrējis tas pats meistars no Neretas Jānis Pavlovičs, kurš būvējis krāsnis slavenajai “Lāču” ceptuvei. Maizes krāsns ideja Aldu aizrāvusi pirms diviem gadiem, kad vietējās pārtikas un amatniecības festivālā “Gardēdis 2012” Aizkrauklē neviens nav piedāvājis vietējo iedzīvotāju ceptu maizi. Pirms gada viņa ķērusies pie šīs idejas īstenošanas, un šāgada 22. martā, kad Aizkrauklē atkal bija kārtējā Uzņēmēju diena, “Sēļu maize” aizgājusi tautās.

“Jaunajos Trīskantniekos” kā sendienās vienā reizē krāsnī sarūmējas 25–30 apmēram divus kilogramus smagi rupjmaizes klaipi. Ainārs bērnībā reiz noskatījies, kā vecāmamma Neretā cepusi, bet vispār viņš uzskata, ka maizes cepšanā viss balstās uz izjūtām: “Šai maizei nav nekā, tikai milti, cukurs, sāls un ūdens, un mīcām ar rokām.”

Maizīte savu nosaukumu ieguvusi no saimniecības, kas saucas SIA “Sēļu zeme”. Alda: “Nosaukums ir spēcīgs, un tas uzliek lielu atbildību. Mums ir doma pašiem arī audzēt rudzus, lai varētu cept bioloģiski tīru maizi. Esmu Aizkraukles rajona partnerības vadītāja un visu laiku citus mācīju, bet tagad man nākas uz savas ādas izbaudīt gan Pārtikas veterinārā dienesta, gan banku, gan citu iestāžu brīžam nepamatotās un neloģiskās prasības. Tomēr rokas nolaist nedrīkst!”