Rīga 6°C, apmācies, bez nokrišņiem, ZA vējš 4m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 25. aprīlis 01:57
Vārda dienas: Bārbala, Līksma
2009. gadā, kad Latvijā notika lielā pagastu, novadu un pilsētu dalīšanās un vienošanās, ķīvēšanās un miera līgšana un izveidojās jauni novadi, to skaitā bija arī Neretas novads – tiesa gan, diezgan klusu un bez lieliem strīdiem. Tajā apvienojās četri bijušā Aizkraukles rajona pagasti – Mazzalves, Neretas, Pilskalnes un Zalves.
Jaunizveidotais novads uzreiz definēja savas pamatvērtības – novada iedzīvotāji un viņu intereses: ienākumu gūšanas iespējas, kvalitatīva izglītības ieguve, lietderīga brīvā laika pavadīšana, kā arī kvalitatīvu pakalpojumu pieejamība un iespēja dzīvot ekoloģiski labvēlīgā vidē. Tāpat domstarpību nebija par nākotnes attīstības perspektīvām, nosakot investīciju prioritātes.
Grūtāk gāja ar ģerboņa izveidi, ko neretieši uzsāka drīz pēc novada izveides, bet līdz apstiprināšanai tika 2011. gadā. Sakritīgi, ka sava ģerboņa nebija nevienam pagastam, kas ietilpst Neretas novadā.
Neretas pūce arī raksta
“Neretas novada ģerbonis ir izveidots pilnīgi no jauna. Izdomājām, ko savā simbolā gribam redzēt, bet nevarējām to salikt kopā, un skices nācās vairākas reizes pārstrādāt,” iesāk Neretas novada domes priekšsēdētājs Arvīds Kviesis. “Sākotnējo ģerboņa skici zīmēja mākslinieks Vladimirs Ladusāns, purpura laukā attēlojot zelta pūci ar sudraba knābi, acīm un nagiem, bet līdz galam visu izveidoja Heraldikas komisijas priekšsēdētājs Laimonis Šēnbergs. Tieši viņš iedomājās, ka pūcei ķepā jāieliek rakstāmspalva, tā pozicionējot Neretas pašvaldību arī kā gaišu prātu un rakstnieku novadu.”
Pūce ir gan gudrības, gan visa labā simbols. Ar to neretieši vēlas uzsvērt, ka lepojas ar sava novada ļaudīm – gaišiem, labsirdīgiem un izpalīdzīgiem un ar pūces tēlu viņi arī piesaka sevi kā attīstītu novadu izglītības jomā, savukārt rakstāmspalva simbolizē novada dižos rakstniekus. Pirmo uzstādījumu neretiešiem jācenšas saglabāt arī turpmāk, pie otrā vēl ir jāpiestrādā, bet trešais ir akmenī iekalts, turklāt arī burtiskā nozīmē.
Ar Neretu cieši saistīts Jāņa Jaunsudrabiņa vārds, un dažreiz vispirms saka: Jaunsudrabiņš un tikai tad: Nereta. Viņa piemiņa iemūžināta gan muzejā “Riekstiņos”, gan arī Neretā – Jāņa Jaunsudrabiņa vārdu nes Neretas vidusskola, pie kuras ir rakstnieka vārdā nosauktā iela un uzstādīta piemiņas zīme, Jaunsudrabiņa piemineklis, parks ar “Ganiņa” skulptūru un viņa 1937. gadā stādītā liepa, bet Sudmalu saliņā lepni stāv Induļa Rankas veidotais piemineklis.
Akmenī iekalts varbūt mazāk zināmā trimdinieka Jāņa Veseļa vārds, taču viņš uzskatāms par talantīgu prozaistu ar savu īpašo stilu un savdabīgu pasaules skatījumu. Novadniece Lūcija Ķuzāne, kura dzīvo Neretas novada Pilskalnes pagastā, par viņu uzrakstījusi romānu, un Veselim uzstādīts piemineklis krustcelēs pie viņa dzimtajiem “Āniņiem”. Neretiete ir arī Velta Toma, un atdusas vietā Neretas Ķesteru kapsētā dzejniecei uzstādīts piemiņas akmens.
Noteikti jāpiemin arī Skruzīšu Mikus. Tik liels rakstnieks kā Jaunsudrabiņš vai Veselis viņš nebija, tomēr, pateicoties Skruzīšu Mikum un viņa pirms 115 gadiem izdotajai grāmatiņai “Sēļi – Kurzemes augšgala senči”, sēļu vārds iedvesmojis un apvienojis Augšzemē un Rīgā dzīvojošos no Sēlijas nākušos ļaudis un sekmējis senās sēļu cilts vārda atdzimšanu pēc 700 gadiem – 19. gadsimta beigās, veidojot to par vienu no latvietības pašapziņas simboliem. Viņš īpaši pētījis dzimtās Sēlijas vēsturi un etnogrāfiju.
Taču vispamatīgāk dzimto pusi izpētījusi rakstniece Lūcija Ķuzāne, un aizpagājušajā vasarā iznākusi viņas veidotā grāmata “Mēs – neretieši”. Mūsu rakstnieku saimē nav otra līdzīga autora, kurš ar tādu sirdsdegsmi radošo mūžu būtu veltījis dzimtā novada izpētei un cildināšanai. Un, lūk, ko viņa atklājusi un gaismā cēlusi!
Bez neretiešu veikuma Latvija nebūtu tāda, kāda tā ir. Iespējams, ka literārā valoda, kādā mēs rakstām, ir neretiska, jo pirmie latviski rakstītie teksti (no kuriem latviski mācās rakstīt pārējie literāti) top Neretas mācītāja dēla Kristofora Fīrekera rokās un spalvā. Pirmā lauku bibliotēka Latvijā – Neretā. 1803. gadā Neretā mācītājs Mīlihs saraksta mācību grāmatu “Jauna skolas grāmata”, jo Neretā bija sava skola! Tas pats Mīlihs no oriģinālvalodas tulko Jauno Derību 1813. gadā, ko cara cenzūra gan izņēma no tirdzniecības.
Un tad paši latvieši, neretieši, lasot “Latviešu Avīzēs” savu mācītāju sūtīto informāciju par sevi, savu pusi, sāk darboties literāri. Arī kulturāli. Bez senāko Neretas puses dzimtu pēcteču veikuma Latvijā daudz kā nebūtu vai būtu citādāk. Viņi piedalījās Rīgas Latviešu biedrības darbā, pirmo latvisko operu uzvedumos, tulkoja slavenāko Rietumeiropas komponistu solodziesmas, lai tepat mūsu novadniekam no Mazzalves puses Ādolfam Kaktiņam būtu ko dziedāt. Rakstīt sāka daudzi. Skruzīšu Mikus vēl 19. gadsimtā gan kā rakstnieks, etnogrāfs. Tad gandrīz vienoti trīs Neretas puses ļaudis. Trīs Jāņi – Jaunsudrabiņš, Kļaviņš un Vainovskis. Viņus palasījis Andrejskolas bibliotēkā, pievienojās ceturtais Jānis – Veselis.
Mazliet jaunāka ir Marta Skuja – latgaliešu literāte, kura dzimusi Neretas pagastā. Rakstīja latgaliski un patriotiski, tāpēc 1945. gadā kā aktīva pretpadomju cīnītāja čekas arestēta un nošauta. Gandrīz vienu gadu vēl divas dzejnieces – Velta Toma un Zenta Lazda. Abas vairāk zināmas kā trimdas literatūras autores. Padomju gadu paaudze literatūrā ir dzejnieki Imants Auziņš, Velta Kaltiņa, Mirdza Kļava, publiciste Lūcija Ķuzāne, arī Maija Briede. Un dramaturģe, vairāku amatierteātros iestudētu lugu autore Rita Misūne. Ar izdoto grāmatu hronoloģiski visjaunākais autors, kurš arī nenoliedz Neretas nozīmi savā dzīvē – dzejnieks Vilnis Vietnieks.
Noteikti rakstīja arī citi. Un rakstīs. Un tas ir labi! Izskatās, ka Neretā lasīs un rakstīs, kamēr burtus pazīs! Un kamēr lasīs rakstīto.
Lūcijas Ķuzānes grāmatām par novadniekiem Jāni Jaunsudrabiņu, Jūliju Dievkociņu un Jāni Veseli ir izcila kultūrvēsturiska vērtība. Pašlaik top viņas astoņpadsmitā grāmata “Līdz Mūžībai aiziet un atgriezties” – tas būs stāstījums par viņas dzimtu, fotogrāfu Kristapu Medni un Mēmeles pagastu.
Grāmatas un rakstītu vārdu Neretā ciena arī mūsdienās un top jauni spalvas meistari. Viena no Neretas novada tradīcijām ir Grāmatu svētki, un šogad marta vidū Ērberģes muižā risinājās jau piektie Neretas novada Grāmatu svētki. Interesanta ir Neretas novada mājaslapā iekārtotā sadaļa novada dzimtu pētniekiem, un visi aicināti piedalīties tās papildināšanā. Jāpiebilst, ka spalva ir tuva arī novada domes priekšsēdētājam – viņš izdevis grāmatu par bijušo Aizkraukles rajonu un iepriekšējā sasaukumā veidojis novada mājaslapu un avīzīti.
Baltais tēvs un “Riekstiņu” Ilze
“Tā! Nu mēs esam te, Sēļuzemē, Neretas pagastā... Maās, naratieši!” tā Ilze Līduma jau daudzus gadus sasveicinās ar ciemiņiem un ekskursantiem, kas iegriežas Jāņa Jaunsudrabiņa muzejmājā “Riekstiņi”, ko nereti, ceļu taujādami, saucot par Mūsmājām. Pats muzejs pēc trim gadiem varēs svinēt pusgadsimta jubileju, bet Ilzei vēl dižāks mūžs, taču spriganums kā jaunai meitenei. Viņa “Riekstiņos” dzimusi un visu mūžu te dzīvojusi, pa starpām gan iegūstot izglītību toreizējā Ļeņingradas Kalnu institūtā un pastrādājot galvaspilsētā. Pirmo ekskursiju viņa “Riekstiņos” novadīja tad, kad pati vēl mācījās Neretas vidusskolā.
Muzejs tika atvērts 1967. gadā Jāņa Jaunsudrabiņa 90. dzimšanas dienā. Un Mūsmājas dzīvo, pateicoties Ilzei Līdumai. Ja viņa šeit neieliktu arī savu sirdi, diez vai apmeklētāju būtu tik daudz un nez vai viņi atgrieztos otro, trešo un vairākas reizes. Bet Ilze jau nav tikai muzeja vadītāja, arī viņas saknes ir šeit, jo Ilzes tēvs ar Jaunsudrabiņu bija otrās pakāpes brālēni un “Baltajā grāmatā” pieminētais Pēterītis – viņas vectēvs. Turklāt šis nav tikai tūrisma objekts – “Riekstiņos” noris daļa no Neretas kultūras dzīves, tiek svinēti gadskārtu svētki, notiek lielu un mazu mākslinieku plenēri, izstādes, iegriežas kāzinieki.
Rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs un arī gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš, ko dēvē par latviešu literatūras Balto tēvu, “Riekstiņos” aizvadījis sešus bērnības gadus, ko labi paturējis atmiņā, lai pēcāk savos darbos prastu novērtēt lauku cilvēka dzīves svaru, svarīgumu un ciešo saikni ar Latvijas dabas ritumu. Riekstiņu saimes ļaudis kļuva par prototipiem viņa sarakstītajā “Baltajā grāmatā”, kur tās sauc par Mūsmājām. Līdz pat mūsdienām “Balto grāmatu” uzskata par vienu no izcilākajiem latviešu literatūras meistardarbiem – tā ir vēsts par latviešu garu, raksturu, mentalitāti un mūžsenajām saknēm Dievā, dabā un darbā. Ilze teic, ka “Baltā grāmata” liekama uz galda blakus Bībelei.
Aizpagājušajā gada augustā tika atzīmēta Jāņa Jaunsudrabiņa 135. dzimšanas diena. Jau vairāk nekā pusgadsimtu Jaunsudrabiņš ir aizsaulē, taču pēdējos 15 gadus viņa dvēsele ir tepat tuvu Neretai un “Riekstiņiem”, jo 1997. gada septembrī no Vācijas tika pārbedīts Neretas Ķišku kapsētā, kur atdusas arī viņa sieva, meita un citi Jaunsudrabiņu dzimtas piederīgie. Kapavietu grezno tēlnieka Ojāra Feldberga piemiņas zīme.
2014. gads ir “Baltās grāmatas” gads, jo pirmo reizi tā izdota pirms simts gadiem – 1914. gadā, un pa šo laiku iznākusi dažādos veidos – vienā grāmatā vai divās daļās, atsevišķās burtnīcās, tulkojumos – tā izdota vairāk nekā 60 reizes. Tāpēc Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” simtgadei šogad veltīts skolēnu literāro darbu un zīmējumu konkurss, kura uzvarētāju paziņos “Riekstiņos” rakstnieka piemiņas pasākumā 23. augustā.
Pirmie Neretas novada svētki
19. jūlijs Neretas novadā bija īpaša diena – atzīmējot piekto “saprecināšanās” gadadienu, kad Neretas, Mazzalves, Pilskalnes un Zalves pagasts teica cits citam jāvārdu un apvienojās vienā novadā, pirmo reizi tā pastāvēšanas vēsturē notika Neretas novada svētki.
Neretas novada pagastus vieno arī citas tradīcijas – Vienotās sporta spēles, Pašdarbības kolektīvu svētki, Muzeja dienas, Pļavas svētki un konkurss “Sakoptākā sēta”, kura uzvarētāji dažādās nominācijās tiek apbalvoti 18. novembra svinīgā sarīkojumā. Šajos pasākumos aktīvi iesaistās visu pagastu iedzīvotāji. Viņu gan nav daudz – pēc datiem uz 2014. gada 1. janvāri, Neretas novadā kopā ir 4060 iedzīvotāju: Neretas pagastā dzīvo 1751, Mazzalves pagastā – 1171, Zalves pagastā – 686 un vismazākajā – Pilskalnes pagastā – tikai 452 iedzīvotāji. Par spīti tam, pirmie Neretas novada svētki norisinājās kuplā skaitā, jo ciemos bija atbraukuši gan plašumos aizklīdušie, gan tuvākas apkaimes interesenti.
Svētkos viss bija, kā jau pienākas – gan dienas koncerts, radošās darbnīcas, sporta aktivitātes ģimenēm un svētku kausa izcīņa pludmales volejbolā, gan daktera Ulda Grietiņa fotoizstāde kultūras namā un novada mākslinieku un rokdarbnieku darbu izstāde muzejā “Riekstiņos”. Paši mazākie varēja jautri pavadīt laiku piepūšamajā pilsētiņā, bet medicīnas nojumē darbojās studentu – topošo ārstu slimnīca rotaļlietām un dažu palīdzības veidu sniegšana arī pieaugušajiem. Puiši un vīri visbiežāk bija atrodami pie īsta sporta auto, bet “Saules sporta kluba” lidlaukā gaidīja divas lidmašīnas, lai piedāvātu izbaudīt skatu uz Neretu no augšas. Vakarā Dzirnavu saliņas estrādē skatītāju simpātijas centās iekarot vokāli instrumentālo ansambļu saieta dalībnieki no Jēkabpils, Aknīstes, Aizkraukles un Neretas. Balsojumā visvairāk punktu, protams, ieguva mājinieki, taču no viņiem daudz neatpalika ansamblis “S.o.l.i” no Jēkabpils.
Svētki noslēdzās ar novada pagastu prezentāciju. Pirms savas uzstāšanās katra pagasta pārstāvji novietoja uz skatuves ziedu un zaļumu vītnes, tā simbolizējot novada vienotību, un radoši mākslinieciskā izpildījumā vēstīja klausītājiem par dzīvi savā pagastā. Pirmie sevi prezentēja mazzalvieši sarunā ar baronu Hānu jeb Elmāru Vectirānu. Pilskalniešus “aprunāja” divas draudzenes – Ineta Klimoviča un Aina Vadzīte un pārstāvēja sieviešu vokālais ansamblis Olgas Seškovskas vadībā. Par Zalves pagastu stāstīja pārvaldes vadītāja Dzintra Noreika un pensionētā skolotāja Ilga Cera, aicinot apmeklēt jaunatvērto novadpētniecības muzeja istabu. Savukārt Neretas pagasta kanti aizstāvēja pārvaldes vadītājs Juris Zālītis un mazais Jancis (Kristaps Grīķis) ar savu mammu (Aija Kalnāre) no Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas,” kā arī Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas dejotājas.
Pamēģināsim šīs prezentācijas atkārtot vēlreiz.
Nirica, Narite, Nereta
Neretas miestiņš veidojies atstatus no Kurzemes hercogistes pilsētām. Jau 12. gadsimtā šī vieta ietilpa Sēlijā, ko 13. gs. savai varai pakļāva Livonijas ordenis. 1298. gadā senajos rakstos tā minēta kā Nirica. Kad Livonijas konfederācija beidza pastāvēt, Neretu iekļāva Kurzemes hercogistē, bet 1561. gadā izlēņoja Aizkraukles komturam Vilhelmam fon Efernam. Divus gadus vēlāk, apprecot Kurzemes pirmā hercoga Gotharda Ketlera māsīcu Agnesi fon Šveicenbergu, viņš saņēmis bagātīgas dāvanas – jaunajam pārim hercogs uzdāvināja Daudzesi un četras muižas Neretas novadā.
1564. gada rakstos Nereta minēta kā Narite pie Susējas upes, un šeit jau bija izveidojusies muiža ar apmetni. Īstenojot hercoga Gotharda Ketlera vēlēšanos, 1596. gadā Neretā tika dibināta latīņu skola, kas bija domāta muižas un mācītājmājas kalpotāju vajadzībām, zemnieku bērni te nemācījās. 1607. gadā Neretas muižkungs dibināja ķesterskolu, piešķirot tai 300 markas gadā skolotāja algošanai. Efernam Neretas muiža piederēja līdz pat nāvei 1617. gadā, kad par muižas īpašnieku kļuva kādreizējā Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga pēctecis – Eferna znots, arī Valters fon Pletenbergs.
1710. gada mēra epidēmijā gandrīz visi Neretas miestiņa iedzīvotāji gāja bojā. Apkārtnē izdzīvoja vien 14 zemnieku. Lai iedzīvotāju skaitu palielinātu, muižu pārvaldnieki devās uz poļu pārvaldīto Latgali, pirka zemniekus un pārveda uz Neretu.
1753. gadā Neretas īpašumi nonāca Krustpils un Skaistkalnes dzimtkunga Nikolaja Korfa rokās, pēc kura nāves muižu mantoja viņa dēls Zigmunds Frīdrihs Korfs. Pēc 30 gadiem Neretas muižas sastāvā ietilpa arī Kalnamuiža, Susējas muiža un Frīdrihshofa (Buividu muiža). 1795. gadā Nereta līdz ar Kurzemes hercogisti tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā.
Neretai ir interesanta arī jaunāko laiku priekšvēsture. Pirmās Latvijas Republikas laikā tas bija ļoti aktīvs tirdzniecības centrs, bet Neretas pagasts – saimnieciskajā ziņā rosīgākais pagasts šajā pusē. Pagājušā gadsimta 50. gados Nereta neilgu laiku bija rajona centrs, tad atkal atsevišķa pašvaldība līdz 2009. gadam, kad pēdējās administratīvi teritoriālās reformas rezultātā kļuva par novada centru. Viens vēsturiskais pagasts (Mēmeles) jau ir izzudis no Latvijas kartes, bet Pilskalnes parādījies no jauna. Visu novada pagastu teritorijas laika gaitā ir stipri mainījušās.
Neretas lepnums ir Neretas luterāņu baznīca, ko uzskata par vecāko dievnamu Sēlijā. Baznīcā atrodas vairāki izcili mākslas darbi – Eferniem veltīti no akmens kalti kapakmeņu ciļņi, turklāt viens no tiem ir izcilākais agrīnā ziemeļu manierisma mākslas darbs Latvijā, pusotru gadsimtu veca altārglezna, Knaufa būvētas ērģeles, Baijermana veidotas logu vitrāžas, 17. un 19. gs. griestu lukturi. No savdabīgā baznīcas astoņstūru torņa aplūkojama Neretas ainava.
Pagājušajā vasarā Neretas luterāņu baznīca svinēja 420 gadu jubileju, un viens no dzimšanas dienas pasākumiem bija izstāde “Trīsdesmit astoņi komats septiņi” baznīcas tornī – tieši tik metrus augstu slejas torņa smaile. Šogad, pateicoties apmeklētāju interesei, baznīcas tornī ierīkota gluži “svaiga” izstāde, kaut gan patiesības labad jāsaka, ka daži eksponāti saglabāti no pagājušā gada. Baznīcas tornim ir pieci stāvi jeb platformas. Pirmajā izvietoti vēsturiski priekšmeti, otrais ir kā brīvdabas mākslas izstāde, trešā stāva ekspozīcija veltīta dabai un Bībelē pieminētajiem kokiem, bet ceturtā platforma – Kopenhāgenas un Neretas ilggadējai draudzībai. Torņa 5. stāvā uzturas divas atšķirīgas māsas – Marta un Marija. Atceraties: “Baltās grāmatas” Jancis uz baznīcu tika, kad bija iemācījies skaitīt Tēvreizi, līdz tam viņš tikai vērās uz balto torni ar sarkano jumtu, kalniņā pakāpies. Un sestdienu vakaros dzirdēja tālu zvanīšanu. Tāpat ir mūsdienās – Neretā zvana sestdienās, kad saule riet, tā iezvanot svētvakaru. Dievnamā ir izcila akustika, tāpēc te muzicējuši un dziedājuši vairāki ievērojami mākslinieki. Jādomā, ka izcili skanētu arī uzlecošās zvaigznes neretietes Elīnas Šimkus balss.
Otra baltā māja Neretā ir Jāņa Jaunsudrabiņa Neretas vidusskola, kas atklāta un iesvētīta 1936. gada oktobrī. Tovasar to apmeklējis arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Tagad skola līdzīgi daudzām lauku vidusskolām nokļuvusi t.s. riska grupā skolēnu skaita dēļ, līdz ar to apdraudēta arī Neretas novada ģerbonī iekļautā otrā pamatvērtība. Tomēr tai ir stipras tradīcijas, ko apliecina arī skolas muzejā savāktās vērtības. Un sava himna ar Jaunsudrabiņa vārdiem, kam mūziku komponējis Raimonds Pauls – Kā sniegi kalnu galotnēs/Lai mūžam balti būtu mēs...
Mazzalves pagasts un Ērberģe
Tagadējā Mazzalves pagasta teritorija bijusi apdzīvota jau pirms gadu tūkstošiem. Pagasts veidojies no kādreizējām Mazzalves un Vecmēmeles, Lielmēmeles un Ērberģes muižas zemēm. Ērberģes vārds pirmo reizi hronikā minēts 1465. gadā.
Ērberģe ir viena no skaistākajām vietām ne tikai Neretas novadā, bet visā Sēlijā un pirmām kārtām muižas dēļ. Gar to tek rāmā Susējas upe, parkā stādītie koki ir vēl no barona laikiem, bet daudzās takas ierīkotas beidzamajos gados – Barona, Zilās dāmas, Ganiņa, Jaunības, Noslēpumu, Kučieru un Veselības taka, un muižu sargā vairāk nekā 150 gadu vecs ozols, kurš ir labās auras devējs visiem, kas šeit iegriežas. Arī ļaužu muižā ir gandrīz tikpat cik senlaikos, jo tajā atrodas Mazzalves pamatskola, un skolasbērnus palīdz “noganīt” pats muižkungs, Zilā dāma, muižas pārvaldniece un Ragana, no kuras bērni dīvainā kārtā nemaz nebaidās.
Ticējumi, ko ērberģieši uzskata par baltu patiesību:
ja esi iegriezies Ērberģē no agra rīta, tad Laimes māte tev dāvās tikšanos ar jautro raganiņu;
ja Ērberģes muižā esi saticis baronu Hānu, tevi pārņems vēlme kļūt par labu jātnieku;
ja Ērberģes muižā esi redzējis dabas veidoto pulksteni, tad visur un vienmēr paspēsi bez kavēšanās.
Savukārt otra Mazzalves pagasta vizītkarte ir viens no lielākajiem novada uzņēmumiem – bioloģiskā saimniecība “Krasti – B”, kas nodarbojas ar gaļas liellopu audzēšanu un ko pārrauga Oskars Ādams, un izsoļu nams, kas ir dēla Kaspara pārziņā. Šeit reizi mēnesī ierodas pircēji no visas Eiropas, un Kaspars ņem rokās lielo āmuru, lai no apkaimes atvestos lopiņus tālāk pārdotu par iespējami labāku cenu. Vienlaikus viņš sevi un savu saimniecību stāda priekšā kā mazu daļiņu no Latvijas, jo daudzi ārzemnieki te atbrauc pirmo reizi – kaut arī visai prozaiskā sakarā.
Pilskalnes pagastā pie Lietuvas robežas
Pilskalnes pagasts ir vismazākais novadā – gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā, bet to nevar teikt par vietējo aktivitāti un enerģiju. Pilskalniete ir arī Lūcija Ķuzāne, un lielākoties šeit tapušas viņas daudzās grāmatas.
Tā kā Pilskalne atrodas netālu no robežas ar Lietuvu un Pilkalne pie pašas robežas, nolemts atjaunot kādu laiku novārtā atstātu tradīciju – kaimiņiem satikties biežāk un kopā svinēt svētkus. Atzīmējot desmitgadi, kopš esam Eiropas Savienībā, Pilskalnes estrādē 1. maijā pulcējās ne tikai Neretas novada ļaudis, bet arī draugi no Biržu pašvaldības Lietuvā (nevis Salas novadā). Pilskalnes estrādē skanēja dziesmas gan latviešu, gan lietuviešu valodā un braši dejoja Pilskalnes tautisko deju kolektīvs. Nesen Pilskalnes dejotāji bija atbildes vizītē Lietuvā.
Pilkalnes muiža izvietojusies pavisam nomaļā vietā gluži vai uz pašas Latvijas–Lietuvas robežas, tomēr tūristi te iegriežas, jo Pilkalnes naktsmītnes pieejamas arī populārajā booking.com. Un, ja esi ieradies, nebrauksi taču garām muižas graudu kaltei, kas pamazām tiek atjaunota, un apskatīsi graudu žāvēšanas krāsni, kas ir vienīgā tāda Latvijā.
Ja būtu Zalvē tādi Zubovi un Šuvalovi...
Arī Zalves vēsture saistās ar muižas pili, kas celta 1676. gadā Zalvītes upes krastā cietokšņa veidā un piederējusi Krustpils īpašniekam baronam Korfam, bet Katrīnas II laikā uzdāvināta poļu grāfam Zubovam līdz ar kaimiņu pagastu Neretu un Daudzevas muižu, taču ar tādu noteikumu, ka jaunais triju muižu īpašnieks nedrīkst precēties. Zubovs bijis ļoti bagāts. Vēlāk viņš no Krustpils Korfa nopircis Rundāles pili, samaksādams par to vezumu zelta, ko knapi spējuši pavilkt divi zirgi. Kaut arī Zubovs jau bijis krietni gados, tomēr Katrīnas noteikumus pildīt nespējis un iemīlējies kādā astoņpadsmitgadīgā poļu augstmaņa skaistulē Teklā, un apprecējies. To uzzinot, Katrīna pavēlējusi Zubovam nekavējoties ierasties Pēterpilī. Pa ceļam viņš iegriezies Rundāles pilī un tur izdarījis pašnāvību noindējoties. Jauno atraitni Teklu Zubovu aprecējis grāfs Šuvalovs un kļuvis par Rundāles pils īpašnieku, kā arī par Neretas, Zalves un Daudzevas piļu pārmantotāju.
Pēc veco Šuvalovu nāves Rundāli mantojis viņu vecākais dēls, bet Neretu, Zalvi un Daudzevu – jaunākais dēls Pjotrs. Šuvalovu bagātība bijusi neizmērojama. Viņiem piederējušas 99 muižas, taču simto pirkt neuzdrīkstējušies. Ne jau naudas trūkums atturējis to darīt, bet gan toreizējie likumi, kas paredzēja, ka 100 muižu īpašniekam jāuztur savs karaspēks. Tāpat kā viņa senči arī jaunais Zalves muižas īpašnieks Pjotrs Šuvalovs ieņēmis ietekmīgus amatus Krievijas varas struktūrās, bet, kļūstot par Baltijas ģenerālgubernatoru, savās muižās ieradies arvien retāk, vienīgi rudeņos medību laikā. Zalves apkārtnes bagātie medību lauki interesēja daudzas prominentas personas, tādēļ, medību sezonu atklājot, uz šejieni devušies augsti Krievijas un Vācijas valstsvīri, starp tiem Zalves medību laukus izmēģinājis arī Vācijas augstāko politisko aprindu pārstāvis Herberts Bismarks.
Skola Zalvē darbojusies jau pirms 18.–19. gs. mijas, un skolotāja amatu pildījis ķesteris, kuru algojusi muiža. Pirmajos gados skolēnu skaits bijis neliels, bet 1864. gadā jau bija jābūvē jauna skola, lai uzņemtu visus gribētājus. Skolēnu skaits nepārtraukti palielinājies, tādēļ pieaudzis arī skolotāju skaits, un vēlāk uzcelta vēl viena ēka – internāts. Diemžēl skolu piemeklējušas ugunsnelaimes – 1903. gadā, kad šeit jau mācījās 150 bērnu, jaunais skolas nams nodega. Telpu trūkuma dēļ pagasts nolēmis nodegušā nama mūrus izlabot un piebūvēt otro stāvu. 1922. gada rudenī skolu atkal piemeklējis ugunsposts – šoreiz nodedzis vecais skolas nams, turklāt dienu pirms Kārļa Ulmaņa viesošanās Zalvē. Pašvaldība vēlāk iekārtojusi skolu muižas pilī, jo arī Latvijas pirmās neatkarības laikā Zalves skolā skolēnu skaits nepārtraukti pieaudzis.
Salīdzinājumam – pašlaik Zalvē skolas nav, jo Zalves pamatskola 2009. gada vasarā likvidēta. Pagasta teritorijā 8 km attālumā no pagasta centra atrodas Sproģu pamatskola – tā šopavasar akreditēta vēl uz sešiem gadiem, kaut arī tajā mācās tikai 39 bērni.
Domes priekšsēdētāja prezentācija
Novada svētkos prezentācijas sniedza tikai pagasti, tāpēc šoreiz šāda iespēja arī Neretas novada domes priekšsēdētājam Arvīdam Kviesim.
– Jau pērn daudz padarīts visos pagastos: Neretā sakārtota brīvdabas estrāde un kultūras namam piegulošā teritorija, Mazzalvē – pamatskolas ēkas jumts un muižas kompleksā ietilpstošais pagrabs, Pilskalnes pagastā rekultivēta Strobuku atkritumu izgāztuve, un Zalves pagasta Sproģu ciemā labiekārtota Saieta nama apkārtne. Vairākus mazākus projektus īstenojušas visas novada pagastu pārvaldes un nevalstiskās organizācijas. Arī šogad jau bijis daudz pasākumu un būs vēl, un deputātu pieņemtie lēmumi un mūsu apņemšanās nepārprotami liecina, ka laiks un Neretas novads nestāv uz vietas.
Šis gads Neretas novadā ir ļoti spraigs daudzo projektu izstrādes un realizācijas dēļ – tik daudz apjomīgu darbu vienlaicīgi līdz šim vēl neesam veikuši. Nozīmīgākie ir Neretas pirmsskolas izglītības iestādes “Ziediņš” un Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas sporta halles ēku siltināšana un teritorijas labiekārtošana ap tām. Šie darbi jau pabeigti, un tūlīt Neretā sāksies arī ūdenssaimniecības attīstības projekta otrais posms. Remonts patlaban notiek Mazzalves pagasta pārvaldes ēkā, un to sagaidījusi arī skolas ēkas fasāde.
Vēlos paslavēt sabiedriskās organizācijas, kas veicina iedzīvotāju aktivitāti un līdzdalību novada dzīvē. Tā sadarbībā ar pašvaldību biedrība “Nirica” īstenojusi projektu “Lietišķās mākslas centra izveide”, biedrība “Pumpuriņi” izveidojusi sabiedrisko aktivitāšu vietu Zalvē, bet “Saules sporta kluba” vadībā pie Neretas vidusskolas tapis skeitparks un Neretas parkā netālu no iemīļotā “Ganiņa” skulptūras šovasar iekārtots jauns bērnu rotaļu laukums. Atbalstīti arī Neretas pašvaldības projekti par skaņas un gaismas aparatūras iegādi un projekts “Mūsu iedzīvotājiem”, kā arī biedrības “Mednieku klubs “Vecmēmele”” projekts par pakalpojuma izveidi medību gaļas pirmapstrādē. Visaktīvāk projektu īstenošanas jomā darbojas sabiedriskā organizācija “Upmales mantinieki” – viņu ieviestais projekts “Pastāvēs, kas pārvērtīsies” dod iespēju Neretas novada senioriem attīstīt savu rokdarbnieku talantu, bet cita projekta ietvaros izveidotajā centrā “Saimnieču pasaule” vietējās sievas bieži pulcējas, lai atklātu jaunus kulinārijas “knifiņus”.
Lauksaimnieki Neretas apkārtnē visvairāk audzē govis un gaļas liellopus, ir vairāki aitu un cūku audzētāji, tāpat graudkopji un biškopji. Novadā ir 56 saimniecības, kas nodarbojas ar bioloģisko saimniekošanu. Otra nozīmīgākā joma ir mežizstrāde, kā arī darba vietas nodrošina valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiāle “Mēmele”.
Neretā ir cieņā sportiskas tradīcijas, tiek rīkoti ikgadējie sporta svētki, šeit strādā talantīgi sporta treneri, tāpēc mums ir spēcīgi vieglatlēti un volejbola un florbola komandas. Un vēl mēs lepojamies ar savu mākslinieci – keramiķi Zandu Rageli.
“Katram novadam iet cauri visa Latvijas vēsture, savukārt visi vēsturiskie notikumi atbalsojas cilvēkos. Bet vairākums cilvēku, par kuriem stāstīts grāmatā vai kuri paši dalījušies savās atmiņās, jau staigā Mūžības ceļus. Mums, palicējiem, bet īpaši jaunajām paaudzēm ir svarīgi apzināties savas saknes,” tā grāmatā par Neretu saka Pilskalnes Goda pilsone Lūcija Ķuzāne. “Šodien cilvēkiem vajag arī ko citu – ne vien visas valsts, bet arī novadu vēsturi. Ir vērts ieklausīties Jāņa Jaunsudrabiņa teiktajā, ka labi, ja varam ko ņemt no senatnes skaistuma, no tā, kas tajā bijis teicams un slavējams.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017