Rīga 7°C, apmācies, bez nokrišņiem, DR vējš 3m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 25. aprīlis 10:38
Vārda dienas: Bārbala, Līksma
Salas novadu veido divi pagasti – Salas un Sēlpils, bet tajā ir trīs vēsturiskie pagasti – Birži, Sala un Sēlpils, tāpēc ģerbonis sastāv no trīs daļām. Pagastu teritorijas dažādu reformu gaitā ir mainījušās. Salas novads savu vārdu ieguvis no salas, ko veido Daugavas atteka Saka, norobežojot gandrīz 1000 ha lielu salu, uz kuras dzīvo un saimnieko cilvēki. Sēlpils bijusi apdzīvota jau 1. gadu tūkstotī pirms Kristus – par to liecina Sēlpils pilskalnā iegūtās Latvijā vissenākās liecības par cilvēku. Savukārt Birži izvietojušies Ziemeļsusējas pietekas Podvāzes krastos pie bijušās Biržu muižas nozīmīgu ceļu krustojumā. 17. gadsimtā te darbojusies stikla manufaktūra, dzelzs kausēšanas ceplis, vara kausētava, enkuru un naglu kalve, virpotava un zvanu un lielgabalu lietuve.
Tā kā novads ir sēļu pils mantinieks, ģerboņa veidošanai izmantotas sēļu karoga krāsas: sarkana, balta un zaļa. Tā centrālajā daļā novietota novadā bieži sastopamā meža zemene – tās auglis, zieds un lapas ir sēļu karoga krāsā. Meža zemene simbolizē ikvienu novada iedzīvotāju un norāda cilvēku noteicošo un svarīgo lomu novada izaugsmē.
Salas novada domes priekšsēdētāja Irēna Sproģe: “Mums nebija ne vēsturiskā, ne jaunlaiku ģerboņa, tāpēc rīkojām skiču konkursu un pēc tam izvēlējāmies trīs labākos darbus, kurus vedu uz Rīgu atrādīt Heraldikas komisijai, lai kopā izvēlētos, kurš tad ir labākais un ar kuru mākslinieku tālāk strādāt. Komisija ieteica uzticēties viņu rekomendētajiem, bet mēs – nē, veidosim paši! Tā nu nācās daudzas reizes gan braukāt, gan pārtaisīt, līdz aptrūkās padoma. Izšķirstījām augu noteicējus un dažādu literatūru, bet likās, ka visi mums piemērotie augi jau aizņemti. Reiz māksliniece, kura bija uzņēmusies ģerboņa izstrādi, ar savu mazo bērniņu pastaigājoties, ieraudzījusi meža zemenītes – to mūspusē daudz, turklāt meža zemene ir sēļu karoga krāsās. Beidzot īstais augs Salas novada ģerbonim bija atrasts! Mēs domājam, ka zemene simbolizē katru novada iedzīvotāju, kuri te var augt, dzīvot, ziedēt un dot augļus, ir mūsu odziņas.”
Ģerboni kopā ar savu dēlu Ervīnu Apīni izstrādāja Krustpils novadā dzīvojošā māksliniece Jolanta Ābele, viņi abi ir tā autori. Cilvēkiem ģerbonis ļoti patīk, jo ir krāsains un priecīgs. Kad pērn pirms Vasarsvētkiem tika rīkoti Salas novada svētki, jaunais ģerbonis tika iesvētīts Biržu Sv. Annas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, un novada dome to uzdāvināja visām pašvaldības iestādēm.
“Salas novada jaunais tēls – zemenīte ir iedzīvojusies arī manā kabinetā,” priecājas I. Sproģe. “Šogad novada svētkos bija ieradusies dzīva Zemene, un turpmāk gribam šo tēlu vēl vairāk likt lietā. Esam jau māksliniekiem dāvinājuši zemeņu ievārījuma burciņas kā suvenīru, varbūt pat dibināsim savu Zemeņu ordeni.”
Sēlijas pirmās galvaspilsētas vēsturiskās liecības
Gan Salas novada, gan visas Sēlijas sākums ir Sēlpilī – pirmoreiz rakstu avotos Sēlpils jeb Castrum Selonum vārds minēts 1208. gadā sakarā ar Indriķa hronikā aprakstīto sēļu pils aplenkšanu un kristīgās ticības uzspiešanu. Pēc desmit gadiem Sēlpili izvēlējās par Sēlijas bīskapijas pirmo galvaspilsētu, no kuras bija paredzēts pakļaut un kristīt visas Daugavas kreisā krasta sēļu, zemgaļu un aukštaišu zemes. 13. gadsimtā Sēlijas apgabals piederēja Jersikas karaļvalstij, bet 14.–16. gadsimtā tā bija Livonijas ordeņvalsts sastāvdaļa. Sēlpils izcilību 16. gs. otrajā pusē raksturo fakts, ka dokumentos Sēlpils pils dēvēta par vienu no “svarīgākajām galma apmetnēm”. 1559. gadā, visu izpostot, pāri Sēlpils teritorijai devās Ivana Bargā karaspēks. 16.–18. gadsimtā Sēlpils atradās Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā. Šajā laikā visu tagadējo Augšzemi sauca par Sēlpils virspilskunga iecirkni, un Sēlpils bija tā pārvaldes centrs.
1621. gadā Sēlpils no hercoga Frīdriha Ketlera saņēma pilsētas tiesības. Tikai pēc pusgadsimta pilsētas tiesības tika piešķirtas arī Jēkabpilij, turklāt tas noticis tagadējā Salas pagasta teritorijā, jo šeit hercogs Jēkabs 1670. gada februārī medīdams nošāvis lūsi, kas iekļuvis Jakobštadtes (tautas valodā – Jēkabmiesta) ģerbonī.
18. gadsimta sākumā Lielā Ziemeļu kara laikā pa Sēlpili siroja zviedri un aizejot uzspridzināja Sēlpils pili un pilsētiņu nodedzināja.
1866. gadā Sēlpils pagasts un Salas pagasts kļuva par patstāvīgām lauku pašvaldības vienībām. Lielu postu gan Salas, gan Sēlpils pusei nodarīja I pasaules karš, un liela daļa iedzīvotāju devās bēgļu gaitās. Sēlpils pagastā no visām saimniecībām 98% tika izpostītas. Pēc II pasaules kara tagadējās Sēlpils apkārtnē 1947. gadā izveidoja kolhozu “Sēlija”, kas bija pirmais kolhozs Jēkabpils rajonā un otrais – Latvijā.
No kādreizējās godības – Sēlpils pils palikušas vairs tikai pilsdrupas, kas redzamas Daugavā uz nelielas saliņas, un tām var piekļūt vien ar laivu. Pils mūri cieta I pasaules kara laikā, jo pilsdrupās atradās pirmā frontes līnija. Pēc Pļaviņu HES uzcelšanas virs ūdens kā saliņa palikusi pilsdrupu augstākā daļa. Par godu Sēlpils astoņsimtgadei pretī Sēlpils baznīcas mūriem netālu no Daugavas 2008. gadā atklāta Raimonda Skudras gatavotā Sēlpils – 800 piemiņas zīme.
Arī no 19. gadsimta vidū celtās Sēlpils baznīcas palikusi tikai ārējā “čaula”, ko drupina laikazobs. Sarkanā armija, 1941. gadā atkāpjoties, sašāva baznīcas torni, un baznīca vairākkārt sašauta arī 1944. gadā. Lai gan pēc kara dievnamu atjaunoja, tagad no tā saglabājušies tikai mūri un tornis. Jāpiebilst, ka no 1769. līdz 1796. gadam Sēlpils draudzē par mācītāju kalpoja Vecais Stenders, vēlāk arī viņa dēls – Jaunais Stenders.
Toties jaunlaiku godība – Zvejnieklīcis, Irēnas Sproģes vārdiem runājot, “apdzīvojas”: “Pirms appludināšanas tur, kur tagad ir pils drupas, bija pļavas. Tomēr šajā vietā ir īpaša aura, un Zvejnieklīcis kļūst arvien pieprasītāks. Pirms četriem gadiem ierīkojām estrādi, un ar laiku, es ceru, te varētu būt brīvdabas klasiskās mūzikas koncertzāle ar skaistu kupolu vecās baznīcas torņa vietā.”
Sēlpils pagastā ir daudz ievērības cienīgu objektu – Ezernieku Velnakmens ar vairākiem dažādu lielumu iedobumiem, Baltiņu Velna akmens, kur senāk bijusi kulta vieta, Babrānu pilskalns, viens no ainaviskākajiem Sēlijas pilskalniem – Pormaļu Sudrabkalns, augstākais kalns Sēlpils apkārtnē – Taborkalns (Dabora kalns), kur atrodas viens no Strūves meridiāna loka punktiem, komponista Barisona priede, pie kuras viņš 1947. gada 13. jūlijā aizmiga uz mūžu un guldīts Sēlpils kapos, kur viņam uzstādīts mākslinieka Laimoņa Blumberga veidotais piemineklis, piemiņas akmens biškopības pamatlicējam profesoram Pēterim Rizgam, kurš dzīvojis “Oļos”, Līkumu muiža, kur iekārtots bāreņu nams, u.c.
Sēlpils pagastā gan sēliskās, gan jaunlaiku tradīcijas kopj divas Anitas – pagasta pārvaldes vadītāja Bārzdiņa un kultūras nama direktore Gerasimova. Tieši pagasta darbinieces pasākumos vāra un cienā viesus ar putru, kas īstenībā nav putra, bet īpašs sautējums, ko sauc par “Sēļu smeķi”.
Novada veiktais pētījums par pašvaldības stiprajām un vājajām pusēm, kas tika veikts ar jaunas metodes kartēšanas palīdzību, un iedzīvotāju "prāta vētras" visos trīs centros – gan Biržos, gan Salā, gan Sēlpilī atklāja arī daudzas interesantas ieceres un iedzīvotāju priekšlikumus. Sēlpils pusē visvairāk ideju saistās ar Zvejnieklīci.
Sēļu krāsas Salas novada domē
Ienākot Salas novada domē, “sēliskais” uzreiz lec acīs – gaiteņa grīdas segumam izvēlēts Biržu dreļļu raksts un sienu krāsojumam – mierīgās sēļu krāsas. Tā vispareizāk licies arhitektam Aināram Cikanovičam, kurš arī pats ir vietējais.
“Krāsu mums te ir pavisam maz, un sākumā likās, ka vajag ko košāku un spilgtāku. Taču nu jau ceturto gadu apdzīvojot šīs telpas, esam pieraduši un ļoti apmierināti,” atzīst Salas pašvaldības vadītāja Irēna Sproģe. “Un ar to sēliskumu un sava novada patriotiskumu ir tāpat kā ar Latviju – vai nu tas ir galvā un sirdī, vai nav. Sevi nevaru saukt par sēlieti, šajā pusē ieprecējos, bet jūtos te kā mājās un citur negribētu dzīvot.
“Kas mums vēl tāds īpatnējs un atšķirīgs? Tad jau jāuzskaita gluži kā stabiņā,” un priekšsēdētāja noliec vienu pirkstu aiz otra.
“Deputātu sastāvs – no deviņiem deputātiem domē septiņi ir no mana saraksta – tas ir viens no labākajiem rādītājiem valstī.
Mēs neķīvējamies – ne deputāti, ne darbinieki (varbūt tāpēc, ka katram ir savs kabinets), arī iestādes savā starpā labi satiek. Tā šogad visa nauda aiziet skolai un budžets ir diezgan “nostiepts”, bet visi piecieš, jo esam tā vienojušies.
Mums ir ļoti laba darbinieku un speciālistu komanda.
Visas pašvaldības iestādes vada sievietes, izņemot vienu, turklāt “sievišķīgu” – Līkumu bāreņu namu. Tā sanāk, ka galavārds lemšanā pieder daiļajam dzimumam, bet vīriešus vienmēr uzklausām un viņi visur ir klāt.
Mums ir labi jaunie speciālisti. Ar Arni Baumeisteru izdevies nošaut divus zaķus uzreiz – viņš ir izpilddirektors un ar būvnieka izglītību. Jauns cilvēks, salānietis, Rīgā izmācījies un atgriezies. Ja vien iespējams, priekšroku dodam vietējiem.
Tāpat sabiedrisko attiecību speciāliste Kristīne Jucīte – arī tepat mācījusies, pēc tam vairākus gadus dzīvojusi ārzemēs un nu ar ģimeni atgriezusies Latvijā. Kad viņa atnāca uz pārrunām, biju pārsteigta, cik Kristīne tām labi sagatavojusies, kā pārzina novadu un visas iestādes. Tagad viņa izveidojusi jauniešu domi, organizē brīvprātīgos, veido jauniešu centru, un, kā pati smej – jaunieši pārņem varu savās rokās.
Mēs esam bagāti ar uzņēmējiem un arī uzņēmīgiem cilvēkiem.
Divos ciemos – Sēlijā un Gravānos iedzīvotāju skaits ir palielinājies.
Mums vienīgajiem šajā apkaimē ir krājaizdevu sabiedrība, kas dibināta 2001. gadā.
Mums nav skolas busiņu, bet kompensējam vecākiem personīgā transporta izdevumus, ja viņi paši ved bērnu uz skolu vai bērnudārzu.
Salā ir peldbaseins (tas gan pieder pilsētai), un mēs skolēniem apmaksājam peldēšanas nodarbības.”
Salas novadā ir pavisam piecas izglītības iestādes: novada centrā Salā – vidusskola un bērnudārzs, Biržos – internātpamatskola, kur mācās ap 200 bērnu, un pamatskola, kurā ir 130 audzēkņu un arī bērnudārza grupas, kā arī “Līkumu” bāreņu nams. Sēlpilī skolas nav, tā slēgta 2009. gadā, un pašvaldības vadītāja atzīst, ka tas bijis ļoti smags lēmums. Tagad māja stāv tukša un gaida kādu uzņēmēju, kuru, iespējams, varētu ieinteresēt blakusesošais kalns. Sēlpils skolai pirms pieciem gadiem par sliktu liecināja arī tas apstāklis, ka tā neatradās pagasta centrā un jau tolaik daudzi Sēlpils bērni mācījās Salā. Liela daļa novada trūcīgāko ģimeņu savas atvases sūta uz Biržu internātpamatskolu, bet “Līkumu” bērni sadalīti pa dažādām vietām – gandrīz puse mācās internātskolā Biržos, maziņie dzīvo uz vietas un vēl skolā neiet, bet pārējie atbilstoši veselības stāvoklim apmeklē dažādas iestādes un “Līkumos” uzturas pa brīvdienām. Tur mājas ir ap 60 bērniem no divu gadiņu vecuma līdz 18 gadiem un ne tikai no Salas novada, bet no dažādiem Latvijas novadiem. Īstie bāreņi gan ir tikai daži.
2014. gada prioritāte Salas novada pašvaldībai ir vidusskolas sporta zāles siltināšana, kam no budžeta atvēlēti vairāk nekā 300 tūkstoši eiro. “Mēs neesam skopi, bet saimnieciski, tāpēc kredītu neņemam – cenšamies iztikt pašu līdzekļiem. Šogad vēl jāmaksā pēdējie vecie kredīti, taču nākamgad varēsim vieglāk atsperties,” ir pārliecināta I. Sproģe.
Dialogs ar uzņēmējiem
Uzņēmējdarbība Salas novadā ir patiesi plaša un daudzveidīga – te darbojas ap 300 dažādu veidu uzņēmēju, sākot ar zemnieku saimniecībām un beidzot ar kapakmeņu izgatavošanu. Viens no lielākajiem uzņēmumiem, kurš pazīstams arī Latvijā, ir maizes ceptuve “Dona”, kur top vairāk nekā 50 veidu plaucētās un rauga mīklas maizes un uzņēmuma lepnums – rudzu un saldskābās maizes, kas tiek ceptas pēc senlaicīgām receptēm un ir bez rauga. “Dona” nodrošina darba vietas vairāk nekā 100 pagasta un apkārtnes iedzīvotājiem. Tāpat iecienīti ir siltumnīcu kompleksā “Rītausma” audzētie gurķi un tomāti un zināmas kokapstrādes uzņēmuma “Paeglīši un partneri” ražotās guļbūves. Novada teritorijā atrodas vēl citi lieli uzņēmumi – Jēkabpils autobusu parks, “Jēkabpils labība”, cūku kompleksi “Miķelāni” un “Sēļi”, granulu ražotne “Kontekss”, kūdras izstrādātājs SIA “Gargrode”. Tālā apkaimē iecienīts ir Salas profesionālais masieris un Biržu akmeņkalis, kurš izgatavo kapakmeņus, Sēlpils pagastā darbojas piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība un zemnieku saimniecības “Vizbuļi” un “Strēlnieki”, kas nodarbojas ar augkopību.
“Es pat nevaru iedomāties, kā mums nav. Varētu žogu apjozt riņķī, un mēs dzīvotu. Mums ir sava hidroelektrostacija – Sankaļu HES, savs autotransporta uzņēmums, vienīgi lidostas nav, bet Biržos ir lidlauks ar 400 metru garu skrejceļu,” reizē nopietni un pa jokam bilst Salas novada saimniece.
Kā pašvaldība var palīdzēt uzņēmējiem?
Pirmām kārtām ar savu attieksmi pret uzņēmēju. Ja uzņēmējs atnāk uz domi pēc kādas izziņas vai dokumenta, domes darbinieki cenšas to sagatavot nekavējoties vai pēc iespējas ātrāk.
Salas pagasta ģeogrāfiskā sala atrodas plūdu zonā un tur neko nedrīkst būvēt. Bet kāds uzņēmējs iesniedza priekšlikumu, ka teritorijas plānojumā jāiestrādā iespēja pierādīt ar topogrāfiju, ka ieplānotajai būves vietai ūdens netiek klāt. Tad izziņa par ieceres atbilstību teritorijas plānojumam tiek izsniegta un attiecīgi – saņemta būvatļauja.
Pašvaldības ceļu kopšanā netiek pirkts ārpakalpojums, bet izmanto savu tehniku. Salas novadā to veic pašvaldības komunālais uzņēmums “Vīgants”, tādējādi iespējams nogreiderēt vairāk ceļu un biežāk, nekā tas būtu, ja šo pakalpojumu pirktu.
Ja pašvaldībai nav jārīko obligātais iepirkums, Salas novadā vienmēr cenšas atbalstīt savējos, piemēram, mēbeles domei gatavojis vietējais uzņēmējs, tāpat puķes pērk no vietējā zemnieka, viss apzaļumošanai iegādāts no vietējā audzētāja.
Iepirkumi, kas attiecas uz dārzeņiem, pēc iespējas tiek dalīti lotēs, nevis salikti kopā, piemēram, banāni ar kartupeļiem, jo neviens vietējais audzētājs šo iepirkumu nevarētu vinnēt gluži vienkārši tāpēc, ka pie mums banāni neaug.
Domes speciālisti palīdz arī sagatavot iepirkuma dokumentus un konsultē, teiksim, pēdējā laikā lauksaimniekus par aktuālo jautājumu – mēslu krātuvēm, tāpat par meža stādīšanas projektiem, jo tos parasti piesaka mazi uzņēmumi ar ierobežotiem līdzekļiem.
Salas novadā ir kooperatīvā krājaizdevumu sabiedrība, kur zemniekiem iespējams saņemt apgrozāmos līdzekļus pavasara sējai, sēklai un dīzeļdegvielai, arī projektu realizācijai.
“Pats galvenais sadarbībā ar uzņēmējiem tomēr ir dialogs,” atzīst Irēna Sproģe. “Un vēl liela loma ir zemnieku konsultantam. Mums paveicies, jo Ligita Kadžule prot ar zemniekiem sastrādāties un viņiem reāli palīdzēt.”
Rotaļvieta veļas žāvētavā, dārza spēles un cepures omēm
Lai gan liela daļa Salas iedzīvotāju dzīvo centrā un ar vienu kāju ir pilsētnieki, viņi tomēr sevi uzskata par lauciniekiem. “Kad bērniem jautā: kur jūs dzīvojat, viņi atbild: mēs dzīvojam pilsētā uz laukiem. Tāpēc šeit visam jābūt tādā pašā līmenī kā pilsētās,” uzskata zemnieku konsultante Ligita Kadžule, kura ir arī Salas novada pašvaldības projektu vadītāja.
Būt laukos, bet dzīvot kā pilsētā palīdz arī divas lieliskas programmas – KNHM fonds “Sabiedrība ar dvēseli” un LEADER projekti, kas tiek īstenoti ar nevalstisko organizāciju un iedzīvotāju apvienību starpniecību. Salas novadā reģistrētas 14 biedrības, un piecas no tām ir ļoti aktīvas.
Nīderlandes KNHM fondam idejas iesniedz paši iedzīvotāji. Pērn Salas bērnudārzā “Ābelīte” no vairs nevajadzīgas veļas žāvētavas, kur savulaik žuvuši mazuļu autiņi, radoši izveidots bērnu rotaļu namiņš ar vairākām istabām. Kamēr bērnu tēti to vēl tikai būvējuši, topošā namiņa īpašniekiem jau bijis skaidrs, ka vienā no istabām būs plaukts ar garu žirafes kaklu un ka namiņa sienas var padarīt raibas ar mazu rociņu krāsainiem nospiedumiem. Nu vecā veļas žāvētava dzīvo otro dzīvi. Šis Līgas Līvzenieces vadītais projekts saņēmis arī pašvaldības 500 eiro prēmiju, un bērnu vecāki sapulcē nolēmuši, ka par šo naudiņu atjaunos grupā rotaļu mēbeles. To paveicis galdniecības amata pratējs Agris Gruzniņš, kurš izgatavojis “īstu” rotaļu dīvānu, gāzes plīti, veļasmašīnu, izlietni un ledusskapi. Tā kā naudiņa vēl palikusi pāri, par atlikušo summu iegādāti divi rotaļu kartingi.
Savukārt skolas vecuma bērni un jaunieši šovasar priecājas gan par iegādātajām galda un dārza spēlēm, gan mikrofoniem un diskotēkas aprīkojumu. Dārza spēles ir pārnēsājamas, liela izmēra, un tās var spēlēt ārā zaļā zālītē, upes malā vai mežā. Spēļu komplektos ietilpst gan krokets, šahs, cirks, boulings un ričuračs, gan samezglojies, frisbijs, domino, lecammaisu komplekti, gan pludmales volejbola un strītbola komplekti un galda spēļu un kombinējamo konusu komplekti. Pie tādām Salas novada bērni tikuši, pateicoties projektam “Krāsu virpulis”, ko atbalstījusi biedrība “Lauku partnerība Sēlija” un Lauku atbalsta dienests. Projekta ietvaros iegādāti arī radio mikrofoni ar bāzes staciju, lai bērni un jaunieši varētu attīstīt spējas radoši izpausties, pilnveidotu runas kultūru, improvizētu, apgūtu dziedāšanas prasmes un māku uzstāties pasākumos, kā arī liela telts, kas lieti noder nelabvēlīgos laikapstākļos.
Uz jautājumu, kur tādas spēles noskatītas, Ligita atbild: “Uzklausām visu, ko iesaka iedzīvotāji un pašpikojam arī no citiem novadiem – mums ir laba sadarbība ar Baldones, Jaunjelgavas un Viesītes novadu. Pati esmu “Lauku partnerības Sēlija” valdē, un tur šopavasar kā viena no aktivitātēm tika izvirzīta vasaras nometņu organizēšana. Kāpēc neiesniegt projektu? Ņēmām un uzrakstījām! Spēles atradām tur, kur visu var atrast – internetā.”
Šogad ar KNHM fonda atbalstu Salā bērniem vēl taps siena ar kāpšļiem, Biržu tautasnamam tiks iegādāta apskaņošanas iekārta un Sēlpilī ierīkos bērnu rotaļu laukumu. Prieka ziņa arī Sēlpils deju grupai “Omes un Voldemārs” – viņas un vienīgais viņš varēs štātēties jaunās cepurēs.
"Tikko esam saņēmuši apstiprinājumu, ka ir atbalstīts Lauku atbalsta dienestā iesniegtais projekta pieteikums par norāžu sistēmas izveidi, un ceram, ka nākamvasar, apceļojot Sēliju, nevienam nebūs jāmaldās, Salas novada 18 kultūras pieminekļus meklējot," optimistiski noslēdz Ligita Kadžule.
Kas noteikti būtu jāredz Salas novadā
Salas novada pašvaldības vadītāja Irēna Sproģe abus pagastus vērtē kā ļoti atšķirīgus – Sēlpils bagātības ir Sēlijas paugurainā ainava, vēsture un kultūras vērtības, aktīvā kultūras dzīve, kori ieskaitot, te ir ļoti daudz viensētu, bet daudzdzīvokļu mājas var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Salas pagasts ir pavisam citādāks – raksturīgs ar aktīvu uzņēmējdarbību. Savukārt Biržu ciemā ir skaisti izremontēts kultūras nams un aktivizējusies arī kultūras dzīve, sakopta apkārtne, un cilvēki arvien vairāk interesējas par dzīvokļiem un grib tur dzīvot. “Katrs ar savu atšķirību mēs cits citu bagātinām. Bet tūrisma jomā vēl daudz darāmā. Ja jumti tek, tad tūrisma objektiem mazliet jāpagaida. Tā dzīve piespiedusi, ka ātrāk nevarējām ar šo jomu nodarboties, taču nu sākam nopietni par to domāt,” atklāj Salas novada priekšniece.
Ligita Kadžule ir konkrēta: “Ja interesē uzņēmējdarbība, tad noteikti aicinām uz “Donu”, “Rītausmu”, “Konteksu”, “Paeglīšiem” un pie citiem lielākajiem uzņēmējiem, bet, ja gribas ko dvēselei, tad jāsāk ar Biržu avotiņiem un baznīcas torni, zemenītēm Salas mežmalās, apgaismoto promenādi un skaisto dambi Salā, un īstu veldzi Sēlpilī un “Boļānos”.”
Apskates vērts noteikti ir Salas vidusskolas vēstures izpētes kabinets, kur bagātīgās ekspozīcijas klāstā izceļas zirga gāzmaska un ieroču soma no I pasaules kara, Boķu dzirnavas, kas ir kā savdabīga brīvdabas muzeja filiāle, visgarākais oriģinālā bruģa gabals, kas saglabājies Latvijā un palicis uz vecā Jēkabpils–Jaunjelgavas ceļa pie Pelītes upes, par Strūves meridiāna loka punktiem nemaz nerunājot. Interesantas uzziņas var iegūt arī Salas bibliotēkā, kas tāpat kā greznā Laulību zāle iekārtojusies domes ēkā.
2000. gada maijā iznāca pirmais toreizējā Salas pagasta izdevums – avīzīte, kas saucās “Apkārtraksts”, kas laika gaitā pārtapusi par “Novada Vēstīm”. Pēdējo gadu katrā numurā ir pašas priekšsēdētājas raksts, turklāt tos viņa tiešām raksta pati. Bibliotekārīte Ruta Lavrinoviča atzīst: “Šī uzruna ir vajadzīga, un cilvēki to gaida, jo katram jau liekas, ka priekšsēdētāja uzrunā tieši viņu.”
Vēl neuzrakstītajā uzrunā Salas novada vadītāja Irēna Sproģe gribētu pateikt: “Mums ir jākalpo cilvēkiem, un to arī darām. Vislielākais prieks man ir par to, ka apkopotie reitingi liecina – cilvēki pašvaldībām uzticas vairāk nekā valstij, rangu tabulā ierindojot tās trešajā vietā. Manuprāt, tas ir milzīgs pašvaldību sasniegums!”
Biržos cūkas vairs negana raudot
Ligitas Kadžules ieteiktajā novada apskatē “dvēseles vajadzībām” par sākumpunktu izvēlēties Biržus “Loga” komandai nācās atstāt uz beigām, taču, ar apraksta autores tiesībām atļaujoties kļūt personiska, atklāšu, ka tā bija atgriešanās bērnības zemē, jo Biržu skoliņā apgūtas ābeces gudrības un iegūts pirmais izglītības dokuments.
Tolaik – tālajos sešdesmitajos un septiņdesmitajos Biržu luterāņu baznīcā, kurai vēl nebija piešķirts Svētās Annas vārds, darbojās vatelīna cehs un mums nebija ne jausmas, ka pirmā, ar dēļiem apšūtā koka baznīca te tikusi uzbūvēta jau 1707. gadā. Otrā arī bijusi koka, ar salmu jumtu un mazu tornīti, bet 19. gs. vidū uzcelta mūra baznīca. I pasaules karā tā stipri cietusi, bet atjaunota un iesvētīta 1930. gadā. Tagad no baznīcas skatu torņa iespējams vērot apkārtni, un tornī izstādīti materiāli par Biržu baznīcas celtniecību, būvmeistaru Heldu, pirmo latviešu dzejnieku un rakstnieku Ansi Līventālu, kā arī vēsturiskie materiāli un tālaika liecības par Biržiem un Biržu izcelsmes ievērojamiem cilvēkiem.
Biržu baznīcas dārzā ir dzejnieka Anša Līventāla un ilggadējā draudzes mācītāja un rakstnieka Jakoba Lundberga atdusas vieta. Ansis Līventāls kopš 1825. gada Biržu baznīcā 30 gadus darbojies par ķesteri un ērģelnieku. Viņš arī tulkojis grāmatas, lai palīdzētu vietējiem iedzīvotājiem apgūt lasītprasmi, un kādu laiku pildījis pagasta rakstveža amatu, tāpat piepelnījies ar drēbnieka amatu un pārstaigājis Sēlijas pagastus kā klavieru un ērģeļu tīrskaņotājs. Par godu viņa 50 gadu jubilejai 1853. gadā iznācis Līventāla dzejoļu krājums divās daļās “Vecas modes dziesmiņu un ziņģu līksmības”, kur bija iekļauti populārākie dzejoļi, arī “Cūkas ganot Matīsiņam”. Atceraties: Cūkas ganot, Matīsiņam/ Dziedāt vis negribējās...?
Jau daudzus gadus Biržos neviens Matīsiņš raudot cūkas negana, tās atrodas vienā no lielākajiem cūku kompleksiem Latvijā – “Miķelānos”, kur saimnieko ar modernām metodēm. Kā pretstats šim lieluzņēmumam ir Biržu mazie un tīrie dabas brīnumi Podvāzes upes krastā – Saules avots, kuram piemītot dziedinošas spējas un kurš neaizsalst arī ziemā, un Biržu Zeltenes avots, par kuru teika vēstī, ka pie šā avota katru rītu mazgājusies Biržu Zeltene. Reiz pavasarī ziedošo ievu baltums un smarža apreibinājusi jaunavu tik stipri, ka viņa pakritusi un sākusi raudāt, un no viņas asarām izcēlies avots. Apkārtnes cilvēki kopš seniem laikiem nāk uz Zeltenes avotu pēc ūdens veselībai un jaunībai.
Bet pie Biržu baznīcas vārtiem piestiprināti savdabīgi “glābējzvanu” numuri – arī Bībelē atrodami tālruņa numuri visām neatliekamām situācijām, piemēram: kad esi briesmās – psalms 91, kad esi bēdās – Jāņa 14, kad jūties nedrošs savā darbā – psalms 126.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017