Rīga 6°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 3m/s
Sestdiena, 2024. gada 11. maijs 03:49
Vārda dienas: Karmena, Manfreds, Milda
Ūdeņainumam bieži piedēvē negatīvu nokrāsu, sevišķi runāšanas sakarā. Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas izbraukuma sēde 16. maijā bija izņēmums. Ne tikai tādēļ, ka todien acuskatam ne reizi vien pavērās Latvijas 11. lielākā – Alūksnes ezera spoži dzidrā zilgme, bet galvenokārt tāpēc, ka sanāksmes diskusijas caurvija publisko ūdeņu apsaimniekošanas problemātika, kas tika iztirzāta, “nelejot ūdeni”.
Ziemeru pagasta Māriņkalna kultūras namā Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Arturs Dukulis, sveicot tālo ceļu mērojušos ciemiņus, neslēpa, ka izpilddirektori uzskatāmi par pašvaldību “vadošo daļu”, un novēlēja visiem iepazīt skaisto Alūksnes novadu, kas turklāt atrodas pirmajā desmitniekā pēc platības un iedzīvotāju skaita. Maija sākumā novadā bija 18 095 deklarētie iedzīvotāji. To veido Alūksnes pilsēta un 15 pagasti, kuru dzīvi pārzina sešas pārvaldes. A. Dukulis izteica pārliecību, ka savstarpējās sarunas un pieredzes apmaiņa būs tik rosinoša, lai katra pašvaldība apgūtu citu pieredzi, nevis katra izgudrotu riteni no jauna. Visas prezentācijas interesentiem pieejamas LPS mājaslapā: http://www.lps.lv/Izpilddirektoru_asociacija/?task=sessions&committee_id=1518.
Alūksnes novada Īpašuma nodaļas vadītājs Ingus Berkulis visus sveicināja zaļajā un tradīcijām bagātajā novadā, kur sākas Eiropa un satiekas trīs valstis – Igaunija, Krievija un Latvija. Interesanta ir iedzīvotāju skaita amplitūda pagastos – nedaudz vairāk par astoņiem tūkstošiem alūksniešu, lielākajā – Alsviķu pagastā – dzīvo 1550, bet Kalncempjos – tikai 209! Novadam raksturīga bagātīga daba un kultūrvēsturiskais mantojums, saimnieciski neskarta vide un lielākā vērtība – darbīgi cilvēki. Alūksnes novadu pietiekami daiļrunīgi raksturo skaitļi – 57% teritorijas aizņem mežs, 33,6% lauksaimniecībā izmantojamā zeme, 14% dabas lieguma teritorija. Nav brīnums, ka aktīvā uzņēmējdarbība (1113 ekonomiski aktīvās tirgus sektora statistikas vienības, 62 komersanti uz 1000 iedzīvotājiem) galvenokārt saistās ar mežizstrādi, kokapstrādi un lauksaimniecību. Novada centrs – Ziemeļvidzemes pērle Alūksne, kas vēstures dokumentos pirmoreiz minēta 1284. gadā, ar tās slaveno Tempļa kalnu ir visaugstāk novietotā pilsēta Latvijā – 217 metrus virs jūras līmeņa. Novads lepojas ar diviem valsts nozīmes vēstures pieminekļiem – joprojām darbīgo šaursliežu dzelzceļa līniju Alūksne–Gulbene un Alūksnes pilsētas vēsturisko centru.
No aktīvajiem uzņēmējiem neatpaliek sabiedriski rosīgi iedzīvotāji, kas izveidojuši 137 biedrības un nodibinājumus. Viņu ērtībām izveidots Alūksnes novada Sabiedrības centrs. Daudzo izglītības iestāžu darba nodrošināšanai tiek tērēta lauvastiesa no Alūksnes novada gada budžeta, kas šogad plānots 16 miljonu eiro. Kopš novada izveides pašvaldība jau īstenojusi projektus, kuru kopējā summa ir 25 miljoni eiro, un šobrīd realizācijā atrodas projekti par kopējo summu 14,8 miljoni eiro. Nozīmīgākie ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa “Vecā pils” renovācijas pabeigšana Alūksnes Mākslas skolas un novada iedzīvotāju vajadzībām, ūdenssaimniecības pakalpojumu attīstība Alūksnē un novada pagastos – realizēti septiņi projekti un tikpat daudz pašlaik īsteno, piemēram, multifunkcionāla jaunatnes iniciatīvu centra izveide Alūksnē un hidrobūves “Tacis” rekonstrukcija uz Alūksnes upes.
Alūksnes novads pelnīti lepojas ar 74 amatierkolektīviem, 15 tautas/kultūras/saieta namiem un daudziem muzejiem. 2013. gadā bilancē ierakstīti 848 pasākumi! Arī šogad to būs daudz. Tikām laipni uzaicināti vēlreiz atgriezties Alūksnē, piemēram, Glika dienās, atzīmējot Bībeles latviskotāja Ernsta Glika 360. dzimšanas dienu, vai Līgosvētkos, kas šogad saskaņoti ar Zušu svētkiem “Bute zuti precēt brauc” un starptautiskām sacensībām pludmales volejbolā “Katrīnas kauss”. Par vasaras svinamdienu kulmināciju uzskatāmi pirmie Vispasaules malēniešu svētki, bet rudens pusē – Bānīša svētku piedzīvojumi un Ražas svētki Kalncempju pagasta Ates muzejā. Arī dažādi sporta pasākumi, piemēram, XVI starptautiskais Ziemassvētku džudo turnīrs decembrī.
Pašvaldības aģentūras “ALJA” direktors Māris Lietuvietis dalījās pieredzē par aģentūras darbību publisko ūdeņu apsaimniekošanā. Tā dibināta 2002. gadā kā Alūksnes pilsētas domes un Alūksnes rajona Jaunalūksnes pagasta padomes kopīga aģentūra, 2009. gadā pēc novada izveides to reorganizēja par Alūksnes novada pašvaldības aģentūru. Piecus gadus “ALJA” vada M. Lietuvietis. Lai vieglāk pieņemt lēmumus, izveidota konsultatīvā padome. Senāk bija astoņi inspektori, tagad dažādu iemeslu dēļ darbojas divi. Publisko ūdeņu sardzē “ALJA” sadarbojas arī ar Valsts vides dienestu, Valsts policiju un pašvaldības policiju. Par galvenajiem uzdevumiem uzskatāma:
zivju resursu, dzīvnieku un augu valsts aizsardzība un saglabāšana;
zivju resursu atjaunošana;
rūpnieciskās zvejas un licencētās makšķerēšanas organizēšana;
mehānisko transportlīdzekļu kustības organizācija un citi.
“ALJA” apsaimnieko vairākus ezerus – Alūksnes ezers ir lielākais no publiskajiem ūdeņiem – 1540 ha, bet mazākais ar 9 ha platību – Ilgāja ezers, divu ezeru teritorija tiek dalīta ar Igauniju. Reizē ar aģentūras izveidi Alūksnes ezerā organizēta licencētā makšķerēšana, bet pilnībā aizliegta rūpnieciskā zveja, atļaujot tikai zušu zveju Alūksnes upes iztecē. Alūksnieši uzskata, ka licencētā makšķerēšana ievieš kārtību ezerā. Pārdoto licenču skaits pēc krituma krīzes laikā pērn atkal sasniedzis 2008. gada līmeni. Māris Lietuvietis atšķirībā no Ingus atzina, ka viņa vērtējumā novadā Eiropa nevis sākas, bet beidzas, jo aģentūrai daudz nozīmīgāka ir klientu piesaiste no Eiropas puses. Licenču bilance diezgan nepārprotami norāda arī makšķernieku dzīvesvietu – gada atļauju, protams, ir jēga pirkt vietējiem, citiem izdevīgāka dienas licence, ko nopērk ierodoties.
Aģentūras saimniekošanas pamatā ir Eiropas Zivsaimniecības fonda līdzekļi, kas atbalstītajos projektos palīdz gan pavairot zivis (zušus, zandartus, vienīgie Latvijā – sīgas, kas varētu būt īpaši interesanti ārzemniekiem), gan aizsargāt Alūksnes ezera bagātības, gan dod iespēju attīstīt zinātnisko darbību, lai saprastu, kuras zivis katrā periodā ir vairāk nepieciešamas. M. Lietuvietis mudināja arī pašvaldības aktīvāk izmantot projektu iespējas, jo, pēc viņa domām, to noteikumi nav sarežģīti. Ūdenstilpju ekosistēmas saglabāšanā prioritāte ir cīņa pret notekūdeņu ieplūšanu. Parasti daudzi (arī “ALJA” darbinieki) sākot no nepareizā gala – ķer zivis, tad pavairo, pēc tam skatās piesārņojumu, tad pēta! Vajag pilnīgi otrādi – izpētīt, kas tilpē atrodams, vai to vajag papildināt, un tikai tad rīkoties tālāk.
Maluzvejniecības apkarošanai svarīgi ir izglītot sabiedrību, pastāvīgi rīkot reidus, lai atklātu likumpārkāpumus un sodītu likumpārkāpējus. Kopā ar biedrību “C.ALBULA” aģentūra strādā ar bērniem un jauniešiem, organizē vairākdienu nometnes, mācot pareizi uzvesties pie ūdeņiem, makšķerēt utt. Citādi gadās dzirdēt bērna ieteikumu ķert zivis ar tīkliem, jo tēvs nesot mājās daudz lielākus lomus. Aģentūra organizē makšķerēšanas un ātrumlaivu sacensības un piedāvā vizināšanos ar katamarānu (laba izklaide tūristiem, draugu un kolēģu grupiņām). Ziemā notiek minirallijs uz Alūksnes ezera ledus.
Izpilddirektoru daudzie jautājumi M. Lietuvietim droši vien skaidrojami ar vēlmi izprast aģentūras darbības principus, lai nākotnē kaut ko radniecīgu veidotu savās pašvaldībās.
Vai paši audzējat zivju mazuļus? – Nē, pērkam lētāko un labāko. Tā, piemēram, labākie zandarti ir Igaunijā.
Vai nodarbojaties arī ar peldvietu apsaimniekošanu? – Jā, Alūksnes peldvieta jau gandrīz labiekārtota.
Kāda ir sadarbība ar Valsts vides dienestu? – Likumā noteiktajos ietvaros. Konfiscētie rīki jānodod VVD. Viņi arī sastāda protokolu, ja izdevies pieķert negodīgu makšķernieku.
Un ar BIOR? – Jā, mums ir laba sadarbība pētnieciskos jautājumos.
Kāds ir finansējums? – Finansē pašvaldība.
Vai novadā notiek pārpurvošanās? – Mums nav šādu problēmu, jo ezeri ir dziļi, turklāt esam augstu virs jūras līmeņa.
Kā tiekat galā ar niedrēm? – Necīnāmies, jo mums to nav. Plānojam iegādāties niedru pļāvēju, bet izmantot to tikai īpašos gadījumos.
Vai visi limiti netiek zvejniekiem? – Alūksnes ezerā nav rūpnieciskās zvejas. Šo lēmumu pieņēma pašvaldība. Pārējos ezeros limitus cenšamies sadalīt starp vienu vai diviem saimniekiem.
Vai pašvaldība Alūksnes ezeru ir pārņēmusi savā valdījumā? – Vēl ne. To gribam darīt, jo tad iespējams startēt projektos, taču mazliet baidāmies, ka, nonākot pašvaldības īpašumā, atbalsts būs daudz niecīgāks. Un ja vēl visas pašvaldības to izdarīs!
Par ezeru apsaimniekošanu, balstoties uz zinātniskiem datiem, izpilddirektoriem skaidroja Vides risinājumu institūta pārstāvis Matīss Žagars. Aktuāli domāt par pareizu katra ezera apsaimniekošanu, jo cilvēks daudz ietekmējis dabu, sevišķi pēdējos gados. Piesārņojumu sateces baseinā rada neattīrīta kanalizācija, lauksaimniecības mēslojums, nocirsti meži; ezeru posta pārmērīga zvejas un makšķerēšanas slodze, pārmērīga vai neadekvāta krastu izmantošana, plēsīgo zivju sugu savairošanās. Latvijā palicis ļoti maz dabīgo ezeru, tikai dabas liegumos vēl daži (piemēram, Teiču rezervātā).
Visiem pamācošs ir Burtnieka piemērs. Ilgus gadus neprasmīgi apsaimniekots, ezers ir aizaudzis, vasarās zaļš. Tā rezultātā sarūk zivju skaits, un patērētājiem zūd interese par makšķerēšanu tik “neauglīgā” vietā, nav iespēju saņemt cerētos līdzekļus, pārdodot licences. Pērn institūta pētnieki kopā ar pašvaldību uzsāka projektu, lai glābtu Burtnieka ezeru. M. Žagara prezentācijā uzskatāmi bija redzams, kāpēc ezerā izzudušas zivis. Šī tēma viņam kā ihtiologam sevišķi mīļa, tāpēc cenšoties skaidrot arī pārējiem, kādām jābūt samērīgām proporcijām starp zivīm nepieciešamajām barības vielām (fitoplanktons, zooplanktons u.c.), sīkajām karpveidīgajām jeb ēsmas zivtiņām un plēsīgajām zivīm. Apgrieztā proporcija, kāda bija Burtnieka ezerā, noveda pie intereses zuduma par to gan kā atpūtas, gan makšķerēšanas vietu.
Ezers pats neatjaunojas, aplami cerēt, ka tas pats sevi sakārtos, cilvēku spiediens ir pārāk agresīvs, tādēļ vajag plānveida darbības: pats pirmais – saprast ezeru, jo tā sistēmas ir sarežģītas, ietekme no ārpuses liela. Tikai tad var izstrādāt stratēģiju, iesaistot sabiedrību, pašvaldību, pētniekus. Stratēģiju ar sabiedrību vajag apspriest dzīvi, nevis zinātniski sausi. Datus zinātniekiem var iedot tikai vietējie eksperti! Sadarbojoties ar Burtnieka ezera saimniekiem un vietējiem iedzīvotājiem, pētnieki guvuši daudz vērtīgu materiālu. Noslēgumā Matīss Žagars minēja dažus veiksmes stāstus no citu valstu pieredzes, piemēram, par Vašingtonas ezeru, kas bija ļoti aizaudzis, līdz valdība sapratusi, ka jāattīra, un tagad tas ir tīrs un zivīm bagāts ezers.
Sarunu par ūdeņiem LPIA priekšsēdētājs Guntis Kalniņš pamanījās noslēgt uz humorpilnas nots: radioraidījumā esot dzirdējis makšķernieku sievu viedokli, ka šis hobijs esot ne mazāk kaitīgs par dzeršanu, vienīgi viss notiek ar gumijas zābakiem kājās...
Latvijas Pašvaldību savienības padomniece Sniedze Sproģe nepastāvīgi mainīgos ūdeņus atgrieza uz daudz stabilākiem – zemes pamatiem, informējot par Zemes pārvaldības likumu. Dažreiz šķiet, ka publiskajiem ūdeņiem nav saimnieka. Civillikums nosaka, ka tie pieder valstij. Faktiski sanāk – nevienam! Inspektoru skaits Latvijā nav liels, ap 40, un negodprātīgie zivju bendes jūtas nenotverami. Tāpēc priecē pašvaldības, kas, sekojot Burtnieka ezera saimnieku paraugam, ir gatavas pārņemt ezerus savā aprūpē, kļūstot par šo publisko ūdeņu saimniekiem. Kaut formāli īpašnieks skaitās valsts, tieši pašvaldībām bieži nākas uzklausīt iedzīvotāju pārmetumus par nesakoptām, piesārņotām vai nepieejamām ūdenstilpēm. Sākotnēji bijusi neticība, ka vietējā vara tiešām vēlas gādāt par publiskajiem ūdeņiem sabiedrības interesēs, nevis naski privatizēt kopējo mantu. Lielākie iebildumi skanējuši no makšķerniekiem. Arī Saeimā, lemjot par ūdeņu apsaimniekošanu, saduras makšķernieku un zvejnieku intereses. Lai kā zinātnieki cenšas skaidrot pareizas apsaimniekošanas pamatpatiesības, parasti uzvar makšķernieku vēlmes, kaut arī viņiem nerūp ezeru apsaimniekošana, bet tikai un vienīgi brangs loms. Tomēr Matīss Žagars uzskatāmi nodemonstrēja, kas notika, kad Burtnieka ezeru apsaimniekoja nezinātniski. Diemžēl interešu un tiesību jūklī pazuda ezers kā vērtība un kā iespēja prasmīgiem saimniekiem. S. Sproģe izteica cerību, ka pašvaldību pārraudzībā nākotnē izdosies saskaņoti darboties kopējās interesēs. Prezentācijā iespējams sīkāk izpētīt atšķirības starp dažādo īpašumu formām (īpašums, valdījums, turējums), ko sanāksmē laika trūkuma dēļ neanalizēja. LPS padomniece vēlreiz atgādināja datumu – 2012. gada 24. jūlijā Ministru kabinets pieņēma protokollēmumu Nr. 41 par publisko ūdeņu īpašuma tiesībām, kas vietējai varai deleģē tiesības pārņemt savā valdījumā publiskos ūdeņus.
Būtu svarīgi iespējami ātrāk:
* atrast saimnieku piekrastei un iekšējiem ūdeņiem;
* saredzēt nozares un visu teritoriju attīstības iespējas un paredzēt tam finanšu līdzekļus;
* sabalansēt intereses – rūpes par dabu, veidojot vidi uzņēmējdarbības attīstībai un kvalitatīvai dzīvei (apsaimniekot aizsargājamo un atbalstīt esošos uzņēmējus, kā arī rosināt zvejniekciemos un pie ezeriem dzīvojošos attīstīt biznesu).
Mirdzošā diena bija kā radīta, lai “izkāptu” no zāles sienām un zinošu gidu – pašvaldības speciālistu pavadībā autobusa ekskursijā tuvāk iepazītu Alūksnes novadu, papildinot sanāksmē uzklausīto informāciju. Arī to, ka nekur citur Latvijā ļaudis tā neprot svinēt dzīvi kapsētā kā Alūksnes pusē, kad reizē ar pilsētas svētkiem notiek kapu svētki. Uzzinājām, ka Alūksnes novada pagasti atšķiras ne tikai pēc iedzīvotāju skaita, bet arī pēc ezeru daudzuma – Veclaicenes pagastā to ir 24, turpretim novada citā stūrī – Pededzes pagastā nav neviena ezera. Par novada skaistulēm tiek godātas Pededze un Vaidavas upe. Ar pēdējo gan saistās visai negatīva publicitāte saistībā ar Karvas HES būvatļaujas apstrīdēšanu. Tomēr vietējie uzskata, ka ar šo objektu viņiem ir pamats lepoties. Karvas HES ekspluatācijā nodeva 2012. gada septembrī, pēc mēneša tā sāka ražot elektrību. Ūdens objektu izmanto ne tikai elektroenerģijas ražošanai, bet arī rekreācijai. Izveidotās ūdenskrātuves virsmas laukums pie normāla uzstādinājuma līmeņa sasniedz 45 ha, izbūvēts 385 metrus garš zivju ceļš. Svarīgi atcerēties, ka nekustamo īpašumu vērtība HES apkārtnes īpašumiem ir pieaugusi. Vēlāk savām acīm pārliecinājāmies, ka velti tas nav.
Viena no Alūksnes novada īpašajām atšķirības zīmēm ir armijas klātbūtne jau kopš pirmajiem Ulmaņlaikiem, kad 7. Siguldas kājnieku pulks Alūksnes ezera krastā uzcēla kazarmas, ko pelnīti var uzskatīt par vēstures pieminekli. Tagad te atrodas Nacionālo bruņoto spēku kājnieku skola – viens no lielākajiem darba devējiem novadā. Vietējie saraduši ar militārās formās ģērbtajiem ļaudīm. 1992. gada 11. novembrī ar LR aizsardzības ministra pavēli te tika izveidots mobilo strēlnieku bataljons. Laikā no 1998. līdz 2006. gadam Alūksnē apmācīja vairāk nekā 9000 obligātā dienesta karavīru. Izpilddirektoriem bija iespēja novērtēt un rokā paturēt mūsdienu kareivju ekipējumu un bruņojumu, izstaigāt garnizona muzeju un pat nobaudīt karavīriem domātās pusdienas. Tomēr pats emocionālākais bija brīdis, kad izpilddirektoriem par godu 7. Siguldas pulka pieminekļa kalna pakājē defilē priekšnesumus sniedza E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris kopā ar “sadarbības partneriem” no deju kolektīva “Virpulītis”.
Pie Zušu tača jeb hidrotehniskās būves “Zušķērājs” vēlreiz satikām Māri Lietuvieti. 2012. gadā Alūksnes novada pašvaldība saņēma finansējumu Eiropas Zivsaimniecības fonda pasākumā “Zveja iekšējos ūdeņos”, lai rekonstruētu un modernizētu hidrotehnisko būvi – zušķērāju “Tacis” uz Alūksnes upes, kas iztek no Alūksnes ezera. Nu to varēs izmantot gan zušu loma iegūšanai, gan nozvejoto zivju uzglabāšanai.
Uzņēmums SIA “4PLUS” tematiski bija vienīgais ar ūdeņiem nesaistītais apskates objekts, tomēr novadā tas ir viens no stabilākajiem. Kopš dibināšanas 1994. gadā daudzus gadus veiksmīgi nodarbojies ar apaļkoku tirdzniecību, mežizstrādi un mežsaimniecību. Šobrīd “4PLUS” pamatnodarbošanās ir apses pārstrāde – te ražo dēlīšus saunas sienu apdarei un lāvām, līmēto materiālu un citus saistītos produktus (neparasti šķita divus kilogramus smagie brikešu rullīši ar cauru vidu labākai degšanai). Ražotne tika izveidota Alūksnē, jo apkārtnē atrodas vienas no veselīgākajām apses audzēm Latvijā. Kopš ražotnes izveides bijušā Alūksnes MRS teritorijā te sakārtota infrastruktūra, izremontētas ēkas, uzstādītas mūsdienīgas iekārtas, to ražotos produktus eksportē uz 14 valstīm.
Kad pirms trim gadiem “Logs” ciemojās Alūksnes novadā, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis “Vecā pils” gleznainā vietā Alūksnes ezera krastā, no kurienes paveras skats uz Pilssalu un tajā esošajām Livonijas ordeņa pilsdrupām, vēl bija nākotnes vīzijās. Kopš 2013. gada 1. septembra pirms 230 gadiem celtajā barona Fītinghofa dzimtas dzīvojamajā ēkā pilntiesīgi saimnieko Alūksnes Mākslas skolas 160 audzēkņi. Šim sapnim kolektīvs tuvojās deviņus gadus, izmantojot visu iespējamo finansējumu – VKKF, valsts investīcijas un beidzot ERAF. Pie lepnajām ārdurvīm izpilddirektorus sirsnīgi sagaidīja skolas dibinātāji – direktors Ojārs Vēliņš un viņa kundze Anita, kura līdztekus mākslas priekšmetu pasniegšanai pilda arī direktora vietnieces pienākumus. Viņu vadībā iepazinām skolu, kā arī baudījām lielisko skatu (raksta sākumā) pāri ezeram no terases, kas laikam spēj nomierināt vissatrauktāko prātu.
Ceļojumu kulminācijas brīdis bija pievakarē, visiem trim autobusiem no jauna satiekoties Tempļa kalna pakājē, kur izpilddirektori katrs sev izkala īpašu monētiņu, atjaunoja enerģijas krājumus kalna maģiskajā rotondā un izkārtojās kopbildei, kas publicēta jau LPS 25. kongresam veltītajā numurā.
Paldies Alūksnes novada sabiedrisko attiecību speciālistei Evitai Aplokai par līdzdalību materiāla tapšanā!
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017