CENTRU PAT NEPIEMINĒJĀM

“Vai pamanījāt, ka mūsu stundu garajā sarunā pat nepieminējām Rīgas centru? Stereotips, ka viss notiek tikai centrā, tātad ir mānīgs. Lielākā daļa aktivitāšu veltīta apkaimēm, kur dzīvo rīdzinieki. Centrs vairāk paliek kā tūrisma un izklaides objekts. Mēs nodrošinām kvalitatīvu vidi tuvāk dzīvesvietai,” šo Rīgas pilsētas izpilddirektora Jura Radzeviča secinājumu apzināti pārcēlu uz raksta sākumu, lai izskaidrotu nodomu uzzināt, kas bagātinājis rīdzinieku dzīvi Rīgai īpašajā – Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā. Turklāt uzreiz paskaidrošu, ka pirms sarunas pat nebija domas “ignorēt” centru. Tā sanāca. Varbūt tieši tā būs materiāla pievienotā vērtība, ka žurnāla lasītāji Latvijas reģionos uzzinās, ko vēl der apskatīt galvaspilsētā. Lielākoties jau ciemiņi netiek tālāk par centru.

Rīgas pilsētas pašvaldībai ir zināma radniecība ar novadiem, kuros apvienojās vairāki pagasti. Katram no tiem ir sava pārvalde. Rīgas teritorija ir iedalīta trīs izpilddirekcijās: Austrumu izpilddirekcijas izpilddirektors ir Dmitrijs Pavlovs, Pārdaugavas izpilddirekciju vada Valērijs Koķis, bet Ziemeļu izpilddirekciju – Sergejs Hristoļubovs. Ar viņiem un Juri Radzeviču vienojāmies pārrunāt jaunos vaibstus, ko Rīga iemantojusi šogad un kas gaidāms tuvākajā nākotnē. Gan rīdziniekiem, gan pilsētas viesiem.

Pats ilgākais stāžs amatā ir D. Pavlovam, jo toreizējo Latgales priekšpilsētas izpilddirekciju viņš sāka vadīt jau 1999. gadā. S. Hristoļubovs “Ziemeļos” saimnieko no 2009. gada 1. decembra. Abus ar Dmitriju Pavlovu rīdzinieki togad ievēlēja Rīgas Domē, arī 2013. gada pašvaldību vēlēšanās abu starts bija sekmīgs, taču jaunie noteikumi deputātiem lika izšķirties par labu politiķa vai izpildvaras pienākumiem. Abi izvēlējās praktisko darbu tuvāk iedzīvotājiem. “Par to esmu ļoti gandarīts,” vērtē Juris Radzevičs. Valērijs Koķis izpilddirekciju vada tikai gadu, tomēr jau iepriekš bijis saistīts ar Rīgas pašvaldību – strādājis Ziemeļu rajonā, bijis Rīgas domes Revīzijas komisijas priekšsēdētājs, bet no 2011. gada – Pārdaugavas izpilddirekcijas izpilddirektora vietnieks.

J. Radzevičs: – Daudzi atceras, ka vēl ne tik sen Rīga bija sadalīta sešos rajonos. 2009. gadā reizē ar pašvaldību vēlēšanām sākās krīze, kuru galvenokārt galvaspilsētā iznesa izpilddirekcijas – sešu vietā palika tikai trīs! Kolēģi no citām zemēm mūs apbrīno: kā viena administrācija tagad spēj apkalpot divas teritorijas? Turklāt no 300 strādājošajiem 120 nācās atbrīvot. Līdzekļus jūtami ietaupījām – ap miljonu latu, bet funkcijas un uzdevumi jau nemainījās. Turklāt iedzīvotāji nedrīkstēja izjust šo “sašaurināšanos”. Izpilddirekciju darbinieku kolektīvi ir stabili, kaut arī Ministru kabineta noteikumi neļauj palielināt atalgojumu pat tad, ja nākas pildīt daudz lielāku pienākumu apjomu.

Kādreiz Latgales priekšpilsēta bija lielākā no sešām. Apvienojoties ar iedzīvotāju blīvuma ziņā mazskaitlīgo centru, Austrumu izpilddirekcija vairs nav līdere – ne teritorijas, ne iedzīvotāju skaita ziņā. “Ziemeļiem” teritorija ir liela, taču daļu no tās aizņem meži, ezeri un Rīgas brīvostas teritorija. Tomēr agrākā Ziemeļu rajona 80 tūkstošiem iedzīvotāju piepulcējot 150 tūkstošus Vidzemes priekšpilsētas ļaužu, Ziemeļu izpilddirekcija nokļuva līderos arī iedzīvotāju skaita ziņā. Tomēr jāatzīst, ka pēc apvienošanas visas trīs izpilddirekcijas satuvinājās, 10 vai 20 tūkstoši nav liela atšķirība. Turpretim abām minētajām izpilddirekcijām daudzstāvu masīvi Purvciemā un Ķengaragā celti aptuveni vienā laikā, problēmas arī radniecīgas. Tā kā ir gan īpašais, gan atšķirīgais.

Savukārt divu priekšpilsētu apvienošana vienā – Pārdaugavas izpilddirekcijā deva vēl papildlabumu – iedzīvotājiem vairs nav jālauza galva par to, kurai no teritorijām katra adrese pieder. Viss Daugavas kreisais krasts ir vienots. Arī visas trīs administrācijas – Rūpniecības ielā, Daugavpils ielā un Eduarda Smiļģa ielā atrodas visiem pieejamās vietās, vienlīdz tālu no Rīgas centra.

Sarunas sākumā jautāju Rīgas trīs izpilddirekciju vadītājiem, kuru vietu viņi uzskata par pašu nozīmīgāko vizītkarti, kurp noteikti aizvestu ciemiņus.

Valērijs Koķis: – Tas būtu Arkādijas parks ar brīnišķīgo Māras dīķi. Parks sakopts tiktāl, ka nu jau kļuvusi par savdabīgu Daugavas kreisā krasta vizītkarti – te izpilddirekcija jau vairākus gadus mēģina atdzīvināt senu tradīciju – Pārdaugavas svētkus, jo vēsturiski Arkādijas parks ir aicinājis ļaudis aktīvi un interesanti atpūsties, skatīties kino un uzdejot zaļumballē. Šie svētki ir veiksmīgs sadarbības piemērs ar Pārdaugavas kultūras un mākslas iestādēm, sporta centriem, uzņēmējiem un nevalstiskajām organizācijām.

Sergeja Hristoļubova valdījumu pērle noteikti ir gandrīz vai no drupām augšāmcēlusies kultūras pils “Ziemeļblāzma”, tomēr lepoties ar svešām spalvām viņš negrib, jo pils atjaunošanas vērienīgā iecere pieder Rīgas domei. Toties “ziemeļniekiem” pieder viena no Rīgas labākajām un iecienītākajām pludmalēm Vecāķos.

S. Hristoļubovs: – Šogad Vecāķu pludmalē pirms peldsezonas ierīkojām jaunu koka laipas posmu 64 metru garumā, kas piemērots ne tikai gājējiem, bet arī kustībai ar ratiņiem. Pieci uzstādītie volejbola laukumi Vecāķos paver iespēju Vecāķos rīkot pat starptautiskus turnīrus.

Izpilddirekciju var dēvēt par Rīgas “zilo ezeru zemi”, jo tās teritorijā atrodas Bābelīte ar izcilu ūdens kvalitāti, Dambjapurva ezers, Ķīšezers, Velnezers un citi. Aktīvās atpūtas trase pie Dambjapurva ezera bija populāra jau sen, šogad te uzstādījām jaunus āra sporta elementus dažāda vecuma bērniem – alpīnisma sienu, dubulto vingrošanas solu, kāpelēšanas trasi un citus objektus. Nākampavasar sporta zonā uzstādīsim vēl divus tenisa galdus. Pie Velnezera šogad uzstādījām vēl piecus ērtus solus ar atzveltnēm, tagad to kopskaits ir astoņi. Visu Rīgas izpilddirekciju funkcijas un uzdevumi ir vienādi, bet atšķirības nosaka katras teritorijas ģeogrāfiskais izvietojums un vēsturiskās iestrādes. Pat šķietami sīkumi maina uzdevumus. Tā, piemēram, Juglā jau kopš seniem laikiem atrodas Strazdumuižas neredzīgo ciemats. Viņiem nepieciešama pavisam atšķirīga vides kvalitāte, tāpēc nākotnē gribam pie Juglas ezera iekārtot tieši neredzīgajiem un vājredzīgajiem domātu pludmali. Kopā ar Latvijas Neredzīgo biedrību finansiāli palīdzam Strazdumuižā organizēt svētkus bērniem.

J. Radzevičs: – “Ziemeļniekiem” pieder unikālas teritorijas – Kundziņsala un Mangaļsala. Lieliska smilšu pludmale astoņu kilometru garumā no Daugavas ieteces līdz mūsu kaimiņiem Carnikavas novadam.

S. Hristoļubovs: – Pagaidām Mangaļsala šķiet nomaļš un daudziem nezināms nostūris, taču vēlamies to pārvērsts par tūrisma objektu ar iespēju apskatīt unikālas 19. gadsimta fortifikācijas būves, kas ir lieliski saglabājušās. Uzsākta Juglas promenādes izveidošana (šī iecere gan dzima Rīgas mēram Nilam Ušakovam, mums ideja jārealizē tālāk). Protams, ka izstrādē paraugus gūstam no Dmitrija Pavlova apsaimniekotās Daugavas un Ķengaraga promenādes.

J. Radzevičs: – Pārdaugavā līdzīga vēriena promenāde nav iecerēta, toties te tapusi kāda atpūtas vieta, kuru izmanto visi rīdzinieki – Lucavsala! Šogad tur pirmajiem Baltijā uzstādītas divas interaktīvas āra spēles, kam līdzinieki jāmeklē Polijā vai Somijā, kur spēles ražo.

D. Pavlovs: – Reiz brīvdienā, braucot pāri Salu tiltam, ar prieku vēroju, ka Lucavsalā ļaužu tik daudz kā bišu spietā! Pat rudenī.

V. Koķis: – Kā nespietos, ja bez maksas pieejamas pat interaktīvās spēles (to izmaksas – 77 793 eiro). Jaunums lieliski papildina jau iepriekš izveidotos bērnu rotaļu un aktīvās atpūtas laukumus. Rīdzinieku iecienītajā atpūtas vietā šogad sākām autostāvvietas un gājēju celiņu izbūvi, labiekārtojām peldvietu – tajā atjaunojot smilšu segumu un ūdenī ieklājot ģeotekstila klājumu. Atsaucoties iedzīvotāju lūgumam, papildu apgaismojumu ierīkojām volejbola laukumam.

Liels finansējums (aptuveni 220 tūkstoši eiro) šogad ieguldīts Anniņmuižas parka izveidē. Tas atrodas it kā visu piecu Imantas mikrorajonu vidū, tāpēc to ļoti gaidīja daudzie tūkstoši iedzīvotāju, kas beidzot te var atpūsties, baudīt sakoptās vides priekšrocības vai aktīvi sportot. Esam likvidējuši visus vidi degradējošos objektus, ierīkotas gājēju takas, atjaunots zāliens, pabeigta novadgrāvju sistēmas rekonstrukcija, izveidoti divi rotaļu laukumi bērniem (līdz četru gadu vecumam un 5–12 gadu veciem bērniem). Anniņmuižā ierīkots mūsdienīgs apgaismojums, rotaļām un sportam domāti laukumi. Visu uzreiz izdarīt neļauj finanses, jāievēro pakāpeniskums, tāpēc nākamgad ceram atjaunot celiņu segumu gan Anniņmuižā, gan Lucavsalā.

Vēl viens Pārdaugavas izpilddirekcijas lepnuma objekts ir AB dambis. Pabeidzām mazo dārza arhitektūras formu uzstādīšanu, atjaunojām ietves un brauktuves segumus, izvietojām videonovērošanas kameras, ir jauni soliņi un pieci jauni karoga masti, uzlabotas bērnu rotaļu konstrukcijas. Labiekārtošanai iztērēts 451 tūkstotis eiro. AB dambis ir ļoti pieprasīts ne tikai no aktīvās atpūtas entuziastiem. Tur nemitīgi notiek fotosesijas, arī jaunlaulātie vēlas izmantot Vecrīgas panorāmas fonu.

J. Radzevičs: – Vieta ir ideāla aktīviem cilvēkiem – pilsētas centrā gan rīdzinieki, gan tuvējo viesnīcu iemītnieki var veikt kilometru garu pastaigu vai skrējienu, pavingrot. Plus vēl viens sakopts stūrītis ar papildvērtību. Vēlāk katrā vietā var rasties papildobjekti.

Rīgas unikalitāte ir tā, ka esam pilsēta pie jūras (precīzāk – Rīgas līča). Tas ir liels sasniegums, ka Vakarbuļļu pludmale izpelnījusies Zilo karogu – vienīgā Eiropas galvaspilsēta, kur pludmale atbilst tik augstām prasībām! Tādu nav ne Tallinai, ne Helsinkiem, ne citur. Savukārt Vecāķu pludmale ir viegli sasniedzama ar īsu braucienu vilcienā vai autobusā un mazu pastaigu.

V. Koķis: – Nopelnīt Zilo karogu nemaz nav tik viegli, jo pašvaldībai jānodrošina 29 kvalitātes kritēriji – ūdens, vides pārvaldes, vides informācijas un izglītības, kā arī labiekārtojuma un servisa jomās. Karogs Vakarbuļļos plīvoja jau sesto gadu pēc kārtas! Noturēt vajadzīgo līmeni nav viegli – diendienā jārūpējas par kārtību pludmalē, par atpūtnieku ērtībām. Obligāts ir glābēju dienests. Dažāda vecuma bērni var izmantot rotaļu laukumus, Vakarbuļļos ir kafejnīca un pat dušas. Šogad te no jauna ieguldījām 52 tūkstošus eiro.

Pievilcīgāka kļūst arī Daugavgrīvas pludmale, turpinās Ķīpsalas pludmales labiekārtošana, kurai gan nav oficiāla statusa. Izpilddirekcijas uzmanības lokā ir vēl vairākas neoficiālas peldvietas, kuras tomēr uzraugām, bet speciālisti arī tur veic ūdens monitoringu. Vai nav labi, ja galvaspilsētas iemītniekiem nemaz nav jābrauc uz Jūrmalu, jo iespējams nopeldēties tepat degungalā.

D. Pavlovs: – Kaut arī Austrumu izpilddirekcijā pēdējo gadu laikā tapuši vairāki apjomīgi projekti, par vizītkarti tomēr izvēlētos mūsu promenādi (vispirms Ķengaraga, tagad arī Daugavas promenāde), varbūt tāpēc, ka tā bija senākā no iecerēm.

J. Radzevičs: – Nedrīkst aizmirst, ka Ķengarags ir vienīgais “guļamrajons” Rīgā, kas izvietots pie Daugavas! Neizmantot šo iespēju būtu grēks. Rozā sapnis, protams, ir savienot Ķengaragu ar centru nepārtrauktā promenādē, tomēr mazliet sarežģī Grāpju pussalas līcis, kuram jātiek pāri.

D. Pavlovs: – Gan jau izdomāsim arī to. Arhīva foto var redzēt, cik nesakopta un nepievilcīga izskatījās teritorija gar Daugavu. Iedzīvotāji ne reizi vien lūdza šo vietu sakārtot. Veiksmīgi sagadījās, ka tolaik (ap 2007. gadu) kolēģi no “Rīgas ūdens” tur realizēja lielo ūdenssaimniecības projektu. Kanalizācijas kolektors lielākoties novietots tieši zem tagadējās promenādes. Tā arī teicām iedzīvotājiem: pacietieties mazliet! Pēc kolektora nomaiņas ķersimies klāt celiņam. Papildproblēmu radīja gājēju celiņa platums. Kaņiera ielas galā tas ir šaurāks – gan skaisto liepu, gan privātās zemes dēļ. Tālāko posmu varējām atļauties platāku.

– Celiņi gājējiem un visa veida aktīvistiem (nūjotājiem, riteņbraucējiem, skrituļotājiem un citiem) ir liela vērtība, taču neparasti ir daudzie atšķirīgie objekti gar ceļa malām. Kā izlēma, kas kur būs?

D. Pavlovs: – Veicām Ķengaraga iedzīvotāju aptauju, pēc tās radījām promenādes vīziju ar “kabatiņām” galda spēlēm, āra trenažieriem u.c.

J. Radzevičs: – Ķengaraga promenādē iekārtojām Rīgā pirmo āra trenažieru laukumu senioriem. Kad Rīgā šādu laukumu skaits jau bija pieaudzis, pārsteigts atklāju, ka ārzemēs mums tos izrāda kā lielu sasniegumu! Interesanti, ka promenāde Dmitrijam tapa pakāpeniski – posmu pēc posma. Kārtējais posms, un Rīgā parādījās putnu novērošanas tornis; vēl viens posms – neparasts tilts no stikla kompozītmateriāliem; nākamais – bagātināja rīdzinieku atpūtas iespējas ar Rumbulas pludmali.

D. Pavlovs: – Promenāde pilnībā tapa par Rīgas pašvaldības līdzekļiem, Eiropas nauda bija tikai kolektoram, tāpēc promenādi veidojām pa posmiem. Pašlaik esam nonākuši līdz vēsturiskajai 13. gadsimta Mazjumpravas muižai. Pašiem mums šī vieta ļoti patīk, kaut gan daudzi rīdzinieki pat nenojauš par tās esamību. Muižu atjaunot sākotnējā veidolā būtu pārāk dārgi. Šogad drupas pārsegsim ar elegantu jumtiņu, lai mitrums tās neposta tālāk. Nākotnes plāni saistās ar dzirnavām nedaudz tālāk pie dīķīša. Kalnā esošo muižas ēku esam nodrošinājuši pret postītājiem. Starp citu, namā ir lieliski pagrabi.

J. Radzevičs: – Galavārds, protams, pieder speciālistiem, tomēr uzskatām, ka autentiskas, labi iekonservētas drupas ir lielāka vērtība nekā pseidoatdarinājums. Arhitektūras un vēstures speciālisti dzīvi ieinteresējās par šo objektu. Līdz tam jau to nemaz nevarēja zināt, jo faktiski tur atradās izgāztuve.

D. Pavlovs: – Izpilddirekcijas Nekustamo īpašumu nodaļā strādā viens no zinošākajiem lietpratējiem – arhitekts Jānis Lejnieks (pa labi). Pieaicinām arī citus speciālistus, lai uzklausītu daudzpusīgākus viedokļus, piemēram, Mazjumpravmuižas nākotni lemt palīdzēja arhitekts Pēteris Blūms. Gan Lejnieks, gan Blūms ir augsta līmeņa speciālisti, kas pārzina vērtības un spēj sniegt mums padomus, lemjot iespējamo nākotnes attīstību katram objektam.

Promenāde ir iecerēta līdz Rīgas robežai, Dārziņiem. Tas ir interesants, kaut atšķirīgs reģions – ar lepnām un krietni pieticīgām privātmājām. Tur praktiski nav pašvaldības īpašumu, toties ir visai promenādei raksturīgā vērtība – fantastiskais skats uz Daugavu. Arī šeit sākām ar iedzīvotāju uzklausīšanu – uzaicinājām tikties Ķengaraga skolā, lai apspriestu labiekārtošanas darbus un nākotnes promenādi.

J. Radzevičs: – Sākumā ļaudis bija noskaņoti visai naidīgi, jo Dārziņu iedzīvotāji uzskatīja sevi par novārtā pamestiem. Taču Dmitrijam bija izdevies uz tikšanos atvest pārstāvjus ne tikai no Rīgas domes struktūrvienībām, bet arī pārstāvjus no “Latvijas gāzes”, Sadales tīkliem, “Lattelekom”. Iedzīvotāji varēja noskaidrot visu, kas saistās ar teritorijas attīstību nākotnē. Uzzinot, cik lieli un tālejoši plāni saistās pat ar viņu šķietami aizmirstībai pamesto rajonu, ļaudis pamazām atvērās. Un tagad Dārziņu privātmāju iedzīvotāji ir pieredzējuši nekad vēl nebijušo – apgaismotas ielas! Senāk par to dzirdēja daudz pretenziju. Tāpēc jau arī nav brīnums, ka vēlāk saka paldies. Pat par to, ka kāds uzklausījis un sarunājies ar viņiem. Protams, viņi jau nav tik naivi, lai nesaprastu, ka mēneša laikā ūdensvads vai kanalizācija no gaisa te nenokritīs, taču ir lietas, kuras var sakārtot. Ja var, tad jāizdara!

D. Pavlovs: – Nākamais lielais pārvērtību objekts bija Spīķeri. Arī tur ilgstoši konsultējāmies ar speciālistiem, kā visgudrāk šīm vēsturiskajām noliktavām piešķirt otru dzīvi, nezaudējot to pamatvērtību. Sekoja Grīziņkalns. Arī tas tapa, regulāri tiekoties ar vietējiem iedzīvotājiem.

Patiesībā Grīziņkalna pārvērtības sākās drīz pēc gadsimtu mijas ar nelielu projektu 210 metru garajā Mūrnieku ielā, kur bija daudz nolaistu koka namu. Tos sakopām. 2007. gadā skvēriņā pie krustojuma ar Matīsa ielu uzstādījām pirmo pieminekli senās Rīgas amatniekiem – Ģirta Burvja un Kārļa Īles skulptūru “Mūrnieks un skursteņslauķis”. Pirms gada to papildināja Ģirta Burvja neparastais piemineklis Augusta Deglava romāna “Rīga” varoņiem.

J. Radzevičs: – Nesen tika piešķirtas 2014. gada Rīgas arhitektūras godalgas. Divas no astoņām atzinības balvām par izcilību atsevišķu objektu arhitektūrā izpelnījās Austrumu izpilddirekcijas ieceres – Spīķeru kvartāls un centrs “Koka Rīga” Grīziņkalnā. Salīdzinot ar Vecjumpravmuižu, šis noteikti bija objekts, kurus vērts atjaunot.

D. Pavlovs: – Sekoja koka ēku renovācijas centrs “Koka Rīga”. Tika atjaunotas divas senas ēkas Krāsotāju ielā. Vienā ir plaša divstāvu halle dažādu pasākumu rīkošanai. Stūra ēkas pirmajā stāvā ierīkots tūrisma informācijas punkts, bet otrajā stāvā – četros dzīvoklīšos atainota dažādu laikposmu sadzīve koka ēkās. “Koka Rīgu” vada vēsturnieks Vladimirs Eihenbaums. Mums izdevās piepildīt viņa sapni, kas saskanēja ar pašvaldības interesēm.

Grīziņkalns ir lielisks piemērs, cik daudz dod sadarbība ar iedzīvotājiem. Protams, ne kura katra cilvēka sadarbība, bet tāda entuziasta, kāds ir Eihenbauma kungs. (Daudzi viņu iepazina no Latvijas televīzijas raidījumiem “Ielas garumā” – D.O.) “Koka Rīgas” ēkā iecerējām iekārtot četrus dzīvokļus atbilstoši dažādiem vēsturiskajiem laikposmiem. Atzīšos, ka sākumā domāju vērsties pie kolekcionāriem, lai izpētītu, cik daudz līdzekļu vajadzēs kaut minimālam telpu apmēbelējumam. Tad meklēt sponsorus vai lūgt Rīgas domes atbalstu. Bet... viss izvērtās citādi. Griezāmies pie iedzīvotājiem, un – neticami, bet praktiski viss telpu iekārtojums ir rīdzinieku saziedots. Bez neviena santīma! Protams, liels nopelns te bija Vladimira Eihenbauma personībai, uzticības kredītam, kuru viņš izpelnījies. Dažādu priekšmetu piedāvājums bija tik dāsns, ka vienubrīd pat nācās teikt stop.

Ja runājam par vietām un iecerēm “sirdij un dvēselei”, tad gada sākumā izsludinājām konkursu vides objektam “Vārnu ielas republika” Pērnavas, Zvaigžņu un Terēzes ielu krustojumā, kur pašlaik patukšs laukums. Pārsteidza, ka konkursam iesniedza tik daudz – 11 darbus. Žūrija jau izvēlējusies labāko projektu, top meti. Atbilstoši Jāņa Grīziņa stāstam par Vārnu ielas republikāņiem, uzstādīsim arī vairākas vietzīmes ar atgādinājumiem, kādi notikumi te risinājās.

J. Radzevičs: – Te vietā piebilst par vēl kādu līdzīgu ieceri – ielās, kas nosauktas ievērojamu cilvēku vārdā, liksim plāksnītes ar paskaidrojumu: kas ir Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs un citi. Gribam izglītot mūsu rīdziniekus.

– Grīziņkalnā, arī daudzstāvu namos dzīvo visai raibs kontingents. Kā izdodas nosargāt jūsu skaistās ieceres?

D. Pavlovs: – Domāju, ka kolēģi man piekritīs: sakārtotā vidē agri vai vēlu cilvēks sāk aizdomāties. Ja apkārt valda netīra nolaistība, papīru zemē viņš nosviedīs neaizdomājoties. Maskavas forštatē skaitījās pavisam nepievilcīgs iemītnieku kontingents, kaut vai Siena tirgus rajonā. Skanēja brīdinājumi: jums visu salauzīs jau otrā dienā, bet viss stāv. Protams, ir gadījušies sīki postījumi, bet lielās līnijās mūsu iecere tiek saglabāta un izmantota saudzīgi. Pat vēl vairāk! Senāk tik nepievilcīgajam Grīziņkalnam atdzimstot, pamazām aktivizējās apkaimes iedzīvotāji. Izveidoja biedrību “Esmu Grīziņkalna patriots”, kas organizē apkaimes iedzīvotāju tikšanās, kopīgu svētku svinēšanu, pat radošo nodarbību ciklu “Nāc un radi Grīziņkalnā!”. Sākusies jauna ēra.

V. Koķis: – Tieši tā. Cilvēki novērtē to, ko darām viņu labā. Tomēr gribu pieminēt kādu šķietami sīku niansi: cilvēku kopām ir savi nemainīgi ieradumi. Tos vajag ņemt vērā. Mēs, Pārdaugavā, atjaunojot pagalmus, stingri centāmies veidot celiņus nevis tur, kur tie senāk bijuši taisnleņķa trijstūru formā, bet ņēmām vērā iedzīvotāju iestaigātās taciņas, kas lielākoties ved pa diagonāli, saīsinot ceļu. Tā darījām Anniņmuižā, Vakarbuļļu pludmalē. Tagad atliek tikai šīs vietas tālāk labiekārtot.

J. Radzevičs: – Valērijam taisnība, ne tikai par gājēju ierastajām takām. Mēs necenšamies ļaudīm uztiept savu gribu, darbojamies tajās vietās, kur iedzīvotājiem paticis pulcēties un atpūsties. Izņēmums bija Lucavsala.

Teikšu atklāti, mēs tālredzīgi rēķināmies arī ar postītkārajiem. Iespējams, ka reizēm mēs par rotaļlaukumiem maksājam vairāk, nekā to varētu, izvēloties tradicionālus un lētākus risinājumus. Toties mēs ietaupām uz apkalpošanu pēc tam, jo izvēlamies sertificētus, drošus un ilgmūžīgus objektus. Lai kā mums patiktu latviskie koka baļķīši un citi ierasti aktīvās atpūtas rīku materiāli, tiem nav ilgs mūžs. Pat 2009. gadā, krīzes situācijā, tomēr izlēmām palikt pie principa: neesam tik turīgi, lai izvēlētos lētu preci. Pirmajā vietā atbilstoši Eiropas Savienības prasībām liekam bērnu drošību. Izveidojusies laba sadarbība ar Patērētāju tiesību aizsardzības centru, kurus aicinām izvērtēt mūsu laukumus no visiem aspektiem. Drošība un kvalitāte – tie ir divi pamatprincipi bērnu rotaļlaukumu iekārtošanā.

Sarunā līdz šim izcēlām atsevišķus objektus, tomēr gribu pieminēt kādu visai galvaspilsētai nozīmīgu darbu. Ap 2010. gadu, faktiski – krīzes laikā – beidzot sākām pievērsties ilgus gadus novārtā atstātajiem namu iekšpagalmiem, to renovācijai. Šogad apguvām sešus, pērn astoņus miljonus eiro. Senāk izlīdzējāmies ar tradicionālo bedrīšu lāpīšanu, tagad tiek veikts “kapitālremonts”. Sākām ar iedzīvotāju blīvuma ziņā visapdzīvotāko mikrorajonu – Pļavniekiem. Šogad esam tikuši līdz Bolderājai, Daugavgrīvai, Juglai un Mežciemam. Un pat Vecmīlgrāvja un Vecdaugavas iedzīvotājiem nav pamata sūroties par aizmirstību. Katram mikrorajonam gan ir sava problemātika. Purvciema un Ķengaraga vecākajā daļā, arī Juglā, ceļot masīvu, netika domāts par lietusūdens kanalizāciju, kas sagādā problēmas, mainoties klimatiskajai situācijai, turklāt apdraud arī ēku pamatus. Tolaik nevienam nenāca prātā, ka katrai ģimenei varētu būt savs auto. Reizēm grūti saprast, vai tas ir plats gājēju ceļš vai šaura brauktuve.

V. Koķis: – Mikrorajonos iedzīvotājiem tiešām nav, kur novietot mašīnas. Protams, šī problēma satrauc tikai auto īpašniekus. Bieži vien viņiem nākas savu braucamo ar diviem riteņiem iebraukt zaļajā zonā, ko neatļauj Rīgas pašvaldības saistošie noteikumi. Kareivīgie kaimiņi sauc pašvaldības policiju, tie stāda protokolu un soda vainīgos. Atklājām, ka šo pārkāpumu ir ļoti daudz, tas nav labi ne vienai, ne otrai pusei. Gribam iedzīvotājus brīdināt, varbūt iespiežot atgādni tieši uz soda kvītīm. Vairāk palīdzēt nevaram, bet rosinām auto īpašniekiem apvienot spēkus un prātus gudrākam risinājumam. Varbūt domāt, kur iekārot stāvlaukumu.

S. Hristoļubovs: – Mūsu teritorijā iekškvartālu piebraucamo ceļu remontdarbu programmā šogad vien Juglas un Vecmīlgrāvja mikrorajonos nomainīts asfaltbetona segums 45 tūkstošu kvadrātmetru platībā. Bet Mežciema un Vecmīlgrāvja masīvā asfaltbetonu daudzviet aizstājām ar bruģi – 20,5 tūkstošu kvadrātmetru. Tas bija pilotprojekts, jo šis bruģis ir ekoloģiskāks, to ir vieglāk atjaunot pēc apakšzemes komunikāciju remontdarbiem, turklāt tam ir labāka virszemes lietusūdens novade. Tas sevišķi svarīgi vietās, kur nav izbūvēta lietusūdens novadsistēma.

– Noslēgumam tuvojas 2014. gads, kuru Rīga vadīja Eiropas kultūras galvaspilsētas statusā. Vai aizvadītā gada uzdevumi atšķīrās no ierastajiem?

J. Radzevičs: – Pirmām kārtām mums bija izvirzītas prasības par pilsētas vizuālo tēlu, Rīgas sakoptību, sevišķi centrā un tam piegulošajās teritorijās. Ar 2014. gadu tas nebeigsies, ne mazāk augstas prasības izvirza arī gaidāmā Eiropas prezidentūra. Uzskatu, ka ar šiem pienākumiem tikām galā veiksmīgi. Ciemiņi brīnās, cik tīra ir Latvijas galvaspilsēta. Daudziem piemirsies nemaz ne tik senais laiks, kad Vecrīgu “greznoja” mazas izgāztuves. Iedzīvotāji vis neslēdza līgumus par atkritumu izvešanu, bet no atkritumu maisiņiem atbrīvojās visai vienkārši – pametot tos, kur pagadās. Uzsākām ar šiem neapzinīgajiem cīņu – gan ar burkānu, gan pātagu. Piedāvājām noslēgt līgumus, bet pašvaldības policija rakstīja soda kvītis. Sen noskaidrots, ka atkritumu “revīzija” ļauj itin viegli identificēt to radītāju.

V. Koķis: – Šis gads, protams, bija īpašs. Rīgas 2014 komanda piedalījās mūsu Pārdaugavas svētkos, veiksmīgi izdevās sadarbība arī Seno ugunskuru naktī Vakarbuļļu pludmalē. Vēl nesen izpilddirekcijā bija aplūkojama Rīga 2014 projekta “Notikums” izstāde “Tēriņu ielas mistērijas”.

D. Pavlovs: – Lieliska bija viņu ierosme projektam “Pagalmu renesanse”. Projekta mērķauditorija – Rīgas daudzstāvu dzīvojamo kvartālu iedzīvotāji, kas katru dienu “lieto” apkārtējo vidi un kas ir gatavi uzņemties atbildību par teritoriju, kurā viņi dzīvo, un veidot to iedzīvotājiem draudzīgu, patīkamu, harmonisku un mūsdienu laikmetam atbilstošu! Ļoti svarīga bija iespēja saņemt ainavu arhitekta bezmaksas konsultācijas, kā gudrāk rīkoties. Bet galvenais – domāt un rīkoties pašiem, lai soli pa solim uzlabotu pagalma vides kvalitāti. Mūsu izpilddirekcijā jaunu izskatu ieguva vairāku namu apkārtne Ķengaragā un Maskavas forštatē. Iedzīvotāji sarosījās, Maskavas forštatē pat nodibināja biedrību. Viņu aktivitāte bija tik liela, ka, diplomātiski sakot, reizēm nācās viņus piebremzēt – paga, paga, vispirms jākārto formalitātes būvvaldē, citās institūcijās. Pēc pirmo mazo projektu realizācijas kaimiņu apvienība sajuta savu spēku un varēšanu.

J. Radzevičs: – Vietējās kopienas spēj lieliski iekustināt ļaudis.

D. Pavlovs: – Kad mēs kā izpilddirekcijas pārstāvji sakām, ka iecere jāsaskaņo ar gāzes un ūdens apsaimniekotājiem, tas izklausās pēc atrunāšanās. Ja to pašu skaidro vietējās kopienas līderi, cita lieta. Viņiem vairāk tic.

– Vai iedzīvotāji kādreiz saka paldies?

J. Radzevičs: – Ja sestdien un svētdien neatskan kāds telefona zvans, tas ir vislielākais paldies. Protams, ir arī tādi, kas pasaka.

D. Pavlovs: – Vēstules mūsdienās neraksta, bet, tiekoties klātienē ar promenādes vai Grīziņkalna apkaimes ļaudīm, esmu dzirdējis ne vienu paldies vien.