Rīga 5°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DA vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 27. aprīlis 05:45
Vārda dienas: Klementīne, Raimonda, Raina, Tāle
Zinātnieka vērtējumu par nule aktualizēto pašvaldību sadarbības teritoriju karti un arī citām teritoriālo reformu un pārkārtojumu priekštecēm aicinājām skaidrot Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Cilvēka ģeogrāfijas katedras asociēto profesoru, vadošo pētnieku PĒTERI ŠĶIŅĶI. Viņa vadībā fakultātē izveidota profesionālā maģistra studiju programma “Telpiskās attīstības plānošana”.
Radīta manipulācijas iespēju sistēma
– Cik gadus jūs esat sekojis Latvijas teritorijas izmaiņām un pārkārtojumiem? Cik reformu esat pieredzējis? Kāds, jūsuprāt, ir bijis šo reformu mērķis un kā to izdevies sasniegt?
– Dažādas teritoriālās reformas esmu vērojis nu jau vairākas desmitgades, bet ciešākā saskarē ar tām nonācu 1992. gadā, kad sāku strādāt par konsultantu Administratīvi teritoriālā iedalījuma reformu komisijā, kas bija izveidota pie Augstākās Padomes. Tolaik tapa pirmais projekts. Paralēli Augstākajā Padomē darbojās Pašvaldību lietu komisija Jāņa Škapara vadībā. Viņi lika pamatus jaunās Latvijas vietējo varu likumdošanai – Pašvaldību likumam, daļēji arī finanšu sistēmas izstrādei. Īpašas Administratīvi teritoriālā iedalījuma reformu komisijas izveidi panāca deputāts Valdis Šteins. Mūsu uzdevums bija šaurāks, tomēr abām komisijām mērķi bija kopēji, jo saistījās ar valsts teritoriālo iekārtojumu un, protams, arī pašvaldībām. 1993. gadā tapa pirmais projekts – kartē bija paredzēts aptuveni 160 teritoriālo vienību. Tomēr tas bija gandrīz četrkāršs samazinājums no tobrīd esošajām vietējām pašpārvaldes vienībām. Saprotams, komisijas izstrādātie priekšlikumi saskārās ar netiešu politisku pretdarbību. Nenotika profesionālas un pat ne atklātas politiskas diskusijas. Tika pasūtīti un izstrādāti arī alternatīvie projekti – Zemes dienesta un “Jāņasētas”, tomēr atskatoties jāatzīst, ka to pamatā bija ne tikai politiska, bet arī pētnieciska ievirze.
– Kā notika izvēle?
– Godīgi sakot, nevienu brīdi šie trīs projekti netika piedāvāti kā izvēles varianti. Visi tika kaut kādā veidā “noairēti”. Nebrīnieties! Tieši tāpat notika ar visiem nākamajiem projektiem. Nekonsekvence – laikam tāds ir būtisku reformu liktenis. Problēma neslēpjas reformā vai teritoriālajā iedalījumā, bet gan veidā, kā atsakās no stratēģiski dziļiem risinājumiem. Apzināti vai muļķības dēļ priekšplānā pastāvīgi tika un joprojām tiek virzīts jautājums par teritoriju robežām vai centriem – tā vietā, kur galvenais ir teritoriju saturs, funkcijas un finanšu sistēma.
Savā dzīvē esmu pieredzējis dažādas reformas, pirmās no tām gan neapzinājos, jo biju bērns. Padomājiet tikai – piecdesmitajos gados Latvijā bija pat 58 rajoni! Piecdesmitajos gados un līdz 1967. gadam Latvijā bija ļoti daudz teritoriālo izmaiņu. Tās saistījās ar valsts – visas Padomju Savienības – ekonomiskās politikas kursu izmaiņām. Kā mainījās prioritātes Hruščova laikos vien! Vispirms ļaudis bija jāpabaro, jo trūka pārtikas. Nākamais mērķis bija panākt Ameriku, tāpēc uzsvars tika likts uz industrializāciju. Radās vajadzība veidot tādu administratīvi teritoriālo iedalījumu, kas būtu piemērots efektīvai ekonomikas politiskai vadībai. Tajā laikā dominēja ilūzijas, ka iespējams atrast ideālu modeli atbilstoši “ekonomisko reģionu” teorijai. Tomēr atšķirībā no atjaunotās Latvijas laikiem šie modeļi bija diezgan detāli izstrādāti projekti – ar datiem un aprēķiniem. Speciālisti darbojās Valsts plāna komitejā. Tolaik dokumenti bija visai slepeni, taču tagad arhīvos tie visi ir pieejami.
Pirms mūsu sarunas ieskatījos VARAM mājaslapā, lai apskatītos jaunākos pētījumus šajā jomā. “Pētījumi un publikācijas” sadaļā “Reģionālā attīstība”... vai zināt, kas tur ir?! Latgales iedzīvotāju aptauja 2012. gadam. Tas arī viss! Tā ir precīza liecība atšķirībām starp pieeju sešdesmitajos gados un tagad.
1967. gadā lielo izmaiņu periods beidzās. Jau minētos 58 rajonus sešdesmitajos gados nomainīja pat 21 rajons, kamēr 1967. gadā nonāca līdz 26 rajoniem. Nelielas pārbīdes saistījās vairāk ar ciema padomju robežām, bet tam vis nebija politisks pamats. Teritoriālās reformas galvenokārt saistījās ar kolhozu apvienošanu. Tolaik ciema padome bija mazāk svarīga teritoriālā vienība nekā kopsaimniecība. 26 rajonu robežas izdzīvoja līdz 2009. gada reformai.
Reformas jausmas Latvijā valdīja apmēram desmit gadus. 1998. gadā modelēšana iesākās, 1999. gadā turpinājās, 2000. gadā apkopoja tā saucamās rajonu izpētes. Ar tām biju nedaudz saistīts. Katram no 26 tālaika rajoniem tika izstrādāta teritoriālā analīze. Uz tās lielā mērā balstījās integrēts priekšlikums par 104 novadu izveidi, kas saistās ar 2002. un 2003. gadu. Rajonu izpēte noslēdzās ar integrētu priekšlikumu par 104 pašvaldību modeli. Protams, netrūka arī kritikas, tomēr pašvaldības bija vairāk vai mazāk ar to samierinājušās. Likums paredzēja līdz noteiktam termiņam tās izveidot. Tā bija mana pēdējā piesaiste Latvijas teritorijas pārmodelēšanai, jo turpmāk visu noteica nevis zinātniski, bet politiski argumenti.
Pie varas nāca Eināra Repšes valdība, kurā toreizējo Reģionālās attīstības ministriju vadīja Ivars Gaters. Tolaik arī bija jaušams modernais “aizairēšanas” process, kas stipri atgādina tagadējā ministra Kaspara Gerharda darbošanos. Ivars Gaters piedāvāja turpināt konsultēšanos ar pašvaldībām. Mainījās ministri (Aigars Štokenbergs, Edgars Zalāns).
– Un jūs kā zinātnieku, šīs jomas ekspertu, neuzaicināja iesaistīties?
– Nē, pētnieki tur nav vajadzīgi. Viss notiek pilnīgi citādi. To gan zinu tikai no nostāstiem – veči sēdēja pie galda, priekšā Latvijas karte, un staipīja robežas. Pilnīgi noteikti var apgalvot, ka nevienam teritoriālo reformu projektam, izņemot jau minēto pirmo, kuru izstrādāja AP komisija, nav bijis definēts stratēģisks mērķis – ko ar šīm pārmaiņām grib panākt. Tā vietā dažādās formās tika likta argumentācija par nepieciešamību izveidot lielākas un tādējādi efektīvākas pašvaldības. Deviņdesmito gadu sākumā atjaunotajā Latvijā mērķis bija nepārprotams – nojaukt līdz tam pastāvējušo padomju laiku pārvaldes struktūru, kas paredzēja nevis vienkāršas teritoriju robežu maiņas, bet divas lietas:
izveidot tādu teritoriālo iedalījumu, kurā sekmīgi var īstenot valsts pārvaldes decentralizāciju;
neļaut bijušo kolhozu nomenklatūrai pārsēsties vietējo pašvaldību vadītāju krēslos.
Vienkārši runājot, tas bija mēģinājums likvidēt padomju varu. Otro mērķi var uzskatīt par politisku, turpretim pirmais balstījās jaunas valsts attīstības vajadzībās. Bija nepieciešamas lielākas teritorijas, kas varētu uzņemties vairāk funkciju, atbildības. Tas attiecās ne tikai uz pašvaldību teritorijām, bet pat lielākā mērā uz reģionāla līmeņa vienībām. Pamatā bija doma par reģioniem seno kultūrvēsturisko novadu teritorijās. Zināma atblāzma šai iecerei vēlāk parādījās plānošanas reģionos, taču to robežas saskaņoja ar mantoto rajonu robežām. Mūsu idejas pamatā bija prakse, ko pasaulē nereti izmanto, mainoties politiskajai sistēmai (bieži tas saistās ar kontroles pārņemšanu pār teritorijām, laužot iepriekšējai politiskai un pilsoniskajai praksei raksturīgās saiknes). Valsts pārvaldes personāla pārņemšana, nevalstisko organizāciju aizliegšana un jauna teritoriālā iedalījuma izveide – trīs galvenie darbi, kas bija steidzami veicami, ne tikai Latviju iekļaujot Padomju Savienībā, bet daudzu 20. gadsimta teritoriju okupācijas praksēs.
Tā vietā Latvijā esam saņēmuši nemitīgu muļļāšanos un pretestību tam, lai izmainītu sabiedrības pārvaldību. Tātad viss notiek absolūti pretēji tam, kas bija vajadzīgs, mainoties politiskajai sistēmai. Decentralizācija nozīmē atbildības uzņemšanos zemākā līmenī. Nevienā brīdī Latvijas jaunajos laikos tas īstenībā nav gribēts! Tāpēc arī nekas nav noticis. Tā vietā radīta sistēma, kurā viegli manipulēt ar pašvaldībām un sabiedrību. Pašvaldību finanšu sistēma tika izveidota tāda, ka aptuveni 80 procentiem pašvaldību ir nepietiekama pašu ieņēmumu bāze. Kur gan vēl labāk manipulējams objekts kā pašvaldība, kam pašas ieņēmumu bāze veido tikai 60% no vajadzīgās summas, bet pārējais ir dotācija! Tai taču pat nav nozīmes censties strādāt labāk. Pieņemsim, ka kādai izdosies pašai nopelnīt 65% no budžeta. Un tad? Pašvaldību atkarība no dotācijām vai finanšu izlīdzināšanas ir veids, kā saglabāt iespēju manipulēt ar vietējo varu.
Šajā situācijā velti cerēt uz normālas pilsoniskās sabiedrības veidošanos. Uzņemties, darīt, mainīt kaut ko savā dzīvē vietējā līmenī motivācijas trūkst arī iedzīvotājiem. Es te nerunāju par uzņēmējiem, bet tieši par valsts pārvaldes sfēru. Nekā nedarīšana vai darbības imitācija, kas vērojama augstākās varas līmenī, ļauj saglabāt centralizāciju – vietējo teritoriju kontroli. Diemžēl apzināti (citu vērtējumu nespēju rast) tiek saglabāti arī nespējīgi reģioni, kam īsti nav nedz noteiktu funkciju, nedz stabilas finansiālās bāzes.
Turpinām “bojāt gaisu”!
– Vai, jūsuprāt, bija iespējas izveidot citādas pašvaldības?
– Protams, taču šobrīd jau daudz ūdeņu ir aiztecējis. 25 gadi ir pazaudēti. Diemžēl daudzās – sevišķi nomales – teritorijās ir notikuši arī neatgriezeniski procesi. Runa nav tikai par iedzīvotāju sarukušo skaitu vien, kaut arī būtiska samazināšanās noteikti ietekmē pašvaldības dzīvi. Daudz lielāka nozīme ir tam, ka aizbraukuši tieši aktīvākie cilvēki. Ja pašvaldībā aktīvo iedzīvotāju kritiskā masa ir maza, tai klājas grūti.
Ko mums vajadzētu vēlēties? Veidot ar noteiktām pazīmēm pašpietiekamu pašvaldību ar tādu finanšu sistēmu, kas nodrošina no pašiem atkarīgu vismaz minimāli nepieciešamo ieņēmumu bāzi. Rezultātā mēs iegūtu pašvaldību vadītājus un iedzīvotājus, kas gatavi uzņemties atbildību, kuriem būtu atdeves motivācija dzīvot un darboties citādi. Tā vietā pilsoniskajā sabiedrībā daudzviet valda apātija, viņi neredz sevi kā savas labklājības veidošanas līdzdalībniekus. Nešaubos, ka Pašvaldību savienība ir organizācija, kas pārstāv aktīvos un ieinteresētos vadītājus un speciālistus, kuri ir līderi vietās, bet tur pietrūkst pilsoniski aktīvo iedzīvotāju apjoma, pozitīvas konkurences un pilsoniskā darba. Bieži uz vietas pašvaldība ir tikai pakalpojumu iestāde.
– Vai jaunlaikos bija kāds brīdis, kad situāciju varēja vērst par labu?
– Kopš 2003. gada – ar līdzšinējo pieeju vairs nē! Reformu aspektā situāciju varētu raksturot tā: laiku pa laikam publiskajā telpā parādās visai mistiski priekšlikumi – kādam radusies ideja. Līdzīgi tam, kā tas notiek pašlaik ar sadarbības teritoriju modeli. Vai šābrīža priekšlikumu var uzskatīt par projektu?
Kopš 90. gadu vidus esmu strādājis ne tikai kā mācību spēks, bet arī teritoriālo un attīstības plānojumu izstrādē. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā saskaņā ar vairākām ES programmām pašvaldībām piešķīra dotācijas to izstrādei. Tas bija labi, bet ar secības loģiku gan nebija labi. Teritorijas plānojums ir zemes izmantošanas režīma noteikšana atbilstoši kādai stratēģijai. Bet mums sanāca radīt teritorijas plānojumus, un tikai pēc tam (pagājušās desmitgades beigās) mēs sākām domāt par attīstības stratēģijām. Vispirms nosakām teritorijas izmantošanu, tad sākam prātot – kur mēs īsti ejam. Te neklājas vainot Eiropu. Plānojumu prasības bija pareizas, diemžēl mūsu konkrētais izpildījums sanāca ačgārns. Tie taču esam mēs, vietējie, kas Eiropas Savienības prasības un finansējumu adaptējam vietējiem apstākļiem! No vienas puses, teritorijas plānojums noteikti ir vieglāks un saprotamāks, visai tehnisks process. Turpretim domāt par attīstību ir daudz sarežģītāk. To ataino mūsu reģionālā politika. Tās uzstādījumi ir šķietami labi, bet rezultāti ir pretēji. Ņemsim to pašu bieži pieminēto vienmērīgo attīstību, resursu un pakalpojumu pieejamību – pretēji plānotajam, solītais visu laiku samazinās.
– Pēc 2009. gada reformas dažādās LPS sanāksmēs izskanējis jautājums par reformas rezultātu analīzi. Skaidru atbildi, vai tāds pētījums ir noticis un kur to meklēt, neesam saņēmuši. Būtu taču bijusi iespēja saņemt ES finansējumu apjomīgiem pētījumiem un analīzei!
– Es pat teiktu, ka tādai analīzei bija jānotiek katru gadu. Neesmu tādus lasījis pat ne pēc pieciem un pat ne tagad, gandrīz pēc desmit gadiem. Bet šie pētījumi, visticamāk, neļautu manipulēt un – es atvainojos! – turpināt bojāt gaisu. Tagad to var darīt brīvi.
– Vai ar to domājāt nule tapušo pašvaldību sadarbības teritoriju modeli? Vai vēlmi un vajadzību pēc sadarbības maz var uzdot no augšas? Ministrs Kaspars Gerhards gan triecientempā apbraukāja daudzas pašvaldības. Ar ko viņš īsti tikās? Vai tauta maz saprata, par ko ir runa, ja vēl tagad tiek mainīti skaitļi un Pašvaldību savienības speciālistiem ar modeli nākas iepazīties no publikācijas 31. janvāra “Dienā”? Pēc braucieniem preses relīzes ziņoja par nepārprotamu atbalstu ministra iecerei, taču dzīve rāda citu ainu.
– Pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā jaunā ideja par sadarbības teritorijām ministram Gerhardam pavēra teicamas iespējas bezmaksas priekšvēlēšanu aģitācijai. Nevar taču braukt apkārt pa Latviju tāpat vien, bet stāstīt par jauniecerēto reformu – cita lieta. Finālā jau ministrs būs labais, jo viņš taču neizdarīs neko sliktu (pat tad, ja neizdarīs vispār neko), jo kurš gan varētu iestāties pret sadarbību? Es personiski, ja varu uzdrīkstēties uzskatīt sevi par speciālistu, tomēr gribētu Kasparam Gerhardam pārmest esošo rosību kā kaitniecību, jo attiecībā uz administratīvajām teritorijām nedrīkst veidot priekšstatu par nestabilitāti, ka atkal kaut kas var tikt mainīts bez pamatīga pamatojuma. Ģeogrāfijas zinātnes un pārvaldības pētījumos pasaulē ir apstiprinājums teiktajam.
– Kāda situācija ir Eiropā?
– Līdzīgi procesi saistībā ar reģionālo attīstību norit arī Lietuvā un Igaunijā. No teritoriju attīstības viedokļa Igaunijā ir tādas pašas problēmas kā mums. Tomēr atšķirībā no mums viņi veic pētījumus, izstrādāja arī vietējo teritoriju prognozes modeli saistībā ar pakalpojumu tīkla attīstību, ņemot vērā demogrāfisko situāciju. Politiskais moments noteikti arī tur ir klāt, tomēr tiek meklēts pamatojums tām vai citām pārmaiņām. Lietuva izveidoja ievērojami lielākas teritoriālās vienības. Nezinu, kas notiek viņu valsts pārvaldes kabinetos, bet speciālisti spriež, ka tomēr ir nepieciešams arī mazāku teritoriālo vienību tīkls, jo pieejamības, komunikācijas un sociālā darba ar iedzīvotājiem pietrūkst. Nedomāju, ka kaimiņi atgriezīsies pie mazām pašvaldībām, taču lielo teritoriju izveidošana ir atzīta par pārāk šerpu.
Pasaulē modeļi ir visdažādākie. To nosaka gan vēsturiski veidotas tradīcijas katrā valstī, gan mērķi. No pārvaldības viedokļa teritoriālo iedalījumu varam saukt par funkcionālu sistēmu. To var izveidot dažādu, atkarībā no tā, ko mēs gribam panākt. Ir iespējami vairāki līmeņi, bet tie nozīmē striktu funkciju sadali pa šiem līmeņiem. Tam jābūt loģiskam attiecībā uz teritoriju spēju. Kā tas ir Latvijā, kur vienā līmenī atrodas milzīgais Ogres novads un pats mazākais – Baltinavas novads? Vai Rīga un, teiksim, Auce. Pašvaldību likums ir visiem viens, funkcijas arī. To visi labi zina. Tātad kaut kas nav kārtībā.
Ir valstis, kur ir mazas teritoriālās pārvaldes vienības, kas nav pašvaldības, bet tām ir noteiktas savas minimālas funkcijas. Vairākumā Eiropas valstu ir trīs pārvaldības līmeņi. Tie ir paredzēti arī mums. Kāpēc nav? Es zinu. Diemžēl no padomju laikiem Latvijas administratīvi teritoriālajā iedalījumā joprojām visai neloģiski saglabātas tā sauktās republikas pilsētas – īpašas teritorijas. Lielo pilsētu kā atsevišķu teritoriālo vienību lobijs ir Zemnieku savienība, kas nevēlējās divas Kurzemes lielākās pilsētas redzēt kā reģiona daļu. Mums sen būtu atrisinājušās reģionālā pārvaldības līmeņa problēmas, ja būtu izveidoti lielie apriņķi. Pat tad, ja tie būtu izveidoti vājāki, nekā mēs tos gribētu redzēt. Lielās pilsētas bremzē valsts teritoriālās pārvaldes risināšanu. Tieši tāpēc šobrīd es neredzu iespēju pozitīvām izmaiņām valsts attīstībā, kur teritoriālā reforma tiktu izmantota kā viens no būtiskākajiem instrumentiem. Arī tāpēc ministra Gerharda pašreizējo rosību es atļaušos nosaukt par sabiedrisko darbu, kura uzdevumos nav panākt kādas būtiskas pārmaiņas.
Latvijas mērogam noteikti nepieciešami trīs pārvaldības līmeņi. Valsts nevar un nedrīkst atdot būtiskas funkcijas pašvaldībām, bet valsts var tās uzticēt reģioniem. Tas var notikt tikai tad, ja mēs tiešām vēlamies decentralizēt varu. Šābrīža aktualitāte, pieņemsim, ir sadarbība. Neviens nav izgudrojis labāku mehānismu kā vien deleģēt šo funkciju reģionu līmenim.
– Latvijā gan ir pieci reģioni, taču jau kopš izveidošanas tie dzīvo likvidācijas draudu ēnā.
– Tas ir ērti manis jau minētajai manipulācijas sistēmai. Saistībā ar reformām gribu pieminēt vēl kādu aspektu. Ir bezgala izdevīgi ikreiz, tiklīdz saceļas kāds “troksnītis” – kāds kaut ko ir uzzīmējis vai nosaucis kādu skaitli – priekšplānā izvirzīt teritorijas un to robežas. Pēdējo desmit – piecpadsmit gadu periodā faktiski ne reizi vienlaikus nav izskanējis jautājums par funkcijām. Teritoriju būtība taču ir funkcijās, nevis robežās! Reizumis gan tiek pieminēta finanšu sistēma, taču tikai kā otrā plāna jautājums pēc “visvarenajām” robežām. Nodokļi ir ļoti jutīga sfēra, bet neiespējami mainīt pašvaldību finanšu sistēmu, neko nemainot nodokļos. Tas, ka pašvaldību finanšu bāzi veido iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ir bremzējošs faktors! Pašvaldību ieinteresētība uzņēmējdarbībā vai darbavietu esamībā konkrētā teritorijā nevar būt liela, jo no tā nekas nemainās finanšu plūsmā. Izņēmums ir nomales, jo uzņēmējdarbība palīdz piesaistīt cilvēkus.
– Ko jūs uzskatāt par optimālu pašvaldības lielumu Latvijas apstākļos?
– Lielumam nav nozīmes! Visu nosaka mērķi un funkcijas. Faktiski jau deviņdesmitajos gados rajoni funkcionēja kā sadarbības teritorijas. Jā, tie bija saglabājušies no padomju varas laikiem, toties rajonos bija sistemātiski attīstīta infrastruktūra. Viens no spilgtākajiem pēckara laika impulsiem bija 58 lauku rajonu izveide 1950. gadā. Tas bija padomju pieejai raksturīgi, jo tika nojaukta simtiem gadu Latvijā pastāvējusī teritoriju struktūra, bet tas bija veiksmīgi sistēmas ietvaros, jo šie 58 rajoni deva ļoti daudzus impulsus daudzu teritoriju attīstībai. Šo rajonu izmēri savstarpēji bija aptuveni līdzīgi (iedzīvotāju skaits gan atšķīrās), Latvija bija vienmērīgi noklāta. Šajos administratīvajos centros tika veikti būtiski ieguldījumi. Mūsdienās pat grūti iztēloties tādus rajonus kā, piemēram, Maltas rajons, Auces rajons, Ērgļu rajons. Starp citu, Ērgļi ir viens no piemēriem, kur urbānā struktūra tika izveidota tieši tajā periodā. Arī Madonas lauku rajons tolaik neizcēlās ar Madonas kā centra pārākumu, bet tā izauga. Pēc nākamās rajonu pārveides vietas, kuras saglabāja rajona centra statusu, protams, auga tālāk.
“Ja es būtu politiķis...”
– Ko jūs pašreizējā situācijā darītu Latvijas politiķu vietā?
– Pieļauju, ka pašvaldību skaitu varbūt tiešām būtu prātīgi vēl samazināt, bet obligāti nepieciešams reģionālais līmenis un treškārt – jāatsakās no republikas pilsētām. Pašlaik mums ir šie dvīņu pāri – Jelgava un Jelgavas novads, Rēzekne un Rēzeknes novads. Visus nesaukšu, tos katrs labi zina. Lielpilsētas būtiski atšķiras no pārvaldības viedokļa. Tomēr Valmieru gribētu minēt kā pozitīvo piemēru, kaut arī īpašo statusu tā ieguva vēlāk. Te varētu būt pamats interesantam pētījumam – vai zināt, ka no Valmieras ir nācis visvairāk politiķu (izņemot, protams, Rīgu)? Varu saskaitīt kādus 15, ieskaitot pašreizējo premjeru. Par ko tas liecina? Te rodas cilvēki ar ambīcijām un stratēģisku domāšanas ievirzi, vispirms viņi sevi ir apliecinājuši vietējā līmenī. Citas pilsētas ar to lepoties nevar. Liepājai apkārt ir liels skaits attīstībā atpalikušu novadu, kas grimst.
– Atšķirībā no jums, kurš sadarbības teritorijas uzskata drīzāk par politisku spēli, pašvaldību vadītājus jaunā vēsts satrauc un pat biedē. Viņi gaida atkal jaunu Latvijas “pārskroderēšanu”.
– Visiem zināms, kaut arī atklāti par to tiek runāts maz, ka 2009. gada reformas modelis ir izrādījies neveiksmīgs. Pašvaldības šobrīd var justies drošas, jo līdz 2017. gada jūnijam, kad notiks kārtējās vēlēšanas, neko vairs nepaspēs izmainīt. Kaut arī VARAM mājaslapā ir lasāms ministra Gerharda tekstiņš par pilnveidošanu, bet tā tas diemžēl nav, jo sadarbības teritoriju veidošanu par tādu es noteikti neuzskatu. Ja tomēr rastos vēlme veikt kādu pilnveidošanu, tad tas varētu notikt tikai uz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, tātad vēl ir laiks. Tam nepieciešami vairāki priekšnoteikumi:
1) jādefinē, ko ar pārmaiņām vēlas panākt;
2) jāsagatavo konkrēti priekšlikumi ar diezgan pamatīgu pamatojumu, kas ietvertu ne tikai jau minēto teritorijas un robežu aspektu, bet vismaz skaidras izmaiņas Pašvaldību likumā un, ja vien tas iespējams, arī nodokļu un finanšu sistēmā. Tad tam būtu jēga, bet visupirmais ir un paliek mērķis.
Ja es būtu politiķis, teiktu, ka gribu panākt pašvaldību lielāku spēju un atbildību, ka gribu decentralizēt lielu daļu no valsts funkcijām, nododot tās reģioniem, tādējādi adresējot rīcībspēju un atbildību zemākam līmenim. Es minētu piemērus, kas apliecina šādas izvēles pareizību. Tās ir zemes, kurās visefektīvākā attīstība ir notikusi tieši pēc šādām pārmaiņām. Tā ir Vācija, kas pēc kara savu teritoriju sadalīja zemēs. Un tieši Vācija atguvās visstraujāk no visām Eiropas valstīm. Vācijas zemēm ir ārkārtīgi liela patstāvība, piemēram, izglītības likumi katrai zemei ir savi. Protams, atšķirības neskar būtiskus pamatus, bet tomēr... Sadalīja Vāciju zemēs un dabūja strauji plaukstošu valsti, kas Eiropā joprojām ir līdere. Var minēt arī federālās Šveices piemēru.
Varbūt Latvijā nevajag tik radikālus pavērsienus, tomēr šie piemēri norāda, ka ir principi, kas teicami darbojas tad, ja mēs nemākam panākt valsts attīstību vienotā un centralizētā pārvaldības sistēmā. Tad atliek šo pārvaldību daļēji uzticēt zemākam līmenim. Jau 25 gadus mēs runājam par reģionālās politikas mērķiem, taču... nekas nenotiek. Tad atliek darīt citādi.
– Vai maz ir iespējams uzklausīt tautas vēlmes? Pēc pēdējās reformas gan precedents bija ar Rojas un Mērsraga atdalīšanu. Taču pārsvarā laikam vairākums allaž būs pret jebkādām pārmaiņām.
– Ja es būtu politiķis, es teiktu, ka iedzīvotāju viedoklis ir ļoti jāņem vērā, ka nepieciešams konsultēties ar viņiem. Galvenais ir dot ļoti skaidrus un pamatotus priekšlikumus, kas daļai var likties nepieņemami. Tad priekšplānā vis neizvirzītos pati konsultēšanās, bet svarīgākais – par ko mēs konsultējamies. Un kādā brīdī konsultāciju gaitā var atklāti pateikt: jā, mēs saprotam, ka jūs domājat citādi, šobrīd jums tas varbūt būs sāpīgi, taču mūsu kopējo ieguvumu varēsim novērtēt pēc pieciem, desmit gadiem. Piedodiet, tomēr jūsu viedokli mēs neņemsim vērā. Pieļauju, ka liela daļa pašvaldību vadītāju arī var būt pret. Tāpēc steiga neder, bet laikus sākt gatavot pārmaiņas aiznākamajām vēlēšanām ir iespējams.
No loģikas viedokļa esošais pašvaldību spektrs ir nekāds, bet arī sadarbības teritorijas ar to neizceļas. Evolucionāra reforma nav iespējama. Kaut kāda teritoriju grupēšana un apvienošana nav reforma. Ja es būtu pašvaldības vadītājs, man tieši tāpēc būtu pamats bažām. Sadarbība nav abstrakts jēdziens. Tūrismā mēs sadarbojamies ar vienām pašvaldībām, atkritumu apsaimniekošanā – ar citām. Es uzmanītos un pretotos, ka man slēptā formā mēģina “iebarot” kaut kādu slēpto reformu, bet tajā pašā laikā es uzmanītos labā nozīmē, lai uztaustītu, kur atkal varētu dabūt kaut kādu naudu. Labi, sadarbošos, bet... dodiet naudiņu! Tā, protams, būs ļoti maza. Mums jau bija piemērs, kad brīvprātīgi reformai piekritušās pašvaldības saņēma 200 000 latu. Vai tā vispār ir nauda teritorijas attīstībai? Rīgā tā maksā dzīvoklis!
– Mūsu saruna liecina par to, ka iespējamo reformu sakarā nenotiek konsultācijas ar zinātniekiem, politiķi un zinātnieki katrs mājo savā “ziloņkaula tornī”. Un tomēr – ja tagad jūs uzaicinātu iesaistīties kā tālajos deviņdesmitajos gados?
– Protams, ka ietu, taču vispirms noskaidrotu, kādus mērķus reformas iniciatori grib sasniegt, jo reforma sākas ar mērķiem. Ja tiktu veidota grupa, kas izstrādātu priekšlikumus administratīvi teritoriālajai reformai, es noteikti ietu kaut vai zinātkāres dēļ, tomēr apzinos, ka pašvaldību attīstība ir tikai maza daļiņa no valsts politikas. Ar to vien nekas nemainīsies. Deviņdesmitajos gados, kad valsti būvējām no jauna, bija pavisam cits stāsts. Ja mēs tiešām gribam, lai valsts ir tās iedzīvotāji un viņu darbs, kas veido attīstību, lai mērķis ir strukturēta pilsoniskā sabiedrība, tad administratīvi teritoriālā reforma var būt par vienu no līdzekļiem. Ja ir skaidri stratēģiskie uzstādījumi valsts attīstībai, tad, lūdzu – mēs, zinātnieki, palīdzēsim veidot jaunu modeli. Runāt par jēgu, nevis uzreiz minēt sazin no kurienes ņemtus teritoriju skaitus – varbūt 16, bet varbūt 30. Tā ir kaitniecība!
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017