Rīga 6°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DA vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 26. aprīlis 06:06
Vārda dienas: Alīna, Rūsiņš, Sandris
Kad elektroniskā “Loga” otrais numurs ceļos pie saviem lasītājiem, no LPIA izbraukuma sēdes Engures novadā 3. februārī būs pagājis mēnesis. Oficiālo vēstījumu par sanāksmē runāto un diskusijām interesenti jau varēja uzzināt LPS mājaslapā un Infolapā (atgādinu, ka šoreiz par aktuālākajām tēmām bija izraudzītas divas: Lauku attīstības programmas pasākumu ieviešana (lauku ceļi un LEADER projekti) un Zemes pārvaldības likuma aktualitātes). Šlokenbekā nebijušie varēja un joprojām var noskatīties sanāksmes videoierakstus: https://www.youtube.com/channel/UCMFwNiqaNMJ0pQGJzr8esWw.
Tomēr solījums žurnālā pastāstīt par novadā redzēto un parādīt engurnieku dzīvi fotoattēlos paliek spēkā.
Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas (LPIA) 2017. gada pirmā izbraukuma sanāksme notika Engures novada Smārdes pagasta Milzkalnē, Šlokenbekas muižā. Šoreiz norises vietas atrašanos apzīmēja četri atšķirīgi vietvārdi! Šis gan ir tikai tāds “minirekordiņš”, salīdzinot ar citu rekordu, precīzāk – pieteikumu uz gada rekordu apmeklētības ziņā – vairāk nekā 180 dalībnieku! To skaits šoreiz tuvojās LPIA sanāksmju apmeklētības augstākajam sasniegumam. Vai 2017. gadā kāds temats spēs raisīt vēl lielāku interesi, noskaidrosies gada beigās.
Engures novada centrs Smārdē atrodas jau kopš 2009. gada, kad novadā kopādzīvošanu uzsāka Engures, Lapmežciema un Smārdes pagasts. Vietvārds “Engure” katra iztēlē uzbur jūru, jo pašvaldībai pieder trešā garākā jūras robeža. Tomēr jūru todien neapciemojām. Izpilddirektori ar to tikās vien folkloras kopas “Milzkalnieki” dziesmā un novada domes vadoņu “dueta” – priekšsēdētāja Gundara Važas (pa kreisi) un izpilddirektora Imanta Valera – stāstījumā, kā arī novada prezentācijā un uzņēmējdarbībai veltītajā videofilmiņā. Lai stāstījums būtu precīzs, G. Važa bija noskaidrojis jaunākos datus par novada iedzīvotāju skaitu – 7707. Sarukuma tendence, par laimi, ir visai niecīga – gada laikā mīnus deviņi iedzīvotāji. Par novada centru izvēlēta Smārde. Engures un Lapmežciema pagasta iedzīvotāju dzīve un darbs pašsaprotami saistās ar jūru un zvejniecību, bet Smārdes pusē dominē lauksaimniecība. 56 km garā jūras robeža ir novada ieguvums, jo vasaras sezonā gādā par papilddarbu uzņēmējiem. Žēl, ka “viesmīlības” sezona piejūrā ir tik īsa.
Engures novada 630 bērni mācās Engures vidusskolā, Lapmežciema un Smārdes pamatskolā, kā arī Milzkalnes sākumskolā (zīmīgi, ka tās sešās klasēs skolojas 92 bērni, arī daudzi tukumnieki vēlas, lai viņu atvases pirmās zināšanas apgūtu te). Talantus attīstīt viņi var Engures mūzikas un mākslas skolā, kuru G. Važa uzskata par vienu no labākajām tuvākajā apvidū. Pēdējo gadu aktualitāte – sarūkošais skolēnu skaits – problēmas rada tikai vidusskolas posmā. Novads atrodas starp Jūrmalu un Tukumu, tāpēc, beidzot pamatskolu, spējīgākie izvēlas turpināt mācības pilsētu vidusskolās, arī Rīgā. Kaut gan Engures novads atrodas valsts viducī, savā ziņā to var uzskatīt arī par nomali, jo piejūrā iedzīvotāju skaits nav liels. Uzņēmējdarbības “epicentrs” ir Smārdes pagastā, kur 52% teritorijas saistīti ar dabas liegumiem. Septiņu minūšu filmiņā izpilddirektori varēja iepazīt novada daudzpusīgo uzņēmējdarbību, ko raksturo ne tikai Latvijas pircēju iecienītā zivju produkcija, kas top gan lielās ražotnēs, gan individuālās saimniecībās, bet arī līdz šim nebijuši aizsākumi. Viens no tiem ir kopā ar franču uzņēmējiem izveidotā katamarānu ražotne “O’Yachts”, “Bioorganic Earthworm Compost”, kur Kalifornijas sliekas pārtop vērtīgajā biohumusā, Smārdes pagasta z/s “Mazburkas” plešas dārzs 4,8 ha platībā ar 60 vīnogu šķirnēm, ko aprūpē viena ģimene, pēcāk ražu pārvēršot vīnā un organizējot degustācijas. Gundars Važa uzsvēra, ka šejienieši izkonkurējuši Sabili, kas sevi pozicionē kā tālāko ziemeļu punktu, kur audzē siltummīlošās ogas. Lielākais nodokļu maksātājs ir ceļu būves uzņēmums SIA “STRABAG”. Novadam ir sava “zilā karoga” pludmale Abragciema kempingā.
Uzņēmēju novadā ir daudz. Pēc sanāksmes ciemiņi apciemoja dažus no viņiem. Šo rindu autores autobusā gida pienākumus pildīja pats priekšsēdētājs Gundars Važa.
Milzkalnē savu pirmo filiāli ārpus Somijas atvēris slavenais ārdurvju ražotājs SIA “Kaski”, kur mums “parādīja durvis” šīs frāzes vispozitīvākajā nozīmē, kā arī atbildēja uz neskaitāmajiem jautājumiem. Šeit ražotās durvis gan Latvijā nepaliek, toties firmas vārds garantē to, ka durvis atbildīs augstajiem ziemeļvalstu kvalitātes standartiem. Engures novada vadība turējusi somiem doto solījumu – sakārtot ceļu, kas ved uz viņu ražotni. Pērn te ieguldīti 140 tūkstoši eiro, pavasarī tiks uzliets asfalts. Pašvaldībai šo projektu izdevās īstenot, iekļūstot industriālo teritoriju programmā. Šā un vēl viena ceļa izbūvei paredzēti 1,6 miljoni eiro. Pašlaik būvvaldē tiek skaņots projekts ceha palielināšanai, jo nākotnē uzņēmumā plānotas 70 darba vietas. Ražotnes paplašināšanos sarežģī likums, kas ierobežo būvniecību 500 metru attālumā no aizsargājama arhitektūras pieminekļa. Gandrīz visa Milzkalne atrodas Šlokenbekas muižas “īpašajā” zonā. Diemžēl Latvijas izejvielas par derīgām tiek atzītas maz, pat mūsu slavenā koksne, izņēmums ir Dobelē ražotais putuplasts durvju pildīšanai un durvju stikls.
Otrs “ārzemnieks” ir dāņu SIA “M.P. Socks”, kura cehos koši diegi pārtop visu lielumu valkātājiem tīkamās zeķēs un zeķbiksēs. Pagaidām produkcija aizceļo atpakaļ uz Dāniju, tomēr uzņēmumā mums stāstīja arī par ieceri nākotnē atvērt nelielu tirgotavu līdzās ražotnei. Izpilddirektori izsekoja visam ražošanas ciklam – krāsaino diegu spoļu rindām noliktavu plauktos, piegriešanai, šūšanai, ketelēšanai un pat amizantajai “punktiņu” uzklāšanai uz mazuļiem domātajām zeķītēm, kas novērš slīdēšanu un paildzina pēdas daļas mūžu.
Prieku un sarūgtinājumu ciemiņos raisīja arhitektoniski mūsdienīgā lidosta “Jūrmala”, kas jau labu laiku pilnā “kaujas gatavībā” gaidīt gaida brīdi, kad beigsies ieilgušie ķīviņi ap šo objektu, lai uzsāktu “īstus” lidojumus. Bijušā armijas lidlauka teritorijā renovēts skrejceļš, uzbūvēti pievadceļi un angāri, kā arī iespaidīgu pasažieru termināļi. Pašvaldība ir lidlauka līdzīpašniece ar 4,25%.
Īpaša stāsta vērts ir Latvijas Ceļu muzejs Šlokenbekas muižā, kas lieliski saskanēja ar LPIA sanāksmē apspriesto grants ceļu tematiku.
Muzejs ar “cīruļa” dabu
LPIA sanāksmes dienas rītā pamanīju Inčukalna novada izpilddirektoru Oskaru Kalniņu piebraucam pie Šlokenbekas jau pirms deviņiem. Apvaicājos, kā viņam misējies atskriet tik agri. Esot braucis speciāli, lai paspētu apskatīt Ceļu muzeju. Izrādījās, ka viņš jau iepriekš bija izstudējis tā neparasto darba laiku – pat ziemas sezonā muzejs durvis ver deviņos! Kad, sanāksmei sākoties, vēlreiz tikāmies desmitos, Kalniņkungs žēli noteica, ka šim muzejam vajagot veselu dienu. Diemžēl saspringtais grafiks tikai dažiem kolēģiem ļāva sekot viņa piemēram, tāpēc palūdzām Latvijas Ceļu muzeja vadītāju Indru Dziedātāju atbildēt uz žurnāla “Logs” jautājumiem.
– Kā jūs skaidrotu muzeja neparasto darba laiku? Sākums tik agri... pat ziemas mēnešos. Vai tas no senlaikiem? Vai saskaņots ar apmeklētāju plūsmu? Tas vien pelna reklāmu ar mudinājumu braukt pie jums.
– Muzeja darba laiks ir pieskaņots apmeklētāju vēlmēm. Bieži vien mēs esam ekskursantu pirmais pieturas punkts ceļā no Rīgas uz Kurzemi. Tāpēc, lai cilvēki varētu apskatīt pēc iespējas vairāk, sākam darbu jau no rīta.
– Cik gadus vadāt muzeju? Vai turpinājāt priekšteča veikumu vai centāties kaut ko mainīt?
– Muzejā strādāju kopš 1998. gada, vadu to kopš 2012. gada. Ceļu muzeja dibinātājs un ilggadējais vadītājs Hamilkārs Sviķis ir ceļu nozares patriots un veterāns, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks. Muzejs dibināts 1976. gadā un šobrīd ir vecākais Ceļu muzejs pasaulē. Mēs ar cieņu un godbijību izturamies pret mūsu priekšgājēju darbu un ceļu nozares vēsturisko mantojumu.
– Tagad daudzi muzeji ievieš mūsdienīgus interaktīvus jauninājumus. Kā ir pie jums? Vai krājumi katru gadu tiek papildināti?
– Muzeja ekspozīcijas ir galvenais komunikācijas veids ar sabiedrību. Tas ir stāsts, ko muzejs grib aiznest līdz savam apmeklētājam. Manuprāt, interaktīvi jauninājumi ir ļoti labs veids, kā šo stāstu piedāvāt interesantākā un plašākā veidā – gan ar skārienjutīgiem ekrāniem, gan planšetēm. Mūsu gadījumā šis jautājums būtu jāskata kompleksi, jo muzejam ir nepieciešama jauna un mūsdienām atbilstoša ekspozīcija, pie kuras koncepcijas mēs strādājam.
Jā, muzeja krājums tiek papildināts ik gadu. Informācija par muzeja priekšmetiem digitālā veidā katru gadu tiek papildināta arī Nacionālajā muzeju krājuma kopkatalogā un tā pieejama ikvienam apmeklētājam.
– Kam būtu pie jums jāpiestāj – profesionāļiem? Vai arī ģimenēm ar bērniem muzejā ir interesanti? Kāds varētu būt jaunākā apmeklētāja vecums? Vairāk jau laikam pie jums patīk puišiem?
– Pie mums muzejā laipni gaidīts jebkurš apmeklētājs – gan profesionāļi, gan ģimenes ar bērniem, gan skolēni, gan pensionāri. Katrai no šīm apmeklētāju grupām ir savas specifiskas intereses. Pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem ir izveidots rotaļu stūrītis. Vecāka gadagājuma cilvēki labprāt noskatās filmu.
– Kā jūs noformulētu Ceļu muzeja pamatdomu?
– Latvijas Ceļu muzejs ar savu krājumu, tā veidošanu, pētniecību un interpretāciju veicina sabiedrības izpratni par ceļu nozares vērtībām un mantojumu, kā arī Šlokenbekas kultūrvēsturisko vidi, kurā tas atrodas.
– Kuru jūs uzskatāt par Ceļu muzeja eksponātu numur viens?
– Mūsu muzeja lepnums ir 1924. gadā Lielbritānijā ražotais tvaika veltnis “Marshall”. Līdz Otrajam pasaules karam ar to strādāja Valmieras un Cēsu apriņķa ceļu būves darbos, bet septiņdesmitajos gados to, pilnībā restaurētu, muzejam uzdāvināja Saulkrastu ceļinieki. Šobrīd šis ir vienīgais šāda tipa ceļa veltnis mūsu valstī.
– Vai jūsu muzejam Šlokenbekas sienās nav kļuvis par šauru?
– Mūsu muzeja specifika ir lielgabarīta tehnika, kas arī visvairāk patīk apmeklētājiem. Vairākās ceļu organizācijās Latvijā tiek glabāta muzejam rezervēta tehnika, ko nav iespējams ievietot pašreizējās muzeja telpās un teritorijā. Mums ir plāni muzeja paplašināšanai, taču to realizēšanai nepieciešams finansējums.
– Vai muzejā drīkst ierasties “kā balta lapa” (sevišķi jaunākie apmeklētāji) vai tomēr der iepriekš sagatavoties? Ja der, tad kā?
– Protams, muzejā var ierasties jebkurš – gan pētnieks, gan vienkāršs garāmgājējs. Mums ir prieks, ja pēc muzeja apmeklējuma mūsu viesi jūtas atpūtušies, vairāk uzzinājuši par ceļu nozari vai vienkārši labi pavadījuši laiku.
Paldies par atbalstu materiāla tapšanā Engures novada domes sabiedrisko attiecību speciālistam Kristapam Zaļkalnam!
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017