Rīga 5°C, mākoņains, bez nokrišņiem, ZR vējš 2m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 18. aprīlis 07:26
Vārda dienas: Jadviga, Laura
Ceļu būvnieku intereses pārstāv, aizstāv un tālāk virza biedrība “Latvijas Ceļu būvētājs” (LCB). Kā tai veicas, saruna ar LCB valdes priekšsēdētāju ANDRI BĒRZIŅU un izpilddirektoru ZIGMĀRU BRUNAVU.
– Agrāk nozares intereses pārstāvēja Latvijas ceļinieku asociācija. Kad un kāpēc izveidojāt jaunu biedrību?
Andris Bērziņš: – Ceļinieku asociācija savu mūžu jau nodzīvojusi. Savulaik tajā bija iestājušies daudz valsts uzņēmumu, tajā skaitā viens no viņu lielākajiem balstiem – ceļu uzturētāji, kas pārtapa par “Latvijas Autoceļu uzturētāju” (LAU) – centralizētu uzņēmumu ar valsts deleģējumu, tāpēc viņi šajā asociācijā vairs nevarēja piedalīties. Tur bija arī dažas privātas firmas, taču lielākoties valsts uzņēmumi, kā arī tādi, kas mēģināja pietuvoties ceļiniekiem sava biznesa interesēs. Pirms 13 gadiem uzņēmēji sabuntojās, jo bija neapmierināti, ka viņu intereses izšķīdušas un pakļautas valsts uzņēmumu vadībām, valdēm un padomēm un viedokļi netiek iestrukturēti precīzi, tāpēc nolēma veidot savu organizāciju. Biedrība “Latvijas Ceļu būvētājs” dibināta 2004. gada 2. aprīlī, kad pirmajā sanāksmē 15 ceļu būves nozares komercuzņēmumi pieņēma lēmumu par profesionālas biedrības izveidi.
Zigmārs Brunavs: – “Latvijas Ceļu būvētājā” iestājās tikai privātie uzņēmēji, un mūsu biedrībai ir tieši šāds uzstādījums, kas arī statūtos ierakstīts – privātā kapitāla ceļu būves nozares uzņēmumi. Tolaik tikko bija stājies spēkā jaunais Biedrību un nodibinājumu likums, un mūsu biedrība šajā reģistrā ierakstīta ar piekto numuru Latvijā. Par biedrības pirmo priekšsēdētāju ievēlēja Juri Šulcu, kurš pirms tam vadīja Tukuma pilsētas domi, pēc izglītības ceļinieku. Es biju izpilddirektors, bet tad, kad Juris atkal kļuva par pašvaldības vadītāju Tukuma novadā, stājos viņa vietā un vadīju biedrību līdz 2012. gadam, līdz sapratu, ka mani spēki ir par naiviem, te vajag platāku muguru. Un tādu atradām Andra Bērziņa personā.
– Vai biedrība šo vairāk nekā desmit gadu laikā skaitliski mainījusies?
Z. Brunavs: – Organizācijā šo gadu laikā izmaiņas bijušas nelielas. Daži ir atkrituši – tie, kas nav būvnieki, bet nodarbojas ar nodrošināšanu – projektētāji, zīmju taisītāji un strīpu vilcēji, viņiem arī apgrozījumi mazāki. Savukārt ienākuši vairāki pastāvīgie būvnieki, piemēram, akciju sabiedrība “Ceļu pārvalde” – ilgi nevarēja iestāties, jo viņi nebija privātā kapitāla uzņēmums, tiklīdz noprivatizējās, tā iestājās. Šobrīd biedrība apvieno 19 uzņēmumus.
A. Bērziņš: – Mūsu uzņēmumi notur 75 vai pat visus 80 procentus Latvijas tirgus. Tā pērn biedrības uzņēmumu veikto darbu apjoma apgrozījums ceļu būvniecības un rekonstrukcijas nozarē pārsniedza 297 miljonus eiro. Visas pamatīgākās un lielākās būves – gan ceļus, gan tiltus – būvē mūsējie.
– Un ko jūs kā biedrība darāt?
A. Bērziņš: – Biedrības galvenie mērķi formulēti šādi: biedru interešu saskaņošana, aizstāvēšana un pārstāvēšana satiksmes infrastruktūras būvniecības tirgū, ekonomikas jautājumos un attiecībās starp darba devēju un darbiniekiem, kā arī attiecībās ar pasūtītāju. Mēs pārstāvam nozares uzņēmēju intereses, piemēram, jautājumos, kas saistīti ar iepirkumiem, kad tiek gatavoti iepirkumu likumi un nolikumi un būvniecības konkursu noteikumi. Tāpat piedalāmies diskusijās par stratēģiskiem jautājumiem, kaut jāatzīst, ka ne visi satiksmes ministri mūs tajās pieaicina, tā Aivis Ronis neaicināja, bet Uldis Augulis gan mūs neaizmirsa ne savā pirmajā ministrijas vadīšanas laikā, ne tagad. Mēs strādājam kā lobiji, ejam uz visām institūcijām, kas saistītas par būvniecību, uz valdības, Saeimas un Saeimas komisiju sēdēm, kur paužam savu redzējumu par nozares attīstību. Mūsu priekšrocība ir tā, ka varam runāt pilnīgi skaidru un atklātu valodu, jo mēs neesam un negrasāmies iet politikā, mums nav jāslēpjas vai jārunā Ēzopa valodā, nenosaucot lietas īstajos vārdos. Mūsu uzdevums ir runāt par lietām pēc būtības, bez, tā sacīt, politiskās virsbūves un intrigām. Tajā pašā laikā nevaram būt pilnīgi neatkarīgi no politikas – esam atkarīgi no tās politikas, ko realizē valdība.
– Sabiedrības uzmanību jūs pievērsāt pirms trim gadiem, kad noslēdzāt vienošanos ar politiskajām partijām.
A. Bērziņš: – Politiķi pirms vēlēšanām parasti viskautko sasola. Tā pirms pagājušajām Saeimas vēlēšanām visas politiskās partijas, izņemot nacionāļus, parakstīja ar mums vienošanos par to, ka, jau 2015. gada budžetu pieņemot, tiks atjaunots Autoceļu fonds, kas nodrošinātu vidēja termiņa skaidrību mūsu uzņēmumiem, lai tie varētu plānot savu finansējumu vismaz turpmākajiem pieciem gadiem. Tas nav noticis. Ministru kabinets uzstādījis trīs prioritātes: izglītības, veselības aprūpes un nodokļu reformas, bet ceļus ir aizmirsis. Tagad grasās optimizēt izglītības iestāžu tīklu, taču man nav pārliecības, vai atbilstoši jaunajam skolu tīklam bērni vispār varēs normāli tikt uz mācību iestādēm. Kaut vai piemērs par Brunavas ciematu (interesanta sakritība, bet par godu kolēģim Zigmāram Brunavam gan tas nav nosaukts), kas atrodas netālu no Bauskas – pētnieku secinājumos minēts, ka nokļūt Bauskā no tālākā pagasta gala var 25 minūtēs, taču šobrīd turienes bērniem, arī pavisam maziņajiem, jāstāv uz ceļa jau septiņos no rīta, lai skolas autobuss, savu apli veicot un pa bedrēm kratoties, aizvestu viņus līdz tuvējai skolai vien 12 kilometru attālumā. Šo dzīves realitāti valdība neredz un laikam negrib zināt, tikai kārtējoreiz priecīgi noziņo: šogad salabosim 1100 kilometrus ceļu, nākamgad 1200 kilometrus un tā tālāk. Īstenībā jau stāsts ir par to, ka šobrīd esam kā narkomāni, kā atkarīgie – sēžam uz Eiropas fondu naudas.
– Ar ko tas mums draud?
A. Bērziņš: – Valdība ir sagatavojusi autoceļu sakārtošanas programmu, ko pati gan negribēja pieņemt, vienkārši pieņēma zināšanai, tā sacīt, lai nebūtu nekādi saistīti. Savukārt tad, kad veidoja Nacionālo attīstības plānu (NAP), citas programmas nebija un šī tika iekļauta NAPā un kļuva valdībai par saistošu dokumentu tūlīt pēc tam, kad Saeima apstiprināja Nacionālo attīstības plānu. Pārskatot toreiz apstiprināto programmu un to, kas noticis pa šiem gadiem, redzams, ka no valsts budžeta ceļos nav investēti apmēram 600 miljoni eiro, ko Eiropai apsolīja, pirms tā iedeva naudu. Izskanējis viedoklis, ka nākamajā plānošanas periodā ceļiem finansējuma nebūs, jo Latvija jau šajos divos plānošanas periodos visu naudu ir izsmēlusi. Kas notiks tālāk, to mēs nezinām, un atbildi šobrīd laikam nezina ne satiksmes ministrs, ne valdības vadītājs. Nākotne tiešām zīmējas drūmās krāsās, jo Eiropas kārtība nosaka, ka par tās naudu būvētie ceļi ik pēc pieciem, sešiem vai septiņiem gadiem jānofrēzē un tiem jāuzliek jauna kārta, lai ceļš kalpotu 50 gadus. Tas nozīmē, ka pēc pāris gadiem mūsu budžetā labākajā gadījumā pietiks vien naudas, lai izpildītu šo obligāto Eiropas prasību, bet nebūs neviena centa, ko likt reģionālajos un vietējos ceļos. Jāatzīst, ka ceļu stāvoklis Latvijā gan uzlabojas, taču tie visi ir galvenie ceļi un neliela daļa reģionālo, bet vietējie ceļi, kam vajadzētu būt kā asinsritei, kas savieno pagastus un citas apdzīvotās vietas ar galvenajiem ceļiem, ir drausmīgā stāvoklī. Vairāk nekā puse Latvijas ceļu nav redzējuši nekādu remontu jau gadsimta ceturksni, tikai bedrīšu lāpīšanu. Daudzviet, īpaši starp laukiem, tie pārvērtušies par vannām, apaugumi no ceļa malām nav novākti, grāvji nav iztīrīti, un ceļš iet postā, jo nauda šiem pasākumiem netiek dota.
– Pašvaldības jau mēģina kaut ko darīt par saviem līdzekļiem.
A. Bērziņš: – Pašvaldības ir dažādas, un daudzām nav lieku līdzekļu. Tie 47 miljoni, kas no autoceļu programmas nonāk pašvaldībām, pamatā tiek izlietoti ceļu uzturēšanai ziemas periodā. Šī nauda pēdējos gados ir pieaugusi, un pašvaldību rocība kļuvusi drusku lielāka, taču pie mazā iedzīvotāju skaita, relatīvi zemas autotransporta intensitātes un ļoti lielas platības ar šo salīdzinoši nelielo finansējumu sakopt ceļus nav iespējams. Ja Latvijā gribam sasniegt līdzsvarotu attīstību vai vismaz saskaņā ar skolu un slimnīcu optimizācijas programmām, tad pirmām kārtām būtu jāsakārto ceļi, lai visi varētu tikt pie slimnīcām un skolām. Šobrīd viss notiek ačgārni, un tās horizontālās saites, par ko runā premjers, faktiski nav vai tā nefunkcionē. Es to skaidrotu divējādi. Pirmais – Ministru prezidents nupat stāstīja, kā sadarbības reģioni savā starpā visu plānos un veidos ceļu tīklu, bet nav skaidrs, kad viņi beigs pētīt un kā to darīs, jo, redz, ceļi jau nepieder vienam saimniekam – ir valsts ceļi (valstij pieder 21 tūkstotis kilometru), pilsētu ielas un pašvaldību ceļi (gandrīz 39 tūkstoši kilometru) un 13 tūkstoši kilometru valsts vietējo ceļu. Kad valsts ceļu īpašniekiem prasu, kāpēc viņiem vajag šos 13 tūkstošus kilometru vietējo ceļu, man atbild, ka tas esot stratēģiski svarīgi. Nu, ja stratēģisks jautājums, tad, lūdzu, sakopiet arī vietējos ceļus, jo tie ir briesmīgā stāvoklī! Zinu, ka liela daļa šo valstij piederošo vietējo ceļu ir absolūti nepieciešami pašvaldībām, kā viņi paši saka: valsts vietējie ceļi mums ir galvenie ceļi. Un otra lieta – valstī nav vienotu prasību ceļu būvē, likumdošanā reglamentēta kārtība attiecas tikai uz valsts ceļiem. Bet attiecībā uz komersantu ceļiem, pašvaldību ceļiem, pierobežas ceļiem – tas ir īpašnieku jautājums, un, kā viņi vēlas, tā dara, tāpēc parādās visādas nacionālas īpatnības gan konkursos, gan pašā ceļu būvē. Mēs kā uzņēmēju organizācija to vērtējam kā mēģinājumu lobēt kādus vietējos uzņēmējus, nelaist klāt lielos, kuriem ir skaidrs, kā ceļi jābūvē, pēc kādiem principiem un standartiem, redzam arī citas dīvainības, piemēram, netiek izvirzītas nekādas kvalifikācijas prasības. Atceraties, nesen bija traģisks gadījums Vidzemē, kur viens jauneklis bez vadītāja tiesībām ar vecu kravas mašīnu, kurai nebija izieta tehniskā apskate, veda smiltis uz objektu un, izbraucot uz ceļa, nosita sievieti ar diviem bērniem. Turklāt viņš strādāja kāda atzīta valsts uzņēmuma uzdevumā! Tāda ir skarbā dzīves realitāte. Tāpēc mēs iestājamies un cīnāmies par to, lai tiktu ieviesta vienota kārtība attiecībā uz visiem un lai pie ceļu būvēšanas tiktu tie, kam ir atbilstoša kvalifikācija.
– Kādas būvniekiem ir jaudas? Ja būtu pieejams atbilstošs finansējums, cik kilometrus ceļa gadā varētu uzbūvēt Latvijas uzņēmēji?
A. Bērziņš: – Ja mums būtu skaidrs, kas notiks trīs, piecu, septiņu gadu garumā uz priekšu un zinātu par finansējumu, tad būvnieki izdarītu visu nepieciešamo, lai jaudas kāpinātu. Šobrīd jaudu pietiek, lai apgūtu 400 miljonus eiro. Gadā kilometros (tas gan atkarīgs no tā, kādus darbus dara, vai tie ir nelieli vai lieli un sarežģīti) tas būtu apmēram 1500 km.
– Un cik gados Latvijas ceļus varētu savest kārtībā?
A. Bērziņš: – Ja finansējums būtu ap 400 – 450 miljoniem eiro gadā, tad astoņos vai desmit gados varētu panākt, ka Latvijas ceļi ir daudzmaz sakopti. Absolūti kaitīgi izrādītos, ja nākamgad budžetu, teiksim, trīskāršotu – tas neko nedotu, jo cenas uzlēktu augšā un nebūtu, kas strādā, turklāt tas negatīvi ietekmētu kvalitāti. Te jābūt sabalansētai, līdzsvarotai, normālai un prognozējamai attīstībai, jo uzņēmumos jau nekādas kapitāla rezerves nestāv, viņi rēķina, ka “pīrāgs” ir tāds, kāds tas ir. Bet, ja viņi zinātu, ka turpmākos septiņus gadus būs tik un tik liels “pīrāgs”, un cerētu iegūt kādu tā gabalu no visa piedāvājumu klāsta, tad uzņēmēji varētu runāt ar bankām un citiem finansētājiem, varētu pirkt tehnoloģijas, investēt darbiniekos un izglītībā un uzturēt apmācītus cilvēkus. Mūsu biedrības uzņēmumiem ir pašiem savi cilvēki un arī sava tehnika. Taču galvenais, ko gribu uzsvērt – vispārējo normu un standartu trūkums ceļu būvniecībā ir runga ar ļoti negatīvu ietekmi, un, jo tālāk dzīvosim, jo vairāk to redzēsim. Pašlaik mēs faktiski noēdam savu bērnu nākotni, tos izdevumus, kādi būs jāliek iekšā ceļos, pārkraujam uz nākamajām paaudzēm, protams, ja jaunā paaudze te paliks. Ja neko nedarīsim, tad skarbais sarkasms, ko pauž Rungainis, diemžēl pārvērtīsies īstenībā.
Z. Brunavs: – Ceļu būvniecība ir gan ekonomikas veicināšana, gan Latvijas depopulācijas mazināšana. Nu kā lai nesatraucas, klausoties jau pieminētā Brunavas pagasta stāstu, kur jauna ģimene no Rīgas atgriezusies tēva mājas un grib saimniekot, bet galvenā problēma – ceļi, pareizāk sakot, neceļi. Vietējie saka: mums svētki ir tad, kad greideris nobraucis, tad dodamies uz Bausku pēc desām, bet tie, kas tuvāk Budbergai, atbalsta Lietuvas ekonomiku, jo viņiem vienāds attālums līdz Bauskai un Lietuvas Biržiem, uz kurieni uzreiz pāri robežai ved labs ceļš. Brunavas pagasta uzņēmējs, kurš audzē dārzeņus, atzīst, ka viņam no četriem busiem divi regulāri atrodas servisā, un tā visu laiku – divi brauc, divi pastāvīgi tiek remontēti. Turklāt atrast darbaspēku un pat ar saimniecības transportu atvest no Bauskas viņam neizdodas, jo neviens negribot uz Brunavu kratīties pa tādu ceļu. Vienkāršā un brutālā metode, uzliekot šādiem ceļiem desmit tonnu ierobežojumu, laukos neko nedod, jo zeme ir jāmēslo, bet kuģis ar minerālmēsliem atpeld tad, kad tas atpeld, un zemniekam jābrauc pakaļ, tāpēc viņš riskē un ved, vienalga, kādi laikapstākļi un ceļš – kur liksies. Citādi tā bodīte jātaisa ciet, jo viņš tajā vietā ir nekonkurētspējīgs – ievērojiet: Zemgales līdzenumā, kur ir laba auglība!
A. Bērziņš: – Tās konsekvences jau ir vēl skarbākas. Valsts budžets nozarei šobrīd ir parādā 580 miljonus, kas nav ieguldīti ceļos – tas ir solīts, saņemot Eiropas naudu. Šogad gada otrajā pusē šeit būs Eiropas auditori, kuri pārbaudīs, kā mēs pildām savas saistības. Mūsējie, protams, priecīgi ziņos, ka šā plānošanas perioda pirmajos trīs gados kilometrāža sasniegta un nauda ir apgūta. Faktiski noticis pilnīgi kas cits – mēs apsteidzoši sākām apgūt Eiropas naudu un esam vienīgā nozare Latvijā, kas visu septiņiem gadiem paredzēto Eiropas Savienības finansējumu būsim apēduši jau 2018. gada beigās. Pēc tam turpmākajos divos gados mums būs apgrozījuma kritums apmēram četras reizes – no 240–270 miljoniem apgrozījuma nokritīsim uz 62 miljoniem, uz to, kāda ir valsts budžeta dotā daļa ceļiem. Bet ar šādu naudu 2019.–2020. gadā būs par maz, lai sakoptu kaut vai virsmas tajos ceļos, kas uzbūvēti par Eiropas naudu. Taču tas būs jādara, turklāt nu jau vairs ne par Eiropas, bet par savu naudu. Skarbā realitāte ir tāda, ka nozari faktiski gaida bankrots.
– Ko par to saka ministrijas un valdība?
A. Bērziņš: – Ministru kabineta attieksmi es sauktu par ļoti inertu, mēs mēģinājām par to visu stāstīt, bet nekādu ieinteresētību nejutām. Finanšu ministrija savukārt sadzejojusi dažnedažādus protokolollēmuma projektus ar visvisādiem nosacījumiem, piemēram: ja kopprodukta pieauguma temps sasniegs piecus procentus, tad viss, kas ir virs pieciem procentiem, pa tiešo nonāks ceļiem. Tas pēc būtības ir tā: ja pūcei aste ziedēs, tad piecus procentus no pūces astes spalvām nogriezīsim un iedosim ceļiem. Vai otrs: ja degvielas akcīze pārsniegs prognozētos akcīzes ieņēmumus, tad tos atdos ceļiem. Pagājušogad valdība iekrita, jo uz nākamo gadu ceļiem tad būtu jādod apmēram 25 miljoni vairāk, nekā ir šogad, jo, lūk, prognoze nebija pietiekami augsta. Tāpēc viņi šogad pacēla prognozi augstāk, lai nekas pāri nepaliktu. Tā ir tāda sevis mānīšana, ar ko šobrīd nodarbojas valdība, lai kaut kādā veidā piesegtos un atkratītos no mums un no pašvaldībām, kas grib sakārtot ceļus.
– Pašvaldības tagad ļoti cer uz lauku programmu, kaut, visiem vienlaikus startējot, cenas jau esot dubultojušās.
Z. Brunavs: – Esmu teicis gan pašvaldību, gan Pašvaldību savienības pārstāvjiem: jums ir piecu gadu periods, kad varat šo programmu realizēt (īstenībā jau pietiek ar diviem gadiem – vienā izprojektēt un otrā – uzbūvēt), nedariet to tagad, kad projektētāji ir aizņemti ar “Latvijas Valsts ceļu” projektiem, dariet to vēlāk! Citādi tas sanāks šāviens kājā pašiem
sev.
A. Bērziņš: – Dažādi šī programma tiek saukta – gan reģionālā, gan piena ceļa, gan fermu ceļu programma. Faktiski šī nauda paredzēta, lai uz ražošanas uzņēmumiem ceļus sakārtotu tā, ka tie būtu normāli izbraucami visu gadu, un lai ražošanas ceļi būtu saistīti ar valsts galvenajiem ceļiem. Bet, kā to izdarīs un vai šos ceļus uzbūvēs tā, kā vajag, es nezinu. Šobrīd apritē vienlaikus tiek laists daudz naudas un ir daudz spēlētāju, un mēs nezinām, vai visur ir būvuzraugi, kādi tur ir būvprojektu vadītāji, nezinām, kas tie ir par uzņēmējiem, kas šos ceļus būvē, vai tie ir kvalificēti cilvēki vai nav, iespējams un ļoti ceram, ka ir, jo negribētos, ka šo naudu izpļundurē. Tad, kad tā vēl stāvēja Zemkopības ministrijā, mēs ar Brunava kungu vairākkārt Zemkopības ministrijai un Lauku atbalsta dienestam mēģinājām iestāstīt, ka šajos projektēšanas un būvniecības darbos vajadzētu izmantot “Latvijas Valsts ceļu” specifikācijas, lai būtu kaut kāds vienots ietvars, vienots rāmis, pēc kura viss notiktu, lai būtu skaidrs un arī lai pašas pašvaldības būtu pārliecinātas, ka darbs tiek izdarīts labi, ar garantiju un uz ilgu laiku. Specifikācijas tika ieliktas, bet ne kā obligātas un saistošas, tikai kā vadlīnija, tā sakot, gribi – ņem, negribi – neņem. Vai šīs specifikācijas visur ir ņemtas par pamatu vai tikai daļa vai atkal radušās kādas reģionālas īpatnības, kas nav vienkārši izskaidrojamas, mēs nezinām, tomēr mēģināsim arī ar šiem jautājumiem pamazām tikt skaidrībā. Mēs uzskatām – tirgū jābūt vienotām kvalitātes prasībām, turklāt visur – gan uz valsts, gan uz reģionālajiem, gan uz vietējiem ceļiem, gan uz visiem tiltiem.
– Kā ceļu lietas risina mūsu kaimiņi – lietuvieši un igauņi?
A. Bērziņš: – Mums Autoceļu likumā jautājumi, kas saistīti ar Autoceļu fondu, kopš 2004. gada grozīti un mainīti 16 reizes, bet igauņiem tas nav darīts ne reizi, nauda viņiem visu laiku ir saprātīgi prognozēta. Igauņi neraustās tā kā mēs, kad līdz decembra vidum vēl nezinām, kas būs nākamgad, jo nav skaidrības, kādu budžetu pieņems. Vidēji uz vienu kilometru Igaunijā tiek ieguldīts trīsreiz vairāk naudas, Lietuvā – divreiz vairāk nekā Latvijā.
Z. Brunavs: – Igaunijā visu šo gadu garumā ceļu administrācija ir bijusi spējīga prognozēt un plāno, līdz ar to viņi zina, ar ko rēķināties. Tāpēc igauņi konsekventi attīsta vienkāršas un nedārgas tehnoloģijas, ar kurām savus ceļus sakārto un uztur. Par Latvijas ceļiem runājot, būtu vietā lozungs – divi ātrumi Eiropā.
A. Bērziņš: – Zviedrijā, piemēram, uzsniegot desmit centimetru biezai sniega kārtai, iestājas gandrīz vai paralīze. Pats esmu bijis Lundā, kad naktī sasniga 15 centimetru, un nākamajā dienā tur nekursēja ne sabiedriskais transports, ne privātās mašīnas, bērni uz skolu negāja – nekas nenotika, tikai kādas mazas atsevišķas kripatiņas mēģināja attīrīt. Paldies Dievam, pie mums tā nav, taču mēs uztraucamies, ka pārāk daudz naudas šobrīd tērējam ceļu uzturēšanai un par maz ceļu atjaunošanai. Skaitļi ir šādi: 64 + 47, kas pašvaldībām aiziet, kopā no valsts tie ir apmēram 110 miljoni eiro.
– Varbūt kādu ziemu tad varētu ceļus netīrīt – lai saulīte kausē, un šo naudu ielikt ceļu būvē?
Z. Brunavs: – Jāatšķir, kas ir pastāvīgā un kas ziemas uzturēšana, turklāt ceļu ilgmūžam svarīgas abas. Pastāvīgā uzturēšana ir vasarās, kad atbildīgajam valsts uzņēmumam kvalitatīvi jāveic valsts ceļu uzturēšana un pašvaldībām – savu ceļu uzturēšana. Tas nozīmē, ka vajadzētu tikt vaļā no “vannām” uz ceļiem. Ja ceļam ir apaugums gar malām un pats ceļš sēž “vannā”, tad laist tur greideri nav nekādas jēgas, jo pēc nākamā lietus ceļš būs tādās pašās bedrēs. Ja nav uztaisīti novadgrāvji un ceļš nogrimis un sēž zemāk nekā lauki, tad vienīgais veids, kā to atjaunot, – uzbērt jaunu pamatkārtu, vispirms uzbērt jaunu smilšu un akmeņu kārtu un tad likt kārtīgu virsmu, izveidot ceļam pareizu profilu, lai ūdens notek lejā un aiziet uz grāvīšiem.
– Līdz šim runājam tikai par ceļiem, bet būtiska infrastruktūras sastāvdaļa ir arī tilti. Kādā stāvoklī ir tie?
A. Bērziņš: – Pēc mūsu pašu un speciālistu pētījumiem, aptuveni 40 procenti Latvijas tiltu – valsts ceļos ir viens tūkstotis (980) un pašvaldībām pieder otrs tūkstotis (1045), – ir pavisam bēdīgā stāvoklī, uz tiem jāsāk likt ierobežojumi. No valsts pārziņā esošajiem tiltiem 150 atrodas uz sabrukšanas robežas. LCB birojā pie sienas pielikta karte, kurā atzīmēti 17 melnie punkti – ar vieglo automašīnu jau tur pāri var braukt, taču piena mašīnām vai smagajām kravas mašīnām gan pirms tiem būtu jāapstājas un jāpadomā, vai vērts riskēt. Pie mums ierasts tā – kamēr nekas traģisks (trīsreiz jāpiesit pie koka) nav noticis, tikmēr viss ir kārtībā. Viens brīdinājums gan bija, kad glābējiem nācās uz cietzemes nogādāt kādu sievieti, kura ar zirgu bija ielūzusi tiltā.
– Vai interesanto akciju – tiltos salikt populārās Geocaching spēles slēpņus – izdomājāt, lai akcentētu šo problēmu?
Z. Brunavs: – Jā. “Latvijas Ceļu būvētājs” pērnruden rīkoja akciju, aicinot sabiedrību pievērst uzmanību tiltu sliktajam stāvoklim un iepazīties ar vairākiem tiltiem, pirms tie nav sabrukuši pavisam. Pats ar motociklu izbraukāju Latviju krustu šķērsu un saliku slēpņus zem 17 tiltiem. Tad arī ieraudzīju to drūmo bildi – daudzviet margas uz tiltiem ir izrūsējušas un brīvi kustināmas, patiltēs betons nodrupis un rūsa saēdusi dzelzs stiegrojumu. Šīs būves noveco un bojājas gan no augšas, gan arī apakšas – drūp, rūsē, deformējas, un līdzīga situācija ir gan uz valsts, gan pašvaldību tiltiem. Daļu no tiem būtu nepieciešams nekavējoties slēgt vai būtiski ierobežot satiksmi. Piebildīšu, ka biedrība arī tagad mudina ne tikai slēpņotājus, bet ikvienu interesentu ielūkoties patiltēs, nofotografēt bēdīga paskata tiltus un ar bildēm dalīties sociālajos tīklos – jo vairāk par to atgādināsim, jo lielākas cerības tikt saklausītiem.
A. Bērziņš: – Ja es būtu valsts institūciju pārstāvis, par šo problēmu satrauktos stipri vairāk, jo tilti ir sarežģītas inženiertehniskās būves, kam pēc 50 gadiem jāveic kapitālais remonts. Mēs to atliekam maliņā, kā strausi iebāžam galvu smiltīs – sak’, varbūt tad, kad izvilkšu to no smiltīm, tilts jau būs kārtībā, pats atjaunojies.
– Jūs abi ejat un stāstāt par ceļu un tiltu problēmām gan ministriem, gan Saeimas deputātiem, bet, ja jūs sēdētu otrā pusē, ko jūs tiem diviem atnākušajiem teiktu, izņemot to, ka naudas nav un nebūs?
A. Bērziņš: – Šeit nepieciešama politiskā griba pieņemt stratēģiskus lēmumus. Tas, ko nosakām par prioritātēm, ir politiska izšķiršanās. Ja pietrūkst politiskās gribas, tad turpināsim braukt pa sliktiem ceļiem, katru gadu zaudējot ap 870 miljoniem eiro – tērēsim vairāk degvielas, nenonāksim laikus galamērķī, lauzīsim un remontēsim automašīnas, citiem vārdiem – pazemināsim valsts konkurētspēju. Ceļu būvniecības nozare vēlas, lai valdība skaidri pateiktu, kā turpmāk dzīvosim, cik lielus darbus valsts un pašvaldības kopumā pasūtīs šai nozarei, jo esam pilnībā atkarīgi no valsts un pašvaldību pasūtījumiem. Ja valsts pateiks, ka jāīsteno PPP jeb publiskās un privātās partnerības projekti, esam gatavi arī to darīt, kaut gan Latvijā ceļu intensitāte nav tāda, lai ar maksas ceļiem atpelnītu projekta ieguldījumus, tas varētu notikt pēc simts un vairāk gadiem. Skaidrs ir viens, ka, saimniekojot kā līdz šim, nekas labs nav gaidāms, bet politiskās gribas pagaidām pietrūkst – paskatīties uz ceļiem kopumā. Mēs jau sešus gadus runājam, ka nevar skatīties atsevišķi – tikai uz valsts ceļiem, tikai uz pašvaldību ceļiem, tikai uz meža ceļiem, tikai uz pierobežas ceļiem vai vēl kādiem komersantu ceļiem. Vajadzētu skatīt ceļu tīklu kopumā, izdalīt prioritātes un pateikt, ko sakopsim šogad, ko savedīsim kārtībā citugad, salikt kopā ar visiem attīstības plāniem, skolu tīklu un veselības aprūpes iestāžu tīklu, nolemt, ko nodosim pašvaldībām vai piestiprināsim konkrētiem uzņēmējiem. Tad vismaz mums būtu skaidra stratēģija, kurp virzāmies. “Latvijas Valsts ceļi” bezpalīdzīgi atzīst, ka Eiropa mums dod naudu tikai galvenajiem ceļiem. Jā, Eiropa tādā veidā atbalsta savus pārvadātājus, kas ved Eiropas labumus uz Krieviju. Taču mums būtu jāpaskatās uz šiem ceļiem ne tikai no ārzemju labumu pārvadāšanas viedokļa pāri Latvijas teritorijai, bet arī no pašvaldību loģiskas un racionālas attīstības viedokļa – kā pašvaldības savienotas ar galvenajiem ceļiem, kāda tur ir aiztikšana līdz skolai, bērnudārzam, slimnīcai, ģimenes ārstam un vēl citur, un tad, pamatojoties uz šo analīzi, ķerties pie darīšanas. Ļoti ceram, ka satiksmes ministrs Uldis Augulis kļūs par cīnītāju un neļaus nozarei 2019. gadā bankrotēt. Tāpat Ekonomikas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai vajadzētu ceļus pieņemt kā Latvijas konkurētspējas paaugstināšanas iespēju un reģionālās attīstības priekšnoteikumu.
– Un kāds būtu jūsu vēlējums pašvaldībām?
A. Bērziņš: – Manuprāt, vēl pirms ievēlēšanas topošajiem pašvaldību deputātiem būtu jāuzdod jautājums, vai viņi saprot, kur grasās būt, vai zina par tiem ceļiem, kas ir jāsakārto, lai, pirmkārt, skolēni varētu tikt uz skolu, otrkārt, vecie ļaudis un arī pārējie varētu aizbraukt pie daktera, lai ātrā palīdzība varētu atbraukt jebkurā gadalaikā un brīdī, kad tas vajadzīgs, lai vietējie iedzīvotāji varētu tikt arī uz teātri un vispār, lai kaut kas tur notiktu – tas viņiem būtu kā mājasdarbs pirms pašvaldību vēlēšanām. Nu un tad jāprasa: kā to izdarīsi? Domājot par attīstību, es ieteiktu pašvaldībām nebaidīties no aizņēmumiem, jo šobrīd atļautais pašvaldību aizņemšanās limits ir 20 procentu no budžeta, bet reti kura Latvijas pašvaldība ir aizņēmusies tādā apmērā. Bet kāpēc lai to nedarītu – sakārtot ceļus un noteikt to kā prioritāti. Šobrīd neaizņemties būtu vairāk nekā muļķīgi, ja iedzīvotāji bēg no novada un reģiona, aizbrauc prom uz ārzemēm, pamestu māju kļūst aizvien vairāk, bet deputāti lielās, ka nevienam neko nav parādā un neaizņemas.
Z. Brunavs: – Citādi vēlēšanās vienīgais elektorāts būs tikai ģimenes locekļi.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017