Rīga 1°C, mākoņains, bez nokrišņiem, R vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 20. aprīlis 05:43
Vārda dienas: Mirta, Ziedīte
Katru gadu organizācijas, kas pārstāv dabas zinātniekus, izvirza Latvijas gada dabas simbolus. Šā pasākuma mērķis ir iepazīstināt cilvēkus ar dzīvo dabu mums apkārt, pievēršot uzmanību gan retajām, gan arī bieži sastopamām sugām, kam ikdienā ejam garām, iespējams, tās vispār neievērojot. Tomēr katrai no šīm sugām ir savs īpašs stāsts, tādēļ turpmākajos “Loga” numuros ar tām iepazīstināsim.
Gada dzīvnieku tradicionāli izvirza Latvijas Dabas muzejs, un šogad pirmo reizi par gada dzīvnieku izvirzīta zivs.
Visticamāk, vairumam no mums, izdzirdot vārdu “zutis”, mutē saskrien siekalas, iedomājoties gardu žāvēta zuša gabaliņu, izsmalcinātu zuša galertu vai jaukā kompānijā baudītu zušu zupu. Tomēr ko vēl zinām par šo neparasto dzīvnieku?
Zušu dzīves cikls ir interesants, un joprojām daudz jautājumu, uz kuriem nav skaidras atbildes. Zušu nārstošanas paradumi ilgstoši bija nezināmi, un tikai 20. gadsimta sākumā tos atklāja dāņu biologs Johanness Šmits. No iznērstajiem ikriem Sargasu jūrā izšķiļas kāpuri, kas kopā ar silto Golfa straumi sāk trīs gadu ilgo ceļojumu uz Eiropu. Sasniedzot Eiropu, tie no koka lapiņai līdzīgā kāpura ir pārvērtušies par mazu, tievu, caurspīdīgu zivtiņu, kas sava izskata dēļ tiek dēvēta par stikla zuti. Un te arī sākas mazo zutēnu bīstamākā ceļojuma daļa, jo aptuveni 10 cm garos stikla zutīšus Francijas un Anglijas piekrastes ūdeņos zvejo ar speciāliem tīkliem, lai aizgādātu uz zivsaimniecībām, kas nodarbojas ar zušu audzēšanu. Tomēr daļa zušu sasniedz arī Latvijas piekrasti, un, nonākot ūdeņos savu izvēlēto upju tuvumā, stikla zutēni pamazām iegūst īsto zuša izskatu. Daļa jauno zušu paliek jūras piekrastē, tie ir nākamie tēviņi, kas reti sasniedz 40 cm garumu, toties mātītes, kas bieži mēdz būt vairāk nekā metru garas, dodas augšup pa upi, lai atrastu sev dzīves vietu, kurā tās pavadīs turpmākos 10–12 gadus, lielāko diennakts daļu ierušinājušās dūņās un nakts stundās dodoties meklēt sev tīkamu barību – sīkas zivis, gliemežus, vēžveidīgos, kukaiņus, tārpiņus un vardes.
Kad šādā samērā vienmuļā ritmā pavadīti daudzi gadi, zuši iegūst sidrabainu nokrāsu un kļūst īpaši rijīgi, jo tiem jāuzkrāj tauku rezerves, gatavojoties doties atpakaļ uz vietu, kur reiz tie izšķīlušies no ikriem – 4000–7000 km tālo Sargasu jūru. Pirms tālā ceļa no iekšzemes saldūdeņiem nonākot Baltijas jūrā, zušu ķermenī ir gandrīz 30 procenti tauku un to ķermenī notiek osmoze – izmainās asiņu ķīmiskais sastāvs, kas ļaus izturēt milzīgo spiedienu okeāna dzīlēs. Atrofējas gremošanas orgāni, un zivis nekad vairs nebarosies. Sargasu jūrā no aprīļa līdz jūlijam līdz pat 600 metru dziļumā zuši iznērš 0,4–9 miljonus ikru un iet bojā, lai pēc tam jaunie zutēni atkal sāktu ceļu atpakaļ uz mājām.
Diemžēl zušu eksistencei draud iznīcība – šobrīd atlicis tikai aptuveni 1% no kādreizējās Eiropas zušu populācijas. Katru gadu Eiropas krastus sasniegušo stikla zušu skaits samazinās. Eiropas zutis ir ierakstīts IUCN Starptautiskajā Sarkanajā grāmatā. Sakarā ar zušu krājumu kritisko stāvokli Eiropas Savienībā un arī Latvijā 2009. gadā pieņemts Nacionālais zušu krājuma pārvaldības plāns, kas paredz stikla zušu un zušu mazuļu ielaišanu ūdenstilpēs, kas savienotas ar jūru. Latvijā speciāli rūpnieciskās zvejas un makšķerēšanas ierobežojumi papildus esošajiem netiek plānoti.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017