Rīga 5°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DA vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 27. aprīlis 03:47
Vārda dienas: Klementīne, Raimonda, Raina, Tāle
2008. gada decembrī pie lasītājiem devās neparasts žurnāla numurs, kas saucās “Zaļais “Logs””, ar novēlējumu “Laimīgu un “zaļu” 2009. gadu!”. Radniecīgu vēlējumu mūsu lasītāji Latvijas pašvaldībās būtu varējuši saņemt, sagaidot 2017. gadu, jo Latvijas Pašvaldību savienība šo gadu un, protams, arī turpmākos būs daudz “zaļāka” nekā līdz šim. Tā kā mūsu sabiedrība un arī pašvaldības arvien vairāk, plašāk un dziļāk domā par vidi, kurā mēs dzīvojam, par to, lai nākamajām paaudzēm mantojumā atstātu tīrāku, ilgtspējīgāku un “taupīgāku” (dabas resursu izmantošanas jomā) Latviju, mūsu kolektīvu papildinājusi padomniece vides aizsardzības jautājumos SANDRA BĒRZIŅA. Daudzas pašvaldības viņu jau pazīst – kā ilggadēju Latvijas Vides aizsardzības fonda (LVAF) direktori, pēc tam – Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektores amatā. Abi darbi pietuvināti pašvaldībām.
Arī “Zaļais “Logs”” tapa ar LVAF atbalstu. Kopā ar Sandru pārlapojot deviņus gadus seno žurnālu, jāpiekrīt viņas domām, ka šo gadu laikā vides aktualitātes, kuras aprakstītas toreiz, palikušas tādas joprojām un šodien varētu parakstīties zem katra vārda. Turklāt toreizējie aizmetņi sakuplojuši un attīstījušies, vērojamas pozitīvas izmaiņas – ūdenssaimniecība daudz kur sakārtota, atkritumu apsaimniekošana uzlabojas visās pašvaldībās, iedzīvotāji daudz vairāk rūpējas par atkritumu šķirošanu, klimata pārmaiņas tiek kontrolētas, māju siltināšanas programma jau pierādījusi sevi dzīvē utt. Vairs gan nav konkursa par Latvijas sakoptāko pagastu, kurā bija īpaša vides nominācija, un diemžēl pēc tam, kad Vides ministriju iekļāva VARAM sastāvā, “pačibēja” viens no tiešām lieliskajiem vides konkursiem ar allaž izcilu un oriģinālu noslēguma pasākumu “Ābols”, kas īpaši godināja videi draudzīgākās pašvaldības.
Bet ko nu atpakaļ lūkosimies kā Lata sieva! Labāk šajā žurnāla numurā, kuru varētu uzskatīt par senā “Loga” tuvāko radinieku – “Vides “Logu””, lūkosim vērtēt esošo un kaldināt plānus nākotnei – katram no mums, pašvaldībām un LPS, Latvijai, Eiropai un pasaulei, jo vide ir un paliks mūsu visu kopējās mājas.
Jau iepriekš gribu iedrošināt – izlasot šo sarunu, jums kļūs skaidrs, ka ar jauno padomnieci pašvaldības ieguvušas nevis vēl vienu bargu dabas sargsuni, bet zinošu un ieinteresētu palīgu, kurš centīsies satuvināt pašvaldību intereses un vides prasības.
Barikāžu vietā – vienota fronte
– Es teiktu, ka situācija vides jomā Latvijā nav slikta. Sarunās ar cilvēkiem, kas nav vides speciālisti, ar prieku secinu, ka iedzīvotāji ir gana zinoši, piemēram, energoefektivitātes jomā. Iespējams, ka mēs ikdienā tik daudz nedomājam par vidi kā par savu maciņu. Daudzi nomainījuši spuldzītes dzīvoklī, protams, pagaidām nav drošu pierādījumu tam, cik energoefektīvās spuldzes ir draudzīgas videi, bet tas jau cits jautājums. Enerģijas patēriņš sarūk. Mēs cītīgāk sekojam tam, lai elektrība nedegtu bez vajadzības; mēs netecinām ūdens strūklu uz netīrajiem traukiem, kamēr paši runājam pa telefonu vai skatāmies televizoru.
Vides jomā nekad nebūs tā, ka Eiropas Savienība, Latvijas valsts vai kāds fonds iedos naudu un “kāds” visu izdarīs mūsu vietā. Pašlaik Latvijā un arī iepriekšējā “Logā” bija aktualizēta ceļu problēma. Taču tur ir atbildīgas institūcijas, kas kaut ko var mainīt, uzlabot. Vides jomā, protams, arī ir atbildīgās institūcijas, tomēr tās vienas pašas nevar visu paveikt – uzlabojumi var tikai un vienīgi sasummēties no mūsu katra darbiņa un attieksmes. Tāpēc ir svarīgi, ka par to domājam mēs, mūsu tuvinieki un bērni. Senāk skolēni vāca makulatūru. Mūsdienās tā ir daļa no atkritumu šķirošanas. Tomēr daudzās pašvaldībās atbildīgie “šķirotāji” saskaras ar problēmu – dalīto atkritumu savākšanas laukumi atrodas tālu. Nez, vai lielāku kaitējumu videi nenodara mana auto izplūdes gāzes, vedot savākto uz pilsētas/pagasta otru malu, nekā tas, ka stikla pudeles, papīrs vai plastmasa nonāk kopējā konteinerā? (Es, protams, nerunāju par sadauzītām stikla lauskām mežos un pļavās.) Tā ka katra nianse ir rūpīgi jāizvērtē.
Vide ir ārkārtīgi plašs jēdziens (to uzsvēru jau iepriekšējā žurnāla numurā). Nereti to šauri reducē tikai uz piesārņojumu vai dabas aizsardzību. Nē, vide ir viss kopums. Arī pilsētvide ir vide. Vide ir horizontāla joma, kurai jāparādās visās mūsu dzīves jomās. Ekonomika, attīstība un plānošana nav iedomājama, ignorējot vidi. Visa mūsu dzīve un darbības taču notiek vidē. Cik kvalitatīva ir vide, tik kvalitatīva būs mūsu dzīve. Dažkārt mēs pat neaizdomājamies par cēloņiem mūsu bērnu veselības problēmām, kas bieži ir vides izraisītas. Svarīgi ir atrast līdzsvaru starp cilvēka un dzīves vajadzībām. Cilvēkam ir savas vajadzības, vēlmes pēc noteikta komforta līmeņa, pēc uzņēmējdarbības, pēc jebkuras saimnieciskās darbības, jo mums vajag produktus un ienākumus. Tajā pašā laikā mums ir vajadzīga kvalitatīva vide un nesabojāta daba mums apkārt. Tomēr dzīvē nereti manāma pretruna: cilvēks ir apmierināts ar vidi, kurā viņš dzīvo, ar dabu savā tuvumā. Tikai... līdz brīdim, kamēr netiek skartas viņa intereses.
Atceros raksturīgu gadījumu laivu braucienā pa Gauju. Laivotāju vidū bija daudz uzņēmēju. Visi kā viens jūsmoja par Gaujas Nacionālo parku, tā lietderīgumu upes, senlejas un dabas saglabāšanā. Tad kāds ieminējās: nez, kā varētu dabūt atļauju, lai tik fantastiskā vietā uzbūvētu sev māju. Tas pat nav pārmetums, jo šāds duālisms reizumis slēpjas katrā no mums – mēs gribam neskartu vidi, taču mums nebūtu nekas pretim pašiem (un tikai pašiem) to mazliet “pabojāt”.
Uzskatu to par izaicinājumu, jo šaubos, vai kaut kur pasaulē ir atrasts ideālais risinājums, līdzsvars starp dabu un cilvēku. Domāju, ka reizēm cilvēkam ir jāpiekāpjas dabas priekšā un ir vietas un reizes, kad dabai tomēr jāpiekāpjas cilvēka priekšā. Ja mēs visur visu aizliegsim, attīstības nebūs, bet tajā pašā laikā gandrīz vai visu pašvaldību iedzīvotāji gaida jaunas darbavietas, iespējami tuvu. Tomēr arī šeit dažkārt parādās mūsu duālā daba – jā, esmu gatavs atbalstīt uzņēmējdarbības attīstību, bet... tūdaļ mainu viedokli, ja rūpnīcas celšanai vai ceļa izbūvei nocērt mežu mana loga priekšā, ja tuvu manam namam uzbūvē fermu. Kāpēc šeit, nevis citur? Rakstām petīcijas, rīkojam protestus. Šīs pretrunas ir gan atsevišķā cilvēkā, gan sabiedrībā kopumā, un tās nav viegli atrisināt. Šajā aspektā vides jomu var uzskatīt par ļoti sarežģītu.
– Pašvaldībām “zaļā” domāšana šobrīd, protams, nav prioritāte numur viens, jo jārisina daudz citu problēmu. Līdz šim tavs darbs bija stāvēt vides sardzē, vai tagad nejūties nonākusi barikāžu otrā pusē?
– Pirms Latvijas Vides aizsardzības fonda administrācijas strādāju Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, tā ka visās darbavietās uzdevums bija saudzēt dabu. Arī saskarsme ar pašvaldībām man bija katrā no tām. Tomēr īsti nejūtos otrpus barikādēm, jo dziļākajā būtībā mērķis mums visiem ir viens, īstenībā esam vienā frontē. Protams, šajos mēnešos esmu arī iepazinusi atšķirības, kādas bija valsts pārvaldē un kādas tās ir tagad, nevalstiskajā organizācijā, aizstāvot pašvaldību intereses. Tomēr ir ļoti interesanti un svētīgi saprast un paanalizēt vienas un otras puses kļūdas. Nākas atzīt, ka bijuši neveiksmīgi risinājumi un lēmumi, kas izsaukuši pašvaldību pretestību un arī pamatotus pārmetumus, tomēr lielākoties kļūda ir komunikācijā. Nereti valsts institūciju pārstāvji runā cilvēkiem grūti saprotamā valodā – sarežģīti, reizēm pusvārdos, ko paši saprot, bet otra puse – ne. Tā rodas faktu sagrozījumi, nepareiza izpratne. Tā nav ļaunprātība, tāda tā radusies objektīvi.
Tāpat es labi apzinos, ka šajā situācijā, ņemot vērā visas valsts aktuālās tendences, vides jautājumi pašvaldībās nav prioritāte. Un arī tas ir objektīvi. Turklāt pašvaldību vairākumā nav vides speciālista. Tie ir lielākajās pilsētās un pašvaldībās. Kļūdas es redzu, tagad mans uzdevums ir palīdzēt pašvaldībām – kopīgi risināt aktuālos jautājumus, šķetināt konkrētu problēmu un aizstāvēt pašvaldību intereses, cenšoties rast zelta vidusceļu. Varētu teikt – mēģināt atrisināt labi.
Kā pieradināt LIFE+?
– LPS padomniekiem pašvaldībās parasti ir savi “atbalsta punkti” – konkrētās jomas speciālisti. Vides speciālisti ir retums. Kur meklēsi savus palīgus?
– Protams, esmu strādājusi institūcijā, kas bija politikas ieviesēja, nevis izstrādātāja. Tomēr ceru, ka mana pieredze un iepriekšējās darba gaitās sastapto speciālistu loks visplašākajā nozīmē (gan valsts, gan nevalstiskajās institūcijās) man lieti noderēs. Dažreiz pašvaldība (iespējams, to ietekmē vides speciālista trūkums) nevar pienācīgi izvērtēt kādu procesu vai to, kā likumprojekts vēlāk ietekmēs tās dzīvi. Minēšu piemēru. Uzraudzības grupā, izstrādājot dabas aizsardzības plānu, visu laiku ir piedalījies kāds pašvaldības speciālists un ne reizi nav cēlis iebildes. Brīdī, kad plāns ir gatavs, pašvaldība pēkšņi saprot, ka tās intereses tiek skartas. Tas liecina par nepieciešamību iesaistīties aktīvi un vajadzības gadījumā taujāt pēc padoma. Esmu pašvaldību rīcībā.
Domāju, ka atrast “savējos” talkā nāks “tīkliņi”, kurus pēc tā dēvētā norvēģu projekta beigām LPS plāno paplašināt. Kopā ar Sniedzi Sproģi veidojam “dabas aizsardzības un atkritumu tīkliņu” par aktuālām vides problēmām – dabas resursu nodokli, atkritumu apsaimniekošanu, vēlamies saprast, cik pašvaldībām izmaksā dabas aizsardzība. Ceru, ka tur radīsies pašvaldību cilvēku komanda, kurus šie jautājumi interesē, kuru padomus mēs varēsim taujāt. Katrā pašvaldībā taču ir plānotāji, attīstības speciālisti, izpilddirektors. Jau teicu, ka vides jautājumi ir tik plaši, ka tie skar gandrīz visus pašvaldību speciālistus un darbiniekus. “Tīkliņa” pirmā tikšanās būs 12. aprīlī. Mēģināsim apjaust, vai visus interesē abi jautājumi vai lietderīgāk dalīties grupās atbilstoši interesēm – vide vai atkritumi. Te jūtu vēl kādu savas jomas priekšrocību – vidi un dabu jau nevar iepazīt, sēžot Vecrīgas kabinetā. Ir jāiet dabā. Domāju, ka mana “tīkliņa” dalībniekiem arī varētu būt interesanti skatīties problēmu – labos un sliktos piemērus – dabā, vidē. Protams, savs piemēru pūrs man krājumā arī no iepriekšējām darbavietām.
Problēma, kas Latvijā vēl nav atrisināta un uz ko norāda Eiropas Komisija, ir atkritumi – to noglabāšana un pārstrāde. Līdzīgi ir ar notekūdeņu savākšanas sistēmām, īpaši mazajās pašvaldībās ar iedzīvotāju skaitu zem 2000, jo šiem projektiem nav pieejams nedz valsts, nedz Eiropas fondu atbalsts. Man ļoti gribas pamēģināt izdomāt iespēju, kā šo jautājumu varētu risināt caur LIFE+ programmu. Pagaidām Latvijā pārsvarā tos uzskata par “tīriem” dabas aizsardzības projektiem, taču tur var risināt arī vides problēmas plašākā spektrā. Kā jebkurai Eiropas naudai, arī šeit pastāv strikti nosacījumi, tomēr apdomājot varētu rast kādu pamatojumu arī ūdenssaimniecības problēmu atbilstībai šiem kritērijiem, piemēram, ar īpaši inovatīvu tehnoloģiju un metožu pārnesi vai jaunu modeļu izstrādei. Viens ir skaidrs, ka tiešā veidā LIFE+ nekādas attīrīšanas iekārtas nefinansēs. Tomēr gribētu meklēt sadarbības iespējas ar Latvijas zinātniekiem, lai rastu jaunus risinājumus vai pārņemtu labāko pasaules pieredzi. Minu tikai piemērus, kas nāk prātā, piemēram, ūdens attīrīšanai varētu izmantot fitoremediāciju – kādu vietu attīrīšanu ar augu palīdzību. Latvijā tas nav gluži jaunums, jo pirms gadiem ar niedru laukiem attīrīja notekūdeņus Tīnūžos un Pedvālē. Noteikti pa šo laiku radušās daudzas lieliskas metodes.
Bet, iespējams, šīs konkrētās attīrīšanas metodes varētu būt līdzeklis kaut kā lielāka sasniegšanai – piemēram, lai glābtu ezeru no aizaugšanas, saglabātu vērtīgos biotopus un vienlaikus ezers būtu saimnieciski izmantojams. Tas būtu īsts dabas aizsardzības sadaļas projekts, tikai jāprot gudri ielikt projektos vajadzīgās idejas.
– Latvijas Vides aizsardzības fonda administrācijā gūtā projektu pieredze te varētu būt labs padomdevējs.
– Tas gan, tomēr ne mazāk svarīgi piedalīties konferencēs, lai apjaustu zinātnes iespējas, kuras varētu izmantot. Pirmajā videokonferencē gribu tikai iepazīstināt pašvaldību speciālistus ar LIFE+ un pāris iespējām to izmantot, uzzināt, vai pašvaldības interesētu šāds mēģinājums. Vienlaikus saprotu, ka pašlaik iespējams startēt ar projektiem bezgala daudzās jomās, tikai pašvaldībām pietrūkst speciālistu, kas to visu spētu paņemt pretī un izmantot. Tagad gan bieži izskan nožēla, ka Eiropas fondu nauda drīz beigsies, tomēr uzskatu, ka šim atbalstam vienlaikus bija liela pozitīva nozīme, jo mēs daudz spējām paveikt un attīstīt, bet arī savs sliktums – mēs pieradām pie šīs naudas. Kā būs turpmāk?
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas speciālisti ir sagatavojuši šobrīd aktuālo programmu un projektu piedāvājumu. Lielā apjoma dēļ nevaru visu pārstāstīt žurnālā, tāpēc tas ievietots LPS mājaslapā. Uzklikšķinot ŠEIT, nonāksit gan pie VARAM sagatavotās informācijas par investīciju aktualitātēm, gan Eiropas teritoriālās sadarbības mērķa un Eiropas Kaimiņattiecību instrumenta programmas 2014.–2020. gadam.
Latvijas Vides aizsardzības fonda pieredze mani mudina atkārtot patiesību, ko sapratu tolaik – var noalgot projekta rakstītāju ārpakalpojumā, tomēr tas būs un paliks svešs projekts. Tos, kurus raksta pašvaldību speciālisti, kas pārzina vietējās vajadzības un iespējas, jau tolaik dēvēju par “sirdsprojektiem”. Un nereti tādi gūst atbalstu pat tad, ja atpaliek kādā perfektuma niansē. Protams – ideāls būtu tehniski nevainojams sirdsprojekts.
Projektos jau kopš Latvijas Vides aizsardzības fonda laikiem esmu pamanījusi kādu mazliet greizu pieeju. Kad tiek atvērta kāda programma, cilvēki steidz gudrot, ko viņi tur varētu izdarīt. Pareizi būtu iepriekš sagatavot projektu uzmetumus prioritārajām vajadzībām, lai, īsto programmu atverot, tos jau varētu iesniegt, turklāt ne mazāk svarīgi saistīt projektus vienotā sistēmā. To vēroju saistībā ar dabas tūrisma infrastruktūru. Latvijā pašlaik ir daudz šādu iespēju, tās ir skaistās vietās. Diemžēl trūkst tīkla vienotā redzējuma un plānojuma. Tūrisma infrastruktūru ir veidojušas gan privātpersonas, gan pašvaldības, gan VAS “Latvijas valsts meži”, gan Dabas aizsardzības pārvalde. Jā, tas ir arī akmens manā lauciņā. Katrs no projektiem ir labs, cilvēki priecīgi tos izmantot, bet nejūt kopējo plānojumu.
Kā saskaitīt dabu?
– Kuras ir šābrīža aktualitātes vides jomā?
– Atkritumus, notekūdeņus un decentralizēto kanalizācijas sistēmu jau minēju. Tomēr ir vēl kāds jautājums, kas tuvākajā laikā būs neapšaubāma aktualitāte iedzīvotājiem un pašvaldībām un prioritāte Pašvaldību savienībai vides jomā. Labi saprotamu satraukumu iedzīvotājiem un pašvaldībām rada gaidāmā dabas skaitīšana, zinātniskā terminoloģijā – biotopu kartēšana. No Pašvaldību savienības puses apsolu, ka mēs sekosim tai līdzi, informēsim pašvaldības par to, kad, kas un kā notiks. Kādi būs pašvaldību un iedzīvotāju pienākumi, kādas – tiesības? Kā tiks saņemta informācija par kartēšanas sākumu? Kā varēs sazināties ar ekspertu? Vai būs iespēja, ja īpašnieks tā vēlēsies, piedalīties biotopu apsekošanā savā īpašumā? Kādas būs iespējas iesniegt sūdzību vai apstrīdēt biotopa noteikšanu? Tā būs viena no manu pienākumu prioritātēm. 20. aprīlī plānota videokonference par dabas skaitīšanu. Ļoti ceru uz pašvaldību jautājumiem, lai kliedētu neskaidrības. Tagad vairs biotopu kartēšanas fakts nav apspriežams, tā notiks, tomēr svarīgi visu zināt un saprast. Kas notiks vietās, kur kartē atzīmēs biotopu? Kādas sekas zemes īpašniekam iestājas vai neiestājas? Šī būs viena no 2017. gada sarunu tēmām ar VARAM.
Biotopi mums ir, taču jāvērtē to kvalitāte. Varbūt ne visus ir vērts sargāt. Otrs aspekts – biotopa lielums. Mazu, izolētu, kaut šobrīd ļoti kvalitatīvu biotopu, iespējams, sargāt nav jēgas, jo tas ilgtermiņā nav dzīvotspējīgs. Var gadīties, ka tiek atrasts aizsargājams augs, kurš atzīts kā viens no indikatoriem biotopa esamībai. Tomēr nepieciešams izvērtēt, vai augs tur neaug nejauši. Šos piemērus minēju tāpēc, lai parādītu, ka ne vienmēr biotopa esamībai būtu automātiski jānozīmē kādi aizliegumi vai jaunas īpaši aizsargājamas teritorijas. Tas jāspēj izvērtēt speciālistiem, savukārt eksperta, kurš apsekos konkrēto teritoriju, uzdevums ir tikai un vienīgi konstatēt biotopa esamību vai neesamību un tā kvalitāti.
Viena no sarunu tēmām, kas saprotami rada neapmierinātību pašvaldībām, ir dabas resursu nodoklis, ko maksā par dabas resursu izmantošanu vai noteiktu piesārņojošo darbību veikšanu. Tā ieviešanas mērķis nav bijis papildināt valsts budžetu, bet gan atgriezties atpakaļ dabā un veikt nepieciešamos pasākumus vides uzlabošanai, saglabāšanai. Realitāte ir citāda – daļu nodokļa ieskaita pašvaldību speciālajā kontā, bet daļa nonāk valsts budžetā nebūt ne plānotajam mērķim. Mēs sarunās ar VARAM mēģināsim vienoties par to, lai nodokļa lielākā daļa tiktu pašvaldībām, bet valsts daļu novirzītu Latvijas Vides aizsardzības fondam vides projektu atbalstīšanai.
Ortodoksālā dabas aizsardzība
– Tavs sapņu projekts?
– Esmu par to jau kādreiz runājusi, eksperti parasti iebilst, tomēr negrasos no tā atkāpties. Gribētu, lai mēs prastu dzīvot un saimniekot tā, ka Latvijā nebūtu nevienas aizsargājamas teritorijas. Lai saimniekošana notiktu sarunas sākumā pieminētajā ideālajā līdzsvarā. Nereti skan iebildes par pārlieku stingrām dabas aizsardzības prasībām. Piekrītu, ka ir reizes un vietas, kad tā ir, taču noteikti varu apgalvot, ka arī padomju laikos tās atsevišķās vietās bija nesamērīgi stingras. Šos pārmērīgos aizliegumus es dēvēju par ortodoksālo dabas aizsardzību. Tā, piemēram, piejūras skaistajās randu pļavās, kas stiepās līdz pašam ūdens līmenim, padomju gados aizliedza ganīt govis un pļaut zāli, lai sargātu tur esošos aizsargājamos augus. Rezultātā pļavas aizauga un iznīka. Tagad to atjaunošanai nepieciešami milzu līdzekļi, kādu, protams, nav. Atjaunot pamazām varētu, ja pļavas atkal pļautu, taču vietumis pļaušanu traucē tā dēvētās čōrkas (jā, ar garo ō!), tādēļ tas ir sarežģīti un dārgi. Katrs ainažnieks zina, ka čōrkas ir piekrastes lagūnas. Tieši tādēļ ļoti būtiska ir arī gotiņu ganīšana. Ja tolaik cilvēkiem būtu atļauts tur normāli turpināt strādāt, pļavas būtu saglabājušās.
Padomju gados visa Kurzemes piekraste bija slēgtajā zonā armijas dēļ. Dabai tas bija labi, vietējiem cilvēkiem – slikti, daudzi pārcēlās dzīvot citur. Tātad – atkal nebija līdzsvara, tikai šajā gadījumā līdzsvaru neizjauca nesamērīgas dabas aizsardzības prasības, bet gan padomju armijas nosacījumi.
Daudzas dabas vērtības rodas cilvēka saprātīgas saimniekošanas rezultātā – jau minētās pļavas; ierastā mozaīkveida ainava, kurā mijas lauki, pļavas, mežs. Šī ainava ir skaista pati par sevi, bet tās dažādība un pāreja no vienas ainavas otrā veicina dabas daudzveidību – tur ir vieta gan dažādiem augiem, gan putniem un dzīvniekiem. Nenoliedzu, ka jābūt arī neskartām vietām, tomēr sapratīga saimniekošana rada daudz labu dzīves vietu, saglabājot bioloģisko daudzveidību. Ne vienmēr tas pazūd cilvēka negribēšanas dēļ. Laikam ritot, mainās saimniekošanas metodes, cilvēku sociāli ekonomiskais stāvoklis. Gotiņas vairs tur tikai retais, siens tām nav jāgādā, pļaujot zāli. Arī aitu ir maz. Ainava mainās. Paveras daudz aizaugušu lauku, kas nav nedz lauksaimniecības, nedz ainavas vērti. Ne katrs aizaudzis lauks uzskatāms par dabas vērtību.
Ne jau velti tagad Papē izmitina savvaļas zirgus. Saimnieciskā darbība tur vairs nenotiek, tāpēc pļavas var glābt un saglabāt tikai tā. Ir arī iespējams saņemt Eiropas maksājumus par bioloģiski vērtīgiem zālājiem. Mums katram taču patīk aiziet uz smaržīgu naktsvijoļu pļavu, bet, ja to nepļaus, vērtīgais zudīs. Man nereti iebilst, ka mums pilns ar aizaugušām pļavām. Nē, tās nav dabīgās, bioloģiski vērtīgās pļavas.
– Vai tev ir sava pļava?
– Ir gan. Es pat nezinu, kam tā pieder, visticamāk, ka tas ir privātīpašums. Tā kā aizliedzošu zīmju tur nav, tad reizi gadā aizeju par to papriecāties. Tā ir pļava, ko senāk apsaimniekoja mans vectētiņš. Viņš bija mežsargs. Mežs apkārt pļavai ir krietni izcirsts, bet pļava brīnumainā kārtā nav aizaugusi, un tur zied daudz orhideju. Nebraucu tur plūkt jāņuzāles, bet papriecāties par pļavu. Tā ir Ainažu pusē, jo mani vecvecāki – gan pa tēva, gan mātes līniju – ir ainažnieki. Esmu īsta Ainažu meitene. Tagad gan jau 14 gadus dzīvoju Rīgā.
– Kā Ainažu meitene spēj sadzīvot ar Rīgu?
– Tieši tāpēc spēju, ka vectēva māja Ainažos ir joprojām. Varu baudīt Rīgas priekšrocības, bet brīvdienās aizbraukt uz Ainažiem un baudīt piejūras mazpilsētas priekšrocības. Patīk, ka Rīga ir zaļa pilsēta. Man patīk staigāt pa Rīgas parkiem. Katram no tiem ir sava aura un sava nozīme, kādu tas “spēlē” pilsētas kultūrvidē. Grīziņkalnam sava, Ziedoņdārzam – sava, Kronvalda parkam un Vērmanītim – arī katram sava burvība. Domāju, ka ir maz Eiropas pilsētu, kur tik daudz zaļumu. To dod gan lieliskais parku tīkls, gan koki gar ielu malām un pagalmos. Pavisam maz taču ir tādu posmu bez kokiem. Protams, ka Rīgā mani saista arī iespējas baudīt kultūras dzīvi. Kad aizbraucu uz Ainažiem, tur ir citas vērtības – miers, mana jūriņa, pagalmā “ienāk” retie augi, pērn ciemojās viens no Latvijas skaistākajiem putniem – pupuķis. Ja pupuķis dzīvo starp mājām un cilvēkiem, tātad arī viņam Ainažos ir labi.
– Vai daba jau kopš bērnības bijusi tava? Vai tevi virzīja vecāki?
– Nevirzīja gan. Pašai liekas, ka pirmo impulsu man deva mans otrs vecaispaps. Jaunībā viņš kā kuģapuika bija izbraukājis gandrīz visas pasaules jūras. Kad vecāki bija darbā, viņš mani turēja klēpī un stāstīja visu ceļojumos pieredzēto. Tas mani iedvesmoja. Otrs iedvesmas avots bija Džeralda Darela grāmatas. Man tās ļoti patika. Ar savu tagadējo prātu saprotu, ka ne visu viņš darīja pareizi, bet tolaik Darels mani pārņēma savā varā. Tā pārņēma, ka pēc astoņgadīgās skolas beigšanas devos uz Madonas vidusskolu, kur tolaik bija Latvijā vienīgā klase ar bioloģijas novirzienu. Vai tagad būtu gatava doties tik tālu, nezinu. Pēc tam studēju Universitātes biologos. Man gan patika arī medicīna, domāju, ka es varētu būt arī laba ārste.
– Vai dzīve paiet maršrutā starp Rīgu un Ainažiem?
– Ne tikai, mūsu ģimenei ļoti patīk ceļot. Braucam gan uz labi zināmām vietām, gan atklājam jaunas, turklāt nereti braucam uz labu laimi. Man patīk pamatīgi izpētīt Rīgas apkaimi, Pierīgu. Nesen bijām noskaidrot, kas īsti ir Plakanciems. Pārsteigti atklājām Misas – Daugavas kanālu. Nepazīstamās vietās palīdz pašvaldību izvietotie informatīvie stendi, arī mobilā interneta iespējas. Vidzemi, protams, pazīstu labāk, kaut arī tālākos punktus vēl maz. Bija periods, kad biežāk braucām iepazīt Kurzemi, tagad kārta Latgalei. Negaidīti iemīlēju Rāznas ezeru, kas agrāk nepavisam nelikās manējais. Kādā ziemas rītā braucot, saulīte rotājās ezera malas vižņos. Tāds skaistums! Svarīgi jau nevis izskriet cauri “ķeksīša” pēc, bet izpētīt. Arī nofotografēt. Attēlus sistematizēju pa kategorijām. Jūtu, ka tie jau sāk noderēt LPS informatīvajos izdevumos.
* * *
To, ka vide jūtami kļuvusi par pamanāmu un līdztiesīgu LPS dienaskārtības jautājumu, liecina mazliet neierastie uzdevumi, kas, pašsaprotami, ierakstīti Sandras Bērziņas darba kalendārā: 22. martā – sanāksme Rojā par roņu sugu aizsardzības plāna izstrādi; 30. martā – diskusija Pāvilostas novadā par gliemeņu audzēšanas iespējām un ieguvumiem Baltijas jūrā. Tomēr ikdienā jauki “zaļu” noti ienes pavisam negaidīti brīži, kad Sandra viedtālrunī jūsmīgi rāda “fotomedību” jaunieguvumus, piemēram, ķērpjos paslēptu ozolzīli. Iespējams, ka tās saimnieks esot sīlis. Un seko stāsts par ķērpja skropstiņām, jo tik skaistas tās ir tikai ķērpim, ko tā arī sauc – skropastainā anaptihija.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017