ATKRITUMU APSAIMNIEKOŠANA UN VĒLME DZĪVOT TĪRĀ VIDĒ

Latvijā par visu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu savā administratīvajā teritorijā ir atbildīgas pašvaldības. Un lielā mērā no tā, kā organizējam šīs funkcijas izpildi, ir atkarīgs, vai dzīvojam tīrākā vai piedrazotākā vidē.

Atkritumus sīkāk iedala divās kategorijās: bīstamie atkritumi un sadzīves atkritumi. Novērtēts, ka valstī ik gadu rodas 600 000–700 000 tonnu sadzīves atkritumu, un aptuveni puse no šā daudzuma ir bioloģiski noārdāmi atkritumi. Latvijā no kopējā sadzīves atkritumu daudzuma apmēram 30% ir organiskie atkritumi. Par bīstamo sadzīves atkritumu (tie veido 1–2% no kopējā atkritumu daudzuma) apsaimniekošanas organizēšanu un koordinēšanu atbildīga ir valsts.

Kopš 1998. gada, kad Latvijā tika veidoti poligoni ar mērķi sniegt kvalitatīvus atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus fiziskām un juridiskām personām katrā atkritumu apsaimniekošanas reģionā (AAR), Ministru kabinets noteicis, ka visa teritorija sadalīta desmit reģionos.

Uzņēmumu (poligonu) īpašnieki ir pašvaldības: Ziemeļvidzemes AAR visas 28 pašvaldības, pārējos deviņos reģionos – vairāk vai mazāk, tomēr ne visas. Šajos gados paši uzņēmumi, pašvaldības un valsts kopā ar ES fondu atbalstu investējuši gana lielas summas, nodrošinot sadzīves un dalīto atkritumu vākšanu un sakārtotu infrastruktūru, lai iedzīvotāji varētu dzīvot tīrā un sakoptā vidē. Tomēr vēl ne visur infrastruktūra ir pietiekamā apjomā un kvalitātē, tādēļ arī šajā plānošanas periodā pieejami ES finanšu līdzekļi tās sakārtošanai. Pamatinfrastruktūrai jābūt pašvaldību vai pašvaldību uzņēmumu īpašumā vai jābūt līgumā stingri noteiktam, ka pēc apsaimniekošanas līguma termiņa beigām tā pāriet pašvaldības īpašumā, lai, mainoties apsaimniekotājam, nebūtu atkal jāveido paralēli laukumi, šķirošanas līnijas u.c., īpaši, ja šī infrastruktūra būvēta ar publisko līdzekļu atbalstu.

Šā perioda prioritāte – dalīti vākti atkritumi, atkritumu reģenerācija un pārstrāde, lai apglabāt vajadzētu pēc iespējas mazāk. To var izdarīt, tikai kopā darbojoties un katram posmam uzņemoties atbildību savā jomā – valsts (normatīvie akti un atbalsta sistēma visos vājajos posmos) un pašvaldību (visu sadzīves atkritumu apsaimniekošana un sagatavošana reģenerācijai un pārstrādei) institūcijām ar privātajiem uzņēmumiem (pārstrāde, pakalpojumu sniegšana pašvaldībām).

Pašvaldību atkritumu apsaimniekošanas jautājumu darba grupa (tīkliņš) vienojusies par aktuālajiem jautājumiem, par ko kopīgi diskutēt un turpināt veidot pašvaldību kopējo viedokli atkritumu apsaimniekošanas jautājumos.

Dalīto atkritumu savākšanas sistēmas un infrastruktūras attīstība (punkti, laukumi, apsaimniekošanas modeļu salīdzinājums); sadzīves atkritumu šķirošana (kā labāk iesaistīt iedzīvotājus un komersantus atkritumu dalītā vākšanā); izglītošanas darba pieredze; zaļie un pārtikas atkritumi (kompostēšanas laukumu izveide); lielgabarīta atkritumu (piemēram, mēbeļu) apsaimniekošana; pārstrādes stimulēšana (kā sasniegt ES prasības – samazināt apglabāšanu līdz 5–10%).

Atkritumu maksas noteikšana: maksa par dalīto atkritumu savākšanu (izmaksu lieluma definēšana tarifā, bet īpaši – par turpmāko, kad samazināsies nešķiroto daudzums); pašvaldību saistošie noteikumi un to izpildes kontrole; pašvaldību noteiktā maksa (nodeva) – jāpamodelē!

Iepirkumu jautājumi: nolikumi, līgumi (ar apsaimniekotāju, ar komersantiem, ar iedzīvotājiem).

Dabas resursu nodokļa (DRN) mērķtiecīga ieguldīšana vides sakārtošanā (DRN 100% novirzīšana atkritumu apsaimniekošanas nozares attīstībai): pārdale starp valsti un pašvaldībām, pēc tam arī starp pašvaldībām atkritumu apsaimniekošanas reģionā; atbildības sistēmas pārskatīšana – pārdale par labu reāliem apsaimniekotājiem; riepas, elektropreces, medicīnas atkritumi lauku reģionos u.c. Nepiedodami, ka tiek saņemti atbrīvojumi no DRN maksājuma budžetā, mums valstī ir riepu pārstrādes uzņēmumi, bet riepas krājas lielos apjomos dažādos laukumos – tas ir bīstami! Jāveido pilnvērtīga atbalsta sistēma visos posmos, jāstimulē pārstrāde, lai neveidotos šī ačgārnā situācija. Tas pats ar pārtikas un zaļajiem atkritumiem, kas veido smagāko daļu nešķirotajos atkritumos.

Ieilgusi problēma – ticami dati! Tie nepieciešami pašvaldību un atkritumu apsaimniekošanas reģionu griezumā, valstī kopumā situācijas analīzei un priekšlikumu izstrādei.

Darba grupa identificējusi datu apjomu, ko nepieciešams uzkrāt un analizēt.

Atkritumu infrastruktūra (punkti, laukumi, šķirošanas līnijas).

MK noteikumi nosaka normas: lielajās pilsētās – katriem 700 iedzīvotājiem/viens punkts un 50 000 iedzīvotājiem/viens laukums, bet vismaz divi šķiroto atkritumu savākšanas laukumi pilsētās ar iedzīvotāju skaitu no 50 000 līdz 100 000. Pilsētās ar iedzīvotāju skaitu virs 100 000 papildus ierīkojams vismaz viens šķiroto atkritumu savākšanas laukums uz katriem nākamiem 100 000 iedzīvotājiem. Ja pilsēta tiek dalīta atkritumu apsaimniekošanas zonās, šķiroto atkritumu savākšanas laukums ierīkojams katrā atkritumu apsaimniekošanas zonā. Novadu pilsētās – 550 iedzīvotājiem/viens punkts un katrā apdzīvotā vietā ar iedzīvotāju skaitu virs 200 vai uz katriem 450 iedzīvotājiem novadu pagastos ierīkojams vismaz viens sadzīves atkritumu dalītās savākšanas punkts, kā arī novados, kuros ir 8000 iedzīvotāju vai vairāk – viens laukums. Iespējams lauku reģionos veidot maršrutus dalīti vākto atkritumu izvešanai, ja tā izdevīgāk.

Pašvaldībām regulāri jākontrolē mājsaimniecību skaits un noslēgto līgumu skaits.

Tilpuma un svara attiecība – bieži strīdu iemesls; atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju.

Dalīti vāktie atkritumi pa laukumiem, kopā atkritumu apsaimniekošanas reģionā – veidi, daudzumi. Cik, kādi veidi aiziet pārstrādei; cik apglabā katrā poligonā; kā atmaksājas izveidotā infrastruktūra; kur vajadzīga modernizācija?

Pakalpojumu veidi, infrastruktūra un maksa; tarifi; maksa iepirkumos un maksa iedzīvotājiem/komersantiem/pašvaldībai.

Saskaņā ar likumu “Par pašvaldībām” sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšana ir viena no pašvaldības autonomajām funkcijām, un tās izpildi organizē un par to atbild pašvaldības. Atbildība par atkritumu apsaimniekošanas funkciju ir pašvaldībai neatkarīgi no tā, vai šī funkcija tiek īstenota ar pašvaldības kapitālsabiedrības, publiskās un privātās kapitālsabiedrības vai privātas kapitālsabiedrības starpniecību. Domei jāizdod saistošie noteikumi par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā.

Kā pareizāk apsaimniekot sadzīves atkritumus? Tas – katras pašvaldības un kopīgi atkritumu apsaimniekošanas reģiona ziņā! Arvien vairāk pašvaldību izvēlas veidot savus uzņēmumus vai veido publisko un privāto partnerību, jo privāto komersantu skrējiens pēc zemākās cenas novedis pie tā, ka galvenais ir dabūt līgumu, un tikai pēc tam sāk domāt, kā to izpildīt. Nereti cenas ir tādas, kas pat nesedz atkritumu apglabāšanas izmaksas. Tāpat parādījusies tendence – ja zemāka iepirkuma maksa par kubikmetru atkritumu, tad daudzviet daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji gadā maksā krietni vairāk.

Latvijā nav noteikta vienota metodika maksai par atkritumu apsaimniekošanu (eiro/m³), kā arī par to izvešanu daudzdzīvokļu mājā. Šī maksa vienam daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas iedzīvotājam pašvaldībā jānosaka tā, lai ievērotu principu, ka atkritumu ražotājs pats samaksā par atkritumu savākšanu un izvešanu. Tas var būt konstants maksājums mēnesī, kas aprēķināts, ņemot vērā vidējo gada laikā viena daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas iedzīvotāja saražoto atkritumu daudzumu konkrētajā pašvaldībā, vai atkarīgs no izvestā atkritumu apjoma un namā dzīvojošo/deklarēto personu skaita, un tas nozīmē, ka maksa par atkritumu apsaimniekošanu var būt mainīga, jo mainīgs arī sadzīves atkritumu apjoms. Katrā pašvaldībā jāizsver, kā objektīvāk noteikt šo apjomu un kā labāk to visu administrēt. Jāapzinās, ka vietējiem iedzīvotājiem jāsamaksā arī par teritorijas viesu atstātajiem atkritumiem.

Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvji Eiropas struktūrās regulāri seko līdzi citās valstīs notiekošajam. Pozitīvie piemēri Eiropā liecina, ka daudzās pašvaldībās darbojas divi modeļi – publiskā un privātā partnerība vai in house – pašvaldību dibināti uzņēmumi, kas nodarbojas ar visu komunālo saimniecību, sākot no atkritumu izvešanas un beidzot ar ielu asfaltēšanu. Veiksmīgi darboties var abi modeļi! Tā, piemēram, Holandē, kas ir līdere dalītās atkritumu vākšanas nodrošināšanā, pusi teritorijas apsaimnieko pašvaldības, bet otru pusi – privātie uzņēmēji. Mērķi var sasniegt vienlīdz labi ar abiem

modeļiem.

Iepirkums nav burvju nūjiņa, kas spēj atrisināt visas atkritumu apsaimniekošanas problēmas. Ne velti ES paplašina in house iespējas, un pašvaldības var izvēlēties savus uzņēmumus bez konkursa. Cita kārtība, ja šiem uzņēmumiem ļauts piedalīties pārējo pašvaldību konkursos. Spēkā ir regulējums, ka jāsāk izvērtēt visi in house uzņēmumi, un, ja to apgrozījums ar dibinātāju vai vairākiem dibinātājiem ir mazāks nekā 80%, tad šādi līgumi vairs nevar pastāvēt.

Iedzīvotāji bieži vien pat neiedomājas, kā viņu rīcība ietekmē cenu par atkritumu izvešanu un vai viņu šķirotais materiāls tiek vai netiek samests vienā kopīgā “katlā”. Svarīga ir politiskā griba sakārtot šo stratēģiski svarīgo nozari un būtiski arī saglabāt kompetences līmeni, mainoties gan politiķiem, gan pašvaldību darbiniekiem.

Atcerēsimies, ka tīras vides nodrošināšana ir pašvaldību autonomā funkcija un labi sašķiroti atkritumi ir resursi, bet pašvaldībai pašai ir tiesības izvēlēties veidu, kā šo funkciju labāk veikt un ko darīt ar saviem resursiem, lai celtu teritorijas iedzīvotāju labklājības līmeni!