KAS IR PAŠVALDĪBA

Pašvaldība ir pašu vara. Šī vara nav absolūta, jo tai paralēli pastāv vēl vairāki citi publiskās varas veidi – Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO – globālās varas piemērs), Eiropas Savienība (ES – Eiropas mēroga varas piemērs), valstis vai pavalstis. Tāpēc pašvaldībai ir raksturīga likumā noteikta autonomijas vai pašvaldības pakāpe, un, jo lielāka pašvaldības autonomija – jo demokrātiskāka valsts, kuras teritorijas daļā pašvaldība izveidota.

Pašvaldības definīcija sniegta Eiropas Vietējo pašvaldību hartā1. Latvija, pieņemot likumu 1996. gadā, ratificējusi šo starptautisko līgumu. Hartai ir augstāks juridiskais spēks nekā jebkuram nacionālajam tiesību aktam.

Citas definīcijas, piemēram, likumā “Par pašvaldībām”2 dotā, ir spēkā tiktāl, ciktāl tās nav pretrunā ar hartu. Šīs definīcijas var papildināt hartā noteikto pašvaldības jēdzienu, taču šo citu likumu teksti nekādā gadījumā nav traktējami pretrunā ar hartu. Arī veids, kādā pašvaldība tiek aprakstīta Valsts pārvaldes iekārtas likumā3, nav definīcija, bet tikai hartas definīciju papildinošs skaidrojums vienai pašvaldības īpašībai – darboties likuma ietvaros.

Varas subjekts (tas, kam pieder vara pašvaldībā) ir teritorijas iedzīvotāju kopums, ko dēvē arī par teritoriālo kopienu. Pašvaldība nozīmē teritoriālās kopienas tiesības un spēju patstāvīgi pārvaldīt savas teritorijas iedzīvotājiem nozīmīgus jautājumus. Šīs tiesības var ierobežot vienīgi Satversme vai likums.

Teritoriālās kopienas politiku nosaka vēlētāji, izvēloties savus priekšstāvjus jeb deputātus. Daļu no lēmumiem deputāti veic pašvaldības vārdā, otru daļu – valsts vārdā. Pašvaldības būtība saistās ar pirmā veida lēmumiem un to izpildi, jo šo lēmumu leģitimitāti jeb likumību nosaka pašvaldības domes vēlēšanas. Otrā veida lēmumus pašvaldība pieņem un īsteno kā valsts palīgs (pārstāvis, aģents). Tas tiek darīts, lai samazinātu valsts izdevumus un sagādātu teritorijas iedzīvotājiem lielākas ērtības.

Latvijā bija izveidojušies divi vēsturiski pašvaldību mērogi – pagasta pašvaldības un apriņķa pašvaldības, kas ar nelielām izmaiņām skaita un nosaukumu ziņā valsts teritorijā pastāvēja kopš 1866. gada pašvaldību reformas. Vietējo pašvaldību skaits svārstījās no 500 līdz 600, apriņķu (rajonu) skaits – no 19 līdz 56.

Pirms 2009. gada pašvaldību vēlēšanām Latvijā bija 41 novada, 424 pagastu, 50 rajona pilsētu, septiņu republikas pilsētu un 26 rajonu pašvaldības. Novadiem, rajonu pilsētām un pagastiem kompetences neatšķīrās, un tās dēvēja par vietējām pašvaldībām. Rajoniem bija reģionālo pašvaldību statuss, bet republikas pilsētām vienlaikus bija abu pašvaldību veidu kompetence.

Pirms astoņiem gadiem viena puse no administratīvi teritoriālās reformas noslēdzās, izveidojot 118 vietējās pašvaldības – 109 novadus un deviņas republikas pilsētas. 2011. gadā novadu skaits palielinājās, jo no viena novada izveidojās divi.

Šobrīd Latvijā ir 119 vietējās pašvaldības – 110 novadi un deviņas republikas pilsētas. Visām pašvaldībām ir vienāds – vietējo pašvaldību statuss. Jautājums par reģionālo pašvaldību izveidi joprojām ir aktuāls, taču reformas otra puse – reģionālo pašvaldību izveidošana – atlikta uz nenoteiktu laiku.

Valsts ir centralizējusi virkni funkciju, kuru regulēšanas vai izpildes rezultāti iepriekšējos 27 gados ir nesekmīgi, tās kopā ar finansējumu būtu lietderīgi nodot tieši vēlētām reģionu pašvaldībām. Atsevišķas vietējo pašvaldību funkcijas arī ievērojami pārsniedz vietējās pašvaldības mērogu, to īstenošanai nepieciešami savstarpējie norēķini. Reģionālo funkciju veikšanai valstij būtu jāatdod daļa nodokļu ieņēmumu līdz ar šo nodokļu administrēšanu. Tam vajadzīga izpratne par reģionālo attīstību kā nacionālo prioritāti un spēja domāt un rīkoties nacionālajās interesēs.

Reformas gaitā vietējo pašvaldību funkcijas tika paplašinātas, attiecinot uz tām līdzšinējo reģionu – rajonu funkcijas. Kompetences ziņā novadi tagad neatšķiras no republikas pilsētām. Palikuši divi atšķirīgi nosaukumi.

Latviešu valodā ir trīs līdzīgi vārdi, gandrīz sinonīmi – pašpārvalde, vietvaldība un pašvaldība. Laika gaitā katrs no šiem vārdiem ieguvis atšķirīgu nozīmi.

Pašpārvalde ir personu apvienība, kas īsteno patstāvīgi izveidotu pārvaldi. Parasti pieņem, ka pašpārvaldei, lai tā likumīgi iegūtu varu, nepieciešams likuma mandāts.

Vietvaldība ir vietējā vara kādā noteiktā teritorijā. Parasti šo vārdu attiecina uz nacionālās valdības izveidotu varu.

Pašvaldība ir noteiktā teritorijā dzīvojošo pilsoņu izveidota vietējā vara, kas darbojas šajā teritorijā. Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā pašvaldības izveidošanas tiesības ieguvuši arī pārējo dalībvalstu pilsoņi, ja viņi dzīvo attiecīgajā teritorijā vai viņiem šajā teritorijā pieder nekustamais īpašums. Dažās valstīs pašvaldības izveidošanā piedalās arī citi teritoriālās kopienas locekļi – nepilsoņi.

_____

1 Eiropas Vietējo pašvaldību harta – European Charter of Local Self Government.

Šā starptautiskā līguma 3. pants nosaka:

“3. pants. Vietējās pašvaldības jēdziens

1. Vietējā pašvaldība nozīmē vietējo varu tiesības un spēju likuma robežās regulēt un vadīt nozīmīgu publisko lietu daļu uz savu atbildību un vietējo iedzīvotāju interesēs.

2. Šīs tiesības realizē padomes vai vēlētāju sapulces, kuru locekļus brīvi ievēl, aizklāti balsojot, uz tiešu, vienlīdzīgu un vispārēju vēlēšanu tiesību pamata, kurām var būt padotas izpildinstitūcijas. Šis princips nekādā veidā neietekmē tiesības izmantot pilsoņu sapulces, referendumus un jebkuras citas pilsoņu tiešās līdzdalības formas, kur to atļauj likums.”

Līgumu mūsu Saeima ratificēja ar 1996. gada 22. februāra likumu “Par 1985. gada 15. oktobra Eiropas Vietējo pašvaldību hartu”, kurā Latvija pievienojās 26 no 30 hartas paragrāfiem. 1998. gadā Saeima ratificēja vēl trīs šīs hartas paragrāfus.

2 Likums “Par pašvaldībām”.

Pieņemts Saeimā 1994. gada 19. maijā.

Šā likuma 3. pants nosaka:

“Vietējā pašvaldība ir vietējā pārvalde, kas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības – domes – un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, kā arī šajā likumā paredzētajā kārtībā Ministru kabineta doto uzdevumu un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses.”

3 Valsts pārvaldes iekārtas likums.

Pieņemts Saeimā 2002. gada 6. jūnijā.

Šā likuma 1. pantā dots skaidrojums:

“Atvasināta publiska persona – pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona. Tai ar likumu piešķirta sava autonoma kompetence, kas ietver arī sava budžeta veidošanu un apstiprināšanu. Tai var būt sava manta.”

Savukārt šā paša likuma 8. panta ceturtā daļa paskaidro, ka “pašvaldība, pildot valsts pārvaldes funkcijas, kas saskaņā ar likumu nodotas tās autonomā kompetencē, atrodas Ministru kabineta pārraudzībā likumā “Par pašvaldībām” noteiktajā kārtībā un apjomā”.

Atvasināšana no valsts nozīmē, ka pašvaldības tiesību apjomu nosaka valsts ar saviem likumiem. Tas nav pretrunā ar hartu, taču nenozīmē, ka pašvaldība, pildot pašvaldībai raksturīgās funkcijas, būtu padota valstij. Valsts tikai pārrauga pašvaldības patstāvīgās darbības likumību.