Rīga 9°C, apmācies, bez nokrišņiem, A vējš 3m/s
Trešdiena, 2024. gada 24. aprīlis 14:25
Vārda dienas: Nameda, Ritvaldis, Visvaldis
LPS Tehnisko problēmu komiteja risina jautājumus par autoceļu un ielu finansējumu, pasažieru pārvadājumu organizēšanu, enerģētiku un energoefektivitāti, būvniecību, dzīvokļu un komunālo jomu, publiskajiem iepirkumiem un publiskajiem pakalpojumiem, civilās aizsardzības un citiem jautājumiem.
Komiteja gatavo priekšlikumus un pārstāv pašvaldību intereses sarunās ar Ekonomikas, Aizsardzības, Satiksmes un Iekšlietu ministriju, kā arī sagatavo priekšlikumus sarunām ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības un Tieslietu ministriju. Komitejas viedokļi par mājokļu politikas un publiskā iepirkuma problēmām, pašvaldību autoceļu un ielu finansējumu un sabiedriskā transporta organizēšanu un civilās aizsardzības jautājumiem prezentēti Saeimas atbildīgajās komisijās. Par neatrisinātiem problemātiskiem jautājumiem būvniecībā informēts Valsts prezidents.
Komiteja izstrādāja grozījumus Sabiedriskā transporta pakalpojuma likumā, kas nosaka, ka plānošanas reģionu un SIA “Autotransporta direkcija” kompetence ir apvienota Sabiedriskā transporta padomē. Tā ir lemttiesīga, koleģiāla institūcija attiecībā uz sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanu un maršrutu tīklu pārzināšanu reģionālajos starppilsētu un reģionālajos vietējas nozīmes maršrutos, kā arī dzelzceļa maršrutos. Grozījumos likumā LPS piedāvāja, ka Sabiedriskā transporta padome ir svarīgākā lēmējinstitūcija attiecībā uz sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanu un maršrutu tīklu pārzināšanu reģionālajos starppilsētu un reģionālajos vietējas nozīmes maršrutos, kā arī dzelzceļa maršrutos.
Likuma grozījumi Saeimā pieņemti 2013. gada 11. decembrī, un esam panākuši, ka:
plānošanas reģioni saglabā kompetenci sabiedriskā transporta plānošanā;
Padome lemj ne tikai par vietējo reģionālo maršrutu finansējuma apjomu, bet uz paritātes principiem arī par starppilsētu un dzelzceļa pārvadājumiem;
Padome ir lemttiesīga gan par maršruta tīkla grozījumiem, dotāciju sadali un izmaksu starp pārvadājumu veidiem un pārvadātājiem, pieņem lēmumu par iepirkumu organizēšanu un apstiprina iepirkuma rezultātus gan starppilsētu, gan reģionālo vietējo un dzelzceļa pārvadājumu pakalpojuma nodrošināšanai, apstiprina braukšanas maksas tarifus un to izmaiņas u.c.;
no likuma izslēgta antikonstitucionālā norma, kas paredzēja pilnā mērā segt ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus no pašvaldību budžetiem – reģionālo vietējas nozīmes maršruta tīkla maršrutos par to sabiedriskā pakalpojumu pasūtījuma daļu, kas pārsniedz šo pakalpojumu nodrošināšanai paredzēto valsts budžeta līdzekļu ietvarus.
Diemžēl sabiedriskā transporta pārvadājumi joprojām tiek organizēti atbilstoši budžeta iespējām, nevis atbilstoši Sabiedriskā transporta pakalpojuma likumā definētajiem kritērijiem.
Precizētās prognozes liecina, ka 2017. gadā nepieciešamais finansējums zaudējumu kompensācijām sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem un republikas pilsētu pašvaldībām ir vairāk nekā 13 miljoni eiro. Galvenie iemesli: nepietiekams bāzes budžeta finansējums, maksājošo pasažieru skaita samazinājums, ar atvieglojumiem pārvadāto pasažieru pieaugums pilsētu pārvadājumos, degvielas cenu un atalgojuma pieaugums autobusu vadītājiem.
Lai gan ar Satiksmes ministriju Latvijas Pašvaldību savienībai ir vienots viedoklis, ka bāzes finansējums pārvadājumu dotācijām nav pietiekams un nepieciešams pārskatīt dotāciju bāzes noteikšanas principus, pozitīvas izmaiņas sabiedrisko pārvadājumu organizācijā nav notikušas.
VSIA “Autotransporta direkcija” izveidojusi darba grupu reģionālās nozīmes sabiedriskā transporta koncepcijas izstrādei 2021.–2030. gadam, kurā līdz ar direkcijas speciālistiem piedalās arī visu plānošanas reģionu pārstāvji. Šim procesam seko līdzi arī Tehnisko problēmu komiteja, paužot uzskatu, ka pirms koncepcijas izstrādes jāveic izvērtējums par vienotā maršrutu tīkla plānošanas rezultātiem reģionālajos starppilsētu un vietējas nozīmes maršrutos, jo sabiedriskā transporta pakalpojumu pieejamība vietējos maršrutos nav uzlabojusies, NAP izvirzītie mērķi nav sasniegti.
LPS uzskata, ka ir nepieciešama esošā maršrutu tīkla auditēšana, kurā būtu izvērtēta pasažieru plūsma un pieturvietu izvietojums un veikta maršrutu un reisu analīze.
Pastāvot nopietnām problēmām sabiedriskā transporta organizācijā lauku apvidos, esam spiesti šīs nepilnības kompensēt ar skolēnu pārvadājumiem.
Organizējot skolēnu pārvadājumus, nepieciešams:
izveidot datubāzi skolēnu pārvadājumu analīzei;
izvērtējums, kādā veidā tiks nodrošināti skolēnu pārvadājumi un kādi valsts atbalsta mehānismi varētu tikt atzīti par prioritāriem;
izstrādāt mehānismu sadarbībai starp Satiksmes ministriju, Izglītības ministriju un plānošanas reģioniem skolēnu pārvadājumu plānošanā;
izvērtēt iespējamos normatīvo aktu grozījumus, kas pašvaldībām dotu iespējas legāli kompensēt izdevumus privātām personām nokļūšanai uz mācību iestādi vietās, kur valsts pasūtījums nenodrošina optimālus sabiedriskā transporta pakalpojumus;
mehānisms, ka skolēnu ceļa izdevumi tiek kompensēti tikai līdz tuvākajai skolai.
Autoceļi
Mainoties ministriem un politiskajām koalīcijām, ceļu politika paliek nemainīga. Joprojām tikai trešā daļa no autovadītāju maksājumiem tiek novirzīti autoceļu finansējumam, arī apsolītās saistības Eiropas Savienībai un NAP autoceļu nozarē netiks izpildītas. Autoceļu kvalitāte uzlabojusies tikai valsts galvenajos ceļos, daļēji reģionālajos autoceļos, bet valsts vietējie un pašvaldību autoceļi turpina brukt.
2017. gadā valsts autoceļu fonda finansējums pret 2016. gada bāzi nedaudz pieaudzis – par 13,325 miljoniem eiro jeb 6,41%. Apstiprinot 2017. gada budžetu, starp Satiksmes ministriju un LPS pastāvēja vienošanās, ka pašvaldības nepretendē uz mērķdotāciju pārdales pieaugumu, kas ir visai nenozīmīgs (mazāk nekā 5%), bet pieauguma starpība orientējama uz finansējumu valsts vietējiem un reģionālajiem autoceļiem, paredzot nākamgad 25,6 miljonu eiro grants autoceļu sakārtošanai. Mūs uzmanīgus dara fakts, ka Finanšu ministrija šo pieaugumu atsakās likt ieņēmumu bāzē, un tas liecina, ka šāds finansējums var izrādīties īstermiņa risinājums.
Pašvaldību savienība uzskata par nepieņemamu situāciju, ka bāzē valsts vietējo autoceļu sakārtošanai paredzēti tikai desmit miljoni eiro, kaut gan finanšu nepieciešamība ir 130 miljoni eiro gadā, bet kopējā finanšu nepieciešamība valsts vietējiem ceļiem ir 690 miljoni eiro. ES līdzekļi valsts galvenajiem un reģionālajiem ceļiem ir neefektīvi, ja netiek panākts ilgtspējīgs finansējums valsts vietējiem autoceļiem.
Ar Satiksmes ministriju esam vienojušies, ka valstiska mēroga reformām (izglītības, veselības aprūpes u.c.) ir jēga tad, ja tiek sakārtots autoceļu tīkls, jo neviena infrastruktūra nespēj darboties bez sakārtota autoceļu tīkla.
Diemžēl Ministru kabineta 2016. gada 20. decembra sēdes protokollēmums “Par informatīvo ziņojumu par autoceļu finansēšanas modeli un Valsts autoceļu sakārtošanas programmu 2014.–2023. gadam” neļauj nekavējoties uzsākt darbības, lai apturētu valsts vietējo autoceļu sabrukumu un sekmētu to attīstību. Piedāvātais protokollēmums tikai daļēji samazina prognozējamo finanšu deficītu 586 miljonu eiro apmērā, bet nerisina problēmu ilgtermiņā.
Problēmas risinājums nav iespējams bez konkrētas finansējuma piesaistes akcīzes nodoklim no naftas produktiem, transportlīdzekļu ekspluatācijas nodoklim un autoceļu lietošanas nodevai. Ir jāizstrādā tāds autoceļu finansēšanas modelis, kas būtu piesaistīts ceļu lietotāju maksājumiem, un tam jābūt prognozējamam vismaz trīs – piecu gadu periodā.
Lai likvidētu paredzēto finansējuma deficītu, programmas realizācijai jāparedz ilgtermiņa valsts aizņēmums.
Diemžēl Saeimas politiķi un atbildīgā komisija vārdos gan atbalsta Autoceļu fonda atjaunošanu un pakāpenisku finansējuma pieaugumu autoceļu nozarei, taču kā parasti – tiem pietrūkst politiskās gribas šo jautājumu risinājumam.
Enerģētika
Dabasgāzes tirgū jau kādu laiku pastāv zemo naftas cenu izsauktais dabasgāzes cenu kritums, un papildus Latvijā notikusi dabasgāzes tirgus liberalizācija. Dabasgāzes tirgū parādījušies daudzi dabasgāzes tirgotāji, kas piedāvā savus tirdzniecības pakalpojumus. Tā kā atvērtais dabasgāzes tirgus ir tikai sākumstadijā, pagaidām uz mājsaimniecību dabasgāzes cenām jūtamu iespaidu tas nav atstājis un lielākais dabasgāzes tirgotājs tāpat kā līdz šim ir “Latvijas Gāze”.
Elektroenerģijas tirgū kopš pagājušā gada ir spēkā jaunā norēķinu kārtība, kas atsevišķi ietver pieslēguma maksu, sadales un pārvades izmaksas un atsevišķi tiek uzskaitīts OIK (obligātā elektrības iepirkuma komponente no atjaunojamiem resursiem un koģenerācijas). Šeit izmaiņas ir jūtamākas – daļai klientu izmaksas pieaug, īpaši tiem, kam no veciem laikiem ir pārāk liela pieslēguma jauda. Pēc sākotnējā uztraukuma ļoti daudzi klienti analizējuši savu situāciju un atteikušies no liekajām jaudām. Rezultātā apmierināti ir visi, un daudziem izmaksas stabilizējušās. Taču elektrības cena daļai klientu ir cēlusies, un šeit AS “Sadales tīkli” kopā ar regulatoru un ministriju būtu jāveic klientu izmaksu analīze, lai atrastu klientiem optimālus elektrības maksājumu veidus.
Par OIK (nepaaugstināšanas un pazemināšanas) īstermiņa un ilgtermiņa risinājumiem un elektroenerģijas sadales tarifu pilnveidošanu sarunās Ekonomikas ministrija paudusi viedokli, ka 2017. un 2018. gadā OIK necelsies, taču par tālākām perspektīvām īstas skaidrības nav.
Attiecībā uz sadales tarifiem un elektrības izmaksām patlaban ir redzams, ka klienti aktīvi atsakās no liekajām jaudām, bet sadales tarifu metodika nav mainīta. Vēršam uzmanību uz to, ka pieslēguma metodikā ir iespēja pilnībā atteikties no elektroenerģijas uz sešiem mēnešiem un šāda iespēja pastāv arī pašlaik.
Par siltumu – pēdējās divas trīs apkures sezonas, pateicoties zemajām dabasgāzes cenām, sekmīgi noslēgušās bez ievērojama parādu apjoma pieauguma. Līdzšinējiem “zemo cenu līderiem”, kas ražoja siltumu no šķeldas, siltumtarifi maz mainījās. Taču saistībā ar apkuri jau vairākus gadus aktuāla ir cita sadaļa – ēku energoefektivitāte, kuras vienkāršākais efekts ir ēku siltināšana – ēku siltumpatēriņa samazināšana (līdz ar to – samazināti maksājumi par siltumu). Šeit jau vairākus gadus darbojas valsts atbalsta programmas (no ES fondiem) – valsts granta veidā sedz daļu no ēku renovācijas maksājumiem. Šāda iespēja tiek piedāvāta iedzīvotājiem, kas izlēmuši renovēt ēkas, kurās paši dzīvo. Taču šeit ir īsta “vairāku ātrumu Eiropa”, jo procesi notiek ar dažādu ātrumu dažādās pilsētās. Valmierā, Liepājā, Ventspilī, Cēsīs, Jelgavā un citur, kur aktīvi iesaistās pašvaldības, nosiltināto ēku skaits ir ievērojams.
Vērtējot situāciju kopumā, energoefektivitātes pasākumus nepieciešams veikt 38 000 māju, kur kopējās energoefektivitātes izmaksas varētu sasniegt 4,3 miljardus eiro. Šī aktivitāte balstās uz standartizētu energoefektivitātes līguma ieviešanu uz 20 gadiem. Šajā plānošanas periodā “ALTUM” finanšu instruments ES finansējuma ietvaros var atbalstīt energoefektivitātes pasākumus tikai 1030 mājās (kopējais finansējums – 166,4 miljoni eiro).
Īstenojot šo aktivitāti, viens no variantiem varētu būt ESCO instrumenta ieviešana, taču tas ļoti rūpīgi jāizvērtē, dodot iespēju dzīvokļu īpašniekiem pašiem izvēlēties. Pašreizējā situācijā ir iespējams piesaistīt ilgtermiņa kredītu, bet ESCO gadījumā finansējuma procents var būt ievērojami lielāks.
Ņemot vērā, ka pašlaik saņemti nedaudz vairāk nekā 100 projektu, par kuriem sniegti tikai 22 pozitīvi atzinumi, Tehnisko problēmu komiteja aicina “ALTUM” informēt sertificējošās iestādes par nekvalitatīvi sagatavoto tehnisko dokumentāciju un lūgt izvērtēt konkrēto sertificēto ekspertu darbību.
Līdz ar ēku siltināšanu problēmas iespējamas arī siltumuzņēmumiem – sagatavošanā ir MK noteikumi par izmešiem no sadegšanas iekārtām, kas nosaka ļoti stingrus noteikumus putekļu un citiem izmešiem. Visām (gan jaunām, gan vecām) centrālapkures iekārtām būs nepieciešami jauni, efektīvi (un dārgi) filtri, kurus esošajām iekārtām nevar finansēt no pašreizējās ES fondu aktivitātes.
LPS izdevās novērst ierēdņu radītās problēmas darbības programmā 3.5.2.1. “Infrastruktūra un pakalpojumi”, aktivitātē “Pasākumi centralizētās siltumapgādes sistēmu efektivitātes paaugstināšanai”. Jau 2013. gadā konstatējām, ka vairākās pašvaldībās aizturēta jaunu LIAA apstiprinātu projektu ieviešana, kā arī Ekonomikas ministrija no valsts atbalsta viedokļa pārvērtējusi jau realizētos projektus, līdz ar to veicot finanšu korekciju vairākās pašvaldībās jau īstenotiem projektiem. Tā rezultātā kohēzijas finansējums 3.5.2.1. aktivitātē finanšu risinājumu neskaidrību dēļ bija apturēts. LPS pierādīja, ka siltumapgādes pakalpojumi uzskatāmi par sabiedrisko pakalpojumu, un panāca, ka aktivitātē paredzētais atbalsts finanšu saņēmējam ir sabiedriskais pakalpojums, līdz ar to atbalsta summa no Kohēzijas fonda apstiprinātā finansējuma nav jāsamazina.
Mājokļu politika
Pateicoties Latvijas Pašvaldību savienības un Latvijas Lielo pilsētu asociācijas sadarbībai, ar Saeimas atbildīgās komisijas atbalstu panācām, ka 2016. gada 18. aprīlī stājās spēkā grozījumi likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”. Tajos paredzēts, ka pašvaldība var izīrēt tai piederošu vai tās nomātu dzīvojamo telpu arī speciālistiem ar mērķi nodrošināt augsti kvalificētu speciālistu piesaisti reģionos.
Risinot jautājumus par dzīvokļu apsaimniekošanu, esam panākuši, ka no Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma izslēgts regulējums, kas definēja norīkotā pārvaldnieka darbību, jo praksē šādu institūciju nebija izveidojusi neviena pašvaldība.
Publiskā īres sektora pieejamība
LPS veiktās aptaujas liecina, ka vismaz 33 pašvaldības ir ieinteresētas īres dzīvokļu attīstībā un sakārtošanā un 16 no tām būtu gatavas būvēt vai veicināt īres dzīvokļu būvniecību, apzinoties, ka tas ir viens no cilvēku resursu piesaistes instrumentiem pašvaldību teritorijās.
Sarunās ar Ekonomikas ministriju esam vienojušies, ka ir jāievieš finanšu instrumenti, kas:
sniegtu iespēju pašvaldību kapitālsabiedrībām saņemt atbalstu aizdevumam daudzdzīvokļu īres namu celtniecībai. Šāda atbalsta instrumenta ieviešanai nepieciešams finansējums seši miljoni eiro nākamajos trijos gados;
veicinātu dzīvojamā fonda attīstību un saglabāšanu, nodrošinot valsts atbalstu daudzdzīvokļu dzīvojamo māju kvalitātes uzlabošanai gadījumos, ja daudzdzīvokļu dzīvojamajai mājai ir nepieciešams veikt ieguldījumus mājas uzturēšanā, taču nav veikts pietiekamā apjomā (vai nav vispār veikts) maksājums uzkrājuma fondā. Ministrija pieprasīs valsts budžetā finansējumu – sešus miljonus eiro turpmākos trīs gadus.
Sarunās ar Finanšu ministriju esam panākuši, ka pašvaldības var savām komercsabiedrībām sniegt garantijas par investīciju projektiem, kas saistīti ar pašvaldību funkciju veikšanai nepieciešamā dzīvojamā fonda nodrošināšanu.
Valsts atbalsta nosacījumi mājokļu jomā
Divu gadu laikā mājokļu garantiju programma ir palīdzējusi vairāk nekā 5532 ģimenēm tikt pie atbilstoša lieluma mājokļiem, tādā veidā nodrošinot vairāk nekā 8029 bērnus ar mājokli. Turpmākā programmas attīstība tiek plānota, paredzot garantijas izsniegšanu ne tikai jaunām ģimenēm, bet arī kvalificētiem speciālistiem. Tam nepieciešamais finansējums ir seši miljoni eiro ģimenēm ar bērniem un trīs miljoni eiro kvalificētajiem speciālistiem ik gadu.
Tehnisko problēmu komiteja uzskata, ka valsts atbalsta programmai jābūt pieejamai gan jaunām ģimenēm, gan arī speciālistiem. Tai jābūt reģionālai, jo mājokļu politika var kalpot kā cilvēkresursu piesaistes līdzeklis pašvaldību teritorijās.
Jāņem vērā, ka šobrīd publiskai apspriešanai ir nodots likumprojekts “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”, paredzot, ka programma papildus attieksies uz personām, kas ieguvušas profesionālo vai augstāko izglītību un kuras nepārsniedz 35 gadu vecumu.
Sarunās ar Ekonomikas ministriju esam vienojušies, ka nepieciešams:
turpināt mājokļu garantiju programmu ģimenēm ar bērniem, kā arī to paplašināt attiecībā uz kvalificētiem speciālistiem;
pabeigt atbrīvošanas pabalstu izmaksu denacionalizēto namu īrniekiem.
Rekomendācijas un atziņas
Mājokļu politika
Ja pašvaldības vēlas mājokļu politiku izmantot ne tikai sociālu jautājumu risināšanai, bet arī piesaistīt savai teritorijai nepieciešamos cilvēkresursus, tad jāizmanto 2016. gada 18. aprīļa grozījumi likumā “Par palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā”. Tie nosaka, ka pašvaldības dome ar atsevišķu lēmumu ir tiesīga pašvaldībai piederošai vai tās nomātai neizīrētai dzīvojamai telpai noteikt speciālistam izīrējamas dzīvojamās telpas statusu.
Dzīvojamā telpa, kurai noteikts speciālistam izīrējamas dzīvojamās telpas statuss, tiek izīrēta, ievērojot (jauna III1. nodaļa) nosacījumus, kas paredz īpašu kārtību dzīvojamo telpu izīrēšanai speciālistiem.
• Pamats:
pašvaldības attīstības programma (jānosaka attīstāmās nozares);
pašvaldības saistošie noteikumi (nosakot, kādās nozarēs vai kādu pārvaldes uzdevumu veikšanai nepieciešami kvalificēti speciālisti; nosakot kārtību, kādā pašvaldība izīrē dzīvokli speciālistam);
sadarbības līguma slēgšana (ja speciālists netiks nodarbināts pie palīdzības sniedzēja, sadarbības līgumu slēdz pašvaldība un speciālista darba devējs).
• Nosacījumi:
īres līgumu slēdz uz darba tiesisko attiecību laiku, bet ne ilgāku par trim gadiem;
pašvaldībai ir tiesības pagarināt, ja speciālists darba devējam joprojām nepieciešams un ir spēkā sadarbības līgums;
īres līgumu slēdz ar speciālistu, ja attiecīgajā administratīvajā teritorijā speciālistam nepieder dzīvojamā telpa;
izīrēto dzīvojamo telpu speciālists nav tiesīgs nodot trešajām personām, iegūt īpašumā, bet pašvaldība nav tiesīga to atsavināt.
Īres līgumi
Īres līgumu slēgšanai pašlaik ir četras dažādas pieejas.
Īres maksu nosaka, pusēm vienojoties – privātpersonas (atbilstoši Civillikumam).
Valstij piederošo dzīvojamo telpu īres maksu nosaka attiecīgās dzīvojamās telpas valdītājs, un to veido dzīvojamās mājas apsaimniekošanas izdevumu daļa, kas ir proporcionāla attiecīgās izīrētās dzīvojamās telpas platībai.
Valsts uzņēmējsabiedrībām piederošo dzīvojamo telpu īres maksu nosaka attiecīgās dzīvojamās telpas valdītājs.
Pašvaldībām īres maksu veido – apsaimniekošanas izdevumi + peļņa, ievērojot nosacījumu: ja dzīvojamā telpa tiek izīrēta personai, kurai pašvaldības pienākums ir sniegt likumā noteiktajā kārtībā palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā, attiecīgās pašvaldības dome var noteikt zemāku īres maksu, samazinot dzīvojamās telpas apsaimniekošanas izdevumus un neiekļaujot tajā peļņu.
Papildus īres maksai tiek ietverts likumā noteiktais nekustamā īpašuma nodokļa maksājums vai dzīvokļa vai dzīvojamās mājas īpašnieka (valdītāja) un zemes īpašnieka noslēgtajā zemes nomas līgumā noteiktā zemes nomas maksa, ja izīrētā dzīvojamā telpa ir mājā, kas atrodas uz citam īpašniekam piederošas zemes (zemes nomas maksa).
Dzīvojamās telpas īres maksā ietilpstošos pārvaldīšanas izdevumus veido:
dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamie izdevumi (mājas sanitārā kopšana, tehniskā uzturēšana, pārvaldes un apkalpojošā personāla uzturēšana);
normatīvajos aktos noteiktais dzīvojamās mājas nolietojuma (amortizācijas) atskaitījums ēkas atjaunošanai.
Dzīvokļu īpašuma likumā noteikts, ka dzīvokļa īpašnieks atbilstoši viņa dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmēram sedz uz dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma pamata noteiktos izdevumus obligāti veicamo dzīvojamās mājas pārvaldīšanas darbību veikšanai, kā arī dzīvokļu īpašnieku kopības noteikto atlīdzību pārvaldniekam par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, ja tāda paredzēta dzīvojamās mājas pārvaldīšanas līgumā.
Pašvaldībām ir ekskluzīvas tiesības noteikt īres maksu savā dzīvojamā fondā.
Pašlaik tiek gatavots jauns Īres likums. Jaunais likumprojekts paredz, ka visi īres līgumi turpmāk būs jāreģistrē zemesgrāmatā un tos vairs nevarēs noslēgt uz nenoteiktu laiku. Īres tiesību nostiprinājuma lūdzēji būs atbrīvoti no Zemesgrāmatu likumā noteiktajām kancelejas nodevām, kā arī nostiprinājuma lūgumi tiks apliecināti bez maksas Zemesgrāmatas nodaļā.
Likumprojektā iekļautas normas, kas paredz saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu gadījumos, kad īrnieka pienākums ir atstāt īrēto dzīvojamo telpu – termiņa notecējuma, īres maksas parāda, kā arī nekustamā īpašuma atsavināšanas gadījumā, ja īres līgums nav ierakstīts zemesgrāmatā.
Ģimenes locekļi turpmāk neiegūs patstāvīgas tiesības uz dzīvojamās telpas lietošanu un vairs nebūs arī solidāri atbildīgi par saistību, kas izriet no īres līguma, izpildi. Vienīgi īrnieka nāves gadījumā viņiem paredzētas tiesības prasīt noslēgt jaunu īres līgumu, nemainot iepriekšējā līguma nosacījumus.
Izīrētājs varēs paaugstināt īres maksu īres tiesisko attiecību laikā tikai tad, ja īres līgumā būs paredzēti principi un kārtība īres maksas paaugstināšanai, piemēram, paaugstināšanas sasaiste ar gada vidējo inflāciju, plānotajiem izdevumiem, periodiska īres maksas paaugstināšana.
Likumprojektā paredzēts pārejas regulējums, saskaņā ar kuru līdz jaunā likuma spēkā stāšanās brīdim iepriekš noslēgtie īres līgumi būs jāieraksta zemesgrāmatā. Plānots, ka izīrētājam līdz 2023. gada 31. decembrim būs saistoši zemesgrāmatā neierakstītie īres līgumi, kurus iepriekšējais izīrētājs noslēdzis līdz 2018. gada 1. janvārim.
Peļņa netiek noteikta, bet īres maksu varēs noteikt kā atlīdzību par lietas lietošanu vai kā maksājumu par visiem ar telpu lietošanu saistītajiem pakalpojumiem.
LPS uzstādījumi
Īres līgumu reģistrs pašvaldību dzīvojamā fondā nav obligāts.
Pašvaldībām piederošo dzīvojamo telpu īres maksas apmēru nosaka pašvaldība, īres maksu nosakot kā atlīdzību par lietas lietošanu.
Pašvaldība tai piederošu vai tās nomātu dzīvojamo telpu var izīrēt personai, kas atzīta par tiesīgu saņemt palīdzību atbilstoši likuma “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” noteikumiem un pašvaldības saistošajiem noteikumiem.
LPS un Ekonomikas ministrijai jāpanāk vienošanās par pārejas noteikumu izstrādi īrniekiem, kuriem līdz likuma spēkā stāšanās brīdim spēkā ir beztermiņa īres līgumi.
Atbalstīt normas, kas paredz īres tiesību nostiprinājuma lūdzējus atbrīvot no Zemesgrāmatu likumā noteiktajām kancelejas nodevām, kā arī nostiprinājuma lūgumi Zemesgrāmatu nodaļā tiek apliecināti bez maksas, tādējādi neradot papildu izmaksas izīrētājam un īrniekam.
Jāparedz pārejas laiks un nepieciešams papildu izvērtējums likumprojektā iekļautajām normām, kas paredz saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu gadījumos, kad īrnieka pienākums ir atstāt īrēto dzīvojamo telpu likumprojektā noteiktajos gadījumos – termiņa notecējums, īres maksas parāda, kā arī nekustamā īpašuma atsavināšanas gadījumā, ja īres līgums nav ierakstīts zemesgrāmatā.
Dažas atziņas
Kas jāatceras par dzīvokļa īpašuma kopību
• Tā sastāv no visiem dzīvokļa īpašniekiem.
• Tā nav juridiska persona.
• Kopības lēmums ir saistošs visiem dzīvokļu īpašniekiem.
Dzīvokļu īpašnieku kopums saskaņā ar Dzīvokļu īpašuma un dzīvojamās mājas pārvaldīšanas likuma tiesību normām ir personu apvienības, kurām nav piešķirts juridiskās personas statuss un ir atzīstamas par tādu personu kopumu, ko veido kopīpašuma attiecības vai sabiedrības līgums, kas noslēgts atbilstoši Civillikuma 2241.–2280. pantu prasībām. Likumdevējs ir paredzējis līguma slēgšanu ar dzīvojamās mājas kopīpašniekiem kā saistības kopdalībniekiem (Civillikuma 1669. pants). Taču šāda sadarbības forma nemaina faktu, ka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas robeža ir dzīvojamās mājas un sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja komunikāciju savienojuma vieta. Nemainot pakalpojumu sniegšanas robežu, dzīvokļa īpašnieki kā nedalītas saistības kopdalībnieki civilprocesuālajās attiecībās ir solidāri atbildīgi par līguma izpildi (Civillikuma 1670.–1670. panti). Tādēļ šis modelis praksē nereti rada atsevišķā dzīvokļa īpašnieka interešu apdraudējumu.
Civilā aizsardzība un katastrofu pārvaldība
Tehnisko problēmu komitejā vairākkārt diskutēts par Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldības likumu, kas stājies spēkā 2016. gada 1. oktobrī, bet virkne ar to saistīto normatīvo aktu joprojām nav pieņemti. Problēma ir tā, ka likums nerisina vairākus būtiskus jautājumus.
Likumā nav noteikts, kā apdraudējumu gadījumos tiks piesaistītas civilās aizsardzības sistēmā iesaistītās valsts institūcijas. Uzskatām, ka nav lietderīgi katrā nozares ministrijā veidot specializētas un tehniski nodrošinātas struktūrvienības, jo tas izmaksās daudz vairāk nekā nostiprināt vienu augsti profesionālu un tehniski nodrošinātu institūciju – Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (VUGD).
Joprojām risku plānošana un izvērtēšana netiek atdalīta no reaģēšanas pasākumiem. Likumā ir noteikti vismaz septiņi koordinācijas līmeņi (premjera, ministriju, VUGD, pašvaldību, pašvaldību priekšsēdētāju, civilās aizsardzības (CA) komisiju, CA plānos noteikto amatpersonu), taču nav precīzi definēta riska un apdraudējuma līmenim atbilstoša valsts institūciju un VUGD atbildība.
Lai gan Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likuma 17. pants paredz, ka var būt gan pašvaldību, gan sadarbības teritoriju civilās aizsardzības plāni, pārejas noteikumos norādīts, ka pašvaldību domēm līdz 2017. gada 1. augustam jāapstiprina tikai un vienīgi sadarbības teritoriju plāni. Anekdotiski ir VARAM mēģinājumi CA sadarbības teritorijas sasaistīt ar pašvaldību administratīvi teritoriālo reformu.
Sarunās ar Iekšlietu ministriju esam vienojušies, ka sadarbības teritoriju izveidē pamatkritērijam jābūt VUGD struktūrvienību izvietojumam un CA sistēmā iekļauto valsts institūciju spējai sadarboties starp pašvaldībām civilās aizsardzības jomā.
Būvniecība
Pēc traģiskajiem notikumiem Zolitūdē kārtējoreiz radās jauns uzstādījums Būvniecības likuma regulējumam. Atbildīgās valsts amatpersonas centās norobežoties no atbildības būvniecības procesā, visu atbildību noveļot uz pašvaldību un būvvalžu pleciem. Komiteja uzskata, ka, ieviešot valsts uzraudzību būvniecībā, jānodrošina reāls valsts un pašvaldību kompetences sadalījums. Valstij nav jāveic papildu kontrole pār pašvaldībām, bet jāuzņemas atbildība par būvuzraudzības un būvju drošības un ekspluatācijas kontroli. Tehnisko problēmu komiteja, izvērtējot Būvniecības likuma pieņemšanas gaitu, uzsver, ka galvenie uzstādījumi bija administratīvo šķēršļu samazināšana un būvniecības procesa samērošana ar administratīvo procesu. Vairāk nekā četru gadu laikā, kopš notika diskusijas par jauno Būvniecības likumu, uzsvars nepārprotami tika likts uz ārzemju investīciju pieejamību un “Doing Business” indeksa uzlabošanu, kaut gan Būvniecības likumā kā viens no principiem izvirzīts inženiertehniskās kvalitātes princips, saskaņā ar kuru būves inženiertehniskajam risinājumam ir jābūt lietošanai drošam, Būvniecības likums šo regulējumu joprojām nosaka tikai daļēji.
Būvniecības likums stājas spēkā 2014. gada 1. oktobrī, taču valsts institūciju neizdarību dēļ pašvaldību būvvaldēm nebija iespējams savlaicīgi iepazīties ar normatīvajiem aktiem, kas atbilstoši likuma deleģējumam jāizdod Ministru kabinetam. Kaut gan noteikumu izstrādei noteiktais termiņš bija gandrīz gads, Ekonomikas ministrijas izstrādātie ar būvniecību saistītie tiesību aktu projekti Ministru kabinetā pamatā tika iesniegti kā steidzami, kā rezultātā jautājumi un dokumenti bija iesniegti neilgi pirms to izskatīšanas Ministru kabineta sēdē. LPS Tehnisko problēmu komiteja uzskatīja, ka šāda situācija ir pilnībā nepieņemama, un atzīmēja, ka nedz Valsts kanceleja, nedz Ekonomikas ministrija nav veikusi šo normatīvo aktu izstrādi atbilstoši labas pārvaldības principiem, tādējādi apdraudot iespēju pašvaldībās kvalitatīvi uzsākt būvniecības procesa kontroli. Par šo situāciju tika informēts Valsts prezidents.
Likumdevēju steiga un neargumentēta iztapšana ārvalstu investoru prasībām nav uzlabojusi būvniecības procesu, tiesa gan, pašlaik “Doing Business” indekss krietni uzlabojies, taču tas panākts, formāli samazinot būvniecības procedūru skaitu, neatrisinātās problēmas un procedūras pārceļot uz būvvaldēm. Ar Ekonomikas ministriju esam vienojušies, ka Būvniecības likumā un ar to saistītajos normatīvajos aktos ir nepieciešamas radikālas izmaiņas, un pie šā jautājuma LPS Būvniecības apakškomiteja strādā jau vairāk nekā pusotru gadu.
Šāgada 10. jūlijā stājās spēkā pirmie grozījumi Būvniecības likumā, kas atvieglos prasības būvniecības ieceres grozīšanā, vienlaikus tiks sakārtots regulējums attiecībā uz atkāpēm no tehniskajām prasībām būvniecības procesā. Tagad likumā tiek skaidri noteikts, kādos gadījumos iestādes saskaņo, bet kādos gadījumos būvspeciālists var pamatot atkāpes no tehniskajām prasībām, kā arī noteikti gadījumi, kuros ir nepieciešama atkāpju saskaņošana. Jāuzsver, ka atkāpties no mehāniskās stiprības un stabilitātes prasībām būvniecībā un projektos gan nevarēs.
Ar Ekonomikas ministriju esam vienojušies, ka jāturpina strādāt pie grozījumiem Būvniecības likumā, lai precīzi noteiktu atbildības sadalījumu starp būvniecības procesa dalībniekiem, un jādefinē būvniecības procesa dalībnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšana.
Beidzot esam vienojušies arī par būvekspertīžu un būvprojektu organizēšanas kārtību. Ekspertīzes pasūtījumu savām būvēm turpmāk veiks vietējās pašvaldības. Pretrunīgu ekspertu atzinumu gadījumā Būvniecības valsts kontroles birojs (BVKB), pildot sertificēšanas institūcijas funkcijas, vērtēs katra eksperta rīcības atbilstību normatīvo aktu prasībām, vienlaikus sniedzot viedokli arī par ekspertīzes atzinumiem. Būvprojekta ekspertīze būs obligāta trešās grupas jaunu būvju un pārbūvju būvprojektiem, ja tiek mainītas nesošās konstrukcijas vai tiek mainītas slodzes uz nesošajām konstrukcijām.
Lai novērstu akūto būvinspektoru deficītu valstī, pateicoties komitejas aktivitātēm, praksē ieviesta būvinspektora palīga institūcija. Sarunās ar Ekonomikas ministriju esam vienojušies, ka arī būvinspektora palīga amata pienākumu pildīšana tiks iekļauta personas praktiskā darba pieredzē.
LPS un Ekonomikas ministrija ir vienisprātis, ka jāizstrādā atvieglota procedūra tādu būvju pieņemšanai ekspluatācijā, kas būvētas līdz 1995. gadam. Ministrija solījusi atbalstīt pašvaldību ierosinājumu ieviest zemesgrāmatā atzīmi par patvaļīgu būvniecību. Pašreizējā likumdošana nosaka, ka atbildīgais par patvaļīgo būvniecību ir “laimīgais” īpašuma ieguvējs, kurš nereti par to nav informēts.
Joprojām ir problēmas ar Būvniecības informācijas sistēmas (BIS) ieviešanu. Pašvaldības atzīst, ka tās varēs veikt pilnvērtīgu būvniecības lietu veidošanu un papildināšanu tikai pēc tam, kad BIS sistēmā tiks nodrošināta Valsts zemes dienesta, Zemesgrāmatas, Iedzīvotāju reģistra un pārējo iesaistīto institūciju datu atbilstība, kā arī tikai pēc tam, kad tiks sakārtots jautājums par fizisko personu datu pieprasījumu tiesisko pamatu ārvalstniekiem un ārvalstu juridisko personu ievadi sistēmā, kā arī būs sakārtota izsniedzamo dokumentu atbilstība Ministru kabineta noteikumos apstiprinātām veidlapām un fizisko personu datu aizsardzības normatīvajam regulējumam. Lai nodrošinātu BIS funkcionalitāti, jāpanāk, lai BIS sistēma tiktu savietota ar Nekustamā īpašuma kadastra sistēmu, kā arī Zemesgrāmatu datubāzi un sistēmām TAPIS un ATIS, tāpat BIS esošā informācija jāsinhronizē ar Ēku energoefektivitātes reģistru. Ministrijām, kas veic būvvalžu funkcijas, un valsts un pašvaldību institūcijām, kas izdod tehniskos noteikumus, tie jāievada BIS sistēmā.
Sarunās ar Ekonomikas ministriju esam vienojušies, ka:
Ekonomikas ministrija regulāri organizēs būvvalžu apmācības reizi ceturksnī par BIS ieviešanu un problemātiskajiem jautājumiem;
Ekonomikas ministrija apkopos pašvaldību būvvalžu izteiktos iebildumus un sagatavos pasākumu plānu trūkumu novēršanai, par rezultātiem informējot būvvaldes rudenī;
jāorganizē trīspusējas Ekonomikas ministrijas, Tieslietu ministrijas un Latvijas Pašvaldību sarunas par BIS datu savietojamību ar Valsts zemes dienesta un Zemesgrāmatas datiem.
Vērojot Valsts zemes dienesta aktivitātes, rodas iespaids, ka BIS izmanto, nevis lai atvieglotu būvvaldēm būvniecības procesa kontroli, bet lai valsts institūcijas iegūtu no sistēmas maksimāli daudz informācijas, kas vēlāk kļūtu par maksas pakalpojumu. Tādēļ komiteja stingri aicina ievērot principu, ka pašvaldībām jānodrošina piekļuve valsts informācijas sistēmām bez maksas.
Tehnisko problēmu komitejas priekšsēdētājs ir Rundāles novada domes priekšsēdētājs Aivars Okmanis. Viņa vistuvākais palīgs Pašvaldību savienībā – LPS padomnieks Aino Salmiņš un arī padomnieks enerģētikas jautājumos Andris Akermanis. Komitejas atbildībā ietilpst jautājumi par publiskajiem pakalpojumiem un komercdarbību, kur neatsverams palīgs ir LPS padomniece uzņēmējdarbības jautājumos Andra Feldmane. Tehnisko problēmu komitejas pārziņā ir arī jautājumi, kas saistīti ar iepirkumiem – par šo jomu Pašvaldību savienībā atbild iepirkumu speciāliste Daina Dzilna.
Savā darbā komiteja sadarbojas ar Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociāciju, Latvijas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociāciju, Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociāciju, Latvijas Siltumuzņēmumu asociāciju un Latvijas Tirgotāju asociāciju.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017