Rīga 9°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 0m/s
Piektdiena, 2024. gada 26. aprīlis 22:36
Vārda dienas: Alīna, Rūsiņš, Sandris
Veselības un sociālo jautājumu komitejas sēdēs tiek aicināti piedalīties gan Labklājības un Veselības ministrijas ierēdņi un speciālisti, gan nevalstisko organizāciju pārstāvji, lai iepazīstinātu ar izstrādāto un realizējamo politiku un normatīvo aktu dokumentiem, īstenoto reformu gaitu un aktuālo informāciju. Komitejas sēdes lielākoties notiek LPS mītnē Rīgā, tomēr vairākas reizes gadā rīkojam arī izbraukuma sēdes, kas sniedz lielisku iespēju klātienē iepazīt pašvaldību labo praksi.
Komitejas sēdēs šogad skatītie svarīgākie jautājumi:
koncepcijas “Par adopcijas un ārpusģimenes aprūpes sistēmu pilnveidošanu” ieviešanas gaita un rosinātie grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā, īpaši saistībā ar deinstitucionalizācijas procesiem;
Valsts kontroles veiktā lietderības revīzija “Vai valsts pacientiem spēj nodrošināt efektīvu ambulatoro veselības aprūpi?” un ieteikumi;
informācijas apmaiņas tehniskie risinājumi bērnu tiesību aizsardzībā – par konkrētiem nepieciešamajiem uzlabojumiem Nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmā;
neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbība 2016. gadā un plānotās darbības, pievēršot uzmanību arī informācijas apmaiņas procesa uzlabošanai ar pašvaldībām;
Tieslietu ministrijas iniciatīva – starpinstitucionālā sadarbība vardarbības un vardarbības risku novēršanai;
deinstitucionalizācijas process Latvijā – aktuālā informācija.
Ikgadējās sarunās ar Veselības ministriju, kas notika 3. maijā, veselības ministre Anda Čakša iepazīstināja ar piedāvāto veselības aprūpes sistēmas reformas plānu, kurā cita starpā tiek paredzēts vairākas funkcijas nodot pašvaldībām – atbalsts ģimenes ārstu praksēm, veselības aprūpe mājās, aprūpes gultas, Hospice tipa pakalpojumu attīstīšana. Par šiem jautājumiem arī izvērtās aktīvākās diskusijas. Ministrijas pārstāvji atzina, ka, turpinot darbu pie reformas plāna, jau veiktas izmaiņas sākotnējā piedāvājumā, tomēr pašvaldību pārstāvji bija piesardzīgi, vērtējot papildu funkciju nodošanu pašvaldībām.
Pašvaldību pārstāvji vērsa uzmanību, ka veselības aprūpe ir reglamentēta nozare, kam izvirzītas noteiktas prasības. Deleģējot funkcijas, pašvaldībām būtu jāveido savi medicīniskie dienesti – cik tas ir lietderīgi un kādi būtu ieguvumi? Veselības aprūpe tiek finansēta no valsts budžeta neatkarīgi no cilvēka deklarētās dzīvesvietas, pašvaldībai nodrošinot noteiktus pakalpojumus, aktualizētos jautājums par savstarpējiem norēķiniem starp pašvaldībām. Attiecībā uz atbalstu ģimenes ārstu praksēm un kopprakšu veidošanu situācija pašvaldībās ir krasi atšķirīga – lauku teritorijās fiziska kopprakšu veidošana vēl vairāk samazinātu pieejamību, savukārt sadarbība ir vienmēr atbalstāma, un jau šobrīd atbilstoši katras pašvaldības individuālajai situācijai pašvaldības nodrošina atbalstu ģimenes ārstu praksēm.
Sarunu dalībnieki vienojās turpināt diskusijas par šiem jautājumiem, veidojot darba grupu un iesaistot tajā arī Labklājības ministrijas un pašvaldību pārstāvjus. Atbilstoši Ministru kabinetā šāgada 25. jūlijā apstiprinātajam konceptuālajam ziņojumam “Par veselības aprūpes sistēmas reformu” līdz 2018. gada 1. martam Veselības ministrijas izveidotai darba grupai jāsagatavo detalizēts ziņojums par iespējamo pašvaldību lomu veselības aprūpes sistēmā.
Ikgadējās sarunās ar Labklājības ministriju šāgada 21. jūnijā tika diskutēts par:
deinstitucionalizācijas procesa norisi un problēmjautājumiem, ar kādiem saskaras pašvaldības un kurus nepieciešams risināt;
garantētā minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu 2018. gadā un turpmāk – šis jautājums palika nesaskaņots, puses vienojās, ka tas jāskata kopā ar nodokļu politikas reformu;
nepilngadīgo personu atbalsta informācijas sistēmas datu ievades un aktualizēšanas izaicinājumiem;
labklājības ministra paziņojumu par nepieciešamību veikt bāriņtiesu reformu.
Lai radītu plašāku iespēju pašvaldību politiķiem un speciālistiem iegūt informāciju par aktualitātēm veselības un sociālajā jomā, arvien plašāk tiek izmantots tiešraides režīms – iespējams noskatīties komitejas sēdes, kā arī tiek organizētas videokonferences par aktuālām tēmām. Šogad notikušo videokonferenču tēmas – par pieejamas vides veidošanu, asistenta pakalpojumu pašvaldībā, veselības veicināšanas projektiem, plānoto invaliditātes reformu.
Komiteju sēžu starplaikā ļoti būtisks ir pašvaldību politiķu un speciālistu izteiktais viedoklis par izmaiņām normatīvajos aktos – nereti tas jāsagatavo ļoti īsā laikā, paralēli ikdienas darba pienākumiem, tādēļ paldies visiem komitejas dalībniekiem un pašvaldību speciālistiem par iesaistīšanos!
VESELĪBAS aprūpe
Pašvaldības autonomā funkcija ir nodrošināt veselības aprūpes pieejamību un veicināt iedzīvotāju veselīgu dzīvesveidu.
90. gadu otrajā pusē Latvijā tika mainīti principi – veselības aprūpes nodrošināšanas funkciju kopā ar finansējumu no pašvaldībām pārņēma valsts (28,6% no pašvaldību ieņēmumiem). Vienošanās paredzēja, ka pašvaldībām turpmāk veselības aprūpe nav jānodrošina, bet jānodrošina veselības aprūpes pieejamība, neieliekot konkrētu saturu šajā jēdzienā, lai pašvaldības varētu variēt savu atbalstu atkarībā no konkrētās teritorijas iedzīvotāju vajadzībām. Līdz ar to pašvaldības atšķirīgi īsteno šo funkciju – sniedz atbalstu ģimenes ārstu praksēm, nepieciešamības gadījumā izīrējot pašvaldības telpas, nodrošina vides pieejamību (uzbrauktuves, lifti, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām piemērotas higiēnas telpas u.c.), iegulda finansējumu to īpašumā esošajās slimnīcās u.c. Teritorijās, kurās ir nepietiekams ģimenes ārstu pakalpojumu sniedzēju nodrošinājums un apgrūtināta veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība, Nacionālais veselības dienests (NVD) slēdz līgumu ar pašvaldību par feldšeru – vecmāšu punkta darbību primārās veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai. 2015. gadā Latvijā darbojās 146 šādi primārās veselības aprūpes punkti.
Šobrīd Veselības ministrija ir piedāvājusi pārskatīt jēdziena “veselības aprūpes pieejamība” saturu un nodot pašvaldībām atsevišķas veselības aprūpes funkcijas, piemēram, sniegt atbalstu ģimenes ārstu praksēm, nodrošināt veselības aprūpi mājās, nedziedināmi slimo (Hospice tipa) pacientu aprūpes gultas u.c. Šī Veselības ministrijas iniciatīva faktiski ir esošu vai jaunu pārvaldes uzdevumu nodošana pašvaldībām, un likums “Par pašvaldībām” paredz: ja pašvaldībām tiek nodotas jaunas vai deleģētas valsts pārvaldes iestāžu funkcijas, jānosaka papildu ienākumu avoti. Šādas izmaiņas ir jautājums, kas skatāms sarunās ar valdību.
Valsts apmaksāto pakalpojumu klāsts ietver tikai nedaudzus veselības veicināšanas un profilakses elementus, vietējā mērogā veselības veicināšanas pasākumi tiek finansēti no pašvaldību līdzekļiem. Latvijā izveidots Nacionālais veselīgo pašvaldību tīkls, kas šobrīd apvieno 112 no 119 pašvaldībām. Lielākā daļa pašvaldību šajā tīklā iestājušās 2016. gadā, lai varētu pretendēt uz Eiropas Sociālā fonda finansējumu pašvaldībām un īstenot mērķtiecīgas veselības veicināšanas aktivitātes. Pašvaldību izglītības iestādes iesaistās Veselību veicinošo skolu tīklā, atsevišķās pašvaldībās tiek izstrādāti plānošanas dokumenti veselības veicināšanas jomā, piesaistīti veselības veicināšanas speciālisti, tomēr nav vienotas prakses, kā tiek īstenota veselības veicināšanas politika pašvaldībās, Latvijā nav pieejama vienota statistika par pašvaldību budžeta līdzekļiem, kas tiek tērēti veselības veicināšanai. Piemēram var minēt, ka Liepājā 2015. gadā tika tērēti 7000 eiro, Rīgā – 360 553 eiro.
Pēc 2009. gada reformas, kad likvidēja otrā līmeņa pašvaldības, to īpašumā esošās ārstniecības iestādes tika nodotas vietējām pašvaldībām. Tomēr arī tad, ja ārstniecības iestādes īpašnieks ir pašvaldība (atsevišķos gadījumos pašvaldība un privātais investors), veselības aprūpes pakalpojumus iedzīvotājiem apmaksā valsts veselības nozares budžets un pacientu līdzmaksājumi.
Šobrīd spēkā esošajā regulējumā ir definēta valsts sniedzamo veselības aprūpes pakalpojumu organizācija, apjoms un finansēšanas noteikumi, kā arī detalizēti uzskaitīti tie veselības aprūpes un ar veselības aprūpi saistītie pakalpojumi, kurus valsts neapmaksā, jeb “negatīvais grozs”.
Personai no valsts budžeta līdzekļiem un paša maksājumiem (pacienta iemaksa, līdzmaksājums) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un apjomā jānodrošina:
1. Neatliekamās medicīniskās brigādes sniegtā palīdzība.
2. Ambulatorā veselības aprūpe:
2.1. primārās veselības aprūpes pakalpojumi:
2.1.1. ģimenes ārsta un viņa praksē nodarbināto ārstniecības personu sniegtā veselības aprūpe;
2.1.2. zobārsta un higiēnista sniegtā veselības aprūpe bērniem un atsevišķām iedzīvotāju kategorijām atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai;
2.1.3. veselības aprūpe mājās.
2.2. Sekundārās un terciārās ambulatorās veselības aprūpes pakalpojumi:
2.2.1. veselības aprūpe, ko sniedz vecmāte vai ārsts, kurš specializējies noteiktā specialitātē, un citas ārstniecības un ārstniecības atbalsta personas;
2.2.2. laboratoriskie un vizuālās diagnostikas izmeklējumi;
2.2.3. dienas stacionārā sniegtie veselības aprūpes pakalpojumi;
2.2.4. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana stacionāro ārstniecības iestāžu uzņemšanas nodaļās, ja persona netiek stacionēta, un steidzamās medicīniskās palīdzības punktos.
3. Stacionārā veselības aprūpe.
4. Zāles un medicīniskās ierīces, kuras valsts iepērk centralizēti.
5. Kompensējamās zāles un medicīnas ierīces saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas regulē ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtību.
Finansējums Latvijā veselības nozarei 2016. gadā bija 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), sākotnēji apstiprinātā budžeta kopsummā sastādot 770,8 miljonus eiro, no kuriem ārstniecības pakalpojumu un kompensējamo medikamentu nodrošināšanai tika novirzīti 713 miljoni eiro. Pārējo veselības nozares budžetu veidoja medicīnas izglītības, Medicīnas muzeja, starptautisko saistību nodrošināšanas, specializētās medicīnas, veselības nozares kontroles un uzraudzības, kā arī veselības nozares administrēšanas izdevumi.
Valsts nodefinētais veselības aprūpes pakalpojumu apjoms ir pārāk plašs, lai ar pieejamo finansējumu nodrošinātu savlaicīgu tajā iekļauto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un atbilstošu atalgojumu medicīnas personālam. Nepietiekamais valsts finansējums veselības aprūpes pakalpojumiem, nepietiekamā pakalpojumu pieejamība visiem iedzīvotājiem, salīdzinoši lielais pacientu maksājumu īpatsvars (36,5% no kopējiem veselības aprūpes izdevumiem 2013. gadā), ceļu un sabiedriskā transporta infrastruktūra rada papildu slogu pašvaldību budžetiem – pašvaldības maksā sociālās palīdzības pabalstus, lai daļēji segtu iedzīvotājiem ārstēšanās un medikamentu iegādes izdevumus, nodrošina transportu nokļūšanai uz un no medicīnas iestādēm u.c. Cikliskās svārstības atkarībā no finansējuma (kvotu) pieejamības un zemā darba samaksa ārstniecības personām apgrūtina to piesaisti ārstniecības iestādēm, it īpaši reģionos. Lai piesaistītu ārstus, pašvaldības, kuras ir slimnīcu īpašnieki, maksā stipendijas studiju un rezidentūras laikā, nodrošina ar dzīvokli un citām sociālajām garantijām.
SOCIĀLIE PAKALPOJUMI UN SOCIĀLĀ PALĪDZĪBA
Vadošā valsts pārvaldes iestāde Latvijā darba, sociālās aizsardzības, bērnu tiesību aizsardzības, bērnu un ģimenes tiesību, kā arī personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju un dzimumu līdztiesības jomā ir Labklājības ministrija.
Likums “Par pašvaldībām” nosaka pašvaldību autonomo funkciju – nodrošināt iedzīvotājiem sociālo palīdzību (sociālo aprūpi) (sociālā palīdzība maznodrošinātām ģimenēm un sociāli mazaizsargātām personām, veco ļaužu nodrošināšana ar vietām pansionātos, bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu nodrošināšana ar vietām mācību un audzināšanas iestādēs, bezpajumtnieku nodrošināšana ar naktsmītni u.c.). Jāatzīst, ka šī definīcija ir zaudējusi aktualitāti, salīdzinot ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteikto terminu “sociālā palīdzība”, “sociālā aprūpe” saturu, kā arī nav ietverts sociālais darbs un sociālā darba pakalpojuma nodrošināšana iedzīvotājiem.
Latvijā sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības veidus (skat. attēlu), sniegšanas principus un saņemšanas kārtību regulē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums. Šis likums nosaka arī atbildības sadalījumu iedzīvotāju nodrošināšanā ar sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību starp valsti un pašvaldībām.
Sociālā atbalsta sistēma Latvijā
Avots: Labklājības ministrija
Likums nosaka, ka sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības nodrošināšanai un pakalpojumu administrēšanai katra pašvaldība izveido pašvaldības iestādi – sociālo dienestu. Katrā pašvaldībā jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam uz katru tūkstoti iedzīvotāju. Likums nosaka izglītības prasības sociālā darba speciālistiem, attiecīgi 1. līmeņa (sociālās palīdzības organizators, sociālais aprūpētājs, sociālais rehabilitētājs) vai 2. līmeņa augstāko izglītību (sociālais darbinieks).
Likumā ir noteikti sociālā dienesta uzdevumi: veikt sociālo darbu, sniegt sociālos pakalpojumus vai organizēt to sniegšanu, novērtēt klientu vajadzības, materiālos un personiskos resursus un sociālā atbalsta sistēmu, noteikt klienta līdzdarbības pienākumus, sniegt sociālo palīdzību u.c.
Visās pašvaldības ir izveidots sociālais dienests, tomēr sociālā darba speciālistu skaits nav pietiekams – 2016. gadā tikai 55,5% sociālo dienestu bija atbilstošs speciālistu skaits, atbilstoša izglītība 2016. gadā bija 89,6% speciālistu.
Likumā ir definēti sociālā dienesta uzdevumi, tomēr LPS veiktajā aptaujā sniegtās atbildes liecina, ka praksē sociālajiem dienestiem pašvaldībās tiek deleģētas dažādas papildu funkcijas (pensionāru sveikšana apaļās jubilejās, pilsētas tualetes izvietojuma noteikšana, rūpes par dzīvniekiem, nogādājot tos patversmēs, skolēnu ceļa izdevumu administrēšana, dzīvokļu jautājumu risināšana u.c.), kas ietekmē sociālo dienestu noslodzi, veido sabiedrības izpratni par sociālā dienesta un sociālā darba uzdevumiem. Aptauja liecina, ka bieži vien sociālo darbinieku atalgojums nav konkurētspējīgs, pašvaldības neizmanto iespēju noteikt papildu sociālās garantijas un atbalstu vai piemaksu par risku. Šie un citi faktori ietekmē pašvaldību spēju sniegt kvalitatīvus sociālā darba pakalpojumus saviem iedzīvotājiem, piesaistīt kvalificētus sociālā darba speciālistus, veicina profesionālo izdegšanu un speciālistu aizplūšanu uz citām nozarēm.
Likums definē sociālo darbu kā profesionālu darbību, lai palīdzētu personām, ģimenēm, personu grupām un sabiedrībai kopumā veicināt vai atjaunot savu spēju sociāli funkcionēt, kā arī radīt šai funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus. Savukārt starptautiskā sociālā darba definīcija, kas pieņemta 2104. gadā Melburnā, definē sociālo darbu kā “profesiju un akadēmisku disciplīnu, kas veicina sociālās pārmaiņas un attīstību, sociālo saliedētību un iespēju radīšanu patstāvīgai funkcionēšanai sabiedrībā un cilvēku atbrīvi. Sociālā taisnīguma principi, cilvēktiesības, kolektīva atbildība un cieņa pret citādību ir sociālā darba centrā. Balstoties uz sociālā darba teorijām, sociālajām un humanitārajām zinātnēm un speciālām zināšanām, sociālais darbs iesaista cilvēkus un struktūras, lai risinātu dzīves problēmas un izaicinājumus un veicinātu labklājību”, akcentējot sociālo darbu kā profesiju un akadēmisku disciplīnu, teorētisko zināšanu nozīmi, cilvēku un institūciju iesaistes un sadarbības nepieciešamību.
Sociālie pakalpojumi
Sociālie pakalpojumi ietver:
sociālās aprūpes pakalpojumus personas dzīvesvietā un ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās;
sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personas dzīvesvietā un institūcijā;
profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus;
nodrošināšanu ar tehniskajiem palīglīdzekļiem.
Likums nosaka šādus galvenos sociālo pakalpojumu sniegšanas pamatprincipus:
* sociālā darba speciālists veic personas individuālo vajadzību un resursu novērtējumu;
* pakalpojumus nodrošina klienta dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai, un tikai tad, ja šāds pakalpojumu apjoms nav pietiekams, tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija institūcijā;
* institūcijas nodrošina starpprofesionālu un starpinstitucionālu sadarbību;
* bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošināma aprūpe ģimeniskā vidē (audžuģimenē, pie aizbildņa), un tikai tad, ja tas nav iespējams, aprūpe tiek nodrošināta institūcijā;
* laikā, kamēr bārenis vai bez vecāku gādības palikušais bērns atrodas institūcijā, pašvaldības sociālais dienests un bāriņtiesa sadarbībā ar institūcijas darbiniekiem veic pasākumus, lai sekmētu bērna atgriešanos ģimenē, uzturētu kontaktus starp bērnu un vecākiem vai, ja tas nav iespējams, meklētu iespēju nodrošināt bērna aprūpi citā ģimenē.
Sociālos pakalpojumus finansē no valsts un pašvaldību budžetiem.
No valsts budžeta finansē šādus sociālos pakalpojumus:
tehniskie palīglīdzekļi;
profesionālā rehabilitācija;
sociālās rehabilitācijas pakalpojumi atsevišķām grupām (vardarbībā cietušie, cilvēku tirdzniecības upuri u.c.);
asistenta pakalpojums pašvaldībā personām ar funkcionāliem traucējumiem;
ilgstoša sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija:
pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras šajās institūcijās ievietotas līdz 2003. gadam,
pilngadīgām neredzīgām personām un personām ar smagiem un ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem,
bērniem ar smagiem un ļoti smagiem garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem,
bērniem ar smagiem un ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz 18 gadiem,
bāreņiem vecumā līdz diviem gadiem,
bez vecāku gādības palikušiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem;
līdzfinansējums grupu māju, pusceļa māju un dienas aprūpes centru izveidē personām ar garīga rakstura traucējumiem.
No pašvaldību budžeta finansē šādus sociālos pakalpojumus:
pakalpojumi dzīvesvietā:
aprūpe mājās,
dienas aprūpes centrs,
patversme un nakts patversme,
grupu mājas (dzīvokļi),
specializētās darbnīcas u.c.;
ilgstoša sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija:
bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem no divu gadu vecuma,
personām ar funkcionāliem traucējumiem,
pensijas vecuma personām.
Valsts atsevišķu tās pienākumu izpildi ir deleģējusi nevalstiskajām organizācijām: redzes un dzirdes invalīdu sociālo rehabilitāciju un nodrošināšanu ar tehniskajiem palīglīdzekļiem (tiflotehniku un surdotehniku) nodrošina Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība; vardarbības rezultātā cietušo bērnu sociālo rehabilitāciju nodrošina Latvijas Bērnu fonds.
Atsevišķu pakalpojumu administrēšana deleģēta pašvaldībām: asistenta pakalpojums pašvaldībā personām ar invaliditāti, vardarbībā cietušo pilngadīgo personu un varmāku sociālā rehabilitācija u.c. Pašvaldība saņem noteiktu finansējumu administrēšanas izdevumu segšanai.
Pašvaldības sociālo pakalpojumu nodrošināšanai var veidot savas institūcijas vai pirkt pakalpojumus no citām pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un komersantiem. Praksē dominē pašvaldību pašu nodrošinātie pakalpojumi.
Nacionālā līmeņa normatīvie akti nosaka standartus un prasības visiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem neatkarīgi no to dibinātāja (pašvaldība, valsts, nevalstiskā organizācija, komersants), standartu ievērošanu plānotās pārbaudēs vai reaģējot uz sūdzībām, kontrolē Labklājības ministrija. Visiem pakalpojumu sniedzējiem atbilstoši likumā noteiktajam jābūt reģistrētiem Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā, ko uztur Labklājības ministrija. Ņemot vērā, ka līdz šim reģistram pamatā bijis informatīvs raksturs, kas nesniedz pilnu pārliecību, ka reģistrētais pakalpojuma sniedzējs atbilst izvirzītajām prasībām sociālo pakalpojumu sniedzējam ne tikai uz reģistrēšanās brīdi, bet arī visu tā darbības laiku, ir izstrādāti jauni Ministru kabineta noteikumi par kārtību, kādā sociālo pakalpojumu sniedzējs tiek reģistrēts reģistrā.
2015. gada sākumā reģistrā bija 614 sociālo pakalpojumu sniedzēji, tajā skaitā 417 pašvaldību sociālo pakalpojumu sniedzēji. Pašvaldības ir izveidojušas 117 ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas, tajā skaitā 34 institūcijas un deviņas struktūrvienības bērniem. Abu veidu ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas – gan bērniem, gan pilngadīgām personām – ir izveidotas 17 pašvaldībās. No 15 jauniešu mājām 12 institūciju dibinātāji ir pašvaldības (tajā skaitā Rīgā – trīs).
Pakalpojumu izvietojums pašvaldībās ir nevienmērīgs, tādējādi nav nodrošināta pakalpojumu pieejamība visiem iedzīvotājiem. Labklājības ministrijas 2016. gada aprīlī apkopotā informācija liecina, ka tikai 6,79% pilngadīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem un 6,9% bērnu ar funkcionāliem traucējumiem tiek nodrošināti nepieciešamie pakalpojumi.
Pakalpojumu saņēmējiem vai to apgādniekiem ir pienākums samaksāt par saņemto pakalpojumu, ja viņi nav atzīti par trūcīgiem. Tomēr praksē pakalpojumu maksa galvenokārt tiek segta no pašvaldību budžeta. Tas skaidrojams ar iedzīvotāju zemajiem ienākumiem, kā arī nesamērīgo administratīvo slogu, ja persona vai tās apgādnieki nevēlas maksāt labprātīgi (izdevumi par tiesvedību, procesa ilglaicīgums). Maksa par ilgstošu sociālo aprūpi pašvaldību izveidotās iestādēs 2016. gadā bija, sākot no 350 eiro mēnesī – šādu zemu maksu, iespējams, var skaidrot ar to, ka pašvaldība saviem iedzīvotājiem pakalpojumu daļēji dotē.
Pašvaldībām ir jāizstrādā sniegto maksas pakalpojumu cenrāži, bet ne visās pašvaldībās ir šādi aprēķini, kā arī nav pieejama aprēķinu metodika un statistika par pašvaldību sniegto sociālo pakalpojumu cenu.
2013. gadā izstrādāts plānošanas dokuments “Pamatnostādnes sociālo pakalpojumu attīstībai 2014.–2020. gadam”, kas iezīmē turpmākos sociālo pakalpojumu sistēmas – sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas, profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu – attīstības virzienus, lai uzlabotu sociālo pakalpojumu pieejamību, paaugstinātu to kvalitāti un nodrošinātu efektīvu pārvaldību. Pamatnostādnēs iekļautie pasākumi ir ambiciozi un vērsti trīs virzienos:
* deinstitucionalizācija;
* sabiedrībā balstīti, pēctecīgi un klienta individuālajām vajadzībām atbilstoši sociālie pakalpojumi;
* efektīva sociālo pakalpojumu pārvaldība.
Deinstitucionalizācijas mērķis ir izveidot “pakalpojumu sistēmu, kas sniedz personai, kurai ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt, nepieciešamo atbalstu, lai tā spētu dzīvot mājās vai ģimeniskā vidē”. Deinstitucionalizācijas ietvaros tiek plānota sociālās aprūpes institūcijās dzīvojošo klientu vajadzību izpēte un individuālajām vajadzībām atbilstošas infrastruktūras un pakalpojumu attīstība pašvaldībās, valsts sociālās aprūpes centru filiāļu slēgšana un speciālistu apmācība jaunu pakalpojumu sniegšanai, kā arī pasākumi, lai pārtrauktu jaunu klientu ievietošanu institūcijās, primāri nodrošinot ārpusģimenes aprūpi ģimeniskā vidē bērniem vecumā līdz trim gadiem, kā arī ierobežojot tādu pilngadīgu personu ievietošanu aprūpes institūcijās, kurām ir indikācijas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai, ja iespējams saņemt institūcijām alternatīvus pakalpojumus. Plānots, ka klientu vietu skaits valsts finansētajās sociālās aprūpes institūcijās tiks samazināts par 1000 un uz dzīvi sabiedrībā no šīm institūcijām dosies 700 klientu. Pakalpojumi sociālās aprūpes institūcijās jaunajiem klientiem tiks piedāvāti tikai galējas nepieciešamības gadījumā – klientiem ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem.
Plānots pašvaldībās attīstīt sabiedrībā balstītus pakalpojumus (aprūpe mājās, dienas centri, atbalsta personāls u.c.), ņemot vērā dažādu klientu grupu – personu ar garīga rakstura traucējumiem, bērnu, senioru, personu ar fiziska rakstura traucējumiem, krīzes situācijā esošu personu un citu – vajadzības, stiprinot sadarbību ar veselības aprūpes sistēmu. Ņemot vērā, ka pakalpojumu izveidei un nodrošināšanai paredzēts piesaistīt Eiropas Savienības fondu finansējumu, Labklājības ministrija izstrādājusi un 2016. gada janvārī apstiprinājusi metodiku par vienas vienības izmaksu standarta likmju aprēķinu un piemērošanu, kurā noteikts katra pakalpojuma standarts un izmaksu aprēķins. Šī metodika ir jauna un pagaidām netiek plaši piemērota praksē, jo daudzviet vēl nav uzsākta pakalpojumu sniegšana projekta ietvaros.
Tā kā līdz šim sociālo pakalpojumu tirgus Latvijā bijis vāji attīstīts, tad, īstenojot pamatnostādnēs noteikto trešo rīcības virzienu – efektīva sociālo pakalpojumu pārvaldība, – plānots ieviest principu “nauda seko klientam” (naudas summa, kas valsts sociālās aprūpes centra klientam no valsts budžeta sekos līdzi uz pašvaldību), tādējādi motivējot gan pašvaldības, gan komersantus un NVO piedāvāt klientiem nepieciešamos pakalpojumus. Klientu grupām, kas dzīvo pašvaldībās – ģimenēm, kurās ir bērni vai pilngadīgas personas ar invaliditāti, – plānots uzsākt individuālā budžeta shēmu ieviešanu. Tas nozīmē to, ka personas “virtuālajā kontā” būs paredzēts finansējums no valsts un pašvaldības budžeta, kas izlietojams šo personu atbalstam un pakalpojumu iegādei.
Kraso atšķirību sociālo pakalpojumu pieejamībā starp Latvijas pašvaldībām var skaidrot ar atšķirībām iedzīvotāju skaita un apkalpojamās teritorijas ziņā, budžeta līdzekļu un pašvaldību ekonomiskās un demogrāfiskās situācijas atšķirībām (bezdarba līmenis, pensijas vecuma cilvēku skaits utt.) un politiskajām prioritātēm, kas atspoguļotas pašvaldību plānošanas dokumentos. Jāatzīmē, ka nesenās ekonomiskās krīzes iespaidā Latvijas pašvaldības bija spiestas rūpīgi pārdomāt vai pat samazināt un apturēt finansējumu sociālo pakalpojumu attīstībai un uzturēšanai, lai nodrošinātu savu cilvēku izdzīvošanu – katastrofāli palielinājās cilvēku skaits, kuri finansiāli nespēja nodrošināt pamatvajadzības, prioritāri bija jānodrošina materiālais atbalsts. Situācijas un tās seku eskalācija ietekmēja pašvaldību finanšu ilgtspēju, arī esošo sociālo pakalpojumu uzturēšanā un jaunu izveidē.
Atbilstošus un kvalitatīvus pakalpojumus ietekmē arī faktors, ka joprojām sociālo pakalpojumu sniegšanā tirgus principi darbojas tikai fragmentāri, atsevišķās jomās, konkurence vērojama galvenokārt lielajās pilsētās, kur ir spēcīgs nevalstiskais sektors. Ņemot vērā sociālo pakalpojumu finansējuma apjoma nestabilitāti un nelielās peļņas iespējas, ir saprotama privātā sektora nevēlēšanās iesaistīties pakalpojumu sniegšanā, it sevišķi teritorijās ar zemu iedzīvotāju blīvumu. Tomēr tas rada situāciju, ka pašvaldībām pašām ir jāveido visi nepieciešamie pakalpojumi, nevis iespējams pirkt pakalpojumus, pašvaldības ir gan pasūtītāja, gan izpildītāja lomā.
Uzsāktajam deinstitucionalizācijas (DI) procesam ir būtiski riski, piemēram:
sadarbība ar veselības aprūpes sistēmu ir vāja, neraugoties uz pamatnostādnēs plānoto, veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība cilvēkiem ar psihiska rakstura traucējumiem netiks būtiski uzlabota un paplašināta, kaut gan psihiskās veselības aprūpes kvalitāte ir būtisks priekšnoteikums, lai cilvēki nenonāktu institūcijās, kā arī, atgriežoties sabiedrībā no institūcijām, novērstu veselības stāvokļa kritisku pasliktināšanos;
DI process nenoris vienmērīgi un vienlaicīgi visā valsts teritorijā – atkarīgs no plānošanas reģionu kapacitātes, iepirkumu procesa, iepirkto pakalpojumu sniedzēju kvalitātes u.c. faktoriem;
ERAF finansējums pakalpojumu izveidei ir nepietiekams, it sevišķi gadījumos, kad pilngadīgai personai, kas atgriežas sabiedrībā no institūcijas, nepieciešams nodrošināt vairākus pakalpojumus, piemēram, dienas aprūpes centra un grupu dzīvokļa pakalpojums, līdz ar to nepieciešams pašvaldību līdzfinansējums;
iedzīvotāju zemie ienākumi un iespējas samaksāt par pakalpojumiem – pakalpojumi vēl ilgstoši būs jāfinansē no publiskajiem (valsts un pašvaldību) līdzekļiem, nepieciešama valsts skaidri un ilgtermiņā definēta līdzdalība;
nepietiekams audžuģimeņu skaits, lai nodrošinātu ģimenisku aprūpi bez vecāku gādības palikušajiem bērniem u.c.
Sociālā palīdzība
Sociālā palīdzība ir viens no komponentiem Latvijas sociālās drošības sistēmā, ko veido valsts sociālā apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti un pašvaldību sociālā palīdzība (skat. attēlu).
Latvijas sociālās drošības sistēma un izlietotais finansējums, 2016. gads
Avots: Labklājības ministrijas veikts apkopojums ;
Pensijām un pabalstiem, kas tiek izmaksāti no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta, 2016. gadā kopumā izlietoti 2 290 789 394 eiro. Valsts sociālajiem pabalstiem, kuri tiek piešķirti, neizvērtējot personas ienākumus, 2016. gadā izlietoti 239 775 eiro. Savukārt pašvaldības sociālajiem pabalstiem 2016. gadā izlietoja 50 miljonus eiro.
Sociālā palīdzība – naudas vai mantiskais pabalsts, kura piešķiršana balstās uz materiālo resursu novērtēšanu personām (ģimenēm), kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai.
Sociālās palīdzības piešķiršanas jautājumi ir pašvaldību kompetencē un pilnībā tiek finansēti no pašvaldības budžeta. Likums paredz valsts atbalstu pašvaldībām obligāti noteikto – garantētā minimālā ienākuma līmeņa pabalsta un dzīvokļa pabalsta – izmaksas nodrošināšanai, tomēr valsts līdzfinansējums 50% apmērā GMI pabalstam un 20% apmērā dzīvokļa pabalstam tika nodrošināts tikai krīzes gados (līdz 2012. gadam).
Pašvaldībai, kuras teritorijā persona deklarējusi savu dzīvesvietu, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību.
Likums nosaka šādus sociālās palīdzības sniegšanas pamatprincipus:
klienta materiālo resursu (ienākumu un īpašumu) izvērtējums;
pamatvajadzību (pārtika, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība) nodrošināšana;
darbspējīgo personu līdzdarbība savas situācijas uzlabošanā.
Lai saņemtu sociālo palīdzību, personai jāvēršas savas pašvaldības sociālajā dienestā. Nacionālā līmeņa normatīvajos aktos ir noteikti kritēriji un kārtība, kādā atsevišķi dzīvojoša persona vai mājsaimniecība var saņemt sociālo palīdzību, klienta tiesības un pienākumi, kā arī pašvaldības sociālā dienesta tiesības un pienākumi.
Atbilstoši likumā noteiktajam pašvaldība no sava budžeta izmaksā šādus sociālās palīdzības pabalstus:
* pabalstu garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa nodrošināšanai aprēķina un piešķir par trūcīgām (mēneša ienākumi mazāki par 128,06 eiro personai ģimenē) atzītām ģimenēm (personām) par periodu, uz kuru noteikta atbilstība trūcīgas ģimenes (personas) statusam. GMI pabalstu aprēķina kā starpību starp Ministru kabineta (no 2014. gada 1. janvāra 49,80 eiro) vai pašvaldības noteikto (no 49,80 eiro līdz 128,06 eiro) GMI līmeni katram ģimenes loceklim un trūcīgas ģimenes (personas) kopējiem ienākumiem;
* dzīvokļa pabalstu pašvaldība piešķir par trūcīgām un/vai maznodrošinātām atzītām ģimenēm (personām). Tā apmēru, izmaksas kārtību un personas, kuras ir tiesīgas saņemt šo pabalstu, reglamentē pašvaldības saistošajos noteikumos.
Kā izņēmums no sociālās palīdzības pamatprincipu viedokļa likumā ir noteikts vienreizējs pabalsts krīzes situācijā, ko pašvaldība var piešķirt, neizvērtējot ienākumus.
Tāpat likumā noteikts: ja ir apmierināts pamatots pašvaldības iedzīvotāju pieprasījums pēc GMI pabalsta un dzīvokļa pabalsta, pašvaldība, izvērtējot ģimenes (personas) ienākumus, ir tiesīga no pašvaldības pamatbudžeta izmaksāt arī citus pabalstus ģimenes (personas) pamatvajadzību (ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība) nodrošināšanai. Pabalstu veidus, apmēru un nosacījumus, tajā skaitā ienākumu līmeņus to saņemšanai, nosaka pašvaldība saistošajos noteikumos, piemēram, brīvpusdienas skolās un pirmsskolas izglītības iestādēs, pabalsts veselības aprūpes izdevumu segšanai u.c.
2014. gadā izstrādāta un valdībā apstiprināta koncepcija “Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu”, kuras mērķis ir noteikt metodoloģiski pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai atbilstošu minimālā ienākuma līmeni, kas kalpotu par atskaites punktu sociālās drošības sistēmas jomu (valsts sociālie pabalsti, sociālā apdrošināšana, sociālā palīdzība) ietvaros noteikto atbalsta pasākumu pilnveidošanai.
Koncepcijas ieviešana nodrošinātu, ka visi iedzīvotāji neatkarīgi no dzīvesvietas pašvaldības saņemtu vienādu minimālā ienākuma līmeņa pabalstu, šobrīd to var diferencēt. Tomēr skaidrs, ka koncepcijas ieviešanai ir nozīmīga ietekme uz valsts un pašvaldību budžetiem. Gadījumā, ja valsts atkāptos no izdevumu palielināšanas savā pusē un nepalielinātu minimālo pensiju, bezdarbnieka pabalstu u.c., būtiski palielinātos ietekme uz pašvaldību budžetu. Tādēļ koncepcijas izstrādes un saskaņošanas procesā pašvaldības aicinājušas vērtēt un ieviest visus pasākumus kompleksi, tādējādi līdzsvarojot finansiālo ietekmi uz valsts un pašvaldību budžetu, ņemot vērā, ka gandrīz divas reizes plānots palielināt minimāli nodrošināmo pabalstu. Pašvaldību ieskatā valstij būtu jāpiedalās obligāti nodrošināmo pabalstu (minimālā ienākuma līmeņa un dzīvokļa pabalsta) līdzfinansēšanā 50 procentu apmērā.
____
1 Likums “Par pašvaldībām”. 19.05.1994. – http://likumi.lv/doc.php?id=57255
2 Veselības aprūpes pamatrādītāji gada beigās. – http://www.csb.gov.lv/statistikas–temas/veselibas–aprupe–un–sports–galvenie–raditaji–30287.html
3 Konceptuālais ziņojums “Par veselības aprūpes sistēmas reformu”, 2017. g. aprīlis
4 Prezentācija “Veselības veicināšana”, seminārs “Veselības veicināšana – pašvaldību iespējas un izaicinājumi”, 08.07.2016. – http://www.lps.lv/lv/zinas/lps/3191–seminars–veselibas–veicinasana–pasvaldibu–iespejas–un–izaicinajumi
5 Prezentācija “Labklājības departamenta aktivitātes veselības veicināšanai”, videokonference par pieredzi un labo praksi veselības veicināšanas jomā, 12.05.2016. – http://www.lps.lv/lv/seminari–un–video/videoarhivs/3147–videokonference–par–pieredzi–un–labo–praksi–veselibas–veicinasanas–joma
6 Ministru kabineta noteikumi Nr. 1529 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”, 17.12.2013.
7 Konceptuālais ziņojums “Par Latvijas veselības aprūpes sistēmas finansēšanas modeļa maiņu”, projekts, 09.06.2016., 33.–42. lpp.
8 Konceptuālais ziņojums “Par Latvijas veselības aprūpes sistēmas finansēšanas modeļa maiņu”, projekts, 09.06.2016., 42. lpp.
9 Valsts apmaksāto pakalpojumu klāsta un pakalpojumu nodrošināšanas modeļa pārskats. Pasaules Bankas konsultācijas: Atbalsts veselības sistēmas attīstībai prioritāro saslimšanu jomā Latvijā, 2016., 24. lpp.
10 Likums “Par pašvaldībām”. 19.05.1994. – http://likumi.lv/doc.php?id=57255
11 Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, 30.10.2002. – http://likumi.lv/doc.php?id=68488
12 Nozares statistikas dati – galvenie rādītāji. – http://www.lm.gov.lv/text/2156
13 Aptaujas “Sociālo dienestu kapacitāte un starpinstitucionālā sadarbība” rezultāti. – http://www.lps.lv/lv/zinas/lps/3562–7–lps–novadu–diena–diskute–par–socialo–dienestu–kapacitati–un–starpinstitucionalo–sadarbibu
14 Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, 30.10.2002. – http://likumi.lv/doc.php?id=68488
15 Vilka L. Vairāk sociālo darbu sociālā darbinieka profesijā. – http://www.lm.gov.lv/upload/lm_istenotie_projekti/2/nr1_zinasasanu_parnese_sept_2015.pdf
16 Ministru kabineta noteikumi Nr. 338 “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem”. 13.06.2017.
17 SIA “Grupa 93” un SIA “Karšu izdevniecība Jāņa sēta. Izvērtējums “Publisko individuālo pakalpojumu klāsta izvērtējums atbilstoši apdzīvojumam” (VARAM 2014/14). – http://www.varam.gov.lv/lat/aktual/preses_relizes/?doc=19982
18 No 21 848 personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām ir VDEĀVK piešķirta invaliditāte, VDEĀVK dati
19 No 8260 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kuriem ir VDEĀVK piešķirta invaliditāte, VDEĀVK dati
20 http://likumi.lv/doc.php?id=262647
21 Rīcības plāns deinstitucionalizācijas īstenošanai 2015.–2020. gadam
22 http://www.lm.gov.lv/upload/aktualitates/5/9221_uc_lm_06012016.pdf
23 http://www.lm.gov.lv/text/3678
24 http://www.fm.gov.lv/lv/sadalas/pasvaldibu_finansu_uzraudziba/pasvaldibu_finansu_raditaju_analize/52204–2016–gads
25 Vecuma pensijas, invaliditātes pensijas, apgādnieka zaudējuma pensijas, slimības pabalsts, apbedīšanas pabalsts, darbā nodarītā kaitējuma atlīdzība, bezdarbnieka pabalsts, maternitātes pabalsts, paternitātes pabalsts, vecāku pabalsts, atlīdzība par darbspēju zaudējumu; atlīdzība par apgādnieka zaudējumu, pārējie pabalsti, tajā skaitā: pabalsts pensijas saņēmēja nāves gadījumā pārdzīvojušam laulātajam, Augstākās Padomes deputātu pensijas, pensijas saskaņā ar speciāliem lēmumiem, izdienas pensijas, kaitējuma atlīdzība Černobiļas AES avārijas rezultātā cietušajām personām. – Koncepcija “Par minimālā ienākumu līmeņa noteikšanu”. – 22. lpp.
26 Bērna kopšanas pabalsts (t.sk. bērna invalīda kopšanas pabalsts), ģimenes valsts pabalsts, piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu, bērna piedzimšanas pabalsts, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, pabalsts un atlīdzība aizbildnim un audžuģimenei (tajā skaitā: pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu, atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu, atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu), pabalsts invalīdam, kuram nepieciešama īpaša kopšana, pārējie pabalsti un kompensācijas, t.sk.: valsts sociālais pabalsts Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem un mirušo Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieku ģimenēm, pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir pārvietošanās grūtības, valsts speciālais pabalsts Latvijas neatkarības atgūšanas procesā bojāgājušo personu bērniem, pabalsts ar celiakiju slimiem bērniem, apbedīšanas pabalsts, atlīdzība par adopciju, atlīdzība par adoptējamā bērna aprūpi. – Koncepcija “Par minimālā ienākumu līmeņa noteikšanu”. – 22. lpp.
27 Sociālās palīdzības pabalsti, kas izmaksāti, pamatojoties uz personas ienākumu izvērtējumu: pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai, dzīvokļa pabalsts, pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktie citi sociālās palīdzības pabalsti ģimenes (personas) pamatvajadzību nodrošināšanai (ēdienam, apģērbam, veselības aprūpei, obligātajai izglītībai). Vienreizējs pabalsts ārkārtas situācijā un pārējie pašvaldību izmaksātie pabalsti, kas izmaksāti bez ienākumu izvērtējuma: pabalsts bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās (vienreizējs pabalsts patstāvīgas dzīves uzsākšanai, vienreizējs pabalsts sadzīves priekšmetu un mīkstā inventāra iegādei, dzīvojamās telpas ikmēneša īres izdevumu segšanai, ikmēneša izdevumu segšana, ja persona turpina mācības, psihosociāls un materiāls atbalsts pilngadību sasniegušā bērna integrēšanai sabiedrībā, pabalsts audžuģimenei, ikmēneša pabalsts bērna uzturam), citi atbalsta pasākumi un kompensācijas iedzīvotājiem. – Koncepcija “Par minimālā ienākumu līmeņa noteikšanu”. – 22. lpp.
28 Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, 30.10.2002. – http://likumi.lv/doc.php?id=68488
29 Koncepcija “Par minimālā ienākumu līmeņa noteikšanu”. – http://likumi.lv/doc.php?id=269886
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017