Rīga 4°C, mākoņains, bez nokrišņiem, ZR vējš 5m/s
Piektdiena, 2024. gada 19. aprīlis 15:24
Vārda dienas: Fanija, Vēsma
Pēc vēlēšanām "Latvijas Avīzes" redakcijā viesojās Valsts prezidents ANDRIS BĒRZIŅŠ, kurš sniedza savu vērtējumu par jauno 12. Saeimu un dalījās pārdomās, kā veikt valdības sastādīšanu. Ar prezidentu sarunājās Voldemārs Krustiņš, Guntars Kļavinskis, Māris Antonevičs un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Tātad jaunnedēļ partiju pārstāvji pēc kārtas ierodas pie jums. Ko Valsts prezidents jaunu grib uzzināt no politiķiem? Viņi taču 4000 un arī vairāk zīmēs devuši tautai solījumus – vai pēc vēlēšanām tajos kas mainījies?
A. Bērziņš: – Tagad solījumi ir praktiski jāsalāgo ar reālo dzīvi. Šonedēļ politiķi lai izrunājas paši savā starpā, ar ko un kā kopā gribētu solīto izpildīt. Pirms vēlēšanām izskanēja vārdi, bet ar tiem lielu nākotni neuzbūvēsi. Jāseko darbiem.
– Jūs neticat viņu vārdiem? Pirmsvēlēšanu solījumiem diskusijās?
– Nē, es tikai saku, ka uz tādas bāzes nevaru izdarīt secinājumus. Jāredz konkrētus partiju priekšlikumus. Kaut vai par virzītajiem premjeru kandidātiem. Tie, kas tika nosaukti pirms vēlēšanām, bija lokomotīves, bet ne visi – reāli uz premjera amatu pretendējoši cilvēki. Un te vēl kāds nemitīgi piesauc Eiropas praksi, kad partijas vadītājs pats ir premjera amata kandidāts un pats piedalās vēlēšanās. Bet Latvijā tā galīgi nenotika!
– Vai jums ir pierādījumi un pārliecība, ka Straujumas kundzes valdība būtu tā, kas atjaunotu uzticību varai, valdībai, par kuras zudumu tik daudz ir runāts? Šim tematam vajadzēja būt galvenajam, par ko runāt jau priekšvēlēšanās, taču darāmo izvairījās apspriest. Bet tika taču signalizēts, ka tauta neapmierināta, uzticība varai sarūk!
– Man ir cieša pārliecība, ka Straujumas kundze visu, ko dara, dara no sirds un godīgi. Un ja nākamā koalīcija izvēlēsies viņu par valdības vadītāju, man iebildumu nebūs. To es droši saku.
– To var teikt. Tomēr gribētos jūs iepazīstināt ar politologa no Austrālijas profesora Ulda Ozoliņa teikto. Latvijai valdībā vajagot valsts būvētājus. Valdis Dombrovskis gan esot bijis perfekts tehnokrāts, kurš atradies pareizajā vietā, pareizajā laikā, taču viņam nav bijušas aktuālas kultūras, tautisko jūtu un nacionālas lietas. Ozoliņš saka: "Ļoti cienu Sandru Kalnieti un Robertu Zīli, bet domāju, ka viņiem būt Briselē ir ļoti ērti pašiem, bet ne Latvijas interesēm." Un arī Laimdotu Straujumu politologs Ozoliņš vēlējies redzēt "spēcīgāku" kā politisku personu.
– Katram ir viedoklis no sava skatpunkta un paša pieredzes. Negribu piekrist, un man tāda sajūta neradās, ka Dombrovskis bija "tehnisks" vadītājs, neveltot uzmanību pārējām sfērām. Viņš centās rast risinājumus daudzviet, un, ja nebūtu Dombrovska, nebūtu Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta ar attiecīgajiem finanšu ieguldījumiem. Arī sportam Dombrovskis pievērsa sevišķu vērību. Savukārt Straujumas kundzes premjerēšanas laiks ir bijis īss un vienlaikus sarežģīts. Viņai burtiski uzgāzās virsū darbu gūzma, un nebija ko cerēt, ka varēs radīt vīzijas, bet gan bija jānodarbojas ar praktiskām lietām. Laimdota ir stiprs cilvēks, ne katrs izturētu šo pleciem uzgūlušos smagumu. Redzēju, kā viņa jutās pašā sākumā. Tāpēc nevērtēsim kritiski Straujumas kundzi pēc tik īsa perioda amatā. Viņa jūtami iet uz augšu, pildot premjeres pienākumus.
– Ir jau teikts, ka viņa ir jūsu draudzene.
– Katrs var vērtēt citādi, bet es viņai ticu, un Laimdota ir godīgi šo laiku nostrādājusi.
– Nekas jau nav iebilstams pret viņas pārapstiprināšanu...
– ... bet tā ir koalīcijas izvēle. Un vēl ir liels jautājums, vai Straujuma pati piekritīs turpināt veikt pienākumus. Pirmajā reizē tā izvēle bija vienkāršāka, bet tagad viņa labi saprot, ko šis amats nozīme.
– Jūs esat sacījis, ka priekšā stādītie premjera kandidāti nemaz neesot tie īstie. Esot "neredzamie", otrā rindā stāvošie, kas varot parādīties.
– Katrai partijai sava taktika. Tiešām apskaužami ir igauņi, kuri prata izlolot to jauno cilvēku, kurš kļuva par valdības galvu Ansipa vietā. Latvijas partijās tāds mērķtiecīgs darbiņš diemžēl nenotiek, kad cilvēkus gatavo pakāpi pēc pakāpes politiskai karjerai.
– Mums taču arī ir Hārvarda universitāti beigušie – nav nemaz tik šķidri.
– Laba izglītība un gudrs cilvēks – tas ne vienmēr līdz sasniegt rezultātus politikā. Praktiskais darbs, profesionālā izaugsme – tas ir vienīgais, pēc kā novērtēt politiķus, kurus liekam ministra un jo sevišķi premjerministra postenī.
– Tad jau nekas cits jums neatliek, ka aicināt amatā premjera kandidātu Lembergu, kurš taču ir pieredzējušākais vīrs.
– Kurš viņu spēs pārliecināt nākt to darīt? Es jau teicu par Latvijas paradoksu, kad izliek it kā premjera kandidātus, kas faktiski ir tikai partiju vilcēji – lokomotīves. Tas nav nelikumīgi, bet šādiem kandidātiem nav ne mazākās domas ieņemt premjera amatu. Tāda ir reālā situācija.
– Tādā gadījumā – vai ir kādi "neredzamie" kandidāti, kuri nav piedalījušies premjeru debatēs? Viņi ir pieņemami apspriešanai, ja sēd, piemēram, Briseles kabinetos?
– Nu tā ir reāla starpība, kādu atalgojumu var nopelnīt Briselē vai privātā biznesā un kādu algu saņem Latvijas valdības vadītājs. Tā automātiski izslēdz cilvēkus, kurus nevar dabūt uz šo amatu, jo viņi citur pelna ievērojami vairāk.
– Ja tie būtu cilvēki, kas Latviju dibināja 1918. gadā, viņi neskaitītu, cik naudas saņems, par Latviju strādājot. Cik tad Kārlim Ulmanim togad maksāja...
– Citi laiki bija. Es tomēr teiktu, ka daudzi mūsu cilvēki Briselē Latvijas labā daudz ko arī iespējuši padarīt. Un tādā līmenī, ka ir pelnījuši labu algu.
– Nu jā, bet kur paliek ziedošanās šai valstij?
– Ziedošanās ir arī veidot labu ģimeni, audzināt bērnus par kārtīgiem cilvēkiem. Jūs aizsākat sarežģītu jautājumu – kā lai mēs dabūjam atpakaļ mūsu cilvēkus, kam ir Briseles skola un pieredze, iegūtas augstas kvalifikācijas? Sevišķi to attiecinu uz ministru amatiem, kam grūti atrast augsti izglītotus, ar dzīves un darba pieredzi apveltītus ļaudis. Es zinu valsts mēroga uzņēmumu vadītājus, kurus neviena partija neatteiktos iekļaut savās rindās un celt augstos amatos, taču ir problēma, ka šādi vīri neiet politikā. Es ceru, ka tiktāl nenonāks, ka meklēs ministrus, izsludinot konkursus, un partijas tomēr atradīs savās rindās piemērotus amatvīrus.
– Vai tiešām Latvijai pāri par 20 gadiem pēc neatkarības atgūšanas 13 ministri jāmeklē gandrīz vai kā ar sveci gaišā dienas laikā!
– Diemžēl bizness ir aizgājis nesalīdzināmi tālāk kā valsts pārvalde, un tā distance arvien palielinās. Bizness atlasījis spējīgākos, un tāda situācija ir ne tikai pie mums.
E. Līcītis: – Partijām taču vajag sakopot spēkus, cilvēkus. Igaunijas lielākajā partijā esot desmit tūkstoši biedru.
– Pat vairāk, gandrīz piecpadsmit tūkstoši biedru. Mums pa visām partijām kopā ir nepilni divdesmit divi tūkstoši biedru. Jā, igauņi ir tā mērķtiecīgi nostiprinājušies, audzinājuši jaunus kadrus.
– Kāpēc mūsējās partijas neaudzina?
– Mazskaitlīgā partijā konkurence ir neliela. Izveidojas "virsotne", bet apakšā nav stipra pamata. Tā tas veidojies, un es nevaru izcelt nevienu Latvijas partiju, kurai būtu kaut mazliet labāka situācija. Būtu normāli, ka partijas vadītājs ir gatavs ieņemt atslēgas pozīcijas valdībā un būtu piemērots ministru komplekts. Taču te atkal ir problēma – ja tu centies kaut ko reāli mainīt, uzņemties līderību, tad gandrīz droši, ka tevi nepārvēlēs. Izsvītros.
V. Krustiņš: – Jūs esat ieminējies par uzlabojumiem valsts pārvaldē. Ka tur esot butaforiskas iestādes, mākslīgas, sadomātas funkcijas, kas jānovāc. Premjeru kandidāti neviens diskusijās nevēra muti vaļā par pārvaldes pārkārtošanu! Pūces kungs, jauns cilvēks, uz pārmaiņām tendēts, mums intervijā daudz stāstīja, ka kabineta sēdēs guļ, viens ierēdnis kaut ko runā, un viņā reizēm klausās tikai premjers. Visi visam nemaz nevarot izsekot, jo darba kārtībā iekļauti nez cik punktu un valstiskus jautājumus nav laika izskatīt.
– Diemžēl caur Ministru kabinetu iziet gandrīz viss, ko ierēdņi saraksta. Te bija tas slavenākais piemērs par kurmju slaktēšanu un vēl citi līdzīgi valdības sēdes darba kārtībā. Šādām lietām būtu jānoslēdzas ministru līmenī, bet tā tas nav deleģēts, visu "šķūrē" uz Ministru kabinetu, kur divās stundās jāizlemj pat 400 jautājumu. Tādai pieejai nav jēgas, kurš tam spēj sekot līdzi. Satversmē ierakstīts, ka valdība sastāv no premjera un viņa uzaicinātiem ministriem, bet vai praksē tā notiek? Tāpēc es piedāvāju izmaiņas, kas paaugstinātu Ministru prezidenta ietekmi un reizē arī atbildību, kas viņam liktu stingrāk prasīt arī no paša izraudzītajiem valdības locekļiem. Tad amatos nokļūtu cilvēki, kuri vismaz saprot, kas nozarē notiek,, un neparaksta visu, ko viņam aparāts noliek priekšā.
– Kas traucē konkrētiem ministriem palielināt tiesības un atbildību?
– Jāizdara attiecīgas izmaiņas likumdošanā, bet gudrās galvas ne visai grib tās lietas kustināt.
E. Līcītis: – Esat izteicies, ka pieskatīsiet ministru izvēles procesu, diezgan augstu novērtējāt kultūras ministri, brīdinājāt, ka, vadot Eiropas prezidentūru, amatos jāliek profesionāļi.
– Jā, man liekas, ka kultūras ministrei ir labs nākotnes potenciāls, un es vērtēšu visus partiju ieteiktos kandidātus. Lai nominētu premjeru, man tomēr jāredz, ko viņš aicina savā valdībā. No tā būs sapratne, ko valdības vadītājs gribēs izdarīt. Man ir pārliecība, ka, novienojoties par premjeru un koalīcijas sastāvu, tālāk šoreiz būs vienkāršāk. Ir pietiekami daudz cilvēku, kas konkrētos posteņos sevi jau diezgan labi parādījuši.
V. Krustiņš: – Derīgi būtu atstāt visus esošos ministrus?
– Nē, būs arī objektīvas pārmaiņas.
M. Antonevičs: – Tad taču laikus jārunā ar SAB vadītāju, lai atkal nesanāk ka iepriekšējā valdībā. Vienam ministram nedod pielaidi, otrajam.
– Tas tiks izdarīts, bet arī šeit vajadzētu pieņemt skaidru regulējumu. Šīs pielaides nav iedotas uz mūžu. SAB to var koriģēt, vērtēt esošo situāciju, lietot mērauklas.
V. Krustiņš: – Esat materiāli neatkarīgs cilvēks. Jums nevajag no Saeimas ne dzīvokli, ne auto, to mēs zinām.
– Tā tas ir, nevajag.
– Bet ikvienam ir pagātne. Draugi, labi paziņas, simpātiski un mazāk paciešami cilvēki. Vai šādi apstākļi nevar jūs ietekmēt amatpersonu izvēlē?
– Mani dzīve ir pietiekami izskolojusi, lai es tādā veidā neietekmētos un nerīkotos. Man ir skaidri principi, kā ir ar tiem, ar kuriem kopā strādāju. Es nepiedodu pat vienu zaudētas uzticības reizi...
– ... esat arī pret mazu nodevību?
– Kas ir maza, kas liela – ja uzticības robeža pārkāpta, tad pārkāpta. Viss.
– Piebalga kungs ir no Valmieras...
– Tad jau norādiet uz Saeimā iekļuvušiem valmieriešiem Boķi un Kučinski arī! Man tāda "radu būšana", novadnieku izcelšana nestrādā.
M. Antonevičs: – Kā jūs varētu novērtēt iekšlietu ministra Kozlovska darbu?
– Ziniet, man ir vērtējums par katru bijušo ministru, bet tas lai paliek pie manis. Tas man dos iespēju labāk novērtēt partiju izvēli nākamajiem valdības posteņiem.
V. Krustiņš: – Bet jūs kritiski izteicāties par mūsu drošības dienestiem. Tie esot reorganizējami, uzlabojami...
– Neatteikšos no saviem vārdiem, ka šobrīd drošības iestāžu loma ir tik būtiska kā nekad iepriekš. Agrāk bija strikti novilkta, kontrolēta valsts robeža. Redzēja, ko ielaiž, kas izbrauc. Bija iedzīvotāju saraksts. Tagad situācija ir krasi mainījusies. Uzliesmojušos konfliktos Sīrijā kādā no karotāju pusēm ir daudzi ES valstu pilsoņi, kas brīvi var pārvietoties arī Šengenas zonā, un ne vienmēr ar labākajiem nodomiem. Tā ir liela bīstamība, un arī NATO samitā Velsā viens no jautājumiem bija, kā nodrošināt precīzāku sadarbību starp drošības un izlūkošanas iestādēm.
E. Līcītis: – Kas tieši darāms mūsu drošības iestādēs, lai uzlabotu darbu?
– Nesaukšu konkrētus pasākumus, bet skaidrs, ka apstākļos, kad drošība kļūst par stūrakmeni, dienestu kapacitāte jāpalielina.
V. Krustiņš: – Mums Latvijā nav Iekšlietu ministrijas. Būtu laiks tādu dibināt. Darbojas Policijas ministrija. Ļoti labi, ka rūpējas par policistu algām un aprīkojumu, bet vajag Iekšlietu ministriju, jo cilvēkiem apnicis lasīt un avīžniekiem rakstīt, ka valsts drošības lietas atduras pret klusēšanu un iecietību. Ko vainot policiju – ja politiķi nevēlas, lai dara, tad policija neskries. Kad ždanokieši parakstīja līgumus ar neatzītās Krimas republikas vadoņiem pilnīgi pretēji mūsu ārpolitikas līnijai, kad taču atbalstām Ukrainu, ārlietu ministrs ieteica nelikties ne zinis. Ja tā saka ietekmes un svara cilvēks valdībā, tad jau Drošības policijai nav nekas jādara. Un viņš ir vienā partijā ar iekšlietu ministru. To arī sākumā negribēja redzēt, ka vāca "ziedojumus".
– Par to mums ir pilnīgi vienādas domas, bet jautājums atkal ir sarežģīts. Mums ir tik daudzas neatkarības latiņas, ka zem tā lozunga dažas iestādes dara, ko grib un kā grib.
– Iekšlietu ministrs taču ir augstāks par Drošības policijas ģenerāli Reiniku.
– Nu jā, Drošības policija ir IeM struktūrvienība.
– Un debatēs viscaur kandidāti runāja par drošību, bet ne ar vārdu konkrēti neminēja, kā iekšējā drošība būtu uzlabojama.
– Es teicu, ka šai ziņā jums piekrītu. Iekšējā drošība ir ļoti aktualizējusies, un mēs neesam vajadzīgajā līmenī. Bet situācija ārpusē arī ir sarežģījusies vairāk nekā agrāk. Tāpēc iestādēm nāksies dot daudz vairāk naudas, modernizēt tehnisko aprīkojumu.
– Vai jums kā prezidentam ir pārliecība, ka mums apkārt staigā vilki, gaudodami un grasīdamies nupat klupt te iekšā?
– Nav man tādas informācijas.
– Nav?
– Nav.
– Labi, bet tas nenozīmē, ka varam atstāt novārtā valsts drošības lietas vai aizsardzības spēju stiprināšanu. Mums taču vajag reāli kaujas spējīgas vienības, es domāju zemessargus ar šauteni un moderniem ieročiem rokā, nevis parādēs staigātājus.
– Jā, taču zemessardzei, manuprāt, ir lielāka nozīme kā stabilizējošam iekšējam spēkam, kas atbild par zināmu teritoriju, aizsargā novadu. Pēdējā laikā it sevišķi jaunsardze attīstās. Krāslavā, Alūksnē, Smiltenē – it visur esmu sastapis jaunsargu vienības, un visur ir arī gados jauni zemessargi, ģimnāziju absolventi vai studenti. Viņiem ir ļoti nopietna apmācību programma, tāpēc sagatavotība – labā līmenī. Sevišķi pierobežā ir svarīgi, ka veidojas šī jaunā ZS paaudze, pieaug viņu organizētība, bruņojums.
– Nesen Straumes kungs no Šlesera kga partijas atgādināja vēsturi – ka 1991. gada 3. martā pret Latvijas neatkarību balsojuši 400 000 iedzīvotāju. "Tādu cilvēku, kuri arī šodien nav Latvijas patrioti, ir gana daudz," apgalvo Jānis Straume, brīdinādams, ka šā gada oktobrī šādi cilvēki var nokļūt arī Latvijas parlamentā.
– Es nedomāju, ka tagad šī "nepatriotu" bāze ir tik liela kā pirms 25 gadiem. Ja runa ir par lojalitāti – manuprāt, nelojālais slānis ir ļoti plāns. Braucot uz dažādām vietām, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, man nerodas sajūta, ka ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju ir pret mūsu neatkarību, valstiskumu.
– Brīnišķīgi! Tāpat patiešām jāpriecājas, ka vismaz Ždanokas piekritēji nav iekļuvuši Saeimā.
– Jā, tas ir rādītājs. Es nesaku, ka Latvijā nemaz nav valstij nelojālu cilvēku, taču šis slānis ir plāns. Te nu gan varam atzīmēt drošības dienestu nopelnu, jo gadu gaitā pār viņiem ir paturēta kontrole.
– Paliek vēl viena pietiekami liela opozīcijas daļa – "Saskaņa". Un politiķus nepārtraukti eksaminē: iesiet kopā ar "Saskaņu"? Pieņemsiet "Saskaņu" savā valdībā"? Kā jūs, prezident, domājat – kas jādara?
– Politiķiem vajadzētu tiekties meklēt sadarbības ceļus. Ja tos neatrod, pieaug politiskās spriedzes bīstamība. Būtībā jāšķiro – tie, kas grib būt kopā, un tie, kas vēlas jebkādā veidā pretdarboties.
– Un ko jūs ieteiksiet "Saskaņas" runasvīriem, kuri pie jums pirmdien ieradīsies? Viņi jau neslēpj savus nodomus, ka arī gribētu iesaistīties valdības veidošanā. Turkāt viņiem visvairāk deputātu.
– Domāju, ka "Saskaņas" politiķi jau kontaktējas ar pārējiem ievēlētajiem spēkiem. Tas ir viņu pašu ziņā, kā šīs attiecības tiek kārtotas. Savā prezidenta darbībā esmu mēģinājis rast sapratni arī starp ļoti dažādi domājošām sabiedrības grupām, piemēram, 8. maijā aicinot uz Brāļu kapiem karotājus, lai kuros ierakumos tie bijuši.
M. Antonevičs: – "Saskaņa" runā, ka atbilstoši starptautiskai praksei viņiem kā vēlēšanās uzvarējušai partijai esot priekšroka premjera nominācijai.
– Mana atbilde ir vienkārša. Partijām dots laiks apspriesties, izrunāt lietas, meklēt kopīgos ceļus. Es viņu vietā to nedarīšu. Ja partija grib virzīt savu kandidātu uz premjera amata nomināciju, vajadzīgi divi noteikumi. Pirmais – lai būtu šis premjera kandidāts. Otrais, lai tie, kas grib vadību uzņemties, parāda, ka viņiem ir vismaz 51 balss vairākums Saeimā. Ja to nevar pierādīt, es viņiem nevaru šo vairākumu atrast.
E. Līcītis: – Liela priekšvēlēšanu tēma bija, ka vairāk jādomā par reģionu interešu aizstāvību. Vadošās partijas iekļāva savās rindās spēcīgus vietējos cilvēkus, kuri guva vēlētāju atbalstu, un tāpat Saeimā iekļuvusi Reģionu apvienība ar lauku pārstāvjiem. Vai, akcentējot reģionu aizstāvību, koalīciju nevajadzētu pārformēt, iesaistot ievēlētos reģionu ļaudis?
– Meklējot valdības stabilitāti, koalīcijas noturību, politiķi paši sev vien spēj palīdzēt. Uzlūkojot no "Vienotības" ievēlētos, man šķiet, ka viņi ir savā ziņā pat "reģionālāki" par pārējām partijām. Saeimā ir Preiļu, Valmieras, Tukuma mēri, stipri cilvēki. Zemnieku sarakstā ievēlēts Smiltenes mērs, un tādā ziņā reģionālais komponents Saeimā ienācis ļoti labi un samērā plaši. Tāpēc jaunā parlamenta sastāvs būs krietni pieredzējušāks par iepriekšējo, un no profesionāļiem pašvaldību darbā tagad var izveidot veselu Saeimas komisiju. Turpretī Reģionu apvienībā ievēlēti gan zināmi cilvēki, gan mazāk zināmas personas. Jāanalizē, ko viņi spētu, kā papildinātu ar savu pienesumu 12. Saeimu. Nenoliedzami, tas arī būtu viens no šo vēlēšanu ieguvumiem, ja centrāla vara būtu tāda, kas nekonfliktē ar reģioniem, strādā kopā ar pašvaldībām.
V. Krustiņš: – Par ko pārvērtīsies "Vienotība", ja tik daudz jaunpienācēju? Uz karjeras vilinājumu pamata...
– Tas ir "Vienotības" pašas rokās. Ievēlēto sarakstu neviens cits neizveidoja kā vien šīs partijas vēlētāji.
M. Antonevičs: – Partijām jautāja, kā tās rīkosies uz nākamajām prezidenta vēlēšanām? Partijas "atsita" jautājumus, jo prezidents Bērziņš neesot devis zīmi, vai gribētu atkārtoti kandidēt. Vai partijas pirmdien sagaidīs jūsu atbildi?
– Mana atbilde būs, kāds ir partiju viedoklis? Kā politiķi raugās uz nākamajām Valsts prezidenta vēlēšanām? Katrā ziņā man vēl ir laiks, lai atbildētu uz šo jautājumu, un es to darīšu laikus.
V. Krustiņš: – Interviju gribētos noslēgt ar šādu doktora Ījaba prātulu: "Daudzi no prezidenta spriedumiem, kas tā tracina daļu inteliģences, patiesībā ir visai tuvi vidējā latvieša veselajam saprātam, tādēļ es viņa iespējas ietekmēt procesus nenovērtētu par zemu." Paldies, Bērziņa kungs, par sarunu.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003