Rīga 7°C, apmācies, bez nokrišņiem, R vējš 3m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 25. aprīlis 11:23
Vārda dienas: Bārbala, Līksma
Jau 17 gadus nespēj izpildīt apņemšanos par Salaspils kodolreaktora demontāžu
Ministru kabinets jau 17 gadus nespēj saņemties sākt apturētā Salaspils kodolreaktora demontāžu, kaut arī solījums beidzot šo darbu izdarīt ir atrodams neskaitāmos valdības dokumentos. Tikmēr reaktora infrastruktūra brūk pati no sevis, apdraudot apkārtējo vidi un cilvēku veselību.
Par laimi, vismaz no lietotās kodoldegvielas Salaspils reaktors ir ticis vaļā. Saskaņā ar Starptautiskās atomenerģijas aģentūras, ASV un Krievijas trīspusējo vienošanos lietotā kodoldegviela 2008. gadā tika nosūtīta atpakaļ uz ražotājvalsti – Krieviju. Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Gunta Ķizāne pastāstīja, ka šobrīd lielāko apdraudējumu rada reaktora dzesēšanai izmantotais dejonizētais ūdens, kas izmantošanas laikā ticis radioaktīvi piesārņots.
Dzesēšanas ūdens glabājas divos lielos pazemes rezervuāros – katrā pa 40 kubikmetriem. Reaktora teritorijā un tā apkārtnē izveidoti dažāda dziļuma urbumi, ar kuru palīdzību pastāvīgi tiek veikts obligātais vides monitorings, lai kontrolētu radioaktīvo izotopu daudzumu vidē. Decembrī ūdens rezervuāriem tuvākajos urbumos tika konstatēta paaugstināta ūdeņraža izotopa tritija koncentrācija. "Paldies Dieviņam jeb, precīzāk, mūsu zemes struktūrai – nekur tālāk šis piesārņojums nebija ticis un ārpus teritorijas paņemtajos paraugos viss ir normas robežās," teic G. Ķizāne. Tomēr, lai neizaicinātu likteni, LU pētnieki nekavējoties ķērušies pie pazemes tvertņu iztukšošanas. Jau decembrī pirmais rezervuārs atbrīvots, pārsūknējot radioaktīvi piesārņoto ūdeni 500 litru mucās un novietojot tās šādu vielu glabāšanai piemērotā ēkā turpat reaktora teritorijā. Pēc pirmā pazemes rezervuāra iztukšošanas un iztīrīšanas zinātnieki atklāja, ka tā iekšējā metāla apvalkā metināšanas šuvēs bija izveidojusies sūce. Par laimi, lielu daļu ūdens aizturējis ārējais betona apvalks un pēc rezervuāra iztukšošanas tas satecējis atpakaļ tvertnē, no kurienes savākts speciālās mucās, dubultkonteineros.
Valdība pagājušonedēļ no līdzekļiem neparedzētiem izdevumiem piešķīrusi 15 000 eiro, lai speciālisti varētu atbrīvot arī otru rezervuāru un novietot ūdeni glabāšanai. Šie darbi sāksies tuvākajā laikā. Šobrīd LU speciālisti pēc Radiācijas drošības centra prasības ik dienas veic mērījumus un tie neuzrāda piesārņojuma palielināšanos.
Ko tālāk?
"Mucas ar piesārņoto ūdeni glabājas šiem mērķim pielāgotā noliktavas telpā, kur tiek uzturēta nepieciešamā temperatūra un mērīts radiācijas fons. Taču drīzumā būs jādomā, ko darīt ar šo ūdeni, jo šāda veida uzglabāšana nevar būt ilgstošs risinājums," stāsta G. Ķizāne. Tritija pussabrukšanas periods ir 12,35 gadi, cēzija – 30 gadi, bet tik ilga uzglabāšana mucās būtu bīstama iespējamo noplūžu dēļ un dārga (pēc LU aprēķiniem, šāda dzesēšanas ūdens uzglabāšana rada reaktora ekspluatācijas papildu izmaksas aptuveni 10 000 eiro ik gadu). Viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt izmantot šo ūdeni kā šķīdinātāju radioaktīvo atkritumu iecementēšanas procesā, bet arī tur visus krājumus neizdosies iztērēt. Vēl kā variants speciālistu aprindās tiek diskutēta iespēja šo ūdeni daudzkārt atšķaidīt un pa porcijām izlaist kanalizācijā daudzu gadu periodā vai sacementēt speciālos konteineros un noglabāt bīstamo atkritumu glabātavas dziļajās tvertnēs.
Aizmirstais kodolreaktors
Kopš reaktora slēgšanas 1998. gadā Latvijas politiķi uzvedas tā, it kā šāds objekts pastāvētu tikai "uz papīra". Šajos gados tapis iespaidīgs blāķis dokumentu, kuros tiek solīts demontēt reaktoru. Lūk, daži no tiem: Salaspils kodolreaktora likvidēšanas un demontāžas koncepcija (1998. g.); Nacionālās drošības koncepcijas sadaļa 3.3.4. "Vides politika" (2002. g.); aktualizētā Salaspils kodolreaktora likvidēšanas koncepcija (2004. g.); MK rīkojums "Par Salaspils kodolreaktora likvidēšanas un demontēšanas akceptēšanu" (2007. g.); Vides politikas pamatnostādnes 2009. – 2015. gadam (2009. g.), Vides politikas pamatnostādnes 2014. – 2020. gadam (2014. g.). Visos šajos dokumentos atrodams šāds vai līdzīgs teikums "Nodrošināsim potenciāli bīstamā objekta – Salaspils reaktora – likvidēšanu un demontāžu". Atrodami arī demontāžai nepieciešamo līdzekļu aprēķini, kas svārstās ap pieciem miljoniem eiro. Taču realitātē MK par šo objektu atceras tikai brīžos, kad notiek kādas ķibeles, un tad atmet dažus tūkstošus eiro no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem "ugunsgrēka dzēšanai". Kad pagājušā gada vidū (vēl pirms piesārņotā ūdens noplūdēm) prese sāka interesēties un rakstīt par demontāžas vilcināšanos, sekoja Latvijas politiķu klasiskā reakcija – pēkšņi atcerējās, ka tas esot slepens objekts, un žurnālisti vairs reaktoram netiek laisti tuvumā.
Arī reaktora īpašumtiesības noteiktas pēc mistiskiem kritērijiem. Kad 2009. gadā tika veidots VSIA "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" (LVĢMC), Salaspils kodolreaktoru iekļāva centra pamatkapitālā. LVĢMC vadība par to nemaz nav īpaši priecīga. "Šis objekts mūsu pamatdarbībai nav nepieciešams, un tā uzturēšana mums rada vienus vienīgus zaudējumus. Mēs būtu gatavi kaut rīt to nodot Latvijas Universitātes īpašumā," man teica LVĢMC valdes priekšsēdētāja Inita Stikute. Pašlaik centrs nodevis reaktoru LU apsaimniekošanā, un zinātnieki ar šo vietu saista nopietnas cerības.
Universitātei lieli plāni
Salaspils kodolreaktors iedarbināts 1961. gadā un visus padomju gadus kalpoja zinātniskiem mērķiem. Arī 90. gadu pirmajā pusē tas turpināja profesionāli darboties, piemēram, veicot dažādu materiālu modificēšanu, leģēšanas darbus, ar izotopiem iezīmējot silīcija kristālus, analizējot mikroelementus un makroelementus augsnē, augos, kaulos un tamlīdzīgi.
Pašlaik LU speciālisti apturēto reaktoru uztur atbilstoši ES regulām, bet darbi teritorijā turpinās. Tur atrodas Radioķīmijas laboratorija, kur ERAF projekta ietvaros LU kopā ar LVĢMC veic kūdras kā radioaktīvo izotopu sorbenta pētījumus, kā arī Sekundārā standarta dozimetrijas laboratorija, kas nodarbojas ar radiometru kalibrēšanu, dažādu speciālo ierīču testēšanu, radioaktīvo avotu pārbaudi un dažādu paraugu radioaktivitātes līmeņa noteikšanu. Tāpat reaktora infrastruktūra tiek izmantota medicīnisko radioaktīvo atkritumu uzglabāšanai, kā arī citu radioaktīvo atkritumu iecementēšanai pirms sūtīšanas uz Baldones krātuvi "Radons".
Pēc LU aplēsēm, reaktora demontāžas izmaksas varētu būt aptuveni 5,4 miljoni eiro un darbus varētu paveikt četru gadu laikā. Runa ir tikai par paša reaktora demontāžu un noglabāšanu. Nolīdzināt visu teritoriju "līdz zaļai zālītei", pēc G. Ķizānes domām, nebūtu lietderīgi, jo šeit zinātniekiem pieejami unikāli instrumenti, piemēram, karstā kamera un gamma kontūrs, kas izmantojami citiem pētījumiem. Tas gan nozīmē, ka būs nepieciešami ieguldījumi arī ēku atjaunošanā un monitoringa sistēmas modernizēšanā.
Pasaules prakse ir neveidot jaunas vietas darbam ar radioaktīvajiem materiāliem, bet attīstīt tās, kur šādi darbi notikuši līdz šim. Tādēļ nākotnē LU plāno ar Eiropas fondu līdzekļu palīdzību bijušā reaktora teritorijā veidot Nanotehnoloģiju un augstas enerģijas izmantošanas centru, iesaistot tajā arī blakus esošos institūtus, LU aģentūru "Fizikas institūts", RTU Neorganiskās ķīmijas institūtu u. c. Tas ļaus tālāk attīstīt darbus nanotehnoloģiju jomā materiālzinātnē, Eiropas konsorcija "Eurofusion" kodolsintēzes darbu virzienā par šķidro metālu izmantošanu, par kodolsintēzes degvielas ekonomiju, kā arī iegūt radioaktīvos izotopus medicīnas vajadzībām dažādu slimību agrīnai diagnostikai. Plānoti arī citi līdzīgi projekti, pārveidojot panīkušo reaktoru par īstu zinātnes centru.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003