Rīga 20°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 4m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 02. maijs 12:49
Vārda dienas: Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds
"Kāpēc nereklamēt, ka kārtīgam latvietim gadā noteikti jāapēd trīs kārbas šprotu?"
Rīt Latvijas piejūras ciematos un pilsētās svinēs Jūras jeb Zvejnieku svētkus. No jūras nāks tās valdnieks Neptūns, vīri sacentīsies virves vilkšanā vai glābšanas riņķa mešanā, uzstāsies muzikanti, vārīsies zivju zupa, plūdīs alus… Tradicionālā jautrība vienu dienu gadā. Bet kādas ir pārējās 364 dienas tiem, kas strādā un pelna ar jūras dāvāto lomu? Šī vasara īpaši mūsu šprotu ražotājiem nebūt nav tik līksma.
Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents Didzis Šmits teic, ka nezina nevienu pārtikas nozari mūsu valstī, kas kopš 1998. gada īsā laikā piedzīvotu apgrozījuma kritumu uz pusi. Zivrūpniecībā jeb zivju pārstrādē tas ir noticis. Gada griezumā vēl tas neparādās, bet parādīšoties, ja nenotiks brīnums. Krievijas embargo, tās rubļa un citu valstu valūtu vērtības krituma dēļ.
Zivju pārstrādē aptuveni 90% aizņem konservi, pārējais ir preservi (apstrādes veids, kad produkti netiek sterilizēti), žāvējumi, sālījumi, marinējumi. Ar konservu ražošanu nodarbojas 21 uzņēmums (bet daudzi ar to ir saistīti arī netieši). 2013. gadā Latvijā saražoja konservus par aptuveni 200 miljoniem eiro, 2014. – par 190 miljoniem, no kuriem aptuveni puse eksportēta uz Krieviju, 30% – uz citām bijušajām PSRS republikām, 20% – uz Rietumiem, Latvijā palika vien daži procenti. D. Šmits piesardzīgi lēš, ka šogad kopumā konservu ražošanas apjomi būs ap 150 miljoniem, 2016. gadā – ap 100 miljoniem eiro.
Tādi ir skaitļi valsts mērogā. Skaidrs, ka ražošanas kritumi nes zaudējumus ne tikai uzņēmumiem, bet arī valstij nodokļu veidā. Kā to izjūt darba ņēmēji, pašvaldības, protams, arī paši uzņēmēji – to braucu skaidrot uz Rīgas līča Kurzemes piekrasti.
SIA "GammaA" valdes priekšsēdētājs Aivars Lejietis nevēloties celt paniku. Viņa holdings, kurā ietilpst septiņi uzņēmumi, no kuriem Rojā ir kuģu remonta bāze, Ģipkā un Kolkā – konservu cehi (kopā šajās trijās vietās līdz šim tika nodarbināts pustūkstotis cilvēku), izdzīvošot.
"Mēs esam stipri. Protams, ja nenotiks kāds brīnums Krievijā, ražošanas apjomi saruks. Konservus, ko varējām pārdot Krievijā, tā uzreiz nekur citur pārdot nevarēs. Ir iestrādnes citos virzienos, ir citi tirgi, bet ne tuvu tādos apjomos. Esmu zivju pārstrādes nozarē kopš 1995. gada un neko nenožēloju. Varējām Krievijā pārdot šprotes – pārdevām. Konservu ražotāji tādējādi vairākiem tūkstošiem ģimeņu nodrošināja iespēju palikt, strādāt un dzīvot Latvijā harmoniskā vidē. Tas bija ne tikai ekonomisks, bet arī sociāls jautājums. Tagad Krievija mums ir ciet. Varbūt Krievija rīt kļūs līdzīga Ziemeļkorejai un šis tirgus aizvērsies arī pārējām nozarēm. Bet tāpēc jau dzīvei nepienāks gals. Nedrīkst apstāties un jāstrādā tālāk," optimistisks ir A. Lejietis, kurš katrā nelaimē mēģina saskatīt arī savu laimes stariņu. Varbūt daļa citu uzņēmumu krīzi nepārdzīvos, bet uzņēmējs tomēr aicina ar prognozēm nesteigties, jo tirgus pārgrupēsies, uzņēmēji meklēs citas iespējas saglabāt ražošanu. Ēkas, kuģi, cehi, daudzas ražošanas iekārtas taču saglabāsies, vienīgais, ko tiešām nekur citur nevar lietot, kā vien šprotēm, ir specifiskie kūpināšanas tuneļi. "GammaA" 70 – 80% no pēdējos gados ražotajiem konserviem bija šprotes. Perspektīva šprotēm šķietot Japāna, arī Ķīnā tās nebrāķējot, taču, lai tajā tirgū iekļūtu, nepieciešami desmitiem gadu. Tāpat Rietumos milzīga konkurence.
Bet varbūt Krievijā sāksies šprotu nemieri, jo skaidrs, ka neviens nekur tik labas šprotes kā mēs saražot nevar?
"Muļķības! Kaut arī no desmit krieviem deviņiem šprotes garšo, viņi bez tām mierīgi var iztikt. Vienīgais, bez kā viņi nevar izdzīvot, ir atombumba... Šprotes Krievijā ir delikatese, sādžu iedzīvotāji jau tās tāpat nevar nopirkt," norāda A. Lejietis.
Nu tad varbūt mūsu tik unikālo Baltijas brētliņu un reņģi samalt zivju miltos? No resursu viedokļa tas ir risinājums, no ekonomiskā – nav. Pievienotā vērtība un nodokļi valstij minimāli, darbs vienam uzņēmumam un cilvēkiem divdesmit, paskaidro A. Lejietis. Līdzīgi lēš arī D. Šmits: līdz šim šprotu ražošanā tika nodarbināti aptuveni 5000 cilvēku, bet miltu ražošanā pietiktu ar simt reižu mazāk – kādiem 50.
Kad šļūtenei trūkst uzgaļa...
Uzņēmumā "Rānda" Rudē valda klusums. Citu vasaru tas nebūtu nekas neparasts, jo šis ir laiks, kad zivju pārstrādes uzņēmumi cehus slēdz remontam vai vienkārši savus darbiniekus palaiž atvaļinājumā, bet šovasar ir citādi. "Rāndas" īpašnieks un direktors Oskars Grosmanis ir bēdīgs, situācija esot ļoti slikta. Vēl janvārī uzņēmumā strādāja 200 cilvēku divās maiņās, klusums cehā bija vien uz pāris stundām diennaktī. Tagad darbā ir pieci cilvēki... Un arī tikai uzraudzībā. No zivīm palikusi tikai smaka. 90% no konserviem bija šprotes, atlikušie 10% – mencu aknu konservi, kopš pavasara saražots pusmiljons kārbu. Cer gadā tikt līdz miljonam, bet tirgu iekarot grūti. Pagaidām konservus var nopirkt Baltijas valstīs, Somijā, Polijā. Vācijā un Izraēlā. Ja tiks līdz miljonam, cilvēkiem divdesmit kādus mēnešus gadā būs darbs un uzņēmums varētu vismaz saglabāties līdz labākiem laikiem. Lai cehs varētu strādāt ritmiski, nepieciešams nodarbināt simt cilvēku. "Rāndai" nav kredītu, ir parādi piegādātājiem, bet arī uzņēmumam ir parādā. Esot viens reiderisma cīniņš.
Kā skumju anekdoti Oskars stāsta par Krievijas ierēdņu viesošanos uzņēmumā. Piekasījušies, ka parastai ūdens šļūtenei, ar ko mazgā grīdu, nav uzgaļa (tas atradies blakus telpā, kā paredz Latvijas normatīvie akti), bet par to, ka uzņēmējs ieguldījis 200 000 eiro kūpinātavā, lai ar garantiju nebūtu pārsniegta benzpirēna norma, neviens negribējis ne skatīties, ne klausīties. Krievijas ierēdņi vēl nebija aizbraukuši mājās, kad pa drošiem kanāliem jau bijis zināms, ka Latvijas uzņēmumos atklātas briesmu lietas un šprotes Krievijā ievest nedrīkst. Kad O. Grosmanis saņēmis dokumentus no Krievijas ar pārbaudes rezultātiem, viņš tur izlasījis arī tādas lietas, kas viņa uzņēmumā pat teorētiski nav iespējamas.
"Es izkārpīšos! Bet sirds sāp par darbiniekiem. Daļa dosies uz ārzemēm. Kas nevar kaut kādu iemeslu dēļ aizbraukt, tiem paliek ogas, sēnes mežā, darbs kūdras purvā, pašu mazdārziņi. Nevienu īpaši vainot notikušajā negribu, ja nu vienīgi mūsu politiķus, kas lēma par sankcijām: viņi jau ne par ko neatbild. Es visu atbildību ņemu uz sevi un tagad cenšos strauji iekarot jaunu tirgu. Būtu zinājis, ka tā notiks, būtu to darījis lēni un pamatīgi gadiem. Bet šprotu ir žēl ne tikai ienākumu dēļ: Roja ir pasaules šprotu Meka. Bija labi darbiniekiem, man, pašvaldībai, valstij," secina O. Grosmanis.
No šprotu konveijera uz kūdras purvu
Sigita Kalve 15 gadus "Rāndā" strādājusi par šprotu blīvētāju pie konveijera, tagad Rojas centrā pārdod draugu zemenes.
"Četras dienas izturēju kūdras purvā. Elles darbs! Ar rokām jāceļ 15 – 20 kilogramu smagas kūdras briketes tādos kā tornīšos. Ir cilvēki, kas tur turas sakostiem zobiem, jo nav citu variantu. Šprotes blīvēšana arī ir smags darbs, bet man patika, ļāva arī nopelnīt 400 – 500 eiro uz rokas, algu maksāja regulāri, nodokļi nomaksāti. Vasarā iešu uz mežu mellenēs, augustā darbu meklēšu jau ļoti nopietni, jo bezdarbnieku pabalsts tad ies uz beigām," plāno S. Kalve, kura krīzē vaino gan Krieviju, gan Latvijas valdību, kas jau necietīšot, bet cietīs kā parasti – strādnieku šķira.
"Rāndas" direktora vietnieks Uldis Fīrmanis domīgi novelk, ka laikam viņu kādu laiciņu vēl uzņēmumā paturēšot, iemēģinājis jau rokas pie mencu aknu konservu iekārtas (starp citu, to darījis arī pats uzņēmuma īpašnieks), bet ražošanas daļas vadītāja Inese Puriņa uzrakstījusi atlūgumu un dosies pie bērniem uz Angliju, kur meklēs darbu.
"Kādi 50 cilvēki Rudē zaudējuši darbu pie mums, apmēram tikpat daudz bija rojenieku un valdemārpiliešu. Kādas divdesmit ģimenes tieši mūsu uzņēmumā izveidojās: cilvēki iepazinās un apprecējās, piedzima bērni. Tagad katrs sitas, kā var, čīkstētāju ir maz, kurzemnieki jau ir sīksti, cīnītāji, šai pusē vienmēr labi dzīvojuši visos laikos un neies jau tagad raudāt! Iet uz kūdras purvu, pie zemniekiem, daudzi jau ārzemēs. Es personīgi pat domās nevienu nevainoju: ir krīze, kas skar uzņēmumu un mani. Kad uzņēmums atjaunos darbību, nāksim atpakaļ," cer I. Puriņa.
Ietekmi jutīs vēlāk
Mērsraga novadā lielākais zivju pārstrādātājs ir SIA "Sabiedrība IMS". Uzņēmuma darbinieki gan šobrīd palaisti atvaļinājumā, sekretāre teic, ka direktors aizbraucis uz Ameriku biznesa darīšanās, cits neviens runāt nevarot. Labos laikos uzņēmums devis darbu līdz pat 300 cilvēkiem, kas būs tagad – neviens nezinot. Mērsraga novada domes priekšsēdētājs Lauris Karlsons gan ir pārliecināts, ka lielas briesmas "IMS" nedraud, jo līdztekus šprotēm uzņēmums ražo daudz citu konservu veidu. L. Karlsons atceras, ka vēl nesen "IMS" darbinieki kurnējuši, ka pie citiem šprotu ražotājiem ļaudis pelnot vairāk, bet tagad ir priecīgi. Šobrīd "IMS" cehu rekonstruējot.
SIA "Mežmaļi M" (virs 100 darbinieku) darbojas arī ar Atlantijas zivīm, jēlzivīm, ko uz Krieviju bija aizliegts vest jau pirms šprotēm. Tāpēc uzņēmums jau agrāk bijis spiests meklēt tirgu Rietumos, šogad jau bez starpniekiem ir Lielbritānijā, esot plāni Amerikā un Japānā. Uzņēmums daudz eksperimentējot ar produkcijas veidiem, neesot licis visas kārtis uz šprotēm. SIA "Saiva ANNO 1949” (nedaudz virs 100 darbiniekiem) gan būšot grūtāk, jo tas licis akcentu uz šprotēm.
SIA "Bērzciems" Mērsraga ražotnē strādā pieci cilvēki (vēl divdesmit Bērzciemā, kas ir jau Engures novadā). Apgrozījums mēnesī: – ap 80 000 eiro. Tikai dažādi sālījumi, marinādes un preservi. Nekādu konservu un nekāda eksporta uz Krieviju. Tomēr uzņēmuma direktors Uģis Kravalis ir nedaudz bažīgs.
"Notikumi ar Krieviju mūs neietekmēja, bet domāju, ka ietekmi jutīsim vēlāk. Konservu ražotāji mēģinās pacīnīties arī par Latvijas tirgu, kur mums jau tā konkurentu pietiek. Jaunas ražotnes uzbūvēt ātri nevar, bet kāpēc nepamainīt ēdāju gaumi, piemēram, reklamējot, ka kārtīgam latvietim gadā vai citā laika periodā noteikti jāapēd trīs kārbas šprotu?" prognozē U. Krauklis.
Negrasās padoties
Mērsradznieku Aigaru Neilandu vēlu vakarā sagaidu iznākam ar laivu no jūras pie Mērsraga bākas. Laivā ir trīs kastes ar lucīšiem, kas izņemti no murdiem. No rīta atnāks kūpinātājs un nokūpinās. Vēl uzņēmumā kopā ar viņu strādā sieva. Aigars rāda savu saimniecību, kas izskatās pēc normāla ceha. Vēl pagājušajā gadā viņš deva darbu 25 cilvēkiem.
"Tā jau gāja smagi, bet Krievijas krīze uzlika vāku visam. Taisīju šprotes uzņēmumiem, kam nav savu kūpinātavu – tiem vajadzēja tikai salikt kārbās. Viens no tiem Tukuma pusē palika man parādā. Tā nu tagad es skrienu, reizēm iznāk diennaktī pagulēt dažas stundas. Gribas jau normāli dzīvot un ar normālu automašīnu braukt. Kaimiņu pasaucu jūrā palīgā. Tirgoju uz ielas. Pāris reizes nedēļā braucu uz Rīgu pārdot produkciju. Tur arī pats nopērku saldētas Atlantijas zivis, ko pie sevis nokūpinu," stāsta A. Neilands, kurš vismaz pagaidām negrasās padoties, tomēr domīgi rāda plašās un klusās ražošanas telpas.
Tikmēr Madars Smilga, kam ir tāda paša nosaukuma uzņēmums, tikai domā iesaistīties zivju pārstrādē, ir bijuši eksperimenti, kas līdz šim nav rentējušies. Pagaidām zivis tikai pērk un pārdod. Ir zivju veikals Lietuvas pilsētā Akmenē un tirdzniecības vieta Jaunakmenes tirgū. Kā uz turieni pirms sešiem gadiem ar spaini svaigu reņģu aizbraucis, tā arī palicis. Pats ar draudzeni braukā turp no Mērsraga, māte dzīvo uz vietas. Šogad vēl nopircis busiņu, no kura tirgo zivis ceļa malā Mērsragā.
Pašvaldībās vēl krīzes sekas nejūt
Pagaidām neviens darbinieks, kas uz savas ādas izjutis Krievijas krīzes izraisītās sekas, pašvaldību sociālajos dienestos pēc palīdzības vērsies neesot.
"It kā jau notiek tas pats, kas citas vasaras: uzņēmumi palaiž savus darbiniekus atvaļinājumos, daļa nokārto bezdarbnieku pabalstus, lasa ogas, kaut kur citur piestrādā. Krīzi jutīsim rudenī, gada beigās, kad daļai ļaužu vairs nebūs iespējams atgriezties darbā, saruks bezdarbnieku pabalsti," skaidro Rojas novada pašvaldības sociālā dienesta vadītāja Lāsma Pūce.
To pašu apgalvo arī Valdemārpils pilsētas pārvaldes vadītājs Andris Grīnbergs. Pēc viņa aplēsēm, ar zivju apstrādi saistīti nedaudz virs simta Valdemārpils puses ļaužu.
No Dundagas puses uz zivju pārstrādes cehiem piejūrā dodoties mazāk nekā simt cilvēku, apgalvo Dundagas novada domes izpilddirektors Visvaldis Radelis, kurš tieši šobrīd nodarbojas ar komunālo maksājumu samazināšanas jautājumiem zivju pārstrādes ceham Kolkā.
"Šitā jau nav ne pirmā, ne pēdējā krīze. Ja tā gadu ieilgs, tad gan būs problēmas: kādiem 400 cilvēkiem, kas strādā zivju pārstrādē, būs grūti izdzīvošanas ziņā, bet pašvaldībām neienāks nodokļi. Taču būsim optimisti! Ražotāji cīnās un nepadodas," saka Rojas novada domes priekšsēdētājas vietnieks Agris Jansons, kurš notiekošajā vaino tikai politiku un nekādu tur benzpirēnu. "Mēs jau varam šproti uztaisīt pavisam bālu, bet tad jau paši krievi par mums smiesies: to jau nevar ēst, vediet mums kārtīgu šproti!"
"Laiki ir nopietni, bet ir bijis trakāk – 1998. gadā, kad praktiski apstājās visa zivju pārstrādes nozare un neviens nezināja, ko darīt un kas būs, jo bija paraduši strādāt pēc padomju laika inerces. Tagad mēs visi esam gudrāki. Sen jau mums pašiem bija jāiet prom no Krievijas tirgus un jāēdina cita pasaule, kur pietiek cilvēku, kas grib ēst un kas var nopirkt mūsu produkciju," pārliecināts Lauris Karlsons, kura vadītajā novadā pat trūcis cilvēku, kas varētu strādāt zivju pārstrādē, un tie ievesti no citiem novadiem. Starp citu, darbu zaudējusi arī L. Karlsona mamma, kura ar lielu prieku strādājusi par šprotu blīvētāju. Bet viņa kopā ar dzīvesbiedru zivis kūpinot arī pati. Ģimenes uzņēmumi, individuāla darbība daudziem bez darba palikušajiem varētu būt izeja, domā L. Karlsons.
Kā turpināsies šprotes uzvaras gājiens?
"Šprote ir sākusi savu uzvaras gājienu no Baltijas jūras reģiona pirms 140 gadiem. Kopš tā laika neviens nav izdomājis neko labāku, ko darīt ar Baltijas brētliņu un reņģi. To pārdod vismaz 55 valstīs, bet Krievijas apjomi ir bijuši tik dominējoši, ka to īsā laikā citur sasniegt nevar. Citās valstīs ir gadsimtiem un tūkstošiem gadu zivju ēšanas tradīcijas. Nav jau tā, ka visur šprotes negaršo, bet ēdājiem jāpierod. Piemēram, Ķīnā izstādes laikā šprotes ātri noēda pa tīro. Jautājums: uzvarēs tradīcijas vai vēlme ēst šprotes? Pajautājiet man to pēc diviem gadiem," saka D. Šmits.
Vienlaikus Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents uzsver, ka uzņēmējiem jāapsver arī citi varianti, ko iesākt ar konserviem. Piemēram, par SIA "Karavela" daudzi smējušies, kad uzņēmums nolēmis ar skumbriju un siļķi tomātu mērcē iekarot Zviedriju. Vajadzēja sešus gadus, lai sapņi kļūtu par realitāti, viens otrs slavens dāņu uzņēmums "Karavelas" dēļ pat bija spiests slēgt savas ražotnes.
Un vēl. Baltijas brētliņu un reņģi mierīgi varot ražot kā sardīni eļļā (un "IMS" to jau dara), ko pazīst visa Rietumu pasaule. Izrādās, ka tāpat kā šprote nav zivs, tāpat arī ne katra sardīne (kas patiešām ir neliela siļķu dzimtas zivs) konservu kārbā ir sardīne. Vēl vismaz deviņas sardīnei līdzīgas zivis industrijā esot pieņemts likt konservu kārbās un pārdot kā sardīnes...
Bet tomēr – kad atkal varēs vest šprotes uz Krieviju? Varbūt tur sāks ražot paši savas šprotes?
"Šobrīd par Krieviju nav nekādu prognožu. Nav nekādu indikāciju, ka kaut kas var mainīties. Varam tikai zīlēt. Ir tikai cerības, bet cerības nav stratēģija," lakonisks ir D. Šmits.
Labā ziņa ir tā, ka labu šproti uztaisīt ir ļoti sarežģīti – Latvijā to māk kādi septiņi uzņēmumi, kādi septiņi cenšas, bet ne vienmēr sanāk, teic D. Šmits. Krievijā labu šproti uztaisīt mākot reti kurš un tikai mazos apjomos. Latvijas uzņēmumu spēks ir tradīcijas un speciālisti, kas par katru cenu jāsaglabā.
"Mēs nevaram apgalvot, ka šprote ir latviešu tradicionālais ēdiens, ka tas vienmēr ir uz mūsu svētku galda. Bet normāla krievu ģimene nevar iedomāties, ka var sagaidīt Jauno gadu un uz galda nav šprotu. Paradoksāli, bet līdz šim latvieši ražojuši krievu nacionālo ēdienu!" smaida D. Šmits.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003