Rīga 1°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DA vējš 2m/s
Trešdiena, 2024. gada 24. aprīlis 00:44
Vārda dienas: Nameda, Ritvaldis, Visvaldis
"Man ir liels pārsteigums, ka kādam šis reformas piedāvājums bijis pārsteigums."
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) septembra nogalē satricināja sabiedrību ar paziņojumu par jaunu administratīvi teritoriālo reformu. Redakcijā viesojās ministrs KASPARS GERHARDS, lai paskaidrotu, kādēļ nepieciešama jauna novadu apvienošana. Viņu iztaujāja žurnālisti Ivars Bušmanis un Ģirts Zvirbulis.
I. Bušmanis: – Jūsu paziņojums par jaunu teritoriālo reformu pārsteidza ne vien žurnālistus, bet arī pašas pašvaldības. Kāpēc tieši šobrīd nākat klajā ar šādu piedāvājumu?
– Man ir liels pārsteigums, ka kādam šis piedāvājums bijis pārsteigums, jo tā administratīvi teritoriālā reforma, kas 2008. gada decembra naktī tika apstiprināta Saeimā, jau paredzēja konkrētus rezultātus. Tajā skaitā noteiktus kritērijus pašvaldībām – to lielumu, spējas, funkcijas un tamlīdzīgi. Pēc 2013. gadā veiktā reformas izvērtējuma tika dota virkne skaidri saprotamu rekomendāciju, tajā skaitā par administratīvi teritoriālās reformas turpināšanu. Šāda diskusija turpinājusies dažādos līmeņos – gan ar pašvaldībām, gan atsevišķiem plānošanas reģioniem. Pagājušā gada decembrī valdība, apstiprinot Valsts pārvaldes attīstības pamatnostādnes 2014. – 2020. gadam, uzdeva VARAM līdz šā gada decembrim sniegt savus priekšlikumus par sadarbības teritoriju veidošanu. Arī šā gada 15. maijā Latvijas Pašvaldību savienības kongresā toreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš savā runā norādīja, ka jāveido lielākas pašvaldību struktūras ar lielākām funkcijām un lielākām finansēm. Mūsu mērķis nebija nevienu pārsteigt. Mūsu mērķis bija savlaicīgi sniegt šo piedāvājumu koalīcijas partneru vērtējumam, lai varētu saņemt atbildi – vai ir politiskais atbalsts tam, lai virzītos tālāk, vai arī pašreizējā situācija ir apmierinoša un nekas nav jāmaina.
– Un tomēr neviena no partijām pirms pēdējām vēlēšanām nerunāja par šādas reformas nepieciešamību! Arī jūsu piesauktais valdības uzdevums runā tikai par sadarbības teritoriju veidošanu, nevis novadu reformu.
– Tāpēc arī mēs piedāvājam divus variantus. Viens paredz veidot šīs sadarbības teritorijas ap nacionālajiem attīstības centriem. Otrs – mainīt novadu robežas.
Ģ. Zvirbulis: – Vai nebūtu bijis pareizāk, ja šo abu variantu tapšanas procesā piedalītos ne tikai VARAM cilvēki, bet arī pašvaldību pārstāvji?
– Mums Latvijā ir vairākas pašvaldību organizācijas. Latvijas Lielo pilsētu asociācija, kas pārstāv lielāko iedzīvotāju daļu, Lielo novadu apvienība, Pierīgas apvienība un Latvijas Pašvaldību savienība. Četras organizācijas – katrai no tām savi mērķi un prioritātes. Latvijas Lielo pilsētu asociācijai mēs esam prezentējuši sadarbības teritoriju veidošanas modeli, kad vēl bija paredzēti deviņi reģioni. Protams, ir svarīgi, lai šīs organizācijas būtu iesaistītas. Tieši tādēļ mēs ar šo materiālu negājām uzreiz uz valdību, bet gan piedāvājām to izvērtēšanai politiskajiem partneriem, lai tiktu sāktas diskusijas. Koalīcija nolēma atvēlēt mēnesi laika, lai iepazītos. Šajā laikā mēs diskutēsim ar "Vienotību", kas konceptuāli atbalsta šādu virzību, un ar ZZS, kam ir virkne iebildumu, bet viņi ir gatavi diskusijai.
Protams, paralēli mēs runāsim arī ar visām četrām pašvaldību organizācijām. Starp citu, Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera mums paudušas pārliecību, ka uzņēmējiem, lai investētu Latvijas reģionos, pretī nepieciešamas spēcīgas pašvaldības. Ar tādu pašu secinājumu nākusi arī Ārvalstu investoru padome. Tā ka diskusijas ir bijušas dažādos līmeņos un formātos. Tagad mums ir mēnesis laika, lai tās vēl plašāk izvērstu.
– Un kā tas notiks? Braukāsiet ar abām kartēm pa reģioniem un skaidrosiet pašvaldībām reformas nepieciešamību?
– Gan braukāsim uz reģioniem, gan runāsim ar organizācijām Rīgā. Otrdien tiekamies ar Lielo novadu apvienību. Pagājušonedēļ bijām Cēsīs. Galvenais, šo informāciju par iepriekšējo reformu novadīt līdz sabiedrībai. Šī nebūt nebūs piespiedu reforma, kur būtu kas stingri jānosaka. Ja Mērsrags grib palikt brīvosta, ja Mērsraga iedzīvotāji ir ar to apmierināti, tad mēs viņus ne uz ko nespiedīsim.
– Bet tomēr jūs jau esat sagatavojuši konkrētu priekšlikumu par 49 novadiem, kas paredz atkal apvienot arī jūsu minēto Mērsragu ar Roju!
– Tas ir tikai priekšlikums diskusijai. Pie varianta ar 49 novadiem nonācām, balstoties uz vairākiem kritērijiem. Piemēram, ka novadā jābūt vismaz vienai vidusskolai, jābūt vismaz vienam attīstības centram ar ne mazāk kā 1000 iedzīvotājiem, transporta ceļu tīklam un tamlīdzīgi.
– Un ja nu kāds mazs novads, kas neatbilst nekādiem jūsu nospraustajiem kritērijiem, tomēr gribēs palikt pats par sevi?
– Tieši tādēļ reforma stāsies spēkā tikai 2021. gadā. Ikviens politiķis jau 2017. gada pašvaldību vēlēšanās varēs skaidri paust savu attieksmi, piemēram, ka viņš vēlas sava novada neatkarību līdz galam. Vēlētāji attiecīgi ievēlēs tos kandidātus, kuri piedāvās viņiem tīkamāku nākotnes attīstības scenāriju.
– Un ja nu viņi ievēlēs tādu pašvaldību, kas vēlas saglabāt šī mazā novada neatkarību?
– Tīri teorētiski nevar izslēgt iespēju, ka cilvēki ir gatavi atteikties no zināmas daļas labklājības, lai saglabātu kādu savu kultūrvēsturisku īpatnību. No vienas puses, nevajadzētu viņiem to liegt. No otras puses, mums tomēr būtu jānodrošina, lai Latvijā neveidojas novadi, kur iedzīvotāji nevar saņemt pilnīgi kvalitatīvus pakalpojumus. Tādēļ par šo jautājumu vēl sagaidāmas smagas diskusijas valdībā un Saeimā.
Vēl ļoti būtiski, ka reforma saistīta ar plānošanas periodu 2014. – 2020. gadam, kam jau ir apstiprināta darbības programma. Ir skaidrs resursu apjoms no struktūrfondiem, vairāk vai mazāk skaidrs, kā attīstīsies valsts budžets. Tādēļ būtu nepareizi veikt teritoriālas izmaiņas pirms 2020. gada, jo visas pašvaldības ir rūpīgi strādājušas, sagatavojušas savus projektus un gatavas apgūt struktūrfondus dažādās programmās. Nebūtu pareizi mainīt spēles noteikumus šā procesa vidū.
Starp citu, ja paskatāmies, kā līdz šim veicies ar struktūrfondu apguvi, redzam, ka republikas pilsētās apgūts apmēram 1000 eiro uz vienu iedzīvotāju. Mazajās pašvaldībās tas ir divreiz mazāk – 461 eiro. Lielajos novados – 637 eiro. Šie skaitļi apliecina, ka lielas pašvaldības ir spējīgākas sagatavot kvalitatīvus projektus un piesaistīt finansējumu.
I. Bušmanis: – Būtiski ir ne tikai saņemt lielu naudu, bet arī to lietderīgi izlietot. Vai jūs savā vērtējumā redzat, ka tur, kur ir daudz ieguldīts, var just arī kādu ekonomisku atdevi? Un vai tīri politiski izvēlētie attīstības centri patiešām ir pelnījuši šo statusu?
– Ir patiešām grūti novilkt robežu starp izvēlētajiem attīstības centriem un citām vietām, kas attīstās. Piemēram, kas tad ir svarīgāks – Limbaži vai Salacgrīva, Smiltene vai Valka. Diemžēl redzam, ka visa ekonomiskā izaugsme, demogrāfijas pieaugums un tamlīdzīgi koncentrējas ap Rīgu, Pierīgu, Jūrmalu un vēl Ventspili. Pārējos reģionos iedzīvotāju skaits samazinās un precīza sasaiste starp ieguldītajiem resursiem un rezultātu izaugsmi ne vienmēr korelējas.
Ja paskatāmies skaitļos, tad tādām lielajām pilsētām kā Liepāja, Jelgava, Jēkabpils, Daugavpils un Rēzekne kopējie ieņēmumi ir mazāki nekā apkārt esošajiem reģioniem. Ja nacionālās nozīmes attīstības centri izlīdzināšanas fondā ir pie saņēmējiem, tad kaut kas šajā sistēmā acīm redzami nav kārtībā. Vienkāršāk būtu nedarīt neko, bet mēs taču vēlamies, lai attīstās visa Latvija, nevis tikai Rīga.
Vienlaikus mēs redzam, ka strauji mainās ekonomiskie paradumi. Lauksaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaits nav un vairs nekad nebūs tāds, kāds bija kolhozu laikā vai vēl senāk. Lai šie novadi nepaliktu vispār bez cilvēkiem, ir svarīgi palīdzēt attīstīties tiem centriem, kas ir reģionos. Agrāk cilvēks devās uz darbu 20 kilometrus no savas viensētas, bet tagad viņš to pašu attālumu brauc no pilsētas, kur var saņemt bērnudārzu, skolu, veikalu, kultūras iespējas.
– Starp citu, kā jūs prognozējat, cik 21. gadsimta Latvijā vispār laukos būs cilvēku?
– Šīs prognozes lielā mērā atkarīgas no uzņēmējdarbības attīstības un tā, kā veiksies ar būtisku investoru piesaisti. Ir labi piemēri, bet skaidrs, ka lauksaimnieciskā ražošana ir būtiski mainījusies. Ja viens cilvēks ar atbilstošu tehniku var apstrādāt simtiem vai tūkstošiem hektāru, tad nav ekonomiski pamatoti runāt par 30 – 40 hektāru saimniecībām kā agrārās reformas laikā. Skaidrs, ka nodarbināto skaits lauksaimniecībā samazināsies, tādēļ jādomā par alternatīviem nodarbinātības veidiem – padziļinātas lauksaimniecības produktu pārstrādes vai rūpniecības objektiem.
– Sākot pildīt ministra amata pienākumus, jūs intervijā "Latvijas Avīzei" kā pirmo savas darbības punktu uzsvērāt visas teritorijas vienmērīgu attīstību. Vai ar šo jauno koncepciju, koncentrējot pašvaldības vēl lielākos centros, jūs nenonākat pretrunā ar sākotnēji pausto?
– Vērojot tendences, diskutējot ar pašvaldību vadītājiem, izvērtējot pētījumus, kas šopavasar nonāca mūsu rīcībā, varam secināt – ja patiešām vēlamies, lai reģionos notiktu attīstība, jāveido vietējie atbalsta centri. Plus izmantojot modernās tehnoloģijas, cilvēkiem būs iespēja palikt laukos un strādāt ne vien lauksaimniecībā vai mežkopībā, bet arī citās nozarēs vai arī attīstīt savu biznesu. Mums ir ļoti daudz šādu labu piemēru. Kaut vai "Mežvidu" siltumnīcu komplekss, kas ir viens no labākajiem valstī. Viņiem arī nepieciešamas spēcīgas pašvaldības, ar ko sadarboties.
Iedomāsimies situāciju, ka uzņēmējam jāpieņem lēmums, kur veidot ražotni. Ja viena pašvaldība nāk ar skaidri saprotamu kapacitāti – tur ir būvvalde, skaidra sabiedriskā transporta attīstības stratēģija un tamlīdzīgi –, bet otrā ir tikai sākumskola un bibliotēka, tad diezgan skaidrs, kādu izvēli viņš izdarīs.
– Iedomāsimies cilvēku, kurš pašlaik dzīvo kādā novadā, kurš pēc jūsu plāniem 2021. gadā tiks iekļauts lielākā novadā. Kas mainīsies šā cilvēka dzīvē?
– Pirmkārt, mazāka daļa no viņa maksātajiem nodokļiem tiks tērēta administratīviem izdevumiem, bet vairāk varēs novirzīt dažādiem attīstības projektiem, izglītībai, veselībai, sabiedriskajam transportam.
Jā, iespējams, novada centrs būs par kādiem 10 – 15
kilometriem tālāk, bet ar mūsdienu transporta lietošanas paradumiem tam vairs nav izšķirošas nozīmes. Ja cilvēkam ir personīgais auto, tad šāda starpība nav būtiska. Mēs arī darām visu, lai ieviestu epakalpojumus. Valsts un struktūrfondu kopējais finansējums 150 miljonu eiro apmērā ir vērsts uz to, lai valsts un pašvaldības varētu šos epakalpojumus sniegt un cilvēkiem samazinātos nepieciešamība formalitāšu kārtošanai personīgi braukt uz novada centru. Mūsu mērķis ir, lai praktiski visi uzņēmumi un pēc iespējas vairāk iedzīvotāju šajā plānošanas periodā pārietu uz e–vidi.
Ģ. Zvirbulis: – Paskatoties jūsu piedāvāto iedalījumu 49 + 9, varam redzēt, ka daudzviet tiek apvienots novads, kas pašvaldību izlīdzināšanas fondā atrodas saņēmēju galā, ar vēl lielāku saņēmēju. Jūs cerat, ka no diviem negatīvajiem sanāks viens pozitīvais? Vai nebaidāties, ka beigās sanāks vienkārši liels un tikpat nevarīgs veidojums, kas tāpat būs jāuztur par fonda līdzekļiem?
– Esmu drošs, ka diezgan ātri varēs just sinerģijas efektu – varēs ietaupīt uz administratīvajām izmaksām. Tāpat ļoti daudzi jautājumi saistīti ar starppašvaldību norēķiniem – par izglītības jautājumiem, par bērnudārzu. Diemžēl netrūkst piemēru, kad pašvaldības atsakās no virknes savu patstāvīgo funkciju, kas tām uzdotas likumā, un deleģē tās citām pašvaldībām. Piemēram, pedagoģiski medicīniskās komisijas nav izveidotas 67 pašvaldībās, civilās aizsardzības jautājumi nav visās. Veselības aprūpi pašvaldības mēģina risināt kā nu kur, pa vairākām kopā veidojot reģionālās slimnīcas.
I. Bušmanis: – Pašvaldības savukārt skaidro, ka uzdoto funkciju izpildei tām gluži vienkārši nepietiek ar piešķirtajiem 80% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa.
– Nu tad mēs varam iet uz otru variantu, ka paliek ļoti centralizētas valsts funkcijas.
– Bet varbūt jāpalielina pašvaldībām piešķiramā nodokļa daļa?
– Ja nonākam pie tā, ka maina pašvaldību ieņēmumu bāzi, kas cieši saistīta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un nekustamā īpašuma nodokli, pašvaldībai paredzot arī citas funkcijas, iespējams, tas arī varētu būt labs iznākums mūsu piedāvātajām izmaiņām.
– Tikai diemžēl neviens par to nevēlas runāt. Tieši tāpēc jau izdomāja tādu "solidaritātes nodokli", kas mākslīgi uzkabināts sociālajam nodoklim. Pēc būtības tam būtu jābūt pie ienākuma nodokļa, bet tad 80% ieņēmumu aiziet pašvaldībām.
– Arī taisnība.
Ģ. Zvirbulis: – Pēc pēdējās reformas vairāk dzirdēts par apvienoto novadu vēlmi atdalīties. Tas pats minētais Mērsraga un Rojas gadījums. Bet vai ir arī bijusi brīvprātīga vēlme apvienoties? Un vai vispār likumā ir paredzēta iespēja pašvaldībām iet šo brīvprātīgās apvienošanās ceļu?
– Diskusijas Saeimā par šo jautājumu notiek daudz un ilgi. Tur ir dažas tehniskas un juridiskas lietas, ko vajadzētu atrisināt. Katrā ziņā, ja būs vēlme brīvprātīgi apvienoties, tad mēs juridiskās problēmas atrisināsim, bet praksē šādi gadījumi nav īpaši bieži. Ir gan informācija, ka par apvienošanos domā Smiltene un Ape.
Tiekoties ar pašvaldību vadītājiem, esmu novērojis, ka lielās pilsētas nebūt nevēlas, lai tām pievienotu lauku teritorijas, par kurām pēc tam būtu jārūpējas.
I. Bušmanis: – Bet kādēļ tad lauku teritorijas nevēlas pievienoties pilsētām, ja jau tur būtu augstāki ienākumi?
– Kā kurā gadījumā. Ir ļoti daudz vēsturisku, kulturālu un subjektīvu aspektu.
– Iepriekšējās reformas laikā pašvaldības par apvienošanos saņēma īpašu finansiālu atbalstu. Vai tagad arī plānojat kādus uzpirkšanas "burkānus"?
– Par "burkānu" arī jādiskutē. Bet vispirms koalīcijā jāpanāk izšķiršanās par galveno virzienu – vai ejam uz juridiski nodalītām teritorijām vai sadarbības reģioniem. Tālāk jau procesa gaitā varētu atrisināt nākamos jautājumus.
Ģ. Zvirbulis: – Kāds ir jūsu redzējums par tā sauktajām otrā līmeņa pašvaldībām? Vai tādas vairs maz būs nepieciešamas?
– Mēs savā piedāvājumā tādas neparedzam. Arī es personīgi neredzu pēc tām nepieciešamību. Ja veidojam lielus novadus, tad vairs nebūtu jēgas virs tiem būvēt kādus apriņķus.
– Un kā jūsu skatījumā sevi ir attaisnojuši pieci plānošanas reģioni?
– Pašlaik veicam izvērtējumu un ziņosim par to valdībā. Taču jau tagad redzam, cik tie ir dažādi. Piemēram, Zemgales plānošanas reģionā Jelgava salikta kopā ar Jēkabpili, kaut pa taisno nemaz nav iespējams no vienas uz otru aizbraukt. Šīm pašvaldībām ir pilnīgi dažādas intereses un ļoti atšķirīgs problēmu loks. Ja skatāmies uz Latgales attīstību, tad tur iezīmējušies divi nacionālie reģionālie centri – Daugavpils un Rēzekne. Katrā ir augstskolas, katrā ir attīstība. Limbažu bijušais rajons kopā ar Ogri ir Lielrīgas reģionā, bet Vidzemes centrs atbīdījies kaut kur ap Gulbeni.
Manuprāt, plānošanas reģionos lēmumu pieņemšana, piedaloties lielām un mazām pašvaldībām, varētu būt sarežģīta. Turklāt tiem nav arī pietiekama finanšu bāze. Savulaik šie reģioni tapa kā zināms aizvietojums rajonu pašvaldībām. Domāju, ka daļa šo funkciju varētu atgriezties pie viena līmeņa pašvaldībām, bet citu daļu varētu pārņemt valsts, kā jau tika izdarīts ar sabiedriskā transporta maršrutu plānošanu.
– Vai joprojām aktuāla ir iecere pāriet no pieciem plānošanas reģioniem uz deviņiem?
– Ja mēs pieņemsim lēmumu turpināt administratīvi teritoriālo reformu, tad šāds priekšlikums nebūtu vajadzīgs. Ja reforma tomēr netiek turpināta, tad patiešām būtu jāatgriežas pie diskusijas par pāreju
uz deviņiem plānošanas reģioniem.
– Varbūt iedzīvotāji jautājumā par novadu apvienošanu varētu paust savu viedokli nepastarpināti? Šajā sakarā – kā beidzās stāsts ar bijušā VARAM ministra Edmunda Sprūdža iecerētajiem pašvaldību referendumiem?
– Diskusijas Saeimā ir bijušas. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka šādi pašvaldību referendumi vismaz pašreiz nav nepieciešami vai arī ļoti stingri jānosaka, par ko tos var rīkot.
– Noslēgumā vēlētos dzirdēt jūsu viedokli par pašvaldību avīzēm. Ir viedoklis, ka šie izdevumi būtībā ir konkrētās pašvaldības vadošo politiķu nostājas propaganda par nodokļu maksātāju naudu. Turklāt kropļo mediju tirgu, jo daudzviet šie izdevumi piedāvā arī reklāmas laukumus. Kāds būtu jūsu redzējums? Vai VARAM gatavojas šeit ko darīt?
– Pašvaldībām savi iedzīvotāji ir jāinformē, tās pašas var izvēlēties labāko formu, kā to darīt – ar interneta mājaslapām vai drukātiem izdevumiem. Taču tie nedrīkstētu kļūt par reklāmas un peļņas avotu. Tāpat jāvērtē jautājums par opozīcijas iespējām paust savu viedokli.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003