Rīga 5°C, mākoņains, bez nokrišņiem, DR vējš 3m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 25. aprīlis 23:35
Vārda dienas: Bārbala, Līksma
Šodien izcilajam režisoram Jānim Streičam – 80 gadi
Nacionālais Kino centrs un Rīgas Kino muzejs pasludinājis šo par Jāņa Streiča kinogadu – jau ir notikušas meistarklases, demonstrētas Streiča filmas, bibliotēkās iekārtotas izstādes, šodien Rīgā Pēterbaznīcā tiek atklāta gleznu, grafiku un citu mākslas darbu izstāde "Streičs un draugi". Māksliniekam šogad piešķirta balva par mūža ieguldījumu kino mākslā, kas tiks pasniegta festivālā "Lielais Kristaps". Sestdien, 1. oktobrī, Rēzeknē, Latgales vēstniecībā "Gors" notiks jubilejas koncerts, kurā piedalīsies Streiča filmu aktieri, komponisti un mūziķi.
Bet 80 gadi izcilajam režisoram Jānim Streičam aprit tieši šodien un tāpēc šajā "LA" numurā ar jubilāru saruna, kas visvairāk ievirzās par kino. "Filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" popularitāte jau patiesībā nav mans, bet nācijas nopelns. Latvieši ierauga sevi gluži kā spogulī un redz, ka pie visiem trūkumiem mums nav iemesla mocīties ar mazvērtības kompleksiem, jo ar zināmiem grēciņiem mēs tomēr esam viena jauka tauta, kuras ētikas saknes ir dziļas un spēka pilnas," tā intervijā "LA" par vienu no savām slavenākajām filmām saka režisors. Bet vienlaikus viņš atzīstas arī skumjās, ka nevarēja uzņemt filmas "Rūdolfa mantojums" otro daļu. "Šo filmu gaidot skatītāji. Meli. Negaida! Kad medijos parādījās ziņa, ka turpinājumam finansējums nav piešķirts, vai es no mīļās nācijas tiku sagaidījis kaut vienu atbalsta vēstulīti vai publisku pieprasījumu pēc filmas turpinājuma?! Nē! Nāves klusums kā bēru namā."
Šodien režisoram, scenāristam, rakstniekam un gleznotājam Jānim Streičam aprit 80. dzimšanas diena. Šajā sarunā par dzīvi caur kino, gleznām un grāmatām.
– Jūsu filmas raksturo latviskums un tāda īpaša dzīves patiesuma garša. Tā īpaši meklēta, priekšā pateikusi intuīcija vai tur ir kāds cits noslēpums?
J. Streičs: – To tikai Dievs zina. Tāpat kā to, kāpēc sanācis tā, ka mans dzīves ceļš ir vijies cauri visiem Latvijas novadiem. Kā dziesmā: "Daugav’s abas malas mūžam nesadalās." Esmu piedzimis Latgalē, runāt un staigāt sācis Kurzemē, ar Piebalgu mani saista literatūra un draudzība ar Paulu Putniņu... Un katram novadam sanācis pa filmai: "Cilvēka bērns" Latgalei, "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" Vidzemei, "Likteņdzirnas" Kurzemei, bet traģiskās un drūmās "Svešās kaislības", kuras tagad tiek atjaunotas un restaurētas, – Zemgalei. Rīga mani kopš bērnības vilināja ar teātriem. Tāpēc šī mīlestība ir iemiesota filmā "Teātris". Tur Anglija ir tikai spēle, kurā piedalās to gadu Latvijas teātru zieds. Aktieri bija ar mieru pasmieties par savām vājībām.
Vai es pats tā kārtoju savu likteni, ka tieši tā ir gājis? Nē taču! Kādreiz notiek brīnumainas lietas, ko var nosaukt par providenci. Un tas ar mani ir dažbrīd gadījies. Citkārt filmas varoni tu meklē caur simtiem kilometru un tūkstošiem pretendentu, bet, piemēram, "Cilvēka bērnā" pats pirmais puika atnāk tas īstais. Protams, tad to nezinājām, turpinājām meklējumus Ludzā, Preiļos, Daugavpilī. Bet galu galā palikām pie Andrīša Rudzinska. 1991. gada ziema izkusa, kā nebijusi. Tas bija sāpīgs trieciens manai iecerei. Ko darīt? Braucu uz Rēzekni filmēt ziemu bez sniega. Gadās arī tādas. Paldies Dievam, Adamovas ezers bija aizsalis. Tur plānoju izvērst lielāku darbību, lai parādītu Aizgavēņa priekus uz ledus. Taču brauciena laikā no pelēkajām debesīm uz kailo zemi bira tādi ka sniega miltiņi. Un arī nākamo dienu. Zeme kļuva bālāka. Un trešajā dienā tā mūs pārsteidza ar balto mirdzumu. Brīnums, ka vai raudāju aiz pateicības Dievam.
Pirms rakstīju scenāriju "Teātrim", es šo Somerseta Moema romānu biju izlasījis trīs reizes un man galvā jau bija sava kino versija. Taču šad tad ielūkojos pirmavotā. Un tā rakstot skatu, kur Džūlija, aizejot no Toma, iemet renstelē viņa dzīvokļa atslēgu, es gribēju izlasīt, kā to ir aprakstījis romāna autors. Meklēju kā latviešu, tā krievu valodā... Nav! Biju šokā. Izjutu kaut ko pārdabisku un paši no sevis izlidoja vārdi: "Tā. Filma jau ir uzņemta." Es gara acīm redzēju šo ainu no jau gatavās filmas. Rakstīšanas laikā man zvana kinostudijas ražošanas vadītājs Harijs Kinstlers: "Jāni, tu?" Un es atbildu: "Jā, Somersets Moems klausās..." Harijs sāka smieties. Es nesapratu, par ko, jo patiešām neizlikos, nejokoju, vienkārši tik ļoti biju iedziļinājies romānā. Un ne velti tagad dažus manus tekstus pieraksta Moemam. Nu kaut vai: "Jo lielāks aktieris, jo lielāka pauze." Viens to citēja pat Saeimā no tribīnes kā angļu rakstnieka domugraudu. Es smejos: "Es tevi iesūdzēšu tiesā par manu autora tiesību pārkāpumu!"
– Vai jums kādreiz rodas vēlēšanās pašam tā vienatnē paskatīties savas kādreiz uzņemtās filmas?
– Nu nemaz, jo neviena filma nav izdevusies, kā bija izsapņota, iecerēta… Bet par to skatītājiem nav jāzina. Ja nu vienīgi televīzijai veidotais "Meistars". Daudziem tas neko neizteiks, bet tajā ir vērtības, kas zināmas tikai man. Pat rekordi. Televīzijā filmu uzņemšanas laiks ir daudz īsāks nekā lielā ekrāna filmām. Dega studijas plāni. Ārstējoties sanatorijā, desmit dienu laikā pārstrādāju viena iesācēja scenāriju, realizējot tajā 14 Maskavas TV vadības prasības, saglabājot pašcieņu un nekļūstot par iztapoņu. Piemēram – komjaunatnes darbs. Lūdzu, manējie dodas uz Latgali filmēt Ēvalda Valtera spēlēto Latgales podnieku, kurš nikni dauza ikvienu krūzi, kam kaut mazākais brāķītis. Un tad filmējot paspēju 10 dienas pakavēties slimnīcā, lai sadziedētu kuņģa čūlu. Grupa pa to laiku atpūtās. Filma man bija visīstākā radošā darbnīca, kurā daudz ko pārbaudīju un nostiprināju.
– Un tomēr, ja no vairāk nekā trīsdesmit filmu klāsta jums būtu jānosauc trīs, par kurām esat pateicīgs liktenim?
– Tad no jau minētajām: "Teātris", "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" un "Cilvēka bērns". Tālāk nāktu "Mans draugs nenopietns cilvēks", "Likteņdzirnas", "Svešās kaislības" un "Aizaugušā grāvī viegli krist", kur viss no dzīves ņemts, ar aktieriem izspēlēts vesels laikmets. Reiz režisors Leonīds Leimanis teica, ka režisors visā savā mūžā var uzņemt septiņas filmas. Tā pa īstam. Cik tad man tur sanāca? (Pasmaida.)
– Filmas "Teātris" pievilcības noslēpums lielā mērā slēpjas arī "autorā", jūsu tekstā, kas skan aizkadra balsī. No kā tas atkarīgs, izmantojat kādā filmā šo paņēmienu vai ne?
– Paldies, ka novērtējāt! Reti kurš to saprot. Ne jau Streičs uz ekrāna, bet autors kā aktrises personības alter ego ir filmas panākumu atslēga. Es taču sākumā atteicos, jo negribēju filmēt šo pliekano sižetu par mīlas trijstūri. Līdz atradu atslēgu – un tā ir personības duālisms. Paskatieties finālu ar sarkano lakatiņu bez autora aizkadra teksta! Un tā daudzās vietās. Kaut Vija bija fantastiska aktrise.
"Rūdolfa mantojumā" aizkadrā runāju tādēļ, ka filmā ir vien trešdaļa no tā, ko es būtu vēlējies pateikt. Vēl šo paņēmienu izmantoju arī "Rudens rozēs". Un, ja godīgi, tā ir arī tāda viltība. Ja kaut kur kaut kas nav īsti sanācis, ar aizkadra tekstu var mēģināt panākt, lai skatītājs domā, ka viss filmā redzamais ir tieši tā, kā bija iecerēts, bet ne jau vienmēr sanāk… Tas rožainākais sapņu laiks ir scenārija tapšana. Filmēšana ir viena vienīga vilšanās, kad šķiet, nekas nesanāk, tā, piemēram, filmējot "Cilvēka bērnu", man pat likās, ka esmu pievīlis visas Klīdzēja cerības. Un tad mani atkal aizrauj filmas montēšana un skaņošana, kad viss tavās rokās, viss vēl glābjams un veidojams.
– Kā jums pašam šķiet, kur slēpjas "Limuzīna" pievilcība, ka filmu televīzijā rāda un tauta skatās vai katros Jāņos?
– "Limuzīna" popularitāte jau patiesībā nav mans, bet nācijas nopelns. Latvieši ierauga sevi gluži kā spogulī un redz, ka pie visiem trūkumiem mums nav iemesla mocīties ar mazvērtības kompleksiem, jo pie zināmiem grēciņiem mēs tomēr esam viena jauka tauta, kuras ētikas saknes ir dziļas un spēka pilnas. Īsta literatūras pērle ir Māras Svīres stāsts, pēc kura veidots filmas scenārijs. Tur jau viss iekodēts, no turienes visa latviskā dzīvošana. Kad dzirdu uzslavas, jūtos neērti, ka tās tiek adresētas man. Tāpēc, jo tālāk skrien laiks, jo lielāka pateicība man jāsaka viņai.
– Māras Svīres literārais scenārijs esot bijis asāks. Tajā šķelme Lāsmiņa ar Ulda Dumpja atveidoto varoni ne vien nevainīgi koķetē, bet nakti arī pārlaiž…
– Jā, rakstnieces scenārijs bija šerpāks. Bet pat labi, ka Maskava tur dažas vietas izgrieza. Ja ne, vai gan mēs tagad tik sirsnīgi par Ulda Dumpja varoni tā smietu, vai mūs tā uzjautrinātu viņa kā tāda maza šuneļa lēkāšana riņķī un apkārt Lāsmiņai? Ja tā lieta abiem būtu vērsusies nopietna, filma būtu pavisam citā žanrā...
– Kad būs "Rūdolfa mantojuma" otrā daļa?
– Nezinu. Es jau nefilmēju sev.
– Tas pats par sevi saprotams. Filmu gaida skatītāji.
– Meli. Negaida! Kad medijos parādījās ziņa, ka Nacionālā kino centra projektu konkursā man finansējums nav piešķirts, ka esmu palicis "aiz borta", vai es no mīļās nācijas tiku sagaidījis kaut vienu atbalsta vēstulīti vai publisku pieprasījumu pēc filmas turpinājuma?! Nē! Nāves klusums kā bēru namā. Jā, uz ielas satiekot jau viens otrs apvaicājas – kā tad būs ar filmu. Tauta gaida un tā tālāk. Izlikšanās. Brīdi bija paskumji. Bet atjēdzos un pagāju malā. Un tagad pat esmu priecīgs par notikušo un re, cik skaisti sadarbojos ar kino centru, ar kuru man ir fantastiski jaukas un radošas attiecības. Un dvēselē miers un apskaidrība. Es negribu to ārdīt.
– Nu ja, pie vainas atkal sen deldētais naudas trūkums…
– Leģenda! Naudas trūkums ir mums uzspiests mierinājums. Un nezinātāju pārliecība, ka vaina ir tikai tur. Savienības laikos, kad mēs bijām "Goskino" tirgus sistēmā, Latvijas filmas gaidīja 130 000 Vissavienības kinoteātru. Ja no katra valsts kase būtu saņēmusi tikai trīs rubļus, "Limuzīna" izdevumi tiktu segti. Filmas izmaksa bija 340 000 rubļu. Valsts filmu ražošanai iedalīja 100 miljonus. Ieņēmums bija viens miljards! Desmitkārtīga peļņa! Mēs Krievijai bijām Eiropa un mūs skatījās miljoni. Bet sagruva PSRS un tai līdzi visa "Goskino" sistēma. Tirgus dod naudu. Tas jāsaprot vispirms. Un tikai tad jāraud par to, ka valsts nedod. Valsts dotācijām jābūt un – lielām. Bet tas taču nenotiks!
Ir jau mums jauni, talantīgi, spēcīgi režisori, taču viņi laužas katrs par sevi, plēšas vairākos darbos... Es piedalos vērienīgajā Latvijas simtgades kinoprojektu atlases žūrijā. Un mani iepriecina jauno cilvēku dziņa izteikt sevi tautas likteņstāstos. Kaut izdotos! Tikai kur tas paliks, kur nokļūs, kas skatīsies?
Kāda var būt kino nākotne, ja nav tirgus? Filmas neved ragaviņās pie Eifeļa torņa, kur kāds latvju censonis skaļi piedāvās savu produkciju. Kinoteātros nelaidīs, jo tiem līgumi ar varenām distribūcijas firmām. Un tās konkurentus necieš. Kas to lietu varētu labot? Ne ministrija, ne kino centrs. Nē! Tas ir tikai pašu producentu rokās. Un tas ar laiku notiks, un te iesakņosies kāda varenas kinokompānijas filiāle. Nesen virmoja politiskās kaislības ap "Dvēseļu puteni". Tiku uzaicināts kā konsultants. Tur ir noticis kaut kas ačgārns. Saeima varētu izdalīt naudu īpašam pasūtījumam. Kā to darīja senos laikos. Kad vajadzēja uzgleznot Jaunavu Mariju, Svētais Krēsls nebija tik aprobežots, ka deva to darīt jebkuram mūkam, bet meklēja talantu ārpus klostera. Viņi necerēja uz to, ka Dievmāte iedvesmos jebkuru un taps šedevrs.
Bet mūsu Saeima dzīvo pārliecībā, ka tā var notikt un viņiem nav no svara, kurš gleznos. Šoreiz filmēs. Ka tik "Dvēseļu putenis", ko lielais vairums nav lasījuši. Kā jums liekas, kāpēc savulaik mēs – Aloizs Brenčs, Rolands Kalniņš, Pēteris Krilovs, Gunārs Piesis, Oļģerts Dunkers – šo Grīna romānu nebijām pamanījuši un izmantojuši filmai? Tādēļ, ka tas nav kinematogrāfisks! Tā tas ir. Turpretim "Mērnieku laiki" un "Zvejnieka dēls" bija ekranizēti pa divi lāgi. Ne romāns, bet scenārijs vajadzīgs, un tas jāpasūta tam, kas to pratīs uzrakstīt.
Bet nepārprotiet, es vairs nealkstu pēc filmas. Varbūt man paveicies tādēļ, ka neliku visu uz vienas kārts, nekad neesmu teicis, ka bez kino nevaru dzīvot. Es dzīvē pieprotu arī daudz ko citu. Taču kino mani ievirzīja liktenis, un es tam esmu ļāvies… Bet varbūt man vajadzēja vairāk rakstīt? Varbūt kā filmā "Teātris" saka Rodžers – varbūt man vajadzēja kļūt par garīdznieku? Daudzi patiešām teikuši, es būtu labs mācītājs… Man allaž trūkst laika pabeigt vismaz jau iesāktās grāmatas. Jo kas tad uzrakstīs par mūsu kino censoņiem, par manu Preiļu novadu, jo to, ko zinu es, nezina neviens. Tas mani aicina vairāk nekā kino. Domāju par cilvēkiem, personībām, bagātībām, kas bijuši man līdzās. Manas krustmātes Lūcijas Volantas onkulis bija pirmās brīvvalsts labklājības ministrs, kā mazs puika no bērna kājas atceros latviešu neiroķirurģijas pamatlicēju Kārli Arāju, atceros savus skolotājus, kuri tagad iekļuvuši enciklopēdijās. To visu apkopot, izlikt grāmatā ir tāds nebeidzams darbs. Bet cik nu būs, tik būs.
– Šodien Sv. Pētera baznīcā atklāj jūsu gleznu izstādi.
– No manis tur maz. Galvenais jau draugi. Izstādi tā arī sauc – "Jānis Streičs un viņa draugi". Mana jubileja ir kā iemesls latviešu glezniecības retrospekcijai. Tur ir Džemma Skulme, Uldis Zemzaris, Laimdonis Grasmanis, Osvalds Zvejsalnieks, Jānis Anmanis, Lilita Postaža, vairāki mākslinieki no Lietuvas, mūsu tēlnieki Evija Upeniece un Vija Dzintare… Var jautāt – kāpēc Pēterbaznīcā? Man bija jaunu dienu sapnis nokļūt Rīgā kā māksliniekam. Bet nesanāca, aizgāju neceļos. Nu mūža beigās kā tāda pīpenīte vai ērkšķis esmu iespraucies rožu dārzā (pasmaida). Kad vakar iegāju dievnamā ielūkoties, vai elpa aizrāvās – kāds krāšņums, ap simt darbu, izcilības… Vai pilnīgi apraudājos.
– Vai kāda no jūsu gleznām atsauks atmiņā arī kādu no Jāņa Streiča filmām?
– Varbūt varēs atpazīt Rūdolfa pagalmu no "Rūdolfa mantojuma". Krāsu kasti biju paņēmis līdzi arī, kad filmējām "Cilvēka bērnu". Tur vienu darbiņu uztaisīju, Zvejsalnieks piepalīdzēja ar labiem padomiem, bet tā glezniņa nu ir Vācijā.
– Pirms vairākiem gadiem tepat "Latvijas Avīzes" redakcijā dalījāties savās pārdomās, kā jums kā režisoram, rīkojot Vijas Artmanes un Eduarda Pāvula 75. dzimšanas dienas svinības Dailes teātrī, iekārtot tā, lai abiem leģendārajiem māksliniekiem nesastieptu milzu ziedu klēpjus, bet kā gaiļa zupai sanestu pa kripatiņai praktiskākai vajadzībai, Vijai Artmanei toreiz verandai vajadzēja jaunus stiklus. Kādu dāvanu gribētu saņemt jūs pats?
– Tā nu ir: man kremt krāšņajām ziedu kompozīcijām un vienam pasniegšanas mirklim tērētā nauda. Pēcāk kaudzē kā uz kapa vai kā skābbarības guba. Nav kur likt, nezini, kurš ko dāvinājis. Rēzeknē arī netiks rīkota milzu sveicēju rinda. Kā lielākā dāvana ir paši cilvēki, kas būs atnākuši. Un vēl, protams, skaista dāvana ir tas, ka sarīkojums notiks Rēzeknes "Gorā". Jo tā caur mani tiktu godināta visa Latgale. Pagājuši 65 gadi, kopš še pirmoreiz ierados – ar koka lādīti ratos pārbraucu pāri upītei tai vietā, kur nu "Gors". Tilts bija sabombardēts. Pilsēta drupās. Biju ieradies kārtot eksāmenus Pedagoģijas skolā… Tur mana agrā jaunība…
Svinēt astoņdesmito dzimšanas dienu Latgalē ir liela likteņa dāvana, kuras priekšā viss cits nobāl. Un vēl es ceru, ka mana jubilejas gada norise iezvanīs Latgales apvienošanas simtgades kongresu, kas notiks 2017. gadā. Tā simtgade patiesi jāatzīmē, jo tur sākās Latvijas valsts. Doma lauza sev ceļu jau agrāk – Latvijas pirmajā atmodā, bet pirmais vārds par vienotu Latviju izskanēja tur, Latgalē, un tam sekoja darbs – valsts proklamēšana Rīgā. Skaisti!
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003