Rīga 4°C, apmācies, bez nokrišņiem, DR vējš 5m/s
Otrdiena, 2024. gada 23. aprīlis 11:16
Vārda dienas: Georgs, Jurģis, Juris
Kā ar kartēšanu efektīvāk pārvaldīt Latviju
"Esmu liels Latvijas patriots un, kaut varbūt skaļi tā teikt, vēlos, lai Latvija attīstītos ilgtspējīgi. Lai cilvēki atgrieztos Latvijā," saka karšu izdevniecības "Jāņa sēta" dibinātājs, ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs. Viņa uzņēmumam Izglītības un zinātnes ministrija uzticējusi izveidot ideālā skolu tīkla kartējumu. Tā pirmie rezultāti – karte ar tā saukto centralizēto eksāmenu indeksu – izraisīja plašu viļņošanos sabiedrībā. "Esmu pilnīgi pārliecināts, ka publiskie pakalpojumi pirmkārt jākoncentrē tur, kur ir darbavietas. Lai vecāki, braucot uz darbu, vienlaikus varētu ērti aizvest uz skolu arī bērnus. Ir svarīgi apzināties, kuri Latvijā ir tie zelta graudi, kas jākopj un jālaista, lai mūsu valsts taptu bagātāka. Jāapzina, kuri ir tie uzņēmumi, kuri rada visvairāk darba vietu, maksā visvairāk nodokļu, kuriem pateicoties apdzīvotajā vietā kaut kas notiek. Ir tāds teiciens "Kur ir, tur rodas." Tā arī ir: kur ir veiksmīgi uzņēmumi, tur rodas klāt aizvien jauni. Tāpēc jau vairākus gadus pētu, kuri tad ir tie zelta graudi dažādās apdzīvotās vietās, proti, cenšos noskaidrot uzņēmumu pievienoto vērtību katrā vietā, kur tie darbojas.
Saruna ar karšu izdevniecības "Jāņa sēta" dibinātāju, ekonomģeogrāfu Jāni Turlaju, kam Izglītības un zinātnes ministrija uzticējusi izveidot ideālā skolu tīkla kartējumu.
Lielu troksni, vismaz Rīgā, radījusi jūsu izveidotā karte ar tā saukto centralizēto eksāmenu (CE) indeksu. Kāpēc vajadzēja veidot šādu karti? Dati, kas tajā izmantoti, vienmēr bijuši Valsts izglītības satura centra (VISC) rīcībā, no tiem karti jau veidojusi Latvijas Pašvaldību savienība (LPS).
J. Turlajs: Esmu iepazinies ar jūsu minēto karti. Mūsu darbs bija veidot tādas datu vizualizācijas, kas būtu pārskatāmākas un labāk izmantojamas nekā līdz šim pieejamās, kā arī būtu labāk piemērotas kādu secinājumu izdarīšanai. Apskatot LPS karti, šķita dīvaini, ka dažas skolas, par kurām man bija informācija, ka tur ir problēmas, pēc LPS datiem, izskatījās ar gana augstiem skolēnu sasniegumiem. Atklājās, ka tās ir skolas, kurās daļa 12. klases skolēnu CE nemaz nekārto. Latvijā ir 30 skolas, kur pat puse skolēnu, kuri mācījušies 12. klasē un kuru izglītošanos vidusskolā valsts ir finansējusi, CE neliek.
Diemžēl VISC nav datu par to, kāpēc eksāmeni nav kārtoti: nav skaidrs, vai šie skolēni vienkārši kaut kur pazuduši vai arī veselības stāvokļa dēļ atbrīvoti no eksāmeniem. Daļu skolu CE indeksā uz leju velk tā sauktie vakarnieki vai tālmācībnieki. Izglītības un zinātnes ministrijai noteikti ieteiksim uzlabot skolēnu uzskaiti, lai varētu atfiltrēt "parasto" vidusskolu vakarniekus, slimotājus u.c. Tad CE indeksu varētu pilnvērtīgāk izmantot skolu vērtēšanā.
Rīgas dome pārmeta, ka esam ņēmuši vērā tikai trīs CE rezultātus – latviešu valodu, matemātiku un svešvalodu. Šos datus ņēmām vērā tāpēc, ka tie ir vienīgie obligātie eksāmeni, ko kārto visi skolēni, tātad tikai šie dati ir objektīvi un parāda ainu par visiem skolēniem. Jo vairāk CE kārtotāju, jo objektīvāks vidējais rezultāts.
Mums pat pārmet, ka mēs cenšoties saasināt nacionālo jautājumu, pretno-
statīt latviešu un krievu skolas. Taču visām skolām – gan latviešu, gan krievu – ir izvirzītas vienādas prasības. Obligātie eksāmeni ir obligāti ne tikai latviešu, bet arī mazākumtautību skolās. Latviešu valoda ir valsts valoda, un tur nevar būt nekādas atlaides. Ja neizdodas nodrošināt atbilstošu kvalitāti, tad vai nu jāsamazina skolas pakāpe, vai jāoptimizē, pievienojot labajām skolām. Protams, tas jādara kompleksi, sakārtojot visu sistēmu.
Minējāt, ka trūkst skolēnu uzskaites. Kas vēl jāuzlabo?
Pirms ķēros pie darba, iepazinos ar visu "saimniecību". Proti, skatījos visas datubāzes, kuras pieejamas un kur aprakstīti diezgan daudzi un dažādi indikatori. Secinājām, ka ir gana daudz indikatoru un datu, kas patiesībā neko neizsaka. Piemēram, skolotāju kvalitātes pakāpes. Izrādās, ka spēcīgajās skolās, valsts ģimnāzijās, ir daudz mazāk skolotāju, kam piešķirta augstākā kvalitātes pakāpe, nekā vājākās skolās. Tas liek domāt, ka pakāpju piešķiršana ir pārāk formāla.
Skolu akreditācijai vajadzētu būt sietam, kas nepieļauj vāju skolu darbību. Taču secinājām, ka arī akreditācija ir drīzāk formāla. Tā balstās galvenokārt uz skolu pašvērtējumu. Tajā skolas saraksta visu labāko, bet dažkārt skolas realitāte un tās pašvērtējums ir kā diena pret nakti. Akreditācijas komisijas vērtētāji to redz, taču viņu spriedumam ir mazāka nozīme nekā šim pašvērtējumam. Līdz ar to gandrīz visas skolas pār-
akreditē uz maksimālo termiņu – astoņiem gadiem. Akreditācijas noteikumi būtu jāmaina.
Ir jātiek galā ar pamatskolu eksāmeniem. Tiem jākļūst nozīmīgākiem un jākalpo kā filtram ceļā uz vidusskolu, lai pēc iespējas mazāk bērnu tur nonāktu nejaušības pēc. Ja paklausās Rīgas domes vadības teiktajā, sanāk: ja bērns neies vājā vidusskolā, viņš paliks uz ielas. Tā jau varam aizrunāties līdz absurdam. Protams, svarīgi, lai bērni turpina mācīties, bet skolēniem ar vājākiem mācību sasniegumiem būtu jādodas uz arodskolu apgūt profesiju. Ar profesiju viņi būs konkurētspējīgāki darba tirgū nekā ar zema līmeņa vidējo vispārējo izglītību.
Jūs tagad runājat kā izglītības sistēmas auditors, kaut jums kā karšu ražošanas uzņēmumam uzticēja tikai izstrādāt ideālā skolu tīkla kartējumu.
Bez plašāka skata uz sistēmu neiztiksim. Jo citādi mēs nevaram izskaidrot, kāpēc kaut kas jādara un jāmaina. Daudziem liekas: jo tuvāk skola, jo labāk.
Mēs pētām Latvijas konkurētspēju kopumā, sākot ar to, kāpēc cilvēki brauc prom no Latvijas. Skaidrs, ka viņi aizbrauc tāpēc, ka nevar te nopelnīt. Tai skaitā atbilstošu algu nevar nopelnīt arī skolotāji, kaut Latvija izglītībā iegulda 1,6 reizes vairāk naudas pret valsts un pašvaldību kopējiem izdevumiem nekā Eiropa vidēji. Tikmēr ceļi brūk, naudu vajag veselības aprūpei, drīz būs pusotras reizes vairāk pensionāru uz vienu strādājošo nekā pašreiz.
Skaidrs, naudu vajag arī citviet, ne tikai izglītībai. Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis gan solījis, ka skolu tīkla optimizācijas rezultātā iegūtā nauda paliks izglītības sistēmā. Vai jūs dodat mājienu, ka citām jomām tā noderētu vairāk?
Nē. Es saku, ka nevajag palielināt finansējumu izglītības jomai, jo sistēmā ir lielas ekonomijas iespējas. Tikmēr, piemēram, ceļu nozarē bez papildfinansējuma netiksim ārā no bedres.
Tagad jūs jau runājat kā visa valsts budžeta auditors!
Es vienmēr uzsveru, ka neesmu tikai karšu redaktors, bet gan ekonomģeogrāfs, esmu guvis izglītību ekonomiskās ģeogrāfijas jomā. Esmu veltījis daudzus gadus Latvijas tautsaimniecības, demogrāfijas un teritoriālo jautājumu analīzei.
Jā, "Jāņa sēta" runā ar sabiedrību "karšu valodā". Tā ir mūsu priekšrocība. 21. gadsimtā karte vairs nav tikai navigācijas rīks, tas ir resursu pārvaldības rīks. Ja valsts neizmanto mūsdienu ģeotelpiskās analīzes iespējas, tā dzīvo pagājušajā gadsimtā. Papīra karšu izdošana vairs nav lielākā daļa no tā, ko mēs darām. Esam tehnoloģiju uzņēmums, kas piedāvā risinājumus dažādām tautsaimniecības nozarēm, kā efektīvāk pārvaldīt savu saimniecību. Piemēram, atkritumu izvedēji strādā ar mūsu sistēmām – palīdzam optimizēt maršrutu. Ja uzņēmums strādā efektīvi – mazāk tērē degvielu un laiku, tas var vairāk samaksāt darbiniekiem.
Katra karte, ko esam izstrādājuši pēc IZM pasūtījuma, slēpj daudzas tabulas. Kartē viss ir pārskatāmi. Turklāt viena lieta ir pateikt, ka lielākā daļa bērnu mācās tikai 16 procentos skolu, bet cita lieta – kartē redzēt, kur tieši ir šīs skolas.
Kāpēc žurnālistiem iedeva karti, kurā ir redzams CE indekss katrā Rīgas skolā, bet līdzvērtīgu karti par visu Latviju nepubliskoja?
Tās kartes izmērs būtu 6x4 metri. Taču rīku esam uztaisījuši, un datorā var redzēt katru Latvijas skolu. Pirmkārt gan šī karšu sistēma domāta kā instruments lēmumu pieņēmējiem, bet ceram, ka drīz tā būs pieejama katram interesentam.
Tieši Rīgas karti publiskojām arī tāpēc, ka tur skolu ir visvairāk un nav īsti saprotams, kāpēc tāda augstprātība un pretdarbība no galvaspilsētas puses. Kaut vai šis Ušakova apgalvojums, ka IZM gribot aizvērt vienīgo skolu Bolderājā. Karte skaidri parāda, ka ne jau par vienīgajām skolām ir runa, bet ka dažu kilometru rādiusā ir vairākas skolas ar zemiem rezultātiem un maz skolēniem.
Kādi ir rezultāti citās apdzīvotās vietās: vai tur, tāpat kā Rīgā, ir gan ļoti labas, gan vājas skolas?
Vislielākā segregācija ir tajās pilsētās, kur ir valsts ģimnāzijas. Spējīgākie bērni iet uz tām, un parastajās vidusskolās paliek tie, kam mācībās ne pārāk veicas. Visās lielajās pilsētās ir kāda skola, kurā vidējais CE indekss ir zem 30 procentiem. Tomēr ir pašvaldības, kas spēj nodrošināt vienmērīgu izglītības kvalitāti visās skolās. Piemēram, Dobelē nevienai skolai indekss nav zem 30 procentiem.
Smiltenē apvienoja trīs skolas, un tur vidējais CE indekss visā pilsētā ir 55 procenti. Tas ir ļoti labs rādītājs! Smiltene pierāda, ka arī salīdzinoši mazs attīstības centrs var attīstīties, ja tur ir progresīva vietējā vara, kas strādā roku rokā ar vietējiem uzņēmumiem. Piemēram, skolotāju algas šajā mācību gadā tur pieaugušas par 25 procentiem, kaut skolu reorganizācija līdz galam vēl nav pabeigta.
Esat solījis pētīt arī skolēnu pārvietošanās iespējas. Cik tālu esat tikuši šajā pētījuma daļā?
No Autotransporta direkcijas kaut kādus datus esam dabūjuši. Ir cerības, ka uz kartes varēsim uzlikt visus sabiedriskā transporta maršrutus un reisu skaitu, ņemot vērā ātrumu, ar kādu tie pārvietojas. Ātrums zināmā mērā parādīs arī ceļu stāvokli. Skolēnu autobusu maršrutus gan kartē nebūs iespējams ievietot, jo pašvaldībām elektroniskā formā šo datu nav.
Pētīsim arī dažādu pašvaldību pieredzi. Piemēram, Līvānos ir apstiprināti saistošie noteikumi, kuri paredz iespēju skolēnu vecākiem, kam līdz sabiedriskajam transportam attālums pārsniedz trīs kilometrus, saņemt kompensāciju izlietotajai degvielai – 12 centi par kilometru – par bērna nogādāšanu līdz skolai vai transportam. Skolēnu autobuss vairs nebrauc pakaļ katram bērnam. Tā ir normāla prakse, kas plaši tiek izmantota citās valstīs. Arī ārvalstu praksi analizējām un liksim to pētījuma aprakstošajā daļā. Būs ne tikai rīks par esošo situāciju, bet arī rekomendācijas, kā būtu jādara.
Jūs esat teicis, ka Latvijai pietiktu ar 29 pašvaldībām vai sadarbības teritorijām – 28 attīstības centri plus Rīga ar Pierīgu. Taču tad gan Vidzemē, gan Kurzemē sanāktu diezgan plaši tukšie laukumi, kas atrastos tālu no centra.
Arī skolu tīkla pētījumā ir vesela sadaļa par reģionālajiem izaicinājumiem. To varētu nākotnē pētīt sīkāk, ja izdosies sadarbība ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.
Ja būs savesti kārtībā ceļi, pa kuriem nokļūt attīstības centros, pašvaldību skaitu varēs samazināt. 98 procenti Latvijas iedzīvotāju ne vairāk kā 40 minūšu laikā var nokļūt līdz tuvākajam attīstības centram. Tas nozīmē, ka jūsu minētajos tukšajos laukumos arī iedzīvotāju ir ļoti maz.
Bet, ja šīs vietas kļūs vēl nomaļākas, tad drīz tur varbūt vispār vairs nebūs iedzīvotāju.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka publiskie pakalpojumi pirmkārt jākoncentrē tur, kur ir darba vietas. Lai vecāki, braucot uz darbu, vienlaikus varētu ērti aizvest uz skolu arī bērnus.
Taču nepiekrītu tiem, kas saka: ja aizslēgsiet skolu, tajā apdzīvotajā vietā vispār vairs nekā nebūs. Mums taču ir "Gaismas tīkls" – 800 vietējās bibliotēkas un to punkti, kur visur ir interneta pieslēgums. Bibliotekārs vairs nav tikai grāmatu pārzinis, viņš var apmācīt lietot tehnoloģijas, sadarboties ar varas pārstāvjiem. Ap bibliotēkām pulcējas gaiši cilvēki, tāpēc tām jābūt kā pēdējam bastionam – vietējās identitātes sargātājam. Manā ideālajā scenārijā bibliotēka jāsaglabā pat, tad, ja pagastā palikuši tikai 10 cilvēki. Savukārt skola šādās vietās ir greznība, un vēl lielāka greznība ir vidusskola. Sākumskolu uzturēt ir būtiski lētāk. Tikko sākas ķīmija, fizika un citi speciālie priekšmeti, skola kļūst dārga.
Esmu liels Latvijas patriots un, kaut varbūt skaļi tā teikt, vēlos, lai Latvija attīstītos ilgtspējīgi. Lai cilvēki atgrieztos Latvijā.
Ir svarīgi apzināties, kuri Latvijā ir tie zelta graudi, kas jākopj un jālaista, lai mūsu valsts taptu bagātāka. Jāapzina, kuri ir tie uzņēmumi, kuri rada visvairāk darba vietu, maksā visvairāk nodokļu, kuriem pateicoties apdzīvotajā vietā kaut kas notiek. Ir tāds teiciens: "Kur ir, tur rodas." Tā arī ir: kur ir veiksmīgi uzņēmumi, tur rodas klāt aizvien jauni.
Tāpēc jau vairākus gadus pētu, kuri tad ir tie zelta graudi dažādās apdzīvotās vietās, proti, cenšos noskaidrot uzņēmumu pievienoto vērtību katrā vietā, kur tie darbojas. Pievienoto vērtību rēķinām pēc dažādiem kopā ar nozaru pārstāvjiem izstrādātiem algoritmiem (atkarībā no uzņēmuma darbības nozares), pa uzņēmuma vietējām vienībām sadalot VID apkopoto informāciju, kas pieejama par uzņēmumu kopumā (algas ar visiem nodokļiem, peļņu un uzņēmuma ieguldījumu infrastruktūrā). Citādi visu, piemēram, "Latvijas valsts mežu" radīto pievienoto vērtību nāktos attiecināt uz Rīgu. Savukārt mūsu pētījumā tā sadalīta vairāk nekā 650 vienībās visā Latvijā.
Vai šādus pievienotās vērtības pētījumus jums kāds pasūtījis vai arī veicat tos prieka pēc?
Ticot, ka tam ir liela vērtība un ka šādiem datiem ir liela nozīme Latvijas attīstībā, sāku to pētīt pirms četriem gadiem. Visu mūžu daru to, kas man ir interesants, cerot, ka tas kādam būs arī noderīgs.
Taču pirmā pašvaldība, kas noticēja, ka šāds pētījums tai nepieciešams, un pasūtīja to kopā ar skolu tīkla izpēti, bija Bauska. Ērti lietojamā karšu sistēmā redzam visa bijušā Bauskas rajona teritorijā katra uzņēmuma atrašanās vietu, nozari, apakšnozari un tā "svaru" pēc pievienotās vērtības, iedzīvotāju izvietojumu un citas lietas.
Šī pētījumā reālās izmaksas bija 20 000 eiro, bet Bauskas pašvaldība mums saskaņā ar līgumu samaksāja 8000 eiro plus PVN. Atļāvāmies tik daudz iztērēt, jo ticēju, ka ieguvums būs noderīgs.
Jau kopš 1992. gada, kad apgāda "Jāņa sēta" dibinātājs Čiris mani uzaicināja veidot karšu izdevniecību, mēs strādājam idejas vārdā, un nauda nebija galvenais. Pa ceļam esam darījuši ļoti daudzas lietas, kas uz mums it kā neattiecas un kur nav peļņas. Valstij nav naudas, tāpēc dažas lietas ir jāuzņemas privātajam sektoram, ticot, ka kādreiz tas nāks atpakaļ. Mums vienmēr ieguldītais nācis atpakaļ gan ar tautas mīlestību, gan ar apmierinātiem klientiem, kas novērtē to, ko mēs darām. Tas arī dod gandarījumu.
Parunāsim tomēr par materiālo gandarījumu! Vai ar 90 000 eiro, ko jūsu uzņēmums no valsts budžeta saņēma tīkla izstrādei, pietiks, lai pilnvērtīgi pabeigtu uzticēto uzdevumu vai arī vajadzēs vēl?
Tik daudz vēl neesam saņēmuši, bet ar minēto summu nepietiks. Jau no paša sākuma teicu, ka Latvijas skolu tīkla izvērtējumu un skolu tīkla plānošanas sistēmu ar anonimizētu 200 000 skolēnu dzīvesvietu attēlojumu nevar uztaisīt pat par 100 000 eiro, ja jau viena Bauska izmaksāja 20 000 eiro.
Izglītības ministrija rudenī bija gatava atvēlēt 90 000 eiro. Tas, ko esam apņēmušies paveikt, maksā 115 000 eiro plus PVN. Mums ir apsolīts, ka papildus nepieciešamo naudu piešķirs. Ir sapratne, ka tas ir vitāli svarīgi visiem.
Neprasīsim vairāk, kā mums tas izmaksā, bet par brīvu arī nevaram strādāt.
Savukārt pievienotās vērtības aprēķināšana un kartēšana Latvijas uzņēmumu vietējām vienībām maksātu 140 000 eiro. Ceru, ka vēlāk tomēr būs arī šāds pasūtījums. Tas Latvijai vēlāk atmaksātos ar uzviju.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003