Rīga 1°C, mākoņains, bez nokrišņiem, R vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 20. aprīlis 04:02
Vārda dienas: Mirta, Ziedīte
Ģenerālprokurors Kalnmeiers: "Politiskais tirgus vairs nav tik brutāls."
Žurnāla "Ir" jūnija trijos numuros tika publicēti fragmenti no viesnīcā "Rīdzene" noklausītajām Aināra Šlesera, Aivara Lemberga, Andra Amerika, Viestura Koziola un citu personu sarunām. Sabiedrībā tās jau ieguvušas apzīmējumu "oligarhu sarunas". Noklausīšanās notikusi laika posmā no 2009. līdz 2011. gada pirmajai pusei, un publicētie materiāli parāda, kā tikušas dalītas oligarhu ietekmes sfēras politikā, uzņēmējdarbībā un kā savām interesēm pakļauti mediji (laikraksti "Diena", "Dienas Bizness" un "NRA", apspriestas arī televīzijas LNT un LTV).
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs lietu ierosināja 2011. gada maijā pēc Krimināllikuma pantiem par kukuļņemšanu, kukuļdošanu, noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un valsts amatpersonām likumā noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. KNAB veica kratīšanas vairākās vietās, tostarp ietekmīgu politiķu īpašumos, taču šogad šī lieta tika izbeigta. KNAB vainoja prokuratūras neizdarību, savukārt prokuratūra uzskatīja, ka birojs nav lietu pienācīgi izmeklējis.
KNAB jaunais vadītājs Jēkabs Straume atzinis, ka KNAB lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu ir bijis pamatots. Proti, lietā netika gūti pierādījumi – tas, kas izskanēja pazīstamu uzņēmēju un bijušo politiķu sarunās, "neapstiprinājās dzīvē vai netika noskaidrots". "Nebija veiksmes, bija priekšlaicīga informācijas noplūde, tai skaitā arī no KNAB," sacīja Straume, norādot, ka atsevišķas lietā iesaistītās personas, iespējams, bija lietas kursā par KNAB īstenotajiem pasākumiem.
No atsevišķiem sabiedrības pārstāvjiem izskan viedoklis, ka par to, ka lieta izgāzās, atbildība jāuzņemas arī ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram. Vakar intervijā "LA" ģenerālprokurors uz to atbildēja tā: "Valstī ir noteikta kārtība, kā atstādina ģenerālprokuroru. Es nesaskatu, ka prokuratūra būtu pieļāvusi rupjus pārkāpumus šīs lietas sakarā. Patlaban notiek publiska KNAB neizdarītā darba attaisnošana un vainas pārspēlēšana uz prokuratūru.
Vairākkārt ar KNAB vadītāju Straumes kungu esmu runājis, ka jāvērtē tā daļa sarunām, kas ir palikusi neizmeklēta, un, ja būs pamats, tad jārosina kriminālprocesi. Mans redzējums ir tāds, ka sarunu apjoms bijis tik liels, ka KNAB pilnā apjomā to neviens nav noklausījies. Iespējams, ka atklāsies nozieguma slēpšana, ja būtiskām sarunām nebūs bijis noņemts slepenības statuss.
Jāvaicā, cik gadījumos KNAB amatpersonas ir vērsušās ar iesniegumiem pie ģenerālprokurora, ka uzraugošie prokurori nepilda savus pienākumus, cik gadījumos rakstījuši sūdzības par ģenerālprokurora rīcību kaut vai Saeimas Nacionālās drošības komisijai vai Aizsardzības, korupcijas novēršanas un iekšlietu komisijai, Nacionālajai drošības padomei, Augstākās tiesas priekšsēdētājam? Personīgi es neesmu saņēmis nevienu iesniegumu."
"LA" arī jautāja – vai tagad ir kaut kas mainījies tajā politiskajā virtuvē, par kuru mēs uzzinām no publicētajām sarunām. Ē. Kalnmeiers: "Jāatzīst, ka politiskais tirgus vienmēr ir bijis un būs, bet katrā ziņā tas vairs nav tik nekaunīgs un brutāls. Arī publiskotās sarunas atstās savu iespaidu, un politiķi vēl vairāk piebremzēs šo politisko tirgu.
Jūs iepriekš esat sacījis, ka esot noskaidrota persona, kura noplūdināja operatīvo informāciju par oligarhu sarunu noklausīšanos. Pēc neoficiālas informācijas, tā ir bijušā Saeimas deputāta Dzintara Jaundžeikara māsīca, kura strādāja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā. Vai viņa ir sodīta?
Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers: Radu rakstus es nepārzinu, bet viņa bija KNAB darbiniece, kurai, pildot amata pienākumus, bija piekļuve operatīvajai informācijai, un viņa informēja, ka tiek noklausītas sarunas viesnīcā "Rīdzene". Šo personu sauca pie kriminālatbildības, un viņa tika sodīta ar naudas sodu.
Kurš konkrēti atbildēja par sarunu atslepenošanu un pievienošanu krimināllietai?
Ir ļoti būtiski saprast, ka operatīvās izstrādes lietā iegūtā informācija saskaņā ar Operatīvās darbības likumu ir valsts noslēpums. Satversme, Eiropas Cilvēktiesību konvencija sargā privātās dzīves noslēpumu. Bet šīs tiesības nav absolūtas – likumā noteiktos gadījumos, lai noskaidrotu, vai netiek izdarīts noziegums vai arī lai atklātu izdarītu noziegumu, atļauts pārkāpt šo konstitucionālo tiesību.
Konkrētajā gadījumā KNAB no sarunās izskanējušiem faktiem varēja izdarīt secinājumu, vai ir pamats uzsākt kriminālprocesu. Lai to uzsāktu, ir jānoņem slepenības saturs tai informācijas daļai, kuru pārvietos uz krimināllietu. Slepenības statusu var noņemt tikai tās amatpersonas, kuras to ir piešķīrušas. To, cik lielā mērā šīs sarunas atslepenot, izlemj konkrētais operatīvais darbinieks, kura lietvedībā atradās operatīvās izstrādes lieta. Šai amatpersonai, kura virzīja operatīvās izstrādes lietu un kuru likums aizliedz man nosaukt, bija priekšnieks un tam bija vēl viens priekšnieks. Izskanējušais apgalvojums, ka tas tika saskaņots ar prokuratūru, ir demagoģija, jo likums neparedz nekādu saskaņošanu. Prokurors nevar ne aizliegt, ne atļaut kaut ko atslepenot. Sarunas ir noklausītas gandrīz trīs gadus, un tas ir milzīgs apjoms.
Bet ģenerālprokuratūrā taču bija "oligarhu lietas" uzraugošais prokurors. Vai tomēr uzraudzītājam nebija daudz aktīvāk jāiesaistās krimināllietas izmeklēšanas procesā, nekā tas patiesībā notika?
Krimināllietu uzraugošais prokurors neredz neatslepenotās sarunas, viņam nav iespējas pārbaudīt. To neredz arī KNAB izmeklētājs. Izmeklētājam, ja nepieciešams, ir tiesības pieprasīt iepazīties ar operatīvās izstrādes materiāliem. Šajā gadījumā izmeklētājs acīmredzot ir saņēmis informācijas apjomu par konkrētajām epizodēm – iespējamo tirgošanos ar ietekmi, līguma ar "Mediju namu" un iespējamajām slēptajām īpašumu tiesībām Rīgas Tirdzniecības ostā.
KNAB izmeklētāji apgalvo, ka jūs par tām sarunām esot labi informēts. Jums dots klausīties ierakstus, atšifrējumus, stāstīts, par ko runā... Jūs esat bijis labi informēts par operatīvajām darbībām, jo prokuratūra taču uzrauga operatīvo darbību likumīgo pamatu.
Tā ir klaja demagoģija. Lai viņi uzrāda kaut vienu dokumentu, ka man ir doti ieraksti. Es neesmu klausījies nevienu ierakstu. 2011. gadā pie manis atnāca darbinieki ar KNAB lēmumu, kas ir sagatavots Augstākajai tiesai ar lūgumu pagarināt noklausīšanos, un tur bija pievienotas arī atsevišķu sarunu izdrukas. Tikai tā es uzzināju, ka tāda operatīvās izstrādes lieta vispār eksistē. Tagad nevaru simtprocentīgi pateikt, kādas sarunas tās bija, bet tas, ka pie manis kabinetā neviens neklausījās nekādus audioierakstus, tas ir pilnīgi droši.
Uzraugošā prokurora uzdevums ir uzraudzīt, vai ir pamats operatīvajām darbībām, nevis klausīties sarunas.
Tad jūs personīgi tās sarunas neesat klausījies, tikai izlasījis žurnālā "Ir"?
Nevienu audioierakstu neesmu klausījies, tikai izlasījis dažus atšifrējumus, kuri bija pievienoti KNAB lēmumam, kas bija sagatavots Augstākajai tiesai. Sarunas ir jāanalizē operatīvajam darbiniekam, kurš atbild par lietu. Viņam ir jāinformē sava vadība, un tā lemj, ko darīt tālāk ar to informāciju.
Tagad, izlasot šīs sarunas, jāatzīst, ka viena liela daļa no tām ir vērtējamas no ētikas viedokļa, nekas tur vairāk nav. Tur es neredzu nekādu noziegumu, ja kāds atzīst, ka tas žurnālists ir galīgi neregulējams, bet cits savukārt ir labs, jo klausa, ko viņam sakām. Ir jānošķir ētiskas dabas momenti no kriminālas dabas momentiem. Var noklausīties narkotiku tirgoņu sarunu, ka vakar bijusi ļoti veiksmīga diena, jo pārdevis piecus gramus heroīna, bet šodien gan nav paveicies, jo pārdevis tikai vienu gramu. Lai notiesātu, ar to būs par maz, jo jākonstatē, kam viņš pārdevis, jāizņem šī narkotika, jāveic ekspertīze utt. Tad šīs sarunas kalpos kā pierādījums.
Vai jums nešķiet, ka tomēr "oligarhu lietas" neveiksmes viens no cēloņiem ir prokuratūras un KNAB nespēja saprasties būtiskos juridiskos jautājumos?
Te ir runa par tiesiskuma un likumu izpratni. Prokuratūrā ir daudz augstāks līmenis, un mēs nekad neļausim un nepiekritīsim tai nostājai, kāda vismaz iepriekš valdīja KNAB. Tur tika uzskatīts, ka viss, ko KNAB dara, ir pārāks pār likumu. Jebkura rīcība, kas ir vērsta uz nozieguma atklāšanu, izmeklēšanu, pat ja tā neatbilst likumam, ir pieļaujama. Vislielākās domstarpības mums radās tad, kad mēs pieprasījām ievērot likumu. Šī iestāde visu laiku bija pieradusi, ka viņiem neviens nekad neiebilda – kā gribēja, tā strādāja, ko gribēja, to darīja. Tas ir tāpat kā ar izlutinātu bērnu – kad sāk mēģināt likt viņu atpakaļ rāmjos, tad kliedz un krīt gar zemi.
***
Žurnāls "Ir" jūnija trīs numuros un portālā publicējis oligarhu sarunas. Žurnāla "Ir" galvenajai redaktorei
Nellijai Ločmelei uzdevām vairākus jautājumus, kas izskanējuši sabiedrībā.
Kāpēc sarunas netika publiskotas pirms pašvaldību vēlēšanām, ņemot vērā, ka tās varēja ietekmēt vēlētāju izvēli, piemēram, Rīgā un Ventspilī? Sabiedrība redz, ko runājis un domājis Aivars Lembergs, Andris Ameriks…
N. Ločmele: Rakstu sēriju par oligarhu sarunām sagatavojām publicēšanai tik ātri, cik vien tas bija iespējams, vienlaikus nodrošinot žurnālistiskā darba kvalitāti. Uzskatu, ka nav pamata saistīt šīs sarunas ar kādām konkrētām vēlēšanām, jo tās satur fundamentālu informāciju, kas ietekmēs Latvijas politikas procesu ilgtermiņā.
Vai žurnāla rīcībā ir audioieraksti? Ja jā, kāpēc netiek publicēti skaņas formāti, bet balsis ierunā aktieri? Ja jūsu rīcībā nav audioieraksta, bet atšifrējums uz papīra, vai pilnībā uzticaties savam avotam, ka sarunas ir autentiskas?
Publiskojot "oligarhu sarunas", "Ir" izvērtēja, kāds informācijas pasniegšanas veids ļaus vislabāk sasniegt divus mērķus – informēt sabiedrību par sarunu saturu un vienlaikus aizsargāt avotus, kas informāciju snieguši.
Varu apliecināt – pirms sarunu publicēšanas "Ir" pārliecinājās par to autentiskumu. Visas "Ir" publicētās sarunas tiešām ir notikušas un to saturs ir atspoguļots patiesi. Nepieciešamības gadījumā "Ir" spēs to pierādīt tiesā.
No iesaistītajiem cilvēkiem izskan atrunas, ka sarunas esot rediģētas, sagrozītas u. tml. Vai apliecināt, ka sarunas nav sagrozītas?
Varu apliecināt, ka sarunu dalībnieki ir teikuši katru vārdu, kas ir publicēts. Visi, kas apgalvo, ka sarunas ir piepušķotas vai apzināti sagrozītas, melo. Protams, rakstu ietvaros ir izmantoti konkrēti citāti, nevis pilns katras sarunas atreferējums, bet sarunu saturs ir godprātīgi un patiesi atspoguļots.
Žurnālists Sandris Metuzāls feisbukā raksta: "Ir, protams, interesanti un aizraujoši lasīt Lemberga un Co sarunas, taču mazliet pat pārsteidzoši, ka uz to fona neviens neiedomājas uzdot jautājumu – ja jau tik vienkārši var noplūdināt vienas krimināllietas ietvaros ierakstītas sarunas (varbūt autentiskas, varbūt ne pārāk – kas to lai zina, jo audio oriģinālus jau neviens nav dzirdējis), tad varbūt tāpat kaut kur noplūst arī operatīvie ieraksti, kas skar ar valsts drošību patiešām saistītus jautājumus? Respektīvi, smieklīgās veco oligarhu pļāpas žurnālam "Ir", bet nopietnās lietas, piemēram, Krievijas vēstniecībai? Kur garantija, ka tā tas tiešām nav? Jo, pateicoties oligarhu sarunu noplūdināšanai, ir acīm redzams, ka ar konfidencialitāti mūsu dienestiem tā ir, kā ir..."
Izskan arī pārmetumi, ka esot "nozagti un publiskoti operatīvās lietas materiāli"…
Vienīgais likumīgais pamatojums šādas informācijas publiskošanai ir būtiskas sabiedrības intereses. Tieši tas arī bija pamats "Ir" lēmumam – redakcija uzskata, ka sabiedrībai ir tiesības zināt, kādā veidā politiskie līderi kārtoja lietas, slēpa iespējamus likumpārkāpumus, apsprieda politikas procesus un centās pakļaut medijus.
Jūs esat paudusi uzskatu, ka "amati jāatstāj visām amatpersonām, kas izgaismojušās šajās oligarhu dzīrēs "Rīdzenes" numuriņos – gan politiķiem, gan valsts uzņēmumu vadītājiem". Taču, ja nav gūti juridiski pierādījumi, vai tiesiskā valstī var atstādināt kādu no amata tikai uz sarunu pamata?
Manuprāt, valsts amati ir jāatstāj personām, kuru reputāciju ir aptraipījuši vai nu sarunās izskanējušie fakti, vai arī meli, ko šīs amatpersonas tagad ir paudušas savos komentāros par sarunām. Uzskatu, ka godīgums, atbildīgums un darbs sabiedrības, nevis savtīgās interesēs ir būtiskas vērtības, kas mums jāpieprasa no politiķiem un amatpersonām.
Vai, jūsuprāt, izgāzusies lieta tieši neparāda izmeklētāju (iespējams, arī jūsu avotu) nevarību, ka nespēja gūt pietiekamus pierādījumus?
KNAB un prokuratūras darba kvalitāte šajā lietā man šķiet pilnīgi nepieņemama un rada nopietnas bažas par to, kas ir šīs nespējas cēlonis. Ja tiesībsargājošās institūcijas nespēj atklāt, pierādīt un sodīt augsta līmeņa sistēmisku korupciju, tas apdraud demokrātiju un visas sabiedrības labklājību.
vKurš tieši, jūsuprāt, ir vainojams pie tā, ka tiesībsargi netika galā ar pierādījumu vākšanu un apsūdzību?
Domāju, ka atbildība par to ir jāuzņemas visai konkrēto amatpersonu virknei – sākot ar lietas izmeklētāju un beidzot ar ģenerālprokuroru. Šajā lietā iesaistīto personu ietekme un tās mērogs ir tik būtisks, ka izmeklēšanas izčākstēšana grauj sabiedrības uzticību likuma varai un taisnīgumam, tātad grauj pašus Latvijas valsts pamatus.
Ja nespēj sodīt likumsargi, tad politiķus ir iespēja sodīt vēlētājiem. Kā redzams, Šlesers un Šķēle vairs nav politikā, taču Lembergs Ventspilī vai, piemēram, Truksnis Jūrmalā, pār kura darbību arī krīt līdzīga aizdomu ēna, bauda lielas vēlētāju daļas uzticību. Tātad daļa vēlētāju ir pieņemama šāda rīcība…
Politiskā atbildība ir process, kas nemitīgi attīstās – labām pārmaiņām nav cita dzinuļa kā vēlētāju prasīgums. Man grūti iedomāties, ka Latvijas tauta vēlētos redzēt kā savus līderus tādus politiķus, kādus "oligarhu sarunās" ieraugām Aivaru Lembergu un citus iesaistītos. Domāju, ka viņu laikam politikā ir jābeidzas.
Sabiedrībā izskan arī tādi secinājumi, ka oligarhu sarunas ir veci notikumi un ka tagad būtiskāk būtu uzzināt, kā "sakārtotas lietas" 2016. un 2017. gadā ar citām personām, politiķiem un uzņēmējiem.
Daži sarunās iesaistītie personāži tiešām ir nogājuši no politiskās skatuves, bet daudzi citi joprojām ir ļoti ietekmīgi. Tieši tāpēc ir svarīgi atklāt sarunu saturu – vēlētājiem ir tiesības redzēt, kādā veidā un kādiem mērķiem šie cilvēki izmanto viņiem uzticēto varu. Turklāt arī tie, kas vairs nav politikā, ir aktīvi Latvijas biznesā un viņu acīmredzamā nesodāmības apziņa grauj ticību godīgas politikas iespējamībai. Sarunas nav tik sena pagātne, lai mums nebūtu pamata bažām, ka līdzīgi varas mehānismi turpina darboties arī šodien – tikai atklājot šo varas virtuvi pagātnē, mēs varam iemācīties to atpazīt un nepieļaut nākotnē.
Vai kaut ko varētu dot parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošana šajā lietā?
Parlamentārās izmeklēšanas komisijas iepriekš nav izcēlušās ar būtiskiem rezultātiem, taču es pilnīgi piekrītu, ka oligarhu lietas izgāšanās ir ļoti svarīgs temats, kuru ir vērts izpētīt. Ceru, ka deputātiem pieejamās metodes palīdzēs sabiedrībai vairāk uzzināt par izmeklēšanas kļūdām vai šķēršļiem, kas traucēja lietu novest līdz tiesai.
***
Ločmele: "Šo personu laikam politikā ir jābeidzas."
Žurnāls "Ir" atklātībai nodevis līdz šim nepubliskotas viesnīcā "Rīdzene" 2009. – 2011. gadā ierakstītas sarunas. To apjoms ir liels, iesaistīto un minēto personu klāsts ir plašs. Par daudzām apspriestajām lietām žurnālisti lūguši skaidrojumu pašiem runātājiem (Aivaram Lembergam, Jānim Urbanovičam, Andrim Amerikam, Jānim Dūklavam u. c.). Vairākumā gadījumu amatpersonas gan atrunājas, ka neatceras, ka sarunas esot viltotas u. tml. Aivars Lembergs izplatījis paziņojumu presei, kur nevis skaidro faktus, bet savā stilā pāriet atbildes pretuzbrukumā "propagandas kampaņai", ko "organizējuši un finansējuši savtīgā noziedznieka Džordža Sorosa pakalpiņi Latvijā, lai ietekmētu politisko procesu saistībā ar Saeimas vēlēšanām". Lembergs arī raksta: "1) sarunu forma un saturs, cik tas attiecas uz mani, ir apzināti, melīgi sagrozīts, tai skaitā izdaiļots ar spēcīgiem palīgvārdiem; 2) KNAB un prokuratūra septiņus gadus meklēja manu dalību Rīgas Tirdzniecības ostā – neatrada, lidsabiedrībā "Air Baltic" – neatrada, jo nav iespējams atrast to, kas nav; 3) mēs esot sastādījuši 2010. gadā jauno valdību ar "Saskaņas" dalību – tikai nezin kāpēc valdību sastādīja ZZS kopā ar "Vienotību"."
"Latvijas Avīze" izvēlējās atsevišķus fragmentus, kur sarunās pieminēti arī citi politiķi un amatpersonas, un vaicāja viņu viedokli. Fragmenti pārpublicēti no žurnāla "Ir" un portāla irlv.lv. Žurnāla "Ir" redakcija vēsta, ka sarunu saturs "Ir" kļuvis zināms no avotiem, kas lūdz savu identitāti neatklāt.
*
Vai Ulmanim māju cēla Jūlijs Krūmiņš?
Lembergs: "Es saprotu... Klausies, ko tas Ulmanis? Viņš grib dabūt pa zobiem no manis?"
Šlesers: "Nu, tur ira... Mēs runājam vienu, viņš izdara citu. Nu, mēs tagad to "Par labu Latviju" atstāsim tādā frakcijas līmenī. Bet zini, ar tiem vecajiem..."
Lembergs: "Protams, tev vajadzēja pajautāt! Vot, nepajautājāt! Varējāt ar mani padiskutēt. Es jau uzreiz pateicu, ka es neatbalstu jūsu [apvienošanos], bet labi, tas ir cits stāsts. Tāpat kā tu varēji vēl būt domes deputāts, vicemērs, ja būtu piekrituši, kā es teicu. Un es būtu dabūjis citus procentus, starp citu. Vienotība huj būtu tik daudz dabūjusi, un būtu pilnīgi cits spēles laukums. Bet nu labi, tas ir pagātnē.
Ulmanis bija atjaunotās [Latvijas] Zemnieku savienības līderis, viņi otra lielākā frakcija bija aiz "Latvijas ceļa", kad atjaunoja neatkarību. Tad "Latvijas ceļš" paņēma premjeru un tad ZS izvirzīja un ievēlēja Ulmani par prezidentu. Viņš bija vienu termiņu, otru termiņu. Beidzās tas termiņš, tad ZS bija izlidojusi ārā no Saeimas, nu viņam bija īstais brīdis ķerties pie partijas vadības, pareizi?"
Šlesers: "A viņš aizgāja prom."
Lembergs: "Nevis viņš vienkārši aizgāja, viņš viņus apdirsa. Tā ar namjokiem, ka tur, bļaģ nu, tādi oligarhi... Nu, oligarhi tolaik vēl lietoti netika... Vot tur kaut kādi tādi, zini... Un pasūtīja dirst. Tagad viņš atnāca pie jums. (..) Uz otro termiņu viņam nebija balsis. Es tev pateikšu, viņam bija aptuveni kādas 40 balsis. Un Andris man toreiz – tas bija īsi pirms mūsu lielā kara – Andris saka, klausies, velns, davaj to Ulmani! Man nahuj to Ulmani vajag, bet viņam vajag, un mēs salikām, ko mēs tur varam – no opozīcijas, un "ceļā" jau arī nebija atbalsts. Un kopā mēs savācām, man liekas, 13 balsis. Iznāca, ka man bija kādas astoņas un Andrim bija piecas. Nē, mēs pat vairāk savācām – 15, man bija deviņas, Andrim sešas. Bļaģ, un viņš dabūja 57 [patiesībā 53] balsis, tas Ulmanis! Saproti, viss baigi skaisti... Bet mēs tad zinām, ka mēs likām! Un tur bija zināms budžetiņš – ne jau par skaistām acīm. Ulmanim vajadzētu Andrim, bļaģ, visu laiku roku bučot, bļaģ... Labi, viņš par manu lomu vispār nezina, jo Andris visu laiku ar viņu kontaktējās. (..)
A kas Ulmanim māju cēla, ja ne Jūlijs Krūmiņš? Tak visi to zina! Un kā viņš brauca, kārtoja šitam te kokvilnas pārkraušanu, un par to viņš viņam būvēja māju. Tā taču ir zināma lieta, mēs taču visi to zinām. Ne jau mani aizskar tas oligarhi, hujņa zin, bet vienkārši..."
"LA" jautājums eksprezidentam
Guntim Ulmanim:
Vai jūs esat informēts, kā tika noorganizēts atbalsts jūsu pārvēlēšanai par Valsts prezidentu 1996. gadā? Vai Jūlijs Krūmiņš jums cēla māju?
G. Ulmanis: Pašpārliecinātie oligarhi, savstarpēji sarunājoties, laiž tā, ka jūra līdz ceļiem, un runā visu, kas ienāk prātā. Man to ir ļoti grūti komentēt. Ja tiks noskaidrots, ka sarunas patiešām ir autentiskas, tad būtu jāizvērtē, kas tajās ir patiesība un kas meli.
*
Vai Askoldam Kļaviņam naudu iedeva?
Ralfs Kļaviņš: "Otra precīzā lieta, kas šodien notiek, ir IVN (ietekmes uz vidi novērtējums) procedūra "Uralhim" terminālim."
Šlesers: "Tas ir svarīgi."
Kļaviņš: "Tātad ziņojums IVN ir sagatavots un šobrīd izsūtīts visām tām institūcijām, kurām procedūra paredz. Jānim [Maršānam] ir šīs vēstuļu kopijas, tur ir vesels bars ar domes institūcijām tai skaitā un ne tikai, no kurām prasās kā minimums ne negatīvs vērtējums."
Šlesers: "Šito jautājumu mums ir jāatrisina krovj s nosu (ar asinīm pa degunu – no krievu val.; Red.)."
Ameriks: "Nu, lai Kļaviņš skraida. Ne šitais Kļaviņš, bet Askolds (Vides pārvaldes priekšnieks). Samaksājiet viņam naudu, lai viņš skraida!"
"LA" jautājums Saeimas deputātam
Askoldam Kļaviņam:
Vai izdevās ātri nokārtot ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru "Uralhim" terminālim? Vai saņēmāt solīto samaksu?
A. Kļaviņš: Ar interesi izlasīju šīs sarunas un varu droši teikt, ka tur nebija nekādas manas kompetences. Šiem cilvēkiem, kas mani bija iesaistījuši, acīmredzot bija vājas zināšanas par vides jautājumiem, jo pašvaldības struktūras vadītājs nevar nokārtot viņus interesējošo jautājumu. Tas ir valsts jautājums. Diemžēl Šlesers neatšķir, kas ir valsts un kas pašvaldības institūcijas kompetencē. Tam jautājumam ar manu darāmo darbu nebija nekāda sakara. Viņi zināja, ka ir cilvēks, kuram ir zināšanas vides aizsardzības jomā, un nolēma, ka viņam jāsamaksā, lai to jautājumu atrisina. Pie manis neviens nevērsās, naudu nepiedāvāja un nedeva. Esmu, protams, patīkami pārsteigts, ka mani augstu vērtējuši.
*
Vai Dūklavs pārdeva zemi?
Dūklavs: "Ainār, es tev gribēju vienu praktisku jautājumu palūgt. Man tur, saproti, man arī tanī skaitā tur viens zemes gabals ostā pieder tīri privāti. [..] Daugavas kreisajā krastā blakus "Gāzei", uz šito pusi... Tur zem vienas firmiņas, īstenībā divām viņš tagad ir piereģistrēts. Deviņi hektāri. [..] Ja ir interese, par salīdzinoši pieņemamu cenu... [..] Kaut kā vajadzētu tikt no viņa vella vaļā... Kā es saprotu, tev tur ir gala vārds tanīs lietās, ko tur ļaut, neļaut... Ja tur būtu kādiem večiem interese... Kādreiz gribēja lielas naudas tie mani kompanjoni, es jau tur nemaisos tanīs lietās iekšā..." [..]
Šlesers: "Kas ir īpašnieki?"
Dūklavs: "Tas viens čalis no "Gāzes", tur vietnieks. Bet visi ir zem svešām famīlijām. Tie, kas tur ir, tie neskaitās. Zēni ir nolēmuši, ka grib tikt vaļā. [..] Man tur kādi desmit proči, nav daudz. Ja es esmu pareizi informēts par cenu, tad viņi grib 15 ļimončikus."
Šlesers: "Ujjj... Tādas cenas nav! Tādas cenas nav un nebūs! Te paies 20 gadi, kamēr apgūs..."
Dūklavs: "Bet paklausies, Ainār, – ja viņi atrod paši, tie puiši, jūs tur neliksiet kāju priekšā, ja kāds gatavs paņemt to gabaliņu?"
Šlesers: "Nu, lai pērk – mēs neizmantojam parasti pirmpirkuma tiesības, bet es tev vēlreiz saku – ir nereāli. Ja kāds grib darboties ostā, viņi nāk pie ostas vadības, pie Loginova vai manis, un mēs skaidri pasakām, kur vēl zemes ir pieejamas, jo mums ir brīvas zemes, un, ja viņš var dabūt zemi, nepērkot par lētu naudu nomā, tad priekš kam viņam pirkt? Pilnīgi nereāli. Es tā ļoti maigi izsakos."
Dūklavs: "Paldies par informāciju! Teikšu zēniem, ka cerības nav tik vienkārši. Vienīgi lūgums, ja viņi kaut ko atrod, lūgums no tavas puses – neliec kāju priekšā."
Šlesers: "Nē, nē, nē. [..] Bet nav neviens – es nezinu, kur kāds [ostā] pirktu īpašumā zemi. Tādas summas var būt, kad tu būvē kādu debesskrāpi. Bet tur tādu nebūvēsi. Lai 10 miljonus atpelnītu, tad tev jābūt gadā tādai peļņai... Nezinu, kādām kravām tur ir jābūt."
"LA" jautājums zemkopības ministram Jānim Dūklavam:
Vai pārdevāt savu privāto zemes gabalu un par cik lielu summu?
J. Dūklavs: "Man nav piederējusi zeme ostā, ne arī ostas apkārtnē, ne Daugavas labajā, ne arī kreisajā krastā. Visu, kas man pieder, var izlasīt manā deklarācijā. Arī sievai un bērniem nav piederējusi un nepieder zeme ostā un tās teritorijā. Tas, ka esmu runājis ar daudziem investoriem par termināla būvi ostā, par iznomāšanu, jā, es to nenoliedzu. Arī par pieminēto zemes gabalu runāju, piedāvāju iegādāties un būvēt. Tas zemes gabals piederēja vienai ostas kompānijai, nevis man. Tomēr es labprāt noklausītos sarunu kopumā, nevis no tās izrautus fragmentus, kā veči sēž pie kafijas tases un runājas. To naudu ne jau es vēlos, bet tā kompānija grib, un Šlesers tikai apstiprina, ka tas ir neprātīgs cipars."
*
Vai Brigmanis saka vienu, bet Lembergs citu?
Lembergs [Saruna 2010. gada martā, kad ZZS kopā ar "Vienotību" darbojas valdībā, par kuras vājināšanu Lembergs kaļ plānus]: "Es esmu definējis, ka zaļajiem zemniekiem, startējot vēlēšanās, jāņem vērā sekojošs apstāklis – starp tiem, kas var tikt ievēlēti, nedrīkst būt tādi, kuri aiz savas kaut kādas pārliecības ideoloģiskās jeb pagātnes nevar veidot koalīciju ar "Saskaņu". Tādu nedrīkst būt. Teiksim, kā Visvaldis Lācis. Augusts Brigmanis paziņoja, ka notiek sarunas ar "Visu Latvijai"! Es Augustam pateicu: "Visu Latvijai" un Lembergs – aizmirsti! Izvēlies vai nu "Visu Latvijai!", vai mani! [..]"
Lembergs dusmojas par situāciju, ka Brigmanis publiski nosaucis, ka ZZS premjera kandidāts ir Lembergs: “Visi sāka bļaut – ZZS līderis Lembergs! [..] Tas nozīmē, ka politika, ko realizē Dombrovskis – tā ir mana politika. A nahuj tad vispār Lembergs vajadzīgs, es jau vispār neatšķiros no Dombrovska, saproti? Tāpēc es ļoti cieti deklarēju ļoti sistemātiski atšķirīgu viedokli, un tā ir politika. Saproti, Brigmanis saka kaut ko vienu, es kaut ko citu. Man šī atdalīšanās ir jāietur, saproti? Es nevaru pieļaut, ka mani apzināti saista ar esošās valdības politiku, bļaģ."
"LA" jautājums ZZS Saeimas frakcijas vadītājam Augustam Brigmanim:
Vai bija noteikums no Lemberga, ka starp deputāta kandidātiem nevar būt tādi, kas nespēj sadarboties ar "Saskaņu"?
Vai bija sarunāts, ka Brigmanis saka vienu, bet Lembergs citu?
A. Brigmanis: "Nekur nav apstiprināts, ka šīs sarunas ir autentiskas. Kā deputāts un likumdevēja pārstāvis varu balstīties tikai un vienīgi uz autentisku informāciju, nevis uz aktiera ierunātiem tekstiem un kādā žurnālā publicētiem sarunu izvilkumiem. Ja runājam par sadarbību ar "Saskaņu", tad es varu pateikt skaidri un gaiši, ka Zaļo un zemnieku savienība neveidoja un neveidos uz Saeimas vēlēšanām kopīgu sarakstu ar "Saskaņu". Pašvaldības – tas ir cits jautājums, tur galvenais nav partijas piederība, bet gan tas, vai deputāts var paciest un sastrādāties ar otru deputātu vai nevar.
Kaut gan esmu Latvijas Zemnieku savienības (LZS) priekšsēdētājs, man nav dota tāda vara, ka varu visu izlemt vienpersoniski. Visus jautājumus izlemj LZS valde un pēc tam kongress un padome. Tas, ka partija man 15 gadus uzticējusi vadīt Zemnieku savienību, nozīmē, ka to apmierina mans koleģiālais darba stils. Neviens cilvēks neko nevar mums pavēlēt un uzdot. "
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003