Rīga 11°C, skaidrs, bez nokrišņiem, D vējš 4m/s
Piektdiena, 2024. gada 26. aprīlis 12:50
Vārda dienas: Alīna, Rūsiņš, Sandris
Sadarbību ar VDK atzinuši Andrejevs, Lācis, Taivans, Rokpelnis; taču bijušo ziņotāju ir daudz vairāk
Lielu sabiedrības viļņošanos izraisījusī dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanās sadarbībā ar Valsts drošības komiteju (VDK), ko tautā sauca par čeku, kārtējo reizi atgādina par politiķu nepadarītajiem darbiem, kā arī liek atcerēties, ka Latvijā nav daudz to sabiedrībā zināmo cilvēku, kuri publiski atzinuši savu sadarbošanos. Bijušais ārlietu ministrs, ārsts, diplomāts Georgs Andrejevs savu sadarbību ar VDK atzina un nožēloja publiskā vēstulē, kas tika publicēta laikrakstā "Diena" 1994. gada 28. maijā, pērn savu sadarbību atzina arī Latvijas Universitātes (LU) profesors, bijušais rektors Ivars Lācis. "Jā – esmu sadarbojies, nē – nevienu neesmu denuncējis," 2016. gada augustā intervijā žurnālam "Ir" pauda I. Lācis. Arī LU profesors, Tuvo Austrumu pētnieks Leons Taivans intervijā paziņojis, ka sadarbojies ar VDK. Tas ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms cilvēku daudzums. Taču, kā min VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris, atsaucoties uz Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) kādreizējo vadītāju Induli Zālīti, VDK kartotēkās esot 583 kultūras darbinieki no pavisam 4300. Jānis Rokpelnis vakar laikrakstā "NRA" publicētajā intervijā teic, ka viņš bijis VDK aģents ar segvārdu Miķelis. 1985. gadā radošo un preses darbinieku kurators, VDK virsnieks Juris Miļevskis viņu pierunājis parakstīt dokumentu, kurā nekas nav bijis teikts par ziņošanu, tikai par to, ka nevienam neizpaudīs informāciju par VDK darbu. "Vai esmu pret kādu izstrādājis nelietību? Nē, tas nav manā dabā. Nevienu neesmu nodevis, par provokatoru neesmu strādājis. Mans darbs bija analītika: palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas," stāsta Rokpelnis. "Esmu nogalinājis savu dzīvi, pats sevi un savu godīgumu. Esmu sodīts par savu iedomību un lepnību. Tas ir vislielākais grēks – lepnība. [..] Un kāpēc es atzīstos? Tāpēc, ka esmu vecs cilvēks un, ja mani ķers infarkts vai insults, es būšu attīrījis savu sirdsapziņu," intervijā saka Rokpelnis.
Vai Jānis Stradiņš atzinies?
Dzejnieks Jānis Rokpelnis intervijā "NRA" uz jautājumu, ko ieteiktu citiem, kuri arī bija ziņotāji, atbild: "Ir taču atzinušies vairāki cilvēki… Jānis Stradiņš, piemēram, viņu joprojām tauta grib par iespējamo Latvijas prezidentu. [..]" Te gan jāpiebilst, ka mediju arhīvos nav tādu ziņu, ka akadēmiķis Jānis Stradiņš būtu publiski atzinies par apzinātu sadarbību ar VDK.
VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis, asociētais profesors Dr. hist. Jānis Taurēns savā publikācijā "Kā publiski analizēja LPSR Valsts drošības komitejas aģentu un informatoru identitāti, sadarbību?" atgādina par kādu faktu saistībā ar J. Stradiņu, kas notika pirms 22 gadiem: "1995. gadā risinājās viena no sabiedriskajām debatēm par VDK aģentu kartotēkas publiskošanu. Šo diskusiju lielā mērā izraisīja Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršana. 1995. gada 12. aprīlī Triju Zvaigžņu ordeņa domes lēmums apbalvot 57 sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. II šķiras ordeni bija paredzēts piešķirt ne tikai Ivaram Godmanim, Ufem Elemanam Jensenam un Imantam Ziedonim, bet arī Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidentam Jānim Stradiņam. Paziņojumam sekoja Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieres, TSDC darbinieces Lidijas DoroņinasLasmanes un TSDC direktora Induļa Zālītes vēstules, kurās tika pausta neizpratne un sašutums sakarā ar to, ka apbalvoto vidū ir cilvēki, kuru uzvārdi atrodami Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošajā VDK kartotēkā. [..] Par šo vēstuli bija informēts Jānis Stradiņš, kurš tāpēc lūdza sniegt izziņu par sevi TSDC. TSDC apliecināja, ka viņa vārds atrodams VDK aģentūras kartotēkā. Atsaucoties uz nespēju pakļaut sevi "pazemojošo tiesas procedūru izturēšanai" un vēlēšanos veltīties zinātniskajam un literārajam darbam, Stradiņš atteicās no apbalvojuma un no Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekļa pienākumiem". Tā raksta J. Taurēns.
Toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1995. gada 28. aprīlī ar J. Stradiņa atļauju publicēja vēstuli prezidentam, kurā teikts: "Nekad neesmu uzskatījis sevi par VDK aģentu vai ziņu pienesēju šai komitejai, nedz arī esmu rakstījis ziņojumus ar paša parakstu vai kādu segvārdu ne par vienu no kolēģiem iekš– un ārzemēs. Esmu gan rakstījis zinātniskas atskaites par vairākiem ārzemju komandējumiem, [..] tāpat sakarā ar ārzemju braucieniem ir bijušas pārrunas ar attiecīgo resoru darbiniekiem, kas gan nav stādījušies priekšā kā VDK darbinieki. Kādu laiku esmu darbojies Latvijas Kultūras sakaru komitejas zinātnes sekcijā, ko nekad no sabiedrības neesmu slēpis, toreiz neapzinoties šīs komitejas saistību ar VDK. Pārlūkojot tagad savas vecās atskaites par ārzemju komandējumiem uz Šveici, Vāciju, Zviedriju, Somiju, Japānu, tajās pie labākās gribas nespēju atrast nekā kompromitējoša. Taču acīmredzot šie kontakti varēja būt iegansts iekļaušanai kādā VDK kartotēkā, ko esošā likumdošana varētu uzskatīt par apzinātu sadarbību ar VDK. Acīmredzot totalitārisma ēna iesniedzas tālu mūsdienās. Piezīmēju, ka šī iekļaušana kartotēkā ir notikusi bez manas ziņas un piekrišanas.
Nejūtos vainīgs ne pašmāju, ne ārzemju kolēģu priekšā, nedz arī sajūtos darījis kaitējumu Latvijai vai kādu zinātniskās ētikas pārkāpumu. [..] Labi saprotu, ka šis paziņojums iedragās manu reputāciju. Taču tāds nu acīmredzot ir liktenis, ka par visu kādreiz ir jāmaksā, un tas, kas gribējis pajādelēt uz tīģera muguras, riskē nokļūt tīģera midzenī, kā rakstīja prezidents Dž. F. Kenedijs. [..] Ceru, ka tie, kas mani pazīst ilgus gadus, neuzlūkos mani par "stukaču", bet tos, kam ir cits viedoklis, par pretējo pārliecināt netaisos. [..]
Viss sacītais tomēr nevar atņemt man apziņu, ka esmu darījis pozitīvu darbu Latvijas labā. Ceru, ka šī vēstule palīdzēs apzināties izlīguma nepieciešamību mūsu sabiedrībā un attīrīties katram no mums, kas šādu nepieciešamību izjūt."
Jāatklāj kārtis
Leons Taivans un Georgs Andrejevs intervijās izteikušies, ka ar savu rīcību vēlējušies veicināt atklātību sabiedrībā. L. Taivans 2015. gadā intervijā Latvijas Radio 4 raidījumam "Aleksandra studija" teica, ka pats savulaik ir atzinis savu sadarbošanos ar VDK un aicinājis to pašu darīt arī pārējos padomju specdienestu slepenos aģentus Latvijā, rakstīja portāls puaro.lv. "Savu saistību ar VDK es vēl deviņdesmitajos gados pastāstīju rakstā laikrakstam, tāpēc nevienam vairs nav noslēpums, ka esmu bijis VDK aģents. Man kā vēsturniekam ir ļoti interesanti vērot, kā cilvēki, kuri toreiz bija pie varas, arī šobrīd ieņem amatus valdībā, neraugoties uz nacionālas valsts izveidošanos. Tie paši cilvēki, kuri veikli mainīja krāsu no sarkanās uz sarkanibaltisarkano. Tas ir ļoti interesanti. Deviņdesmitajos gados es nācu klajā ar iniciatīvu, ka būtu labi, ja visi tie, kuri savulaik sadarbojušies ar VDK, atklātu kārtis, publiski atzīstot to un līdz ar to pagātnei pieliekot punktu. Es pats tā izdarīju, tā bija mana personīgā iniciatīva. Es cerēju, ka gūšu atsaucību, taču neviens mani neatbalstīja," teica L. Taivans.
"Iemesls, kāpēc es sadarbojos ar VDK, bija ļoti vienkāršs, es taču biju otrās, pat trešās šķiras cilvēks: pirmkārt, esmu latvietis, otrkārt, mans tēvs ir garīdznieks. Tēvs mani, protams, brīdināja, lai es nekādā gadījumā nesadarbojos. Bet man šķita, ka esmu gudrāks, un sāku muļķot VDK. Tas man kādu laiku izdevās. Pēc tam manu mānīšanos atklāja un pašu aiztrieca ratā."
31. maijs tuvojas
Jāpiebilst, ka kaimiņvalstī Lietuvā notika lustrācija – 2000. gadā bijušajiem VDK aģentiem un informatoriem bija dots pusgads, lai brīvprātīgi atzītu savu sadarbību ar šo iestādi. Iespēju izmantoja vairāk nekā 1500 cilvēku, kuru liecības īpašā komisija ierakstīja slepeno datu bāzē, bet tie, kas neuzdrošinājās pieteikties valsts varas iestādēm un lustrācijas kampaņas laikā tiks atmaskoti, riskēja zaudēt darbu ne tikai valsts iestādēs, bet arī atsevišķās privātās struktūrās, turklāt viņu vārdi varēja tikt publiskoti. Latvijā oficiāla lustrācija tā arī nav notikusi.
Vēl aizvien nav skaidrības par to, kas Latvijā notiks ar tā dēvēto "čekas maisu" saturu, un nav arī pārliecības, ka līdz nākamā gada 31. maijam, kas minēts kā pēdējais datums, līdz kuram VDK izpētes zinātniskajai komisijai bija zinātniski jāizpēta un jāizvērtē materiālais un morālais kaitējums, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem, to izdosies izdarīt.
***
Lasiet turpmāk
Kā strādājusi VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisija, vai "čekas maisi" verami/neverami – par to "Latvijas Avīzes" redakcijā diskutēt aicinājām komisijas vadītāju Kārli Kangeri, bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālistu Daini Īvānu un Okupācijas muzeja vēsturnieci Inesi Dreimani. Diskusijas atreferējumu lasiet "LA" 2. janvāra numurā.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003