Rīga 9°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 0m/s
Piektdiena, 2024. gada 26. aprīlis 20:39
Vārda dienas: Alīna, Rūsiņš, Sandris
Šodien aprit 30 gadi kopš Gunāra Astras nāves
Lucavsalā pie mājas, ko uzcēlis Gunāra Astras vectēvs un kurā Gunārs Astra dzīvojis no 1931. līdz 1988. gadam (izņemot posmus no 1961. līdz 1976. gadam un no 1983. līdz 1988. gadam, kad viņš bija ieslodzīts sevišķi stingra režīma nometnēs Krievijā), atrodas 2014. gadā atklātā piemiņas plāksne. Uz tās iegravēti vārdi, ko Gunārs Astra teica 1983. gada tiesas procesa pēdējā vārdā: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku…"
Šodien, 6. aprīlī, kad aprit 30 gadi kopš Gunāra Astras aiziešanas mūžībā, Lucavsalā formālu piemiņas sarīkojumu nebūs, bet Gunāra jaunākais brālis Leons pieļauj domu, ka te ieradīsies cilvēki, kam Gunāra vārds un paveiktais ko nozīmē.
Leons ir iecerējis šajā Lucavsalas vietā uzturēt brāļa piemiņas vietu un Gunāra dzīvē nozīmīgos datumos pulcināt te skolu jaunatni.
Pirms dažiem gadiem Leons Astra Latvijas Okupācijas muzejam uzdāvināja Gunāra paša gatavotu koferi, ar kuru viņš sūtīja grāmatas no ieslodzījuma vietas uz Latviju. Koferi Gunārs Astra izgatavojis 1975./1976. gadā, atrodoties ieslodzījuma vietā Permas apgabala Kučino sādžā nometnē BC 389/36. Tas pagatavots no finiera, ar metāla apkaltiem stūriem. Uz viena sāna ar krāsu uzrakstīta saņēmēja – brāļa Leona Astras – adrese un nosūtītāja – Gunāra Astras – ieslodzījuma vietas adrese.
Ar Leonu Astru sarunājos gan par Gunāra dzīvi, gan piemiņas saglabāšanu, gan par to, ko šodien darīt ar čekas maisiem.
Par to, lai par Gunāra Astras dzīvi zinātu skolēni, rūpējas arī latviešu emigrācijas biedrība "Daugavas vanagi", regulāri rīkojot eseju konkursus.
L. Astra: Jā, pēdējais eseju konkurss "Gunārs Astra. Sirdī ticot Latvijai", kurā bija aicināti piedalīties ģimnāziju audzēkņi, skolēni, notika pirms četriem mēnešiem. Pavisam tika iesūtītas 55 esejas. Arī mani pieaicināja darbu vērtēšanas žūrijas darbā. Konkursa noslēgums, kas noritēja Oskara Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolā, izvērtās par ļoti sirsnīgu sarīkojumu.
Kas jūsu brāli izveidoja par tik nelokāmu cilvēku, kāds viņš bija?
Gunārs jau skolas gados izcēlās ar ļoti labu atmiņu un kritiski analītiskām spējām vērtēt visu, kas notiek ap mums. Laikam ejot, šī īpašība izpaudās jo vairāk. Jāteic, ka šāda analīze bieži izpaudās diezgan asā formā, dažkārt viņš sarunu biedrus nokaitināja ar saviem jautājumiem un replikām, vienu otru mutes bajāru nostādot bezpalīdzīgā un stulbā situācijā.
Gunārs bija urķīgs, visur un visā meklēja cēloņsakarības. Šis asais prāts, labā atmiņa un, pat atļaušos teikt, kašķīgais un visai neiecietīgais raksturs ar gadiem tikai attīstījās, progresēja. Viņa darba vietās, kur ar kolēģiem pārsprieda dažādus jautājumus, šī attieksme neizpalika. Domāju, ka tas kaut kādā mērā bija par iemeslu arī tam, ka viņu denuncēja. 1961. gadā, kad brāli pirmo reizi "aizvāca" uz Austrumiem, Gunārs zināja, ka pēdējās darba vietas kolēģi ir par viņu ziņojuši. Gunārs zināja, ka tas ir noticis, taču pēc atgriešanās no izsūtījumiem nevēlējas vainīgos pat pieminēt.
Nepilnu 30 gadu vecumā Gunārs nokļuva izsūtījumā pirmo reizi. Toreiz viņš bija cilvēks ar ļoti lielu dūšu, bet politiski vēl ne tik ļoti nobriedis kā pēc 15 gadiem, kad atgriezās Latvijā. Izsūtījuma nometnēs toreiz nonāca cilvēki ar dažādu pieredzi nacionālo ideju uzturēšanā, un, būdami ciešā kontaktā ierobežotā teritorijā, brīvi dalījās cits ar citu par iemesliem, kuru dēļ tur atrodas. Tie, kas atgriezās no šīm nometnēm, jau bija kļuvuši citādi. Arī Gunārs atgriezās, būdams daudz vairāk nobriedis kā nacionālo ideju aizstāvis, pārliecinātāks par nacionālo ideju, nekā prombraucot.
1988. gadā Gunāru pēdējā gaitā Rīgā 2. Meža kapos izvadīja trīs mācītāji...
Jā, izvadīja mācītāji Augusts Ālers, Juris Rubenis un Modris Plāte. Bērēs piedalījās ap pieciem tūkstošiem cilvēku. Zārks tika apklāts ar mūsu Latvijas karogu, ko uz kapiem zem mēteļa aizgādāja mans vecākais brālis Harijs un izvilka ārā tikai pašā beidzamajā brīdī. Mūziķi pēdējā brīdī saņēmās atskaņot Latvijas himnu. Vismaz man tā bija pirmā reize dzīvē, kad publiski dziedāju Latvijas himnu. Protams, bērēs bija arī daudz ļautiņu, kuriem bija uzdots pieskatīt šo procesu, taču dīvainā kārtā viņi nekur neiejaucās. Pieņemu, ka briestošā neatkarības atgūšanas procesa nojausmās priekšniecība bija devusi rīkojumu neiejaukties.
Vēlāk pēc brāļa Harija iniciatīvas un piedaloties Gunāra domubiedram arhitektam Pēterim Štokmanim, mūsu vecāku atdusas vietā uzstādījām Gunāram pieminekli, taču ceļš šajā darbā bija stipri ciņains. Iespējamie šīs piemiņas zīmes veidotāji viens pēc otra nevēlējās ar mums sadarboties. Beidzot skici izstrādāja un ieceri īstenot izrādīja gatavību tēlnieks Raimonds Muzikants, taču darbi ļoti bremzējās, un tad viņš to deleģēja citam izpildītājam. Nopratu, ka viņš šajā sakarā bija "paņemts pie šlipses".
Ja iztēlotos, ka jūsu brālis būtu nodzīvojis līdz šodienai, kā viņš vērtētu politiskās norises?
Pieņemu, ka viņš varētu būt to vidū, kas mūsu šodienu veido. Taču, raugoties uz to, kā likumi tiek izstrādāti, kā pieņemti un kā ievēroti, domāju, ka Gunāram būtu grūti. Viņa formālā uzturēšanās varas gaiteņos varētu būt ļoti īslaicīga.
Negribu izteikties ļoti skeptiski. Taču jāpiemin tas, ka esam tādi, kādi esam: pusgadsimtu ilgā garīgā kropļošana atstājusi smagas sekas. Mūsu gaišie prāti, tautas garīgais un materiālais pamats tika no Latvijas izvesti vai arī to labprātīgi pametuši. Atdzimšana notiek lēni un mokoši. Taču mūsu tautas spēja daudzu gadsimtu garumā par spīti visādām nelabvēlīgām ietekmēm saglabāt savas nacionālās vērtības ļauj ticēt, ka arī šim tik ļaunajam vēstures posmam tiksim pāri.
Raugoties uz jauniem cilvēkiem, vai situācija nešķiet cerīgāka?
Protams, galveno cerību vieš mūsu jaunās paaudzes attieksme, un to apliecina jaunatnes tiešām aktīvā un ieinteresētā piedalīšanās dažādos nacionālas ievirzes pasākumos. Jā, nākotni veidos tie, kam šodien ir 15 un vairāk gadi. Kad stāstu jaunajiem ļaudīm par Gunāra un viņa domubiedru izdarīto, viņi labprāt klausās, taču dažbrīd vienkārši netic. Jo par padomju laikiem daudz neko nezina. Neko darīt, jāpārliecina.
Kāds ir jūsu viedoklis par čekas maisiem?
Maisos maz kas ir palicis: ciktāl komisijai izdevies noskaidrot, liela daļa to satura tika iznīcināta, daļa aiztransportēta uz Krieviju.
Domāju, ka šodien ap maisiem notiekošais ir centieni sarīdīt nacionāli domājošos. Tajā brīdī, kad šī informācija tiks publiskota, var notikt briesmu lietas. Cilvēki, kas līdz tam bijuši labās, draudzīgās attiecībās, var sākt lūkoties cits uz citu pavisam citām acīm.
Es pagaidām apzināti neeju šiem čekas maisiem pat tuvumā (kaut man tāda iespēja ir), jo grūti atteikties no ilūzijas, ka daudzi mani līdzcilvēki tomēr nav sadarbojušies ar čekistiem. Es nevēlos tik ļoti pievilties – ka pat nezinu, ar ko varu sveicināties un ar ko ne. Jo gan jau parādītos pietiekami daudz cilvēku, kuri Stūra mājā bija runājuši par brāli, mani, radiniekiem. Pagaidām mans līdzcilvēku vērtējums ir intuīcijas, tādas kā specifiskas attieksmes līmenī.
Taču izlikties, ka nekas nav noticis, mēs vienkārši nedrīkstam. Lustrācija ir nokavēta, taču uzskatu, ka tie dokumenti ir jāpublicē. Tas vien, ka maisu satura publiskošana līdz šim nav notikusi, norāda, ka ir cilvēki, kuri noskaņoti pret to. Ļaudis, kuri negribētu laist atklātībā šos dokumentus, cer, ka paies laiks, būs noilgums, gan aizmirsīsies... Manuprāt, neaizmirsīsies. Pieeja, ka pašiem vajadzētu iet un pieteikties, nebūtu slikta. Bet līdz šim ir atzinušies tikai daži. Būtu vajadzējis sekot mūsu kaimiņvalstu pieredzei.
***
Vecākā brāļa Harija Astras atmiņas
Talsu novada Iģenē dzīvo Gunāra Astras vecākais brālis Harijs kopā ar dzīvesbiedri Martu. Viņi abi ir uzticīgi "Latvijas Avīzes" lasītāji. Harijs stāsta, ka līdz autoveikalam jāiet divi kilometri, bet avīzi gan pastniece katru dienu piegādā līdz mājām.
Lielāko daļu vēstuļu, ko Gunārs viņam tika rakstījis no izsūtījuma nometnēm, Harijs ir atdevis Okupācijas muzejam. Taču divās biezās mapēs un sarkanā kladē glabā savu arhīvu par brāli – fotogrāfijas, avīžu izgriezumus, pierakstītās atmiņas.
Harijs atceras: "Gunārs nomira 6. aprīlī Ļeņingradas (tagadējās Sanktpēterburgas) Kara akadēmijas slimnīcā. Iepriekšējā dienā – 5. aprīlī – mēs ar dēlu Ģirtu bijām aizgājuši pie viņa. Kad Gunārs no mums atvadījās, teica, ka nākamajā apciemojuma reizē sagaidīs mūs pamatstājā. Bet 6. aprīļa rītā Rīgas stacijā uzzinājām bēdīgo vēsti, ka Gunārs naktī aizgājis mūžībā…
Sākumā Gunāru negribēja izdot viņa sievai Līvijai vešanai uz Latviju, minēja dažādus iemeslus. It kā ekspertīzes nolūkā ķermeni atbrīvoja no iekšējiem orgāniem.
Bija nodoms bēres rīkot sestdien, 16. aprīlī. Kapu pārzine mūsu sarunas laikā vairākkārt telefoniski sazinājās ar kādu, laikam čeku, un pēc tam pateica, ka 16. aprīlī nevarēs, jo kapos esot "sanitārā diena". Laikam tā bija pirmā "sanitārā diena" kapu vēsturē.
Bēres notika otrdien, 19. aprīlī. Pavadītāju gājiens no kapličas uz kapavietu bija iespaidīgs. Pirmais, kurš pirms bērēm bija ierunājies, ka šī būtu īstā reize, kad zārks būtu pārklājams ar Latvijas karogu, bija mans dēls Ģirts. Karogu pašuva mūsu māsīca Lilija Aleksandra Ezertēva. Ģirts karogu pārveda no Ogres uz Rīgu, ceļā uz Lucavsalu viņš to bija novietojis lielas somas pašā apakšā, un virsū somai iesēdinājis savu mazo dēliņu Jānīti. Karogu Lucavsalas mājā istabā ar aizklātiem logiem izgludināja mana sieva Marta.
Bēru dienā es karogu sava platā mēteļa iekškabatā nogādāju kapličā, visa ceļa garumā domādams, ka varbūt man to tūliņ atņems. No kapličas līdz kapavietai to, ietītu ziedos, nesa mana sieva. Pāri zārkam vispirms pārklāja tautisko segu, un tai virsū Līvija kopā ar Gunāra domubiedru un ieslodzījuma biedru Juri Ziemeli uzklāja Latvijas karogu."
***
Gunārs Astra
– Dzimis 1931. gada 22. oktobrī.
– Beidzis Rīgas elektromehānisko tehnikumu (1949. g.), strādājis rūpnīcā VEF un Latvijas Valsts universitātē.
– 1961. gada 23. februārī un 1983. gada 15. septembrī arestēts, tiesāts par pirmskara un latviešu trimdas literatūras, Dž. Orvela un A. Solžeņicina grāmatu un ārzemju raidstaciju raidījumu glabāšanu.
– 1961. – 1976. g. un 1983. – 1988. g. atradies ieslodzījumā.
– Drīz pēc atbrīvošanas 1988. gada martā smagi saslimis. Miris 1988. gada 6. aprīlī Ļeņingradā. 1988. gada 19. aprīlī apbedīts Rīgā, Meža kapos.
***
Mīklainā nāve
Kad PSRS sākās "perestroika", G. Astra tika atbrīvots no cietuma pirms termiņa 1988. gada 1. februārī. Dans Titavs laikrakstā "Diena" rakstā "Patiesības noskaidrošanai nepieciešama ekshumācija" 1998. gada 25. aprīlī notikumus pirms 30 gadiem atgādināja tā: "Astra trīs nedēļas tika turēts VDK izolatorā Rīgā. Ar viņu runāja VDK darbinieks, kas stādījies priekšā kā Jānis Ozoliņš. Viņš esot centies pārliecināt G. Astru, ka neatkarīgi no viņa gribas viņa vietu sabiedrībā VDK jau ir noteikusi. Kā daudziem tolaik atbrīvotajiem politieslodzītajiem, arī G. Astram piedāvāja emigrēt uz Rietumiem vai parakstīt solījumu nenodarboties ar politiku. G. Astra no piedāvājumiem atteicās."
Pēc atbrīvošanas 1988. gada februārī G. Astra sācis aktīvi darboties gan sabiedriskajā dzīvē, gan ģimenes nodrošināšanā – viņš audzēja tulpes. "Februāris ir smagākais darba laiks tulpju audzētājiem, jo tieši tad, gatavojoties 8. marta svinībām, īsā laikā koncentrējas visas sezonas pūliņi. Saspringtais darbs nenāca par labu viņa novārgušajam organismam," rakstīja D. Titavs. "Izbraucot no Rīgas uz Ļeņingradu, vēl nekas neliecināja par slimību, bet pēc vilcienā pavadītās nakts G. Astras veselības stāvoklis kļuva tik slikts, ka bija nepieciešama tūlītēja medicīniskā palīdzība. Augstā temperatūra sākotnēji radīja aizdomas par gripu, bet vēlāk Ļeņingradas slimnīcas ārsti uzstāja uz sirds operācijas nepieciešamību. Pēc tās, jau Ļeņingradas kara hospitālī, uz kuru G. Astru pārveda, lai nodrošinātu labākus ārstēšanas apstākļus, G. Astra mira 1988. gada 6. aprīlī."
Saņemot ziņu par G. Astras slimību, iespēju robežās centušies palīdzēt arī trimdas latvieši. Pāvils Brūveris stāstījis: "Tika nodibināts Rietumu ārstu telefona kontakts ar Gunāra ārstējošo ārstu Ļeņingradā. Rietumos tika gādātas zāles, kas tika nosūtītas uz Ļeņingradu. Arī centieni sagādāt Rietumu ekspertus, kas piedalītos pēcnāves sekcijā, bija ļoti intensīvi." Amerikāņu senators Bobs Douls pat uzstājies ASV Senātā, kur paziņojis par G. Astras nāvi. Viņš izteicis cerību, ka padomju iestādes atļaus sekcijā piedalīties vismaz kādam neatkarīgam Rietumu ekspertam. Tomēr tas nenotika.
Daļa ļaužu uzskata, ka G. Astras nāve ir VDK pirksts. Agrākais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktors Indulis Zālīte apliecinājis, ka viņam pieteikušies kādi trīs bijušie VDK darbinieki, kuri noteikti zinot, ka G. Astra ir noindēts, bet Zālīte šiem cilvēkiem īsti neticējis: "Ja arī tika pieņemts tāds lēmums par Astras nonāvēšanu, tad tam bija jābūt Maskavas politbiroja slepenam lēmumam, un tad ir iespējams, ka Latvijas čekisti par to nemaz nezinātu. VDK nemēdza afišēt savus plānus un nodomus arī savu darbinieku vidū, proti, jo mazāk zinātāju, jo mazākas iespējas tikt atmaskotiem."
Kaut D. Titavs minētajā rakstā 1998. gadā min, ka Latvijas Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļas pārstāvji esot gatavi ķerties pie G. Astras mirstīgo atlieku ekspertīzes un mēģināt skaidrot nāves cēloņus, tomēr, kā redzams, virzības šim jautājumam nebija.
***
Gunāra Astras pēdējais vārds
Slavenais G. Astras "Pēdējais vārds" izskanēja viņa otrajā procesā 1983. gada 15. decembrī LPSR Augstākajā tiesā. "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku," šie par hrestomātiskiem kļuvušie teikumi ir tikai neliela daļa no toreiz nolasītajām deviņām lappusēm. Pateicoties tiesas zālē ienestajiem diviem magnetofoniem, šī runa ar mediju starpniecību tapa zināma ārzemēs.
Lūk, daži fragmenti no pēdējā vārda.
"Kā norādīja mans aizstāvis, esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt – latvietis. Un ne tikai rīdzinieks, par kādiem beidzamajā laikā mūs visus ļoti cenšas nokristīt centrālie padomju radio, preses un televīzijas ziņojumi (рижанин Балдерис utt.). [..]
Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle. Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielumlielais vairākums Latvijā dzimušo un augošo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu. [..]
Dziļi apvainots un pazemots es jūtos tad, kad man veikalā, iestādē, transporta līdzeklī vai citā Latvijas sabiedriskā vietā jāsaduras ik uz soļa ar augstprātīgu, šovinistisku attieksmi pret manu valodu. Labākajā gadījumā jādzird: "Чего? Чего? По–русски!" [..]
Apsūdzībā figurē vārdi "apmelojoši izdomājumi", "apmelota PSRS politika", "no pretpadomju pozīcijām aprakstīts". Ko tas varētu nozīmēt? Jebkuru apmelojumu var un vajag atspēkot, ja tas ir tā vērts. Ņemot vērā varas orgānu reakciju, tas ir to vērts. Tā vietā, lai pierādītu, ka kaut kāda informācija ir meli, t. i., nav informācija, bet dezinformācija, un tādējādi to neitralizētu, varas orgāni šo informāciju slēpj, tās glabātājus un izplatītājus vajā un tādējādi neizbēgami rada ap šo informāciju sensacionalitātes un pārmērīgas ziņkārības atmosfēru. [..]
Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai – ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs. Lai būtu par kaut ko pārliecināts, cilvēkam ir jāzina. Jāzina, ko par viņu, viņa sabiedrību saka ienaidnieks, viņam jāprot argumentēti apstrīdēt pretinieku – ja šādi argumenti ir.
Mans noziegums: grāmatu fotografēšana, fotonegatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana Freimanim, viena raksta pārtulkošana, vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana, pilnīgi intīma satura sacerējuma sarakstīšana un glabāšana, radioraidījumu ierakstīšana lentē un šo lenšu glabāšana.
Par to es tikšu notiesāts, par to valsts apsūdzētājs ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu un ieslodzīt sevišķā režīmā uz septiņiem gadiem, bez tā – uz pieciem gadiem nometināt – ne jau Krimā. Valsts apsūdzētājs ir pārcenties – manos gados un pie manas veselības septiņi gadi sevišķā režīmā ir vairāk nekā pietiekami, lai mani nogalinātu.
Kādēļ tāda bardzība? Vai tiešām šie mani noziegumi ir tik smagi? Nē. Es nedevu ne izsmeļošas, ne visaptverošas liecības. Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot, un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību. [..]".
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003