Virs Rīgas pils kā pirms 30 gadiem

Daugavas malā 30 tūkstoši ļaužu noraudzījās, kā Sv. Gara tornī atkal uzvijas sarkanbaltsarkanais

Lāčplēša dienā, 11. novembrī, saulei lecot – plkst. 8 no rīta – Latvijas Tautas frontes (LTF) tā sauktās karoga grupas aktīvisti gluži kā pirms 30 gadiem atkal svinīgi uzvilks Latvijas valsts karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī. Tam plkst. 14 sekos atmiņu pēcpusdiena un pasākums "Lāčplēša diena vēsturē un mūsdienās" Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM).

Grūti aprakstīt emocijas un sajūsmu, kas 1988. gada 11. novembrī pārņēma aptuveni 30 tūkstošu ļaužu pulku, kas toreiz pulcējās Daugavas malā pagaidām vēl Rīgas Pionieru pils priekšā, lai noraudzītos, kā Sv. Gara tornī atkal uzvijas sarkanbaltsarkanais. Gadu desmitiem aizliegtais Latvijas valsts, toreiz vēl piesardzīgi sacīja "Latvijas tautas", karogs pēc 48 gadu pārtraukuma atkal plīvoja virs Rīgas pils.

Karoga uzvilkšanu ierosināja, uzņēmās un ne bez zināmas viltības panāca, kā arī tehniski īstenoja tautfrontiešu aktīvistu grupa. Gods uzvilkt pašu karogu plkst. 16.15 tika aktierim Ēvaldam Valteram (1894 – 1994) un rakstniekam Albertam Belam. Karogu iesvētīja padomju represijās vairākkārt cietušais mācītājs Augusts Ālers (1914 – 1998).

Tā bija teju pirmā reize, kad atdzimušais karogs plīvoja ne tikai mītiņos, bet bija uzvilkts konkrētā vietā uz palikšanu. Jāatzīmē, ka 1988. gada 22. oktobrī, pēc Cēsu tautfrontiešu iniciatīvas, Latvijas karogs mūžīgai plīvošanai jau bija uzvilkts Cēsu Jaunās pils tornī. Tajā noraudzījās vairāki tūkstoši cēsnieku, taču karogam virs Rīgas pils bija pavisam cita mēroga simboliska nozīme. Turklāt 1988. gada 11. novembrī pirmo reizi kopš neatkarības zaudēšanas Latvijā atkal atzīmēja Lāčplēša dienu. Pēc Sv. Gara torņa karoga akcijas Latvijas karogu uzvilkšanas "bums" pārņēma visu Latviju.

Rīgas vai Latvijas karogs

Karoga reabilitācija bija sākusies 1988. gada 29. septembrī, kad pēc sabiedrības un tautfrontiešu spiediena Latvijas PSR Augstākās padomes (LPSR AP) Prezidijs pieņēma dekrētu, kas ļāva tautas piemiņas dienās, ģimenes svētkos, kultūras un masu pasākumos lietot sarkanbaltsarkano karogu un izmantot nacionāletniskos un kultūrvēsturiskos simbolus. Taču visai drīz iezīmējās Alfrēda Rubika vadītās Rīgas pilsētas izpildkomitejas mēģinājumi vismaz galvaspilsētā gluži vai neitralizēt sarkanbaltsarkano ar pavisam citu simbolu. Proti, 25. oktobrī Rīgas pilsētas Tautas deputātu padome bija lēmusi atjaunot Rīgas pilsētas zilibalto standartu reizē ar vēsturisko Rīgas pilsētas ģerboni. 1. novembrī izpildkomiteja paziņoja, ka Rīgas pilsētas karogs jāpaceļ "Rīgas pils tornī uz mūžīgiem laikiem". Dažas dienas vēlāk, 3. novembrī, notika kārtējais Latvijas PSR Radošo savienību plēnums, kurā akadēmiķis Jānis Stradiņš brīdināja: "Rūpīgi jāapsver izpildkomitejas lēmums par vēsturiskā Rīgas karoga uzvilkšanu Rīgas pils tornī – lai tas neradītu sabiedrībā jaunu šķelšanos un lai neizraisītu sabiedrības daļas negatīvu attieksmi pret vēsturisko Rīgas karogu, kura atjaunošanu mēs vērtējam pozitīvi."

Absolūtais vairākums latviešu toreiz vēlējās redzēt virs pils Latvijas karogu, kuru oficiālajā retorikā arī 1988. gada nogalē turpināja saukt par "latviešu tautas kultūrvēsturisko simbolu" vai "Latvijas tautas karogu", vairoties vārdu salikuma "Latvijas karogs". Jāpiebilst, ka neilgi pirms tam Viļņas Ģedimina tornī bija uzvilkts Lietuvas karogs.

Akadēmiķis J. Stradiņš savā uzrunā mērķa sasniegšanai diplomātiski veikli izmantoja argumentus no padomju ideoloģijas krājuma. Stradiņa kungs aizrādīja, ka "latviešu karogs" Sv. Gara tornī plīvojis bermontiādes laikā un esot jāņem vērā, ka Bermonts un viņa "vācu kontrrevolucionāru karaspēks", pret kuru cīnījušies latvieši, taču nāvīgi apdraudējis ne vien Latviju, "bet arī padomju varu Petrogradā". Karogam virs pils neesot bijis nekāda sakara "ar tā saukto buržuāzisko Latviju, jo Rīgas pils toreiz nebija nedz Ulmaņa, nedz arī Valsts prezidenta rezidence". "Karogs simbolizēja latviešu tautas apņēmību nosargāt savu brīvību. Šis vēsturiskais fakts jārespektē," teica akadēmiķis.

Par laimi, Rīgas izpildkomiteja nebija precīzi norādījusi, tieši kurā no pils pieciem torņiem Rīgas karogs uzvelkams. Stradiņa kungs ierosināja Rīgas karogam atvēlēt Triju zvaigžņu torni, bet Sv. Gara torni atstāt "latviešu karogam". 1988. gada 4. novembrī izpildkomiteja pulcējās uz ārkārtas sēdi un nolēma neiebilst sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanai virs Rīgas pils, jo šo karoga lietošanu septembra beigās taču bija akceptējis LPSR AP Prezidijs.

Salaspils atomreaktors piedalās

Praksē ar karoga uzvilkšanas organizēšanu sadarbībā ar LTF vadību un toreizējo Latvijas Vēstures muzeja direktori Ināru Baumani un viņas vietnieku Arni Radiņu nodarbojās tā sauktā karoga grupa. Viens no šīs grupas aktīvistiem Paulis Barons, tobrīd Rīgas Politehniskā institūta (tagad RTU) mācībspēks, atceras, ka karoga grupā bijuši kādi desmit divpadsmit cilvēki. "Tā bija tāda pašoarganizēšanās. Toreiz bija tāds sauklis: "Kurš tad, ja ne mēs, un kad tad, ja ne tagad". Cilvēki piedalījās stihiski un brīvprātīgi. Nāca palīgā, kad vajadzēja. Atsaucība bija ļoti liela," stāsta Barona kungs un piekodina, lai noteikti piemin bijušo leģionāru, pensionēto VEF elektriķi Austri Ozolu, kurš bijis karoga grupas "organizatoriskā dvēsele" un pie kura dzīvoklī Vecrīgā domubiedri mēguši pulcēties.

Lai ko arī lemtu sēdēs, vispirms vajadzēja sarunāt ar tābrīža Rīgas Pionieru pils komendantu, lai atslēgtu torņa kāpņu durvis un ielaistu novērtēt situāciju Sv. Gara torņa augšpusē. Tas veiksmīgi izdarīts apmēram nedēļu pirms 11. novembra. Torņa augšdaļa bijusi lielā nekārtībā, taču izrādījies, ka vēl saglabājusies iepriekšējā karoga stiprināšanas vieta – apmēram metru augsts caurules gals ar nolauzta ozolkoka karoga kāta atliekām iekšā. Karoga mastam no nerūsējošā tērauda caurules bija jābūt 12 metru garam. Materiālus tā izgatavošanai nācās "pa draugam" meklēt un "dabūt" dažādās vietās, tostarp Salaspils atomreaktorā, kura ļaudis, mērķi uzzinājuši, caurules labprāt devuši. Mastu sametināja pa gabaliem. Līdz pilij to aiznesa Politehniskā institūta studenti. Mastu uzvilka augšā pa torņa ārpusi. Pēc tam profesionāli speciālisti, atkal "pa draugam", konstrukciju pacēla un nostiprināja atsaitēm. Viss process aizņēmis "divas naktis un vienu dienu".

Barona kungs atzīst, ka gan tad, gan vēlāk palīdzējis arī viņa uzvārds (Paulis Barons ir Krišjāņa Barona mazmazdēls). Kad pienāca svinīgais brīdis un visa krastmala bijusi ļaužu pilna, "bišķi jau bija sajūta, ka tik kāds nenojauc". Arī kaut kādi miliči uznākuši augšā, taču iebildumu nevarēja būt, jo viss bija saskaņots.

Nomainījies 41 karogs

Karoga grupa par Latvijas karogu virs Rīgas pils turpināja rūpēties līdz brīdim, kad procedūra institucionalizējās un pils nonāca Valsts prezidenta administrācijas aprūpē. Paulis Barons atzīmē, ka grupas pastāvēšanas laikā nomainījies 41 karogs. Vējā tie samērā ātri diluši. Dažkārt karogu nevis mainīja, bet lāpīja un mazgāja – gaisa piesārņojuma dēļ baltā svītra kļuvusi pelēcīga. "Kad mazgāja, bija tāda kā skābu kāpostu smaka. Ko var gribēt no piesārņota gaisa!" pasmaida Barona kungs.

Pirmais karogs, kas tagad aplūkojams LNVM ekspozīcijā, noturējies nedēļu, un nākamo 1988. gada 18. novembrī uzvilkuši muzeja direktore Baumane un viņas vietnieks Radiņš. Parasti karogu vilkt aicinātas kādas ievērojamas personības, tās, kam bija jubilejas. Iepriekšējo karogu nākamā uzvilcēji saņēma glabāšanā. Ceremoniāls izveidojies tāds, ka pēc ievadvārdiem un vecā karoga nolaišanas jauno karogu iesvētījis mācītājs. Uzvelkot dziedāta Latvijas valsts himna.

Šo ceremoniālu emocionālā, 30 gadu sena pasākuma rekonstrukcijā mūsu vidū vēl esošie karoga grupas dalībnieki ievēros arī tagad – šosvētdien atkal svinīgi uzvelkot Latvijas valsts karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī.