Rīga 7°C, mākoņains, bez nokrišņiem, Z vējš 2m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 18. aprīlis 18:07
Vārda dienas: Jadviga, Laura
"LA" publicē visu štata aktieru rakstītos veltījumus savam teātrim
Sestdien, 23. februārī, Latvijas Nacionālais teātris svinēs simt gadu jubileju. Koncerts sestdienas vakarā būs svētku centrālais pasākums (to rādīs arī LTV1), bet jau no rīta Rīgas Doma baznīcā aizritēs dievkalpojums, kurā plānota arī atjaunotā Nacionālā teātra karoga iesvētīšana. Kā vakar preses konferencē sacīja režisors Elmārs Seņkovs, koncertā izskanēs pēdējo 30 gadu populārākās skatuves dziesmas, paužot atraisītu romantismu, nekaunību un humoru. Teātra simt gadu jubilejai veltīti arī citi pasākumi.
"Ir ārkārtīgi svarīgi, lai varam teikt, ka teātris sagaida savu simtgadi ar cieņu pret valsts simtgadi, godaprātu un sajūtu, ka mēs esam nosaukuma cienīgi. Nacionālais teātris bija, ir un būs. Svarīgi, ka tajā ir pilnas zāles, jo kuri tad maksā par produkciju, veiksmēm un neveiksmēm? Skatītāju skaits ir nemainīgi augsts – 165 000. Tas ir stabils panākums," sacīja Nacionālā teātra izpilddirektors Ojārs Rubenis. Šosezon Nacionālajā teātrī strādā 207 darbinieki, no kuriem 49 ir štata aktieri, bet četri – štata režisori. Teātra repertuārā pašlaik iekļauti 55 iestudējumi, bet ik mēnesi darbinieki uzved vidēji 65 izrādes.
Bet "Latvijas Avīzes" šodienas numurā teātris teātra skatītājiem un "LA" lasītājiem piedāvā ekskluzīvu iespēju lasīt Latvijas Nacionālā teātra aktieru apsveikumus savam teātrim dzimšanas dienā. Lūk, daži no tiem, bet visu štata aktieru apsveikumus lasiet "LA" pielikumā "Kultūrzīmes".
Uldis Dumpis: "Nacionālais teātris – slavēts un pelts, mīlēts un nīsts – tātad dzīvs!" Ģirts Jakovļevs: "Novēlu nezaudēt humora izjūtu, bez tās teātrī nevar. Es esmu visu mūžu tik daudz "ākstījies", ka tagad pietiek. Lai to dara jaunie." Astrīda Kairiša: "Cerību! Lai teātris nekad to nezaudē!" Mārcis Maņjakovs: "Nacionālais teātris mūžos ir bijis spožu aktieru teātris, kas skatītājos izraisījis dzīvas emocijas. Teātrim novēlu uzbraukt uz vērienīgajām, īstajām, Latvijai un latviešiem vajadzīgajām sliedēm. Nacionālais teātris – mūžam dzīvs!"
Nacionālā teātra 100. jubilejas priekšvakarā "Kultūrzīmju" slejās šo izcilo teātra personību skatuvi sveic gan paši Nacionālā teātra aktieri, gan kritiķi
Savam teātrim
IEVA STRUKA
Latvijas Nacionālais teātris ir tā cilvēki – gan tie, kam viegli tikt pie vārda publiskā telpā, gan tie, kas teātrī strādā savu ikdienas darbu un padara iespējamu izrādes tapšanu un norisi, bet pie vārda tiek reti. Kad sestdien, 23. februārī, Nacionālais teātris svinēs simt gadu jubileju, pirmie atkal būs uz skatuves, toties otrie parādīsies teātra videomākslinieces Lindas Ģībietes uzņemtajā filmā "Dienišķais teātris", kas, tāpat kā svētku koncerts, tiks pārraidīts Latvijas Televīzijā. Arī laikraksta apjoms nav tik liels, lai runātu visi, tāpēc dzimšanas dienas apsveikumu no sirds lūdzu uzrakstīt tos aktierus, kas šobrīd ir Latvijas Nacionālā teātra štatā, un, jāatzīst, patiesi no visas sirds viņi to arī izdarīja.
Ainārs Ančevskis: "Kaut arī mēdz teikt, ka optimists ir slikti informēts pesimists, man gribas piebilst, ka optimists pat kapos krustu vietā redz plusiņus. Mīļie kolēģi, priecāsimies par to, kas ir, nevis žēlosimies par to, kā nav. Ticēsim sev un pasmaidīsim arī tad, kad negribas."
Kaspars Aniņš: "Šajā laikā, kad izlikties par kādu citu un uzturēt skaistu fasādi gan katram personīgi, gan lielākai sabiedrības daļai kopumā ir tik ļoti vienkārši, es tomēr novēlētu sev un arī esošajiem un vēl tikai topošajiem kolēģiem būt godīgiem pret sevi un saviem skatītājiem, runāt pēc būtības un meklēt svarīgo sevī un sabiedrībā."
Uldis Anže: "Man interesants ir Cilvēks savā lielumā, mazumā, vājumā, spēkā, gļēvumā, drošsirdībā, nodevībā, varonībā, mīlestībā un naidā… Nav lieliskākas laboratorijas, kur to pētīt, kā Teātris. Katrai paaudzei ir jāatklāj jau atklātais un varbūt vēl apslēptais!"
Jānis Āmanis: "Novēlu daudz jaunu, gudru un skaistu talantu!"
Romāns Bargais: "Lai Nacionālais teātris paliek, kāds tas ir; tāds, kādu to mīlu, – nemitīgi mainīgs, pārsteidzošs! Lai turpina iedvesmot, aizkustināt, mulsināt un apskaidrot skatītāju. Lai nekad nezaudē to smalko, vārdiem neizskaidrojamo enerģiju, kas liek cilvēkiem atgriezties teātrī!"
Marija Bērziņa: "Novēlu sev, kolēģiem un nākamības teātrim nekad neieslīgt pašapmierinātībā par paveikto un rutīnā, jo tā sastindzina. Tā vietā vēlu drosmi riskēt, urdoši meklēt dziļumā, plašumā, šauties augstumā un rotaļīgi priecāties par to. Un pats galvenais – turpināt skatītājos izraisīt īstas emocijas, jo nav skaistāka brīža, kad uz skatuves dzimst patiesas attiecības starp diviem cilvēkiem."
Dace Bonāte: "Novēlu spēt mīlēt, cienīt un rūpēties par saviem cilvēkiem – jo tieši viņi veido Nacionālo teātri katrā konkrētā laika nogrieznī! Lai neviens nejūtas lieks!"
Madara Bore: "Arī nākamos simt gadus es novēlu teātrim rosināt skatītāju domāt, just, līdzpārdzīvot, iedvesmot, uzdot jautājumus un rast atbildes. Kā gan vēl labāk izprast sevi un pasauli, ja ne paskatīties uz to no malas, un tāpēc ir teātris."
Madara Botmane: "Gaisu! Savam teātrim jaunajā simtgadē vēlu elpot un spēju dziļi un patiesi izelpot mums visiem tik nepieciešamo domu un darbu lielumu jeb ogļskābo gāzi."
Mārtiņš Brūveris: "Lai repertuārs nākamajos 100 – tik krāsains kā Amatas strauta forele. Lai savas idejas un vīzijas par nākamajiem iestudējumiem mēs turētu tikpat lielā slepenībā kā Sedas upes melnais stārķis savu ligzdu. Lai komēdijas mijas ar drāmām kā Salacas asara svītras. Lai mēs būtu tikpat stipri kā Daugavas sami, neatlaidīgi kā Burtnieka līņi un gardi skatītājiem kā Idus meža mellenes! Lai veselīgām lomām un lomiem piepildīts nākamais simtgades cēliens!"
Indra Burkovska: "Savam teātrim vēlu nepagurt, meklējot atbildes uz mūžīgo jautājumu – kā tālāk dzīvot? Kā tālāk dzīvot, lai varam turpināt celt šo pasauli – dziļu un skaistu, un prieka pilnu!"
Raimonds Celms: "No visām teātra vēsturiskajām tradīcijām visaugstāk vērtēju rūpes par draudzīgas un veselīgas koleģialitātes saglabāšanu pat visbezcerīgākajos ap–stākļos. To arī novēlu turpināt. Daudz laimes!"
Ilva Centere: "Es esmu no tiem, kas pieredzēja pasaules tūkstošgadi, nesen nākusi pasaulē, un es esmu viena no tām, kas piedzīvo teātra simtgadi, tikko sākusi sevi tajā sajust. Pēc pieredzes spriežot, šis ir pietiekami maģisks laiks, lai mainītos uz augšu!"
Agnese Cīrule: "Nacionālajam teātrim novēlu būt pazīstamam ar māksliniecisku kvalitāti arī ārpus Latvijas robežām. Lai mūs nekad neaptur pašapmierinātība."
Uldis Dumpis: "Nacionālais teātris – slavēts un pelts, mīlēts un nīsts – tātad dzīvs!"
Maija Doveika: "Vai tu zini daudz vietu, kur cilvēks pats samaksā, sapucējas, paņem līdzi savus tuviniekus, lai kāds viņam trīs stundas klāstītu savas pārdomas par dzīvi un cilvēkiem, neļaujot pašam bilst ne vārda?" Daudz tādu nav. Bet teātris tāds ir. Teātris ir vara. Un varai jābūt komplektā ar atbildību… par katru vārdu, domu un darbu. Manu mīļo teātri, neaizmirsīsim abi to! Tava Maija."
Mārtiņš Egliens: "Teātrī bija, ir un būs galvenais – cilvēks. Man ir liels prieks, ka šie cilvēki ir brīnišķīgi! Gan vienā, gan otrā skatuves pusē. Lai nākamajos 100 gados mēs to nepazaudējam, bet tikai attīstām un pilnveidojam. Mīlēsim cits citu! Priecāsimies cits par citu! Un aplipināsim ar to visus apkārtējos!"
Daiga Gaismiņa: "Ir tik daudz labu un vajadzīgu lietu, ko es gribētu novēlēt saviem kolēģiem, skatītājiem, ikvienam, kam svarīgs Nacionālais teātris, ikvienam, kurš ielicis savu darbu, zināšanas un mīlestību, lai mūsu teātris būtu tāds, kāds tas šobrīd ir. Bet garas runas man nepatīk, tāpēc novēlu sev, mums, teātrim būt veselam, jūtīgam, gudram un mīlētam!"
Gundars Grasbergs: "Novēlu turēt roku uz laikmeta pulsa, bet neizmainīt sevi sīknaudā, redzēt mūsdienu cilvēka sāpes, bet tomēr prast mainīties, jūtot Eiropas teātra elpu, un būt mūsu mīļo Latvijas skatītāju sirdīs un prātos!"
Juris Hiršs: "Savam teātrim, kurā pavadu jau 29. sezonu, gribu novēlēt turpināt pašreizējā direktora Jāņa Vimbas noteikto kursu, ka galvenais cilvēks teātrī tomēr ir aktieris! Ka svarīgākā vieta teātrī ir SKATUVE, nevis kāds kabinets vai persona... Un neaplipt ar nevajadzīgiem "darbiniekiem", kā jau valsts iestādēs mēdz notikt."
Ģirts Jakovļevs: "Novēlu nezaudēt humora izjūtu, bez tās teātrī nevar. Es esmu visu mūžu tik daudz "ākstījies", ka tagad pietiek. Lai to dara jaunie."
Zane Jančevska: "Kas ir teātris? Dzīvs organisms vai ilūziju fantāzija? Aizmiršanās vai skola? Vieta, kur pierādīt sevi, vai iespēja sasildīt laikabiedru? Dzīve, darbs vai mīlestība? Lai kādā vārdā mēs to sauktu, tas ir brīnums. Brīžam noslēpumains un valdzinošs, brīžam nežēlīgs un sauss. Mēs esam daļa no teātra, un teātris ir daļa no mums. Kopā savijušies, laimīgi, sāpināti, alkstoši un piekusuši… mīlestību gaidoši un mīlestību dodoši. Izmisuši un gandarīti… Mīlēti, saprasti, noskumuši un alkstoši. Ilgu mūžu, MANS TEĀTRI!"
Astrīda Kairiša: "Cerību! Lai teātris nekad to nezaudē!"
Daiga Kažociņa: "Lai teātris vienmēr ir vieta, kur rodas māksla!"
Anna Klēvere: "Savam teātrim dzimšanas dienā novēlu nezaudēt spēju un iespēju uzrunāt, ārstēt, sasmīdināt, atklāt, sāpināt, pārsteigt, mainīt, pasargāt, aizskart un sajūsmināt."
Ivars Kļavinskis: "Novēlu nepārstāt attīstīties, turpināt izaugsmi, bet tomēr nepazaudēt savu īpašo būtību."
Arturs Krūzkops: "Sākumā tev tas ir vienkārši teātris, ēka ar zaļo jumtu. Tad, daudzus gadus vienam otru pētot, izzinot, dzirdot un sajūtot, tu sāc to saukt par mājām! Lai arī tev izdodas dzirdēt un sajust Latvijas Nacionālo teātri!"
Lāsma Kugrēna: "Tas ir brīnums, ka mūsu mazā tauta vēl dzīvo, ka mēs joprojām runājam savā valodā, un teātris ir tā vieta, kur mēs sevi apzināmies kā daļiņu no tā uzdevuma, ar kādu mēs uz šīs zemes esam sūtīti."
Normunds Laizāns: "Paldies Tev, ka mēs satikāmies! Pirmajā reizē es Tev lepni teicu – nē, jo citur zāle likās zaļāka, saule karstāka un vējš brīvdomīgāks. Bet izrādījās, ka tā nav… Un tad pēc pāris gadiem Tu vēlreiz panāci man pretī. Un kopš tā laika mēs esam viens otram. Daudzi ar Tevi ir bijuši pirms manis, daudzi būs pēc… Bet paldies Tev par šo laiku, būt kopā ar Tevi un tiem fantastiskajiem cilvēkiem, kas patiesībā esi Tu – Latvijas Nacionālais teātris. Un, jo Tu vecāks paliec, jo jauneklīgāks kļūsti. Nu tad – daudz spēka, izturības, jau–neklīguma un drosmīgas nekaunības turpmākajos simts!"
Juris Lisners: "Vislabāk ir spīdēt uz skatuves, jo ārpus teātra sienām to jau dara saule un mēness!"
Ģirts Liuziniks: "Teātris ir sasniedzis šo briedumu, ka radošums un potenciāls vēlas plesties plašumā un radīt jaunu bērnu, proti, jauno teātra piebūvi. Novēlu, lai tā arī tiktu piepildīta ar šo īpašo Nacionālā teātra dvēseli un lai vēlme attīstīties nekad neapstātos!"
Dita Lūriņa–Egliena: "Māja ar zaļo jumtu. Mans teātris. Kas, tikai no ārpuses raugoties, liekas aptverams un pastāvīgs lielums. Sperot soli iekšup, uzreiz var nonākt AIZ – aiz pierastā, pieņemtā, iespējamā, paredzamā, saprotamā, izsveramā. No sirds vēlu Nacionālajam teātrim vienmēr būt AIZ un PĀR! Pār ikdienišķo, pār sīko, pār gļēvo un allaž tālāk AIZ iespējamā…"
Egils Melbārdis: "Novēlu savam teātrim neaizmirst par pamatvērtībām, nepazaudēt profesionālos kritērijus un saikni ar skatītāju!"
Inga Misāne–Grasberga: "Novēlu Latvijas Nacionālajam teātrim būt skatītāja sirds, gara un dvēseles spogulim!"
Mārcis Maņjakovs: "Nacionālais teātris mūžos ir bijis spožu aktieru teātris, kas skatītājos izraisījis dzīvas emocijas. Teātrim novēlu uzbraukt uz vērienīgajām, īstajām, Latvijai un latviešiem vajadzīgajām sliedēm. Nacionālais teātris – mūžam dzīvs!"
Sanita Paula: "Es novēlu cilvēcību! Nekad nepazaudēt cilvēcību un vērtības! Vērienu redzējumā un mērķos, bet vienkāršību izpausmēs!"
Kārlis Reijers: "Zinot, ka Nacionālajam teātrim ir vislabākie skatītāji, novēlu arī nākamajos 100 tikpat domājošus un gudrus skatītājus."
Jēkabs Reinis: "Es novēlu teātrim saglabāt maģisko un noslēpumu pilno auru un aktieriem pajautāt pašiem sev: "Kāpēc es esmu tieši šajā teātrī?" Ja atbildē izskan kāds no vārdiem – aicinājums, atbildība, mīlestība, skatītājs vai degsme, tad šī ir īstā vieta, kur būt."
Liene Sebre: "Mūsu teātris spēj būt ļoti daudzpusīgs. Novēlu tam spēt priecāties, lepoties un slīpēt ne tikai pāris paceltos akmeņus, bet apzināties, ka krāšņs, daudzskaldņains, pilnīgs radošumā un progresijā būs, kad ieraksies, pacels un pieliks mirdzošajā kompozīcijā klāt tos neērtos, netradicionālos un nepieradinātos akmeņus! Nezaudē drosmi, mans teātri!"
Jānis Skanis: "Lai teātris nav ikdiena, bet brīnums un svētki prātam un dvēselei!"
Laura Siliņa: "Gara spēks arī ir spēks, ja ne pats lielākais! Priekā un pateicībā, lai skaisti šie īpašie svētki!"
Uldis Siliņš: "Nacionālais teātris ir plaša spektra liela platforma, kur iespējams runāt par svarīgām, intīmām, ļoti personīgām un sabiedrībai kopumā nozīmīgām tēmām, tāpēc sev un saviem kolēģiem novēlu izmantot šo iespēju atbildīgi, ar mīlestību pret profesiju un cieņu pret skatītāju, jo šī, manuprāt, ir unikāla iespēja."
Ināra Slucka: "Skatītājam teātris sākas no garderobes. Mums, kuri strādā teātrī, no dežuranta "Labrīt" un koka klapītes atvēršanas "Es esmu klāt". Laiks ies uz priekšu, mainīsies tehnoloģijas, bet lai tomēr ir cilvēks, kuram atbildēt ar "Labrīt, labdien, labvakar", un tas koka dēlis ar mūsu uzvārdiem pie dienesta ieejas. Lai neizzūd cilvēciskais, emocionālais faktors. Detaļas rada veselumu, un mēs taču teātrī ieejam citā pasaulē."
Jurģis Spulenieks: "Latvijas aktieru skola vienmēr ir bijusi Eiropas līmenī, bet NT ir labākais Latvijas teātris, tātad sanāk, ka strādājam vienā no pasaules labākajiem teātriem. Novēlu nākamajiem to turēt godā un saku paldies savam teātrim par iespēju tajā būt!"
Voldemārs Šoriņš: "Savam teātrim simtgadē vēlu noturēties, neizplēnēt un neizšķīst. Vēlu saglabāt to spēcinošo serdi, kas tik ļoti nepieciešama mūsu skatītājiem, kad "latvju zeme vaļā stāv..."."
Igors Šelegovskis: "2% ir baigi maz. Neviens neskrien izķert veikalā preces ar 2% atlaidi, 2% telefona baterijā rada stresu, 2% alkohols principā nav alkohols. No visa teātra pastāvēšanas laika es esmu bijis klāt 2%, bet šie ir bijuši visbagātākie 2% manā dzīvē. Paldies, un tikai uz priekšu!"
Līga Zeļģe: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies!" tā rakstīja Rainis pirms simt gadiem, un nākamajos simts es novēlu savam mīļajam teātrim to pašu – iet līdzi laikam, būt aktuālam, bet nepazaudēt sevi un neaizmirst savu vēsturi."
Kaspars Zvīgulis: "Nākamajām paaudzēm. Ticiet! Esiet godīgi pret sevi! Un celiet kvalitāti!"
*
Laikmetīgais Nacionālais teātris
JĀNIS SILIŅŠ, teātra zinātnieks, LKA E. Smiļģa Teātra muzeja direktors
Latvijas Nacionālais teātris vienmēr ir bijis un būs izcilu personību teātris. Alfreds Amtmanis–Briedītis, Anta Klints, Lilija Ērika, Jānis Osis, Jānis Lejiņš, Ludmila Špīlberga – pamatlicēji! Astrīda Kairiša, Uldis Dumpis, Ģirts Jakovļevs, Lāsma Kugrēna, Jānis Skanis, Lolita Cauka, Māra Zemdega, Dita Lūriņa, Juris Lisners, Dace Bonāte un daudzi citi – "tagadnes zieds"! Tomēr vienmēr laika ritumā – arī spožs ansamblis, kas spēj veikt patiesi lielus uzdevumus un radīt mākslinieciski iespaidīgus iestudējumus. Šoreiz attēlos akcentēšu trīs dažādos teātra vēstures posmos radušās izrādes.
Divdesmito, trīsdesmito gadu kontekstā liela nozīme bija latviešu dramaturgu lugu uzvedumiem, un, kā 1935. gadā atzina teātra direktors Artūrs Bērziņš, tad visvairāk iestudētā (17 lugas) un visvairāk skatītājus pulcinošā autore bija Anna Brigadere. Drāmas, komēdijas un pasaku lugas. 1927. gada A. Amtmaņa–Briedīša "Lolitas brīnumputna" inscenējums ar Jāņa Kugas dekorācijām bija māksliniecisks brīnums.
Pēc Otrā pasaules kara viens no monumentālākajiem bija A. Upīša romāna "Zaļā zeme" iestudējums A. Amtmaņa–Briedīša režijā ar Jāni Osi Brīviņu Vanaga lomā. Kā atzina vairāki izrādes aculiecinieki, tajā katrs vārds, katra darbība bija kā "akmenī cirsta".
1969. gadā Alfrēds Jaunušans iestudēja T. Viljamsa "Ilgu tramvaju", kas kļuva par vienu no leģendārākajām gadsimta otrās puses izrādēm Latvijas teātru kopainā. To nodrošināja viss ansamblis, Gunāra Zemgala scenogrāfija, bet, protams, arī aktrise Antra Liedskalniņa, kuras smalki psiholoģiskais, niansēm bagātais lomas traktējums saistīja skatītājus vairāk nekā desmit gadus.
Divdesmit pirmais gadsimts nostiprina Nacionālā teātra vārdu, tas ir Latvijas lepnums un, atļaušos apgalvot, visdaudzpusīgākais un mākslinieciski stabilākais teātris. Pateicoties režisoriem Edmundam Freibergam, Mihailam Kublinskim, Elmāram Seņkovam, Valteram Sīlim, Inārai Sluckai, Viesturam Kairišam, Indrai Rogai, Kirilam Serebriņņikovam un daudziem citiem, arī jaunākās paaudzes aktieriem, scenogrāfiem, komponistiem, visu teātra dienestu pašaizliedzīgam darbam, stabilai un radoši administratīvai ilggadējā direktora Ojāra Rubeņa vadībai, Latvijas Nacionālais teātris brīvi un atraisīti veido laikmetīgas skatuves mākslas telpu.
***
Dažas Nacionālā teātra vēstures pieturzīmes
· 1897. gadā – Rīgas pilsētas valde nolemj, ka nepieciešams otrs pilsētas teātris (pirmais bija Vācu teātris).
· 1899. gada jūnijā – sākas ēkas būvdarbi pēc arhitekta Augusta Reinberga (1860–1908) projekta.
· Rokot būvbedri pie pilsētas kanāla, atklājas ap 300 gadu veci labi saglabājušies zviedru ravelīna pāļi, ko arī gulda ēkas pamatos.
· Greznās ēkas un skatuves iekārtu kopējās izmaksas – 344 964 rubļi.
· 1902. gada 14. septembrī – tiek iesvētīts Rīgas pilsētas Otrais teātris un 15. septembrī notiek A. Ostrovska lugas "Sniegbaltīte" pirmizrāde.
· 1917. gadā – parādās pirmās dokumentālās liecības par Nacionālā teātra dibināšanas ideju; domubiedri dibina Latvijas Nacionālā teātra komisiju.
· 1918. gada 18. novembrī – teātrī proklamē neatkarīgo Latvijas Republiku.
· 1919. gada 8. februārī – Pēteris Stučka ar dekrētu par teātru nacionalizāciju ēku piešķir jaundibinātajam Strādnieku teātrim; faktiskais tā vadītājs – Andrejs Upīts.
· 1919. gada 30. novembrī – ar R. Blaumaņa lugas "Ugunī" pirmizrādi Alekša Mierlauka režijā atklāj Latvijas Nacionālo teātri.
· 1921. gada rudenī – par Nacionālā teātra direktoru uz četriem gadiem kļūst Rainis.
· 1922. gada janvārī – teātrī sāk strādāt viens no modernākajiem sava laika režisoriem – Ernests
Feldmanis.
· 1925. gada jūlijā – sākas teātra kritiķa Artūra Bērziņa direkcijas laiks; par režisoriem strādā Aleksis Mierlauks, Alfrēds Amtmanis–Briedītis, Ernests Feldmanis.
· 1940. gada vasarā – Latvijas Nacionālo teātri padomju okupācijas pirmajā gadā pārdēvē par Drāmas teātri; par direktoru ieceļ aktieri Žani Katlapu.
· 1955. gada decembrī – pēc ilgām peripetijām teātra repertuārā uz mūžu atgriežas R. Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos", izrādes režisors – A. Amtmanis–Briedītis.
· 1966. gada rudenī – par galveno režisoru kļūst Alfrēds Jaunušans.
· 1987.–1989. gadā – galvenā režisora amatā – Mihails Kublinskis.
· 1988. gada 17. novembrī – teātris atgūst Latvijas Nacionālā teātra vārdu.
· 1989.–1995. gadā – galvenā režisora amatā Oļģerts Kroders.
· 1995.–2009. gadā – galvenā režisora un mākslinieciskā vadītāja amatā Edmunds Freibergs.
· 2004. gada 21. jūnijā – atjaunotās Latvijas Nacionālā teātra ēkas atklāšanas svētki pēc vērienīgās rekonstrukcijas; Lielajā zālē ir 799 skatītāju vietas, Aktieru zālē – 60–80, jaunizveidotajā Jaunajā zālē – 70–90.
· 2006. gada martā – par teātra direktoru kļūst Ojārs Rubenis.
· 2018. gada jūnijā – par teātra valdes locekli kļūst Jānis Vimba.
***
vārds kritiķiem
Teātra zinātniece, kritiķe IEVA RODIŅA (kroders.lv):
"Nacionālais teātris kopš tā sākotnes bijis ne tikai nacionālo vērtību atspoguļotājs, bet arī to radītājs. Kopš 1919. gada mainījušās politiskās sistēmas, teātra estētika, arī – aktieru, režisoru un skatītāju paaudzes, taču ideja par Nacionālo teātri kā nacionālu teātri, manuprāt, joprojām ir aktuāla un, kā pierāda šodienas Nacionālā teātra darbība, arī vajadzīga. Lielā mērā sekojot Nacionālā teātra piemēram, pēdējo sezonu laikā vērojama latviešu dramaturģijas – gan klasiķu, gan padomju laika, gan mūsdienu autoru lugu – renesanse uz Latvijas teātru skatuvēm. Vienlaikus Nacionālais teātris, galvenokārt pateicoties Ojāra Rubeņa mērķtiecīgai vadībai, ir kļuvis par vienu no modernākajiem Latvijas teātriem, uzrunājot plašu skatītāju mērķauditoriju – no eksperimentālā teātra cienītājiem līdz klasisku vērtību piekritējiem. Un tas jēdzienu "Nacionālais teātris" šodienas kontekstā ir atbrīvojis no kanoniskuma vai garlaicīguma riska.
Nacionālajam teātrim nākamajos 100 novēlu saglabāt jau esošo īpašo vietu Latvijas teātra kopainā – turpinot mainīties paaudzēm un realitātei, kas aiz teātra sienām, uzturēt nacionālās vērtības un vienlaikus turpināt attīstīties līdzi laikmetīgā teātra prasībām."
Teātra zinātniece, kritiķe MAIJA SVARINSKA:
"Savu simtgadi Nacionālais teātris nenoliedzami svin jaunrades virsotnē. Gadus desmit tas cītīgi ir virzījies uz priekšu un uz augšu, iznākumā sasniedzot līdera pozīcijas Latvijas mūsdienu skatuves mākslā. Tas nav mans personiskais apgalvojums, par to liecina "Spēlmaņu nakts" vēsture: jau pailgu laika posmu visvairāk tikuši nominēti un apbalvoti tieši šā teātra darbi. Šajā kontekstā, protams, ir ļoti liels Ojāra Rubeņa nopelns, kurš, 11 gadus būdams Nacionālā teātra direktors, veiksmīgi, bet galvenais – gudri pildīja arī mākslinieciskā vadītāja uzdevumus. Ja pašķir-sta teātra repertuāra kalendāru, var secināt, ka teju katrā sezonā skatītājam ir bijis dāvāts kaut vai viens izcils iestudējums. Palaimējās teātrim arī tādēļ, ka, Alvim Hermanim pārsvarā strādājot ārzemēs, apklusa JRT balss. Kaut gan izcilība veiksmīgi provocē citu izcilību, jo radošā sacensība – tas ir mākslas triumfs.
Kā noprotu, tieši intensīva sacensība ir nākamais Nacionālā teātra dzīves posms, jo līdera pozīcijām strauji tuvojas Liepājas teātris. Šajā virzienā aktīvi soļus sper arī citi teātri, bet galvenais – Jaunajā Rīgas teātrī ir apklusušas klusuma skaņas. Tāpēc novēlu Nacionālā teātra kolektīvam no jauna apjēgt savu īpašo misiju – būt nācijas zīmolam. Tas nav tikai uzdevums, tas dod arī īpašu brīvības spēku: zināt, ka principiāli esat mums vajadzīgi."
Teātra kritiķe ILZE KĻAVIŅA:
"Teātris jubilārs sagaida simtgadi ar plašu tēmu un estētisku meklējumu loku. Lai arī ne visas jaunāko sezonu izrādes ir neapstrīdamas veiksmes stāsti, taču radošā amplitūda pārliecina ar izvērsumu no tradicionāli klasiska līdz eksperimentālam, ar mākslinieku brīvību izteikt skaudri sociālās idejas vai spēlēties ar estētiski pašvērtīgu formu. Teātra koptēls līdzinās dažādu gabaliņu puzlei, ko unikālā un neatkārtojamā veidā kopā satur šai skatuvei piederīgie talanti.
Mākslinieku personības nozīmi apliecina arī jaunā, pārsteidzoši detalizētā un efektīgā mājas lapa, uz kuru pārcēlies teātra arhīvs. Te atsevišķs šķirklis katrai teātra individualitātei, rūpīgi atlasīti teksti un attēli atklāj citur un citviet nesaglabātās atmiņu pēdas. Te vienuviet pozas, mizanscēnas, saspēles un attiecības – fotomirkļi, kas šo teātri padara par leģendu. Piemēram, virtuāli satiekas Ivara Stonina (1996.) un Mihaila Čehova (1932.) Hamleti, te blakus fotogrāfijās skatieniem krustojas Rainis un Rubenis. Te izceļas ilggadējā mākslinieciskā vadītāja Alfrēda Jaunušana vientuļais profils ar viņa pašrocīgi rakstīto "Curriculum Vitae" (1945.), vienkopus visi viņa iestudējumi. Šeit visas leģendāro "Skroderdienas Silmačos" versijas! Bagātīgā informācija sniedzas pāri viena teātra robežām, piemēram, pētniekus iepriecinās fakti par kultūras kanonu – Raiņa "Uguns un nakts" vēsturiskajiem deviņiem iestudējumiem dažādos teātros. Jaunais portāls, ko kopā salikušas talantīgas personības, atdzīvina teātra simtgadi vēsturē sakņoto tradīciju un mūsdienu tehnoloģiju savienojumā. Vēlu iedvesmoties no svētku sajūtas turpmākajam darbam un spilgtai nākotnes vīzijai.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003