Rīga 9°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 0m/s
Piektdiena, 2024. gada 26. aprīlis 22:36
Vārda dienas: Alīna, Rūsiņš, Sandris
"Latvijas vārds mums, represētajiem, palīdzēja pārciest necilvēcīgos apstākļus"
Vakar visā Latvijā pieminējām komunistiskā genocīda upurus – 1949. gada 25. martā uz Sibīriju aizvestos. Godinot viņu piemiņu, pie Brīvības pieminekļa ziedus nolika valsts augstākās amatpersonas, ārvalstu vēstniecību pārstāvji, politiķi, garīdznieki, politiski represētie, viņu tuvinieki un draugi.
"Pavasaris Latvijā atnāk ne tikai ar dabas atmodu, bet arī sāpīgi smeldzošām atmiņām par traģiskajiem notikumiem pirms 70 gadiem, kad no 25. līdz 30. martam tika deportēti, pēc precizētiem datiem, vairāk nekā 44 tūkstoši cilvēku," atceres sarīkojumā pie Brīvības pieminekļa sacīja Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis.
"1949. gada 24. marta novakarē 55 Latvijas dzelzceļa stacijās tika izvietoti 1974 lopu vagoni." Tie 2–4 nedēļās aizveda uz deportāciju vietām Sibīrijā un Tālajos Austrumos Latvijas iedzīvotājus, no kuriem vairāk nekā puse bija sievietes un ceturtā daļa – bērni. Tas, ka netika saudzēti ne zīdaiņi, ne sirmgalvji, liecina par deportāciju īpašo nežēlību. "Turpmāko gadu laikā Latvijas iedzīvotāju dzīvesveids un nacionālais sastāvs tika radikāli izmainīts okupācijas varai vēlamā veidā. Pret mūsu tautu un valsti vērsto komunistiskā režīma represiju mērķis bija salauzt un pakļaut," akcentēja I. Kaļķis. "Latvijas vārds mums, represētajiem, palīdzēja pārciest necilvēcīgos apstākļus, pazemojumus un badu izsūtījumā."
Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzrunā teica, ka deportācijas bija politiska, ideoloģiska, pat ekonomiska akcija ar dažādiem mērķiem un daudz plašākām sekām, nekā varētu likties: "Tā bija traģēdija, kuru mēs dalām ar pārējām Baltijas valstīm.
25. marta teroram sekoja četrdesmit gadi baiļu un neuzticēšanās. Četrdesmit gadi, ko daudziem no mums nācās pavadīt kurlmēmā sabiedrībā. Nedrīkstot, nespējot runāt par savu un savu tuvinieku likteni. Nespējot sadziedēt savas rētas. Pirms 30 gadiem mēs pateicām pārliecinošu "nē" aizmiršanai. Desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās vēsturiskajā sēru gājienā no Daugavmalas uz Brāļu kapiem, lai pieminētu padomju represijās cietušos." R. Vējonis uzsvēra, ka valstiskā līmenī ir svarīgi nodrošināt, ka attieksme pret komunisma noziegumiem sabiedrībā tiek uztverta kā universāla morāles mēraukla: "Tā ir skaidra un nepārprotama robeža starp labo un ļauno, pieņemamo un nepieņemamo, pareizo un nepareizo. Tas ir atgādinājums, ka ar ļaunumu nevar būt kompromisi."
No izvestajiem vairāk nekā 5200 nomira izsūtījuma vietās. Daudzi atceres sarīkojuma dalībnieki nolika ziedus Sibīrijā apglabātajiem radiniekiem, uz kuru aizaugušajām kapavietām uzzied vien kāda savvaļas puķe. "Izsūtīja manu māti Birutu Krauzi. Viņa bija tikai pirms mēneša apprecējusies, un mans tēvs Arnis brauca līdzi izsūtījumā brīvprātīgi. Mazais brālītis Guntars piedzima Sibīrijā un tur arī palika. Viņš nomira 1951. gadā – nebija lāgā ko ēst, mātei nebija piena," stāsta ventspilnieks Aivars Krauze un piemetina, ka brāļa piemiņai Likteņdārzā zaļo ozols. "Mans dvīņubrālītis arī nomira izsūtījumā," saka Līga Priede. Kad mammu martā izveda no Latvijas, viņa bija gaidībās. Rudenī piedzima dvīnīši – Līga un Jānis. No abiem izdzīvoja tikai meita. "Man vēlāk stāstīja, ka brāli apglabāja tādā finiera kastē, kurā bija atsūtīta paka no Latvijas." Domājot par Jāni, Likteņdārzā ir iestādīta priede.
Līga spriež, ka represēto piemiņai Latvijā tiek darīts daudz. Viņa atminas Ventspils bibliotēkā tikšanos ar režisori Dzintru Geku. Uz sarīkojumu ieradušies daudzi vidusskolēni. "Viņi klausījās uzmanīgi. Dzintra Geka teica: ja jums ir apnicis, varat iet prom. Bet neviens neaizgāja prom," stāsta Līga.
Savējos bija atnākusi pieminēt arī Aija Berkane, kuru kopā ar mammu un trīsgadīgo brālīti izveda no Rencēniem un nosūtīja uz Tomskas apgabala Asino rajonu. Sibīrijā Aijas mamma strādāja fermā. "Visspilgtākās atmiņas ir, ka vienmēr gribējās ēst. Nebija jau ko, bet tām cūkām fermā veda ārkārtīgi garšīgus raušus. Ēdām tos, dzērām kādas sūkaliņas, kaut kā iztikām," Aija atminas. Sibīrijas skolā latviešu bērni mācījušies ļoti labi, viņa saņēmusi atzinības rakstu, kam uzdrukāti Ļeņina un Staļina portreti: "Es to nesaglabāju, man tie ģīmji nepatika." Aijas tēvu, kurš bijis mežā nacionālajos partizānos, čekisti nošāvuši 1949. gada aprīļa beigās. Kur viņš aprakts, nav zināms.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003