Rīga 9°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 0m/s
Piektdiena, 2024. gada 26. aprīlis 19:02
Vārda dienas: Alīna, Rūsiņš, Sandris
JRT būvlaukuma krīze izgaismo zemūdens akmeņus arhitektu, pasūtītāju un būvnieku trīsvienības attiecībās
Situācija Jaunā Rīgas teātra būvlaukumā, kas, sākusi gruzdēt 2018. gada rudenī, šovasar uzliesmoja atklātā konfliktā, rosināja noskaidrot, cik lielā mērā tā liecina par sistēmiskām problēmām trīsvienībā – arhitekts, pasūtītājs un būvnieks – kopumā. Lai diskutētu par šo un citiem ar arhitektu cunftes dzīves virtuves pusi saistītiem jautājumiem, "LA" redakcijā viesojās Latvijas Arhitektu savienības (LAS) prezidents Juris Poga, arhitektes Gunta Grikmane un Zaiga Gaile, Nacionālās arhitektūras padomes priekšsēdētājs Gatis Didrihsons, LAS Sertificēšanas centra vadītāja Elīna Rožulapa, arhitekts Renārs Putniņš un Kultūras ministrijas eksperts arhitektūras jautājumos Jānis Dripe.
Izpratnē par atbildības sadalījumu būvlaukumā un pašu būvniecības procesu joprojām ir daudz ačgārnību
Situācija Jaunā Rīgas teātra (JRT) būvlaukumā, kas, sākusi gruzdēt 2018. gada rudenī, šovasar uzliesmoja atklātā konfliktā starp pasūtītāju VAS "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) un arhitekti Zaigu Gaili, no vienas puses, un būvniekiem "Re Re Būve", no otras, un pēc tam, kad VNĪ lauza līgumu ar būvniekiem, izvērsusies tiesvedībā, turklāt tikko VNĪ izsludinājis jaunu iepirkumu JRT pārbūvei, "KZ" rosināja noskaidrot, cik lielā mērā tā liecina par sistēmiskām problēmām trīsvienībā – arhitekts, pasūtītājs un būvnieks – kopumā.
Lai diskutētu par šo un citiem ar arhitektu cunftes dzīves virtuves pusi saistītiem jautājumiem, kas bieži sabiedrības izpratnē "pazūd tulkojumā", "KZ" redakcijā viesojās Latvijas Arhitektu savienības (LAS) prezidents JURIS POGA (SIA "Arhitekta J. Pogas birojs"), arhitektes GUNTA GRIKMANE (SIA "Sarma & Norde") un ZAIGA GAILE (SIA "Zaigas Gailes birojs"), Nacionālās arhitektūras padomes priekšsēdētājs GATIS DIDRIHSONS (SIA "Didrihsons arhitekti"), LAS Sertificēšanas centra vadītāja ELĪNA ROŽULAPA (SIA "ER3"), arhitekts RENĀRS PUTNIŅŠ (SIA "Malus Arhitekti") un Kultūras ministrijas (KM) eksperts arhitektūras jautājumos JĀNIS DRIPE.
Ceļā uz jaunām "maksimām"?
A. Bormane: – Situācija JRT būvlaukumā rosināja atkal uzdot jautājumu – cik adekvāti šobrīd, sešus gadus pēc "Maxima" traģēdijas, ir noteiktas atbildības robežas par būvlaukumā notiekošo? Citēšu arhitekta Mārtiņa Jaunromāna intervijā ("Diena", 15.05.2017.) teikto: "Arhitekts kā būvprojekta vadītājs ir spiests parakstīt arī tās projekta sējumu daļas, par kurām viņam nav profesionālas izpratnes un kuras nav ietvertas viņa izglītības programmā, piemēram, par konstrukciju izturību."
Gunta Grikmane: – Problēma ir tā, ka pie mums viss tiek samests kopā – jā, būvprojekta vadītājs var būt arī arhitekts, jo tā ir vēsturiski izveidojies, un ārzemju kolēģi skatās ar apbrīnu uz Latvijas arhitektiem, kuri spēj tik plaši pārredzēt visu būvprojektu, nevis iedziļināties tikai un vienīgi ar arhitektūru saistītos jautājumos. Tā nekur citur pasaulē nenotiek – arhitekts ir arhitekts, un būvprojekta vadītājs atbild par to, ka būvprojektā ir iekļauts kaut kāds kopums, bet viņš neparakstās par šo daļu pareizību. Par to parakstās konkrēto daļu būvinženieri, kuri attiecīgo daļu ir izstrādājuši un kuriem ir sertifikāti atbilstošajās jomās. To neviens pat nemēģina saprast, arī likumdevēji.
Saruna par to būtu jāsāk no sākuma, jo tā ir absolūti greiza izpratne par būvprojektu un to, no kā tas sastāv. Līdz ar to šis atbildību sadalījums ir tieši tikpat greizs, kā pirms 2014. gada, kad par to sāka intensīvi runāt.
Gatis Didrihsons: – No ierēdņa viedokļa tas ir vienkāršākais risinājums.
G. Grikmane: – Ir jau arī publiskais pieprasījums, ko veido tie, kas skaļāk runā. Vispirms tas interesē attīstītājus, būvniekus, lai nogrūstu no sevis atbildību un atrastu vainīgo.
Elīna Rožulapa: – Atgriežoties pie jautājuma par sadrumstalotu atbildību – tas ir pilnīgi pareizi, jo katram ir jāatbild par to, ko viņš dara. Problēmas sākas brīdī, kad atbildības pārklājas vai arī nav skaidri novilktas to robežas.
Koleģiāla dialoga jautājums
– Gailes kundze, jūsu situācija ar būvniekiem JRT būvlaukumā laikam ir iepriekš teiktā kvintesence...
Zaiga Gaile: – Manā JRT projektā ir 43 sējumi, un es parakstos uz visiem, turklāt nevis vienu, bet trīs un pat piecas reizes – kā būvprojekta vadītāja, būvprojekta sadaļas vadītāja un vēl un vēl. Man no parakstīšanas pat iekaisa rokas, un es izgatavoju zīmodziņu. Arī tas tiek uzskatīts par lielu pārkāpumu. Es apsveicu "Valsts nekustamos īpašumus", kas iesāka šo karu ar būvniekiem, un tad jau nāca aktuālā karteļa lieta, kas nebija prognozēta.
Tomēr, vai ir pareizi, ka Arhitektu savienība ne ar pušplēstu vārdu nepiedalījās šajā diskusijā? Es visu laiku ļoti gaidīju, kad tas notiks, jo situācija taču attiecas uz mums visiem. Tu, Juri Poga, arī strādā ar "Re Re Būvi" (SIA "Arhitekta J. Pogas biroja" un SIA "Mailītis A.I.I.M." projekta – Mežaparka Lielās estrādes – būvnieks ir būvnieku apvienība "LNK Industries" un "Re Re Būve". – A. B.), un es gribētu pajautāt, kā tu tiec ar viņiem galā?
J. Poga: – Ko lai es te komentēju? Viena lieta ir, ka varam deklaratīvi aizstāvēt savus biedrus, taču acīmredzot tas būtu pārāk primitīvi, jo tā nav tikai publiska parādīšanās. Turklāt LAS viedokli gribēja prasīt arī būvnieks. Uz šiem jautājumiem ir jāatbild ļoti kompetenti, jo ar tiem saistās tiesvedība, un LAS nāk ar savu ekspertu kā liecinieks.
Z. Gaile: – Bet tu man varēji vienkārši piezvanīt, jo es lecu uz ambrazūras visu mūsu dēļ. Man piezvanīja
Reinis Liepiņš, Sintija Vaivade, Brigita Bula, sakot – jā, Zaiga, tā ir mūsu visu kopēja lieta. Vienīgais, ko saņēmu no LAS, bija 25. augusta draudu vēstule par sertifikāciju.
E. Rožulapa: – Kāpēc LAS izsakās vai neizsakās? Jo mums nav pilnīgi nekādas citas informācijas par JRT gadījumu kā vien no medijiem. Gailes kundze, jums pašlaik ir spēcīgākais atbalsts, kāds var būt – ka pasūtītājs ("Valsts nekustamie īpašumi". – A. B.) ir ar arhitektu vienā pusē.
Z. Gaile: – Protams, bet jūs varējāt mani uzaicināt uz LAS valdes sēdi, un es būtu visu kompetenti pastāstījusi. Jo mums ir tikai viena mūsu brālība un šis jautājums skar mūs pilnīgi visus.
Ačgārna izpratne
– Vai arī arhitektu vidē ir karteļi, tāpat kā būvniekiem?
E. Rožulapa: – 2014. gadā KM veica pētījumu, kurā viens no uzdevumiem bija noskaidrot, kurš visvairāk uzvar publiskajos iepirkumos projektēšanas pakalpojumiem. Izrādījās, ka 25% no publiskā iepirkuma projektēšanā vinnē desmit kantori un seši no šiem uzņēmumiem paņem 15%. Pētījumam tagad notiek otrā kārta, kur uzdodam šos pašus jautājumus ar piecu gadu atstarpi. Paredzu, ka iznākums būs stipri līdzīgs, ja ne šis procents būs vēl stipri lielāks. Turklāt šie daži uzņēmumi nebūt nav arhitektu biroji, tie pieder nezināmas izcelsmes cilvēkiem – mēs, protams, neesam piepūlējušies, lai noskaidrotu, kas ir patiesie labuma guvēji, – tomēr ir skaidrs, ka amatpersonas tajos nebūt nav arhitekti, lai gan arhitekti tur ir piesaistīti. Visā pasaulē tiek reglamentēts arī tas, kas vispār var lietot arhitekta biroja nosaukumu, un pieņemtā sistēma ir, ka atkarībā no valsts šis uzņēmums pilnībā pieder vai arī balsstiesību vairākums pieder sertificētiem arhitektiem vai arī ar to saistīto reglamentēto brīvo profesiju pārstāvjiem.
J. Dripe: – Tādēļ arhitektu kopiena stingri iestājas par to, ka valsts un pašvaldību objektiem nedrīkst organizēt projektēšanas pakalpojuma iepirkumu, nerīkojot vispirms arhitektūras metu konkursa stadiju.
– Gailes kundze intervijā "Ir" (1.08.2019.) teica: "(Būvniecības procesā) parasti arhitektus nostumj malā, viņiem vārda tiesību nav. Šīs nozares degradācija iet uz to, ka iznīcina arhitektūru." Cik vispār, ņemot vērā šo komplicēto situāciju, arhitektam ir reāli sagaidīt adekvātu un sākotnējai iecerei atbilstošu sava projekta īstenojumu?
Z. Gaile: – Esmu pilnīgi droša, ka man sanāks, bet tā visu laiku ir nemitīga cīņa. Piemēram, pēdējā laikā ir nācis modē jauns modelis "design & build" (projektēšana kopā ar būvniecību. – A. B.). Man to uz izlīguma pamata piedāvāja gan "Re Re", gan VNĪ. Un tad, kad es abām šīm pusēm uzrakstīju savus jautājumus, arī – kas par to atbildēs –, tad nonāca strupceļā. Nekur nevar likties, man tāpat par visu ir jāatbild.
G. Grikmane: – Man ir pieredze, strādājot Zviedrijā, un varu pateikt, ka Latvijā ir ačgārna izpratne par visu būvniecības procesu un arhitekta iesaisti tajā. Normālā variantā vispirms ir kvalitatīvi izstrādāta bāze – tas nozīmē, ka pasūtītājs ilgā laika periodā ir veicis ļoti nopietnu izpēti, izstrādājis skiču projektu, varbūt ir bijis pat konkurss, un tad viņš ar šo pilno skiču projektu jau ar zināmu daļu detalizācijas sadarbojas ar arhitektu vai viņa nolīgtiem kvalificētiem speciālistiem, un viņi iestrādā šajā skiču projektā visu, kas viņiem ir svarīgs. Un tad tiek nosolīts "design & build" modelis, un būvnieks paņem šo projektu, pasakot, kas viņam ir un kas nav skaidrs. Būvnieks par to visu atbild, un zem viņa ir vēl vesela komanda – inženieri, arī arhitekti –, kuri izstrādā citas detaļas un arī atbild par to pareizību. Turklāt visas šīs lietas tiek saskaņotas ar būves arhitektu un pasūtītāju.
– Prokurors Zolitūdes traģēdijas procesā ir prasījis reālu cietumsodu ēkas arhitektam Andrim Kalinkam. Kādi secinājumi saistībā ar šo ir arhitektu kopienai, ņemot vērā, ka tas laikam ir pirmais šāds gadījums atjaunotās Latvijas laikā?
R. Putniņš: – Es vispār nesaprotu, kā šajā gadījumā var būt kriminālā atbildība arhitektam. Viņi visi tur tagad sēž vienā rindā – arī tie, kas ir atbildīgi civiltiesiski, – objektīvi, ja es kā uzņēmējs uzņemos atbildību, es atbildu par saviem apakšuzņēmējiem, un, ja kaut kas notiek, zaudēju visus savus miljonus. Bet tad, kad man jāsēž blakus būvkonstruktoram, kurš, iespējams, ir kļūdījies vai arī kāds cits viņa vietā, tad es nesaprotu, kāpēc tur atrodos. Man liekas, ka valstij nav īstas skaidrības par to, kas ir civiltiesiskā, kriminālā un personiskā atbildība. Viss samests vienā putrā, visu dīvainā kārtā mērot pēc kriminālās atbildības. Varu ar lielu pārliecību teikt, ka notiesās tikai vienu cilvēku.
Bezatbildība un nekompetence
G. Didrihsons: – Es laikam esmu vienīgais pie šā galda, kam nav sanācis piedalīties valsts un pašvaldību pasūtījumos. Man varbūt ir paveicies, bet es kā arhitekts nekad neesmu jutis, ka tiktu nostumts malā. Tas, kā domā labs saimnieks, un tas, kam nerūp iznākums, atšķiras. Droši vien, ka šajā ziņā vairāk būtu jāmācās no privātā, jo viss sākas no pasūtītāja. Ja ir atbildīgs pasūtītājs, viņš paņem arhitektu, kuru, iespējams, izvēlējies konkursā, un tad visi saprot, ko viņš vēlas sagaidīt, un process noris pēc komandas principa, nevienam nesakot – tā nav mana atbildība. Tas ir veselais saprāts, diemžēl šobrīd uz dažu iestāžu durvīm var uzrakstīt – šeit veselais saprāts ir atcelts.
E. Rožulapa: – Ir sajūta, ka tieši tā arī visvairāk pietrūkst JRT gadījumā. Bet tas ir arī vispār raksturīgi publiskajam iepirkumam – ka nav sajūtas, ka mēs – pasūtītājs, arhitekts un būvnieks – būtu vienota komanda, kā tas ir privātajos pasūtījumos. Šķiet, ka arī institucionālā vide ļoti velk uz savstarpējo apkarošanu, vainīgo meklēšanu un sodīšanu...
G. Didrihsons: – Jā, pats domāšanas veids, ka mēs tagad aprakstīsim, atradīsim, kas būs vainīgais. Tas nav ceļš manā izpratnē. Cilvēcīgi es pilnīgi noteikti Zaigai vēlos izteikt atbalstu, mēs jūtam līdzi, bet pēc nepilnīgas informācijas sniegt oficiālus viedokļus par šo lietu, kur divas puses taisnību meklē tiesā, nebūtu prātīgi. Protams, kopumā vajadzētu vairāk par šīm lietām runāt. Šeit tas labais jau ir apstāklī, ka pasūtītājs un arhitekts ir vienā pusē.
G. Grikmane: – Tagad diemžēl ir tā, ka par zemāko cenu pērkam visu, ko vien varam, un it īpaši tas attiecas uz valsts un pašvaldību pasūtījumiem.
– Kas, jūsuprāt, šobrīd ir lielākais Būvniecības likuma trūkums?
E. Rožulapa: – Citās valstīs līdzīgos likumos vai noteikumos ļoti skaidri pateikts, ka par būvniecības procesa un iznākuma likumību ir atbildīgs šīs būves īpašnieks. Tas ir tas, ko mums nekādi neizdodas panākt. Tikai brīdī, kad īpašniekam būtu atbildība pret valsti un sabiedrību, pret būves lietotājiem par to, ka šī būve patiešām ne vien vienkārši atbilst normatīvajiem aktiem, bet arī atbilst lietotāju vajadzībām un dod kādu kvalitatīvu pienesumu, tikai tad viņš būs ieinteresēts skatīties, kas ir tas arhitekts, ko viņš nolīgst, būvuzraugs, būvnieks, un cīnīties par iznākumu. Jo šobrīd, it sevišķi publisko pasūtījumu gadījumā, tie jau nav šo būvju lietotāji un izmantotāji, kas tās pasūta. Tiem cilvēkiem, kas reāli būvi apdzīvos, parasti nav nekādas teikšanas būvprocesā.
Z. Gaile: – Man ir arī labi piemēri – neskaitot JRT, man ir četri būvlaukumi – arī Kuldīgas Mākslas un radošais klasteris (Kalpaka ielā 4. – A. B.). Esam sākuši būvēt – tenderi uzvarēja "Ostas celtnieks" – , un, tā kā šī ir Latvijas Mākslas akadēmijas filiāle, projektam no pirmās dienas ir klāt gan LMA, gan pašvaldība. Šobrīd man saskaņošanas procesā ir "Zuzeum" muzejs – tas ir ļoti liels privāts projekts –, un arī pasūtītājs no pirmās dienas ir klāt. Domāju, ka tā lielā mērā ir arī arhitekta iniciatīva.
G. Grikmane: – Tas ir ļoti pozitīvs, bet diemžēl arī ļoti rets piemērs. Pārsvarā ir Elīnas minētā bezatbildība un nekompetence. Runa ir par īstu, arī juridiskā formā noteiktu atbildību.
R. Putniņš: – Lielākā problēma Latvijā ir, ka absolūti dominējoša masa būvniecības pasūtījumos ir publiskais sektors un Eiropas fondi. Tas savukārt visu sabojā, jo šīs divas lietas tiek tāmētas pēc lētākā iepirkuma principa. Publiskos iepirkumus vinnē visiem zināmas septiņas astoņas firmas, kurām nav nekāda sakara ar arhitektiem.
E. Rožulapa: – Sāpīgākais ir tas, ka šie iepirkumi ir skaitliskā ziņā milzīgi un pilnīgi neredzami. Tas, ko mēs visi redzam un priecājamies – arī par JRT, kad šis projekts būs pabeigts, – ir tikai leduskalna redzamā daļa. Sliktākais – ka sabiedrība nesaņem kvalitatīvu pakalpojumu. Analizējot šo iepriekš pieminēto firmu projektus, tika secināts, ka lielākā to problēma ir – un tas arī atļauj piedāvāt zemāko cenu –, ka tur jau nekas būtībā netiek projektēts. Projektēt nozīmē atrast labāko risinājumu jebkurai problēmai, taču zemākās cenas projektēšanas iepirkumos tiek nodoti formāli rasējumi, kur nav meklēts risinājums pēc būtības. Tā ir liela atšķirība – tu vari iedot kaut kādu risinājumu un vari tādu, kas tiecas uz izcilību. Sabiedrība arhitekta pakalpojumu praktiski nesaņem vai arī saņem to tikai brīnišķīgajos gadījumos, kad laimīgā kārtā ir bijis metu konkurss, ko uzvarējis tiešām arhitektu birojs ar vadošo arhitektu.
G. Grikmane: – Tas viss veicina arī vides degradāciju – energoefektivitātes pasākumi ir nopakojuši visu Latviju rozā bēšīgos toņos ar vates 100 mm kārtu un biezpienīgu tārpiņveida apmetumu.
G. Didrihsons: – Siltināšanas programmas ietvaros šobrīd tas notiek arī Strenču slimnīcai... Bez izpratnes par kultūrvēsturisko ēkas vērtību un autentiskās apdares sajūtas uz cokola tiek zīmētas "eiroremonta" cienīgas flīzes un vispār neatrisināts lērums fasāžu detaļu.
Būvniekam atļauts būt muļķim
– Kas ir iemesls hroniskajai kaitei, ka būvju izmaksas Latvijā tik ļoti aug projekta īstenošanas gaitā – arī JRT un Mežaparka estrādes gadījumā? Rožulapas kundze "Providus" diskusijā 2017. gadā teica: "Jo mazāka dokumentācijā ir precizitāte, jo ērtāk jūtas būvnieks, kurš var pieprasīt lielāku cenu, kaut kādā veidā kaut ko noformējot kā papildu izmaksas."
E. Rožulapa: – Tā atkal ir Latvijas īpatnība, manuprāt, vajadzētu būt tieši otrādi – ja projektā ir galvenā informācija un to tālāk paņem profesionālis, viņam vajadzētu būt visam skaidram. Tomēr pie mums ir liela problēma ar attiecībām būvniecības vidē – jo sevišķi publiskajā iepirkumā –, un būvnieks var izlikties par muļķīti un teikt, ka tas projektā nebija ierakstīts un tas nebija uzskaitīts. Tas, ka izmaksas aug, lielākoties ir rezultāts tam, ka sākotnēji būvnieks nosola par zemāko cenu.
G. Grikmane: – Ja runājam par JRT, tad pēc tā, kas bijis redzams publiskajā telpā, šķiet, ka projekta kontroltāme bija krietni augstāka, savukārt iepirkuma cena piedāvāta krietni zemāka. Jājautā, kādēļ pasūtītājam tad nebija jautājumu.
Z. Gaile: – Nē, tā nebija, tieši otrādi. Mūsu izstrādātajā sākotnējā kontroltāmē prognozētās būvniecības izmaksas 2015. gadā bija 12,8 miljoni eiro (bez PVN). 2018. gadā, ņemot vērā būvniecības izmaksu sadārdzinājumu, kā arī kvalitātes prasību pieaugumu attiecībā pret tik nozīmīgu kultūras būvi, pasūtītājs veica tirgus aptauju un secināja, ka būvniecībai nepieciešams 21 miljons eiro (bez PVN). Tika piešķirts nepieciešamais papildu finansējums, un par šādu summu arī noslēdza līgumu ar būvnieku. Šajās izmaksās nav iekļautas teātra tehnoloģijas, iekārtas un mēbeles, kas ir atsevišķs iepirkums.
J. Poga: – Mēs katrs savam projektam taisām ekonomisko sadaļu, bet, ja paskatāmies mūsu tāmi, kas sadalīta trīs blokos (materiālu, darba un mehānismu izmaksas), tad šis formāts ir nācis no iepriekšējās iekārtas. Mēs, arhitekti, pasūtītājam sakām: esam jūsu vēlmes sazīmējuši, bet tās ir pārāk dārgas, un jums naudas nepietiek. Atbildē dzirdam: tu esi slikts arhitekts, jo man apsolīji uztaisīt par tik un tik. Tā ir zināmā mērā mānīšanās.
– Kāds pamats ir Mežaparka estrādes sadārdzinājumam – tās abas kārtas kopā izmaksāšot 100 miljonus eiro (2008. gadā projekta izmaksas lēsa ap 16,5 miljoniem latu jeb 23,1 miljoniem eiro, 2013. – 20 miljoniem latu jeb 28 miljoniem eiro)?
– Tā ir reāla summa.
– Bet kāds ir pamatojums?
– Jāņem vērā, piemēram, ka būvizmaksas ir pieaugušas pēdējo gadu laikā intervālā starp 7 un 15%.
– Cik kvalitatīva ir sadarbība ar būvniekiem "Re Re Būve" un "LNK Industries" Mežaparka estrādes projektā?
J. Poga: – Esmu pat mazliet pārsteigts, bet būvnieki šajās būvniecības lietās ļoti iedziļinās. Mums ir interesants, smags periods, kurā jau darba zīmējumu fāzē izstrādājam visas detaļas, un patreiz norit konstrukciju montāža. Patiesībā ne daudzos projektos tā ir bijis – ka reāli mūsu konstruktors ir uztaisījis modeli un sarēķinājis, un izpildītājs to struktūru pārmodelē savās tehnoloģijās.
Ceļā uz profesijas pašnoteikšanos
– Cik tālu pavirzījies process ar Arhitektūras likuma izstrādi, kas paredzēta nozares stratēģijā?
J. Dripe: – Esam jau diezgan tālu tikuši ar Arhitektūras likumu – publiskai apspriešanai to var nodot vēl šogad. Likumā paredzēts nostiprināt konkursu praksi, sertificēšanas procesu, arhitektūras pārraudzības sistēmu...
G. Didrihsons: – ... un arhitektu pašnoteikšanos.
J. Dripe: – Jā, esam arī ceļā uz profesijas pašnoteikšanos. Likuma pieņemšana atrisinātu vairumu negatīvo aspektu no kolēģu pieminētā – sertificēšanas process, atbildības jomu sadalījums būvprocesā, godīgi konkursi un starpnieku izslēgšana.
Runājot par JRT gadījumu – mēs dzīvojam mazā un korporatīvā sabiedrībā, šajā un citos sarežģītos objektos var un vajag iesaistīt neatkarīgu, konkursa kārtā izraudzītu būvuzraugu ar starptautisku pieredzi. LNB gadījumā "Hill International" iesaiste no procesu sakārtošanas aspekta bija nepārvērtējama.
Ēku siltināšanas līdzšinējā prakse kopumā raksturojama kā neizmantoto iespēju piemērs. Arhitekti cerēja, ka šis ES finansējums dos unikālu iespēju telpiski sakārtot no padomju laika mantoto dzīvojamo fondu. Individualitāte, pārdomātas krāsu gammas un detaļas to paceltu jaunā kvalitātē. Tas nav noticis. Kolēģa Andra Kronberga aicinājums "vispirms arhitekta skice, tad vate…" palicis nesadzirdēts 99% gadījumu.
Tomēr mantojuma aizsardzībai arhitektūras aspektā ir viena no labākajām likumu sistēmām Eiropā. Pēdējā desmitgade ir devusi četras reģionālās koncertzāles, Nacionālā Mākslas muzeja pārbūvi un paplašinājumu, Lipkes muzeju, G. Birkerta projektēto Nacionālo bibliotēku un jaunas bibliotēkas Ventspilī, Cēsīs, Kuldīgā, M. Rotko centru Daugavpilī, Talsu "Radošo sētu" un estrādi, Dikļu estrādi... Visos minētajos objektos ir labas arhitektūras klātbūtne, tās ir pasaulē pamanītas un virkni balvu jau ieguvušas būves. Mežaparka estrādes pārbūves pirmā kārta apliecina atzīstamu kvalitāti un nobeigums sola pozitīvu pārsteigumu. Viens no tās arhitektiem Austris Mailītis ir pamanīts starptautiski – ierakstīts Eiropas 40 labāko jauno arhitektu listē. Tas nav maz.
J. Poga: – Ir arī citas izpausmes, kas liecina, ka tomēr ir cerība. Tikko noslēdzās Latvijas ainavu arhitektūras gada balva, un mani sajūsmināja, ka vienu no galvenajām balvām starptautiskā žūrija piešķīra maziņam publiskās vides objektam Rūjienā (Rūjienas kultūras nama teritorijas labiekārtojums, kura autori ir ainavu darbnīca "ALPS". – A. B.), kurš uzbūvēts pirms pieciem gadiem, bet arī šodien izskatās tikpat labi. Tas dod cerību, ka sabiedrība saprot, kas ir laba arhitektūra.
Z. Gaile: – Mans pēdējā laika lielākais iespaids ir "Hanzas perona" apmeklējums Rīgā. Tas ir pasaules klases projekts, ārkārtīga arhitekta Reiņa Liepiņa (birojs "Sudraba arhitektūra". – A. B.) veiksme. Kaut kas, ar ko Latvijas arhitektūra tiešām var lepoties.
Visu diskusiju lasiet LA.lv
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003