Rīga 7°C, apmācies, bez nokrišņiem, R vējš 3m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 25. aprīlis 15:19
Vārda dienas: Bārbala, Līksma
Latvijas teātri - kā templis mākslai vai fabrika peļņai?
Pēc mākslinieciskā vadītāja Dž. Dž. Džilindžera un direktora Andra Vītola demisijas Daile – Latvijas lielākais teātris – šobrīd palicis ne vien bez kapteiņa, bet arī bez stūrmaņa, un tas raisa bažas par tā turpmāko manevrētspēju. "LA" pielikuma "Kultūrzīmes" redakcija paveica ievērības cienīgu darbu, kopā sapulcinot Latvijas teātru direktorus un nozares profesionāļus. Dailes teātra direktors Andris Vītols, Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba, Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze-Ašeradena, Liepājas teātra valdes locekle Eva Ciekurze, Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova, Kultūras ministrijas pārstāve Iluta Treija, kritiķis Normunds Akots, profesionāls teātra vērotājs Armands Kalniņš "LA" redakcijā sprieda, kas kopīgs un atšķirīgs Latvijas teātru saimniecībā, kā nepieciešamība pēc peļņas ietekmē māksliniecisko izvēļu kvalitāti un citiem jautājumiem.
Latvijā teātru situācija atšķiras, tomēr būtisks to ietekmējošs faktors ir harismatisku līderu klātesamība un arī apstāklis, ka nozīmīga ieņēmumu daļa jānopelna pašiem
Pēc mākslinieciskā vadītāja Dž. Dž. Džilindžera un direktora Andra Vītola demisijas Daile – Latvijas lielākais teātris – šobrīd palicis ne vien bez kapteiņa, bet arī bez stūrmaņa, un tas raisa bažas par tā, tēlaini sakot, manevrētspēju tuvākā un tālākā perspektīvā.
Kas īsti notika Dailē, un par kādām gruzdošām zemdegām Latvijas teātru kopainā liecina Dailes teātra krīze? Lai diskutētu par šiem un citiem jautājumiem, "LA" redakcijā viesojās teātra jomas profesionāļi – Dailes teātra direktors ANDRIS VĪTOLS, Nacionālā teātra direktors JĀNIS VIMBA, Liepājas teātra valdes locekle EVA CIEKURZE, Valmieras Drāmas teātra direktore EVITA SNIEDZE–AŠERADENA, Ģertrūdes ielas teātra (ĢIT) producente MAIJA PAVLOVA –, kā arī Kultūras ministrijas (KM) Kultūrpolitikas departamenta nozaru politikas nodaļas vadītāja ILUTA TREIJA, profesionāls teātra vērotājs ARMANDS KALNIŅŠ, kritiķis, šā gada "Spēlmaņu nakts" žūrijas loceklis NORMUNDS AKOTS.
Revolucionāras vīzijas
A. Bormane: – Vītola kungs, savu atkāpšanos jūs argumentējāt ar to, ka, respektējot un cienot aktieru kolektīva vēlmi pēc revolucionārām pārmaiņām, vienlaikus neredzat veidu, kā tās saskaņot ar teātra finansiālajām iespējām. Ko īsti paredz aktieru pieprasītās revolucionārās pārmaiņas kontekstā ar Dailes teātra māksliniecisko vīziju, un kurš tās īstenos tagad?
Andris Vītols: – Vismaz šajā un nākamajā sezonā kaut kādā veidā turpināsies Dž. Dž. Džilindžera un mūsu kopā izstrādātais skatījums. Jā, saprotams, ka šādā krīzes situācijā es varu uzņemties atbildību, bet man ir nepieciešama komanda un īsā laikā to izveidot ir ļoti grūti. Oktobra sākumā tās varbūt bija tikai manas iedomas, ka tas ir iespējams. Divu nedēļu laikā tas nebija iespējams, turklāt vēl, ja saliekam kopā vēlmes, klusās un skaļās cerības, ko izteica aktieri, īstenībā tas nav arī finansiāli iespējams.
Ja runa ir par konkrētām iecerēm, tad tā ir virzība uz sociāli aktīvām tēmām, oriģināldramaturģiju un daudzām citām līdzīgām lietām, kurām Dailes teātris līdz šim nav īsti pieskāries. Šobrīd teātra koncepcija paredz aicināt labus režisorus un dot vietu viņu radošajām izpausmēm, bet revolucionārās pārmaiņas nozīmētu, ka teātra vadība izstrādā sezonas koncepciju, kas saistīta ar konkrētu tēmu ieviešanu repertuārā.
Evita Sniedze–Ašeradena: – Jāņem vērā, ka teātris ir iestrādāts organisms un tajā arī tehniskajā sadaļā darbojas vairāk vai mazāk profesionāļi. Uz kādu brīdi pazūd emocionālais uzstādījums un vadmotīvi, bet process kopumā turpinās. Tas, ar ko jātiek galā Andrim Vītolam – kā saturēt kopā teātra kolektīvu, kuram priekšgalā vajag harismātisku personību, kura pasaka, kāds būs risinājums. Domāju, ka kolektīvam pašam ir jādod mājieni, kas bez teorētiskiem uzstādījumiem, ka grib pārmaiņas, būtu akceptējams, uz attīstību vērsts ceļš.
Vai pietiek ar intendantu?
– Pēc Valmieras Drāmas teātra mākslinieciskās vadītājas Indras Rogas atkāpšanās šopavasar teātra direktore Evita Sniedze–Ašeradena situāciju raksturoja vārdiem: "Iespējams, šā brīža Latvijas ekonomiskajā situācijā repertuāra teātra sistēmā mākslinieciskā vadītāja funkcija ir neauglīga." Savukārt Indra Roga intervijā "Teātra Vēstnesī" (2019, 3) teic, ka viņa "galvenais pienākums ir teātra sejas veidošana un atšķirīga pozicionēšana citu teātru kontekstā". Tomēr izskatās, ka šī pozīcija šobrīd teātros ir ne pārāk pieprasīta.
Andris Vītols: – Vai šāds postenis ir vajadzīgs Dailē, par to varam diskutēt. Uzskatu, ka tas ir nācis no laikiem, kad teātrī bija štata režisori un štata galvenais režisors, kurš gandrīz vienmēr iestudēja tikai savā teātrī. Tagad ir izveidojusies pretruna, jo režisori brīvi iestudē gan teātrī, gan visā Latvijā un arī ārpus tās, bet aktieri joprojām strādā štatā kā jau repertuāra teātrī.
E. Sniedze–Ašeradena:
– Mākslinieciskie vadītāji ir palikuši tikai trijos teātros (Dailes, Jaunajā Rīgas teātrī un Rīgas Krievu teātrī. – A. B.), un tas droši vien ir kaut kāds signāls par to, ka intendanta esamība teātrī ir veids, kā kapitālsabiedrības statusā rūpēties par teātra pilnvērtīgu attīstību gan aktieru piesaistes, gan repertuāra veidošanas un skatītāju ziņā. Tai pašā laikā es nezinu nevienu direktoru, kurš negribētu sev blakus spēcīgu, redzošu, atbildīgu režisoru, kas spētu strādāt dotajos apstākļos. Vajag režijas personību, kura spēj pavilkt līdzi gan aktieru trupu, gan skatītājus. Kad kaut kas nestrādā teātra un aktieru labā, tad, protams, rodas jautājumi. Ne jau tikai finansiālais aspekts vai skatītāju trūkums nosaka situāciju teātrī, tā rezultējas no daudz un dažādām lietām. Teātra vadīšana šī brīža situācijā ir tiešām milzīga kalpošana, kad vismaz sākumā ir jānoliek malā savas ambīcijas...
JRT, kurā Alvis Hermanis konsekventi veidojis trupu no nulles ar ārkārtēju Kultūras ministrijas atbalstu un Pētera Krilova un Pēterburgas skolas harismātiskajiem aktieriem, pamatā ir palicis vienīgais teātris, kurā var runāt par sejas veidošanu un atšķirīgu pozicionēšanos, un tas ir lieliski, apbrīnojami. Tas šobrīd strādā divās zālēs ar 300 skatītāju vietām Rīgas centrā un joprojām iespaidīgu festivālu pagātni un publicitāti, un nevajadzētu izlikties, ka minētie dotie apstākļi neko neietekmē. Es domāju, nav tik liels jautājums arī par Dailes tūkstošvietīgo zāli, bet personību, kas to spēj piepildīt ar jēgpilnu saturu, aktieriem un regulāru skatītāju. Jo tad, kad atbrauc Maskavas teātri (reizi vai divas gadā) ar ārkārtīgi jaudīgiem aktieriem un pat metaforu teātri, vai kad viesojas perifērijas teātri, tad zāles ir pilnas, bet runa jau ir par regularitāti, ko nosaka repertuārteātra veids.
Mēs turpinām sadarbību ar Indru citā statusā, mums ir savs Valmieras kurss LKA – nupat septembrī Valmieras teātrī tapa divas brīnišķīgas izrādes, ko Indra Roga un Mihails Gruzdovs iestudēja ar šiem 3. kursa studentiem, tās tiek spēlētas teātra repertuārā, tiks vestas un spēlētas Rīgā. Domāju, ka tas viss bija arī kaut kādā ziņā radošai personībai noņemts slogs un atbildība par kādām lietām, kas, iespējams, realitātē izrādījās citādas, nekā domāts.
– Vimbas kungs, jūs savā darbībā tieši apvienojat intendanta duālās funkcijas – pilnu saimniecisko atbildību par visu teātrī notiekošo, par trupu, sponsoru meklēšanu utt. – un māksliniecisko vadību.
Jānis Vimba: – Katra teātra valde ir tiesīga lemt par to, kādā modelī strādās. Protams, ņemot vērā vēsturisko pieredzi un iestrādes no Ojāra Rubeņa laika, Nacionālais teātris ir gājis šādu ceļu – bez mākslinieciskā vadītāja. Tam ir objektīvi un subjektīvi iemesli, taču nav tā, ka manā laikā teātris nebūtu domājis par šāda posteņa ieviešanu – esmu arī runājis ar konkrētiem cilvēkiem, bet šobrīd neviens nav teicis jāvārdu. Patiesībā pat pateikuši diezgan stingru "nē". Manuprāt, vienīgais loģiskais arguments – pasaule apkārt ir ļoti mainījusies un arī mākslinieciskā vadītāja funkcijas, tādas, kādas tās bija padomju laikā vai pirmajos neatkarības gados, droši vien ir mainījušās. Līdz ar to, ja valde nolemj strādāt šādā modelī, ir jāmeklē jauni sadarbības veidi un, mainoties šīm attiecībām, arī mākslinieciskā vadītāja funkcijas nevar saglabāties tādas pašas.
E. Sniedze–Ašeradena:
– Kāpēc tev atsaka? Arī es esmu uzrunājusi vairāku gadu garumā vismaz trīs cilvēkus mākslinieciskā vadītāja amatam.
A. Vītols: – Es jau teicu – viņi grib radošo brīvību.
E. Sniedze–Ašeradena:
– ... negrib uzņemties tik plašu atbildību.
– Bet kurš tad rūpēsies par aktieru individuāli un visas trupas māksliniecisko izaugsmi? To jau arī Dailes aktieri pārmeta Dž. Dž. Džilindžeram.
A. Vītols: – Tieši tā, ja paskatāmies iepriekšējos mākslinieciskos vadītājus un galvenos režisorus, tad redzam, ka parasti labākās izrādes bijušas tad, kad šis amats uzsākts. Šīs rūpes, vienam cilvēkam uzliktā mākslinieciskā atbildība kaut kādā ziņā nospiež viņa radošo izaugsmi. Tas arī varētu būt iemesls, kādēļ atsaka – tagad es taisu foršas izrādes, brīvi strādāju, kļūšu par māksliniecisko vadītāju un man būs daudz tiesību, bet arī daudz pienākumu, un es vairs nevarēšu pievērst tik daudz laika savai radošai darbībai.
J. Vimba: – Absolūti piekrītu, ka tas droši vien ir viens no iemesliem, kādēļ kāds režisors negrib ilgtermiņā saistīt savu darbību ar vienu konkrētu teātri, – tās ir radošās izpausmes, jo piedāvājumu ir daudz. Otrs – nenoliedzami jāsaprot, ja noslēdz ilgtermiņa sadarbību ar kādu teātri, tad kaut kādā mērā ar savas cunftes biedriem sabojā attiecības. Tieši tāpēc mums štatā nav galvenā scenogrāfa (ir galvenais mākslinieks), jo šīs funkcijas un atbildība zināmā mērā sabojā attiecības, pirmkārt, jau ar saviem kolēģiem un pēc tam arī citos teātros. Jo šim cilvēkam ir tiesības un pienākums lemt ne tikai par labu, bet arī par sliktu, ievērojot konkrētā uzņēmuma vai teātra intereses. Trešā – tīri cilvēciskā – lieta: neviens no šeit klātesošajiem teātriem pagaidām nevar nodrošināt tādu algu, lai šis cilvēks saistītu savu dzīvi tikai ar vienu darbavietu. Jo tad, ja viņš braukās apkārt pa pasauli, runa jau var būt par lojalitātes trūkumu.
Eva Ciekurze: – Liepājai ir paveicies, ka Herberts Lauk–šteins ir spēcīgs, lai gan veidotu teātra māksliniecisko saturu, gan vadītu saimniecisko pusi, ko viņš pašvaldībai pierādījis desmit gadu laikā. Es šajā teātrī nonācu konkursa kārtībā, pēc tam, kad teātra īpašnieks – pašvaldība – lēma, ka valdē jābūt vēl vienam cilvēkam. Manā pārziņā vairāk ir saimnieciski jautājumi, lai šīs jomas būtu nošķirtas, un tur ir ko risināt. Iespējams, tieši tādēļ mums arī nav bijusi aktuāla diskusija par to, vai nepieciešams mākslinieciskais vadītājs.
Veiksmes formula un riska cena
– Kāds ir Kultūras ministrijas kā kapitāldaļu turētāja redzējums par problēmu risinājumu, kas saistītas ar Dailes teātri, piemēram, saistībā ar teātra Lielās zāles un pārējo mazāko spēles laukumu nākotnes izlietojumu?
Iluta Treija: – Lielākoties izlemt šos jautājumus ir valdes kompetence, un Kultūras ministrija tajos nejaucas. Protams, esam bijuši klāt sarunās par iespējamiem risinājumiem, tomēr tie prasa lielus papildu finanšu resursus, kādi valsts budžetā pašlaik nav pieejami. Kopumā attiecībā uz situāciju Dailes teātrī mēs kā kapitāldaļu turētājs nesaredzam globālas problēmas vai arī to, ka teātrī būtu visaptveroša krīze. Ir runa par dažām personībām, jā, acīmredzot, kolektīvā ir – es negribētu teikt krīze –, bet gan dažādi viedokļi un kaut kādas domstarpības, tomēr arī tas ir jārisina teātra vadībai. Mūsu vērtējumā teātris darbojas labi, nav nekādu mākslinieciskas krīzes pazīmju – nomināciju skaits "Spēlmaņu naktī" kopā ar LNT dala pirmo vietu –, skatītāji gana labi piepilda zāles, un biļetes tiek pirktas. Arī repertuārā ir samērā liela daudzveidība, un tas vērsts uz dažādām mērķauditorijām.
– Vai izvērtēšanā un piešķirot dotāciju, balstāties arī uz mākslinieciskās kvalitātes vai galvenokārt tikai kvantitatīvajiem rādītājiem?
– Tādēļ KM finansiāli atbalsta "Spēlmaņu nakts" procesu. Tiesa gan, finansiāli tas teātru budžetā nedod nekādu lielo iespaidu, tomēr ir mainīgais dotācijas lielums, ko piešķiram, ņemot vērā nomināciju skaitu. Taču mēs arī negribētu veicināt pārlieku lielu sāncensību šajā sakarā, jo teātri jau tāpat jūt, ka viens otram elpo pakausī. Arī kopējais skatītāju skaits, kas apmeklē teātri, nav tik liels, un tādēļ teātros ir tik daudz jauniestudējumu, jo skatītāji pieprasa aizvien jaunu produktu.
E. Sniedze–Ašeradena:
– Tas nav tikai tādēļ – pirmkārt, nekad nevar zināt, kurš no jauniestudējumiem "izšaus", otrkārt, gribas dot iespējas arī jaunajiem režisoriem. Ja lielajā zālē paredzēti četri jauniestudējumi un ja kaut viens "neaiziet", tad tas teātrim jau ir milzīgs risks. Veiksmes formulas nav. Nekad to nevar paredzēt – vari salikt visus labākos profesionāļus, un pēkšņi kaut kas nobrūk. Vai arī uztaisi iestudējumu, kurš ir brīnišķīgs un nominēts, bet arī tas "neaiziet". Režisori patiesībā nenes nekādu atbildību – viņi iestudē, saņem honorāru un aizbrauc, dažos teātros maksā procentu no izrāžu skaita, citos ne. Ja uz izrādi nenāk skatītāji, tiek meklēti visādi attaisnojumi – reklāmas trūkums, skatītāju neizglītotība, teātra neieinteresētība. Bet jebkurš teātris ir ieinteresēts spēlēt jauniestudējumu – kaut vai tāpēc vien, lai atpelnītu ieguldīto.
– Šeit tika pieminēti arī kritiķi – vai jūtat, ka ar saviem vērtējumiem arī ietekmējat izrādes likteni?
Normunds Akots: – Ļoti minimāli...
A. Vītols: – Kritiķu viedokļi visvairāk ietekmē tieši trupu.
N. Akots: – Nenoliedzami, tā arī ir, jo es jau nerakstu tīri skatītājam, bet trupai un teātrim, lai dotu ziņu par to, kas ar izrādēm notiek, arī no otras puses profesionāli raugoties. Tas, ka Dž. Dž. Džilindžeram ir radošā krīze, bija novērojams jau zināmu laiku. Bet viņam jau arī tas bija zināms, un daudz bija runāts, ka viņam vajadzētu ņemt kādu pauzi.
Iespējams, arī daudzo papildu pienākumu dēļ pēdējā laikā viņš strādāja zināmā rutīnā.
Smalkais līdzsvara jautājums
– Valmieras teātra direktore par to jau runāja, bet es vēlētos paturpināt šo tēmu – zelta vidusceļš starp mākslu un komerciju, ar to saprotot darbību ar virsmērķi gūt ienākumus. Kā teātri to meklē?
J. Vimba: – Mēs jebkuru izrādi veidojam savam skatītājam – savai ideālajai sabiedrībai. Turklāt – kas gan būtu tāds tīri komerciāls gabals?
M. Pavlova: – Tādēļ jau Latvijā valsts līdzdotē teātrus, lai veidotu šo pakalpojumu. Īsti par komerciju šādā izpratnē nevaram runāt – tā būtu tad, ja kāds mākslas notikums būtu veidots tikai ar saviem resursiem ar mērķi gūt peļņu. Protams, arī tagad daļa ieņēmumu mums ir jāgūst pašiem ar biļetēm, tomēr jautājums ir par līdzsvaru.
A. Vītols: – Varam vaicāt, vai JRT "Baltais helikopters" ir vai nav komercija, jo biļetes izpārdotas deviņu minūšu laikā, turklāt – kāds ir to cenu līmenis!
N. Akots: – Šis jēdziens ietver priekšstatu par viegli tveramu, izklaidējošu izrādi.
– "Iemīlējies Šekspīrs", "Talantīgais misters Riplijs" – šie šosezon gaidāmie iestudējumi Dailē arī raisa šādas asociācijas.
M. Pavlova: – Dailes teātri apmeklē ļoti plašs sabiedrības loks, un brauc arī no reģioniem. Vai tiešām visam teātra repertuāram jābūt ārkārtīgi sarežģītam un intelektuālam? Es tam absolūti nepiekrītu. Katram teātrim ir sava auditorija, un ne visām izrādēm noteikti jābūt orientētām uz kādu ārkārtīgi elitāru publikas segmentu.
E. Sniedze–Ašeradena:
– Jūs pieminējāt pie mums Edmunda Freiberga iestudēto "Uz Akapulko, kundze!" kā komercijas piemēru. Ar ko šis uzstādījums – sagādāt cilvēkiem dzīves spoguli un attiecību modeli traģikomiskā gaismā franču lugā – atšķiras no "Cīrulīšiem" vai "Linda Vista"? Komercija tad droši vien ir ļoti stiepjams jēdziens latviešu teātrī. Iespējams, kādu cilvēku žanrs – komēdija – iedrošina doties uz teātri, kad tā kļūst par pirmo pieredzi.
M. Pavlova: – Sabiedriskajā medijā ir ziņas, un tad ir ziņas vieglajā valodā. Dažreiz man tās patīk, kad no darba pārnāku mājās.
A. Vītols: – Daile būtu teātris vieglajā valodā?! (Smejas.)
M. Pavlova: – Nē, es to nedomāju šādi, vienkārši to nevar tā salīdzināt, ka ir kāda izcilā māksla un pēc tam – visa pārējā.
A. Vītols: – Šajā ziņā atkal atgriežamies pie jautājuma par tūkstošvietīgo zāli. Uzskatu, ka tā ir jāsamazina, bet tad jāņem vērā, ka saruks arī skatītāju skaits un līdz ar to biļešu ieņēmumi, bet ēka un štats tāds pats vien paliks.
Armands Kalniņš: – Jāņem vērā, ka skatītāju intereses ir ļoti dažādas. Nevar teikt – ja tagad neiestudētu situāciju komēdijas, tad skatītāji ietu skatīties nopietnākas izrādes, tā nebūs. Daudzi mani labi paziņas gāja uz "Neiespējamo misiju", pirms izrādes satiku kādu inteliģentu kundzi, un, sarunā apspriežot, uz ko kurš ies, viņa saminstinājās un negribīgi atzinās, ka ies uz šo izrādi. Kad pateicu, ka arī uz to došos, viņa pilnīgi atplauka. Nu, nav tas nekāds kauns – iet arī uz situāciju komēdijām –, un arī teātrim pelnīt nav kauns. Runājot par Daili, salikt kopā vienā izrādē izklaidi un labus aktierus pati par sevi ir ļoti laba doma. Iedomājoties cilvēku dzīvi Latvijā, kad viņi klausās par to, kas notiek Sīrijā vai arī par globālo sasilšanu, tad šķiet, ka aiziet izklaidēties uz teātri nav taču nekas nejēdzīgs. Komēdiju esamība neizslēdz arī to, ka top citas ļoti labas izrādes – piemēram, man žēl, ka šī gada "Spēlmaņu nakts" nominācijās nav nekādā veidā izcelta Dailē Lauras Grozas–Ķiberes iestudētā izrāde "Salemas raganas". Arī cīņa pret kinoscenāriju izmantošanu teātros nav īsti gudra, jo ir arī ļoti vērtīgi scenāriji (Fasbindera, Viskonti filmas).
E. Sniedze–Ašeradena:
– Atgriežoties pie komēdijām – tas teātrī ir viens no grūtākajiem žanriem, problēma ir tā, ka mums nav režisoru, kas tās gribētu un varētu iestudēt, un no aktieriem arī tas prasa ļoti lielu trenētību un precizitāti. Dž. Dž. Džilindžera gadījumā visdrīzāk runa ir par gaumi, kvalitātes prasībām un mēģinājumu procesu. Nav nekas slikts, ja teātris grib cilvēkiem piedāvāt labu, kvalitatīvu izklaidi. Paskatieties romantiskās britu filmas.
N. Akots: – Jautājums – kādas ir proporcijas starp žanriem.
Strādā kā peļņas mašīnas?
– Cik adekvāts ir pats uzstādījums par to, ka teātriem kā valsts kapitālsabiedrībām jāpelna, jo Kultūras institūciju likuma 23. pants tieši nosaka, ka tie iegūst ieņēmumus no komercdarbības. Gluži kā "Latvijas valsts meži" vai
"Latvenergo".
A. Vītols: – Uzskatu, ka arī šajā ziņā būtu jāmeklē kāds risinājums. Protams, šim statusam ir arī labā puse, piemēram, teātri var izmantot dažādus mārketinga rīkus un mainīt biļešu cenas, tomēr zinu, ka vēl divtūkstošo gadu sākumā pastāvēja arī bezpeļņas kapitālsabiedrību statuss.
I. Treija: – Tagad šāda juridiskā statusa mūsu valstī vairs nav.
– Maija Pavlova diskusijā "Kultūras Rondo" (15.10.2019.) kā problēmu pieminēja pašvaldību mazo iesaistītību teātru finansēšanā. Reiz taču par Dailes teātri tika spriests, ka tas varētu būt pašvaldības teātris.
A. Vītols: – No 2000. līdz 2009. gadam pilsēta kādu laiku atbalstīja teātri, šķiet, tie bija 70 000 lati. Uznāca krīze, un Rīga pateica nē. Problēma ir tā, ka Rīgā kultūrpolitika nav orientēta uz profesionālo mākslu.
E. Ciekurze: – Arī Liepājas gadījumā ir tas, ka pašvaldībai likumā noteiktā kultūras funkcija profesionālo mākslu īsti neietver. Tā ir ikdienas cīņa, jo visa Liepājas profesionālā teātra, kas sava apjoma un statusa ziņā ir līdzīgs citiem teātriem, finansēšana ir uz pašvaldības pleciem. Tas nav viegli, un redzu, ka adatas actiņa kļūst aizvien šaurāka. Liepājas pašvaldībai kontekstā ar pārējām savām kultūras iestādēm ir grūti attaisnot arī to līdzekļu apjomu, ko prasa profesionāla teātra dotēšana.
E. Sniedze–Ašeradena: – Ja tas nav iestrādāts vispārējos likumos vai noteikumos, tad šis atbalsts ir pilnībā atkarīgs no personības, kas vada pašvaldību un teātri. Tāpat kā sponsoru piesaistē. Valmieras teātrim ir pozitīva pieredze, kas izveidojusies vairāk nekā desmit gadu laikā – arī tāpēc, ka uz to tiek mērķtiecīgi strādāts, un tad arī pašvaldība saprot teātra lomu pilsētas kultūrtūrisma attīstībā. Liepājā taču ir līdzīgi. Cilvēkiem teātra izrāde ir galamērķis pilsētais apmeklējumam. Mums, pateicoties pašvaldības finansējumam, var notikt Valmieras vasaras teātra festivāls, kad trīs dienās augustā Valmierā ierodas vairāk nekā 5000 cilvēku un kas repertuārteātrim dod atspērienu domāšanai un attīstībai.
E. Ciekurze: – Viena reālā problēma, ar ko saskaramies kā pašvaldības teātris, ir nākotnes infrastruktūras attīstība – jo pašvaldība viena to nespēj panest. Otra – valsts ir paredzējusi, ka kultūras darbinieku atalgojumam 2020. gadā jāpieaug, bet Liepājas pašvaldība savā budžetā šādu pozīciju nav nosaukusi. Ir grūti prognozēt, kas ar teātra repertuāru notiks janvārī. Vēlamies vērst uzmanību, ka Liepājas teātris ir profesionāls teātris, un ceram, ka valsts nākotnē vairāk vērsīs uz to skatu.
J. Vimba: – Mēs visu laiku spēlējam pēc 40:60 spēles noteikumiem (40% dotācija, 60% pašu ieņēmumi. – A. B.), bet tas nozīmē – varam būt kvalitatīvi, izcili, bet visu laiku nolietojam to, kas mums ir, neko neinvestējot nākotnē. Daudz labāk būtu, ja budžetā būtu iezīmēti līdzekļi, kurus investējam attīstībā.
I. Treija: – Problēma ir arī ar teātru ēkām, kas nav valsts īpašumā.
Kā tad īsti trūkst?
– Un beigās es vēlētos jums pavaicāt – kā tad šobrīd pietrūkst teātrim Latvijā, ja novērojama šāda viļņošanās? Šo jautājumu mana kolēģe Aija Kaukule nesen uzdeva ĢIT vadītājam Andrejam Jarovojam, un viņš atbildēja – visvairāk pietrūkst brīvas telpas domai.
A. Kalniņš: – Pietrūkst atbalsta pavisam jauniem māksliniekiem – pirmajiem režijas darbiem tūlīt pēc LKA ir visai maz iespēju tapt uzvestiem.
E. Ciekurze: – Infrastruktūras jautājums – vismaz Liepājas teātra gadījumā tā ir ļoti novecojusi un nav mērķtiecīga plāna, kā to sakārtot.
I. Treija: – Vēl joprojām pietrūkst konkurētspējīga atalgojuma, šo jautājumu centīsimies risināt tuvāko gadu laikā.
J. Vimba: – Absolūti piekrītu – atalgojums. Jo tad, ja būs cilvēki, būs arī produkts un no tā pašu ieņēmumi, un no tiem mēs atkal radīsim kaut ko no jauna.
E. Sniedze–Ašeradena: – Skaidrs, ka labāks atalgojums palīdzētu arī iegūt Jarovoja minēto brīvo telpu. Aktieriem vasarā ir jābūt iespējai kaut kur aizbraukt un redzēt, kas teātrī notiek citur. Režisoriem ir gadā jātaisa divas izrādes un nevis trīs vai četras. Lai būtu procesa sajūta, mums arī vajag kādu iespēju aicināt režisorus no Rietumeiropas un viņiem adekvāti samaksāt.
N. Akots: – Problēmas ir katram teātrim savas, un katram būs arī jāmeklē savs risinājums. Man liekas, ka KM, finansējumu piešķirot, būtu jānodibina sistēma, lai teātriem būtu iespēja vairāk domāt par savām stratēģijām. KM arī jāmeklē risinājumi, lai liepājniekus kaut kā atbalstītu.
A. Vītols: – Dailē pietrūkst normālas zāles dramatiskajām izrādēm. Es varētu vēlēties, lai mums būtu tik daudz naudas, lai mēs varētu savā starpā sarunāties bez aizdomām un pārmetumiem.
M. Pavlova: – Man jau liekas, ka Latvijā teātris ir diezgan dzīvs un daudzveidīgs. Domājot par jaunajām kultūrpolitikas vadlīnijām, visiem teātra lauka spēlētājiem ir vērts kopā padomāt, kāds tad būs mūsu nākotnes teātris un ko mēs no tā vēlamies sagaidīt.
Visu diskusiju lasiet LA.LV
***
Latvijas teātru darbība 2018–2019
Teātris Pašu ieņēmumu īpatsvars kopējos ieņēmumos 2018 Valsts budžeta
dotācija 2018 Valsts budžeta
dotācija 2019 Izrādes/
Jauniestudējumi Apmeklētāji
2018 "Spēlmaņu nakts"
2018/2019 nominācijas
Latvijas Nacionālais teātris 48% 2 546 822 1 985 739 587/18 166 545 17
Dailes teātris 57% 1 980 200 1 897 972 472/17 182 802 17
M. Čehova Rīgas Krievu teātris 50% 1 319 048 1 285 006 453/11 102 500 13
Jaunais Rīgas teātris 48,8% 1 656 649,79 1 111 351 275/8 70 506 8
Valmieras Drāmas teātris 45% 1 163 422 1 113 867 393/13 52 242 12
Latvijas Leļļu teātris 37% 1 026 274 973 707 607/10 77 889 4
Daugavpils teātris 37% 949 098 887 338 139/8 30 478 4
Liepājas teātris (finansē Liepājas pašvaldība) 42% 1 131 810 (+25 000 infrastruktūrai) 1 181 810 (+98 000 infrastruktūrai) 209/10 67 773 17
***
Viedoklis
JRT mākslinieciskais vadītājs ALVIS HERMANIS: "Teātris nav rimčiks"
"(..) Visos Latvijas medijos tagad katru dienu bez apstājas tiek "pilināta" ideja, ka mākslinieciskā vadītāja funkcija ir vecmodīga ideja, no kuras jātiek vaļā. (..) Kamēr pats būšu pārliecināts par savu māksliniecisko programmu, tikmēr arī pats savu posteni labprātīgi netaisos atdot. Un, ja mani uz to provocētu, tad apvainotā mocekļa lomu netēlošu un diskusija būs atklāta un profesionāli argumentēta. Šobrīd redzu, ka publiskā telpa pārpilna ar profāniem viedokļiem. Teātra vēsturē (arī Latvijā) redzams, ka ražīgākie periodi pieredzēti tajos laikos, kad priekšgalā bijis stiprs mākslinieciskais vadītājs ar stipru vīziju. Smiļģis Dailē, Šapiro Jaunatnes teātrī, Kroders Liepājā, Jaunušans Drāmā. Tikai tāda vīzija jeb koncepts spēj teātrim iedot savu unikālu un neatkārtojamu seju. Tikai mākslinieciskais vadītājs kā režisors spēj mērķtiecīgi izveidot un attīstīt aktieru izaugsmi un veidot to karjeras. Spožākie un izcilākie aktieri ir radušies tikai un vienīgi tajos teātros, kur viņi uzauguši vadītāja dotās estētiskās koncepcijas ietvaros. Un, protams, tas vienmēr notiek abpusēji. Kāpēc mēs atceramies Smiļģa aktierus, Jaunušana aktierus? Kāpēc no 15 JRT trupas aktieriem 10 ir atrodami nupat izdotajā grāmatā "100 visu laiku labākie latviešu aktieri"?
Kāpēc mēs nekad nerunāsim par Rubeņa vai Cehovala teātra aktieriem? Nejaušība? Tāpēc, ka vislabākais teātra direktors nekad nespēs izaudzināt un kultivēt savus aktierus (..)
Ideja, ka Latvijas teātru mākslinieciskā vadība būtu jāuztic teātra direktoriem, ir tikpat absurda kā pēckara kuriozs, ka Operas vadību uzticēja atvaļinātam krievu ģenerālim.
(..) Teātris bez mākslinieciskā vadītāja pārtop par teātra supermārketu. Jo direktora loģika ir pārdevēja loģika – salikt savos plauktos pēc iespējas dažādus teātra produktus, kuri bez riska varētu apmierināt pēc iespējas dažādu pieprasījumu. Lūk, jums teātra "Rimi". Vai vēl labāk – teātra "Maxima". Tāpēc visi Latvijas teātri, kurus vada direktori, pamazām kļūst arvien līdzīgāki cits citam. (..)
Mani uztrauc Dailes teātra nākotne. Par Džilindžera izmešanu man īsti nav viedokļa, jo vienkārši neesmu līdz galam informēts par situāciju trupas iekšienē. Visticamāk, mēs kaut ko nezinām līdz galam. (..) Ļoti iespējams, protams, ka līderis ar savu māksliniecisko programmu vairs nespēja iedvesmot kolektīvu un tad, skaidrs, vajadzīga jauna mākslinieciska programma.
Bet ir viena lieta, kas man jāpasaka. Dailes teātra pārbūve par multifunkcionālu centru būs Dailes teātra fināls. Teātra nāve. Vai simfoniskā orķestra telpu problēmas būtu jārisina ar šādiem upuriem? Es noskatījos Jura Žagara TV interviju "1:1". Un dzirdēju viņa entuziasma pilno plānu par Dailes pārbūvi pēc Londonas "Barbican Centre" parauga, kur simfoniskā orķestra zāle atrodas zem viena jumta ar teātra zāli. Tā sagadījās, ka šo interviju noskatījos savā klēpjdatorā, atrazdamies Londonā un sēdēdams "Barbican" teātra aktieru grimētavā. Tajās dienās tur notika manas viesizrādes. Žagars aizmirsa pateikt, ka "Barbican" centrā nav savas teātra trupas. Tas ir vienkārši kultūras nams. Caurstaigājamais pagalms. Un Dailes teātrim šāds caurvējš būtu nāvējošs. (..)
Vakar sēdēju Dailes teātra Lielajā zālē un skatījos Maskavas Dailes teātra viesizrādi. Man bija sajūta, ka telpa ir gandrīz par mazu. Aizgāju pēc izrādes zāles beigās un domāju – kurš, interesanti, ir radījis idiotisko leģendu, ka Dailes teātra Lielā zāle esot pārāk liela? Ka tās lielums traucē režisoriem un aktieriem? Mans skarbais viedoklis: Dailes teātra Lielā zāle nav priekš "mīkstajiem". Atcerēsimies Liniņa "Brandu", Koršunova "Izraidītos", Džilindžera "Kaligulu". Nemaz nerunājot par daudzajām Marka Zaharova, Romana Viktjuka un citām viesizrādēm, kur enerģija vārījās un gāja pāri Lielās zāles malām. Vienkārši ar to ir jāprot apieties. Tā ir cita enerģētika un citi teātra paņēmieni. Gan no režisora, gan aktiera puses. Es pats esmu taisījis dramatiskās izrādes ārzemēs uz Lielajām skatuvēm un zinu, par ko runāju. (..)
Tāpēc aicinātu dot iespēju Latvijas jaunajiem režisoriem (kuri veiksmīgi apguvuši teātra neatkarīgo pagrabu un istabu mērogus) – lai beidzot izmēģina savus spēkus uz Dailes Lielās skatuves. Tā ir ne tikai cita telpa, bet arī cita elpa, cits atvēziens. No viņu vidus tad arī nāks jaunie mākslinieciskie vadītāji. (..
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003