Katrai vismaz 4 kvadrātmetri

Iļģuciema cietumā kopā ar savām mātēm atsevišķās istabiņās dzīvo arī bērni līdz četru gadu vecumam.

"Latvijas Avīzes" reportāža no vienīgā sieviešu cietuma Latvijā

Kad Latvijas sabiedrībā un politiskajās aprindās tika aizstāvētas Kristīnes Misānes tiesības tikt tiesātai Latvijā, nevis no Dānijas izdotai uz Dienvidāfrikas Republiku (DĀR), tad tika piesaukti arī argumenti par necilvēcīgiem apstākļiem ieslodzījuma vietās Dienvidāfrikā. DĀR Dānijas prokuratūrai gan bija garantējusi Misānei "vietu cietuma kamerā kopā ar 18 citām ieslodzītajām, kur viņai būtu nodrošināti 4,4 kvadrātmetri personīgās telpas". Patlaban K. Misāne, kura DĀR tiek turēta aizdomās par sava bērna nolaupīšanu, ir izdota Latvijai un atrodas Iļģuciema sieviešu cietumā, un šajās dienās prokuratūrai jāizlemj, kā lietu virzīt tālāk. "LA" žurnālistiem bija iespēja nedaudz ielūkoties aiz žoga (bet ne satikt K. Misāni, kura atrodas izmeklēšanas cietuma daļā) un uzzināt, kāda ir ap 200 ieslodzīto sieviešu ikdiena.

Žurnālista ikdiena bieži rit pretējā virzienā tam, kā dodas sabiedrības vairākums. Arī tagad mēs – "LA" fotogrāfe Karīna Miezāja un šo rindu autors – vēlamies ātrāk nokļūt tur, iekšā. Savām acīm redzēt pasauli, kur, vismaz teorētiski, izciešot brīvības atņemšanas noteikto laiku, ieslodzītās kļūst par labākiem cilvēkiem.

Kaut šobrīd interese par Iļģuciema cietumu likumsakarīga arī Kristīnes Misānes dēļ. Pēc īsas, bet uzstājīgas cīņas no Latvijas valdības puses Dānija K. Misāni, kas Dienvidāfrikas Republikā (DĀR) tiek turēta aizdomās par sava bērna nolaupīšanu, neizdeva DĀR, bet gan atpakaļ Latvijai. 3. martā viņa tika konvojēta uz Iļģuciema sieviešu cietumu, un prokuroram desmit dienu laikā bija jāizlemj jautājums, ko darīt tālāk. Tomēr K. Misāni mēs šajā pastaigā nesastapsim. Viņa gan atrodas šī paša cietuma kompleksā, bet izmeklēšanas cietuma daļā – turp mūsu ceļš nevedīs. Pašreiz viņas lietas virzītājs ir Ģenerālprokuratūra, un tā nevienam žurnālistam neļauj ar Misāni tikties, kaut vairāki esot izteikuši tādu vēlēšanos. Toties no šīs "LA" reportāžas un sarunas ar divām ieslodzītajām var rasties neliels priekšstats par to, kāds ir mūsu cietums salīdzinājumā arī ar tiem biedinājumiem, kas, piemēram, izskanējuši par ieslodzījuma vietām Dienvidāfrikā (ieslodzījuma vietās Dienvidāfrikā esot necilvēcīgi apstākļi, iespējama vardarbība un spīdzināšana; Dānijas prokuratūra gan iepriekš bija informējusi, ka DĀR esot garantējusi Misānei vietu cietuma kamerā kopā ar 18 citām ieslodzītajām, kur viņai būtu nodrošināti 4,4 kvadrātmetri personīgās telpas).

Pēc vienas dienas brīvībā

Arī ar stipru vēlmi palikt brīvībā un nekad neatgriezties – tas nebūt neizdodas visām Iļģuciema cietuma iemītniecēm. Lūgts atcerēties, cik bijis īsākais laiks, kad kāds ieslodzītais spējis noturēties brīvībā, Ieslodzījuma vietu pārvaldes Iļģuciema cietuma priekšnieka vietnieks majors Jānis Rozenbergs atzīst – viņa praksē dzirdēts par gadījumu, kad ieslodzītais atgriezies tajā pašā dienā. Tiesa, tas nav bijis šajā ieslodzījuma vietā. Cietumos J. Rozenbergs strādā jau 19 gadus, kopš pārnācis no armijas. Šajā laikā nomainītas vairākas ieslodzījuma vietas.

Toties tieši Iļģuciema cietumā ir bijis gadījums, kad ieslodzītās atgriežas jau nākamajā dienā pēc izlaišanas, – piebilst viņa kolēģe, pulkvežleitnante Regīna Martinova, kas mūs pavada vizītes laikā. Šis gadījums bijis pasen – pirms gadiem astoņiem, viņa spriež. Vēlāk apcietinātā stāstījusi, ka "aizbraukusi ne uz to pusi; atņēmusi dāmai somiņu".

Īpašs risks atkarīgajām personām. Un tādu cietumā nav mazums. "Viņi paši saka – man viena doma – iziet ārā un dabūt savu devu," nosaka R. Martinova. Starp citu, ar atkarīgajām personām cietumos, cik iespējams, īpaši strādā. Var pieteikties konsultācijām atkarību centrā. Cietums nodrošina ieslodzīto transportēšanu šādos gadījumos. Turklāt vēlme strādāt ar sevi un atbrīvoties no atkarībām tiek ņemta vērā, lemjot par pirmstermiņa atbrīvošanu.

Agri vai vēlu visas notiesātās (izņemot vienu – uz mūžu notiesāto ieslodzīto sievieti, kurai tāpat ir likumā noteiktas tiesības lūgt apžēlošanu) iznāks brīvībā. Daļa tur paliks, bet citas – atgriezīsies. Un gadījumi, kad ieslodzītais atgriežas cietumā, uzrāda vēl kādu problēmu, kuru cietums nekādi nevar ietekmēt. Visbiežāk brīvībā ieslodzīto personu sagaidīs vecais draugu un paziņu loks; alkohola un narkotiku vilinājums, bet ne atbalsta sistēma, lai no tā, cik vien iespējams, izvairītos un atkal nemītu noziedzības ceļu. "Cilvēks atbrīvojas, bet tur viņu neviens negaida un viņam nekā nav. Aiziet uz sociālo dienestu, bet vismaz mēnesis paies, līdz var cerēt saņemt kaut garantētā minimālā ienākuma pabalstu. Bet ko viņš visu to mēnesi ēdīs? Viņš ir spiests iet zagt," skarbi secina R. Martinova. Vienlaikus gan viņa, gan kolēģis J. Rozenbergs steidz piebilst, ka to saka kā cilvēki, nevis oficiālas amatpersonas.

"Mēs izpildām to sodu, ko viņām piespriedusi tiesa. Un akcents visur – ne tikai sieviešu cietumā – tiek likts uz resocializāciju – sagatavot cilvēku brīvībai, lai viņš tajā spētu dzīvot," stāsta R. Martinova, un abi ar kolēģi uzsver – ieslodzītais nedrīkst ciest pazemojumu. "Man ir ar ko salīdzināt. Es sistēmā strādāju jau 19 gadus. Tā, kā bija tajos laikos – 90. gadu sākumā, un kā ir tagad, kad nav nevienas kameras, kas būtu briesmīgā stāvoklī. Viss pilnībā izremontēts. Uz katru ieslodzīto vismaz četri kvadrātmetri platības, labierīcības un izlietne kamerā, bet nodalītas," piebilst J. Rozenbergs.

Abi cietuma pārstāvji stāsta par prasmēm, kuras ieslodzītajām jācenšas apgūt, lai noturētos brīvībā. Tikmēr esam nonākuši līdz Mātes un bērna nodaļai. Viena no prasmēm, kas šeit nebūt nav pašsaprotama, – parūpēties par sevi un bērnu.

Māte un bērns

Vai bērni padarīja pieaugušos labākus un lika tiem iepūst krāsas un siltumu šajās sienās vai arī otrādi? – prātā nevilšus uzradies muļķīgs jautājums, kamēr speru bahilās ieautās kājas pa pakāpieniem augšup. Uz katra pakāpiena uzgleznots krāsains skaitlis. No viens līdz septiņi. Tad kāpņu laukums un turpinām skaitīt. Vienkāršs, bet atjautīgs mācību līdzeklis mazajiem, kas te pavadīs pirmos četrus mūža gadus, tātad iemācīsies arī staigāt un runāt. Ja mātei apcietinājums turpinās ilgāk par bērna četru gadu vecuma sasniegšanu, viņi tiek izšķirti. Par to mums vēlāk privātā sarunā pastāstīs arī viena ieslodzītā. Viņai drīz nāksies šķirties no sava bērna, tādēļ šis jautājums nepārprotami sāpīgs.

Abos mātes un bērna nodaļas ēkas spārnos ir mājīgi. Vienā pusē paši mazākie, tostarp aizvakar pasaulē nākušais zīdainis. Vēroju viņa sārto vaigu caur stikla logu. Viņa māte staro. Cietums, oficiālo amatpersonu uniformas, mātes pagātne un neskaidrā nākotne – nekas nav spējis laupīt to jocīgo gaismu, ko centušies nodot sendienu gleznotāji. Drīz tā izbalos pelēcīgajā cietuma ikdienā, bet tikmēr šis starojums ieskāvis laimīgo māmiņu un tiek arī nodaļas māsai un apmeklētājiem.

Gods kam gods – bērnu nodaļas māsai, kas strādā šajā nodaļā, sirds ir īstajā vietā un pacietība no tērauda. Vedinot uzmest aci jaundzimušajam, viņa pati mirdz, lai gan ikdiena te nav no vieglajām. Daudzas jaunās māmiņas pašas nav piedzīvojušas pilnvērtīgu bērnību, nedz arī labu mātes paraugu savā ģimenē vai paziņu lokā. Gadās, ka nav arī nekāda priekšstata pat par elementāru higiēnu un bērna kopšanu. Un ko tad darāt? "Strādājam!" saka bērnu nodaļas māsa. Tas nozīmē mācīt visu, ko cilvēks nav iemācījies no mātes, vecākām māsām, skolā un medijiem. Kā pašai sevi kopt, kā mazuli, kā gatavot, kā barot.

Viņas pieredzē ir gadījums, kad dzemdējusi māte no sociāli smagas vides, turklāt pat bez elementārām lasītprasmēm. "Bet bērns," enerģiski sarunā iesaistās pulkvežleitnante Martinova, rādot ar īkšķi un rādītājpirkstu kaut ko zīmuļa garumā: "Šitik mazs!" Jaundzimušais svēris vien puskilogramu. Bijis jābaro pa minūtēm, bet mātei ne tās personiskās īpašības, nedz pat spēju nolasīt laiku no pulksteņa – pilnīgs analfabētisms. "Ko darījām? Skaidrs, ka bērnu māsa pati cēlās noteiktajos laikos, modināja māti un barojām. Un izbarojām! Kad aizgāja no šejienes – bērns bija kā lellīte!"

Izlaidums cietumā

Daudzām ieslodzītajām nav iegūta pat pamatskolas izglītība, kur nu vēl vidusskola. Nav arī aroda, ko strādāt brīvībā, lai vienīgais veids, kā sevi uzturēt, nebūtu noziedzība un saistīšanās ar agrākajiem paziņām. Tādēļ izglītība ir ļoti svarīga resocializācijas daļa. Viena tās daļa ir pamatprasmju un kompetenču apgūšana – pamatskolas vai vidusskolas izglītība, kā arī arods. Otra daļa – karjeras atbalsta pasākumi.

Mūsu ceļš ved tālāk uz ēku, kur atrodas mācību klases. Cietums pats gādā tikai par telpām un iespējām. Mācības nodrošina attiecīgās izglītības iestādes. Iļģuciema cietuma gadījumā tās ir vairākas. Pamata un vidusskolas izglītības programmu apguvi nodrošina Rīgas 14. vakara maiņu vidusskola, bet arodu apguvi – Rīgas Modes un stila tehnikums, kā arī Jelgavas amatu vidusskola.

Pie sienas atrodu arī izdrukātus vakanču sludinājumus no Nodarbinātības valsts aģentūras portāla. Brīnos – vai tad, vēl atrodoties cietumā, ir iespējas pieteikties darbā un doties arī uz darba interviju? "Kāpēc ne?" saka majors Rozenbergs. Tiesa, vēlāk precizē – apmeklēt intervijas gan ne. Arī internets ieslodzījuma vietā nav pieejams, taču vismaz redzēt, kādi darbinieki šobrīd pieprasīti, kādas ir algas un varbūt arī piezvanīt nākamajam darba devējam pa sludinājumā norādīto tālruni – tādas iespējas gan esot.

Gaitenī pie sienas fiziskās ģeogrāfijas karte. Ir telpa ar interaktīvo tāfeli. Arī labiekārtots kabinets šūšanas apmācībai ar daudzām darba vietām un neskaitāmām diegu spolītēm pie sienas. Līdzās manikīra speciālistam šuvējs ir viena no vairākām arodizglītības programmām. Pirmajā stāvā – arī aprīkota virtuve, kur apgūst pavāra profesiju. Starp citu, nažus tiešām nekur nemanīja, bet, kad par to vaicāju cietuma priekšnieka vietniekiem, kas mūs pavadīja, abi dievojās, ka tie tepat vien ir. Tas par nažiem un ieslodzītajiem esot sens stereotips. Galu galā pavāra profesiju citādi nemaz neapgūt.

"Visas iespējas nodrošinātas, ieslodzītajām tikai pašām jāgrib tās izmantot," saka majors Rozenbergs. Tiesa, tieši griba vai tās trūkums ir arī viena no labi zināmajām daudzu ieslodzījumā nonākušu personu problēmām. Bet ir arī citi, gluži objektīvi šķēršļi. Ja, atrodoties ieslodzījumā, neizdodas pabeigt kādu mācību programmu, maz ticams, ka ieslodzītajām būs iespēja to izdarīt brīvībā. Piemēram, pavāra izglītību sniedz sadarbībā ar Jelgavas amatu vidusskolu. Ja atbrīvošana notiek, pirms programma pabeigta, tās turpināšanu brīvībā jāspēj sarunāt pašai. Vēl vairāk – jāatrod arī laiks un nauda braucienam uz Jelgavu. Un tas vairs nav tikai uzņēmības jautājums.

R. Martinova vēlāk sarunā norāda – tie laiki, kad likums paredzēja noteiktu minimumu ieslodzītajām personām pēc atbrīvošanas, sen jau pagājuši. Kāds pagasts var iedot piecus eiro, kāds var arī neiedot nekā. Arī mājoklis netiek nodrošināts. Ja paveicies ar krietnu ģimeni un tās atbalstu, tad ir vismaz kur doties. Pretējā gadījumā – vecie paziņas un agrākā dzīve. Un šādā gadījumā ieguldījums resocializācijā, sniedzot izglītības iespējas, – kaut labi gribēts un pieejams – savu mērķi nesasniedz.

Bet pagaidām par to nav laika domāt. Tām, kas mācās, priekšā nopietns pārbaudījums. Gluži kā visās Latvijas skolās pirmā pārbaude – centralizētais eksāmens svešvalodās. Angļu valodas apmācība, kā man apgalvo, te esot pieejama un pasniedzēja laba, taču šogad to neviena ieslodzītā nekārtos. Visas izvēlējušās centralizēto eksāmenu krievu valodā.

Vai cietumā notiek arī izlaidumi? "Protams! Izlaidums vispār skaists! Puķes un himna – viss tā, kā vajag," pulkvežleitnantes Martinovas balsī neslēpts lepnums.

Maltītes un kultūra

Ēdināšanas bloks. Mūs sagaida tā saimniece, kas, ignorējot žurnālistus civilajā, stādās priekšā atbilstoši formālā reglamenta prasībām. Zaļganas sienas, vienkāršs mēbelējums. Kā savulaik daudzās rūpnīcu vai skolu ēdnīcās. Bet viss tīrs un kārtīgs. Iemītnieku gana daudz, ēdināšanu nākas veikt trijās maiņās.

Ēdnīcā darba pilnas rokas. Strādā arī ieslodzītās. Darbs cietumā ne tikai var palīdzēt tikt pie priekšlaicīgas atbrīvošanas, bet nes arī zināmu ienākumu. Likums nosaka, ka par darbu cietuma saimnieciskajā apkalpē – veļas mazgātavā, apkopēja darbu vai virtuvē – atalgojums tiek rēķināts kā puse no valstī noteiktās minimālās algas likmes. Kas to vēlas, var pārskaitīt uz tā dēvēto atbrīvošanas fondu. Tam piekļūst tikai pēc atbrīvošanas. "Pie mums visi, kas to vēlas, var dabūt darbu. Bet nav tik daudz to, kas vēlas strādāt," atzīst majors Rozenbergs. Vienam neļauj veselība, citam naudu sūta no mājām un strādāt nav vaļas. Naudu var tērēt cietuma veikalā.

Tikām esam aizvesti pie ēdienkartes stenda līdzās izsniegšanas logam. Cietuma ēdienkarte ir vienmuļa, toties sabalansēta. Ir ziemas un vasaras ēdienkarte. Un ir četri ēdienkaršu veidi. Ēdienkarte nr. 1 – vispārējā, ēdienkarte nr. 4 – ieslodzītajām, kas uzturā nelieto zivis un gaļu, ēdienkarte nr. 3 – speciālā diēta, ko norīko ārsts, kā arī vēl viens uztura plāns personām ar cukura diabētu.

Šobrīd Iļģuciema cietumā nav nepilngadīgo ieslodzīto, proti, personu vecumā no 14 līdz 18 gadiem. Ja būtu, tad šīs personas saņemtu uzturu ar palielinātu kaloriju daudzumu – papildu sviests un ievārījums. Arī ļoti liela auguma ieslodzītajām uztura devu koriģētu.

Iemetam vēl aci kultūras centrā – liela zāle ar gaismām un spoguļbumbu pie griestiem, kā arī klavierēm uz skatuves. Viesojamies tieši pirms 8. marta. Sieviešu cietumā tā ir liela diena. Uzstāšoties Budimirs Paltovs. Jautājums manā sejā pasākumu koordinatoru neizbrīna: "Viņš nav pazīstams izpildītājs. Pats pieteicās; tas būšot viņa debijas koncerts."

Mirjamas nodaļa

Jau vairākkārt mūsu pavadoņi piemin Mirjamas vārdu. Tas nedaudz izbrīna. Tā semītu valodās – arābu un ebreju – dēvē Jaunās Derības personāžu – Jēzus māti Mariju. Mana asociācija izrādās pamatota – nodaļa, kur redzēsim ieslodzīto sadzīvi, ir atšķirīga. Kristīgajās vērtībās un audzināšanā balstīta. Tiesa, mums piebilst, ka sadzīves ziņā galvenā atšķirība esot tā, ka šeit ir divstāvu koka gultas, bet citur – metāla.

Iļģuciema nodaļā ilgus gadus kalpo kapelāne, teoloģe un luterāņu mācītāja Dr. Rudīte Losāne. Viņa arī izveidojusi šo resocializācijas programmu, ņemot par pamatu kristīgo mācību. Starp citu, savulaik par šo darbu izpelnījusies arī valsts atzinību – Triju Zvaigžņu ordeni. Lai gan arī šajā nodaļā dzīvo tādas pašas ieslodzītās, tomēr vienlaikus te ir arī sava, savrupa pasaule. Saietu zāle, mūzikas instrumenti, ieslodzīto gleznotas kristīgās tematikas gleznas pie sienām, virtuvīte, veļas mazgājamā mašīna, dušas.

Vaicāju, vai nebūtu tikai saprotami, ja katra ieslodzītā gribētu te nonākt, šī mērķa labad varbūt tikai savtīgi piesaucot kristīgos ideālus, man iebilst, ka normāli sadzīves apstākļi nodrošināti pilnīgi visā cietumā. Turklāt šajā nodaļā dzīvojošajām ir arī savi pienākumi, kas saistīti ar kristīgo izvēli. Tostarp arī ik vakaru papildu nodarbības. Gan vispārīgākas, gan arī tieši sakņotas kristīgajā vēstī. Starp citu, savulaik ziņās izskanēja, ka agrākā Saeimas deputāte Lolita Čigāne, parlamenta gaitas beidzot, sākusi darboties cietumā kā brīvprātīgā, pasniedzot angļu valodu. Tā ir tieši šī nodaļa.

Mēs atvadāmies no Mirjamas telpām tieši laikā pirms ieslodzīto ikdienas pārskaitīšanas. Tā notiek vienmēr un vienā laikā, pulcējot ieslodzītās pagalmā un pārskaitot. Šādas un līdzīgas kontroles ir vairākas. Nevienā brīdī ieslodzītais neaizmirsīs, ka atrodas cietumā, nevienā brīdī neapstāsies cietuma rutīna. Un tā jau daudzus gadu desmitus – kopš 1946. gada.

***

Saruna ar ieslodzīto

Ieslodzītā, kas vēlējās, lai viņu identificē ar pašas izvēlētiem iniciāļiem R. K. Cietumā nonākusi par narkotiku tirdzniecību. Pati tās nav lietojusi. Mūsu sarunā nedaudz nedroši smaida, cenšas būt atsaucīga, ar siltumu izsakās par mājām un tuvākajiem.

Kā sākāt tirgot narkotikas? Vidusmēra cilvēkam taču nav tādu zināšanu…

Man liekas, ka tas viss bija elementāri un banāli, par ko šobrīd ļoti nožēloju. Bija darbs spēļu zālē. Veidojās jauns paziņu loks. Hipotekārais kredīts. Vīrs aizgāja no ģimenes, palika piecgadīgs bērns. Un tas viss kopā... Kādu dienu man izteica piedāvājumu, ka tā varot nopelnīt.

Kā filmā? Pienāk klāt un izsaka šādu piedāvājumu?

Gandrīz. Spēļu zālē.

Kas ir pirmais, ko jūs darīsiet, iznākusi brīvībā?

Satikšos ar dēlu.

Vai viņš neapciemo jūs šeit?

Nē. Viņš dzīvo ar maniem vecākiem. Viņam ir 11 gadi. Mamma brauc, bet viņa nedzīvo Rīgā. Tā mēs kopīgi izlēmām.

Vai sazvanāties?

Jā. Katru dienu! Trīs reizes. No rīta ar tēvu. Pa dienu – ar dēlu un vakarā ar mammu. Tas [par to, ka dēls neredzēs māti cietumā] bija kopīgs lēmums. Mamma runāja ar psihologu un dēla skolotāju. Un tad mēs tā kopīgi nolēmām.

Cik ilgi jau šeit atrodaties, un cik ilgi vēl būs jābūt?

Šeit esmu jau divus gadus. Par turpmāko – gadu noteikti, bet ceru, ka izdosies pirmstermiņā. Vai tā nu būs sprādze [elektroniskās uzraudzības ierīce, kas piestiprināta pie ieslodzītā kājas potītes apvidū], vai arī atvērtā tipa cietumā.

Ko darāt, kamēr esat šeit?

Mācos. Pabeidzu frizierus, pabeidzu floristus, eju uz radošās mākslas nodarbībām, apmeklēju veidošanas un uzmanības nodarbības, palīdzu katoļu kapelā. Adu labdarībai. Visu laiku kaut ko daru; pati plānoju, lai visu laiku būtu aizņemta.

Ko jūs teiktu kādam, kas nonācis izvēles priekšā starp savu ierasto dzīvi vai narkotiku tirdzniecību?

Nē, noteikti nē!

Kas maksā hipotekāro kredītu, kamēr esat cietumā?

Mamma.

Bet viņa taču arī noteikti gados un grūti!

Tā ir. Mana ģimene nenovērsās nevienā brīdī. Tas man vislielākais atbalsts. Protams, ka es jutos vainīga un bija drausmīgi grūti, kad mamma atbrauca pirmo reizi uz šejieni. Bet nu... Nevienā momentā viņi nenovērsās. Visu izrunājām un pārrunājām...

Sarunu ar vēl vienu no

ieslodzītajām un fotoreportāžu

skatiet portālā la.lv

***

Cietumi Latvijā

Latvijā ir deviņas ieslodzījuma vietas: Cēsu audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem, Daugavgrīvas cietums (Daugavpilī), Iļģuciema cietums (Rīgā), Jelgavas cietums, Jēkabpils cietums, Liepājas cietums, Olaines cietums, Rīgas Centrālcietums, Valmieras cietums.

Pēdējo desmit gadu laikā ieslodzīto skaits Latvijā samazinājies divas reizes – no 7000 līdz 3500 ieslodzītajiem, intervijā LTV šā gada februārī atzina Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece Ilona Spure. Ieslodzīto skaita samazināšanās ļāvusi cietumu sistēmai izpildīt prasību par ne mazāk kā četriem kvadrātmetriem uz vienu ieslodzīto; šo normu Latvija iepriekš pārkāpusi.

Saskaņā ar Valsts kontroles pērn publiskoto revīzijas ziņojumu Ieslodzījuma vietu pārvaldes kopējie finanšu resursi 2018. gadā bija 56,7 miljoni eiro (55,2 miljoni eiro budžeta dotācija, 1,5 miljoni eiro ārvalstu finanšu palīdzība). 2018. gadā bija 3649 ieslodzītie un izdevumi uz vienu ieslodzīto dienā bijuši vidēji 40,96 eiro.