54.208.73.179
21.01.2021. 14:02:25
Dzidra Bļodone jau Mūžīgās gaismas starā 26.08.1928. – 31.08.2020.
Dzidra Bļodone jau Mūžīgās gaismas starā
26.08.1928. – 31.08.2020.
Daudziem šķiet, ka tik darbīgs cilvēks kā Dzidra Bļodone varētu vēl ilgi mums palīdzēt ar savu padomu, rakstiem un grāmatām, bet 31. augusta vakarā klusi pienāca viņas aiziešanas brīdis. Skolotāja Dzidra Lielvārdes bērnus sāka mācīt 1953. gadā. Nav saskaitāmas tās stundas, kuras pavadītas ar skolēniem vairākās lielvārdiešu paaudzēs. Paralēli skolotājas darbam iegūta režisora augstākā izglītība Latvijas Valsts konservatorijā. Dzidras darba rezultātā no skolēnu literārajiem un dramatiskajiem pulciņiem izauga Lielvārdes Tautas teātris, no mazajiem spēlmaņiem izauga aktieri, režisori un pat lugu autori.
1984. gadā Dzidra pārgāja darbā uz Andreja Pumpura muzeju, kur viņai bija iespēja plašāk veikt gan literāro, gan sabiedrisko darbu. Šeit sākās viņas darbs pie grāmatu sastādīšanas. 2003. gadā iznāca viņas sastādītā grāmata “Mēs no spēlmaņu cilts.” Pagājušajā gadā iznāca jau piektā Dzidras Bļodones sastādītā grāmata “Lielvārdes teātris otrajā simtgadē 1974.-2018.”.
Dzidra Bļodone bija lieliska stāstītāja, dzejas skandētāja un prasmīga dzīves notikumu aprakstītāja. Viņa ir pierakstījusi atmiņas nelielās grāmatiņās par saviem vecākiem, atsevišķi par dēliem Mārtiņu un Pēteri, par četriem mazbērniem un katru no astoņiem mazmazbērniem. Pēdējo plašāku atmiņu grāmatiņu viņa uzrakstīja šogad par savu dzīves līdzgaitnieku Gunāru – “Gunārs Priede Lielvārdē”. Šī grāmata iznāca 15 eksemplāros, un to Dzidra dāvināja teātra režisoriem, bibliotēkai, draugiem un mīļajiem audzēkņiem.
Skolotājai Dzidrai bija cieša draudzība ar audzināmo klašu “bērniem”. Augusta beigās pat bija katrai klasei jāiedala savs datums, lai paciemotos pie skolotājas. Tās bija bagātas tikšanās ar dzejas skandēšanu, dziesmām un Gunāra Priedes literārām pārdomām. Viņai bija iecere uzrakstīt grāmatu par saviem skolas bērniem, bet nepaspēja. Daudz ko vēl Dzidra nepaspēja… Bet paspēja savā pēdējā 92. dzimšanas dienā apmīļot savus draugus, audzēkņus un aktierus, noskandējot Māras Zālītes dzeju, pastāstot par izlasītajām grāmatām un kopīgi dziedot savas iemīļotās dziesmas.
Nolieksim galvas Dzidras Bļodones dižā mūža priekšā, izsakot līdzjūtību dēliem ar ģimenēm, mazbērniem ar ģimenēm, mazmazbērniem, radiem, draugiem un visai Lielvārdes sabiedrībai.
Atvadīšanās no Dzidras Bļodones notika Lielvārdes ev. lut. baznīcā 5. septembrī.
Anastasija Neretniece
* * *
Ardievu, māsiņ!
Dzidriņ, Tu mūs visas – Tavas kolēģes un sadarbības partneres – mēdzi uzrunāt ar vārdu “māsiņ!”. Sirsnīgi un mīļi. Un šādu “māsiņu” Tev bija daudz, jo visapkārt darbi, darbi…
Tu biji no viena darba citā. Tu paspēji izlabot skolēnu burtnīcas, prati noorganizēt Bērnības un Pilngadības svētkus. Tapa scenāriji plašiem sarīkojumiem un radās latviešu dzejnieku dzejoļu kompozīcijas. Tu biji režisore, bet arī pati kāpi uz skatuves dēļiem. Tavi avīžraksti dokumentēja Lielvārdē notiekošo. Un pa kuru laiku Tu sarakstīji grāmatas? Tavas grāmatas izgaismo Lielvārdes Tautas teātra aktieru, režisoru, scenāristu un muzeja darbinieku veikumu, stāsta par Lielvārdes ievērojamām personībām. Tu paspēji izaudzināt dēlus, samīļot mazbērnus un mazmazbērnus un uzrakstīt savas plašās dzimtas vēsturi. Tavs likteņa lēmums piepildīts.
Mums šķita, ka tā būs mūžīgi – Tu vienmēr būsi šai saulē ar mums. Vēl nesen savā jubilejā Tu cienāji mūs ar pašgatavotām ķiplok-tomātmaizītēm, bet nu ir skumjas atvadas. Taču mums paliek Tavi darbi, runātie un rakstītie vārdi, paliek Tavas grāmatas par Lielvārdi un lielvārdiešiem.
Dziļā cieņā galvu noliec Rūta Koluža
* * *
„Meitiņ, tu varēsi!”
šie Skolotājas Dzidras Bļodones vārdi ir pavadījuši mani no 1983. gada nogales, kad nepilnus trīs mēnešus biju Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolā valsts praksē no Liepājas Pedagoģiskā institūta. Biju audzinātāja 11. klasei (sk. Andris Gribusts), vēroju citu pedagogu stundas, vadīju tās pati, kopā ar 11. klasi ciemojāmies pie fotomākslinieka Gunāra Bindes, apmeklējām Rakstnieku savienību, gatavojām priekšnesumu Jaungada karnevālam... Jā, pēc Skolotājas ieteikuma aizbraucu uz LU Lielo aulu atvadīties no Ojāra Vācieša un stāvēju bezgala garā rindā, lai noliektu galvu Dzejnieka priekšā. Šajā laikā bija tik daudz jauku un interesantu mirkļu, tikšanās, arī daudz darba, tik daudz notikumu... Manu darbu izvērtēt atbraukusī pasniedzēja no Liepājas Dzidra Dombrovska, uzklausot Skolotājas Dzidras vērtējumu, sacīja: „Ja Skolotāja saka, ka tu vari tikt galā, noteikti nāc uz Lielvārdi strādāt!”
Un tā arī notika. No 1984. gada esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolā. Skolotāja Dzidra sāka strādāt muzejā. Vienmēr satiekoties tiku ieinteresēti izjautāta, vienmēr tiku iedrošināta un atbalstīta. Tāda Labestība, Sirsnība, Vienkāršība, Mīlestība staroja no Skolotājas... pāri visam uz šīs raibās pasaules laiku lokos.
Ojāra Vācieša dzejas izlasi ar sirsnīgiem Skolotājas pateicības vārdiem, rakstītiem 1983. gada 30. decembrī, glabāju savā kabinetā. To savās rokās turējusi ne viena vien lielvārdiešu paaudze, lasījusi, domājusi, joprojām dzejoļus no galvas mācījusies...
„Meitiņ, tu varēsi!” man kādreiz teica Skolotāja Dzidra. Un es viņai noticēju.
Paldies!
Laima Prekele, Skolotājas darba turpinātāja Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolā
* * *
Dzidrai Bļodonei aizejot
„Paldies, ka turi mani zem sava spārna,” tā savā vēstulē man rakstīja Dzidra Bļodone. Sākumā gan bija otrādi.
Pagājušā gadsimta 80. gados Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas vadošie pedagogi bija sasnieguši tolaik noteikto pensionēšanās vecumu – 55 gadus, tāpēc kolektīvā 2-3 gadu laikā ienāca jauna pedagogu paaudze – filologi, vēsturnieki, matemātiķi, fiziķi, sporta skolotāji u.t.t.
Mēs, jaunpienācēji, tikām laipni pieņemti šajā jaukajā kompānijā, un vairākus gadus visi strādājām kopā.
Filologu apvienības dvēsele bija Dzidra Bļodone. Jāatzīst, ka tolaik gan visas piecdesmitgadīgās kolēģes mums šķita dāmas „ļoti cienījamā vecumā”.
Šodien, kad pati jau esmu sasniegusi viņu toreizējos gadus, saprotu, ka tolaik Bļodone, Grīna, Neretniece, Lāce, Gribuste, Melkerte, Saratova, Lerha, Gaveika, Kuzmina, Klimentjeva, Ziepīte bija vēl pajaunas sievietes un es viņām blakus savos 22 gados – īstais bērns.
Daudzus gadu desmitus esmu izjutusi savu vecāko kolēģu labvēlīgo attieksmi, bet īpaša bija Dzidras Bļodones draudzība. Lielvārdes vidusskolā Dzidra strādāja līdz 1984. gadam (pavisam 31 gadu), bet no 1970. gada paralēli darbam skolā viņa palīdzēja dibināt Pumpura muzeju un rūpējās par muzeja apmeklētājiem, kur līdzās tāliem viesiem vienmēr mīļi tika gaidīti skolēni un kolēģi no Lielvārdes vidusskolas.
Sena mūsu skolas latviešu valodas skolotāju 1. septembra tradīcija bija kopā ar 12. klases skolēniem doties uz literatūras stundu pie dramaturga Gunāra Priedes. Tur kopā ar rakstnieku visus mīļi sagaidīja arī skolotāja Bļodone.
Pēc Priedes nāves Dzidra pārņēma šo tradīciju un stāstīja skolēniem gan par savas dzīves mīlestību Gunāru Priedi, par viņa lugām, gan arī pati par sevi. Klātesošajiem tika uzticētas arī sāpīgās atmiņas par tēvu Nikolaju, kurš dzimtenē no izsūtījuma Sibīrijā atgriezās pēc 17 gadiem. Skolotāja jauniešus pārsteidza ar savām plašajām zināšanām un cieņpilno attieksmi.
Esmu no Dzidras saņēmusi dāvinājumā daudzus vērtīgus materiālus – rokrakstus, atmiņu pierakstus, fotogrāfijas.
Pēdējo reizi skolotāju redzēju 26. augustā viņas 92. dzimšanas dienā, kad jubilāre veltīja uzmanību katram savam viesim un no galvas runāja Māras Zālītes dzeju. Par manu balto asteru pušķi viņa teica – tās ir manas mammas vismīļākās puķes.
Skolotāja rokrakstā saviem draugiem rakstīja vēstules, kuras ieskenēja un adresātiem pārsūtīja dēls Mārtiņš. Saņemtās atbildes dēls izdrukāja un nodeva mātei. Tā tas bija iegājies.
Pirmajā septembrī aizsūtīju Dzidrai apsveikumu ar jūras skatu, ko viņa tik ļoti mīlēja:
„Nekas uz šīs zemes nav vienāds,
Ne upe, ne jūra, ne krasts.
Katram mirklim un stundai, un dienai
Piemīt kas savs un neparasts.”
Pēcpusdienā savā e-pastā saņēmu Mārtiņa rakstīto atbildi: „Paldies par sveicienu. Mana māte to lasa no AUGŠAS. Viņas sirds pārstāja pukstēt vakar 19.30.”
Mīlestībā, Daina Grīnhofa
* * *
Atvadu vēstule skolotājai Dzidrai Bļodonei
Nu pilna krūze, pilna dvēsle
Ar gadiem ilgi sakrāto.
Nu es jums nestu, es jums dotu,
Bet nevaru vairs pacelt to.
(M. Zālīte)
Skolotāj, ir apgāzusies Jūsu mūža pilnā krūze... Tā mums pavēstījusi Jūsu tik iemīļotā Māra Zālīte savā dzejā. Un tā diemžēl ir īstenība: Jūsu vairs nav... Mūsu skolotājas dāsnā sirds nu ir piekususi no bagātā mūža skrējiena, un nu viņai ir jāatpūšas. Mēs, Lielvārdes vidusskolas 20. izlaidums, Jūsu “bērniņi”, ar prātu to saprotam, bet, ak, cik grūti pieņemt to, ka nekad vairs...
Cik jauki bija tikties katru gadu augustā Jūsu lapenītē un priecāties par dažādiem veikumiem un sasniegumiem! Jūs, skolotāj, mūs pirmos iepazīstinājāt ar saviem izcilajiem darbiem: ar divām grāmatām par Lielvārdes teātra tradīcijām, ar grāmatu par Lielvārdes kapiem, ar savu vecāku un savu tuvinieku dzīves tēlojumiem, grāmatu par slaveno Lielvārdes A. Pumpura muzeju, kā arī savu pēdējo gara brīnumu, kuru tehniski palīdzēja noformēt mūsu Maruta, ar atmiņām par izcilo dramaturgu Gunāru Priedi, kuram arī ir bijusi liela loma mūsu klases kā kolektīva izaugsmes procesā! Mīļo skolotāj, paldies, ka mūs audzinājāt! Paldies, ka toreiz, jau 9. klasē darba un atpūtas nometnē “Vecīši” ielaidāt mūs savā personīgajā dzīvē, veidojāt ar mums neskaitāmas dzejas kompozīcijas un režisējāt daudzas teātra izrādes! Ka organizējāt mums tik interesantas tikšanās ar izciliem literātiem un vienkārši labiem cilvēkiem.
Vēl tikai nesen rakstījām Jums vēstules uz dālijas lapām, pēc Jūsu lūguma izstāstot savus svarīgākos aizvadītā gada un dzīves notikumus. Skolotāj, Jūs kā allaž ar lielu interesi un mīlestību izlasījāt tās. Un bijāt bezgala priecīga par mums, mūsu bērniem un mazbērniem. Tagad priecājamies, ka arī rakstiski paspējām pateikt paldies Jums, skolotāj! Mēs savukārt daudz ko uzzinājām par Jūsu dzīvi beidzamā laikā. Mēs ar Jums un mēs visi kopā bijām kļuvuši bezgala tuvi. Kā viena liela ģimene!
Šogad pagāja 50 gadi, kopš beidzām skolu, bet liekas, ka šī pusgadsimta nemaz nav bijis.
Nav tiesa, ka Jūsu krūze ir izlijusi pavisam! Mēs, Jūsu “otrais auklējums”, lielā pateicībā par Jūsu tik izcilo mūžu smelsim un smelsim no šī brīnumtrauka viedas atziņas ilgus jo ilgus gadus! Paldies Jums par to, Skolotāj!
Ar Dievu!
Lielvārdes vidusskolas 20. izlaiduma absolventu vārdā Anita Brinka
* * *
“Es esmu bagāts.
Man pieder viss,
Kas ar mani ir noticis.”
(M.Čaklais)
Man pieder laiks, ko esmu pavadījusi kopā ar Dzidru Bļodoni – skolotāju, audzinātāju, mammu, kolēģi.
1963. gadā 5. klasē Dz. Bļodone man sāka mācīt latviešu valodu un literatūru. Iemācīja pareizi salikt pieturzīmes, atklāja mūsu valodas bagātību, iepazīstināja ar tā laika jauno dzejnieku – M. Čaklā, J. Petera, I. Ziedoņa, O. Vācieša – darbiem, pievēršot uzmanību dzīves vērtībām – darba tikumam, Tēvzemes mīlestībai, dvēseles skaidrībai.
1966. gadā 8. klasē Dz. Bļodone kļuva par manu klases audzinātāju. Smagais pusaudžu vecums, bet skolotāja nenobijās. Viņa mūs aizveda pie Staburaga, pirms tas pazuda zem ūdens HES būvniecības dēļ. Vēl tagad atceros, kā nostājāmies zem Staburaga un skolotāja stāstīja par Valda “Staburaga bērniem”. Gan stundās, gan literatūras pulciņa nodarbībās dziedājām dziesmas ar Čaklā vārdiem, piemēram, “Četri balti krekli”. Šī dziesma skan arī filmā “Elpojiet dziļi”, kurai scenārija autors bija G.Priede.
“... dziesma nav par krekliem,/Bet ir par sirdsapziņām.” Tā skolotāja uzsvēra, ka sirdsapziņa vai nu ir, vai tās nav. Iestudējām H. Gulbja lugu “Vecīši”, uzsverot, cik svarīga ir ģimenes loma, savstarpējās attiecības starp dažādām paaudzēm.
Dz. Bļodoni esmu uztvērusi kā mammu, kurai rūp , kā es jūtos, kas mani nomāc, kas spēj iedrošināt. Viņa bija tā, kura ieteica studēt Liepājā un kļūt tieši par valodas un literatūras skolotāju. Viņa bija tā, kura satiekoties prasīja: “Kur, meitiņ, ir tava sirsniņa?” Un manās kāzās viņa bija vedējmāte. Paldies viņai par visiem padomiem, kā veidot attiecības ar cilvēkiem.
1980. gadā kļuvām kolēģes, jo mums bija noruna, ka atgriezīšos strādāt Lielvārdes vidusskolā. Kopā strādājām četrus gadus, pēc tam vedu skolēnus pie skolotājas uz nodarbībām Andreja Pumpura muzejā. 2019. gada nogalē skolotāja man rakstīja vēstulē:
“Tu man esi īpašs cilvēks – ne tikai kā audzēkne, bet arī kā amata māsa, pie tam vienā skolā strādājušas, vienus priekus un pārdzīvojumus piedzīvojušas, vienu un to pašu Lielvārdes gaisu elpojušas, savu Latviju mīlējušas, ar savu latvietību lepojušās.”
Tikpat īpašs cilvēks manā dzīvē bija Dzidra Bļodone.
Lai gaiši tai saulē!
Mirdza Tarvida