Rīga 10°C, mākoņains, bez nokrišņiem, A vējš 1m/s
Otrdiena, 2012. gada 29. maijs 00:09
Vārda dienas: Maksis, Raivis, Raivo
Advokātam Grūtupam par literāro daiļradi būs jāskaidrojas tiesāAdvokāta un rakstnieka Andra Grūtupa dokumentālais darbs Maniaks izraisījis dažādu reakciju. Daļa lasītāju uzskata, ka tā arī vajadzēja rakstīt, proti, identificējot no maniaka Rogaļova cietušās sievietes, jo dokumentālais žanrs prasa precizitāti un atklātību, savukārt citi ir pārliecināti, ka tādā veidā tiek pārkāptas sieviešu tiesības un līdz ar to arī kāda neredzama, taču svarīga ētiskā robeža. Iespējams, strīdus mazliet apturēs kāds negaidīts, bet varbūt – tieši otrādi – loģiski sagaidīts notikums.
– Dzirdēts, ka pret jums sākts kriminālprocess.
– Tas, manuprāt, atbilst patiesībai. Es gan vēl neesmu redzējis nevienu dokumentu, kas to apliecinātu. Taču ir cilvēki, kas mani par to informēja. Tas esot noticis pēc Datu valsts inspekcijas ierosinājuma – šajā iestādē esot vērsusies kāda cietusī, kuru Rogaļovs savulaik ir izvarojis, proti, es neesmu viņai lūdzis atļauju grāmatā minēt viņas vārdu un uzvārdu, līdz ar to esmu aizskāris viņas tiesības. Tāpēc ierosināts kriminālprocess.
– Tas bija pārsteigums?
– Tādu pavērsienu es negaidīju. Tas man tiešām ir pārsteigums. Es gan jutu, ka pret mani varētu būt civilprasība. Aprīlī pirms grāmatas iznākšanas saņēmu draudu vēstuli: toreiz Latvijas Avīze publicēja manas topošās grāmatas fragmentus, un man tika atsūtīta vēstule ar prasību no grāmatas izņemt ārā fragmentu par konkrēto sievieti. Vēstulē bija atstāts kontakttālrunis. Jutu, ka šī sieviete no manis grib izspiest naudu. Uz šo vēstuli es nekādi nereaģēju.
– No kā jūs sapratāt, ka viņa grib naudu?
– Tonis bija tāds, kas uz to norādīja. Man tomēr ir 30 gadu pieredze šādos jautājumos – esmu tādas lietas skatījis. Vienu brīdi domāju, ka civilprasība var parādīties kādu laiku pirms grāmatas iznākšanas. Tad tiesnesis varētu uzlikt aizliegumu grāmatas nākšanai klajā. Šobrīd prasība ir iesniegta – no manis prasa 40 000 latu, no Latvijas Avīzes – 10 000 latu. Nekādu atvainošanos šī sieviete no manis vairs neprasa – tikai naudu. Pirmoreiz prasība parādījās 6. maijā, tieši pirms grāmatas iznākšanas, bet prasītāja nebija nomaksājusi valsts nodevu, tāpēc nenotika nekāda virzība. Otrreiz prasība tapusi jūnijā, bet trešā prasība – uz 19 lapām – iesniegta augusta sākumā. Var just, ka pie prasības teksta ir piestrādājuši ļoti nopietni cilvēki.
– Civilprasība jūs acīmredzot nepārsteidza?
– Nē. Jaunums bija tikai kriminālprocess. No vēstures zinu – 1923. gadā par it kā pornogrāfisku noveļu publicēšanu pie kriminālatbildības sauca rakstnieku Pāvilu Rozīti, taču viņu attaisnoja. Līdzīgus gadījumus Latvijas vēsturē vairs nezinu. Mana iekšējā izjūta – vēsture atgriežas, bet, protams, jaunā mērcē. Man jau arī tiek pārmests, ka esmu atklāti aprakstījis izvarošanu.
– Jūs taču saprotat, ko jums pārmet sievietes, kuras ir cietušas no varmākas un kuru vārdi ir publiskoti: jūs esat visiem atklājis viņu pazemojumu, morālās un fiziskās ciešanas. Diez vai varētu atrast sievieti, kas būtu ar mieru, ka tiek publiski atklāts viņas pazemojums. Pāvilam Rozītim bija literārs darbs, kurā netika nosauktas reālas personas.
– Es šo jautājumu pilnībā saprotu. Mans darbs Maniaks ir veltīts tiesu procesu vēsturei. Bet, ja runājam par vēsturi, tad tajā jebkurā gadījumā ir nepieciešams minēt uzvārdu, laiku un vietu. Nav iespējams uzrakstīt vēsturi, aizvietojot īstos vārdus ar pseidonīmiem. Nevar tā – Napoleona un Kārļa Ulmaņa vietā likt "priekšnieks Nr.1" un "priekšnieks Nr.2". Man nav bijis pašmērķis kādu pazemot. Es aprakstu ārkārtīgi nozīmīgu notikumu Latvijas tiesas procesu vēsturē – Rogaļova prāvu. Tas ir interesanti ne tikai topošajiem un esošajiem juristiem, bet arī plašam lasītāju lokam. Dokumentālā žanra nodeva ir konkrētie dati – uzvārdi, vietas, laiks un tamlīdzīgi. Ja runājam par konkrēto sievieti, viņai jau 18 gadus ir cits uzvārds – ne tas, kas minēts grāmatā, proti, tādas personas vairs nav. Civilprasībā šī sieviete cenšas pierādīt savu iepriekšējo identitāti ar dažādiem dokumentiem. Naudas dēļ viņa šobrīd pati sevi publisko. Ja mani tagad sit par 30 gadus vecu vēsturi, nākamie, kam vajadzēs uzmanīties, būs žurnālisti, – arī viņi vairs nedrīkstēs pieminēt konkrētus uzvārdus, pirms to īpašnieki nebūs tam devuši atļauju. Jo man taču nepārmet to, ka es būtu kaut ko uzrakstījis nepatiesi.
– Jā, tieši otrādi – viss ir pārāk patiesi. Bet jums daudzi pārmet, ka jūs tīksminoties par Rogaļova upuru ciešanām.
– Nē, tas tā nav. Latvijas un ārvalstu tiesas procesu vēsturi es pasniedzu, izmantojot literāro valodu, cenšos to visu parādīt ar dialogiem, tēliem, detaļām. Citādi nav ticamības. Var uzrakstīt salti un neinteresanti, bet var uzrakstīt arī ar detaļām, ar smaržu un garšu. Grāmatas būtība nav izvarošanas epizodēs, tās veido tikai nelielu daļu no visa darba. Tā veltīta padomju laika notikumiem, amatpersonām, aģentu lietām – cilvēkiem vismaz minimāli vajadzētu zināt par to, kas un kā toreiz notika. Nācijai rodas vēsturiska pieredze.
– Jums arī pārmet, ka grāmatā ir sieviešu līķu fotogrāfijas.
– Piedodiet, bet tā apgalvot ir tīrā liekulība: paņemiet jebkuru padomju laikos izdotu grāmatu par nacistu zvērībām – arī tur ir šausmas uzdzenošas fotogrāfijas. Vai tās arī nevajadzēja rādīt? Esmu tikai atļāvies izveidot kolāžu, lai cilvēkos radītu priekšstatu par to, ko šis necilvēks ir darījis.
– Šodien tādu Rogaļovu vairs nenošautu – mēs visu laiku maksātu par viņa dzīvi cietumā.
– Es nemoralizēju par nāvessodu, bet arī nesaku – ai, ai, cik slikti, ka viņu nošāva. Godīgi sakot, es nezinu, ko ar viņu vajadzētu darīt, bet tādu cilvēku atstāt dzīvu – tas arī nebūtu pareizi.
– Precedents ar kriminālprocesu pret jums un jūsu grāmatu ir visai neparasts. Bet šķiet, ka ar visām jūsu grāmatām notikuši dažādi brīnumi.
– Brīnumi sākās jau tad, kad uzrakstīju grāmatu Beilisāde – par tiesas prāvu, kas bija ierosināta par ebreju rituālslepkavību. Dramaturgs Jānis Jurkāns Nacionālajā teātrī bija dramatizējis fragmentu no grāmatas. Notika tikai viena izrāde. Toreizējā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga bija zvanījusi kultūras ministrei Helēnai Demakovai ar kategorisku prasību pārtraukt šā dramatizējuma izrādīšanu, ministre, protams, attiecīgi rīkojās, Jānis Jurkāns bija bālā ģīmī, arī teātra vadībai acīmredzot tika piekodināts neko tādu nerādīt.
– Ko toreiz piesēja šim dramatizējumam?
– Pateikts bija apmēram tā: grāmatu par antisemītisku mēs neuzskatām, toties dramatizēto fragmentu – gan. Mana grāmata beidzas ar to, ka Beili attaisno, savukārt minētais fragments beidzās ar tādu kā jautājuma zīmi. Acīmredzot tā bija antisemītiska. Arī ar manu grāmatu Ešafots notika brīnumi. Bija pat mēģinājums izjaukt šīs grāmatas prezentāciju. Eksprezidente zvanīja ekspertam vēsturniekam, kuram bija paredzēts sniegt atzinumu par šo grāmatu, un ieteica uz to neiet. Viņš tomēr nepaklausīja un aizgāja uz prezentāciju. Savukārt ar Maniaku – cita veida brīnumi. 19. augustā mani uz tikšanos uzaicināja Latvijā atzīta ārpolitikas autoritāte. Es ierados, mums bija stundu ilga saruna – par prezidentālas valsts plusiem un mīnusiem, par patriotismu, kura pietrūkst Latvijā. Saruna beidzās ar precīzu jautājumu, sak, par tevi visu laiku sūdzas divas vēstniecības – ASV un Izraēlas, kā tagad rīkoties? Zemtekstā bija dzirdams: kad tas vienreiz beigsies? Ja runājam padomju terminoloģijā, saruna bija maigas profilakses formā. Jā, Maniakā ir dažas epizodes ar kolorītiem ebreju tēliem: pēckara bende – ebreju sieviete, kura "amatu apvienošanas kārtībā" bija ne tikai tulks un izolatora uzraudze, bet arī bende: viņa izpildīja nāves spriedumus. Tad bija vēl prokurors, kas piedalījās Rogaļova prāvā, galvenā tiesu psihiatrijas eksperte Sočņeva, dakteris Goldbergs... Arī grāmatā Observators bija epizode par ebreju ārstu – čekistu, kas 1941. gadā piedalījās spīdzināšanā.
– Jūs uzskatāt, ka tieši ebreju pieminēšana bija iemesls uzaicinājumam pie ārlietu autoritātes?
– Man tā šķita. Es domāju: kas tad īsti ir noticis? Nu, labi, es savulaik iebildu pret ebreju kompensācijām, tagad šis jautājums gan nav cilāts, bet iespējams, ka šīs sieviete, kas uztur prasību pret mani, tagad tiek izmantota, mednieku terminoloģijā runājot, par mānekli: kaut kā tas Grūtups jānoliek pie vietas, tāpēc izmantosim kriminālprocesa iespējas.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Cēsu ielā 31 - 2
Redakcijas e-pasta adrese: zinas@nra.lv
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 26.07.1997
(0)
© Lursoft, Lursoft IT 1997-2012. Lietotājs, lietojot sistēmas, apņemas ievērot Fizisko personu datu aizsardzības likumu, Autortiesību likumu un Lursoft sistēmas izmantošanas noteikumus. Lietotājam aizliegts izmantot jebkādas automatizētas sistēmas vai iekārtas (robotus) piekļuvei sistēmai bez rakstiskas saskaņošanas ar Lursoft. Datu bāzei ir izziņas raksturs, un tai nav juridiska spēka. Lursoft nenes nekādu atbildību par darbībām vai lēmumiem, kas balstīti uz saņemto pakalpojumu.
