Rīga 9°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 3m/s
Svētdiena, 2024. gada 05. maijs 05:22
Vārda dienas: Ģederts, Ģirts
Krievijā domāja, ka Nadiju ātri salauzīs, jo viņa ir sieviete, taču viņa salauza «Kremļa mašīnu», kas izplata melus par Ukrainu, par manu māsu, Neatkarīgajai saka ukraiņu lidotājas Nadijas Savčenko māsa Vira.
Viņa ieradusies Rīgā, lai iepazīstinātu Latviju ar nupat iznākušo māsas grāmatu Stiprs vārds Nadija. Rīgā Vira ir pirmoreiz, un mūsu galvaspilsēta ir arī pirmā Eiropas galvaspilsēta pēc Kijevas, kur dienasgaismu ierauga Nadeždas Savčenko cietumā sarakstītā grāmata. Neliela auguma, ārēji trausla vasarīgā, tautiska izšuvuma rotātā kleitiņā un Latvijas valsts karoga piespraudi pie jakas – tāda Vira uzrunā interesentus Kara muzejā Rīgā sestdienas pēcpusdienā. Rīgā Vira ieradusies pēc Vēstures pētnieku biedrības, Ukrainas kongresa Latvijā un Ukrainas vēstniecības uzaicinājuma.
Neticēt meliem
Rīgā Vira paspējusi apskatīt pilsētu, ieskaitot grāmatnīcas, kurās diemžēl atradusi Krievijas varas «ieročus», kā to sauc ukrainiete. Tās ir propagandas grāmatas ar tādiem nosaukumiem kā Krievija karos, Ukrainas krahs un citas, kurās skaidri iezīmēti kaimiņu valsts idejiskie uzstādījumi. Runājot par šiem «informatīvajiem ieročiem», Viras balss kļūst stingra un noteikta. Sarunā ar Neatkarīgo Vira saka: «Eiropai svarīgas ir demokrātijas vērtības, arī vārda brīvība, ko nevar un nevajag ierobežot, taču var aizliegt melu brīvību. Kā cīnīties pret propagandu, pret meliem? Vispirms neskatīties televīziju, akli neticēt tam, ko tur rāda. Cilvēkiem, kuri «pieaudzēti» televīzijai, ir grūti pārkārtot domāšanu, uztveri, viņi domā tā: to taču rādīja ziņās, tas nav izdomāts, bet, ja cilvēks vēlas palikt par cilvēku ar smadzenēm, domājošs cilvēks, nevis «TV dārzenis», viņam nāksies pastrādāt. Ja kāds zemisks kanāls var runāt tādas lietas kā par izvarotu meitenīti Lizu vai pie krusta piesistu puisēnu…, kas nekad nav noticis, vai šādu dezinformācijas kanālu vajag? Šādas ziņas valsts līmenī sagatavo algotņi, ne žurnālisti.» Vira norāda, ka arvien vairāk parādās grāmatas, kurās ne tikai tiek slavināti Staļina un Putina režīmi, bet arī iezīmētas «nākotnes vīzijas», kādu pasauli iedomājas pašreizējā Kremļa vara, piemēram, tādas, kā pieminētais izdevums, kurā skaidri pateikts, ka Ukrainas valsts vairs nebūs… Turklāt Krievijas valsts vara finansē arvien jaunu grāmatu izdošanu, piemēram, Ārieši – krievu ceļš, par izredzētību. Tas iedarbojas uz cilvēkiem, viņi ikdienā sāk lietot atpazīšanas zīmes un jūtas vienoti pret visu pārējo pasauli.
Nesalauza
Tieši un konkrēti ar šo melu mašīnu sastapusies Viras māsa Nadija Savčenko, kuru 2014. gada vasarā aizturēja un, kā uzsver Vira, nolaupīja Krievijai lojālie militārie grupējumi Austrumukrainā un pārveda uz Krieviju, publiski ziņojot, ka viņa bēgusi. Pasaules prese plaši atspoguļojusi Nadeždas
Savčenko tiesas prāvu – viņai tiesa piesprieda 22 gadus cietumsoda par it kā divu krievu žurnālistu nogalināšanu, bet pašlaik notiek sarunas un dokumentu kārtošana, lai ukraiņu lidotāju izdotu Ukrainai apmaiņā pret Ukrainā aizturētajiem Krievijas karavīriem.
«Viņi domāja, ka ar sievieti viegli tiks galā, ka viņu salauzīs, taču Nadija salauza Kremļa mašīnu,» saka Vira. Viņas māsa kļuvusi par upuri Krievijas karam Austrumukrainā, viņu sauc par slepkavu, par snaiperi, kura šāvusi uz neaizsargātiem cilvēkiem bez ieročiem rokās. «Lai parādītu, ka ukraiņi nogalina krievus, lai attaisnotu to, ko Krievija dara Ukrainā,» uzsver Vira. Nadežda Savčenko viņai izvirzītās apsūdzības vienmēr ir noliegusi, nosaukdama par absolūtiem meliem. Taisnības vārdā viņa cietumā uzsāka badastreiku, kā rezultātā nopietni tika iedragāta viņas veselība.
Grāmata jautra
«Es satiku māsu gadu pēc viņas apcietināšanas. Viņa bija ļoti novājējusi. Kad sākās tiesas process, viņai bija ļauts divreiz mēnesī satikties ar kādu, ja bija nepieciešams, tad gāja konsuls vai arī es. Grāmatu Nadija sāka rakstīt pēc četrdesmitās badošanās dienas, jo saprata: ja kaut kas slikts notiks ar viņas veselību, neviens neuzzinās viņas domas, viņas izklāstu par notikušo. Grāmatā nav patosa, tā ir reizē jautra, tādā Nadijas stilā rakstīta, bet arī ļoti skumja,» Neatkarīgajai stāsta Vira. Grāmatu māsa rakstīja uz papīra lapām, no sākuma tās slepeni nodeva advokātiem, ieliekot starp dokumentiem, vēlāk, kad tas kļuva bīstami, viņa rakstīja uz mazām lapiņām, kuras sarullēja un slēpa ausīs. Grāmatā ir 14 nodaļu, tā stāsta par Nadijas bērnību, studijām, dienestu armijā un Miera uzturēšanas misijā Irākā, karu Austrumukrainā, nolaupīšanu, aizturēšanu, pratināšanu… Fotogrāfijas un zīmējumi. Grāmatā ir arī karikatūras, kuras redzamas cietumā uz sienas.
Kas no grāmatā pateiktā visvairāk aizkustinājis māsu Viru? «Man par šo grāmatu, protams, ir ļoti subjektīvs skatījums, jo es to sagatavoju izdošanai, es kā māsa par savu vistuvāko cilvēku zinu daudz, tāpēc mani visvairāk interesēja fakti, kas ar māsu notika laika posmā, kad viņa pazuda, kad viņu nolaupīja, kad viņa bija apcietinājumā. Es par šo zināju maz, man bija svarīgi to izlasīt un saprast. Man bija interesanti lasīt, jo arī es esmu bijusi aizturēta un turēta Luhanskas pagrabos. Mani aizturēja, kad es meklēju savu māsu, kad man pārtrūka ar viņu sakari. Tikai vēlāk uzzināju, ka tobrīd viņa jau bija pārvesta uz Krieviju. Nadija pamatīgi apraksta personas, kuras piedalījās nolaupīšanā, es pat domāju, ka grāmata var kļūt par pierādījumu nākotnē pret Krieviju par cilvēku nolaupīšanas noziegumiem.»
Nepatīk, ja nevar apklusināt
Pati Vira ir arhitekte. Līdz pat māsas pazušanai viņa strādāja privātā uzņēmumā Kijevā. Dienā, kad māsu nolaupīja, ar Viru bija sarunāts, ka viņa brauks pakaļ Nadijai, kurai tobrīd beidzās atvaļinājums. Vira paskaidro, ka Nadija 2014. gadā uzrakstīja iesniegumu armijas virspavēlniecībai ar lūgumu viņu atvaļināt no dienesta, taču to viņai neļāva darīt, tāpēc viņa paņēma atvaļinājumu un pievienojās brīvprātīgajiem Ukrainas aizstāvjiem. Vira izveidojusi video, kas ikvienam pieejams tīmeklī, kurā ataino daudzus faktus par to, kas ir Nadija, un apgāž mītus, piemēram, ka atsevišķi mediji Nadiju sauc par snaiperi, kas viņa nav un nekad nav bijusi. Nadija pabeidza Harkovas Gaisa spēku universitāti, kļūstot par Gaisa spēku piloti, un armijā pilotēja helikoptera MI 24. Materiālā skaidroti fakti arī par traģiskās dienas notikumiem, kad pazuda Nadija un kad gāja bojā divi krievu žurnālisti. Pamatojoties uz mobilo sakaru tīklos fiksētām tālruņu (gan Nadijas, gan žurnālistu) darbības zonām, izdarīts secinājums, ka Nadija un žurnālisti atradušies vairāku kilometru attālumā un viņu ceļi nav krustojušies. Laikā, kad Nadija jau ir arestēta, žurnālisti ir devušies uz karadarbības zonu. «Vai lidotāja Nadija Savčenko varēja satikties ar žurnālistiem? Nē. Šis jautājums ir noņemts no dienaskārtības. Kas divus žurnālistus uzaicināja uz karadarbības zonu, kur viņi tika nošauti? Jautājums ir atvērts,» teikts filmā.
«Māsa grāmatu ir redzējusi, taču nemaz tik viegli nebija to ievest Krievijā. Ar 24 grāmatas eksemplāriem braucu uz Krieviju, un uz robežas mani aizturēja uz 15 stundām. Teica: vai vedam separātistu literatūru un vai tā ir Savčenko, ko tiesā? Paņēma grāmatas pārbaudīt uz radioaktivitāti ekspertīzei! Bet viens no FSB (Federālais drošības dienests – aut.) pajautāja, vai drīkst vienu grāmatu sev paņemt? Es teicu: ņemiet, bet tā ir ukraiņu valodā. Nekas, nekas. Tā viņš ierakstīja protokolā, ka izņemtas 23 grāmatas…» Neatkarīgajai atklāj Vira Savčenko, kura vēlāk grāmatas nodevusi konsulam, «tiešus draudus es neesmu saņēmusi, bet esmu jutusi, jo Krievijai nepatīk, ja kāds nevar apstāties, apklust, lai tā varētu bez nosodījuma darīt savas lietas». Arī pati Vira ir tikusi aizturēta, apcietināta, viena no lietām – par čečenu tiesneša aizskaršanu. Viņai pavisam neilgi pirms ceļojuma uz Rīgu bija liegts izbraukt no Krievijas, bet aizliegums tika atcelts, un aprīļa beigās Vira atgriezās Ukrainā.
Nepazaudēt savas mājas
«Mēs esam sākuši savu cīņu par brīvu Ukrainu, un mēs to novedīsim līdz galam,» saka Vira, «pašlaik ir sarežģīti pateikt, ar ko beigsies politiskās spēles no Krievijas puses par to, vai māsu izraidīs no Krievijas, izdos Ukrainai, vai atkal viss tiks novilcināts, mēs nekad nezinām, kas rīt no rīta būs viņu galvās. Es varu tikai cerēt. Latvijas iedzīvotājiem tāpat kā visiem Eiropas iedzīvotājiem nevajadzētu zaudēt atmiņu un atcerēties to mācību, ko devis Otrais pasaules karš. Būt uzmanīgiem par to, ko ar mums pašlaik dara Krievija ar savu informācijas ieroci, un nezaudēt vēsturisko atmiņu, lai nepazaudētu savas mājas.»
***
Nadežda Savčenko
• Dzimusi 1981. gadā
• Absolvējusi Kožeduba vārdā nosaukto Harkovas Gaisa spēku universitāti
• No 2009. gada dienēja Gaisa spēku kara daļā Brodi Ļvovas apgabalā, helikoptera MI 24 pilote
• Kā vienīgā sieviete piedalījusies Ukrainas Miera uzturēšanas spēkos Irākā
• 2014. gadā uzraksta atlūgumu, taču no Ukrainas karaspēkiem viņu neatvaļina, tāpēc paņem atvaļinājumu un dodas kā brīvprātīgā karā Austrumukrainā
• 2014. gada 17. augustā dodas norīkojumā un atrod ievainotus ukraiņu karavīrus, kuriem cenšas noorganizēt palīdzību, taču piloti saņem gūstā prokremliskie spēki. Aizstāvība savākusi pierādījumus, ka laikā, kad tika nogalināti krievu žurnālisti, Savčenko jau stundu bija sagūstīta
• Prokuratūra apsūdzībā norāda, ka Savčenko koordinējusi triecienus Luhanskas apgabalā, kuros dzīvību zaudēja žurnālisti Antons Vološins un Igors Korņeļuks
• 2016. gada 22. martā Doņeckas tiesa piespriež 22 gadu cietumsodu
• Būdama cietumā, divkārt piesaka badastreiku
• Ukraina, vairākas ES valstis pieprasījušas N. Savčenko atbrīvot. Pēc viņas advokātu sniegtās informācijas, N. Savčenko aizpildījusi dokumentus par viņas izdošanu Ukrainai, dokumenti iesniegti Krievijas varas iestādēm
Avots: Neatkarīgā
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Mālu ielā 30, LV-1058
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 26.07.1997